Sākums —

"LV" nr. 54, 25.02.99.

Apstākļi ieslodzījumu un citās brīvības atņemšanas vietās

1998. gadā turpinājās cietumu reforma, t.sk. bēdīgi slavenā Centrālcietuma un citu cietumu rekonstrukcija, profesionālas apsardzes sagatavošana Grīvas cietumam un sekmīga sadarbība starp Latvijas un Skandināvijas cietumiem. Turpināja veidoties un nostiprināties NVO kontakti ar ieslodzījuma vietām, organizējot izglītības programmas un radioraidījumus, kā arī izdodot avīzi ieslodzītajiem.

1998. gadā Latvija turpināja ieņemt vienu no vadošajām vietām pasaulē ieslodzīto skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem (395 uz 100 000 iedzīvotājiem). Vairāk nekā 1/3 ieslodzīto atradās iepriekšējā izmeklēšanā. Ilgais laiks līdz tiesai, pārāk bargi sodi, apstākļi atsevišķās ieslodzījuma vietās (Centrālcietumā, Šķirotavas cietumā) joprojām bija vienas no aktuālākajām ieslodzījuma vietu problēmām. Kopējā cietumu noslogotība bija 101,2%, no kuriem slēgtajos cietumos sodu izcieta 81,9% notiesāto, daļēji slēgtajos — 13,6%, atklātajos — 1,8%, audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem — 2,7% notiesāto.

Gada beigās ieslodzījuma vietās atradās 473 nepilngadīgie, no tiem notiesāti 203, iepriekšējā izmeklēšanā — 270. Spēkā esošais Latvijas Kriminālkodekss nosaka, ka pirmstiesas izmeklēšanas termiņu nepilngadīgajiem drīkst pagarināt līdz 6 mēnešiem tikai izņēmuma gadījumos un tikai attiecībā uz tiem nepilngadīgajiem, kas apsūdzēti smagu noziegumu izdarīšanā. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama, un pēc tā izbeigšanās apcietinātais nepilngadīgais nekavējoties jāatbrīvo. Diemžēl 1998. gadā Latvijas ieslodzījuma vietās atradās nepilngadīgie, kuri iepriekšējā izmeklēšanā atrodas no 1996. gada. Tas ir klajā pretrunā ar Konvencijas par bērna tiesībām 37. panta b paragrāfu, kas paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka "bērna apcietināšana, aizturēšana vai ieslodzījums (..) piemērojami tikai kā galējais līdzeklis un uz iespējami īsāku attiecīgo laika periodu".

1998. gadā ieslodzītajiem joprojām bija ierobežotas sociālās rehabilitācijas iespējas. Vispārējās izglītības programmās bija iesaistīti tikai 4% ieslodzīto, arodizglītībā 4%, nedaudz pieauga nodarbinātībā iesaistīto ieslodzīto skaits — 26,1 % (no tiem ražošanā tikai 12%). 1998. gadā turpināja pieaugt ar tuberkulozi saslimušo ieslodzīto skaits. 1998. gadā tādu bija ap 700 jeb 7,4% no ieslodzīto kopējā skaita. Grīvas cietumā tuberkulozes slimnieku skaits sasniedza 1/3 no ieslodzīto skaita. Trūka nepieciešamā medicīniskā aprīkojuma un piemērotu telpu slimnieku ārstēšanai. Ārstēšanas efektivitāti mazināja cietuma slimnīcas pārapdzīvotība, kur palātās, kas paredzētas 5 ieslodzītajiem, atradās 15. Līdz 1998. gada beigām Iekšlietu ministrija nespēja vienoties ar Labklājības ministriju par efektīvāko tuberkulozes apkarošanas modeli ieslodzījuma vietās.

Garīgi slimo tiesības

1998. gadā turpinājās darbs pie likumdošanas izstrādes, kas regulētu garīgi slimo tiesības. Jau 1998. gada maijā sabiedriskajām organizācijām izvērtēšanai tika nodots likumprojekts "Par psihiatrisko palīdzību", kur detalizēti noteiktas psihiski slimo pacientu tiesības.

1998. gadā psihoneiroloģiskajās slimnīcās piespiedu ārstēšanā atradās 74 pacienti, kas ārstējās gan ambulatori, gan atradās parastajā novērošanā. No šiem 74 pacientiem 11 bija nepieciešams stingrais režīms ar apsardzi. Īpašas piespiedu ārstēšanas nodaļas trūkuma dēļ daļa pacientu tika turēti slimnīcās, daži — Centrālcietuma slimnīcā, jo psihoneiroloģiskās slimnīcas nespēja nodrošināt šo cilvēku apsardzi. 1999. gada sākumā paredzēts atvērt ārstniecības iestādi pacientiem, kas izdarījuši smagus noziegumus un kam ar tiesas lēmumu ir nozīmēta piespiedu ārstēšana.

Visa 1998. gada garumā presē periodiski parādījās informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem specializētajos valsts sociālās aprūpes centros personām ar garīgās attīstības traucējumiem: februārī — Ludzas rajona Istras pansionātā, novembrī — Vilces pagasta sociālās aprūpes centrā "Ziedkalne" un decembrī — Liepājas rajona sociālās aprūpes centrā "Iļģi". Līdz šim cilvēktiesību aktīvisti galvenokārt uzmanību pievērsuši psihoneiroloģiskajās slimnīcās notiekošajam, jo sociālās aprūpes centri jeb pansionāti nav slēgta tipa iestādes un tie neatrodas Valsts psihiatrijas centra pārraudzībā, kas Latvijā pārrauga psihiatrijas jomu, bet gan Labklājības ministrijas (LM) pārziņā, kas kopš 1997. gada oktobra ir atbildīga par 18 šādām iestādēm.

Novembrī prese rakstīja, ka Vilces pagasta sociālās aprūpes centrā "Ziedkalne" garīgi slimi jaunieši sodīšanas nolūkā tiek ievietoti bezlogu izolatorā — noliktavas bunkurā. Bijušie iestādes darbinieki sūdzējušies, ka trīs jaunieši pastāvīgi tikuši nodarbināti aprūpes centra direktora zemnieku saimniecībā. LM pārbaudes rezultātā bunkurs tika likvidēts. LM pārbaudē tika konstatēta "virkne būtisku trūkumu darba organizācijā", un no darba tika atbrīvots sociālās aprūpes centra direktors un galvenais ārsts, kam, ņemot vērā viņa pensijas vecumu, tika atļauts aiziet no darba pēc paša vēlēšanās.

1998. gadā Iļģu sociālās aprūpes centrā tika atklāts, ka pieci pacienti un viens pansionāta darbinieks bija saslimuši ar tuberkulozi. Aprūpes centrā ir sešas nodaļas, no kurām dažas ir slēgta tipa ar restotiem logiem, kas ievietoti pēc direktora iniciatīvas.

Pārliecības, apziņas, reliģijas un ticības brīvība (un reliģiskā neiecietība)

Jehovas liecinieki ar reģistrācijas problēmām Latvijā saskārās gan trīsdesmitajos, gan deviņdesmitajos gados. Pēdējie reģistrācijas atteikumi saskaņā ar 1995. gada 7. septembra Reliģisko organizāciju likumu tika pamatoti ar draudzes statūtu neatbilstību likuma prasībām (1994. gads, Jehovas liecinieku Rīgas draudze), kā arī ar Satversmes aizsardzības biroja sniegto informāciju (1996. gads, Jehovas liecinieku Rīgas Centra, Daugavpils, Valmieras, Jelgavas un Vecrīgas draudzes).

1998. gada oktobrī beidzot tika reģistrētas divas Jehovas liecinieku draudzes — Rīgas Centra draudze un Jehovas liecinieku Torņkalna draudze, bet decembrī trešā — Jehovas liecinieku Jelgavas draudze, savukārt reģistrācija tika atteikta Daugavpils draudzei. Saskaņā ar iepriekšminēto likumu "jaunajām" reliģiskajām draudzēm desmit gadus jāveic ikgadēja pārreģistrācija. Reģistrācijas atteikumi bieži vien tiek saistīti ar LR Likuma par reliģiskajām organizācijām 11. pantu, kas nosaka, ka reliģiskai organizācijai reģistrāciju var atteikt, ja organizācijas darbība apdraud valsts drošību, sabiedrības mieru un kārtību vai kādas personas veselību un tikumību, kā arī ja organizācija sludina reliģisku neiecietību, naidu un tās darbība ir pretrunā ar Latvijas Satversmi.

Mazākumtautību aizsardzība

1998. gadā valodas politika Latvijā turpināja izraisīt strīdīgas diskusijas. Dažas plānotās un pieņemtās izmaiņas likumdošanā turpināja ierobežot mazākumtautību valodu lietošanu, atsevišķos gadījumos izmantojot apšaubāmas regulēšanas metodes. Saeima turpināja izskatīt likumprojektu par valsts valodu, taču līdz gada beigām tas vēl nebija pieņemts. Jaunā likumprojekta atsevišķās normas paredz arvien lielāku valodu regulēšanu privātajā sfērā (piemēram, atsevišķos uzņēmumos un vairumā sabiedrisko organizāciju), tādējādi pārsniedzot robežas, kuras nospraustas Oslo rekomendācijās par nacionālo minoritāšu lingvistiskajām tiesībām, radot nopietnu pamatu bažām par vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības ierobežošanu. 1998. gada 29. oktobrī Saeima pieņēma labojumus Radio un TV likumā, samazinot privātajās raidstacijās svešvalodā pieļaujamo raidījumu īpatsvaru no 30% līdz 25%. Tajā pašā dienā Saeima pieņēma jaunu Izglītības likumu, kas var novest līdz izglītības īpatsvara samazināšanai minoritāšu valodās.

Jaunā Izglītības likuma 9. pants nosaka, ka "(1) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. (2) Citā valodā izglītību var iegūt: (1) privātās izglītības iestādēs; (2) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas". Diemžēl likums nekonkretizē tajā minēto "mazākumtautību izglītības programmu" saturu. Programmas "atbilstoši valsts izglītības standartiem izstrādā izglītības iestādes, par pamatu izmantojot Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātos vispārējās izglītības programmu paraugus". Jaunā likuma 41. panta 3. paragrāfs paredz, ka "Izglītības un zinātnes ministrija nosaka mazākumtautību izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā". Diskusijas par priekšmetiem un to skaitu, kas būtu mācāmi latviešu valodā mioritāšu skolās, ir bijušas strīdīgas. Ņemot vērā minoritāšu pieaugošo satraukumu par izglītības sistēmas latviskošanu un šī jautājuma nozīmi minoritāšu tiesību aizsardzībā, neskaidrība šajos jautājumos izraisa nožēlu.

Vēl viena pretrunīga norma ir atrodama 59. panta 2. paragrāfā, kas nosaka, ka "valsts un pašvaldības var piedalīties privāto izglītības iestāžu finansēšanā, ja šīs izglītības iestādes īsteno valsts akreditētas izglītības programmas valsts valodā". Jāsecina, ka minoritāšu privātskolu iespējas saņemt valsts finansējumu ir ierobežotas, ja ne vispār likvidētas.

Tajā pašā laikā valodas politikā bija novērojamas pozitīvas izmaiņas un progress latviešu valodas apguves veicināšanā bez administratīvu metožu lietošanas. Uz pakāpeniskumu vērstā Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) turpināja darbu ar skolotājiem un paplašināja savu darbību, atverot jaunus centrus Daugavpilī un Liepājā. 1998. gadā LVAVP izdeva latviešu valodas mācību līdzekļus īpašām mērķgrupām (piemēram, Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, dzelzceļa darbiniekiem, jauniesaucamajiem, u.c.) un piedāvāja latviešu valodas kursus ne tikai skolotājiem, bet arī dažādām mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bezdarbniekiem, redzes invalīdiem, arī citām invalīdu grupām. LVAVP turpināja veicināt latviešu valodas apguvi ar televīzijas filmas palīdzību un uzsāka mācību programmas radio un internetā.

1996. gadā izveidotā Tautību konsultatīvā padome pie Valsts prezidenta 1998. gadā tika sasaukta tikai dažas reizes. Par spīti daudzsološajam sākumam Valsts prezidents Guntis Ulmanis nespēja pilnībā izmantot šo iespēju, lai nostiprinātu dialogu starp valdību un mazākumtautībām un veicinātu mazākumtautību līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Vēl viena iespēja veicināt dialogu šajā jomā radās, kad valdība 1998. gada 28. septembrī izskatīja "Sabiedrības integrācijas valsts programmas koncepciju". Dokumentā, kuru pēc valdības pasūtījuma izstrādāja ekspertu grupa, kurā bija gan amatpersonas, gan zinātnieki, noteikti minoritāšu politikas virzieni un mērķi. Diemžēl lēnā valdības veidošanas gaita pēc 3. oktobra vēlēšanām apturēja progresu šajā jomā: decembra beigās nebija ne publicēts, ne apspriests koncepcijas teksts, koncepcija nebija arī nodota plašai apspriešanai sabiedrībā.

1998. gadā Latvija turpināja Staļina laikā sākto praksi veikt obligātu tautības ierakstu pasē. Lai gan to atbalsta plaša sabiedrība, tomēr šāda prakse ir iejaukšanās privātajā dzīvē un dod ierēdņiem iespēju diskriminēt cilvēkus pēc tautības.

Pilsonība

Kā atzīmēts iepriekš, 1998. gada 3. oktobra referenduma rezultātā tika liberalizēts Pilsonības likums, kas tādējādi atrisināja nopietnu cilvēktiesību problēmu. Lielākā daļa izmaiņu — naturalizācijas "logu" atcelšana un latviešu valodas eksāmena vienkāršošana atsevišķām cilvēku grupām — spēkā stājās 10. novembrī. Lai gan vēl ir pāragri spriest par izmaiņu nozīmi, nepilsoņu vidū tās ir izraisījušas lielāku interesi par naturalizāciju. 1998. gadā naturalizējās 4439 personas, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, ir ievērojams pieaugums. Pēc tam, kad spēkā stājās izmaiņas par naturalizācijas logu atcelšanu, novembrī un decembrī vien tika iesniegti 2049 naturalizācijas pieteikumi. Izmaiņām, kuras paredz pilsonības piešķiršanu reģistrācijas ceļā bērniem bezvalstniekiem, bija jāstājas spēkā 1999. gada 1. janvārī. Diemžēl 1998. gada beigās Ministru kabinets vēl nebija izstrādājis nepieciešamos noteikumus, lai izmaiņas varētu stāties spēkā paredzētajā laikā. Līdz gada beigām nebija pieņemti noteikumi par zināšanu pārbaudes kārtību personām ar fizisku invaliditāti, kuras iepriekš no eksāmeniem bija atbrīvotas. Tāpat aktuāls kļūst jautājums, vai Naturalizācijas pārvaldei ir pietiekami lieli cilvēku un tehniskie resursi, kas ļautu efektīvi reaģēt uz iespējamu naturalizācijas iesniegumu skaita pieaugumu.

Neskatoties uz pilsonības likuma liberalizāciju, Latvijā joprojām saglabājas liels bezvalstnieku, "nepilsoņu" (1998. gada sākumā ~ 646 000) skaits. 1998. gadā tika izdarītas vairākas likumdošanas un administratīvās izmaiņas, kas skāra nepilsoņu tiesības. Viena no izmaiņām attiecās uz pārvietošanās brīvību. Daudzi nepilsoņi vēl nav paguvuši izņemt jaunās, starptautiski atzītās nepilsoņu pases, kuras sāka izdot 1997. gada aprīlī, un ārzemju braucieniem turpina izmantot vecās PSRS ārzemju pases. Šo pasu derīguma termiņš ārzemju ceļojuma braucieniem beidzās jau 1998. gadā. Pēdējā diena, kad šo dokumentu varēja izmantot, lai izbrauktu no valsts, bija 1998. gada 31. oktobris un pēdējā diena, kad šo dokumentu varēja izmantot, lai atgrieztos valstī, bija 1998. gada 31. decembris. Gada beigās nebija skaidrs, vai atsevišķiem nepilsoņiem nebūs "jāiestrēgst" ārzemēs bez dokumentiem, kuri derīgi, lai atgrieztos Latvijā.

Līdz pat nesenam laikam vismaz 6000 cilvēkiem Latvijā (to vidū personām, kurām beidzies uzturēšanās atļaujas termiņš un viņu laulātajiem draugiem, cilvēkiem bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem) saskaņā ar 1995. gada likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" nebija tiesības saņemt nepilsoņu pases. Šiem cilvēkiem, kurus bieži vien sauc par "nelegāļiem", bija ierobežota ne tikai pārvietošanās brīvība, bet arī atsevišķas sociālās un ekonomiskās tiesības. 1998. gadā Saeima tomēr izdarīja izmaiņas likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", un daudzi bijušie "nelegāļi" tagad var reģistrēties kā nepilsoņi. Joprojām ir vairākas cilvēku kategorijas, kuras nevar reģistrēties kā nepilsoņi. To vidū — bijušie PSRS pilsoņi, kas laika posmā pēc neatkarības atjaunošanas atstāja Latviju un pēc tam atgriezās, kā arī personas, kas pieņēma Krievijas pilsonību, bet pēc kāda laika no tās atteicās. Pēdējā gadījumā atbildība par bezvalstnieku skaita palielināšanos gulstas uz Krievijas Federāciju. Lai atrisinātu šo personu problēmu, loģisks risinājums šeit būtu nepilsoņu likuma papildināšana, tomēr 1998. gada beigās Saeima sāka apspriest jaunu likumu "Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā."

