Par Latvijas apstākļiem piemērotāko ministriju skaitu

Ministru prezidents, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Valdis Dombrovskis:

1. Ievads

Informatīvais ziņojums par ministriju skaita un struktūras optimizēšanu (turpmāk – ziņojums) ir sagatavots, lai nodrošinātu Ministru kabineta iekārtas likuma pārejas noteikumu 13.punkta izpildi – Ministru kabinets vienlaikus ar valsts budžeta likuma projektu 2011.gadam iesniedz Saeimā informatīvo ziņojumu par Latvijas apstākļiem piemērotāko ministriju skaitu un pārvaldes organizāciju atbilstoši šim skaitam un ministriju kompetencei, ņemot vērā valsts pārvaldes principus un izvērtējot veicamās funkcijas un pieejamos finanšu līdzekļus.

2. Sasaiste ar citiem politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

Ziņojumā ietvertā analīze ir daļēji saistīta ar līdz šim īstenotajiem pasākumiem, kas minēti Ministru kabineta 2009.gada 22.jūlija rīkojumā Nr.483 “Pasākumu plāns valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai”. Šajā politikas plānošanas dokumentā ir paredzēts noteikt vadlīnijas valsts pārvaldes iestāžu iekšējās struktūras veidošanai un to lielumam.

Gan 2009., gan 2010.gadā ir veikts vispārējs valsts budžeta finansēto funkciju izvērtējums, sadarbībā ar sociālajiem partneriem identificējot funkcijas, no kuru izpildes iespējams atteikties, un funkcijas, kuru īstenošana ir saglabājama. Funkciju izvērtēšanas ietvaros tika diskutētas arī iespējamās izmaiņas ministriju un to padotības iestāžu skaitā un struktūrā. Diskusijas rezultātā netika gūts atbalsts ministriju struktūras izmaiņām. Vienlaikus publiskajā vidē gan no sociālo partneru organizāciju, gan atsevišķu politisko partiju puses ir samērā plaši izskanējuši dažādi priekšlikumi par ministriju struktūras izmaiņām.

Izvērtējot ministriju struktūru, būtiski ņemt vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta desmito daļu, kas nosaka, ka valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu, tātad arī ministriju skaitu un struktūru, pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot veicamo funkciju apjomu, nepieciešamību un intensitāti.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 13.pants nosaka, ka tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu veido un tās darba organizāciju nosaka Ministru kabinets. Attiecīgi Ministru kabinets izveido, reorganizē vai likvidē tiešās pārvaldes iestādi, pamatojoties uz:

• likumu vai

• pēc savas iniciatīvas, ievērojot valsts pārvaldes principus, veicot funkciju izvērtējumu, funkciju un pakalpojumu izmaksu salīdzinājumu un izvērtējot ietekmi uz iestādes saistībām.

Veicot pārvaldes sistēmas efektivitātes novērtējumu, ir jāņem vērā izmaiņas ārējos faktoros (ekonomika, citu valstu pieredze un attīstības tendences), kā arī iekšējos faktorus (valdības politiskā struktūra, pārvaldes tradīcijas un pārmantojamība). Šie faktori nosaka piedāvājuma iespējamību un tā ieviešanas secīgumu. Ministriju kā hierarhiski augstāko valsts pārvaldes iestāžu izveidošanu un skaitu ietekmē arī valstī pastāvošās politiskās tradīcijas, koalīciju veidošanas formāts, izvirzītās prioritātes un mērķi, to sasniegšanai veicamās funkcijas un uzdevumi, to pildīšanas efektivitāte. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka ministrijas kā augstākās valsts pārvaldes iestādes nodrošina nozaru politikas pārmantojamību, institucionālo atmiņu un pieredzi un to pārkārtošana prasa laiku un ievērojamu papildu resursu ieguldījumu, tāpēc politisko prioritāšu izmaiņu gadījumā, pirmkārt, būtu vēlams nodrošināt to izpildi esošo ministriju un to sadarbības ietvaros.

2010.gada 3.novembrī Saeima apstiprināja Deklarāciju par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību “Nacionālajai izaugsmei un vienotībai”, kur cita starpā ir paredzēts vienlaikus ar 2011.gada valsts budžeta likuma projekta izstrādi un līdz tā apstiprināšanai nodrošināt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pievienošanu Vides ministrijai atbilstoši Ministru kabinetā apstiprinātajam reorganizācijas plānam. Lai nodrošinātu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas kompetences jomu un attiecīgo sabiedrības interešu turpmāku vienotu īstenošanu, ministrijas reorganizācijas plānu un ar to saistītos normatīvo aktu projektus tika uzdots sagatavot ar Ministru kabineta rīkojumu apstiprinātajai darba grupai vides ministra vadībā.

3. Mērķis

Ziņojuma mērķis ir piedāvāt risinājumus, lai turpinātu Latvijas kā valsts virzību uz mazas, profesionālas un uz iedzīvotājiem orientētas valsts pārvaldes izveidošanu, kas strādā visas sabiedrības labā, nosakot optimālu, izmaksu efektīvu, pietiekamu un valsts konkurētspējas izaicinājumiem atbilstošu augstāko pārvaldes iestāžu (ministriju) skaitu un struktūru.

4. Esošās situācijas apraksts

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantam valsts pārvalde organizējama vienotā hierarhiskā sistēmā. Ministru kabinets īsteno padotību pār valsts pārvaldes organizāciju ar atsevišķa Ministru kabineta locekļa starpniecību. Ministru kabineta loceklis padotību īsteno tieši vai ar tiešās pārvaldes iestādes, tās struktūrvienības vai amatpersonas starpniecību. Atbilstoši minētajam, nosakot iestādes institucionālās padotības formu un saturu, ņem vērā:

• iestādei nodoto valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu raksturu;

• to pildīšanas efektivitāti;

• tiesiskuma apsvērumus;

• demokrātiskās kontroles nodrošināšanas apsvērumus.

Valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (valsts pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevišķiem pārvaldes uzdevumiem un atbildības par to izpildi.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 18.pantu ministrija ir attiecīgās valsts pārvaldes nozares vadošā (augstākā) iestāde. Ministrija organizē un koordinē likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu, tā piedalās nozares politikas izstrādāšanā. Ministrija ir tieši pakļauta ministram. Valsts kanceleja atrodas Ministru prezidenta tiešā pakļautībā. Tāpēc faktiski Valsts kanceleja ir iestāde, kas nodrošina ministrijām līdzvērtīgas funkcijas valsts pārvaldes jomā.

Latvijā ministriju skaits atbilst Ministru kabineta sastāvam jeb ministru skaitam, un 2010.gada 1.novembrī atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 5.panta pirmajai daļai Ministru kabineta sastāvā ir Ministru prezidents un šādi ministri:

• aizsardzības ministrs;

• ārlietu ministrs;

• ekonomikas ministrs;

• finanšu ministrs;

• iekšlietu ministrs;

• izglītības un zinātnes ministrs;

• kultūras ministrs;

• labklājības ministrs;

• reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs;

• satiksmes ministrs;

• tieslietu ministrs;

• veselības ministrs;

• vides ministrs;

• zemkopības ministrs.

Ministriju funkciju uzskaitījums atbilstoši to nolikumiem ir sniegts ziņojuma 1.pielikumā. Ministriju papildu funkcijas var būt noteiktas citos normatīvajos aktos.

2010.gada 15.novembrī valdību veidojošās politiskās partijas ir vienojušās par Vides ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas apvienošanu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 22.novembra rīkojumu Nr.676 daļa funkciju tiek nodotas Labklājības ministrijai, kā arī ir uzdots papildus izvērtēt Ekonomikas ministrijai un Satiksmes ministrijai nododamās funkcijas un sadarbību to īstenošanā. Līdz ministrijas reorganizācijai reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra funkcijas pilda Ministru prezidents.

