Par mājsaimniecības sastāvu kā labklājības faktoru

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums “LV” 24.05.2001., Nr.80

Vēlreiz

par patērētāju vienībām

Pētījot dzīves līmeņa īpatnības dažādās teritoriālās, sociālās, izglītības un citās plašās grupās, visus izmantojamos rādītājus (rīcībā esošo ienākumu, patēriņa izdevumus u.c.) parasti pārrēķina vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Tā ir vienkāršāk un pēdējos gados tradicionāli pierastāk. Tāpat rīkojoties, apstrādājot datus par demogrāfiskām grupām, tūliņ nonākam pie statistiska paradoksa.

Piemēram, pēc 1. tabulas 5. ailes datiem rīcībā esošais ienākums rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli precētu pāru grupā ar nepieaugušiem bērniem 66 latu mēnesī, ir mazāks nekā precētiem pāriem bez bērniem (Ls 75) un pat pensionāriem vieniniekiem (Ls 72). Daži demogrāfi un daudzbērnu ģimeņu pārstāvji arī apgalvo, ka tā ir: ģimenēm ar bērniem mūsdienu apstākļos esot visgrūtāk. Bērni apēd labklājību, tāpēc jau izvairoties no bērniem.

Varētu jau mēģināt teiktajam noticēt, ja mājsaimniecības locekļu aptaujas par subjektīvo labklājības izjūtu neliecinātu par pilnīgi pretējo. Nesen pabeigtajā NORBALT II Dzīves apstākļu pētījumā tikai 4% pāru ar bērniem atzina, ka ir nabadzīgi, bet tā sevi vērtēja 20,1% pensionāru vieninieku. Savukārt 12,4% pāru ar bērniem spēja atzīt, ka nav bagāti, bet dzīvo labi, bet tā savu ekonomisko situāciju spēja vērtēt tikai 2,2% pensionāru – vieninieku. (Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā — R.: CSP, Fafo, 2000.—70.lpp.)

Tajā pašā pētījumā mājsaimniecību pārstāvjiem tika jautāts par iespējām segt 8 dažādus izdevumu veidus, no kuriem vairāki vairs nav vērtējami kā pirmās nepieciešamības izdevumi (vai varat samaksāt par nedēļu ilgām brīvdienām ārzemēs, vismaz reizi mēnesī uzaicināt ciemos draugus u.c.). Izrādījās, ka pēc šiem rādītājiem “... visstabilākā situācija ir pāriem ar vienu vai diviem bērniem, kā arī vienas personas mājsaimniecībām darbspējīgā vecumā, jo tieši šajās grupās vislielākais ir to mājsaimniecību īpatsvars, kuras nevar atļauties tikai 0 līdz 2 no (8— O.K. ) izdevumu pozīcijām. Vienas personas mājsaimniecības — pensionāri ir spiesti samierināties ar vissmagāko situāciju, pieņemot savus finansu lēmumus — 32,1% no šīm mājsaimniecībām nevar atļauties 6 līdz 8 no analīzē izmantojamām izdevumu pozīcijām” (Dzīves apstākļi Latvijā 1999. gadā. Analītisku rakstu krājums. — R.: CSP, 2001. — 120. lpp.) Daži no šiem izdevumiem ir arī tādi, no kuriem normālos apstākļos nedrīkstētu atteikties: segt neatliekamos medicīnas izdevumus, reizi gadā apmeklēt zobārstu, ēst gaļu, putnu gaļu vai zivi vismaz trīs reizes nedēļā u.c.

Līdzīgi subjektīvie savu ekonomisko apstākļu vērtējumi ir iegūti arī citās aptaujās.

Lai objektīvie dzīves apstākļu vērtējumi kaut vai lielās līnijās sakristu ar subjektīvajiem, mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, patēriņa izdevumi un citi labklājības rādītāji ir jārēķina nevis uz mājsaimniecības locekli (“galviņu”), bet uz nosacītu patērētāja vienību.

Patērētāju vienību ekvivalences skalas pamato ar to, ka mazs bērns nepatērē tikpat, cik pieaugušais. Šādas skalas ir izstrādātas jau vismaz kopš pagājušā gadsimta sākuma, dažādās valstīs un modifikācijās.

Mēs pagaidām, arī šajā rakstā, izmantojam Ekonomikās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ekvivalences skalu. Tajā pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pieņemts par 1,0 vienību, katrs nākamais — par 0,7 vienībām, bet bērni līdz 14 gadiem — par 0,5 patērētāju vienībām. Esam izstrādājuši arī savu, pēc mūsu domām, Latvijai piemērotāku skalu (Krastiņš O., Vaskis E. Par nabadzības novēršanu. — “LV”, 1999. gada 22. septembrī. — 1., 7.lpp.).

Rēķinot mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību, precēti pāri ar vienu, diviem bērniem, arī objektīvi ir starp turīgākajiem. Apmēram tādā pašā turības līmenī atrodas precēti pāri bez bērniem, ja kāds no tiem jaunāks par pensijas vecumu, vēl labāk situēti par pensijas vecumu jaunāki (darbspējīgi) vieninieki. Ar maziem ienākumiem jāsamierinās pensijas vecuma vieniniekiem, vientuļajām mātēm, lielajām daudzbērnu ģimenēm ar 3 un vairāk bērniem (1. tabulas 2.—4. aile).

Saprotams, ka nepieauguši bērni paši par sevi labklājību nenodrošina. Ģimenes ar vēl nepieaugušiem bērniem mūsu apstākļos atrodas samērā labvēlīgākā stāvoklī nekā citas tādēļ, ka paši vecāki vēl ir samērā jauni, biežāk — arī ar labu izglītību. Tie ir faktori, ko pašreizējais darba tirgus vērtē augstu; jaunībā arī savu uzņēmējdarbību vieglāk uzsākt. Bērni patērē mazāk nekā šīs priekšrocības ļauj papildus nopelnīt.

Jaunībā bērnus atļaujas vai no tiem izvairās nemateriālu, bet vairāk emocionālu apsvērumu dēļ. Vai sagaida, ka pirmais (nākamais) bērns uzlabos gaisotni ģimenē tuvākā un tālākā nākotnē, vai būs tikai traucēklis. Vairāk upuru, ja tādu vārdu šeit drīkst lietot, bērns prasa ne naudas, bet laika ziņā. Šādos virzienos būtu jāpētī nepietiekamā dzimstība valstī.

Arī lēnā gaitā var kādu apdzīt

Vismaz ekspertīzes ceļā novērtējuši, cik droši ir dati par dažādu demogrāfisko grupu un apakšgrupu labklājību, varam pievērsties šo datu izmaiņām 1996.–2000. gada periodā, meklējot atbildi uz jautājumu, kuru grupu labā darbojas laiks. Salīdzināšanai izmantojām mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu, rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību, kas pārrēķināts salīdzināmos 2000. gada vērtības latos. Pēdējo pārrēķinu veic, izmantojot CSP oficiāli noteiktos preču un pakalpojumu cenu pieaugumu (inflācijas) tempus (2. tabula).

Nelielu, bet statistiski nozīmīgu reālo ienākumu pieaugumu var konstatēt grupā, ko veido precēti pāri ar nepieaugušiem bērniem. Izlīdzinot faktisko šīs grupas ienākumu rindu ar lineāru izmaiņu modeli, var secināt, ka laika periodā no 1996. gada līdz 2000. gadam šīs grupas ienākumi ir pieauguši par Ls 2,88 vidēji vienā gadā. Šis pieaugums par apmēram 40 santīmiem pārsniedz analogu pieaugumu vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. Vēl lielāks ienākumu pieaugums ir bijis apakšgrupā, ko veido precēti pāri ar vienu nepieaugušu bērnu, un tas ir lielāks nekā jebkurā citā mūsu pētītā demogrāfiskā grupā un apakšgrupā.

Par diviem latiem lielāks gada vidējais pieaugums vēl vērojams precētu pāru grupā bez nepieaugušiem bērniem, ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem, tāpat grupā, ko veido darbspējīgi vieninieki. Pensijas vecuma vieniniekiem šis pieaugums ir mazāks par diviem latiem vidēji gadā.

Virknē citu demogrāfisko grupu un īpaši apakšgrupu par nozīmīgām reālā ienākuma izmaiņām grūti runāt. Var domāt, ka izmaiņu arī nav bijis, bet ticamāk, ka mazais novērojumu skaits šajās grupās un apakšgrupās vienkārši neļauj nelielās izmaiņas pamanīt. Par to liecina laika argumentu (t=1, 2, … 5) un rindas līmeņu (ienākumu) korelācijas koeficienti, kuri daudzos gadījumos ir zem statistiskās nozīmības līmeņa.

Tātad gados jaunas ģimenes ir ne vien labāk situētas, salīdzinot ar citām, bet arī straujāk uzlabo savu materiālo stāvokli. Vārds “straujāk” gan jālieto ļoti nosacīti un, tikai salīdzinot grupu ar grupu. Vispār visu demogrāfisko grupu reālo ienākumu pieaugums ir ļoti lēns. Ja pieņemtu, ka šādi izmaiņu tempi saglabāsies arī turpmāk un atrastos izmaiņu modeļus drīkst ekstrapolēt, tad jāpieņem, ka pašreizējais reālais ienākumu līmenis labvēlīgākajās grupās divkāršosies tikai 30–35 gados. Par nelabvēlīgākajām arī to nevar teikt.

Turpmāk — vēl

2. tabula

Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums,

rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību mēnesī

2000. gada vērtības latos

Piezīmes: Par bērniem skaitītas personas, kas jaunākas par 16 gadiem, dažos senākos gados — par 15 gadiem. Pensijas vecums aptuveni atbilstoši katra gada faktiskajam pensionēšanās iespēju vecumam. Izmaiņu trends statistiski nozīmīgs ar varbūtību 0,95, ja r>0,88.