Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Erlens Kalniņš. Piezīmes Mīrona Krona rakstam “Civīllikuma pirmais pants”

Mīrona Krona raksts “Civīllikuma pirmais pants (Laba ticība kā tiesiskās rīcības kritērijs)”, kas pirmo reizi publicēts “Tieslietu Ministrijas Vēstneša” 1937.gada 2.numurā, mūsdienās ir vispazīstamākā, varētu pat teikt – vispopulārākā šā Latvijas jurista zinātniskā publikācija. Jāpiebilst, ka 20.gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados (tajā skaitā 1940.gadā) Latvijā dažādos juridiskos izdevumos publicēti vairāk nekā desmit M.Krona raksti civiltiesību un civilprocesuālo tiesību jautājumos, no kuriem mūsdienās tiek izmantotas un savu aktualitāti nav zaudējušas tādas apjomīgas publikācijas kā “Intertemporālo tiesību mācība un Civīllikuma trešais pants”, “Laulāto mantiskās attiecības un to reģistrācija atbilstoši jaunajam Civillikumam” (krievu valodā) un “Testamenta izpildītājs”. Mazāk zināms ir fakts, ka Rīgā 1928.gadā publicēta Cīrihes universitātē aizstāvētā M.Krona disertācija (vācu valodā) “Griba un uzticības aizsardzība, noslēdzot līgumu, atbilstoši Francijas un Šveices tiesībām”, uz ko viņš ir atsaucies arī savā rakstā “Civīllikuma pirmais pants (Laba ticība kā tiesiskās rīcības kritērijs)”.

• Mīrons Krons. Civīllikuma pirmais pants (Laba ticība kā tiesiskās rīcības kritērijs)

Latvijas jaunā civīllikuma 1.pants nosaka: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.” Ar savu programmatisko izveidojumu šis noteikums nevilšus saista katra uzmanību, kas sāk iepazīties ar jauno civīllikumu, jo acīm redzami likuma devējs piešķīris šai normai lielu nozīmi, nostādot to jaunā likuma pārējo normu priekšgalā. Tomēr pievestais noteikums izteikts tik plašā veidā, ka iespējami divi diametrāli pretēji viedokļi. Viens, ka pievestais C.L. 1.p. ir vispārēja fraze, norādījums pilsoņiem bez praktiskas nozīmes, un otrs, ka ar šī noteikuma palīdzību tiesu praksei būs iespējams veidot jaunas tiesības, reālizēt taisnību, nesaistoties ar likuma burtu. Jēdziena “laba ticība” izveidošanas vēsture pierāda, ka tas bija palīga kritērijs tiesību saskaņošanai ar taisnību “visu tiesību gala mērķi” un ka ar tā palīdzību tika apkaŗota formālo tiesību netaisnprātīga izlietošana, pēc likuma vai tiesiskā darījuma burta, bet pretēji to īstiem mērķiem. Ievērojot to, ka valoda ne vienmēr spēj pilnīgi attēlot visas domas un ka likumdevējs paredz tikai tipiskus interešu konfliktus, kas nekad (formāli loģiski spriežot) neatbilst pilnīgi interešu konfliktiem, kas izceļas dzīvē, bieži var izcelties pretruna starp subjektīvo tiesību formulējumu pēc likuma vai darījuma vārdiem un to mērķi, kuŗa dēļ subjektīvas tiesības vai pienākumi radīti. Likuma devējs dod likumā tipisku interešu konfliktu atrisinājumu, bet viņam nav iespējams nodibināt izslēdzoši subjektīvo tiesību saturu un robežas, lai radītu taisnu atrisinājumu visiem interešu konfliktiem. Ar labas ticības jēdziena palīdzību tiesību attīstībā tika apkaŗota tāda subjektīvo tiesību izlietošana, kas nozīmē likuma vai darījuma nepilnības netaisnu izmantošanu.

• Jūlija Kolomijceva. Ārvalsts likuma piemērošana civilprocesā

Civillietās ar ārvalsts elementu, tās izskatot Latvijas tiesās, kolīziju normu piemērošanas dēļ var rasties nepieciešamība noskaidrot ārvalsts likuma saturu. Kolīziju normu piemērošanas procesu nosacīti var sadalīt divos posmos. Pirmajā posmā noskaidro: vai kolīziju normas vispār jāpiemēro, kura tieši kolīziju norma jāpiemēro un uz kuras valsts likumu tā norāda. Otrajā posmā tiek piemērots tas (ārvalsts) likums, uz kuru kolīziju norma norāda. Bez šaubām, ārvalsts likuma satura noskaidrošana objektīvu iemeslu dēļ ir vissarežģītākais darbs šajā procesā. Šajā rakstā, pamatojoties uz 1980.gada Romas Konvencijas un Romas I Regulas kolīziju normām par līgumsaistībām piemērojamo likumu, tiks analizēti jautājumi, kas izriet no ārvalsts likuma piemērošanas civilprocesā. Latvijas normatīvajos aktos nav noregulēts, kā civilprocesā būtu jāattiecas pret ārvalsts likumu. Šis jautājums ir svarīgs ne tikai teorijā – tas var izraisīt reālas tiesiskas sekas praksē. Pirmā pieeja ir raksturīga anglosakšu valstīm. Saskaņā ar to ārvalsts likums ir fakts, tādējādi lietas dalībniekam tā saturs jāpierāda. Ja lietas dalībnieks šo pienākumu nepilda, ārvalsts likums netiek piemērots. Saskaņā ar alternatīvo pieeju, kuru izmanto romāņu ģermāņu tiesību loka valstīs, ārvalsts likums paliek likums jeb normatīvais akts pat tad, ja nacionālās tiesas to piemēro. Šajā gadījumā, ja nacionālā tiesa vispār nav piemērojusi ārvalsts likumu, kaut arī tas bija jāpiemēro, vai arī piemērojusi, nepareizi vai neprecīzi noskaidrojot ārvalsts likuma normu saturu, šāds nolēmums ir nelikumīgs un ir atceļams apelācijas vai kasācijas kārtībā.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv