Ministru prezidenta rīkojums Nr.451

Rīgā 2010.gada 13.decembrī

Par zaudējumu atlīdzināšanu M.Knokam

1.  2010.gada 12.augustā saņemts Māra Knoka iesniegums lietā "Par zaudējumu atlīdzināšanu lietā par Ministru prezidenta 2006.gada 13.jūlija rīkojuma Nr.345 "Par disciplinārsoda piemērošanu M.Knokam" (turpmāk – rīkojums) atcelšanu" (turpmāk – iesniegums).

2. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 18.panta otro daļu lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai par iesnieguma noraidīšanu pieņem mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas, bet saskaņā ar minētā panta trešo daļu, ja objektīvu iemeslu dēļ mēneša laikā to nav iespējams izdarīt, lēmējiestāde, pieņemot pamatotu lēmumu, termiņu var pagarināt līdz četriem mēnešiem, par to rakstiski informējot iesniedzēju.

3. Ar Ministru prezidenta 2010.gada 10.septembra rīkojumu Nr.338 "Par termiņa pagarināšanu lēmuma pieņemšanai par M.Knoka iesniegumu zaudējumu atlīdzināšanai" iesnieguma izskatīšanas termiņš pagarināts līdz 2010.gada 12.decembrim.

4. Ministru prezidents (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1520) pēc iepazīšanās ar M.Knoka 2010.gada 12.augusta iesniegumu un tam pievienotajiem dokumentiem, kurā M.Knoks lūdz atlīdzināt mantisko zaudējumu 52670 latu apmērā, kā arī personisko kaitējumu 7000 latu apmērā un morālo kaitējumu 5000 latu apmērā, piekrīt zaudējumu atlīdzināšanai daļēji, pamatojoties uz šādiem apstākļiem:

4.1. M.Knoks kā pamatojumu mantisko zaudējumu esībai ir iesniedzis tiesvedības procesā iesniegto zaudējumu aprēķinu, norādot, ka prettiesiski piemērotā disciplinārsoda rezultātā laikposmā no 2007.gada marta līdz 2008.gada martam ir bijis bezdarbnieks, kā arī joprojām ieņem izpildītāja amatu, nevis struktūrvienības vadītāja amatu, kā tas būtu bijis, ja nebūtu pieļauts būtisks pārkāpums pret M.Knoku;

4.2. atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmajai daļai mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ;

4.3. Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturtā daļa nosaka, ka procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski;

4.4. ņemot vērā, ka rīkojumā minētais disciplinārsods M.Knokam tika piemērots 2006.gada 13.jūlijā, bet M.Knoks ir bijis bez darba no 2007.gada marta līdz 2008.gada martam, secināms, ka pēc disciplinārsoda piemērošanas M.Knokam nav bijušas problēmas iegūt citu amatu. Līdz ar to nav konstatēta cēloņsakarība starp rīkojumā minētā disciplinārsoda piemērošanu un M.Knoka bezdarbnieka statusa iegūšanu;

4.5. atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajai daļai tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas;

4.6. lietā nav gūti pierādījumi, ka M.Knoks nav varējis iegūt vadītāja amatu tādēļ, ka saskaņā ar rīkojumu viņam ir ticis piemērots disciplinārsods;

4.7. ņemot vērā, ka Ministru prezidenta rīcībā nebija informācijas par iestādēm vai komersantiem, kur M.Knoks ir pretendējis uz vadošu amatu, bet to nav saņēmis rīkojumā minētā disciplinārsoda dēļ, tad minētā informācija nav tikusi iegūta Administratīvā procesa likuma 59.panta otrās daļas noteiktajā kārtībā;

4.8. ņemot vērā, ka M.Knoks nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecina, ka viņam ir ticis atteikts vadošs amats rīkojumā minētā disciplinārsoda dēļ, nav pierādījumu, kas apliecina M.Knoka iesniegumā minētos faktus;

4.9. attiecībā uz mantiskiem zaudējumiem M.Knoks iesniegumam pievienotajos dokumentos norāda, ka viņam ir radušies zaudējumi, jo vismaz četrus gadus ir bijušas liegtas tiesības ieņemt gan amatu, no kura viņš tika atlaists, gan līdzvērtīgus amatus, gan arī zemākus amatus;

4.10. Valsts ieņēmumu dienesta publiski pieejamajā Valsts amatpersonu deklarāciju datubāzē ir redzams, ka M.Knoks ir ieņēmis ierēdņa amatu Labklājības ministrijā jau no 2009.gada 1.aprīļa, līdz ar to nebija pagājuši četri gadi kopš disciplinārsoda piemērošanas. Tāpat arī M.Knoks ir lasījis kursus "Disciplinārā uzraudzība un disciplinārlietu izmeklēšana" Valsts administrācijas skolā 2007., 2008., 2009. un 2010.gadā. Valsts administrācijas skolas 2007.gada 15.novembra vēstulē Nr.157 minēto liegumu lasīt kursus Valsts administrācijas skolā M.Knoks nav apstrīdējis, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka šim liegumam ir bijusi tieša sakarība ar rīkojumu un M.Knoks tam nav piekritis;

4.11. vēršu uzmanību, ka Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2008.gada 25.marta spriedumā lietā SKA-191/2008 norāda, ka šāds pieņēmums – ar atlaišanu no amata sodītais ierēdnis nekad nevarēs pretendēt uz citu ierēdņa amatu – nebūtu pareizs. Līdz Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma spēkā stāšanās brīdim (Disciplinārsodu noteikumu spēkā esības laikā) disciplinārsods "atbrīvošana no amata" nebija saistīts ar tā piemērošanai sekojošu ierobežojumu ieņemt citu ierēdņa amatu. Līdz ar to M.Knoks varēja ieņemt citu amatu valsts civildienestā;

4.12. M.Knoka iesniegumā norādītajam mantiskajam zaudējumam attiecībā uz neiegūto darba samaksu nepiekrītu, jo uzskatu, ka tas neatspoguļo reālo situāciju. Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumi Nr.995 "Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju" nosaka darba samaksas aprēķināšanas kārtību, tie neparedz konstantu summu par konkrētu amatu, bet amatalga tiek noteikta atkarībā no kvalifikācijas pakāpes, kā arī ņemot vērā ierēdņa darba novērtējumu un profesionalitāti;

4.13. līdz ar to ierēdnim nav tiesību paļauties uz to, ka, ieņemot attiecīgo amatu, viņš saņems to pašu darba samaksu, ko saņem cits ierēdnis, ieņemot šo amatu. Amatalga netiek piesaistīta tikai un vienīgi amatam, tā ir atkarīga arī no ierēdņa kvalifikācijas – personīgajām prasmēm. Tas attiecas arī uz dāvanām un prēmijām, jo iestādē piemērojamie ierēdņa darbību stimulējošie līdzekļi tiek piemēroti individuāli, līdz ar to personai nav tiesību paļauties, ka tā saņems konkrēto dāvanu vai prēmiju. Ierēdnim šādas tiesības neparedz neviens likums;

4.14. ar Ministru prezidenta 2006.gada 29.jūnija rīkojumu Nr.329 "Par disciplinārsoda piemērošanu M.Knokam", kurš ir stājies likumīgā spēkā, M.Knokam tika noteikts otrs disciplinārsods – mēnešalgas samazināšana –, taču šis disciplinārsods aprēķinos nav ņemts vērā;

4.15. ņemot vērā, ka M.Knoks šajā laikposmā ir bijis darba tiesiskajās attiecībās vai civildienestā un par to jau ir saņēmis atlīdzību vai valsts pabalstu, tad vienlaikus tas nevar saņemt divus atalgojumus. Līdz ar to norādītais mantiskā zaudējuma apmērs ir neobjektīvs un nepamatots. Turklāt M.Knoks nav iesniedzis Ministru prezidenta 2010.gada 10.septembra vēstulē Nr.18/K-1782 lūgto informāciju un paskaidrojumus. Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmā daļa paredz, ka administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Šajā gadījumā nav gūti pierādījumi, kas apstiprina iesniegumā minēto informāciju;

4.16. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa paredz, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Tiesību normas neparedz, ka atlīdzinājuma prasījuma izskatīšanā jāizvērtē iestādes vainas forma (neuzmanība vai nolūks). Iestādes vaina tiek pieņemta, ja tiek konstatēta cēloņsakarība starp prettiesisku administratīvo aktu vai faktisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu. Ņemot vērā, ka cēloņsakarība nav konstatēta, mantiskos zaudējumus uzskatu par nepamatotiem;

4.17. attiecībā uz smagu personisko un morālo kaitējumu konstatēju:

4.17.1. Administratīvā procesa likuma 92.pants nosaka, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Atbilstoši minētajam prasījums par atlīdzinājumu ir nesaraujami saistīts ar konkrētu administratīvo aktu vai faktisko rīcību (sk. Senāta 2006.gada 12.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-511/2006 10.punktu un 2008.gada 28.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-143/2008 12.punktu). Līdz ar to ir izvērtējama rīkojuma saistība ar pieprasīto atlīdzinājumu un tā apmēru;

4.17.2. atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantam morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums;

4.17.3. no minētās normas secināms, ka morālais kaitējums ir katras personas personiski pārdzīvojumi un, kā vairākkārt savos nolēmumos uzsvēris Senāts, morālā kaitējuma atlīdzināšanai tiesai ir jāveic individuāls novērtējums – tiesai ir jāvērtē konkrētie apstākļi attiecībā pret katru personu un individuāli jānovērtē morālā kaitējuma apmērs katrai personai, kura prasa atlīdzinājumu (sk. Senāta 2008.gada 28.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-44/2008 13.punktu, 2008.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.SKA-83/2008 15.punktu un 2008.gada 15.maija sprieduma lietā Nr.SKA-188/2008 11.punktu). No tā secināms, ka, lemjot par morālo kaitējumu, jāvērtē konkrētās situācijas fakti un apstākļi;

4.17.4. M.Knoks iesniegumā norādījis, ka viņam ir nodarīts smags personiskais un smags morālais kaitējums;

4.17.5. Ministru prezidents 2010.gada 10.septembra vēstulē Nr.18/K-1782 lūdza sniegt papildu skaidrojumus par to, kāpēc M.Knoks personisko un morālo kaitējumu novērtējis kā smagu, kā arī noteicis Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā paredzēto maksimālo atlīdzības apmēru;

4.17.6. ņemot vērā, ka M.Knoka viedoklis nav saņemts, izvērtējot lietā esošos apstākļus un faktus, norādu, ka personiskais un morālais kaitējums nav smags, un to pamatoju ar šādiem argumentiem:

4.17.6.1. M.Knoks iesniegumā norāda, ka disciplinārlieta ierosināta, rupji pārkāpjot lietas ierosināšanas principus;

4.17.6.2. iepazīstoties ar Augstākās tiesas Senāta spriedumu un Administratīvās apgabaltiesas spriedumiem lietā Nr.A42475706, konstatēju, ka spriedumos, kuros ir analizētas disciplinārlietas laikā veiktās darbības, nav norādīts, ka disciplinārlieta ir ierosināta, rupji pārkāpjot lietas ierosināšanas principus. Līdz ar to secinu, ka minētais M.Knoka apgalvojums ir nepamatots;

4.17.6.3. M.Knoks norāda, ka rīkojuma publiskošanas rezultātā ir cietusi viņa reputācija, jo draugiem un darba intervijās esot jātaisnojas par pieņemto rīkojumu;

4.17.6.4. ņemot vērā, ka nepilnu mēnesi pirms rīkojuma pieņemšanas tika pieņemts Ministru prezidenta 2006.gada 29.jūnija rīkojums Nr.329 "Par disciplinārsoda piemērošanu M.Knokam", ar kuru M.Knokam tika piemērots disciplinārsods – mēnešalgas samazināšana uz vienu gadu, ieturot 20 % no mēnešalgas, – un šis disciplinārsods ir stājies spēkā, nav iespējams nodalīt, vai tā ir personu interese par rīkojumā norādīto disciplinārsodu vai Ministru prezidenta 2006.gada 29.jūnija rīkojumu Nr.329 "Par disciplinārsoda piemērošanu M.Knokam";

4.17.6.5. to, ka M.Knoka reputācija nav cietusi, apliecina fakts, ka M.Knoks pēc atbrīvošanas no amata Valsts civildienesta pārvaldē nav bijis bezdarbnieks un bez grūtībām ieguva citu amatu – Rīgas domes mēra padomnieks –, kā arī turpināja vadīt kursus Valsts administrācijas skolā;

4.17.6.6. izvērtējot M.Knoka statusu sabiedrībā, secināms, ka pēc rīkojuma izdošanas M.Knoks ir sniedzis intervijas plašsaziņas līdzekļos valsts pārvaldes eksperta statusā. Līdz ar to ir secināms, ka M.Knoka reputācija nav tikusi ietekmēta;

4.17.6.7. M.Knoka arguments par to, ka rīkojums tika publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un līdz ar to ir darīts zināms sabiedrībai, nav vērtējams administratīvā procesa ietvaros, jo Ministru prezidenta rīkojumu publicēšana izriet no likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību";

4.18. atbilstoši valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmajai daļai un 9.pantam personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums, kā arī saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 8.pantu un 14.¹ pantu – morālais un personiskais kaitējums ir nodarīts, piemērojot M.Knokam rīkojumā noteikto disciplinārsodu, tomēr tas nav radījis būtiskas sekas, tāpēc morālo un personisko kaitējumu novērtēju katru par 100 latiem, kopsummā – par 200 latiem.

5. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188.panta pirmo daļu šo rīkojumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

Ministru prezidents,
reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs V.Dombrovskis