Salacas novada lībiešu kultūras un informācijas centra un muzeja “Pivālind” vadītāja Anita Strokša:

Par saknēm un galotnēm

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēdē “Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi” Staicelē 2001. gada 19. maijā

Mūsu centrs un muzejs darbojas kopš 1999. gada 27. marta. Lai pildītu savu misiju, tam veicami trīs galvenie uzdevumi.

Pirmais. Apzināt un izvērtēt Salacas novada lībiešu kultūras mantojumu kā Latvijas kultūras mantojuma daļu. Iekļauties Latvijā dzīvojošo lībiešu sabiedriskajā, zinātnes un kultūras dzīvē, pildot valsts ilgtermiņa mērķprogrammu “Lībieši Latvijā”.

Veidojot izstādi “Senā Staicele”, saskāros ar kādu interesantu mājas fotoattēlu, kurā koka veidojumi gar verandiņas augšu bija ļoti līdzīgi lībiešu gadagrāmatā redzētajām māju fotogrāfijām. Diemžēl šī ēka vairs nav saglabājusies. Pēc neilga laika sastapu arī šīs bijušās mājas saimnieci, kura zināja stāstīt, ka viņas vecmāmiņa ir runājusi mazbērniem nesaprotamā valodā. Un vēl minams kāds fakts. 1999. gada Lībiešu gadagrāmatā redzamā Melnsila “Baķu” mājas plāna shēma ir identiski vienāda ar mūsu muzeja ēku. Varbūt tā arī paliks neatbildēts, kas bija šī Stazele, kura dzīvoja šajā mājā, — zviedriete, kā mēs līdz šim uzskatījām, vai varbūt lībiete.

Otrais. Pētīt Staiceles tautsaimniecības un kultūras attīstības vēsturi uz senās Metsepoles vēstures fona. Jau veidojot muzeju, mums talkā nāca Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, tā speciālisti, it īpaši doktore Irisa Priedīte. 1999. gada vasarā muzejs palīdzēja vākt eksponātus un materiālus, tāpat pastāstīja un parādīja, kā tos pareizi apstrādāt, tīrīt, kā pierakstīt vajadzīgos datus. Mūsu vākumā ir arī retumi, interesantas mantiņas. Piemēram, virvju vijamā ierīce, milzīga medus sviede, pirms Pirmā pasaules kara firmā “Alfa laval” ražota piena mašīna, savdabīgs zābaku novelkamais utt. Apmeklējot apkārtnes mājas, tika secināts, ka Staiceles pusē allaž bijuši labi amatnieki, audēji un arī podnieki.

Padziļinot amatniecības izpēti, pagājušajā vasarā tika izpētīts podnieku darbs un sagatavota izstāde “Staiceles māls laikmetu griežos”. Vācot materiālus izstādei, apjautāti cilvēki, pierakstīti atmiņu stāstījumi, izdarīti secinājumi. Tā Staiceles pusē 30.–50. gados aktīvi darbojies podnieks Hermanis Paeglis. Viņš ir darinājis traukus no vietējā māla, un tie ir bijuši plaši pazīstami. Par to liecina viņa meitas Lilijas Kuzinas atmiņu stāstījums. Savdabīgs fakts ir arī tas, ka 19. gadsimta beigās līdz 20. gadsimta vidum Staiceles lauku teritorijā darbojās četri ķieģeļu cepļi, kur gatavoja ķieģeļus no vietējā izejmateriāla. Ja varēja pastāvēt uzņēmums, precei bija noiets. Tas ļauj secināt, ka 20. gadsimta sākumā notika aktīva Staiceles apbūve.

Trešais. Vācot senatnes materiālus, nedrīkst aizmirst šodienu. Rīt tā jau būs pagātne. Izstādes “Staiceles māls laikmetu griežos” atklāšana saskanēja ar I Starptautisko saksofonistu konkursa “Spožā nots” laiku, kad mūsu muzeju apmeklēja un savu vērtīgākā pirksta nospiedumu svaigā mālā atstāja Bilijs Kārpers no Amerikas, Margarita Šapošņikova no Krievijas, Niks Gothans no Kanādas un citi kompetentās žūrijas locekļi no dažādām valstīm. Šī māla plāksne tika apdedzināta un nu jau ir muzeja eksponāts.

Pieskaroties izstāžu tēmai, gribas atzīmēt vēl vienu, kuras izveidei gatavojāmies ar lielu rūpību. Izstāde saucās “To nedrīkst aizmirst”. Tajā bija parādīti materiāli par 1949. gada represijām Rozēnu pagastā un sniegts situācijas novērtējums Staiceles pusē 40. gadu beigās. Izstādē tika izmantoti materiāli no vēstures arhīviem Rīgā un Valmierā un, protams, vietējo staiceliešu atmiņu stāstījumi un fotogrāfijas.

Patlaban Staicelē ir aktuāls jautājums par HES izbūvi un aizsprosta atjaunošanu uz Salacas upes, jo ar to saistās cerības uz kaut nelielu fabrikas atdzimšanu. Tātad arī uz Staiceles attīstību. Muzeja pienākums bija izveidot fotoizstādi par Salacu. Iedzīvotāju atsaucība bija ļoti liela, tapa aktuāla un interesanta izstāde, kas pierādīja, ka, pastāvot aizsprostam, zivis tāpat iznārstojušas un plostnieki laiduši plostus. Ar faktu liecībām un iepriekšējo gadu fotogrāfijām par Salacu 2000. gada maijā panācām to, ka mūsu sasāpējušo jautājumu augstākās instances nenolika malā kā noraidītu, bet vismaz deva cerību.

Es pati muzeja darbā strādāju nepilnus divus gadus, un vienmēr cenšos sadarboties ar kompetentiem cilvēkiem. Kā jau minēju, liels paldies man jāsaka Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, Valmieras zonālā arhīva pētniekiem. Pateicoties Latvijas Zinātņu akadēmijas darbiniekiem un “Lībiešu krasta” vadībai, šodien esam visi kopā un runājam par mūsu novadiņa senāko mantojumu. Tikai sadarbojoties mēs varam izzināt, izprast novada kultūrvēsturisko mantojumu, tā rosinot to saglabāt un popularizēt. Jau no pašiem pirmsākumiem muzejam ir cieša sadarbība ar skolu, skolēniem. Muzejs vienmēr ir pieejams ikvienam pedagogam. Pat atsevišķas mācību stundas notiek pie manis muzejā, jo kur gan vēl labāk var pastāstīt par lībiešu dzīvi un tradīcijām. Šogad pirmo gadu skolas projektu nedēļā pie manis darbojās skolēni, kuriem interesēja mūsu apkārtnes vietvārdi, bet šis darbs ir tikai sākuma stadijā, tādēļ par tā rezultātiem runāšu citu reizi.

Runājot par nākotnes iecerēm, jāatgriežas pie akadēmiķa Saulveža Cimermaņa vārdiem 1999. gada 27. martā: “Latviešu un igauņu sadzīves un sakaru jautājumu izzināšana Staiceles novadpētniekiem varētu būt visai interesants pētīšanas objekts.” Arī šis process ir sācies. Staiceles pilsētas dome noslēgusi sadarbības līgumu ar Igaunijas pilsētu Tali, kas ir tepat kaimiņos, tikai Igaunijas pusē. Ar šīs pilsētiņas vēsturniekiem jau ievadītas sarunas par kopēju projektu izstrādāšanu.

Kā jau katru gadu, arī šogad septembrī Latvijā būs Eiropas kultūras mantojuma dienas. Šogad tās skars arī mūsu Staiceli, jo akcents tiek likts uz seniem pilsētiņu centriem, tādēļ ir aizsākta fotoizstādes veidošana par Staiceles fabriku un mājām ap to. Ar šīs izstādes aizsākumu var iepazīties divās jaunatvērtās istabiņās, kuras pilsētas dome bija atvēlējusi muzejam, un nu tās ir iekārtotas.