Kā ministri un deputāti vērtē Latvijas ceļu uz Eiropu

Pagājušajā ceturtdienā, 17. maijā, Saeimā valdīja īpašs — eiropeisks — noskaņojums, jo Latvijas parlamentā noritēja “Eiropas debates”. Papildus gandrīz visiem 100 tautas priekšstāvjiem uz plenārsēdi bija ieradies un ar runu Saeimas tribīnē uzstājās gan Ministru prezidents Andris Bērziņš, gan ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, gan finansu ministrs Gundars Bērziņš, kā arī vairāki citi Ministru kabineta pārstāvji. Šajās debatēs noraudzījās arī vairāki ārvalstu vēstnieki.

Galvenais jautājums un iemesls šādām īpaši Eiropai veltītām debatēm bija valdības sagatavotais ziņojums par to, kā tiek pildīta stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā (ES). Tika runāts arī par Latvijas iestāšanās ES sarunu gaitu un perspektīvām, kā arī par citiem ar Eiropas integrāciju saistītiem jautājumiem.

Premjerministrs Andris Bērziņš savā runā (ar runas pilnu tekstu var iepazīties “Latvijas Vēstneša” 18. maija numurā) īpaši akcentēja šī ziņojuma apspriešanas lielo nozīmi Saeimas un valdības sadarbības stiprināšanā Eiropas integrācijas procesā. “Šī nav tikai atskaite par valdības paveikto pēdējā pusgada laikā, tas ir mūsu visu kopīgi paveiktā darba apskats,” norādīja A. Bērziņš.

Arī Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns īpaši uzslavēja valdības un parlamenta sekmīgo sadarbību. “Mēs parlamentā esam izveidojuši sistēmu, kādas nav nekur citur. Esam paņēmuši labākos paraugus no dāņiem, zviedriem un pielikuši savu latvisko lokalizējumu. Līdz ar to mūsu sistēma ir unikāla, nekur pasaulē tādas nav. Pēdējā laikā vairākas kandidātvalstis interesējas par mūsu sadarbības modeli un mēģina to pārņemt,” informēja E. Inkēns. Viņš arī akcentēja parlamenta īpašo vietu integrācijas procesā. Kā zināms, sarunas par iestāšanos ved valdība, bet saskaņā ar procedūru, kas ieviesta Saeimā, ikviena sarunu pozīcija pirms iesniegšanas Eiropas Komisijai tiek diskutēta un apstiprināta arī Saeimas Eiropas lietu komisijā. Bet, ņemot vērā faktu, ka Eiropas lietu komisijā pārstāvētas visas Saeimā ievēlētās partijas, var uzskatīt, ka iestāšanās sarunās iesaistīti visi parlamentā pārstāvētie politiskie spēki.

Jauni akcenti valdības sarunās par iestāšanos

Gan premjers, gan ārlietu ministrs, komentējot iestāšanās sarunu norisi, galvenokārt akcentēja Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanu. Proti, galvenais ir aizstāvēt mūsu intereses, nevis tiekties par katru cenu slēgt iespējami vairāk sarunu sadaļu. Šāds viedoklis bija dzirdams abu augsto amatpersonu teiktajā. Kā paskaidroja A. Bērziņš: “Runājot par iestāšanās konkrētajiem noteikumiem, stingri aizstāvam savas nacionālās intereses. Tas attiecas uz tādiem sarunu tematiem kā, piemēram, vides aizsardzība, zvejošana Rīgas jūras līcī, lauksaimniecība.” Arī Saeimas deputāte Vaira Paegle atzina, ka sarunu temps nebūt nav primārais integrācijas procesā: “Mums nevajadzētu tik daudz uzsvērt iestāšanās sarunas tempus un rezultātu, bet gan steidzināt progresu valstī. Mūsu mērķis ir nevis pēc iespējas ātrāk iestāties Eiropas Savienībā, bet pēc iespējas drīzāk būt gataviem iestāties.”