4.1. Ministriju veidošana atbilstoši funkciju un uzdevumu raksturam saskaņā ar starptautisko funkciju klasifikāciju

Viens no kritērijiem, ko iespējams izmantot, nosakot ministriju skaitu un struktūru, ir saistīts ar valsts veicamo funkciju un uzdevumu grupām. Daļēji izmantojot starptautisko funkciju klasifikāciju, ministrijas var iedalīt šādās grupās:

Pirmā funkcionālā grupa (Valsts funkciju izvērtēšanā lietotais dalījums funkcionālajās grupās, kurā apvienotas vairākas radniecīgas COFOG klasifikācijas grupas, ļaujot iegūt mazāk sadrumstalotu funkciju klasifikāciju) – Sabiedrības drošība, tiesiskums un vispārējā darbība (atbilst COFOG 1., 2. un 3.grupai)

1. Valsts pārvaldes jomas ministrijas

a. Finanšu ministrija

b. Ārlietu ministrija

c. Tieslietu ministrija

d. Valsts kanceleja

2. Iekšējās un ārējās drošības jomas ministrijas, kas cieši saistītas ar valsts pārvaldes ministrijām

a. Aizsardzības ministrija

b. Iekšlietu ministrija

Otrā funkcionālā grupa – Tautsaimniecība, plānošana un nozares specifiskā darbība (atbilst COFOG 4., 5., 6. un 8.grupai)

3. Tautsaimniecības jomas ministrijas

a. Ekonomikas ministrija

b. Satiksmes ministrija

c. Zemkopības ministrija

d. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija

4. Nozaru specializētās ministrijas, kas ir cieši saistītas ar tautsaimniecības jomas ministrijām

a. Kultūras ministrija

b. Vides ministrija

Trešā funkcionālā grupa – Sociālā, veselības un izglītības darbība (atbilst COFOG 7., 9. un 10.grupai)

5. Izglītības un sociālās jomas ministrijas

a. Labklājības ministrija

b. Veselības ministrija

c. Izglītības un zinātnes ministrija

Tādējādi atbilstoši funkciju un uzdevumu raksturam, veidojot optimālo ministriju modeli, varētu balstīties uz COFOG jomu klasifikāciju, jo tajā grupētas strukturāli tuvākās valsts funkcijas. Tomēr šādu pieeju ministriju dalījumam praktiski neizmanto neviena valsts. Ja tiek izvērtētas izmaiņas ministriju struktūrā starp nosauktajām grupām, tās var īstenot, pārdalot funkcijas un uzdevumus, bet atturoties no izmaiņām ministriju struktūrā.

4.2. Demokrātiskas kontroles nodrošināšanas apsvērumi un konfliktējošas nozaru intereses

Izvērtējot iespējamo ministriju skaitu un savstarpēji saistītu funkciju un uzdevumu apvienošanu vienā ministrijā, jāņem vērā arī apsvērumi, kas var ietekmēt funkciju korektu izpildi un radīt varbūtēju konfliktu starp atšķirīgiem valsts politiku mērķiem. Piemēram, mērķu sabalansēšanu no atšķirīgu interešu viedokļa prasa dabas aizsardzības un dabas izmantošanas funkcijas un uzdevumi. Vienas ministrijas ietvaros apvienojot lauksaimnieciskās ražošanas attīstības funkcijas, dabas resursu ekspluatācijas funkcijas ar dabas aizsardzības principu ievērošanu, varētu radīt tiesiskās kontroles riskus, kad interešu saskaņošana un problēmu risināšana notiek vienas institūcijas ietvaros, samazinot sabiedrības līdzdalības iespējas un lēmumu ietekmes vispusīgas izvērtēšanas prasības. Lai izvairītos no minētajiem riskiem, vienas ministrijas ietvaros ir jāapvieno savstarpēji papildinošas un nepretrunīgas funkcijas.

Savukārt pretrunīgi politikas mērķi nav konstatējami vienas funkciju kopas ietvaros. Piemēram, var apsvērt ekonomiskās attīstības politikas papildināšanu ar reģionālo politiku, transporta un komunikāciju politiku, kā arī lauksaimniecisko ražošanu, kas kopumā veido tautsaimniecības attīstības funkciju kopu. Šajā gadījumā papildus ir apverama ļoti lielu augstākās pārvaldes institūciju veidošana no pārvaldības un efektīvas resursu vadības viedokļa.

Ministriju konfliktējošu politikas mērķu un demokrātiskās kontroles nodrošināšanas apsvērumi (pašreizējo ministriju funkciju kontekstā)

4.3. Citu valstu pieredze

Salīdzinot citu, ģeogrāfiski tuvāko vai pēc iedzīvotāju skaita un attīstības tendencēm līdzīgu valstu ministriju struktūru un iespējamo izmaiņu raksturu, ir būtiski nodalīt tās ministrijas, kuras ir praktiski nemainīgas gandrīz visās valstīs un kuras var dēvēt par valsts pārvaldes pamata ministrijām. Šīm ministrijām ir raksturīgs noturīgs funkciju apjoms, kas ir līdzīgs vairumam valstu, dažkārt ar nelielām izmaiņām. Piemēram, Aizsardzības ministrija ir tipiska pamata ministrija, tomēr Šveices Konfederācijā tai papildus nodota arī sporta politika. Dažkārt šo ministriju funkcijas un uzbūvi nosaka dalība starptautiskajās organizācijās (piemēram, NATO). Šādu ministriju nosaukumi ir līdzīgi vai maz mainīgi. Būtiski ir ievērot, ka atsevišķās valstīs it kā identiskām ministrijām, kuras darbojas līdzīgās jomās, var būt dažādas funkcijas. Piemēram, Lielbritānijā statistikas informācijas iegūšana un politikas izstrāde šajā jomā ir uzticēta Finanšu ministrijai, savukārt Jaunzēlandē Ārlietu ministrija īsteno būtisku Ekonomikas ministrijas funkciju daļu.

Lietuvas Ministru prezidenta kanceleja neīsteno normatīvo aktu izvērtēšanas funkciju, bet tajā ir ES jautājumu koordinācijas funkcija, par kuru Latvijā ir atbildīga Ārlietu ministrija.

Vienlaikus jāatzīmē, ka kopējais ministriju skaits salīdzināmajās valstīs ir visai līdzīgs. Mazākais ministriju skaits Eiropas valstu vidū ir Šveicē, tomēr jāņem vērā, ka Šveice ir federatīva valsts un liela daļu funkciju tiek īstenota federālo subjektu – kantonu – līmenī.

Stabilās ministrijas

Nākamā ministriju grupa raksturojas ar nelielām izmaiņām un atšķirībām minētajās valstīs.

Vidējas atšķirības ministriju struktūrā

* Starptautiskā pieredze liecina, ka daļā valstu Iekšlietu ministrija faktiski veic funkcijas, kuras saistītas ar pašvaldību darbu organizēšanu, valodas un kultūras jautājumiem, savukārt Tieslietu ministrija izpilda Iekšlietu ministrijai raksturīgās funkcijas, savukārt Tieslietu ministrijas funkcijas daļēji izpilda Finanšu ministrija un Tieslietu padome (kā neatkarīga institūcija), kas nodrošina tiesu varas administratīvo pārvaldi.

