Eiropas jaunās demokrātijas

Vāclavs Havels, Čehijas Republikas prezidents

Bratislavas konferences laikā, 2001.gada 11.maijā, brīvā sarunā vecpilsētas kafejnīcā “Rolands”: Čehijas prezidents Vāclavs Havels (centrā) , politologs, bij. ASV prezidenta Džeimsa Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis (pa kreisi) un Slovākijas prezidents Rūdolfs Šusters (pa labi) Foto: A.F.I./epa

Čehijas Republikā un, iespējams, lielākajā daļā Viduseiropas, Austrumeiropas vai Dienvideiropas valstu, kas atbrīvojušās no komunisma, jūs bieži vien varat dzirdēt šo valstu iedzīvotājus sakām, ka viņi pieder vai grib būt piederīgi Rietumiem: ka viņi pieņem Rietumu vērtības un ilgās vēstures laikā pat ir palīdzējuši tās veidot, ka viņu saikne ar Rietumu pasauli tika pārrauta ar varu, daļēji ar Rietumu klusējošu piekrišanu, un ka Rietumus tāpēc saista pienākums darīt visu, kas ir to spēkos, lai šīs valstis drīz varētu atgriezties Rietumu saimē. Mēs to vairs neuzskatām tikai par taisnīgumu pret mūsu tautām vai par kādreizējo Eiropas Rietumiem piederīgo reparāciju, bet arī kā pašiem Rietumiem vitālu interesi, jo ikviens mēģinājums saglabāt pastāvošo iedalījumu neizbēgami radīs traģiskas sekas nākotnē.

Kas šajā kontekstā ir saprotams ar jēdzienu “rietumi”?

Pirmkārt, tā ir teritorija uz šīs planētas, kas ļoti precīzi noteikta ģeogrāfiskajā aspektā un nosaukta par Eiroatlantijas un Eiroamerikas reģionu. Tomēr tikpat svarīgi, un dažos gadījumos pat svarīgāk nekā to noteikt ģeogrāfiski, ir definēt reģionu tā kultūras un vērtību aspektā. Būtībā Rietumiem ir bijusi kopīga politiskā un ekonomiskā vēsture, kas nāk no vieniem un tiem pašiem garīgajiem avotiem. Daudzus gadsimtus tās civilizācijas raksturs un iekšējais ētoss gādāja par lielāko ietekmi uz visiem pārējiem reģioniem un galu galā noteica visas planētas mūsdienu civilizācijas formu. No vēstures tagad ir zināms, ka Rietumi uz pārējo pasauli eksportēja ne tikai daudzus brīnišķīgus sasniegumus, bet arī vērtības, kas bieži vien bija vairāk nekā apstrīdamas — sākot no citu kultūru iznīcināšanas ar spēku vai citu reliģiju apspiešanas, līdz pat nemitīgai ekonomiskai ekspansijai, neskatoties uz tās kvalitātes efektiem. Tomēr galvenais faktors pašreizējos apstākļos — vismaz mums — ir tas, ka Rietumi padziļina un propagandē fundamentālus politiskos principus — likuma varu, cilvēku brīvību respektēšanu, cilvēka cieņu un neatsavināmās tiesības, demokrātisku politisko sistēmu, politisko plurālismu, pilsonisku sabiedrību un tirgus ekonomiku. Saprotams, ka mūsdienās šīs vērtības atbalsta daudzas citas valstis, taču ģeogrāfiskā ziņā tās pieder citām pasaules daļām vai kontinentiem un tādējādi, gluži ārēju cēloņu dēļ, nav iekļaujamas jēdzienā “rietumi”.

Eiropas postkomunistiskās valstis patiesi pieder Rietumiem — ģeogrāfiski un vēsturiski, saistībā ar kultūru un vērtību sistēmu. Tādējādi tām ir pilnas tiesības uzskatīt, ka tās ir tikušas izstumtas no Rietumu sabiedrības ar spēku un ka to īstā vieta ir šajā sabiedrībā.

Tik tālu viss ir perfektā kārtībā. Neviens saprātīgs cilvēks nevar noliegt šos pamatfaktus.

Tomēr man jāatzīstas, ka tad, kad dzirdu nebeidzamās debates par mūsu uzņemšanu Rietumu pasaulē, mūsu politikas virzību uz Rietumiem un tādu Rietumu organizāciju kā NATO un ES pienākumu mūs ātri uzņemt, es bieži jūtos mazliet neērti un mani satrauc šo diskusiju nedaudz neskaidrā gaisotne.

Kad es meklēju šo izjūtu cēloni, es atklāju, ka vismaz mūsu vidē tā, visticamāk, atrodas neatzītā to spriedumu nokrāsā, kas ir jūtama jēdzienos “rietumi” un “austrumi”.

Tas noticis tāpēc, ka dažas pēdējās desmitgades Austrumos valdīja komunisms. Padomju valdīšanai PSRS un tās satelītvalstīs bija raksturīga garīga un fiziska apspiešana, cietsirdība, ignorance, tukšs monumentālisms un vispārējas atpalicības stāvoklis, kas lielīgi tika pasniegts kā progress. Šīs īpašības tik acīmredzami kontrastēja ar demokrātisko Rietumu kultūru un labklājību, ka neizbēgami lika mums uzskatīt Rietumus par labajiem, bet Austrumus par ļaunajiem. Tādā veidā jēdziens “rietumi” neviļus un arī apzināti kļuva par sasniegumu, kultūras, brīvības un pieklājības normu sinonīmu, kamēr “austrumi” simbolizēja vāju attīstību, cietsirdīgu autoritārismu un visuresošas muļķības. Šī slēptā Rietumu pārākuma un Austrumu mazvērtības uztveršana, pat ja tas simt reižu tiktu skaidrots no vēstures viedokļa — par atšķirībām starp apstākļiem Rietumos un visu, kas nācis no Maskavas, tātad no Austrumiem, ir nepārliecinoša ilgākā laika posmā un nevar radīt jaunu starta punktu jaunam pasaules sakārtojumam. Neviena atsevišķa ģeogrāfiska vai kultūras teorija a priori nav uzskatāma par labāku kā kāda cita, vai par principa jautājumu.

Es ticu, ka “rietumiem” pakāpeniski jākļūst par morāli neitrālu vārdu. Nākotnē tam būtu jānozīmē ne vairāk un ne mazāk, kā skaidri noteiktu reģionu mūsdienu pasaulē, vienā no civilizācijas sfērām, kam ir raksturīga dalīta vēsture, kultūra, vērtību skala, atbildības modelis, tāpat kā tās ļoti specifiskās bažas. Tam pašam jānotiek arī ar “austrumiem”, neskatoties uz acīmredzami dziļi iesakņotām problēmām, kas sagādā ciešanas arī tagad.

Kamēr vien vārds “austrumi” būs saistīts ar nievājošu, bet “rietumi” ar pozitīvu blakusnozīmi, būs ļoti grūti izveidot jaunu pasaules kārtību, kas būtu balstīta uz dažādu reģionu vienlīdzību. Nav nekā slikta būt Rietumu sastāvdaļai, un nav arī iemeslu nesludināt pievienošanos tiem. Tomēr būt rietumniekam vai rietumvalstij nenozīmē a priori būt pārākam. Tam jāattiecas uz visām citām mūsdienu pasaules realitātēm. Nevienam nav iemesla justies samulsušam tikai tāpēc, ka tas grib pievienoties kādai no šīm realitātēm, tāpat arī pievienošanās Rietumiem nevienam nedod tiesības uzskatīt sevi par pārāku. Citu personu respektēšanai un pārliecībai, ka visi ir vienādi, ir jābūt mēģinājumam veidot pasaules kārtību, kas balstīta uz patiesu mieru un partnerattiecībām, kārtību, kas izriet no vispārējas apņemšanās ievērot noteiktu, absolūti fundamentālu morāli vai morālus politiskos principus blakus apstākļiem.

Balto cilvēku — eiropiešu, amerikāņu vai kristiešu — dominēšana visā pasaulē ir beigusies. Mēs ieejam jaunā ērā, un mūsu pienākums ir respektēt citam citu, strādāt kopējam labumam.

Nepieredzēti ātrā komunisma sabrukšana atnesa sev līdzi vienlīdz ātru bipolārā pasaules dalījuma sabrukumu. Kā drīz atklājās, šis dalījums kā biezs aizkars bija slēpis patieso mūsdienu pasaules dažādību. Kad priekškars pacēlās, cilvēce pēkšņi aci pret aci sastapās ar patiesi daudzkulturālu un daudzpolāru pasauli. Vēl vairāk: mēs esam nokļuvuši pasaulē, kuras vienīgā iespēja ir emocionāli uztvert tās daudzpolāro raksturu, patiesi to respektēt un pieņemt to par vienīgo iespējamo atskaites punktu jaunām cilvēku savstarpējām attiecībām uz šīs planētas.

Mūsu cilvēces attīstība pēdējos gados, kas vienlaikus ir gan pārsteidzoša, gan riskanta, ir sekmējusi šo nepieciešamību. Pasaules iedzīvotāju skaits turpina augt. Tai pašā laikā neatjaunojamie resursi ātri samazinās. Pasaule cieš no tā, ka plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām nācijām palielinās. Vienīgā globālā civilizācija, kas tagad apņem visu pasauli, uzspiežot tai vienādus produktus, paražas, uzvedības manieres un saskarsmes modeļus, mūs tuvina, taču tai pašā laikā izraisa arī pretēju reakciju, kas izpaužas dažādu nacionālismu, fundamentālismu, fanātismu — vai tie būtu etniski, reliģiski, sociāli vai ideoloģiski — attīstībā. Informācijas revolūcija sekmē mūsu globālos savstarpējos sakarus un izslēdz jebkādu cenzūru. Tai pašā laikā tā atklāj plašu cilvēces bezatbildības ekspansiju. Mūsdienu civilizācijas attīstības globālo neskaidrību uzskaitīšana varētu turpināties bezgalīgi.

Divi apstākļi — pasaules bipolārā dalījuma beigas un mūsu civilizācijas progress kopā ar virzienu, ko mēs devējam par globalizāciju, — aicina mūs sākt domāt par radikāli jaunu nākotnes pasaules kārtību.

Man šķiet, ka viena no raksturīgākajām šīs kārtības iezīmēm būs lielo reģionālo grupu attīstība, kurām mūsdienu nacionālās valstis nodos pieaugošu savas varas daļu. Tajā pašā laikā tās acīm redzami būs spiestas atdot citu savas varas segmentu vēl daudz īpašākā veidā: sākot no dažādiem mazākiem reģioniem valsts iekšienē un šo reģionu pašvaldībām līdz pilsētām un ciemiem un citām pilsoniskas sabiedrības struktūrām.

Decentralizācijai un integrācijai tādējādi būtu jābūt faktiskajām monētas divām pusēm, kas līdzsvaro viena otru. Veids, kā konfrontēt globālās ekonomikas spiediena un mūsu civilizācijas virzītājspēka divpusīgo dabu, nav strausa politika, izolēšanās, šovinisms vai egocentrisms, bet objektīva globālās attīstības atspoguļošanās un cilvēku, kā arī nāciju vispārēja apņemšanās apkarot visas tās neveiksmīgās un bīstamās iezīmes.

Viena no svarīgākajām reģionālajām grupām pasaulē šobrīd ir Ziemeļatlantijas alianse. Mēs visi zinām, ka tā tika dibināta, lai aizsargātu Rietumu pasauli no padomju ekspansionisma un lai savaldītu komunismu.

Alianse jau sen ir paveikusi savus uzdevumus. Aukstais karš un Varšavas pakts ir atkāpies vēsturē, un daudzi tādēļ jautā: “Kādi ir NATO nolūki tagad?” Kamēr pie mums vēl valdīja komunisms, es, tāpat kā padomju bloka disidenti un daži Rietumu politiķi, domāju, ka pēc Varšavas pakta anulēšanas un padomju hegemonijas politikas likvidēšanas arī NATO atbrīvos tās raison d'