Mums, ap Baltijas jūru, ir kopīgas intereses

Ainārs Dimants, Eiropas kustības Latvijā prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Mūsu saruna sākās jau starptautiskās konferences “XXXIII Ziemeļeiropas sarunas. Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums Baltijas jūras telpā” laikā, un tagad, kad šī konference jau pieder vēsturei, sabiedrību interesē jūsu paša vērtējums .

— Es uzskatu, ka šī konference mums tiešām izdevās. Galvenokārt jau tāpēc, ka bija ļoti plaša visu Baltijas jūras valstu Eiropas kustību līdzdalība. Izņemot mūsu poļu draugus, kas šoreiz nevarēja atbraukt. Izskanēja arī viedoklis, ka šīs bijušas visplašākās Ziemeļeiropas sarunas. Šādas sarunas bija notikušas jau trīsdesmit divus gadus, un šīs bija ar visplašāko pārstāvniecību. Rīgas konferencē piedalījās Eiropas kustību vadītāji prezidentu un ģenerālsekretāru līmenī no septiņām valstīm. Arī ar Poliju sakari tiek attīstīti, īpaši ar Polijas ziemeļu reģionu. Jo mūsu konferencē, kā atceraties, bija īpaša saruna par ciešāku Baltijas jūras valstu kustību sadarbību, izveidojot arī kopēju platformu internetā, kam būs sasaiste ar mājaslapām, un vienojoties, ka reizi gadā tiekamies arī ārpus šīm Ziemeļeiropas sarunām. Tātad tiekamies vēl biežāk, lai apspriestu sadarbības jautājumus, ar skatu uz Eiropas Savienības (ES) paplašināšanu. Jo ES dalībvalstis un kandidātvalstis satiekas tieši šeit, Baltijas jūras reģionā. Un ir ļoti būtiski — to mēs ierakstījām konferences noslēguma paziņojumā — izmantot reģionālo sadarbību un reģiona kultūras identitāti, lai sekmētu ES paplašināšanos.

Zināms, ka Vācijā, kas neapšaubāmi ir ES kodola valsts, jo tā ir ekonomiski visspēcīgākā ES dalībvalsts, vēl nav pietiekama atbalsta Baltijas valstu uzņemšanai. Šeit es pirmkārt domāju atbalstu sabiedrībā, jo demokrātiskā valstī politiķi vispirms ir atkarīgi no sabiedrības viedokļa. Pēc “Eirobarometra” jaunākās aptaujas datiem, Vācijā tikai 26 procenti cilvēku atbalsta Baltijas valstu uzņemšanu ES, tas ir stipri atšķirīgi no situācijas Ziemeļvalstīs, kur — gan Somijā, gan Zviedrijā, gan Dānijā — vairāk nekā puse iedzīvotāju atbalsta Baltijas valstu uzņemšanu. Tas nozīmē, un uz to arī bija vērstas sarunas konferencē, ka mums ir vairāk jāstrādā ar Vāciju. Gan ar visu Vāciju kopumā, gan it īpaši ar Vācijas ziemeļu reģioniem.

Svarīgi, ka mūsu konferencē piedalījās arī mūsu partnerorganizācijas — Eiropas ūnija Vācijā — viceprezidents prof. Dr. Oto Bardongs. Viņš nesīs savam prezidentam Elmāram Brokam, kas ir Eiropas Parlamenta ārlietu komisijas priekšsēdētājs un bija arī Eiropas Parlamenta pārstāvis starpvaldību konferencē, vēsti, ka šeit notiek būtiskas aktivitātes Eiropas virzienā. Galvenais, ka mums šajā konferencē bija tik daudz dalībnieku no ES dalībvalstīm pie Baltijas jūras. Tie visi ir arī sabiedriski aktīvi cilvēki, tā sauktie multiplikatori jeb mūsu ideju tālākizplatītāji. Atgriežoties savās valstīs, viņi turp aiznes vēsti, ka mēs pēc savas kultūras un pēc sava rakstura patiešām piederam Eiropai. Diemžēl Vācijā ne visur tas vēl ir apzināts. Ziemeļu valstīs tas ir daudz vairāk apzināts, un viņi uzsver, ka arī Baltijas valstis ir viņu reģiona sastāvdaļa. Ne velti šī konference tika rīkota kopīgi tieši ar vāciešiem, ar Eiropas ūnijas Vācijā Mēklenburgas–Priekšpomerānijas pavalsts organizāciju, kas ir mūsu partnerorganizācija Vācijā.

— Vai Vācijā ir arī Eiropas kustība kā mūsu valstī?

— Ir, taču Eiropas kustībā Vācijā ir tikai juridiskās personas. Savukārt Eiropas ūnijā ir tikai fiziskās personas. Šlēsvigas–Holšteinas organizācijā vien ir divtūkstoš biedru. Tātad konference lielā mērā bija vērsta tieši uz Vāciju, un es domāju, ka tieši šis aspekts mums arī izdevās. Gan ar pieņemšanu Vācijas vēstnieka rezidencē, gan ar noslēguma paziņojumu, gan ar Vācijas ļoti augsta ranga pārstāvju līdzdalību. Šeit vispirms jāmin Bjerns Engholms, kas ir visā Eiropā pazīstams vācu politiķis un Baltijas jūras valstu sadarbības iniciators vēl astoņdesmitajos gados tieši kultūras laukā. Viņam bija ļoti laba tēze, ka “nevar būt laba ekonomika un laba politika bez kultūras pamata”. To mēs redzam arī globalizācijas procesā. Piemēram, japāņi arī ekonomiskajā attīstībā balstās uz savu kultūras bāzi. Bija ieradies arī Baltijas jūras valstu padomes vecāko amatpersonu komitejas priekšsēdētājs Hanss Jirgens Hermsēts, kas šajā gadījumā pārstāvēja arī Vācijas prezidentūru Baltijas jūras valstu padomē. Bija arī lielā vācu laikraksta “Frankfurter Allgemeine Zeitung” korespondents Skandināvijas un Baltijas valstīs Roberts fon Luciuss... Vācija bija īpaši labi pārstāvēta, arī ar vislielākajām delegācijām. Tas ir ļoti būtiski, jo Ziemeļeiropas sarunu tradīcija faktiski ir sākusies kā dāņu un vācu tikšanās. Precīzāk, Dānijas Eiropas kustības un Šlēsvigas–Holšteinas Eiropas kustības tikšanās, un tikai pēc Vācijas apvienošanās šai grupai kā pastāvīgajiem organizatoriem pievienojās arī Mēklenburgas–Priekšpomerānijas pavalsts organizācija un tagad arī mēs, Eiropas kustība Latvijā.

Ļoti būtisks un konkrēts šīs konferences rezultāts ir arī tas, ka mēs kļuvām par šo sarunu pastāvīgiem rīkotājiem. Tātad tagad šo sarunu rīkotāji būs Dānija, Šlēsviga–Holšteina, Mēklenburga–Priekšpomerānija Vācijā un Latvija. Tas nozīmē, ka pēc četriem gadiem mums atkal šīs sarunas būs jārīko Rīgā vai arī jāmeklē partneri kādā citā Baltijas jūras valstī, kā šoreiz Mēklenburgas–Priekšpomerānijas pārstāvji atrada mūs. Ir zināms, ka nākamā gada sarunu rīkošanā Šlēsviga–Holšteina sadarbosies ar Eiropas kustību Somijā. Tātad nākamgad šīs sarunas varētu būt Helsinkos. Pirms gada tās bija Dānijā. Mēs tagad esam iekļauti šo sarunu sagatavošanas grupā. Tas nozīmē, ka piedalīsimies arī sarunu tematu noteikšanā un programmu sagatavošanā.

Ļoti svarīgi ir arī uzsvērt mūsu konferences tematiku. Mums arī tematiski izdevās tas, ko bijām gribējuši, — reprezentēt Latviju. Es domāju, mums tas izdevās vispirms jau ar Kultūras akadēmijas rektora prof. Dr. Pētera Laķa referātu, kurā viņš runāja par Imanuēlu Kantu kā izcilu Eiropas idejas pārstāvi no mūsu reģiona, proti, no tagadējās Kaļiņingradas. Mēs arī noslēguma paziņojumā ierakstījām aicinājumu Baltijas jūras valstīm atvērt Kaļiņingradā savus ģenerālkonsulātus, lai šo reģionu vairāk atvērtu pārējai Eiropai. Tas ir īpaši aktuāli, ņemot vērā ES paplašināšanos, jo pēc tās jaunajām ES dalībvalstīm Lietuvai un Polijai ar Kaļiņingradu var rasties problēmas ar brīvo vīzu režīmu.

— Latvija jau atver Kaļiņingradā savu konsulātu.

— Jā, to es arī minēju konferences dalībniekiem. Tā bija Bjerna Engholma ideja — par šiem konsulātiem. Viņš arī ierosināja iekļaut sarunu rezolūcijā iniciatīvas “Ars Baltica” atdzīvināšanu. Viņš pats ir autors idejai, ka Baltijas jūras valstis varētu pievērst lielāku uzmanību tieši kultūras sadarbībai. Kā to jau dara trīs Baltijas valstis un Baltijas asambleja, piemēram, piešķirot prēmijas kultūras darbiniekiem. Šādas aktivitātes būtu nepieciešamas arī Baltijas jūras valstu padomei. Vēl no Latvijas runāja Ārpolitikas biedrības prezidente Vita Matīsa, un viņas priekšlasījums atstāja lielu iespaidu ar savu aktualitāti.

— Tas arī izraisīja ļoti dzīvu konferences dalībnieku diskusiju.

— Jā, tas bija ļoti svarīgi. Viņa piesaistīja uzmanību ar saviem aktuālajiem piemēriem, cik lielā mērā pērnā gada Eiropas cilvēks Latvijā Renārs Kaupers pārstāv Eiropas vērtības.

— Vita Matīsa gan neiebilda pret pašu Renāru Kauperu un viņa grupu “Prāta vētra”. Viņas doma bija par indivīda un masu attiecībām.

— Jā, viņa ļoti interesanti analizēja, ko nozīmē Renāra Kaupera izvēle plašākā Latvijas un Eiropas kontekstā. Konferencē izskanēja arī rūpes, un mēs arī ierakstījām savā nobeiguma paziņojumā, ka globalizācijas apstākļos Eiropas sabiedrībai jāaizsargā no amerikanizācijas gan Eiropas kopīgā, gan nacionālā un reģionālā kultūras identitāte. Protams, arī Eirovīzijas konkurss ir sacensības lauks tieši ar amerikānisko kultūru. Bet Vita Matīsa jau neapšaubīja Eirovīzijas konkursu. Viņas doma bija ļoti būtiska: ka ļoti strauji pieaug pretstats starp Rietumu kultūras vērtībām un individuālismu. Un ka šāda masu kultūra nepārstāv mums raksturīgo individuālisma virzienu. Tas izraisīja dzīvu diskusiju.

— Kāds ir jūsu paša viedoklis?

— Protams, arī es uzskatu, ka Imanuēls Kants Eiropas kultūru pārstāv vairāk nekā Renārs Kaupers. Bet tajā pašā laikā Eirovīzijas konkurss arī ir kopīgs Eiropas kultūras projekts. Unikāls ar to, ka cilvēki tiešraidē seko līdzi šim konkursam un aktīvi piedalās ar saviem balsojumiem, tā ir interaktīvā līdzdalība. Būtībā šeit aktīvi piedalās tautas balss, un tas ir unikāls Eiropu vienojošs moments. Pērn Renārs Kaupers ieguva trešo vietu. Tas bija ļoti svarīgi, lai padarītu Latviju atpazīstamu kā Eiropas daļu. Ka mēs, tā teikt, neesam “iznākuši no Sibīrijas”. Jo diemžēl pasaulē un pat Eiropā joprojām par mums ir arī visai liela neziņa, pat ES valstīs. Nav jau noslēpums, ka vēl pirms dažiem gadiem pat no Vācijas mums sūtīja vēstules “Rīgā, Krievijas Federācijā”. Tas ir pakāpenisks dzelzs priekškara noārdīšanas process ES dalībvalstu ļaužu galvās. Mums tas ir jādara, un tieši starptautiskā Eiropas kustība kā Eiropas mēroga organizācija ar Latvijas līdzdalību šajā tīklā var daudz ko izdarīt. Līdzīgi arī Eirovīzija veic svarīgu misiju, sargājot mūsu Eiropas kopīgo identitāti. Vismaz specifiskajā masu jeb popkultūrā.

— Kopīgo Eiropas identitāti veido Latvijas un citu Eiropas tautu identitāte. Vai Arņa Medņa neveiksmes galvenais cēlonis šī gada Eirovīzijas konkursā nebija tieši nacionālās mentalitātes trūkums viņa citādi visnotaļ profesionālajā priekšnesumā? Savukārt Renāra Kaupera pērnā gada panākuma pamatā, manuprāt, bija viņa nenoliedzamā savdabība.

— Jā, Kaupers pārstāvēja latviešu mūzikai raksturīgo melodiskuma tradīciju. Tradīciju, kuras pamatā būtībā ir Raimonds Pauls un arī Paula priekšgājēji. Un tieši tas, lūk, izrādījās interesanti.

— Ziemeļeiropas sarunās ļoti labu iespaidu atstāja ārvalstu dalībnieku dziļā izpratne par Latvijas rūpi savas kultūras identitātes saglabāšanā. Rūpi, ko tēlaini raksturoja Mēklenburgas–Priekšpomerānijas informācijas biroja Baltijas valstīs vadītājs Filips Švarcs, — ka Baltijas valstis grib iekļauties kopīgajā Eiropas simfoniskajā orķestrī, bet baidās, ka tām tiks uzticēta tikai nenozīmīga instrumenta loma. Cik nozīmīga, jūsuprāt, šī konference bija Eiropas kustību kopīgajā kontekstā un cik tā palīdzēs Latvijai virzībā uz ES?

— Pirmkārt jau šī konference noteikti stiprina mūsu pozīcijas starptautiskajā Eiropas kustībā, un tas ir ļoti būtiski.

Mūsu kustībai tur jau ir tāda situācija, kas Latvijas valstij ES vēl tikai būs. Proti, mums jau ir savas balsis šīs kustības federālajā padomē. Mums ir divi delegāti, un katram no viņiem ir divas balsis. Tagad būs starptautiskās Eiropas kustības ģenerālsekretāra vēlēšanas, veidosies dažādas koalīcijas, un mēs varēsim likt savas balsis lietā. Kolēģi no citām valstīm jau meklē mūsu atbalstu. No Baltijas jūras reģiona savu kandidātu ir izvirzījusi tikai Vācija, un, protams, viņi vēlas arī mūsu atbalstu. Un es ceru, ka mēs arī ievēlēsim sava reģiona pārstāvi. Ziemeļeiropas sarunas saveda kopā Eiropas kustības aktīvistus no dažādām valstīm, un tas bija ļoti svarīgi. Kā jau jūs teicāt, konferencē izpaudās liela cieņa pret Latviju un latviešu kultūru. Es domāju, tas tika aizvests arī uz attiecīgajām valstīm un attiecīgajām organizācijām, un tas bija galvenais. Jo šie cilvēki ir politiski ļoti aktīvi un arī saistīti ar savu zemju valdībām. Piemēram, Eiropas kustības Dānijā prezidents ir valdošās Sociāldemokrātiskās partijas starptautiskais sekretārs, arī Dānijas premjerministrs ir sociāldemokrāts. Tādā veidā mēs stiprinām savas pozīcijas arī ES. Arī ar šo it kā nelielo ieguldījumu, ar šo konferenci. Bet tēma, ko konferencei faktiski izvirzījām mēs — par kultūru — līdz šim bija retāk apspriesta. Šeit parādās arī jautājums, ko paplašinātajā ES izvirzīs Baltijas valstis. Ka ES jādomā ne tikai par lauksaimniecību, bet arī par kultūras aktualitātēm. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu veidot kādu īpašu Eiropas kultūru. Nē, tas nozīmē, ka mums vienkārši jāsargā Eiropas kultūru daudzveidība un nacionālo kultūru identitāte. Jāsekmē nacionālo kultūru attīstība un arī jāfinansē no ES kopējā budžeta. Tā ir īpaša tendence, kas parādās Baltijas valstīs, jo mūsu sabiedrībai un mūsu valstīm ir raksturīgs valsts atbalsts kultūrai, un mēs to sagaidām arī no ES. Es domāju, šī ir aktuāla tendence arī Ziemeļvalstīs, ko mēs kopīgi ieviesīsim ES. Līdzīgi kā cita tēma, kas izskanēja Eiropas kustības Somijā prezidenta Reijo Pānena intervijā “Latvijas Vēstnesim”, — ka Baltijas valstis varētu būt ļoti nozīmīgas ES attiecību pieaugumā ar Krieviju.

— Ka Baltijas valstis varētu būt ES ekspertes Krievijas jautājumos, jo mēs šo lielo kaimiņvalsti labi pazīstam.

— Tieši tā! Šī tēma parādījās arī mūsu konferencē. Mēs Eiropas kustībā vēlētos redzēt arī Krievijas pārstāvjus. Protams, personāliju līmenī, jo Krievijā nav Eiropas kustības. Redzēt krievu intelektuāļus, Krievijas demokrātisko aprindu pārstāvjus. Tiesa, viņu ietekme ir ierobežota, bet tieši šie rietumnieciski domājošie krievi, īpaši no Krievijas Baltijas jūras reģiona apgabaliem — Sanktpēterburgas, Pleskavas, Novgorodas, Kaļiņingradas — ir ļoti nozīmīgi mūsu sadarbībai. Ziemeļeiropas sarunās ir paredzēta arī šo reģionu pārstāvju līdzdalība. Vēl viens aspekts, ko mēs noteikti ieviesīsim starptautiskajā Eiropas kustībā, ir nevalstisko organizāciju un vispār pilsoniskās sabiedrības samērā lielā loma tieši Baltijas un Ziemeļvalstīs. Es domāju, ka mēs, Baltijas valstis, paplašinātajā ES šo elementu vēl pastiprināsim. Tieši caur nevalstiskajām organizācijām, arī caur Eiropas kustību tīklu ir iespējams ES iekustināt daudzus jautājumus, un šī iespēja ir jāizmanto. Mēs ar savu aktivitāti starptautiskajā Eiropas kustībā faktiski jau gatavojamies darbībai ES, kas Latvijai būs nepieciešama pēc iestāšanās. Jo arī mūsu valstij būs jāmeklē sabiedrotie, un tie pirmkārt būs meklējami mūsu pašu reģionā. Nenoliedzami, konference deva ieguldījumu arī šajā virzienā. Bet vēl svarīgāka vai vismaz tikpat svarīga būs šīs konferences rezonanse Latvijā. Tāpēc liels paldies “Latvijas Vēstnesim” par publikācijām. Mēs ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu laidīsim klajā arī mūsu kustības žurnāla “Virziens — Eiropa” speciālizdevumu, kur arī publicēsim šīs konferences runas. Lai tas būtu ikvienam atrodams, gan Eiropas kustības biedriem, gan citiem interesentiem. Šis izdevums nonāks plašsaziņas līdzekļu redakcijās un dos arī multiplicējošu efektu Latvijas sabiedrībā. Tā būs ļoti būtiska atziņa, ka mums ir ko dot kopīgajam Eiropas dialogam un ka mēs esam šajā dialogā līdzvērtīgi partneri.

— Ziemeļeiropas sarunu sekmīgā norise liecina, ka Eiropas kustība Latvijā ir sasniegusi atzīstamu kvantitatīvo un kvalitatīvo līmeni. Šīs nedēļas nogalē, 26. maijā, Rīgā notiks Eiropas kustības Latvijā kopsapulce. Vai arī tajā jūs vērtēsit konferencē teikto un apkoposit secinājumus?

— Jā, noteikti. Kā jau ik gadu kopsapulcē izvērtēsim visu aizvadītā gada garumā paveikto gan saturiski, gan organizatoriski, gan arī finansiālos aspektos, kas arī ir ļoti svarīgi nevalstiskai organizācijai. Pērn mums izdevās trīs lietas, ko es gribu minēt pieaugoša svarīguma secībā, kaut abas pirmās pēc sava nozīmīguma ir līdzvērtīgas. Proti, ievērojami pieaugusi mūsu aktivitāte Latvijas novados. Pērnā gada sākumā piecās Latvijas vietās notika diskusija “Par un pret Eiropas Savienību”. Eirooptimistu un eiropesimistu jeb eiroskeptiķu diskusija, kas arī tika plaši atspoguļota attiecīgo novadu plašsaziņas līdzekļos.

Otrs būtisks sasniegums ir mūsu organizatoriskā iekļaušanās starptautiskajā Eiropas kustības tīklā, kur īpaši nozīmīgs bija aizvadītais 2000. jeb millennium gads. Līdz tam mums bija sadarbība tikai ar Eiropas kustību Somijā, bet pērn mēs pirms ES Nicas galotņu sanāksmes iekļāvāmies arī lielā Eiropas kustības Īrijā projektā, kurā piedalījās divdesmit valstu Eiropas kustības. Tas bija veltīts Nicas galotņu apspriedes tēmai: ko ES dalībvalstu un kandidātvalstu sabiedrība domā par ES paplašināšanos un institucionālajām reformām, kā vajadzētu notikt šiem procesiem. Arī Rīgā bija mūsu sabiedrības apspriede, kurā piedalījās daudzas nevalstiskās organizācijas. Atsevišķi tika organizētas darba grupas pensionāriem, rūpniekiem, intelektuāļiem, lauksaimniekiem un arodbiedrībām. Visās grupās tika apspriesti vieni un tie paši jautājumi, un secinājumi tika iekļauti kopīgajā ziņojumā. Oktobrī Dublinā notika šī projekta galasanāksme, kuras ziņojums tika iesniegts ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Komisijai. Un arī tur tika uzsvērta mums ļoti tuvā tēze, ka nav nekā svarīgāka par ES paplašināšanos. Tas skan it kā triviāli, taču mēs zinām, ka ir arī ES paplašināšanu bremzējošie spēki, kas uzstājas diezgan atklāti, un ES paplašināšanās process pašlaik lielā mērā buksē. Tāpēc ir jo svarīgi arī Eiropas kustību līmenī uzsvērt ES paplašināšanās nozīmīgumu. Nevis tik daudz akcentēt otru procesu, ko sauc par ES padziļināšanos, bet uzsvērt, ka prioritāte tomēr ir paplašināšana. Latvijas ziņojumā bija iekļauta arī mūsu prasība pēc sava komisāra Eiropas Komisijā. Šādu prasību bija izteikuši arī vairāk nekā simt cilvēku, kas aktīvi darbojas dažādās nevalstiskajās organizācijās. Tie bija cilvēki no piecām dažādām sabiedrības grupām, un ļoti skaļi izskanēja viedoklis, ka mums vajadzīga skaidra pārstāvniecība Eiropas Komisijā. Jo vairāk tāpēc, ka Eiropas Komisijas lomai tomēr jāpieaug, bet Eiropas Savienības Padomes lomai jāsamazinās. Ir svarīgi, ka mēs par šīm lietām runājam, lai Latvijas balss skanētu aizvien aktīvāk vismaz Eiropas kustību kontekstā. Vēl mēs pagājušajā gadā tātad aizsākām projektu par Ziemeļeiropas sarunām.

Trešais un galvenais aspekts, ko mēs tagad esam atzinuši par savu galveno sūtību, ir ne vien informēt sabiedrību par ES paplašināšanās procesu, bet panākt arī sabiedrības līdzdalību Eiropas integrācijas procesā, plaši iesaistot citas nevalstiskās organizācijas un veicinot dažādu sabiedrības grupu dialogu, gan savstarpēji, gan it īpaši dialogu ar valdību. Mēs arī esam izveidojuši šādu forumu. Tā ir sabiedriskā Eiropas integrācijas padome, kas reizi ceturksnī sanāk plašā sabiedriskā apspriedē par vienu noteiktu tēmu, kas saistīta ar Latvijas iesaistīšanos Eiropas integrācijas procesā un Latvijas iestāšanās sarunām. Piemēram, jūnijā būs apspriede par lauksaimniecības jautājumiem, kurā paredzēta arī Ministru prezidenta un zemkopības ministra piedalīšanās. Mēs nerimstamies atgādināt, ka valsts institūcijām un politiķiem jāuztur sabiedrībā pastāvīgs dialogs par ES, par Latvijas nākotnes ieguvumiem un mūsu pašreizējām rūpēm saistībā ar iestāšanās sarunām un Eiropas integrācijas procesu kopumā.

Izejas punkts sarunai sestdienas kopsapulcē būs gatavošanās referendumam par iestāšanos ES. Būtībā mēs šo sarunu aizsākām jau pērnā gada martā, kad kopā ar daudzām nevalstiskajām organizācijām rīkojām Latvijas sabiedrības forumu “Stratēģija no iestāšanās sarunām līdz referendumam”. Tas ir mūsu izejas punkts, jo laiks rit strauji, un 2004. vai, vēlākais, 2005. gadā mums jau vajadzētu būt ES. Bet pirms tam noteikti būs referendums. Sestdien mēs arī ievēlēsim valdi nākamajiem diviem gadiem. Šai valdei un visai mūsu organizācijai būs jādarbojas jau ar šādu konkrētu uzdevumu. Kopīgi ar citām nevalstiskajām organizācijām, sadarbībā ar valsts institūcijām, katram atrodot savu vietu, jācenšas vislabāk sekmēt sabiedrības diskusiju, sagatavojoties referendumam, kurā mūsu valsts sabiedrība paudīs savu viedokli par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors ”