“Mēs atbalstīsim jūs arī jūsu turpmākajos centienos”

No 23. līdz 26.maijam Latvijā oficiālā vizītē uzturas Vācijas Federatīvās Republikas

Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze (Wolfgang Thierse) un viņa vadītā delegācija

Vācijas Federatīvās Republikas Budestāga prezidents Volfgangs Tīrze vizītes gaitā, 2001.gada 24.maijā, tiekoties ar Latvijas Saeimas priekšsēdētāju Jāni Straumi (attēlā pa labi) , ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu (augšējā attēlā) , ar Latvijas Ministru prezidentu Andri Bērziņu (vidējā attēlā) ; Saeimas tribīnē (apakšējā attēlā)

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar, 24.maijā, Rīgas pilī: Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pie Valsts prezidentes

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 24. maijā, Rīgas pilī tikās ar Vācijas Bundestāga prezidentu Volfgangu Tīrzi.

Sarunā pārrunāti Eiropas Savienības (ES) un NATO paplašināšanas jautājumi, kā arī divpusējo kontaktu perspektīva. V.Vīķe-Freiberga apstiprināja Latvijas centienus eirointegrācijas un transatlantiskās drošības jomā, par mērķi nosakot valsts gatavību līdzdalībai NATO un ES 2002.gada beigās. V.Tīrze Valsts prezidentei sacīja, ka Vācija izprot un atbalsta Latvijas centienus iekļūt NATO, kā arī integrēties ES.

Valsts prezidente uzsvēra Vāciju kā svarīgu Latvijas partneri politiskajā un ekonomiskajā dialogā, kā arī pauda Latvijas interesi turpināt ciešu ekonomisko sakaru veidošanu. V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka šovasar gaidāmās Hanzas dienas Rīgā spilgtinās arī Latvijas un Vācijas sadraudzības pilsētu sadarbību, ienesot jaunus akcentus to sakaros.

Valsts prezidenta preses dienests

Pie Ministru prezidenta

Šodien, 24.maijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Vācijas Bundestāga prezidentu Volfgangu Tīrzi. Tikšanās gaitā, kurā pārrunātas abu valstu divpusējās attiecības, Bundestāga prezidents apliecināja Vācijas atbalstu Latvijas centieniem kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti, kā arī izteica atzinību sasniegtajam progresam politikā un ekonomikā. Sarunas gaitā V.Tīrze izrādīja interesi par sasniegumiem un veiktajām reformām ekonomikā, īpaši pievēršot uzmanību jomām, kur Latvijai būtu nepieciešama Vācijas palīdzība un atbalsts. Ministru prezidents informēja Bundestāga prezidentu par Latvijas sasniegumiem un turpmāk veicamajiem uzdevumiem, uzsverot, ka īpaša uzmanība pievēršama lauksaimniecības un vides sakārtošanai. A.Bērziņš arī atzīmēja, ka Latvija veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai tiktu atvērta “Sapard” programmas finansiālā palīdzība, bet ES atbildīgās institūcijas vēl nav gatavas šo atbalstu sniegt. Ministru prezidents apliecināja, ka Latvija cer pabeigt iestāšanās sarunas jau 2002.gadā.

Sarunas gaitā Bundestāga prezidents interesējās par mazākumtautību stāvokli Latvijā un naturalizācijas procesa gaitu. Ministru prezidents informēja, ka likumdošana, kas skar pilsonības un valodas jautājumus, ir sakārtota atbilstoši EDSO prasībām, valdība apstiprinājusi Sabiedrības integrācijas programmu un piešķīrusi finansējumu valodas mācību programmai.

Apliecinājis, ka Vācija ir kļuvusi par lielāko Latvijas ārējās tirdzniecības partneri, Ministru prezidents pateicās par Vācijas atbalstu, mūsu valstij integrējoties Eiropas Savienībā.

Valdības preses departaments

Vakar, 24.maijā, Valdības namā: Latvijas vēstnieks Vācijā Andris Teikmanis un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš; Vācijas vēstnieks Latvijā Reinharts Krauss un Vācijas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Brēmenes mākslinieku izstādes atklāšanā Rīgas galerijā

Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, Latvijas vēstnieks Vācijā Andris Teikmanis un Vācijas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze

Gundars Bojārs, galerijas “Rīga” vadītāja Inese Riņķe, Volfgangs Tīrze

Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze, uzrunājot galerijas “Rīga” viesus Brēmenes mākslinieku izstādes atklāšanā

Latvijas okupācijas muzeja apmeklējuma laikā

Vācijas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze, Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs, Vācijas vēstnieks Reinharts Krauss

Vācijas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze, aplūkojot muzeja stendus

Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze, parakstoties muzeja viesu grāmatā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pie Saeimas priekšsēdētāja

Vakar, 24.maijā, Saeimas namā: Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze un Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 24.maijā, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume tikās ar Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidentu Volfgangu Tīrzi un viņa vadīto delegāciju.

Tikšanās laikā pārrunāti jautājumi, kas skar Latvijas un Vācijas divpusējās attiecības, kā arī Latvijas virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO.

Saeimas priekšsēdētājs uzsvēra, ka laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas Vācija sniegusi Latvijai lielu finansiālu un arī morālu atbalstu valstij nepieciešamajām reformām. Latvijas un Vācijas sadarbība vērtējama kā ļoti laba, it īpaši parlamentārā līmenī — cieši kontakti nodibināti ne vien starp Saeimu un Bundestāgu, bet arī starp Saeimu un atsevišķu federālo zemju landtāgiem.

Vācijas Bundestāga prezidents savukārt sacīja, ka Latviju viņš apmeklē pirmo reizi un šī ir atbildes vizīte Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes oficiālajai vizītei Vācijā pagājušā gada martā. V.Tīrze uzsvēra, ka Vācija atbalsta Latvijas centienus integrēties Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē. “Par ES paplašināšanas tālāko norisi jāvienojas tās dalībvalstīm; protams, jāņem vērā katras konkrētās kandidātvalsts paveiktais un gatavība kļūt par šīs organizācijas dalībvalsti. Savukārt NATO paplašināšanā liela loma būs ASV nostājai, kā arī attiecībām ar Krieviju,” sacīja Bundestāga prezidents.

Atbildot uz V.Tīrzes jautājumu par Latvijas panākto progresu, Saeimas priekšsēdētājs pastāstīja, ka Eiropas Komisijas sagatavotajā ziņojumā dots pozitīvs vērtējums mūsu valsts paveiktajam ceļā uz integrāciju ES, kā arī norādīts uz vēl veicamajiem uzdevumiem. Gan parlaments, gan valdība tam pievērš lielu uzmanību un dara visu, lai iespējami īsā laikā problēmas tiktu atrisinātas. Kā piemēru tam Saeimas priekšsēdētājs minēja Eiropas Komisijas ziņojumā norādīto nepieciešamību uzlabot administratīvo kapacitāti. Šajā sakarā parlamenta darba kārtībā iekļauta likumprojektu pakete, kas reglamentēs šī jautājuma sakārtošanu. J.Straume sacīja, ka sarunas par Latvijas iestāšanos ES norit normāli un mūsu valsts cer, ka jau 2002.gadā tas varētu tikt pabeigts. Līdztekus tam liela uzmanība tiek veltīta sabiedrības informēšanai par ES, jo tieši pilsoņi būs tie, kam referendumā būs jāizlemj Latvijas nākotne un jāsaka savs “jā” vai “nē” tās integrācijai ES. Pēdējās socioloģiskās aptaujas rāda, ka gandrīz puse iedzīvotāju atbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tomēr, norādīja J.Straume, ES paplašināšanas procesu var ietekmēt tās dalībvalstu vilcināšanās ar konkrētu lēmumu pieņemšanu, kā arī problēmas, kas izveidojušās ES iekšienē. Viena no tām ir asā diskusija par ierobežojumiem brīva darbaspēka plūsmai.

V.Tīrze pastāstīja, ka Vācija un Austrija ierosinājušas noteikt septiņu gadu ierobežojuma termiņu brīvā darbaspēka plūsmai. To noteikusi situācija Vācijas austrumu daļā, kur bezdarba līmenis sasniedzis gandrīz 20%, un, nenosakot šādus ierobežojumus, tas varētu palielināties vēl vairāk. “Bez tam pārejas perioda nenoteikšana brīvajai darbaspēka plūsmai varētu ievērojami samazināt sabiedrības atbalstu ES paplašināšanai austrumu virzienā,” sacīja V.Tīrze. Šie ierobežojumi drīzāk uzskatāmi par politiski psiholoģisku instrumentu, un, secinot, ka situācija mainījusies, to darbības termiņš varētu tikt samazināts.

Tika pārrunāti arī jautājumi, kas skar NATO paplašināšanas procesa norisi un attiecības ar Krieviju. Saeimas priekšsēdētājs uzsvēra, ka pēdējo gadu laikā īpašu uzmanību mūsu valsts pievērsusi tieši aizsardzībai un Latvija izdarījusi visu, lai būtu gatava kļūt par NATO dalībvalsti. Spilgts apliecinājums tam ir gan parlamenta pieņemtais Valsts aizsardzības finansēšanas likums, kas paredz aizsardzības finansējumu palielināt līdz 2% no iekšzemes kopprodukta, gan Latvijas aktīvā dalība miera uzturēšanas operācijās, gan aktīvā sadarbība ar citām NATO kandidātvalstīm. Tāpēc ļoti svarīgs būtu Vācijas atbalsts Baltijas valstīm labvēlīgam ziņojuma projektam par NATO paplašināšanu, kas tiks izskatīts NATO parlamentārajā asamblejā Viļņā.

Runājot par attiecībām ar Krieviju, Saeimas priekšsēdētājs sacīja, ka gan pēc Austrumvācijas pievienošanas NATO, gan pēc Polijas, Čehijas un Ungārijas iekļaušanas aliansē Krievijas attieksme bija negatīva. Visticamāk, ka tieši tāda pati tā būtu arī pēc Baltijas valstu iestāšanās NATO. Tomēr, kā sacīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts, Baltijas valstu integrācija NATO būs reāla iespēja veidot tiešu dialogu, kas pašlaik tiek īstenots caur Eiropas Savienību un ASV.

Saeimas preses dienests

Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāga prezidents Volfgangs Tīrze Latvijas Saeimā vakar, 2001.gada 24.maijā:

Uzruna 7. Saeimas Pavasara sesijas sestajā sēdē 2001. gada 24. maijā

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi Saeimā! Dāmas un kungi! “Rīga dimd” — tā saucas senā tautasdziesma, kuras melodiju Svētā Pētera baznīcas zvanu spēle četrreiz dienā atskaņo virs Rīgas vecpilsētas jumtiem. Šajā gadā, kad Rīga kļūst 800 gadus veca vai — drīzāk sakot — jauna, tā mēdz dimdēt vēl skaļāk nekā parasti. Uzaicinot Vācijas Bundestāga prezidentu apmeklēt šīs skaistās un pazīstamās pilsētas astoņsimtgadu jubileju, jūs apliecināt ciešās saites, draudzību un simpātijas mūsu valstu starpā. Par to es pateicos Latvijas parlamentam un tā priekšsēdētājam Straumes kungam un pateicos arī par iespēju šodien jūs uzrunāt. Vācijas parlamenta prezidentam tā ir īpaša diena — iespēja ciemoties brīvajā un neatkarīgajā Latvijā, ar tās tradīcijām bagātajā un vienlaikus dinamiskajā galvaspilsētā. Jo šīs pilsētas un šīs zemes vēsture vieno mūs visai pretrunīgā veidā. Turklāt pašlaik varam runāt par mūsu attiecību vissekmīgāko fāzi. Tā tas nav bijis vienmēr. Viena no mūsu kopējās vēstures tumšākajām lappusēm ir Molotova–Ribentropa pakts un viss, kas tam sekoja. Nav iespējams aizmirst Hitlera nodevību pret Baltijas valstīm un noziegumus vācu okupācijas laikā.

Šis barbarisms šķiet vēl daudz ciniskāks, ja mēs zinām, kā tika dibināti vācu un latviešu sakari. Kopš 1201.gada, kad bīskaps Alberts no Brēmenes dibināja Rīgu, daudzas personības un notikumi saista mūsu zemes. Ilgu laiku Rīgā atradās Melngalvju, tas ir, vācu neprecēto tirgoņu biedrības, mītne. 1282.gadā šī pilsēta tika uzņemta Ziemeļvācu hanzas savienībā un vērtās par labi attīstītu tirdzniecības centru starp austrumiem un rietumiem. Latviešu valodas attīstību un izkopšanu 17. un 18.gadsimtā atbalstīja vietējie vācu mācītāji. Es gribētu pieminēt Ernesta Glika Bībeles tulkojumu latviešu valodā 1689.gadā. Šeit Latvijā dzīvojuši vācu mācītie vīri un mākslinieki. Johans Gotfrīds Herders veltīja lielu uzmanību latviešu tautas kultūrai laikā, kad viņš bija skolotājs un Doma mācītājs Rīgā. Rihards Vāgners bija Rīgas teātra direktors. Un šeit ir rakstnieka Vernera Bergengrīna dzimtās vietas. Pagājušo gadu laikā starp Rīgu, Rostoku un arī Brēmeni izveidojusies intensīva sadarbība. Par veiksmīgo sadraudzību liecina arī šī diena, kad es varu sveikt Hanzas pilsētas Brēmenes pārstāvjus, kuri Rīgā viesojas Brēmenes dienu ietvaros un šodien apmeklē arī Latvijas parlamentu.

Dāmas un kungi! Ejot pastaigā pa Rīgas ielām, var redzēt daudzas vēstures liecības, bet var manīt arī to, ka laiki ir mainījušies. Kopš atgūta neatkarība, politiskajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē atkal vērojams uzplaukums. “Pagātne nav aizmirsta, bet tā neaizsedz skatu uz rītdienu.” Tā teica Vācijas prezidents Romāns Hercogs 1999.gadā, apmeklējot Latviju. Šos vārdus var attiecināt ne tikai uz Rīgu, bet arī uz visu Latviju. Latvijas vēstures raksturīgākā iezīme ir cīņa par neatkarību. Kā okupanti šeit savulaik ieradušies zviedri, poļi, krievi un vācieši. 1918.gada 18.novembrī pilsoņu aprindu pārstāvji pasludināja, ka tiek dibināta neatkarīga Latvijas Republika, taču izvēlētais ceļš uz brīvību bija mānīgs. Visai drīz Vācijas impērija un padomju Krievija pieteica savas intereses attiecībā uz Baltijas valstīm, kuru likteni apzīmogoja Hitlers un Staļins 1939.gada 23.augustā.

Bet es gribētu atgādināt arī par dienu — 50 gadus vēlāk —, kad 1,7 miljoni baltiešu sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Viņi prasīja savu valstu neatkarību. Un bija jāpaiet vēl gandrīz diviem gadiem, līdz šī vīzija par neatkarīgu Latviju īstenojās 1991.gada 21.augustā. Iegūt ilgoto neatkarību mierīgi, bez ieročiem, bet ar lielu risku — tas ir jūsu zemes iedzīvotāju nopelns. Mēs, vācieši, toreiz ar lielu interesi un simpātijām sekojām līdzi notiekošajam Baltijā. Mēs, Austrumvācijas iedzīvotāji, tikai dažus mēnešus pirms tam bijām pārliecinoši pierādījuši, ka ir iespējams īstajā laikā mierīgi, drosmīgi un izlēmīgi aizstāvēt brīvību un demokrātiju. Es esmu līdz pat šim brīdim laimīgs par to, ka mums sekmējās bez kara un vardarbības tik būtiski pārmainīt Eiropas seju. Ar to var lepoties visi, kuri te piedalījušies. Mēs, vācieši, neesam aizmirsuši solidaritāti un atbalstu, ko saņēmām no mūsu kaimiņiem un draugiem gan mūsu zemes jauncelsmē, gan arī Austrumu un Rietumu konfrontācijas laikā, bet galvenokārt apvienošanās laikā un ceļā uz brīvību. Šodien, kad apvienotajai Vācijai ir noteikta vieta Eiropā, mēs esam īpaši atbildīgi par miera un brīvības saglabāšanu vienotajā Eiropā. Mēs atbalstām Viduseiropas un Austrumeiropas valstis to ceļā uz Eiropas Savienību ne tikai ģeogrāfiskā tuvuma dēļ, bet arī tāpēc, ka mums ir noteikta pieredze, kas joprojām liek sevi manīt. Un tāpēc mēs arī atbalstām Viduseiropas un Austrumeiropas valstis ceļā uz Eiropas Savienību. Mēs zinām, ko nozīmē ilgstoši censties iedzīvināt demokrātiju un tirgus ekonomikas principus, cik smagi un lēni tiek īstenotas reformas, cik bieži jāpiedzīvo neveiksmes. Jūsu valsts ir uz pareizā ceļa. Jūs nekad neesat pametuši Eiropu ne kultūras, ne vēstures, ne arī, protams, ģeogrāfiskajā nozīmē. Jūsu zemes viesi izjūt kultūras saiknes un redz, ka Latvija ir gadsimtu gaitā veidojusies mūsu kopējās Eiropas vēstures daļa. To nav mainījuši arī pieci gadu desmiti piespiedu kārtā padomju republikas statusā. Latviešu tauta visos savas sarežģītās vēstures periodos radusi atbalstu savā kultūrā. Pirmām kārtām tās bija dainas, latviešu tautasdziesmas, kurās gadsimtiem ilgstošā svešinieku jūgā varēja saglabāt latviešu identitāti, kultūru un valodu. Latviešu prātos un sirdīs valda piederības apziņa Rietumu un Eiropas kultūrai.

Dāmas un kungi! Eiropas apvienošanās ir secinājums, pats galvenais secinājums, ko lika izdarīt Otrā pasaules kara rūgtā pieredze. Panākt izlīgumu un mierīgu līdzāspastāvēšanu Eiropas kontinentā iespējams tikai ar demokrātiju, sociālo labklājību, ar solidaritāti un arvien lielāku kopību. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Jo miers un brīvība ir jāatgūst katru dienu no jauna, ja gribam, lai tie būtu ilglaicīgi. Pastāvīgumam garantiju nav. Latvijai un citām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm jāveic grūtais uzdevums, nostiprinot politisko stabilitāti ar saimnieciskās stabilitātes līdzekļiem. Ja demokrātija nevar nodrošināt saimniecisko labklājību un sociālo drošību, tad tā pati bieži drīz vien kļūst apdraudēta. Austrumvācija, tātad bijusī VDR, pārmaiņu grūtības izjūt vēl pēc desmit gadiem, kaut gan tur apstākļi ir daudz labāki nekā citām bijušajām SEPP valstīm. Daudzi austrumvācieši vēl joprojām ir bez darba, daudzi pamet dzimtās vietas, lai sameklētu darbu Rietumvācijā. Vēl vairāk arvien izteiktāka kļūst neapmierinātība ar politiķiem, arvien mazāk cilvēku piedalās vēlēšanās, labēji noskaņotu ekstrēmistu izlēcieni notiek daudz biežāk nekā Vācijas rietumu daļā.

Latvijai pārejas laikā no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku ar grūtībām bija jātiek galā pašai. Daudziem jūsu zemes iedzīvotājiem bija un ir jāpiedzīvo neveiksmes, trūkums un nedrošība, tāpēc jums vēl jo vairāk ir nepieciešams kaimiņu un draugu atbalsts Eiropā, sevišķi ekonomisko apstākļu izlīdzināšanas ziņā. Es varu jums apliecināt, ka esmu vienisprātis ar visu Vācijas parlamentu, ka Latvija un citas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis iespējami drīz ir jāuzņem Eiropas Savienībā. Skatoties no jūsu pozīcijas, un to ļoti labi var saprast, jebkāda vilcināšanās ir lieka. Taču būtu tuvredzīgi un pat kaitīgi izlikties, ka Eiropas Savienība katrā laikā var uzņemt jebkuru no asociētajām valstīm, vai, no otras puses, ka katras valsts iestāšanās gatavības pakāpe ir tādā līmenī, ka tā noteikti vairāk iegūtu. Šis Eiropas Savienības paplašināšanās posms ir lielākais pārbaudījums Eiropas drošības un stabilitātes projektam pēckara laikā. Eiropas Savienībai pievienosies simt miljoni jaunu pilsoņu. Kopienā ir jāintegrē desmit Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kas četrus gadu desmitus, pat piecus gadu desmitus ir gājušas pa gaužām atšķirīgu ceļu. Padomju sistēma jums ir atstājusi daudz grūtību. Politiskā un saimnieciskā attīstība pēdējā gadu desmita laikā ir notikusi ļoti atšķirīgi, un tāpēc arī iecerētā paplašināšanās var notikt tikai soli pa solim. Nepieciešams reformēt institūcijas, lai Eiropas Savienība būtu rīcībspējīga arī tad, ja tās sastāvā ir 21, 25 vai 27 valstis. Galotņu tikšanās laikā Nicā pagājušā gada nogalē tika sperti pirmie soļi, tika pieņemti lēmumi par jaunu valstu sadales sistēmu padomē, par Komisijas, Eiroparlamenta un Eiropas Kopienas tiesas sastāvu nākotnē, par sadarbības padziļināšanu, kā arī par pamattiesību hartu. Jūs redzat, ka Savienības paplašināšanās spēja šobrīd prasa tikpat lielu ieguldījumu kā kandidātvalstu gatavība iestāties Eiropas Savienībā.

Izdarot izmaiņas pilsonības likumā, Latvija ir izpildījusi svarīgu iestāšanās priekšnoteikumu. Šā gada janvārī Eiropas Padomes Parlamentu asambleja atzinīgi novērtēja Latvijā veiktās reformas un mazākumtautību integrācijas pasākumus. Pēdējā Eiropas Komisijas ziņojumā sacīts, ka jūsu valsts progresējusi daudzās jomās. Netiek arī noklusēts, ka daudz darāmā vēl ir privatizācijas, lauksaimniecības, vides aizsardzības un tieslietu reformas jomās. Bet mēs varam cerēt uz labiem rezultātiem, jo visas neatvērtās pārrunu nodaļas tiks atvērtas jau šajā pusgadā Zviedrijas prezidentūras laikā. Šai Eiropai vajadzīga ne tikai pacietība un izturība, bet arī visu pilsoņu atbalsts, tas attiecas uz visām Eiropas valstīm. Ir absolūti nepieciešams, lai nacionālās valdības apliecinātu savu atbalstu Eiropas Savienības mērķiem un vērtībām. Bet galu galā tas, cik tālu un cik ātri Eiropa apvienosies ir atkarīgs no tās iedzīvotāju, pilsoņu lēmuma. Aizspriedumi valda joprojām abās pusēs. Var dzirdēt jautājam, kā mūs iespaidos darbaspēka pārvietošanās brīvība, kā izpildīt stingrās vides aizsardzības prasības. Citi savukārt vaicā, vai nebūs grūti nesen atgūto neatkarību atkal nodot pa daļai lielāka valstiska veidojuma pārziņā. Vai šajā Eiropā tiks saglabāta mūsu nacionālā identitāte? Varbūt mūs kā mazu valsti savā ziņā atkal okupēs, tikai ar maigākiem paņēmieniem?

Eiropa ir, un tā tam arī jābūt, daudz kas vairāk nekā politiskās un saimnieciskās stratēģijas projekts lielajām un mazajām, bagātajām un nabadzīgajām valstīm. Eiropai ir jāsaglabā tās kultūras un demokrātiskās tradīcijas, kas izveidojušās atsevišķās valstīs. Demokrātijas izpausmes ikdienā nav atdalāmas no valstīm, kurās tās tiek īstenotas. Lai Eiropa būtu rīcībspējīga, nepieciešamas metodes, kas ļauj uzlabot dažādo sociālo un politisko spēku iesaisti. Eiropas leģitimitāte un suverenitāte nerodas pašas no sevis, tās balstās uz cilvēkiem, kas uzņemas atbildību vietējā, reģionālajā un nacionālajā līmenī un ir gatavi veidot Eiropas apziņu. Lai varētu akceptēt daudzveidību, ir nepieciešams kopīgu vērtību pamats. Un, tikai apzinoties šo vērtību kopību, nākotnē ir iespējama Eiropa, kurā valdīs miers, taisnīgums un demokrātija.

Dāmas un kungi! Es zinu, ka tieši jūsu valstī un arī citās Baltijas valstīs īpaši liela ir nepieciešamība un vēlme pēc noturīga miera un stabilitātes. Tas ir labi saprotams, ja zeme gadsimtiem ilgi ir izmantota ļaunprātīgu lielvalstu un ar lielummāniju sirgstošu diktatoru spēlēs. Jūs neatlaidīgi cenšaties panākt jūsu valsts uzņemšanu NATO. Mēs, vācieši, deviņdesmito gadu beigās sekmīgi aizstāvējām atvērto durvju principu, kas ļauj Baltijas valstīm pamatoti cerēt uz uzņemšanu NATO. Mēs atbalstīsim jūs arī jūsu turpmākajos centienos, bet viena lieta ir acīmredzama. Formāla piederība pie alianses ir gana svarīga, bet pati par sevi vēl negarantē ilgstošu drošību un suverenitāti. Galvenais ir, kā praksē notiek sadarbība un cik stabila ir solidaritāte reģionā. Iestāties NATO, ejot konfrontācijas ceļu attiecībās ar Krieviju, protams, nebūtu produktīvi. Eiropa ir kas vairāk nekā tikai formālā integrācija, tā ir vīzija par reģionu pārrobežu sadarbību uz kopīgu vērtību pamata. Baltijas jūras valstu sadarbība, kurā jūsu valstij ir ļoti nozīmīga loma, uzskatāma par šī reģiona ieguldījumu turpmākās stabilitātes nodrošināšanā. Šeit tiek veidota nākotne. Šeit tiek sietas saimnieciskās, politiskās un kultūras saites. Piedaloties Baltijas jūras valstu padomes reģionālajā sadarbībā, kurā arvien vairāk tiek iesaistīta arī Krievija, jūs ejat pa īsto ceļu, kas arī nākotnē ir svarīgs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu stabilitāti jūsu zemē, šajā reģionā un arī visā Eiropā, jo ne tikai jūsu, bet arī visas Eiropas interesēs ir Baltijas valstu strauja integrācija Eiropā un sekmīga sadarbība ar Krieviju. Baltijas valstis ir Austrumu un Rietumu attiecību seismogrāfs, tās ir laikmetu mijas lakmusa papīrs pēc Padomju savienības sabrukuma. Jūsu zemei piekrīt izšķirošs uzdevums — uzņemties tilta lomu. Šajā uzdevumā jūs atbalstīs Vācija un Vācijas parlaments. Paldies par uzmanību!