Pārliecība par nacionālo interešu aizstāvēšanas nepieciešamību bija jau iepriekš dzirdēta gan no ārlietu ministra Induļa Bērziņa, gan Latvijas puses sarunu vedītāja Andra Ķestera, tomēr īpaši populārs šis viedoklis kļuvis tieši tagad, kad Latvija visai noteikti neierindojas arī otrās sarunu grupas vadošo valstu vidū. Protams, valdības pozīcija stingri iestāties par Latvijas nacionālajām interesēm vērtējama kā apsveicama un sabiedrībai tīkama, tomēr gan premjera, gan ārlietu ministra teiktajā ļoti skaidri tika pausta arī nostāja, ka ļoti svarīgs ir arī sarunu temps un Latvija cer iespējami drīzāk beigt sarunas visās sadaļās un iekļauties ES paplašināšanās pirmajā kārtā kopā ar veiksmīgākajām ES kandidātvalstīm, kuras sarunās tikušas jau ievērojami tālāk. Latvija iestāšanās sarunās vēlas iegūt abus labumus — gan īpaši izdevīgus izņēmumus, kas balstīti uz Latvijas nacionālajām interesēm, gan vienlaikus būt arī sekmīgāko kandidātvalstu vidū. Atliek vienīgi cerēt uz Eiropas birokrātu piekāpšanos un paļauties uz Latvijas sarunu vedēja A. Ķestera vēl aprīļa sākumā pausto pārliecību, ka Latvija ir turpat līdzās sarunās sekmīgākajām kandidātvalstīm, jo smagākie jautājumi tiks risināti ar visām valstīm vienlaikus. Tomēr objektīvu vērtējumu par Latvijas patiesajām sekmēm varēs iegūt tikai gada beigās, kad noslēgsies Beļģijas prezidentūra ES Padomē.

Par problēmām

integrācijas gaitā

Administratīvā kapacitāte

Neraugoties uz acīmredzami pozitīvo ziņojumu par Latvijas izstrādātās stratēģijas izpildes gaitu, parlamentāro debašu laikā tomēr iezīmējās vairākas būtiskas problēmas valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Kā viena no nopietnākajām tika minēts administratīvās kapacitātes trūkums. Šai visai senajai, bet vēl aizvien pašai smagākajai problēmai īpašu uzmanību pievērsa arī Ministru prezidents A. Bērziņš: “Pašlaik tā (administratīvā kapacitāte — red .) ir vairāk nekā nepietiekama reģionālās politikas jomā. Pirmkārt, kavējas Nacionālā attīstības plāna izstrāde. Otrkārt, nav izveidots likumdošanas ietvars un struktūra, kas nākotnē būs atbildīga par Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem.” Īpašu neapmierinātību premjers pauda par līdzšinējo administrācijas darbu pie ES finansu līdzekļu apguves no pirmsstrukturālajiem fondiem: “Pagaidām paveiktais darbs mani neapmierina. Mani neapmierina ne projektu pieteikumu kvalitāte, ne projektu izstrādē iesaistīto speciālistu sagatavotība. Tā ir joma, kurai turpmāk tiks pievērsta pastiprināta uzmanība.”

Arī Saeimas Eiropas lietu galvenais speciālists — Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns norādīja, ka ES finansu līdzekļu sekmīga administrēšana ir viena no smagākajām problēmām Latvijas integrācijas procesā, īpaši raugoties nākotnē, kad Latvijai būs pieejami daudz lielāki finansu līdzekļi no ES strukturālajiem fondiem. E. Inkēns atzina, ka “Eiropas Savienība nav pārliecināta, ka mūsu cilvēki spēs kvalitatīvi un efektīvi izmantot Eiropas Savienības nodokļu maksātāju naudu. Un šis ir galvenais mūsu uzdevums, kas valdībai jāveic tuvākajā laikā, nostiprinot, pa īstam nostiprinot Zīles kunga vadīto resoru.”

Vienlaikus Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs vērsa uzmanību arī uz problēmas otru pusi, uz to, ka administratīvās kapacitātes trūkums vērojams arī ES pusē: “Situācija sarunās pašlaik ir diezgan dīvaina. Mēs esam atbildējuši uz visiem jautājumiem. Sarunās no mūsu puses visi uzdevumi ir izpildīti. Tajā sarakstē no mūsu puses “galds ir notīrīts”, visi jautājumi ir atbildēti. Šobrīd mēs gaidām no Eiropas Savienības, lai viņi ar savu kapacitāti atvērtu vairākas sarunu sadaļas, jo mēs esam gatavi turpināt sarunas, slēgt daudz vairāk sadaļu. Kur ir vaina? Eiropas Savienībā? Nevēlēšanās, valstu sadalīšana grupās. Vai tiešām vainojma ir tikai viņu administratīvā kapacitāte? To rādīs laiks.”

Likumdošanas pieņemšana,

saskaņošana un ieviešana

Otra nozīmīgākā problēma Latvijas ceļā uz ES (diezgan cieši saistīta ar jau minēto administratīvās kapacitātes trūkumu), kas iezīmējās diskusiju laikā, ir neefektīvā likumdošanas ieviešana jeb realizācija.

Veicot analīzi par valdības un it īpaši Saeimas darbību ES likumdošanas normu pārņemšanā, redzams, ka šis process rit ļoti raiti un faktiski viss Saeimas ikdienas darbs ir dažādu likumdošanas aktu grozīšana ar mērķi, lai tie saskanētu ar milzīgo ES acquis communautaire . Salīdzinot Latvijas veikumu ar citām kandidātvalstīm, jāatzīst, ka Latvija šajā jomā ierindojas sekmīgāko valstu vidū. Kā Eiropas debašu laikā norādīja E. Inkēns: “Ja mēs paskatāmies uz lielajiem likumiem, kas vēl ir jāpieņem, lai noformētu līdz galam Eiropas likumdošanas bāzes pārņemšanu, mums ir vajadzīgi vēl apmēram 50 likumi. Igauņiem — vairāk nekā simts. Tas arī nozīmē, ka parlaments un mēs šeit varam uzsist sev uz pleca.”

Bet, raugoties tālāk — uz šo likumdošanas aktu ieviešanu praksē, saskatāmas visai ievērojamas problēmas. Par to liecina nesenā aizķeršanās ar jaunā Komerclikuma ieviešanu, kā arī lielās neskaidrības ap medikamentu izsniegšanas kārtību un aptieku jomu kopumā. Ir skaidrs, ka nepietiek tikai ar ļoti strauju ES tiesību iestrādāšanu nacionālajā likumdošanā, arvien vairāk un aktīvāk jāstrādā pie šo jauno likumdošanas normu ieviešanas praksē. Kļūstot par ES dalībvalsti, gandrīz visi ES tiesību akti būs spēkā arī Latvijā, un gadījumā, ja kāds spēkā esošais likums praksē vēl nedarbosies, nebūs iespējams aizbildināties ar administratīvās kapacitātes trūkumu. Šis būs pārkāpums, kura sekas itin bieži ir lietas izskatīšana Eiropas tiesā.

Sabiedrības informēšana

un iesaistīšana

Kā vēl viena aktuāla un vienlaikus ļoti sena problēma Eiropas integrācijas procesā iezīmējās sabiedrības vājā informētība par Saeimas un valdības īstenoto integrācijas politiku. “Tieši šobrīd, kad pavisam drīz būsim slēguši vairāk nekā pusi iestāšanās sarunu sadaļu, īpaši nepieciešama ir sabiedrības izpratne un atbalsts,” savā runā atzina A. Bērziņš.

Arī Eiropas lietu komisijas loceklis, Tautas partijas deputāts Māris Sprindžuks norādīja uz plaisu, kāda izveidojusies starp politikas veidotājiem un tās “patērētājiem” — sabiedrību: “Kāpēc tik liela sabiedrības daļa ir skeptiska attiecībā uz Latvijas iestāju Eiropas Savienībā? Ne vienmēr tās ir pamatotas bažas par kādu konkrētu apdraudējumu, tās drīzāk ir bailes no globalizācijas, kas neapturami ienāk Latvijā — kā Rīgā, tā lauku sētā. Mani uztrauc tas, ka Eiropas Savienības integrācija lielā mērā ir kļuvusi par tehnokrātisku aktivitāti, kur ierēdņi kaut ko plāno, kvotē, harmonizē un integrē, bet sabiedrība dzīvo savu dzīvi, kaut ko saprotot un kaut ko nesaprotot.”

Kā liecina valdības izstrādātais ziņojums par stratēģijas integrācijai ES izpildi, pēdējā pusgada laikā sabiedrības informēšanas lauciņā paveikts visai daudz. Kopš 2001. gada sākuma 32 Latvijas rajonu bibliotēkās darbojas ES informācijas punkti, kopš gada sākuma Saeimas ES informācijas centrs Latvijas Radio 2 katru darbdienu veido ziņu raidījumu “Eiroinfo”. Turpinot jau agrāk aizsāktās tradīcijas, katru nedēļu Latvijas Radio veido raidījumu “Eiropas atslēgas”, bet divas reizes mēnesī Latvijas Televīzijas 1. un 2. kanālā latviešu un krievu valodā iespējams vērot raidījumu “1=1”. Tiek veikti arī vairāki citi pasākumi sabiedrības informētības sekmēšanai.

