Latvijas vieta nākotnes Eiropā

Rinalds Konovaļenko, Latvijas Universitātes Rīgas Humanitārā institūta politikas zinātnes 3.kursa students, — “Latvijas Vēstnesim”

Viens no aktuālākajiem jautājumiem Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ir par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un to, kādas tai būs sekas. Par šiem jautājumiem ir sākta sabiedrības informēšana, ko dara gan valsts, gan dažādas nevalstiskās organizācijas. Viens no šādiem sabiedrības izglītošanas pasākumiem notika šā gada 8.maijā, kad “Klubs “Māja” - jaunatne vienotai Eiropai,” Ārlietu ministrija un žurnāla “Latvija un Eiropas Savienība” redakcija Rīgā, Arhitektu namā, rīkoja diskusiju “Latvijas vieta nākotnes Eiropā.” Šis pasākums tika rīkots Eiropas nedēļas ietvaros.

Diskusijas mērķis bija noskaidrot, kāda varētu būt Latvijas vieta un loma ES. Šo jautājumu noskaidrošanai par diskusijas dalībniekiem tika uzaicināti Igors Apokins (ĀM ES politikas nodaļa), Kristīne Drēviņa (Valsts administrācijas skola) un Arnis Irmejs (Valsts ieņēmumu dienests).

Diskusijas laikā katrs tās dalībnieks klātesošos iepazīstināja ar dažādiem konkrētiem jautājumiem. I.Apokins pievērsās politiskajiem jautājumiem un tam, kādas problēmas ir jārisina gan Latvijā, gan pašā ES, lai tā sekmīgāk attīstītos un būtu gatava jaunu kandidātvalstu uzņemšanai. ĀM pārstāvis atzina — sabiedrībai ir tiesības un pienākums debatēt par ES, jo Latvijas valdībai ir nozīmīgs visas sabiedrības viedoklis, un, zinot sabiedrības domas, būs iespēja sekmīgāk pārstāvēt, aizstāvēt un īstenot sabiedrības intereses, kā arī stiprināt valsts labklājību un demokrātijas attīstību. Plašas debates sabiedrībā leģitimizēs valdības politiku ceļā uz ES. Kā otrs svarīgs punkts tika minēta Nicas deklarācija, kurā kā galvenie ir uzsvērti jautājumi, kas saistīti ar kompetenču sadali un ES līgumu vienkāršošanu, nemainot to būtību, kā arī ES pamattiesību hartas vieta un loma ES tiesību sistēmā un dalībvalstu parlamentu nozīme nākotnes ES lēmumpieņemšanas struktūrā. Pievēršoties pirmajam jautājumam, I.Apokins uzsvēra, ka ir nepieciešamas debates sabiedrībā, iesaistot gan nevalstisko sektoru, gan valsts institūcijas, tādējādi integrācijas procesā nodrošinot sabiedrības interešu pārstāvēšanu un atbalstu valdības īstenotajai politikai. Izvēršot jautājumus, kas saistīti ar Nicas līgumu, I.Apokins uzsvēra, ka ir jāvienkāršo ES dibināšanas līgums (ap 80 000 lappušu), jo tā pašreizējais variants ir sarežģīts un grūti izprotams vienkāršam iedzīvotājam, kas savukārt apgrūtina sabiedrības iesaistīšanos lēmumpieņemšanas procesos. Kā iespējamais situācijas risinājums tika minēts viens ES līgums, kas būtu līdzīgs konstitūcijai. Šādā līgumā būtu jāparedz arī izstāšanās iespēja no ES un jāietver tajā arī Pamattiesību harta. Runājot par kompetenču sadali, tika uzsvērts, ka ES pilsoņi nespēj tieši ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu un tas apdraud sabiedrības uzticēšanos un neveicina lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu. Kā viens no iespējamajiem šīs problēmas risinājumiem tika minēta otras palātas izveide Eiroparlamentā, kur būtu ievēlēti nacionālo parlamentu pārstāvji, kas sekmētu atklātību, lielāku iesaistīšanos un tiešāku pilsoņu ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Tiesa, kā vēlāk atzina K.Drēviņa, šī ideja ES gaiteņos cirkulē jau ilgāk nekā piecpadsmit gadus, bet joprojām nav sākta reāla darbība, lai to realizētu praksē.

Otra diskusijas dalībniece K.Drēviņa pievērsās Latvijas integrācijas ES juridiskajiem aspektiem — iespējamiem grozījumiem LR Satversmē, suverenitātes zaudēšanai un tam, ko mēs par to saņemsim pretī.

1922.gadā pieņemtā LR Satversme neparedz referenduma nepieciešamību, iestājoties kādā starptautiskā institūcijā, tāpēc tajā ir vajadzīgas izmaiņas. Lai tautas nobalsošana notiktu, ir nepieciešami grozījumi Satversmes 1. un 2.pantā, par ko jānobalso vairāk nekā pusei no kopējā vēlētāju skaita Latvijā. Tāpēc ar Ministra prezidenta rīkojumu Tieslietu ministrijas pārraudzībā ir izstrādāti iespējamie grozījuma varianti. Tie paredz iekļaut Satversmē punktu, kas regulē iestāšanās kārtību ES un to, cik lielam ir jābūt iedzīvotāju atbalstam, lai referendumu varētu uzskatīt par sekmīgu.

Apskatot jautājumu, ko mēs iegūsim, deleģējot daļu suverenitātes, K.Drēviņa uzsvēra izdarītās izmaiņas balsošanas procedūrā ES, kur nākotnē paredzēts ieviest trīskāršo kvalificētā vairākuma balsojumu, kas palielinās mazo valstu lomu lēmumu pieņemšanas procesā un dos tām iespēju sekmīgāk pārstāvēt un attīstīt savas nacionālās intereses līdzās lielo valstu interesēm. Balsojumam būs jāatbilst trim kritērijiem, lai tas tiktu uzskatīts par notikušu, tie ir — 71 procents kvalificētā vairākuma balsu; divas trešdaļas ES dalībvalstu un 62 procenti ES pilsoņu pārstāvniecība.

Pievēršoties trešajam jautājumam par Asociācijas līguma nozīmi Latvijas un ES attiecībās, K.Drēviņa uzsvēra, ka šis līgums strukturēja sadarbības telpu, kurā galvenie jautājumi ir ciešāka politisko attiecību attīstība, pakāpeniska brīvās tirdzniecības telpas izveidošana un ekonomiskā attīstība.

Trešais diskusijas dalībnieks Arnis Irmejs savā runā pievērsās eiro un tā ieviešanas pamatkritērijiem ES, kā arī tiem kritērijiem, kādiem jāatbilst dalībvalstīm, lai tās spētu iestāties Eiropas Monetārajā savienībā (EMS), kas ir viens no pamatnoteikumiem integrācijai ES. A.Irmejs uzsvēra, ka Latvija ir gatava izpildīt lielu daļu šo konverģences kritēriju un līdz ar to no šī aspekta ir gatava iestāties ES.

Minot galvenos iemeslus, kāpec eiro tika ieviests, A.Irmejs uzsvēra trīs — ekonomiska sadarbība ir ES pamatā, ES nav iekšējo robežu, un dažādu naudas vienību esamība apgrūtina iekšējā tirgus sekmīgu funkcionēšanu. Kā galvenos eiro ieviešanas trūkumus un nepilnības A.Irmejs minēja analoģiskas vēsturiskās pieredzes trūkumu un to, ka palielinās ES ietekme uz valstu nacionālo monetāro politiku, kas lielai daļai dalībvalstu nav pieņemami (Dānijas piemērs).

Diskusijas beigās dalībnieki uzsvēra, ka īpaša uzmanība ir pievēršama tam, lai pastiprinātu sabiedrībā uzsāktās diskusijas par Latvijas integrāciju ES un informētu sabiedrību par iestāšanās sarunu norisi.