Ievērojamas atšķirības ministriju funkciju grupā ir raksturīgas ekonomisko attiecību, sociālo attiecību, veselības, izglītības un zinātnes, vides un kultūras jomā. Piemēram, Šveicē veselības aprūpes funkcija nodota Iekšlietu ministrijai, savukārt sociālās apdrošināšanas finansēšanas funkcija (sociālās apdrošināšanas fonds) – Finanšu ministrijai nodalītas iestādes veidā. Dažās valstīs ir atšķirības Iekšlietu ministrijas funkcijās. Piemēram, Somijā un Lietuvā Iekšlietu ministrijai papildus sabiedriskās kārtības un drošības funkcijām ir arī valsts pārvaldes, pašvaldību un civildienesta politikas funkcijas, attiecinot tās uz iekšlietu politiku. Ministriju funkciju īpatsvaru un specifiku nosaka attiecīgo valstu ģeogrāfiskās īpatnības un attiecīgi noteiktas valstiskās tautsaimniecības prioritātes, piemēram, Somijā uzsvars tiek likts uz mežu apsaimniekošanas funkciju, bet Īrijā – uz zvejniecību.

Ievērojamas atšķirības ministriju struktūrā

Jānorāda, ka atsevišķas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas nav nevienā no salīdzinošajā analīzē minētajām valstīm, bet tas nenozīmē, ka attiecīgās funkcijas netiek īstenotas. Šīs funkcijas ir deleģētas galvenokārt Iekšlietu ministrijai un Ekonomikas ministrijai, bet ir iespējami risinājumi arī par šo funkciju deleģēšanu Vides ministrijai un citām ministrijām. Piemēram, nevienā no minētajām valstīm Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nav nodalīta atsevišķā iestādē, bet reģionālās attīstības un pašvaldību jautājumi ir integrēti nozaru ministrijās. Iespējams, kas tas ir saistīts ar nepieciešamību ikvienā ministrijā nodrošināt reģionālās politikas pasākumu īstenošanu savas kompetences jomā, nevis īpaši nodalītā ministrijā, kas daļēji dublē nozaru ministriju darbu.

Būtiskas atšķirības ministriju struktūrā

4.4. Vēsturiskās izmaiņas ministriju struktūrā un to novērtējums

Laikā pēc neatkarības atjaunošanas ministriju skaits Latvijā ir mainījies no vislielākā – 19 ministrijām (Ministriju skaitā visos gadījumos tiek iekļauta gan Valsts kanceleja, gan arī īpašu uzdevumu ministru sekretariāti, ja tie ir izveidoti kā atsevišķas iestādes.) 2006.gadā līdz vismazākajam – 12 ministrijām 1998.gadā. Atsevišķās valdībās Ministru kabineta sastāvā ir bijuši izveidoti īpašu uzdevumu ministru amati (ar sekretariātu vai bez sekretariāta, deleģējot noteiktu ministriju struktūrvienību pārvaldību), kā arī politisko prioritāšu nodrošināšanai ir tikuši izveidoti ministru prezidenta biedru amati un valsts ministru amati noteiktās jomās – piemēram, augstākajā izglītībā, zinātnē, veselības nozarē. Tomēr pēdējo 10 gadu laikā valsts ministra institūts nav ticis izmantots.

Kopumā novērtējot izmaiņas ministriju struktūrā, var atzīmēt atšķirības, salīdzinot ar pašreizējo ministriju struktūru. Ministriju struktūras izmaiņas nesenā vēsturē daļēji ļauj spriest par to, kuri risinājumi ir izrādījušies ilgtspējīgi un kuri nav.

1) 1995.gadā V.Birkava vadītajā Ministru kabinetā Kultūras ministrija tika pievienota Izglītības un zinātnes ministrijai, tomēr šī ministriju apvienošana izrādījās formāla, nozaru integrācija faktiski nenotika, un jau nākamā valdība atgriezās pie atsevišķas Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas. Turpmāko Ministru kabinetu sastāvā abas šīs nozaru ministrijas vienmēr ir pastāvējušas atsevišķi. Bez vēsturiskās pieredzes šādu izkārtojumu nosaka arī tas, ka, integrējot kultūras nozares pārraudzību Izglītības un zinātnes ministrijas ļoti plašajā kompetences jomā, faktiski tiek samazināta kultūras politikas nozīmība, jo kultūras nozares jautājumi “pazūd” daudzskaitlīgo izglītības un zinātnes nozaru jautājumu vidū. Kultūras nozares pārstāvniecības saglabāšana Ministru kabineta līmenī vērtējama kā svarīga no nacionālo interešu viedokļa, un nav būtisku argumentu atkārtotai šo nozaru pārraudzības apvienošanai.

2) Līdz 2002.gadam Veselības ministrijas funkcijas bija iekļautas Labklājības ministrijas struktūrā, un parasti valdībās tika veidots īpašu uzdevumu ministra vai valsts ministra amats veselības politikas jomā. Pēc Saeimas vēlēšanām 2002.gadā, veidojot Ministru kabinetu, tika izdalīts atsevišķs īpašu uzdevumu ministra amats veselības aprūpes lietās un uz sekretariāta bāzes vēlāk tika izveidota Veselības ministrija. Šā risinājuma pamatojums bija būtiskas nozarē veicamās reformas un augsta politiskā prioritāte. Abi šie nosacījumi ir aktuāli arī šodienas situācijā, un līdz ar to nav pamatojams priekšlikums abu ministriju atkalapvienošanai.

3) Līdz 2002.gadam reģionālās attīstības jautājumi bija Vides ministrijas kompetencē, bet pašvaldību politikas jautājumi – Īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību lietās sekretariāta kompetencē. Piedāvātā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas reorganizācija faktiski nozīmē atgriešanos pie iepriekš pastāvējuša institucionālā modeļa, jo līdz 2000.gadam arī pašvaldību politikas jautājumi bija Vides un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē.

Atsevišķās valdībās gan ir bijis arī atsevišķi izveidots īpašu uzdevumu ministra amats pašvaldību lietās vai valsts pārvaldes un pašvaldību reformas lietās ar attiecīgu sekretariātu.

4) Jāatzīmē, ka pēdējais ministriju skaita pieaugums bija vērojams 2002.gadā, kad tika no jauna izveidota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāts sabiedrības integrācijas lietās, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāts bērnu un ģimenes lietās. 2004.gadā sekretariātu skaitu papildināja arī Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts. 2006.gadā tika izveidots īpašu uzdevumu ministra amats Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās, kuram gan netika veidots atsevišķs sekretariāts kā iestāde, bet gan nodota atsevišķu Finanšu ministrijas struktūru pārraudzība. Līdz ar to 2006.gadā tika sasniegts lielākais ministriju skaits – 19, bet faktiski no 2004.gada līdz 2008.gadam pastāvēja 18 ministriju līmeņa iestādes. Ar 2008.gadu ekonomiskās krīzes apstākļos tika uzsākta ministriju skaita samazināšana, un šobrīd ministriju skaits ir samazināts līdz 14. Ar atsevišķiem izņēmumiem (Veselības ministrija) esam atgriezušies situācijā, kāda bija 1998.gadā.

4.5. Finanšu ietekmes izvērtējums, iespējamā līdzekļu ekonomija

Ministriju centrālo aparātu izvērtēšana tika veikta arī valsts funkciju izvērtēšanas procesā. Kopējais ministriju centrālo aparātu uzturēšanai paredzētais līdzekļu apmērs 2011.gadā ir 7 031 586 lati.

Funkciju kopā – politiku veidošana (Ministru kabinets, ministriju centrālie aparāti) – valsts budžeta projektā paredzētie izdevumi 2011.gadam:

Novērtējot iespējamo līdzekļu ekonomiju gadījumā, ja tiek apvienotas vairākas ministrijas, ir jāņem vērā, ka ministriju pamatfunkcijas – attiecīgo nozaru politikas izstrāde – nav būtiski mazināmas un ietaupījumi var veidoties pamatā no atbalsta funkciju optimizācijas, turklāt ņemot vērā ministriju specifiku, piemēram, atbalsta funkciju centralizācija Iekšlietu ministrijā un Ekonomikas ministrijā, Ministru kabineta, Augstākās tiesas un Tieslietu ministrijas ēkas uzturēšana Valsts kancelejai, optimizācijas iespējas var būt ierobežotas, nesasniedzot starptautiski atzīto praksi, kas nosaka, ka, centralizējot atbalsta funkcijas, ir novērojams izdevumu samazinājumu par 30 %. Pieņemot, ka tiktu piedāvāts vismazākais ministriju skaits, kāds ir salīdzinātajās valstīs (8 ministrijas un Valsts kanceleja), ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, iespējamo ietaupījumu var novērtēt kā 10–20% no vidējiem 6 ministriju izdevumiem atbalsta funkcijām, kas attiecīgi sastādītu 304,7–609,5 tūkst. latu, kas uz vienu ministriju veido vidēji 50,7–101,5 tūkst. latu. Ekonomija 2011.gadā būtu mazāka, ņemot vērā ar reorganizāciju saistītos izdevumus. Šāds novērtējums ir balstīts tikai uz vidējiem rādītājiem un ļauj orientējoši spriest tikai par kārtu, ar kādu ir vērtējama iespējamā ekonomija, nevis par konkrētu ietaupījumu summu. Papildus jāņem vērā apstāklis, ka 6 ministriju apvienošana nozīmētu ļoti apjomīgas izmaiņas izpildvaras augstākā līmeņa organizācijā un šāds piedāvājums nav reāli apspriests nevienā no ministriju struktūrai izvirzītajiem priekšlikumiem. Attiecīgi 2–3 ministriju apvienošanas un pārstrukturizēšanas gadījumā attiecīgā ekonomijas summa turpmākajos gados ir lēšama ap 150–300 tūkstošiem latu.

4.6. Secinājumi

Izmaiņas ministriju skaitā nav pašmērķis, tām jāsniedz skaidri saskatāmi šā brīža ieguvumi, jāpiedāvā tuvākajā nākotnē sagaidāmo problēmu risinājumi un jāatbalsta valdības noteikto mērķu un prioritāšu sasniegšana ilgtermiņā. ES 2020 stratēģijas izstrādes gaitā Latvijas valdība apstiprinājusi (Ministru kabinets 2010.gada 5.maijā apstiprināja Latvijas pozīciju par Latvijas kvantitatīvajiem mērķiem ES 2020 stratēģijas kontekstā), ka Latvijas makrostrukturālie šķēršļi un izaicinājumi ES 2020 kvantitatīvo mērķu sasniegšanā ir:

• pārmērīgā budžeta deficīta samazināšana, kam nepieciešams sistemātisks darbs ar valsts funkciju un budžeta izdevumu pārskatīšanu, nodokļu sistēmas modernizāciju, ēnu ekonomikas apkarošanu, fiskālās disciplīnas stiprināšanu un sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanu;

• labi funkcionējoša un stabila finanšu sektora nodrošināšana, ņemot vērā augstās privātā sektora parādsaistības. Lai to sasniegtu, jāstiprina finanšu sektora uzraudzība, vienlaikus sniedzot atbalstu grūtībās nonākušajiem iedzīvotājiem un veicot sabiedrības izglītošanu par finanšu pakalpojumiem;

• sabalansētas tautsaimniecības attīstības nodrošināšana, veicinot tirgojamo nozaru attīstību, ceļot produktivitāti, piesaistot ārvalstu tiešās investīcijas, veicinot ārējo tirgu apgūšanu, nodrošinot kvalitatīvu un konkurētspējīgu loģistikas un tranzītpakalpojumu infrastruktūru, kā arī veicinot inovācijas;

• strukturālā bezdarba mazināšana, nodrošinot labāku kvalifikācijas un prasmju atbilstību darba tirgus prasībām. Šā izaicinājuma pārvarēšanai nepieciešams uzlabot mūžizglītības risinājumus, pilnveidot aktīvās nodarbinātības pasākumus, veicot strukturālas izmaiņas profesionālās izglītības jomā, modernizējot augstāko izglītību un veicinot jauniešu nodarbinātību;

• uzņēmējdarbības vides uzlabošana, efektīva Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošana, finanšu pieejamības nodrošināšana uzņēmumiem, lai atbalstītu produktīvās investīcijas. Šeit īpaši nozīmīga būs administratīvo šķēršļu samazināšana, Eiropas Savienības fondu apguves paātrināšana, konkrēti atbalsta instrumenti finanšu resursu pieejamības veicināšanai, atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai un mikrouzņēmumiem, digitālā vienotā tirgus ieviešana un IKT attīstība, kā arī pašvaldību kapacitātes stiprināšana uzņēmumu un investīciju piesaistē un jau minētās stabilas un uzņēmējdarbību veicinošas nodokļu sistēmas izveide.

Spēja pareizi un korekti atbildēt uz iepriekšminētajiem izaicinājumiem nosaka gan ministriju skaitu, gan arī to darbības veidu (izpildāmo funkciju apjomu), izgaismojot nepieciešamību pēc iespējas ātri, operatīvi, tālredzīgi risināt starpsektorālās problēmas, koncentrējoties uz vidējā un ilgtermiņa politikas izstrādi un ieviešanu, bet ne ikdienas pārvaldes un kontroles uzdevumiem (mikromenedžments), kas raksturīga šā brīža situācijai. Tomēr nevienā no aspektiem tieši nozaru ministriju sadalījums nav uzskatāms par izšķirošu faktoru sekmīgai minēto problēmu risināšanai, tāpēc pamatā ir iespējama izšķiršanās starp divām alternatīvām:

1) būtiskas izmaiņas, kas balstītas uz saturiski jaunu ministriju izveidi un radikālu līdzīgu funkciju apvienošanu, būtiski pārdalot funkcijas un nosakot valsts pārvaldes struktūru atbilstoši ilgtspējīgas un konkurētspējīgas attīstības mērķiem un nākotnes izaicinājumiem;

2) pakāpeniska nelielu izmaiņu veikšana, samazinot sociālu un politisku iemeslu dēļ izveidotu ministriju skaitu, vienlaikus vairāk uzmanības pievēršot pārvaldes procesu izmaiņām, uzlabojot efektīvu starpministriju sadarbību un pārvaldē strādājošo motivāciju, lai uzdevumus veiktu kvalitatīvi, efektīvi un maksimāli ievērojot sabiedrības intereses.

Iespējamo risinājuma alternatīvu salīdzinājums

Izvērtējot iespējamās izmaiņas ministriju struktūrā, Latvijas pārvaldes iepriekšējo pieredzi, kā arī citu reģiona un mēroga ziņā salīdzināmu valstu pieredzi, pašreizējā situācijā netiek piedāvātas papildu izmaiņas ministriju struktūrā. Izpildot Valdības deklarācijā doto uzdevumu – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas apvienošanu ar Vides ministriju –, ar to saistītie normatīvo aktu projekti ir sagatavoti un iesniegti budžeta likumprojekta paketē.

Ministru prezidenta informatīvais ziņojums “Par Latvijas apstākļiem piemērotāko ministriju skaitu un pārvaldes organizāciju atbilstoši šim skaitam un ministriju kompetencei”, izskatīts Ministru kabineta ārkārtas sēdē 2010.gada 6.decembrī un 7.decembrī iesniegts Saeimā kopā ar 2011.gada valsts budžeta likumprojektu paketi