Neiecietība, ksenofobija, rasu diskriminācija un naida kurināšana

1998. gada pirmajā pusē tika aizturēti uz vardarbību orientēta fašistiska grupējuma "Pērkoņkrusts" 6 biedri, kuri patlaban gaida tiesu. Organizācijas vadītājs joprojām atrodas meklēšanā. Grupu apsūdz vairāku sprādzienu organizēšanā, tajā skaitā Uzvaras pieminekļa spridzināšanā, kuras laikā bojā gāja divi minētās grupas biedri. Savās skrejlapās grupa sevi raksturo kā "latviešu cīņas apvienību, rases tīrības un nacionālisma kodolu latviešiem, kuras mētrķis ir "latviska Latvija"". Tā propogandē tādus lozungus kā "Nost žīdu neokompartijas varas viltus brīvību, neatkarību un demokrātiju!"

1998. gada beigās sāka iznākt jauna, labējo radikāļu avīze "Latvietis Latvijā". Avīze ir atklāti reklamējusi nacistu laika propagandas grāmatu izdošanu, tai skaitā grāmatu "Baigais gads" un "Eigēnikas nozīme tautas un valsts dzīvē". Novembra izdevumā avīze aicināja lasītājus rakstīt atbalsta vēstules apcienātajam amerikāņu neonacistam Gerhardam Laukam, savukārt kāds raksts decembra izdevumā beidzās ar pirmskara fašistiskā grupējuma "Pērkoņkrusts" lozungu: "Latviju latviešiem, maizi un darbu latviešiem!"

Ir izveidojušies arī jauni krieviski orientēti ekstrēmistu grupējumi, kas organizējušies pēc Krievijas grupu parauga. Piemēram, nacionālboļševistisko jauniešu grupa (Eduarda Ļimonova sekotāji) ar saviem nacistiskajiem rokas apsējiem un ekstrēmistisko retoriku piesaistīja masu informācijas līdzekļu uzmanību pavasarī rīkotajās demonstrācijās par minoritāšu izglītību. Grupa izdod neoficiālu avīzi, propagandējot tādas vērtības kā "tēvzeme, revolūcija, karš, vēsture un atriebība". Ir izveidojusies grupa "Krievijas nacionālā vienotībā" (Aleksandra Barkašova sekotāji), kas atklāti propagandē antīsemītismu. Piemēram, avīzes "Čas" 1998. gada 28. oktobra numurā un "Komandieris" Jevgeņijs Osipovs uzsvēra, ka "cionisti un žīdu masoni ir augoņi uz cilvēces ķermeņa".

Pavasarī Rīgā notika vairāki līdz šim neatklāti sprādzieni, viens no tiem — 3. aprīlī pie sinagogas un drīz pēc tam — pie Krievijas Federācijas vēstniecības. Sprādzienos necieta neviens cilvēks, tomēr ēkām tika radīti nopietni bojājumi. Neviens neuzņēmās atbildību par sprādzieniem. Par spīti tiesībsargājošo iestāžu pastiprinātām pūlēm un starptautiskajai palīdzībai, t.sk. ASV Federālā izmeklēšanas biroja palīdzībai, noziegumu vaininieki vēl joprojām nav aizturēti.

Nāvessods

1998. gada 26. jūnijā valdība parakstīja, bet neratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. Protokolu par nāvessoda atcelšanu. Neskatoties uz to, 1998. gada 8. jūlijā Valsts prezidents parakstīja jauno Krimināllikumu, kura 118. pants paredz nāvessodu par "slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos". Tā kā saskaņā ar Latvijas likumiem starptautiskajām tiesībām ir prioritāte pār nacionālo likumdošanu, Krimināllikumā ir jāizdara labojumi, pirms tas stājas spēkā 1999. gada 1. aprīlī.

Bēgļu tiesību aizsardzība

Lai gan 1997. gadā Latvija pieņēma likumu "Par bēgļiem un patvēruma meklētājiem LR", likuma īstenošana sākās 1998. gadā. Tad arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pakļautībā tika izveidots Bēgļu lietu centrs, savukārt Tieslietu ministrijas pārraudzībā tika izveidota Apelācijas padome, bet Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par sociālā pabalsta apmēriem bēgļa statusu ieguvušajām personām.

1998. gada februārī Bēgļu lietu centrs sāka pieņemt bēgļa statusa pieprasījumus un līdz decembrim bija saņemti pieprasījumi no 58 personām. Bēgļu lietu centrs noraidīja visus 1998. gadā izvērtētos pieprasījumus, un vairums patvēruma meklētāju griezās Apelācijas padomē, kas bēģļu statusu piešķīra 2 pretendentiem. Gada beigās tika pabeigts jaunais bēgļu un patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs Muceniekos, un 1999. gada janvārī patvēruma meklētājus no Olaines nelegālo imigrantu pagaidu uzturēšanās nometnes paredzēts pārvest uz Muceniekiem. Visa gada laikā Olainē vienlaikus uzturējās vidēji 30–40 personas.

1998. gadā apstākļi Rīgas nelegālo imigrantu īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Nr.7 (Gaiziņa ielā) joprojām nebija uzlabojušies. Nevalstiskajām organizācijām un žurnālistiem netika dota atļauja apmeklēt izolatoru. Aizturētajiem neļāva izmantot telefonu. Aizturētie ir sūdzējušies par pārtikas kvalitāti un imigrācijas policijas darbinieku slikto izturēšanos, kā dēļ septembrī tika pieteikts bada streiks. Tomēr dienas norma aizturēto pārtikai šajā izolatorā ir Ls 0,92, kas krietni lielāka nekā Olaines nometnē, kur dienas norma ir Ls 0,45 pieaugušajam un Ls 0,52 bērnam. Tikai Latvijas Luteriskās baznīcas Diakonijas centra pārtikas ziedojumi Olainē aizturētos pasargāja no bada.

Sociālās tiesības

1998. gada 12. maijā Ministru kabinets atcēla 1996. gada oktobrī pieņemtos noteikumus, kas paredzēja, ka, reģistrējoties Nodarbinātības valsts dienestā bezdarbnieka statusa un līdz ar to arī bezdarbnieka pabalsta saņemšanai, jāiesniedz latviešu valodas prasmes apliecība. Neskatoties uz to, sazinoties ar vairākām nodarbinātības valsts dienesta nodaļām, atklājās, ka ne visas struktūrvienības ir informētas par izmaiņām. Noteikumi liedza pretendēt uz bezdarbnieka pabalstiem redzes, dzirdes un runas invalīdiem, jo arī viņi nevarēja reģistrēties darba biržā bez latviešu valodas prasmi apliecinoša dokumenta. Taču Latvijas likumdošana neparedzēja kārtību, kādā bezdarbnieka statuss piešķirams personām, kas invaliditātes dēļ nevarēja nokārtot latviešu valodas eksāmenu.

Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem persona ir tiesīga uz bezdarbnieka pabalstu, ja pēdējā kalendārā gada laikā sociālais nodoklis nomaksāts par deviņiem mēnešiem. Saskaņā ar valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 1998. gada augustā Latvijā bija vairāk nekā 200 000 strādājošo, par kuriem nebija maksāts sociālais nodoklis un kuri darba zaudēšanas gadījumā nevarētu saņemt bezdarbnieka pabalstu. Saskaņā ar esošo likumdošanu fiziskas personas nav tiesīgas darba devēju iesūdzēt tiesā. To tiesīgs darīt ir tikai Valsts ieņēmumu dienests (VID), kas administrē sociālo nodokli. Savukārt VID nevar aizstāvēt kādu personu atsevišķi, bet pārstāv tikai uzņēmuma intereses kopumā.

Sieviešu tiesības

Pirmo reizi Latvijas vēsturē Sociāldemokrātisko sieviešu organizācija ar savu sarakstu piedalījās Saeimas vēlēšanās, tomēr nesaņēma pietiekamu balsu skaitu, lai tiktu pārstāvēta Saeimā. Vēlēšanu rezultāti tomēr palielināja Saeimā pārstāvēto sieviešu skaitu no 8 līdz 17, kā arī sieviešu ministru skaitu — no 2 līdz 4 (tieslietu, valsts ieņēmumu, kultūras, vides valsts ministres). Neskatoties uz to, kopumā sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas kā Saeimā, tā valdībā.

Decembrī valdība pieņēma lēmumu Labklājības ministrijā izveidot nodaļu, kura būtu atbildīga par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Izveidojot šādu nodaļu, Latvija būs beidzot izpildījusi vienu no Pekinas Rīcības platformas pamatrekomendācijām.

No Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pārskata "Cilvēktiesības Latvijā 1998.gadā"