2010.gada Ziemassvētkos – lai mācāmies dāvināt sevi, savu laiku, uzmanību, iejūtību un mīlestību

Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis:

Ziemassvētki – ģimenes, miera un savstarpējas sapratnes svētki. Tās ir vērtības, pēc kurām vienmēr tiecas un ilgojas cilvēka gars, neatkarīgi no tā, kur strādājam, kādās skolās esam mācījušies un kādus mērķus vēlamies sasniegt.

Līdzīgi kā bērni ir savas ģimenes spogulis, arī pieaugušo ikdienas dzīve lielā mērā balstās tajā emocionālajā enerģijā, ko ikvienam no mums sniedz tuvie un mīļie cilvēki, ko rodam savās mājās. Nereti mēs pat neapjaušam, cik izšķirīga nozīme ikdienas gaitās ir tām domām un emocijām, ar kādām aizveram durvis aiz sevis un dodamies sabiedrībā.

Mūsdienu tehnoloģijas piedāvā neierobežotas saziņas iespējas, kas ar interneta starpniecību ļauj mums dzirdēt un redzēt vienam otru pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā, dažādās zemeslodes pusēs un kontinentos. Tomēr ieguvumiem, ko dod šī jaunā un modernā saziņas kultūra, ir arī kāds cits efekts. Tas mūsos rada un nostiprina šķietamu pārliecību par to, ka paši esam notikumu centrā, paši tos izraisām un vadām. Nav šaubu, ka iespēja attālināti ietekmēt ikdienas un pat pasaules līmeņa notikumus šajā laikmetā ir simtkāršojusies, tomēr šādai līdzdalībai nereti ir tikai acumirklīgi gaistoša vērtība, kas nevar piepildīt gluži cilvēciskas ilgas pēc patiesa atbalsta un sapratnes. To mums var sniegt tikai tuvo cilvēku klātbūtne, īstajā brīdī pateikts vārds vai dāvāts smaids.

Lai šajos Ziemassvētkos Jūs priecē patiesā labestībā teikti vēlējumi, lai Jūsu māja un tuvo cilvēku klātbūtne sniedz miera sajūtu un atbalstu, pēc kā šajā sarežģītajā laikā tiecas ikviens no mums!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

“Miers lai jums un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu Viņa neiznīcīgajā godībā!” Ar šādiem vārdiem apustulis Pāvils sveicina ticīgos Efesas pilsētā (Ef 6:23–24). Patiešām, miers, mīlestība un žēlastība ir vārdi, kas iederas Ziemsvētkos tāpat kā domas par neiznīcīgo godību. Taču Ziemsvētki ir stāsts par to, kā Dieva Dēls debesu godību atstāja, lai nāktu pasaulē un kļūtu par vienu no mums, lai cilvēkiem būtu miers un mīlestība līdz ar ticību.

Bērnībā mani valdzināja doma, ka gaisma no Bētlemes zvaigznes vienā sekundē veic attālumu, kas ir lielāks nekā septiņas reizes apkārt zemeslodei. Lai šķērsotu visu redzamo Visumu, gaismas staram vajadzētu 93 miljardus gadu, un tas jau ir iztēlei neaptverami. Taču Ziemsvētku naktī, palūkojoties zvaigznēs, mēģināsim iztēloties, ka grandiozā Visuma Radītājs neskaitāmo galaktiku un zvaigznāju vidū raudzījās uz mūsu Zemi, uz mums. Viņš redzēja cilvēkus viņu rosībā, pūlēs, panākumos un krīzēs. Viņš mūs redzēja ceram, priecājamies, mīlam un nīstam, ceļot un uzcelto izpostot karos. Viņa sirds iežēlojās, redzot mūs maldāmies, krītam un mirstam. Viņš nolēma pats kļūt par cilvēku un dzīvot mūsu vidū, lai izglābtu tos, ko ar tādu mīlestību bija radījis. Cik grūts ir tāds solis no nevainojamas harmonijas debesu godībā uz cilvēka zemību, nastām un nāvi! Taču Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka Dēls sacīja Tēvam – es to darīšu. Es iešu! Un notika Ziemsvētki. Jēzus piedzima Bētlemē. Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā (Kol 1:19). Eņģeļi gavilēja, ķēniņi izbijās, gudrie noliecās, lai pielūgtu. Ko darīsim mēs? Lūgsim, lai Dievs mūs aicina un dāvina ticību, lai Kristus, kas cilvēku labad atstāja debesu godību, ņem mājvietu mūsu sirdīs. Lai viņu gaidām, lai viņa balsi dzirdam un viņam sekojam.

Taču debesu godība nebija vienīgais, ko Jēzus mūsu labad atstāja. Viņš uzauga kopā ar māti un audžutēvu. Viņam bija tuvinieki, draugi, godājams amats, laimīga dzīve savā pilsētā un ģimenē. Kādu dienu viņš to visu atstāja, lai dotos kalpošanā, kurā viņam nebija pat kur galvu nolikt. Kādēļ? Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai viņš mūs mācītu, dziedinātu, atbrīvotu un svētītu. Tas saviļņoja visu zemi. Ļaužu pulki klausīdamies sēdēja pie viņa kājām. Priesteri un rakstu mācītāji niknojās un turējās pretī. Cilvēki viņam sekoja pat kalnos un tuksnesī. Ko darīsim mēs? Uzņemsim savās ģimenēs, savās pilsētās un laukos Jēzu, kas mūsu dēļ atstāja ģimeni un dzimto pusi. Lai pulcējamies ap viņa vārda mācību un ļaujam viņam mūs izglābt, dziedināt un svētdarīt.

Arī ģimene nebija viss, ko Jēzus atstāja mūsu dēļ. Pašā pēdējā vakarā viņš sēdēja pie galda kopā ar vistuvākajiem no saviem mācekļiem. Nevar pat iedomāties lielāku tuvību par to. Taču savā stundā Jēzus cēlās un visu atstāja, lai viens pats dotos izpirkt pasaules grēkus. Tur viņš mūsu dēļ kļuva par jauno Ādamu. Pirmais Ādams gulēja dziļā miegā, kad Dievs atdarīja viņa sānus un darīja viņam līgavu, Ievu. No visas radības tikai viņa vienīgā atbilda Ādamam. Taču šī līgava nespēja dāvāt bērnus Dievam. Kristus pēc piepildītas kalpošanas gulēja ar šķēpa atdarītiem sāniem, no kā izplūda asinis un ūdens. Ar kristības ūdeni un vakarēdiena asinīm Dievs darīja viņam jaunu līgavu – Baznīcu. Visa pasaule, viss kosmoss nu atkal ir pie Kristus kājām, bet no visa esošā viņam atbilst tikai šī jaunā līgava – Kristus draudze. Jēzus Ziemsvētkos nāca, lai arī tevi un mani darītu par tiem, kas atbilstam Dievam. Ko mēs darīsim ar šiem Ziemsvētkiem? Tiem, kas vēl nav piepulcināti Kristus draudzei, vajag ieklausīties Ziemsvētku vēstī un apņēmīgi, neatlaidīgi meklēt svēto Kristību, lai savienotos ar Kristu. Tiem, kas jau ir baznīcas kopībā, vajag vēl jo sirsnīgāk iedziļināties Jēzus vārdos, lai Viņu dziļi sirdī iepazītu, pilnīgāk iemīlētu un Viņam tuvāk sekotu.

Ziemsvētkos ir pierasts citam citu iepriecināt ar dāvanām. Cilvēki ar to it kā atdarina Dievu, kas Ziemsvētkos pasniedza pasaulei vislielāko dāvanu – bez maksas, bez nopelna ikvienam, kas tic Viņa Dēlam. Taču ievērosim, ka Dievs Ziemsvētkos dāvināja nevis lietas, bet pats sevi. Lai tā ir arī mūsu Ziemsvētku mācība – ka mācāmies dāvināt sevi, savu laiku, uzmanību, iejūtību un mīlestību. Lai ar to Kristus gaisma atspīd starp cilvēkiem.

Priecīgus un svētītus Ziemsvētkus!

Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

Dārgie “Latvijas Vēstneša” lasītāji!

Droši vien ikviens no Jums daudzreiz ir piedalījies dzimšanas dienas svinēšanā. Ciemiņi tad nes dāvanas jubilāram, kurš savukārt gatavo svētku cienastu. Dzimšanas diena, ko svinam Ziemsvētkos, ir īpaša, jo tā ir pilna ar paradoksiem. Šai dienā jubilārs nāk, lai apciemotu un apdāvinātu mūs pašus. Lai mēs nebītos, Viņš atnāk maza un neaizsargāta bērna izskatā, kurš pieņem visus cilvēciskās dabas ierobežojumus – cieš no aukstuma, bada un slāpēm, kā arī piedzīvo atstumšanu. Tādā veidā, ienākot mūsu vidū, Viņš mums netiešā veidā jautā: “Kā Tev klājas?” un norāda, ka ir ļoti ieinteresēts tanī, kas ar mums notiek. Viņa atnākšana apgāž mūsu līdzšinējos priekšstatus par Dievu. Līdz šim Dievs šķita tik tāls, ka gandrīz nereāls. Dievs, kurš tiešā veidā ir neaizsniedzams ar mūsu jutekļiem un prātu, šai notikumā kļūst redzams un uztverams. Gadsimtu gaitā izcilākie mākslinieki ir centušies to attēlot savos darbos. Arī vēstures dati liecina par neskaitāmiem gadījumiem, kad Ziemsvētkos pretinieki ir izlīguši, norimusi karadarbība un iestājies miers. Tātad Viņa pirmā dāvana ir miers un izlīgšana – gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem. Patiecoties Jēzus piedzimšanai, tā dievišķā klātbūtne, pēc kuras mēs savas dvēseles dziļumos ilgojamies, kļūst par realitāti.

Šis īpašais Jubilārs nevēlas no mums nekādu citu dāvanu kā vien mūsu sirds atvērtību Viņa klātbūtnei. Tā ienes mieru un prieku mūsu dvēselē. Pat ja mēs jūtamies netīri un nosmulējušies, vienalga varam nākt pie Viņa, atzīstot patiesību par mums pašiem un lūdzot, lai mūsu sirds un visa dzīve tiek pārveidota, jo tas nepārsniedz Viņa iespējas. Gluži otrādi, Viņam tas ir ļoti vienkārši. Atcerēsimies ainu no Mateja evaņģēlija 8.nodaļas: “Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.”

Dārgie lasītāji, es novēlu, lai šos Ziemsvētkus Jūs izdzīvotu kopā ar lielo Jubilāru. Lai Jūs atverat Viņam savu sirdi un ļaujat to piepildīt ar tām dāvanām, kuras divdesmit gadsimtu laikā Viņš tik bagātīgi ir dalījis – mieru un dievišķo klātbūtni, kura pārveido cilvēka dzīvi, atverot tai jaunus apvāršņus un darot to jēgpilnu.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis:

2011.gada lozungs būtībā ir Ziemsvētku brīnuma apraksts. Ikdienā pārāk bieži piedzīvojam pretējo – ka ļaunais uzvar labo. Uzvar Hērods. Uzvar tas, kas baušļus tur tikai par aizspriedumiem un mīlestību par vājību, un tādā veidā citiem aizsteidzas pa priekšu.

Ar Jēzus Kristus piedzimšanu mums ir dots piemērs, ka ļauno var uzvarēt ar labu. Dievs ļauno uzvar ne ar ieročiem, ne ar ārēju varu vai viltu. Bet ar to, ka Viņš pats nāk – ar Savu klātbūtni, ar Savu mīlestību, ar Savu gaismu.

Kopš seniem laikiem labais raksturots ar gaismu, bet tumsa ar ļaunumu. Tā arī Bībelē: “Gaisma spīd tumsībā. (..) Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. (..) Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ 1:5.9.14) Un pats Jēzus saka: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8:12)

Arī gaisma nedarbojas citādi kā ar savu klātbūtni. Kur viņa ir, tur zūd tumsība – ne ar kādu papildu piepūli, ne ar svešu palīdzību, bet ar pašas gaismas izpausmi. Ir zīmīgi, ka Ziemsvētki ir šādi gaismas svētki, gada pašā tumšākajā posmā.

Kā lai mēs pastāvam pret ļauno, kā lai gūstam daļu pie Ziemsvētku labā uzvaras? Bieži lietojam divas taktikas, kas tomēr reti sekmējas. Pirmā: mēģināt no ļaunā paslēpties. Ar šo taktiku saistītas bailes, un bieži agrāk vai vēlāk ļaunums mūs tomēr uzož un nožmiedz. Otrā taktika: vienam konkrētam ļaunumam mēģināt pretoties, ņemot palīgā citu, vēl iedarbīgāku, tādējādi cenšoties velnu izdzīt ar Belcebulu. Pat ja tas kādreiz izdodas, kā tad no šā palīga tikt vaļā?

Galu galā tomēr nekas nav pastāvīgāks un spēcīgāks kā Dieva klātbūtne un Viņa labā griba. Tādēļ: atvērsim mūsu sirdi un prātu Viņa gaismai. Uzņemsim to mūsu dzīvē klāt esošu un iedarbīgu.

Novēlu to Jums kā to galveno Ziemsvētku dāvanu. Uzvarēt ļauno ar labo ir pastāvīgs izgaismošanas process, kas sākas ar mums pašiem, lai mēs labo spētu atzīt un ar to iedegties.

Seko Jēzus padoms – gaismu nelikt zem pūra, bet uz luktura. Arī tas ir svarīgi, lai tumsa klīstu, lai labais uzvarētu ļauno. Jēzus gaisma nav mums domāta, lai mēs ar to tikai veidotu iekšēju romantiku. Gaisma uz luktura ir apdraudēta no vēja un vētras brāzmām, bet tikai uz luktura tā ir tumsas un ļaunā kliedētāja. Pat riskējot ar pārmetumu, ka esam iedomīgi vai iejaucamies citu atbildībā.

Šajā Ziemsvētku iezīmē sveicu Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas vārdā, arī personīgi kopā ar manu kundzi. Sākot ar Ziemsvētkiem, mēģināsim Dieva spēkā uzvarēt ļauno ar labu, mūsu ikdienā un varbūt pat lielās lietās. Tās katrā ziņā būs tās visskaistākās uzvaras, tās paliekošās un svētīgās.