Katrs labais darbs ģimenes un draugu labā stiprina mūsu piederību šiem cilvēkiem, šai zemei, tautai un valstij!

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Labvakar, Ziemassvētku vakarā!

Šovakar mūsu visu mājās ir svētku sajūta – īpašā, ne ar ko citu nesalīdzināmā Ziemassvētku noskaņa.

Steidzīgi vai mierīgi – kā nu katram, bet ir pienācis Ziemassvētku vakars. Vakars, ko ļoti gaidām, lai svinīgāk kā ikdienā parādītu savu mīlestību pret sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Šo vakaru mēs gaidām, lai būtu kopā. Jo svētki taču ir tikai tad, kad esam blakus vai domās kopā ar tiem, kurus mīlam.

Mīlestība šovakar ir ietīta svētku dāvaniņu pārsteigumā, svētkiem sapostajās mājās un Ziemassvētku dziesmās. Un tikai mēs katrs pats apjaušam, cik spēcīgs ir mūsos tas mīlestības avots, kas straujāk vai rāmāk plūst ne tikai svētkos, bet arī ikdienas pacietībā, rūpēs – un ne tikai par savu ģimeni, bet arī draugiem, kolēģiem, līdzcilvēkiem, tautu un arī valsti. Gluži kā avots – arī mīlestība ir neizsīkstoša. Tā mūs bagātina ar visu, kas dots citiem un kas saņemts pretī.

Kādreiz bija ierasts, ka nama durvis netiek slēgtas vai arī atslēga atrodas zem akmens mājas priekšā. Arī šodien dažviet Latvijas novados šī paraša ir vēl dzīva. Atslēga zem akmens stāsta ne tikai par mājas saimnieku, kas to tur nolicis, bet arī par cilvēkiem ap mums – cilvēkiem, kam uzticamies. Tas ir stāsts par dzīves pamatprincipiem un attiecībām. Viss ir vienkārši: ja varam paļauties un uzticēties, tad esam starp savējiem. Būt savējam nozīmē justies labi pašam. Būt savējam nozīmē iegūt arī citu uzticību. Izprast, atbalstīt, ja nepieciešams, arī piedot un uzmundrināt. To pašu sagaidīt no līdzcilvēkiem.

Katrs labais darbs, ko paveicam savas ģimenes, draugu un kaimiņu, tātad savas tautas labā, stiprina mūsu piederību šiem cilvēkiem, šai zemei, tautai un valstij.

Rīt dodoties laukā no mājām, sirdī saglabāsim to siltumu, ko šovakar sajutām. To siltumu, ko domās sūtījām sev tuviem cilvēkiem. Visa nākamā gada garumā saglabāsim cerību gaismu, kas šovakar deg egles zaros.

Saglabāsim Ziemassvētku īpašo baltumu, kas silda laukus un priecē mūsu acis.

Paņemsim līdzi piparkūku garšu un smaržu, kas nes sevī svētku gaidīšanas izjūtu.

Ietīsim Ziemassvētkus savās šallēs – lai silda visu ziemu. Mums taču ik dienu vajag vairāk cerību, vairāk ticības, vairāk mīlestības, vairāk prieka un gaišuma.

Lai jums gaiši un mīlestības pilni Ziemassvētki!

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

Ziemassvētki ir miera, mīlestības un klusa prieka laiks. Tam piemīt īpaša burvība – kad daba slīgst tumsā, mēs spējam rast gaismu sevī.

Mēs iededzam sveces un sarūpējam dāvanas saviem mīļajiem. Mēs atceramies, ka vajag tikai nedaudz, lai svētki kļūtu gaišāki.

Ziemassvētki ir laiks, kad dodam, negaidot pretī. Kad esam tik bagāti, cik liela ir mūsu vēlme dāvināt. Ticību, cerību un mīlestību.

Šajos svētkos vēlu ikvienam prieku. Dzirkstošu prieku savu bērnu acīs, kad viņi pie rotātas svētku egles izsaiņo Ziemassvētku vecīša sarūpētos pārsteigumus. Rāmu, dzīvesgudru prieku savu vecāku acīs, kad visa ģimene pulcējas pie svētku galda. Neviltotu prieku savu draugu acīs, kad svētku laikā atceraties kopā piedzīvoto. Jo dalīts prieks ir divkāršs prieks.

Es vēlu jums arī Sapni. Īstu un patiesu. Pārdrošu un iedvesmojošu. Sapni, kas dod spēku un pārliecību par sevi. Sapni, kas mudina nepadoties, jo iecerētais izdosies.

Vēlu Jums labestības un mīlestības gaismas apmirdzētus, priecīgus Ziemassvētkus!

Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

Katrā no mums ir alkas pēc noslēpumainā, pēc brīnumainā. Tad, kad bijām vēl mazi bērni, mūsos bija šī nojausma par noslēpumu, kurš caurauž pasauli. Vai bieži nav tā, ka pieaugot šī nojausma izplēn? Izcilais franču domātājs, matemātiķis un fiziķis Blēzs Paskāls rakstīja: “Bez Jēzus Kristus mēs nezinām, kas ir dzīve, kas ir nāve, kas ir Dievs, nedz arī kas mēs paši esam.” Līdz ar Jēzus Kristus piedzimšanu Dievs jaunā veidā ir ienācis mūsu dzīvē – lūk, lielā patiesība un vēstījums, kas ir ietverti Ziemassvētku notikumā. Jēzus ir atnācis, lai cilvēkam dotu iespēju atjaunot pazaudēto saikni ar Dievu. Šķietami tālais un noslēpumainais Dievs Ziemassvētkos kļūst tuvs, un šai faktā slēpjas šo svētku valdzinājums. Katrs no mums tiek aicināts atvērties šim brīnumam. Patiesais Dievs nav kaut kāds pulksteņmeistars, kurš radīja pasauli un pēc tam atstāja to savā vaļā, vai soģis, kurš tikai gaida, lai mūs sodītu par pārkāpumiem, bet gan mīlestības Dievs, kurš ir pilns gādības un žēlsirdības. Pie Viņa var nākt gan šīs pasaules varenie, gan dzīves pabērni. Pat noziedznieki un visi nosmulētie bērni, kuri jūt tukšumu un bezcerību, ar paļāvību var nākt pie Viņa un saukt: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, nāc un šķīstī manu sirdi, mazgā mani no grēkiem, es negribu vairs vārtīties dubļos, dzīvot tālāk ar tukšumu sirdī, es gribu uzsākt jaunu dzīvi, es ticu, ka Tu esi spējīgs man to dot. Tad Dievs papriekšu pats izdziedina sava slimā un satriektā bērna sirdi un viņam pasaka maigā, bet spēkus un cerību nesošā balsī: “Ej, un vairāk negrēko, lai tev negadās vēl kas ļaunāks.”

Patiesība par cilvēku ietver sevī vairākus aspektus. Pirmkārt, cilvēks ir sociāla būtne, tāpēc nevaram neteikt dažus vārdus arī par valsti, kuras mērķis ir palīdzēt pilsoņiem piepildīt savu atbildību pret saviem līdzcilvēkiem. Tāpēc aicinu politiķus domāt par to, kā formulēt valsts mērķus kā tādus un plānot prioritātes, jo saskaņā ar Dieva plānu valsts ir instruments, kas aicināts aizstāvēt cilvēka cieņu un tiesības, kā arī veicināt kopējo labumu. Mūsu valsts darbībā lielāka vērība ir jāvelta palīdzības jeb subsidiaritātes principa ievērošanai. Tas ir radošuma princips, kas mudina cilvēkus pilsoņus būt aktīviem, iesaistīties sabiedriskos procesos un uzņemties atbildību. Subsidiaritātes principam ir divas šķautnes. Pirmkārt, jānovirza lēmumu pieņemšana un atbildība pēc iespējas tuvāk reālajai dzīvei – ģimenēm, mazajam biznesam, nelielām pilsoniskām apvienībām un profesionālām arodbiedrībām. Otrkārt, ja zemākajā līmenī rodas problēmas, augstākajai varas struktūrai ir jāpieslēdzas un jāpalīdz tās atrisināt.

Politiķiem es novēlu, lai viņi aizstāv mūsu valsts intereses un neparaksta visas Eiropas Savienības direktīvas un Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijas nedomājot. Lai aizstāv savu pilsoņu kultūras un reliģiskās tradīcijas, kā arī ekonomiskās intereses. Būtu rūpīgi jāpārdomā reāla valsts pārvaldes reformu veikšana, lai veicinātu arī to, ka sabiedrība kļūtu aktīvāka un atbildīgāka, nevis zaudētu ticību saviem spēkiem centralizētas, birokrātiskas valsts pārvaldes ietekmē.

Ir vēl divas lietas, kas nenoliedzami ir prioritāras. Pirmkārt, jāmazina bezdarbs, jāveicina un jāatbalsta darbavietu rašanās, jo darba alga sniedz pieeju pie sabiedrības kopējā labuma. Ja cilvēks ilgstoši nestrādā vai nesaņem darba algu, viņš degradējas. Otrkārt, jāveic izglītības reforma, jo tikai izglītoti cilvēki spēs pastāvēt par savām tiesībām un uzņemties atbildību gan par sevi, savu ģimeni, gan par valsti. To jau ir pierādījuši tie, kuri veidoja Latvijas valsti tās iesākumā, tā tika izauklēta tieši inteliģences aprindās. Bez izglītības cilvēks nevar pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, bet pārējās sfēras izriet no šīs līdzdalības.

Uzņēmējiem būtu jāapzinās šīs prioritātes un jādara viss, lai tās atbalstītu, jo, ja valstī nebūs darba vietu vai izglītotu cilvēku, tad arī nekāds bizness nevarēs attīstīties. Uzņēmējiem tas būtu jāsaprot, jo ne visiem cilvēkiem ir vienādi talanti, tāpēc ne visi ir uzņēmēji, un nevar prasīt, lai katrs veidotu savu biznesu – ne mākslinieks, ne mūziķis tam nav paredzēti. Toties šie cilvēki ir paredzēti, lai veidotu vidi, kurā dzīvot uzņēmējiem, tādu vidi, kura apmierinātu uzņēmēju garīgās vajadzības, par kurām uzņēmēji savā tiešajā darbā parasti nedomā.

Noslēgumā es ikvienam “Latvijas Vēstneša” lasītājam, ikvienam labas gribas cilvēkam novēlu, lai Ziemsvētku brīnums ienāk un piepildās arī Jūsu sirdī un lai Jūs Jaunajā 2011.gadā piedzīvojat prieku no līdzdalības Latvijas garīgās atdzimšanas procesā.