Tomēr, kā norādīts ziņojumā, sabiedrības informēšana vēl aizvien nenorit pietiekami efektīvi: “Nevar apgalvot, ka informācijas par ES būtu par maz, bet tās pieejamība plašai sabiedrībai tomēr ir ierobežota. Ir dažādi specializētie preses izdevumi, kā “Latvija un ES”, “Eiroziņas” u.c., bet to valoda bieži vien ir sarežģīta. Ir nepieciešami vienkārši un skaidri izklāstīti materiāli, nepārvērtējot lasītāja zināšanu līmeni un līdz ar to neatgrūžot viņu. Aktīvāk šajā darbā būtu jāiesaista preses izdevumi, kuri šobrīd informē par ES aktualitātēm, bet reti publicē analītiskus vai populāri informējošus materiālus.”

Jāatzīmē, ka ziņojumā par Eiropas integrācijas stratēģijas izpildi šī ir viena no retajām vai pat faktiski vienīgā pietiekami plaši atspoguļotā problēma daudzo veiksmīgi paveikto darbu uzskaitījuma vidū.

Tātad, lasot ziņojumu, varētu pat secināt — ir labi pastrādāts, veicinot Latvijas virzību uz ES, ir paveikts ļoti daudz, problēmu gandrīz nav, vienīgi sabiedrība nespēj vai nevēlas šo procesu saprast.

Ziņojuma par stratēģijas

izpildi mērķis un būtība

Latvijas valdība pēdējos gados ir radījusi ap 200 dažāda apjoma un nozīmes stratēģisko dokumentu, bet “Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā” ir īpaša divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis ir dokuments, kas apkopo darbības vadlīnijas visām ministrijām un citām integrācijas procesā iesaistītajām institūcijām, tā mērķis ir veicināt jaunu atsevišķu nozaru Eiropas integrācijas programmu izstrādāšanu un izpildi. Otrkārt, šis ir vienīgais valdības izstrādātais stratēģiskais dokuments, par kura izpildi valdībai divreiz gadā jāgatavo ziņojums un jāiesniedz Saeimā izvērtējumam.

Bet, kā liecināja pagājušajā ceturtdienā notikušās debates, diemžēl liela daļa Saeimas deputātu valdības sagatavoto ziņojumu par stratēģijas izpildi vērtēja diezgan negatīvi. Galvenais iemesls — ziņojumā trūkst integrācijas problēmu un nepaveikto uzdevumu atspoguļojuma.

Kā uzstājoties norādīja apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāts Juris Dobelis: “Diemžēl šis ziņojums ir galvenokārt vienkārša atskaite. Dokuments, kas fiksē kaut ko kā atskaite. Un tas, šķiet, ir šā dokumenta trūkums. Ir tikai atskaite — izdarīts tas un tas, it īpaši, ja runā par likumiem, ko mēs šeit, Saeimā, esam pieņēmuši. Mēs zinām, kādus likumus mēs esam pieņēmuši. Bet es domāju, ka ir jābūt problēmu vērtējumam, it īpaši problēmu klasifikācijai pēc to svarīguma. Analītiskai izvērtēšanai šajā darbā, teikšu tā maigi, tās ir par maz.”

Rodas jautājums — kāds tad ir šī ziņojuma mērķis un patiesā būtība? Vai tas ir valdības un parlamenta paveikto darbu saraksts vai tā mērķis ir dziļāks, proti, kā teikts šī ziņojuma ievadā: “Noskaidrot padarīto, vēl darāmo un to, cik lielā mērā izdevies īstenot Latvijas intereses ES integrācijas procesā.” Analizējot ziņojumā teikto, var iegūt ļoti plašu informāciju par Saeimā pieņemtiem svarīgiem likumdošanas aktiem, par valdības izstrādātajām koncepcijām un attīstības programmām dažādās nozarēs. Izlasot šo ziņojumu, varētu pat domāt, ka problēmu Eiropas integrācijas procesā ir ļoti nedau, tomēr, kā liecināja deputātu un ministru kopīgās debates Saeimā, arī ir vēl daudz sarežģītu jautājumu, kuros vajadzīgs risinājums.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors