Pasaules vēstnesis

Daidžests. Citu rakstītais

24. februāris — 1. marts

Nr. 2 (2)

"Vājāks Baltijas valstu pieaugums var uzlabot tekošā rēķina bilanci"

"Dagens Industri"

— 99.02.25.

Igaunija. Baltijas jūras reģiona desmit valstis sagaida vēl viens samazināta ekonomiskā pieauguma gads.

Vislielākais pieaugums ir gaidāms Polijā, Igaunijā un Latvijā.

Ļoti spēcīgais privātais patēriņš Latvijā un Lietuvā ir stimulējis mazumtirdzniecību un celtniecību šajās valstīs.

"Konjunktūras lejupslīde ir vispārēja. Neviena valsts netiek saudzēta. Īpaši skarta ir Krievija, Norvēģija un Dānija, kā arī Vācija un Lietuva", teica Föreningssparbanken galvenais ekonomists Hūberts Fromlets, iepazīstinot ar savu ziņojumu par Baltijas jūras reģionu, kas aptver desmit valstis, uz kurieni iet vairāk nekā 30% Zviedrijas eksporta. Līdzās Baltijas valstīm ir aplūkotas četras Ziemeļvalstis, Polija, Krievija un Vācija. Visām šīm valstīm nāksies pazemināt savas šīgada pieauguma prognozes. Gaidāms, ka visa reģiona IKP pieaugs par nieka 1,4%, ko var salīdzināt ar 2,8% pērn un 3,5 procentiem 1997. gadā.

Runājot par Baltijas valstīm un Poliju, Krievijas krīze šīs valstis ir ietekmējusi daudz vairāk nekā rādīja pirmie novērtējumi, konstatē banka.

Spēcīgais 1997. gada pieaugums Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ievērojami samazinājās pagājušā gada otrajā pusē, kad sākās krīze Krievijā. Banka domā, ka šogad Baltijas republiku ekonomiskais pieaugums palielināsies no 2 līdz 3 procentiem, iepretī 4% 1998. gadā.

"Cerams, ka šī vājākā pieauguma fāze tiks izmantota, lai veiktu tekošā rēķina bilances strukturālus uzlabojumus, vairāk privatizāciju un mikroekonomisko ofensīvu", teica Hūberts Fromlets. Ar to viņš domāja ar uzņēmumiem un valsts iestādēm saistītus pasākumus.

Baltijas valstu eksports uz Krieviju pagājušajā gadā samazinājās apmēram par 30%. Šis nenotikušais eksports ievērojami vairāk ir skāris Latviju un Lietuvu, jo šo zemju eksports uz turieni veido 20 - 25% no kopējā eksporta. Igaunijas eksports uz Krieviju ir tikai 10% no kopīgā. Par laimi pieprasījums no Rietumiem bija liels.

Pozitīvs austrumu krīzes efekts ir tāds, ka šo valstu eksports no Krievijas aizvien vairāk ir novirzījies uz Eiropas Savienību. Tagad apmēram 60% no Igaunijas eksporta, aptuveni 50% Latvijas un 40% Lietuvas eksporta nonāk ES.

"Eiro valstu, Zviedrijas un Lielbritānijas konjunktūra aizvien vairāk ietekmēs konjunktūras attīstību Baltijas valstīs", norādīja Jorgens Kennemars, kurš ir specializējies Baltijas valstu ekonomikā.

Igaunijas valdība 1997. gada rudenī padarīja stingrākus kredītu izsniegšanas noteikumus, lai mazinātu milzīgo patēriņa bumu. Šī pasākuma efekts sakrita ar Krievijas krīzi, un 1998. gada rudenī krietni samazinājās eksports un pašmāju pieprasījums. Banka uzskata, ka gada beigās varētu sākties zināma atkopšanās.

Latvijā un Lietuvā vietējais patēriņš vēl joprojām ir ļoti spēcīgs. Pastāvot lielam ārējās tirdzniecības deficītam, nevar izslēgt stingrākas finansu politikas ieviešanu šajās valstīs, tāds ir Föreningssparbanken secinājums.

Zviedrijai imports no Igaunijas un Latvijas ir svarīgāks nekā eksports uz šīm valstīm, toties eksports uz Lietuvu ir lielāks nekā imports no turienes.

Rēts Vaikla

"Baltijas jūras reģiona ziņojums:

"Krievijas krīzes iespaids novērtēts par zemu""

"Svenska Dagbladet"

— 99.02.24.

Ekonomiskais pieaugums Baltijas jūras apkaimē ir samazinājies uz pusi. Krievijas krīzes ietekme ir lielāka nekā gaidīts. Zviedrijas eksportam šis būs grūts gads, prognozē "Föreningssparbanken".

1999. gads būs vidējas attīstības gads Baltijas jūras apkaimes valstīs. Reģiona iekšzemes kopprodukta pieaugums samazināsies un šogad apstāsies pie 1,4%, kas ir divas reizes mazāk nekā pagājušajā gadā (2,8%).

Šādu secinājumu savā pēdējā ziņojumā par Baltijas jūras reģionu ir izdarījusi Föreningssparbanken, un tas aptver ap Baltijas jūru esošās deviņas valstis plus Norvēģiju.

Vissliktāk klāsies dziļā krīzē nonākušajai Krievijai. Tās IKP šogad samazināsies par 9% pēc mīnus 5% 1998. gadā. Tas samazinās Baltijas valstu ekonomisko pieaugumu, jo šīs valstis vēl joprojām relatīvi daudz eksportē uz Krieviju, sevišķi Latvija un Lietuva.

Arī Polija - reformu skolas paraugskolniece - šogad piedzīvos sava pieauguma krišanos no 5 līdz 4 procentiem.

"Krievijas krīze ir novērtēta par zemu", norādīja bankas galvenais ekonomists Hūberts Fromlets. "Negatīvais efekts saglabāsies daudz ilgāk nekā rāda oficiālā preču tirdzniecības statistika."

Krievijas sabrukums ir ietekmējis arī tirdzniecību ar pakalpojumiem un robežtirdzniecību austrumos, kas statistikā neparādās.

"Tas ietekmē arī reformvalstu ekonomisko aktivitāti un dzīves līmeni", Fromlets sacīja.

Bez tam iespaidu atstāj arī ekonomiskais atslābums ES - vairāk nekā 60% no reformvalstu eksporta šodien nonāk Rietumeiropā.

Fromlets brīdināja par augošo iztrūkumu Polijas un Baltijas valstu ārējā tirdzniecībā jeb tekošā rēķina bilancē.

"Šis ir vājākais faktors makroekonomikā", viņš piebilda.

Tas, ka Igaunija nav sev pievilinājusi globālos valūtas spekulantus, neraugoties uz lielo tekošā rēķina bilances iztrūkumu, pēc Fromleta domām ir saistīts ar to, ka šī valsts ir tik maza. Citādāks stāvoklis ir Polijā.

"Stāvoklis tur nav akūti kritisks, tomēr mēs gribam pastiprināt savu agrāko brīdinājumu."

Fromlets arī uzskata, ka Polijai un drīz arī Igaunijai vajadzēs sākt makroekonomiskās reformas - uzņēmumu darbības veidā, nodokļos, izglītībā, birokrātijā, korupcijā, valsts institūcijās un tā tālāk. Šajā jomā ir vajadzīgas reformas, lai būtu iespējams saglabāt augstu ekonomisko pieaugumu.

Kas attiecas uz reģiona lielo dzinējspēku Vāciju, izredzes ir ļoti nedrošas. Fromlets tomēr ieņem "piesardzīgi pozitīvu" nostāju un pieļauj pagrieziena iespēju otrajā pusgadā.

"Viss tomēr ir atkarīgs no starptautiskās attīstības."

Föreningssparbanken uzskata, ka zviedru eksporta izredzes Baltijas jūras reģionā šogad samazināsies vēl vairāk un ka ir gaidāms grūts eksporta gads, sevišķi mazajiem uzņēmumiem.

"Pozitīvais ilgtermiņa potenciāls tomēr saglabājas. Jārēķinās ar dažiem vidējiem gadiem, pretējā gadījumā tas būtu nedabīgi", savā ziņojumā norāda banka.

Hokans Foršbergs

"Pirmā Baltijas valsts pievienojas Pasaules tirdzniecības organizācijai"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.02.24.

Latvija - pirmā Baltijas valsts, kura kļuvusi par pilntiesīgu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībnieci - tagad mēģina atrast savu pozīciju kā pilntiesīga starptautiskās tirdzniecības sistēmas partnere.

Latvija PTO iestājās 10. februārī, un līdz ar to kopā ar Kirgizstānu - tā atrodas pirmajā bijušo padomju republiku rindā, kuras iestājas šajā organizācijā.

Tomēr dažu latviešu pirmais iespaids ir tāds, ka līdzdalība PTO īsā termiņā var sarežģīt valsts ekonomisko situāciju.

Viesturs Kociņš - Latvijas Tirdzniecības palātas ārējās tirdzniecības dokumentēšanas vadītājs - pavēstīja, ka firmām daudzos ekonomikas sektoros līdzdalība PTO nozīmē "papildus regulācijas bez ieguvumiem". Viņa komentāram piebalso Latvijas Farmaceitiskās vairumtirdzniecības asociācijas galva Aleksandrs Canders, kurš izteicās, ka "tiesisko izmaiņu ātrums mums ir pārāk liels".

Līdz 2000. gadam Latvijai būs jāpazemina importa tarifi gaļai no 40 līdz 36%, bet tarifi graudiem - no 75 līdz 50%. Tāpat būs mazākas izmaiņas alus un izejvielu jomā.

Taču Lauksaimniecības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Marģers Krams piedāvāja kopumā pozitīvu vērtējumu. Viņš uzskata, ka visā visumā Latvijai nebūs jāsaskaras ar "dramatisku" importa tarifu līmeņa samazināšanu.

Taču pat nelielas svārstības ir jutīgs jautājums lauksaimniekiem un ražotājiem. Krievijas finansu problēmu dēļ Latvija - līdzīgi Polijai - ir zaudējusi lielu savu preču eksporta tirgu. Tas ir izraisījis preču pārprodukciju iekšēja tirgū un sekojošu cenu kritumu.

Bez importa tarifu aizsardzības lēts imports var vēl vairāk pazemināt cenas un radīt nopietnas problēmas vietējiem ražotājiem. Apvienojumā ar izmaiņām likumos un regulācijās, daži apšauba Latvijas gatavību stāties pretī šādai konkurencei.

Valdība ietur nodrošinošu līniju. Ārlietu ministrijas pārstāvis Toms Baumanis sacīja, ka līdzdalība PTO, protams, ir pozitīva. Tagad Rīga iegūst vislielākās labvēlības statusu 139 valstīs, kurš ir īpaši izdevīgs tādās valstīs, kā Japāna, Ēģipte un Meksika, kur Latvijas precēm ir tirgi.

Latvijai līdzdalība PTO nozīmē zemākus muitas tarifus ārvalstīs, vislielākā labvēlības statusu citās dalībvalstīs, iespējamu ārvalstu investīciju pieplūdumu un aizsardzību no diskriminācijas pasaules tirgū. Paveikto izmaiņu rezultātā Latvija arī ir par vienu soli pietuvojusies Eiropas Savienībai.

Vēl viena ātrās iestāšanās priekšrocība ir tā, ka Latvija tagad var izmantot savu pozīciju PTO, lai ietekmētu savus Baltijas kaimiņus Lietuvu un Igauniju, ar kurām tai nesen bija domstarpības Baltijas Brīvās tirdzniecības līguma ietvaros.

Eksperti uzskata, ka līdzdalība PTO visātrāk droši vien kļūs manāma Latvijas kokmateriālu un tekstila nozarēs, kamēr vislielākos sarežģījumus nāksies piedzīvot lauksaimniecības sektoram.

"Līdz Tallinai jau ir tālu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.02.24.

Krievija un krievi Igaunijā arvien vairāk zaudē savas pozīcijas.

Iepazīšanās ar mūsdienu Igauniju notiek jau Krievijas galvaspilsētas dzelzceļa stacijā Ļeņingradskaja . No šīs stacijas katru vakaru atiet ļoti īss pasažieru vilciens uz Tallinu. Īss tādēļ, ka tajā nav vairāk par sešiem vagoniem. Šis apstāklis skaidrojams ar to, ka pasažieru šajā maršrutā ir tik maz, ka dažkārt kupejā nākas braukt vienam. No Krievijas dzelzceļu sastāviem igauņu vilciens atšķiras ar daudz ko: ar tīrību un omulību kupejās, koridoros, tamburos un tualetēs, ar pavadoņu pieklājību un izpalīdzību, sniegbaltu, plastikāta maisos iepakotu gultasveļu, stipru aromātisku tēju, kā arī ar to, ka samaksa par visu to jau ir iekļauta biļetes cenā.

Šajā ziņā Igaunija kopā ar Lietuvu un Latviju vienmēr izdevīgi atšķīrās no citiem Krievijas impērijas un PSRS subjektiem. Tajos laikos triju Baltijas republiku vidū Igaunija, vērtējot pēc tuvuma Rietumu dzīvesveidam, gandrīz vienmēr bija līdere. Šodien, atzīmējot Neatkarības dienu, oficiālā Tallina kopīgās dzīves gadus bijušās Padomju Savienības ietvaros dēvē par krievu okupācijas periodu. Pēc 10 dienām - 7.martā - šeit vēlēs valsts parlamentu Riigikogu, un krievi arī balsos.

Igaunijas Republika ir daudznacionāla valsts. Tās teritorijā dzīvo aptuveni 1,5 miljoni cilvēku. No tiem apmēram 60% ir igauņi, aptuveni 30% - krievi, 3% - ukraiņi, 2% baltkrievi, bet pārējie 5% - citas nacionalitātes, to skaitā poļi, somi, ebreji un citi. Vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo lielajās pilsētās - Tallinā, Tartu, Narvā, Kohtlajarvē un Pērnavā. Pamatnācijas sastāvā tīro (etnisko) igauņu skaits ir krietni mazāks par 60%. Šī etnisko igauņu skaita samazināšanās ir notikusi, pateicoties dabiskajai asimilācijai un it īpaši jauktajām laulībām (pamatā ar krieviem), kas noslēgtas laikā, kad šī teritorija atradās PSRS sastāvā. Augšminētie dati ir ņemti no dažādiem avotiem un no tiem ir izrēķināts vidējais rādītājs, taču tie vienalga nevar pilnībā atbilst patiesībai, jo pēdējo gadu laikā iedzīvotāju struktūra un skaits ir mainījušies. Tas noticis, kā runā Igaunijā, dēļ pamatnācijas vājā dzimstības līmeņa, kā arī dēļ iedzīvotāju neigauņu daļas (pamatā krievu) aizplūšanas uz citām valstīm pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas. Pēdējā iemesls ir tas, ka šeit parādās diskriminējošas tendences (likumi par pilsonību, valodu, vēlēšanām, ārvalstniekiem), kuras veicina iedzīvotāju neigauņu daļas izspiešanu no valsts.

Pašreiz, atkal pēc vidējiem rādītājiem, Igaunijā pastāvīgi dzīvo 550 tūkstoši nepamatnācijas iedzīvotāju. No tiem 110 000 ir neigauņi, kuriem ir Igaunijas pilsonība, 120 000 - neigauņi-Krievijas pilsoņi, kuriem ir uzturēšanās atļauja, 250 000 neigauņu, kuriem nav vispār nekādas pilsonības, taču ir uzturēšanās atļaujas, un 70 000 neigauņu, kuriem nav ne pilsonības, ne arī uzturēšanās atļaujas.

Ņemot vērā minētos datus, visai pārliecinoši izklausās Igaunijā diezgan izplatītais viedoklis par to, ka Krievija, iestājoties par šeit dzīvojošo krievu interešu aizsardzību, drīkst runāt nevis par visiem 550 tūkstošiem nepamatnācijas pārstāvjiem, bet tikai par 120 tūkstošiem Krievijas pilsoņu, jo tikai uz šiem cilvēkiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecas Krievijas jurisdikcija. Pieskaitot šiem cilvēkiem 110 tūkstošus krievvalodīgo, kuri jau ir saņēmuši Igaunijas pilsonību, pastāv risks, ka starptautiskā sabiedrība to var novērtēt kā iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās. Kas attiecas uz 250 tūkstošiem personu bez pilsonības, pie kurām var pieskaitīt 70 tūkstošus nelegālo iedzīvotāju, tad tie vispār nevienam nepieder, tādēļ ar to problēmu risināšanu ir saistītas visas pasaules valstis, un Krievijai šeit nebūt nav "jālec ārā no biksēm", vēl jo vairāk tādēļ, ka šie cilvēki nemaz necenšas iegūt Krievijas pilsonību.

Atgriežoties pie Igaunijā pastāvīgi dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, ir jāsaka, ka to vidū, piemēram, ir bijušās militārpersonas, kuri nevēlējās zaudēt savulaik izdevīgo militāro pensiju, jauni puiši, kuri izvairās no karadienesta Krievijas armijā, savu dzīves atlikušās dienas dzīvojoši pensionāri, kuri vēlas mirt kaut vai Igaunijā, taču Krievijas pilsoņu statusā, vairāku Krievijas Federācijas iestāžu darbinieki, kuriem Krievijas pilsonība ir obligāta, cilvēki, kuri tīri psiholoģisku iemeslu dēļ nevēlas justies kā "personas bez pilsonības", kā arī tie, kuri parūpējās par piederību Krievijai "katram gadījumam". Krievijas pilsonības iegūšanas vai neiegūšanas motivācija ir dažāda, taču ļoti būtisks ir fakts, ka visus šos 550 tūkstošus apvieno viens kopīgs apstāklis: neviens nevēlas atstāt Igauniju un atgriezties etniskajā dzimtenē. Vēl vairāk - ir gadījumi, kad Krievijas vai kādas citas NVS valsts pilsoņi izmēģina dažādas viltības (tajā skaitā arī nelikumīgas), lai atstātu savu valsti un ierastos dzīvot Igaunijas Republikā. Iemesls ir viens: dzīvot Igaunijā ir labāk, bet iekļūt šeit ir vieglāk, nekā citās labklājīgajās Rietumu valstīs. Protams, Igauniju, tāpat kā pārējās bijušās Piebaltijas valstis, par īsteni labklājīgām un īsteni rietumniecisku vēl nenosauksi, taču tomēr…

Svarīgi ir tas, ka Krievija pati atgrūž no sevis savus līdzpilsoņus, kuri likteņa dēļ atrodas aiz etniskās dzimtenes robežām. Atgrūž ar savu nepatīkamo oligarhisko seju, ar ekonomikas un politikas stūrmaņu ekonomisko un politisko bezpalīdzību, ar lielākās iedzīvotāju daļas nabadzību un faktisko beztiesību. Tā Igaunijā runā gan pilsoņi, gan nepilsoņi. Ja jūs Tallinas ielā sāksiet runāt ar krieviem un pateiksiet, ka esat ieradies no Maskavas, jūs gandrīz vai sāks skūpstīt: jūs viņiem esat kā lielā mērā jau vairs neaizsniedzamās "Dzimtenes vēstnesis". Jūsu sarunu biedri ar asarām acīs atcerēsies vecos labos laikus, atcerēsies Maskavu, par kuru tie jūsmo, taču dzīvot uz Krieviju tie vairs nebrauks. Tikai ciemos, tikai uz vienu-divām dienām. Vecīši krāj naudu ceļam un savu bērnu pavadībā atbrauc uz Maskavu tikai tādēļ, lai pastaigātu par Sarkano laukumu, paraudātu pie Nezināmā kareivja kapa un tajā pat dienā ar vakara vilcienu atgrieztos atpakaļ. Gados vecajiem ir grūti un arī nav vajadzīgs pārvarēt galveno šķērsli pilsonības iegūšanā - mācīties igauņu valodu. Viņi savas atlikušās dienas nodzīvos arī bez pilsonības.

Gados jaunākie pamazām pierod pie "otrās šķiras" cilvēku stāvokļa, pie uzturēšanās atļaujas, ar kuru nākas samierināties, jo uz neko vairāk tiesību nav. Daļa no tiem, kura vēlas iegūt augstāku stāvokli, mācās valodu un iegūst pilsonību, drīz pat iekļūst parlamentā, kļūst par pilsētu vicemēriem un mēriem. Taču parlamentā ir tikai 101 deputāta vieta, un arī mēriju nav pārāk daudz. Georgijs Bistrovs - nelielās Mārdu pilsētas mērs - ir šeit ļoti cienīts cilvēks, taču viņš ir vienīgais pilsētas galva-krievs visā valstī, unikāls relikviju un nejaušas apstākļu sakritības apvienojums, vēl viens atgadījums, kuru varasvīri cenšas izstādīt kā igauņu demokrātiskās kārtības panākumu. Igaunijas krievvalodīgie žurnālisti var strādāt tikai krievvalodīgajās avīzēs. Krievvalodīgie taksisti veido savas nacionālās firmas ar attiecīgām emblēmām uz mašīnu durvīm, taču tām, atšķirībā no analoģiskām igauņu firmām, autoinspekcija neļauj rādīties šai profesijai pašās ienesīgākajās vietās - lidostā, dzelzceļa stacijā, utt.

Papildus drakonisku likumu ieviešanai valdība maz rūpējas par motivācijas apstākļu un attiecīgas materiālās bāzes radīšanu valodas mācīšanai. Jau pajautātu krievu jauniešiem, kādēļ viņi nemācās valodu, tad daudzi no tiem atbildētu: "Kamdēļ gan, ja šeit visur var runāt krieviski?" Restorānā, veikalā, uz ielas - jā, taču pēc politisko, pilsonības un sociālo tiesību iegūšanas viss izskatās daudz savādāk. Igauņu valodas prasme ir galvenais nosacījums ne tikai pilsonības iegūšanai, bet pēc 9. februārī parlamenta pieņemtajiem likumdošanas labojumiem tā kļuva arī par galveno nosacījumu darba iegūšanai. Iespēju sektors tiem, kuri zina igauņu valodu, ir plašs, bet tie, kuri nezina vai zina slikti, tas katastrofāli sašaurinās, veidojot principiāli atšķirīgus sabiedrības slāņus vienas valsts ietvaros. Pilsoņi un nepilsoņi, igauņi un neigauņi - aiz šiem jēdzieniem šodien slēpjas īpatnējas pasaules, kuras Igaunijā pastāv atsevišķi, nesalīdzināmi dažādos materiālajos, garīgajos un tiesiskajos līmeņos.

Ne tik sen 15 Igaunijas parlamenta locekļi no labēji radikālā nacionālistiskā spārna uzrakstīja vēstuli EDSO priekšsēdētājam norvēģim Knutam Vollbekam, sūdzoties par Augstāko komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos Maksu van der Stūlu. Viņi bija neapmierināti ar viņa iejaukšanos tieši valodas diskriminācijas lietā, lai arī komisāra viedoklim piekrīt daudzi citi Rietumu eksperti-cilvēktiesību aizstāvji. To skaitā izrādījās arī pats Knuts Vollbeks, kurš savā atbildes vēstulē, uzslavējis Igaunijas demokrātijas attīstību, tomēr, pretēji vēstules autoru vēlmei, atbalstīja EDSO komisāru viņa mandāta izpildē, kā arī viņa rekomendācijās par nepieciešamību pielāgot jauno valodas likumu starptautiskajiem standartiem.

"Krievu gars" no valsts neatlaidīgi tiek izspiests, taču "igauņu gars" tā vietā nenāk. Pēdējo arī pakāpeniski izspiež rietumvalstu gars, kurš Igaunijā iekļūst arvien manāmāk. Vairums veikalu ir simtprocentīga Rietumeiropas tirdzniecības centru klišeja, un tajos arvien vairāk var dzirdēt somu, zviedru un norvēģu valodas. Pilsētās parādās arvien vairāk ārvalstu tirdzniecības firmu un veikalu, bet galvenā Igaunijas galvaspilsētas simbola - "Vecā Tomasa" - figūriņu, kuru agrāk Tallinā varēja iegādāties gandrīz vai uz katra stūra, tagad var atrast tikai ar lielām grūtībām, un arī pašu suvenīru veikalu ir kļuvis krietni mazāk. Igaunijas enerģētikas tīklu cenšas iegādāties amerikāņi, slēgto gaļas kombinātu pārpērk somi, taču pārstrādā tajos nevis Igaunijas liellopu gaļu, bet lētāko gaļu no Somijas, atstājot igauņu lopkopjus bez darba. Šodien valstī praktiski nav palicis nevienas igauņu avīzes, jo tās visas ir iegādājušies zviedri un norvēģi, apvienojot vienā koncernā Eesti Ekspress un Postimees .

Tallinā tikai uz nedaudzām mājām ir palikuši padomju laiku uzraksti ar ielu nosaukumiem, uz kuriem vienlaicīgi ir rakstīts gan igauniski, gan krieviski. Pašā pilsētas centrā, starp divām eiropeiska izskata banku ēkām, iepretī zviedru firmas Stokman veikalam, kā vēsturē aizejošās ēras simbols joprojām stāv Staļina arhitektūras stilā celta ēka, kuras tornī joprojām saglabājusies sarkanā zvaigzne. Slavenais Pētera I namiņš gandrīz vienmēr ir slēgts, tā kāpnes ir sniega aizputinātas, bet blakus bijušajā Pētera pilī - Igaunijas prezidenta rezidence, kur pie parādes ieejas sardzē stāv divi igauņu kareivji, tērpti Rietumu parauga formastērpos. Pārāk tuvu pieiet un fotografēties ar tiem nevar.

Tiem, kuri kādreiz būs Tallinā, noteikti vajadzētu apmeklēt piekrastē uzstādīto pieminekli krievu jūrniekiem, kuri savulaik gāja bojā šajos ūdeņos. Tas ir ļoti skaists piemineklis, pie kura pēc šeit izveidojušās tradīcijas retu reizi ierodas jaunlaulātie, lai iedzertu glāzi šampanieša un nofotografētos. Līgavainis tumšajā uzvalkā un līgava baltajā kleitā ir krievi. Igauņi šeit nerādās.

"Eiropas kurdu galvassāpes"

"The Washington

Times"

— 99.02.25.

Pagājušajā nedēļā Kopenhāgenas tirdzniecības centra apmeklētājus pārsteidza negaidīta demonstrācija. Aptuveni 200 Dānijas kurdu minoritātes pārstāvju bija izgājuši ielās, līdzīgi citiem kurdiem visā Eiropā, lai protestētu pret kurdu vadītāja Abdullaha Odžalana arestu. Pēc grieķu konsulāta ieņemšanas kurdi iebruka Eiropas Komisijas birojā, saņēma par ķīlniekiem tā darbiniekus, kā arī draudēja izsviest viņus laukā pa logu, ja netiks uzklausītas viņu prasības pēc Odžalana atbrīvošanas.

Dāņos šis notikums izraisīja zināmas šaubas par to, ka viņiem būtu jājūt simpātijas vienīgi pret kurdu neatkarības kustību. Par laimi, policijai izdevās pierunāt demonstrantus atbrīvot gūstekņus, tādēļ neviens necieta.

To nevar teikt par visu Kopenhāgenu, jo kāda jauna meitene sevi aizdedzināja un tika nogādāta slimnīcā kritiskā stāvoklī.

Līdz šim nedēļu ilgās demonstrācijas Eiropā, kur dzīvo ap 850.000 kurdu, ir kalpojušas kā nepatīkams atgādinājums par pastāvošo un neatrisināto etnisko problēmu, kas reizē ar kurdu viesstrādnieku, kā arī Turcijas un Irākas bēgļu ierašanos ir pārgājusi Eiropas robežas. Abās šajās valstīs dzīvo vairākums no 25 miljoniem kurdu, kas ir tauta bez savas valsts un arī bez nopietnām izredzēm tādu iegūt.

Kurdu problēma ir smags bremzējošs faktors Eiropas un Turcijas attiecībās.

Turcija neapšaubāmi ir nozīmīga NATO sabiedrotā, kas pašlaik nozīmē konflikta iespēju starp divām NATO dalībvalstīm - Grieķiju un Turciju.

Vienlaicīgi Turcija arī vēlas iestāties ES, lai gan eiropieši šādas izredzes ir attālinājuši, norādot uz cilvēktiesību pārkāpumiem, it īpaši cīņā pret PKK, kā arī kurdu politisko un kulturālo apspiešanu.

Kurdu jautājums ietekmē arī Eiropu, it īpaši Vāciju, kur dzīvo vairākums Eiropas kurdu. Ne jau velti Vācijas valdība atteicās tiesāt Odžalanu novembrī, kad šī krīze izraisījās pirmo reizi. Tieši toreiz pasaules lielākais terorists sāka savu bēgšanu no tiesību iestādēm, kas lika viņam doties apkārt pa pasauli patvēruma meklējumos. Taču, ja pat Krievija jūs nevēlas, un tādas valstis kā Nīderlande vai Norvēģija liedz jums patvēruma tiesības, tad ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu reputāciju.

Dānijas Ārpolitikas institūta pārstāvis Dāvids Gress saka: "Sākotnējā Eiropas valdību reakcija apvienoja sevī bailes un līdzjūtību pret kurdu tautu, neziņu un gļēvulību. Viņi nezināja, ko PKK gatavojas darīt."

Tagad Eiropa zina. Kad turku spēki arestēja Odžalanu, kurš slēpās Grieķijas vēstniecībā Kenijā, sekas visā Eiropā bija nekavējošas. Lai arī ārēji demonstrācijas izskatījās noplukušas, tomēr to izvēlētais laiks bija nevainojams un tās bija labi organizētas. Un tās turpinās. Tiek uzskatīts, ka Vācijā vienā pašā ir aptuveni 40.000 PKK biedru. Tas ir ievērojams teroristu spēks, kuru valdība nespēj kontrolēt.

Tomēr pielīdzināt visu kurdu tautu PKK būtu negodīgi un nepareizi. Saskaņā ar dāņu laikrakstu Berlingske Tidende , valsts 20.000 kurdu iedzīvotāji nav vienoti savā attieksmē pret PKK, kas vada ienesīgas reketieru operācijas, izspiežot aizsardzības naudu no kurdu biznesiem, galvenokārt picērijām.

Likumus cienošie un strādīgie kurdi brīnās par to, kādēļ dāņu sociālistu politiskās partijas ir bijušas tik pretimnākošas PKK, kas nodarbojas ne vien ar vardarbību, bet arī ar narkotiku kontrabandu. Cilvēki ir spiesti maksāt reketieriem, bet, ja viņi atsakās, tad PKK algotņi viņu piekauj un iznīcina viņu mājas. Vidējos Austrumos citas kurdu grupas turas no PKK drošā attālumā. Ziemeļirākas kurdu frakcijām PKK ir ļoti neizdevīga, jo pamudina turku armijas uzbrukumus.

Gress izsakās, ka PKK pārvaldīta Kurdistāna būtu katastrofa ikvienam, un arī visiem kurdiem. To var salīdzināt ar Pola Pota sarkanajiem khmeriem.

Jebkāda nepaklausības partijas rindās tiek sodīta ar nāvi.

Turcijai būtu pamats priecāties par to, ka Odžalans pašlaik atrodas turku cietumā uz salas Marmora jūrā. Viņa vadītā sacelšanās ir prasījusi 30.000 dzīvības, un lielākā daļa no viņiem ir bijuši viņa paša tautas pārstāvji. Turcijas valdība premjerministra Bulenta Edževita vadībā būtu pelnījusi piedošanu par to, ka paziņotu eiropiešiem, kuri žēlojas par Odžalana tiesībām, nejaukties citu darīšanās, jo viņiem pašiem ir bijusi iespēja Odžalanu tiesāt, no kā viņi ir izvairījušies.

Turcijas interesēs būtu izmantot Odžalana arestu kā savu izdevību. Tiesai vajadzētu būt atklātai, publiskai un pieejamai ārvalstu informācijas līdzekļiem. Nozīmīga varētu izrādīties arī valodas un kultūras ierobežojumu mazināšana Turcijas kurdiem. Turcija varētu palīdzēt arī Irākas kurdiem viņu cīņā pret Sadamu Huseinu, kurš daudz ļaunāk ir izturējies pret kurdiem nekā Turcija.

Tomēr pilnīgi izslēgts ir jautājums par vienošanos par jebkāda veida politisko leģitimitāti pasaules lielākajam teroristam.

Helle Beringa

"NVS militārais ietvars sabrūk"

"Die Presse"

— 99.02.24.

Gruzija pēc Ukrainas un Azerbaidžānas ir trešā valsts, kas grib izstāties no kolektīvās aizsardzības līguma.

Pēc Uzbekistānas un Azerbaidžānas, nedēļas beigās arī Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze paziņoja par iespējamo valsts izstāšanos no militārās sadarbības NVS ietvaros. Bez tam Ševardnadze paziņoja, ka NVS līgums par kolektīvo drošību "līdz šim vispār neko nav devis". Tas pastāvot tikai uz papīra.

NVS līgumā par kolektīvo drošību piedalās Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna un Tadžikistāna. Līguma dalībnieki apņemas sniegt savstarpēju militāro palīdzību gadījumā, ja uzbrūk kāda trešā valsts.

Iemesls Gruzijas paziņojumam par izstāšanos ir Aizkaukāza republikas dusmas par to, ka tās teritorijā izvietotās krievu militārās vienības uztur kontaktus ar separātisko Abhāzijas provinci. Gruzija Abhāzijai jau ir piešķīrusi plašu autonomiju, bet turienes valdība vēlas pilnīgu neatkarību. Tbilisi jau janvārī ir vienojusies par ciešāku sadarbību militārajā jomā ar Ukrainu un Azerbaidžānu - arī tāpēc, lai stātos pretī pārāk lielajai Krievijas ietekmei drošības politikas jomā.

Februāra sākumā par izstāšanos no NVS kolektīvās aizsardzības līguma paziņoja Uzbekistāna. Pamatojumā ir teikts, ka vadība Taškentā nepiekrīt Krievijas centieniem padziļināt integrāciju NVS. Kad pēc tam Taškentas centrā notika vairākas bumbu eksplozijas, kurās bojā gāja 16 cilvēki, uzbeku puse tās saistīja ar paziņojumu par izstāšanos no NVS līguma. Uzbrukums it kā esot bijis vērsts pret Uzbekijas prezidentu Islamu Karimovu.

Arī Azerbaidžāna ir paziņojusi, ka NVS drošības pakts vairs nespēlēs nekādu aktīvu lomu. Šī paziņojuma pamatā ir dusmas par to, ka Krievija iznīcinātājus MiG 29 un pretgaisa aizsardzības raķetes S - 300 ir pārvietojusi uz Azerbaidžānai naidīgo Armēniju. Baku gan NATO, gan Turcijai ir izteikusi piedāvājumu izvietot bāzes Azerbaidžānas teritorijā.

"Mūsu mērķis ir cits prezidents"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.02.25.

Bijušais Baltkrievijas parlamenta priekšsēdētājs un Baltkrievijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis Staņislavs Šuškevičs vakar viesojās laikraksta redakcijā Varšavā.

Šuškeviča preses konferencē piedalījās ne tikai poļu, bet arī baltkrievu un krievu žurnālisti.

Prezidenta Aleksandra Lukašenko atlaistā, taču tomēr joprojām leģitīmā Baltkrievijas Augstākā Padome, balstoties uz Baltkrievijas konstitūciju, vēlas šī gada maijā noturēt prezidenta vēlēšanas. Tajā pašā laikā Lukašenko apgalvo, ka 1996.gadā notikušā referenduma rezultāti viņa amata periodu pagarinot vēl uz diviem gadiem. Ja maijā notiks paredzētās vēlēšanas, tad Baltkrievijā varētu vienlaicīgi eksistēt divi prezidenti. Kas tad notiks?

"Tas arī ir mūsu mērķis. Kad mums būs viens nenormāls prezidents, kurš runā vienu, bet dara pavisam ko citu, un otrs, kurš tiks ievēlēts vispārējās vēlēšanās, tad vairs nebūs problēmu noskaidrot, kurš prezidents ir īstais," apgalvoja Šuškevičs.

Preses konferencē klātesošais Baltkrievijas vēstniecības preses atašejs vaicāja: "Vai Šuškeviča kungs neredz, ka Baltkrievijā klājas tikpat grūti kā Krievijā vai Ukrainā? Taču tur neviens nerunā, ka valdība neko nenozīmē."

Šuškevičs uz to atbildēja: "Cienītais kungs, sēžot Baltkrievijas vēstniecībā Varšavā, jums nav nekādas izpratnes par to, kas notiek Krievijā vai Ukrainā. Bet vai jūs esat bijis Lietuvā, Latvijā vai Igaunijā? Baltkrievijas presē gandrīz ikdienas tiek rakstīts, ka Lietuvā valda bads, tādēļ, ka tur esot likvidēti kolhozi, ka zeme tur netiekot apstrādāta. Tajā pašā laikā baltieši sēj mazāk, taču tie neļauj ražai aiziet postā un iegūst lielākas ražas," apgalvoja Šuškevičs. "Baltkrievijā mēs apsējam visas iespējamās platības, taču raža nav liela. Ik dienas baltkrievu mēdijos var saņemt ziņas par to, ko jūs te stāstat: ka Baltkrievijā cilvēki dzīvo labāk nekā Krievijā. Patiesībā ir iespējams, ka Tālajos Austrumos patiešām situācija ir sliktāka nekā Baltkrievijā, jo pie mums nav bada, tādēļ, ka mēs izdzīvojam, pateicoties tam, kas tiek izaudzēts mūsu piemājas dārziņos. Es saprotu, ka propaganda ietekmē ne tikai žurnālistus, bet arī Baltkrievijas vēstniecības darbiniekus."

"Slepkava meklēja krievu bērnus"

"Segodņa"

— 99.02.24.

Informācija par traģēdiju Latvijas pilsētā Gulbenē.

Īpaši tiek uzsvērts fakts, ka slepkava esot meklējis bērnudārzu, kurā uzturas krievu bērni, lai tos nogalinātu: "Policija pagaidām neapstiprina versiju par slepkavības nacionālistiskajiem motīviem, taču notikuma sabiedriskā rezonanse ir milzīga".

"Princese Dzelzssirds Rambuijē pilī"

"Die Presse"

— 99.02.23.

Madlēna Olbraita rāda, cik veiksmīga varētu būt ASV ārpolitika, ja tajā vienmēr neiejauktos vīrieši.

Velns zina, ko francūži domāja, kad serbus un Kosovas albāņus, tā vietā, lai viņus iesprostotu militārā barakā un barotu ar Fast Food un vācu kafiju, uzaicināja uz Rambuijē pili. Un notika tas, kam vajadzēja notikt: tā vietā, lai vestu sarunas, delegāti izmēģināja mobilos telefonus, divas nedēļas pieēda pilnus vēderus un sūca augstas kvalitātes sarkanvīnu. Kāds Reuter aģentūras korespondents citēja kādu no diplomātiem: "Vajadzēja cilvēkus nosvērt pirms viņu ierašanās Rambuijē un vēlāk, viņiem aizbraucot. Es domāju, ka viņi būtu stingri pieņēmušies svarā." Diplomātiskajai idilei pienāca pēkšņas beigas, kad sestdienas pēcpusdienā ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita enerģiski devās augšā pa pils kāpnēm. Varētu jau būt, ka delegācijas NATO militāro vienību iesoļošanu Kosovā līdz šim uzskatīja par Rambuijē svētku nobeiguma folkloras uzvedumu, līdzīgu nakts uguņošanai franču dižciltīgo piļu priekšā. Taču Olbraitas skatiens rādīja, ka viņa ir ieradusies strādāt. Tas bija viņas pirmais paziņojums. Otrs bija šāds: "Vienošanās pa pusei nav vienošanās." Trešais: "Miera vienības ir jāvada NATO." Madlēna Olbraita ir ietekmīgākā amerikāņu ārlietu ministre kopš Henrija Kisindžera laikiem. Viņai ne tikai ir "Star Power" raksturs (kas gan vairs atceras viņa bālo priekšgājēju Vorenu Kristoferu?) un viņai arī ir dotības ticami pārstāvēt "American Leadership", par kuru tik daudz tiek runāts.

Minhene vai Vjetnama?

Viņas problēma ir tā, ka viņa kalpo prezidentam, kuru sauc Bils Klintons. Pretējāki raksturi diez vai ir iedomājami. Vienā pusē Vjetnamā traumētās paaudzes pārstāvis, kuram piemīt šīs paaudzes vājums un netikumi, bet otrā pusē Čehijas ebreju meita no Prāgas, kurai divas reizes ir vajadzējis bēgt - vienu reizi no Hitlera, bet otro reizi no komunistiem. Par sevi Madlēna Olbraita saka, ka viņu ir ietekmējusi Minhenē pārciestā trauma, nevis Vjetnamas karš. 1938. gada Minhenes vienošanās, kas bija Rietumu varu kapitulācija Ādolfa Hitlera priekšā, radītā trauma: pieredze, ka piekāpšanās agresoram noved līdz katastrofai; mācība no tā ir tāda, ka demokrātiskajām valstīm ir jābūt gatavām bez kompromisiem iestāties par demokrātiskajām vērtībām. Vajadzības gadījumā arī ar spēku. Klintons vienmēr ir piebremzējis Madlēnu Olbraitu. Piemēram, pagājušā gada maijā viņa, kuras vecvecāki gāja bojā Holokausta laikā, Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu ultimatīvi aicināja turpināt miera procesu. Ebreju lobiju spiediena ietekmē Klintons viņu sauca pie kārtības. Tā bija Olbraita, kura jau 1998. gada februārī aicināja bargi atbildēt uz Sadama Huseina provokācijām. Taču militārais trieciens notika deviņus mēnešus vēlāk, pikantā veidā tieši Klintona impīčmenta priekšvakarā. Lai mazinātu savas populārās ārlietu ministres ietekmi, Klintons Olbraitas sāncensi Ričardu Holbruku iecēla par ASV vēstnieku Apvienotajās Nācijās; par to viņš ne reizi nekonsultējās ar Olbraitu.

Pārējie, iespējams, jau ir samierinājušies. Tikai ne Madlēna Olbraita. Viņa Klintona administrācijas vīriešu kolektīvā ir pietiekami labi apliecinājusi savas spējas amerikāņu ārpolitikai piešķirt personīgo profilu. Gadījumā, ja Rambuijē otrdien nonāks līdz pieņemamam rezultātam, tad par to būs jāpateicas tieši šai sievietei.

Ārpolitika ir ne tikai ģeopolitisku un stratēģisku apsvērumu rezultāts. Tai ir vajadzīga stipra, ticama personība. Starp tās paaudzes vīriešiem, kuri šodien ir pie vadības, šādas personības ir retums. Sievietes, kuras ir tikušas līdz vadībai, kā kādreiz Margarete Tečere, un tagad Madlēna Olbraita, atstāj vīriešu kolēģus ēnā. Pagājušā gada rudenī Vāclavs Havels Olbraitu nosauca kā savu iespējamo pēcteci. Tas būtu smags zaudējums ASV. Un absolūts ieguvums Viduseiropai.

Karls Peters Švarcs

"Zaimošana"

"Slovo"

—99.02.24./25.

Vairākas dienas pēc kārtas Latvijas masu informācijas līdzekļi komentēja barkašoviešu saietu Maskavā un sūkstījās par galvaspilsētas milicijas bezdarbību.

Izbrīnu izsauc Latvijas kritiķu tālredzība - viņi lieliski saskata, kas notiek tūkstošiem kilometru attālumā Maskavā, tajā pašā laikā nespējot saredzēt ekstrēmisma izpausmes pašu mājās.

Ar ko gan pagājušajā gadā notikusī "ugunīgā akcija" - nacionāldemokrātu [latviešu antisemītu un rusofobu] lāpu gājiens pa Rīgas ielām - ir labāka? Taču neviens no varasvīriem šo akciju tā arī neievēroja. Bet vai tad Latvijas varas iestādes nezina, ka 16.martā zem saviem karogiem tradicionāli pulcēsies ne tikai bijušie latviešu esesieši, bet arī "brūnkrekli"? Zina gan, taču tā nav kritizējama lieta - tie taču ir savējie.

Latvijas parlamenta oficiāli pieņemtās piemiņas dienas - 16.marta - atzīmēšana būtu jāatceļ. Par tāda lēmuma iniciatoru varētu uzstāties Latvijas prezidents, jo tāds viņa solis būtu lietderīgs gan visai valstij, gan arī tās tautai. Katrā gadījumā tas būtu labāk, nekā mēģināt pierunāt veterānus aizmirst par to, kas tad īsti ir 16.marts.

Oļegs Meškovs

"Antikvārais ieroču dāvinājums Baltijas valstīm saņem kritiku"

"Politiken"

— 99.02.22.

Radikālos politiķus nebūt neiepriecina tas, ka Bruņotie spēki plāno uzdāvināt Baltijas valstīm ieročus no pārpalikušo ieroču krājumiem. Šī mazā valdības partija kategoriski iebilst pret vecas artilērijas un novecojušu pretgaisa lielgabalu piešķiršanu, kurus pašmāju militārais personāls vairs neizmanto.

Konservatīvi liberālās partijas Radikale Venstre grupas priekšsēdis Folketingā Jorgens Estrups saka: "Es ar šo projektu neesmu iepazinies, taču esmu pārsteigts un izbrīnīts. Ja runa ir par totāli novecojušām ieroču sistēmām, tad, godīgi sakot, es uzskatu, ka mums nevajadzētu dāvināt tos baltiešiem. Tā būtu neīstas drošības radīšana."

Lieta tāda, ka Dānijas Bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Kristiāns Vits (Hvidt) ir izteicis domu par pāri palikušu ieroču sistēmu piešķiršanu Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, un tās varētu izmantot baltiešu pašaizsardzībai.

Runa cita starpā ir par 50. gadu sākuma haubicēm un pretgaisa artilēriju, kuras lielgabali ir ražoti 1936. gadā. Šos ieročus pēc Otrā pasaules kara amerikāņi uzdāvināja Dānijai. Šobrīd šeit tos uzskata par vecmodīgiem.

Līdz ar to kļūst atklāts jautājums, vai baltieši patiešām varēs izmantot šo dāņu dāvanu, kaut arī šo trīs valstu armijas komandieri izrādīja draudzīgu interesi, kad Kristiāns Vits viņus iepazīstināja ar šo ideju. Tas notika, kad armiju komandieri šajās dienās uzturējās Dānijā.

Kāds informācijas avots Dānijas bruņoto spēku virspavēlniecībā šādi izklāstīja baltiešu acumirklīgo reakciju: "No sākuma visi ir pieklājīgi un pateicas, kaut arī sirds dziļumos domā, ka tas ir pretīgi. Tomēr pēc atgriešanās mājās sāk parādīties second thoughts. "

Doma par ieroču dāvināšanu baltiešiem nav jauna. Aizsardzības komisija pagājušajā gadā iesniedza ziņojumu, kurā izklāstīts, kā Rietumvalstis var palīdzēt baltiešiem viņu nacionālo bruņoto spēku atjaunošanā un aprīkošanā pēc pēdējo krievu karavīru aiziešanas 1994. gadā.

Komisija uzsvēra, ka ieroču dāvinājumos noteikti ir jāņem vērā, kas baltiešiem ir vajadzīgs, nevis jāpiešķir tikai nejauši izraudzītas pārpalikuma mantas. Tajā pašā laikā šī palīdzība pēc iespējas plašākā apjomā ir jākoordinē starptautiskā mērogā.

Jebkurā gadījumā, lai varētu īstenoties Dānijas ieroču palīdzība, vispirms ir vajadzīga Folketinga atļauja.

Līdz šim Dānija - lai neprovocētu Krieviju - samierinājās ar uniformu un vieglo spēkratu dāvinājumiem baltiešiem, tādējādi smago ieroču piešķiršanu varētu uzskatīt par lūzumu līdzšinējā drošības politikā.

Programma Radioavisen vakar citēja kādu vārdā neminētu krievu virsnieku, kurš teica, ka paredzētā palīdzība neizraisa Kaļiņingradas militārās vadības sajūsmu. Kaļiņingrada ir Krievijas priekšpostenis Rietumos un ir iespiesta starp Lietuvu un Poliju. Kaļiņingradā atrodas ne tikai liela Krievijas Baltijas jūras flotes daļa, bet arī ievērojams tanku daudzums.

Konservatīvās partijas pārstāvis Folketinga Aizsardzības komisijas loceklis Hanss Engels par "nepieņemamiem" nosauca Krievijas protestus pret to, ka Dānija vēlas palīdzēt baltiešiem sevi aizsargāt ar ieročiem, kas ir "novecojuši pēc Dānijas standartiem". Viņš teica, ka ne tikai Kaļiņingrada, bet arī Ļeņingradas reģions ir kā piebāzts ar krievu ieročiem.

"Mēs labprāt vēlamies atbalstīt aizsardzības ministra priekšlikumu par ieroču palīdzību. Tas būtu tiešs Dānijas Baltijas valstu politikas turpinājums", Hanss Engels teica.

Informācijas avoti valdībā tomēr pieļauj iespēju, ka šis ieroču dāvinājums varētu sastapties ar negaidītu pretestību - ASV iebildumiem - kuras pirms laika posma cilvēka mūža garumā uz Dāniju nosūtīja šo militāro aprīkojumu.

Aizsardzības ministrs sociāldemokrāts Hanss Hekerups vakar nevēlējās komentēt šo lietu.

Peters Mose

"Bezdarbs vissmagāk skar krievu minoritāti"

"Aktuelt"

— 99.02.25.

Oficiāli Latvijā ir mazāk nekā 10% bezdarbnieku, turpretī ANO un Starptautiskās darba organizācijas dati rāda, ka bezdarbs ir daudz lielāks un tas vissmagāk skar tieši tos, kuriem nav Latvijas pilsonības.

Rīga (Aktuelt): Ekonomiskā attīstība un inflācijas samazināšanās. Divi pozitīvi elementi ES Komisijas jaunajā viedoklī par Latvijas attīstību pēdējā gada laikā. Bet attīstībai ir cena. Tai pat laikā ES atzīmē, ka bezdarbs Latvijā turpina pieaugt. Tā tas ir bijis kopš 1991. gada.

Bet cik augsts ir bezdarba līmenis un kuras iedzīvotāju grupas tas vispirms un vissmagāk skar, par to domas dalās.

No vienas puses, Latvijas varas iestādes ziņo, ka 1998. gada augustā oficiāli bija reģistrēti 7,4% bezdarbnieku jeb 90 000 cilvēku. Tai pat laikā tās apgalvo, ka bezdarbs etniskos latviešus skar tikai mazliet mazāk nekā krievus, baltkrievus, poļus un citas nacionālās minoritātes Latvijā.

No otras puses ir Starptautiskā Darba organizācija un ANO, "kas mālē melnāku bildi" par situāciju Latvijā. Starptautiskā Darba organizācija vērtē, ka bezdarbs Latvijā sasniedz apmēram 15%, un ANO informē, ka vairāk nekā 216 000 Latvijas iedzīvotāju ir meklējuši darbu 1997. gadā.

 

Vairāk bezdarbnieku nelatviešu

Izskatās, ka bezdarbs daudz smagāk skar nacionālās minoritātes nekā to uzrāda oficiālie paziņojumi.

1997. gada pētījums, ko veicis britu sabiedriskās domas pētīšanas institūts Baltic Barometer , rāda, ka 14% aptaujāto latviešu ir bijuši bezdarbnieki pēdējā pusgada laikā. Starp nelatviešiem tie bija 26%.

1997./98. gada mijā Baltijas Datu Nams veica pētījumu par attiecībām un viedokļiem starp pilsoņiem un nepilsoņiem. To apmaksāja ANO un Latvijas varas iestādes. Pētījums rāda, ka 67% nepilsoņu uzskata, ka viņi tiek diskriminēti darba tirgū. Šo problēmu apstiprina arī gandrīz 40% pilsoņu, kuri uzskata, ka nepilsoņi tiek diskriminēti darba tirgū.

Latvijas likumdošana agrāk bija liegusi nepilsoņiem daudzus darbus, kā, piemēram, ugunsdzēsēja, mežsarga, mērnieka un advokāta. Pēc ES pamudinājuma Latvija ir nolēmusi atcelt šos ierobežojumus.

Valodas likums joprojām pieprasa, lai visi strādājošie kā valsts, tā arī privātajos uzņēmumos prastu latviešu valodu "attiecīgā līmenī", ar ko daudziem nepilsoņiem joprojām ir problēmas.

 

Krievijas krīzes skartie

Satraukums nemazinās no tā, ka Latviju ievērojami iespaido problēmas lielajā kaimiņzemē austrumos. 1998. gada rudenī vairāk nekā 150 Latvijas uzņēmumiem nācās pilnīgi vai daļēji pārtraukt ražošanu sakarā ar ekonomisko haosu Krievijā.

Krievija ir tā zeme, ar kuru Latvija visvairāk tirgojas. Pirms Krievijas krīzes pagājušajā gadā aptuveni 20% Latvijas eksporta gāja uz Krieviju.

Pirktspēja ir pilnībā zudusi bijušajā tik lielajā tirgū. Līdz ar to sabrūk viena daļa Latvijas ražošanas un darbavietu. Tagad latvieši skatās uz rietumiem un cer uz pieaugošo tirdzniecību ar ES.

Ibs Roslunds

un Peters Veileborgs

"No alfas līdz omegai"

Krievijas presē

— 99.02.25., 26.

Parlamentskaja gazeta . Latvijas parlamenta nacionāli noskaņotie deputāti nolēmuši panākt krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminējošo ierobežojumu saglabāšanu.

Novije izvestija . Domes komunistu frakcijas deputāti I.Bratiščevs un V.Iļjuhins paziņojuši, ka KFKP sagatavojusi nolikumu projektu "Par ekstremāliem pasākumiem Krievijas Federācijas izvešanai no krīzes". Tā kā komunisti neatzīst personīgu iniciatīvu, jādomā, ka dokuments sagatavots kopīgiem spēkiem. Viņi piedāvā jaunu ekonomisko koncepciju - plānošanas-tirgus divsektoru ekonomiku.

Kommersant . G.Javlinskis apgalvo, ka Domes vēlēšanās "Jabloko" noteikti atradīs kopēju valodu ar Lužkova partiju, tajā pašā laikā noliedzot, ka būtu panākta kāda vienošanās. Javlinska pozīcija par atsevišķu patstāvīgu piedalīšanos vēlēšanās paliek nemainīga, sadarbība saistoties ar vienmandāta apgabaliem.

Kommersant . Primakovs, nedēļas sākumā viesojoties Pēterburgā, devis valdības garantijas par 200 miljoniem DM izdalīšanu ogļu termināla celtniecībai Ustj-Lugā. Tādā veidā ostu celtniecību Baltijā, kuru daudzi jau bija norakstījuši, var uzskatīt par reanimētu.

Trud . Pēterburgas, Kaļiņingradas un Murmanskas ostas spēj nodrošināt tikai pusi valsts vajadzības. To savās interesēs izmantojot ārvalstu ostas - Ventspils ostas izmantošana Krievijai izmaksā 350-400 miljonus dolāru gadā.

Kommersant . Sakarā ar Makašova izteicieniem Rostovas apgabala ģenerālprokuratūra uzsākusi pārbaudi. Par sensāciju kļuvuši G.Zjuganova un G.Seļezņeva nosodījumi. Jādomā, ka ģenerālim tiks izteikts rājiens. Domes spīkers paziņojis, ka Makašova izteicienus var vērtēt kā vērstus pret KFKP un uzskatīt par provokāciju.

Ņezavisimaja gazeta . "Pēc KFKP līdera domām, ģenerāļa antisemītisko izteicienu vaininieki ir Jeļcins un Čubaiss", kuri, vēl joprojām darbojoties valsts pārvaldē, grauj valsti. Tieši šis fakts mudina cilvēkus uz tāda veida izteicieniem un ekstrēmismu.

Kommersant . Krasnojarskas gubernatoram parādījušiem jauni ienaidnieki: Kurināmā un enerģētikas ministrs A.Šapovaļjancs, vicepremjers V.Bulgaks un A.Čubaiss. Ģenerālis paziņojis, ka viņi radījuši tādu situāciju, kad "Krasnojarskas ogļrūpniecības kompāniju" par kapeikām vēlas nodot privātās rokās.

Krasnaja zvezda . Krievija var palikt ārpus Eiropas drošības sistēmas veidošanas politikas ietvariem. Rietumi ar ASV priekšgalā, veidojot savu sistēmu, uzskata, ka tās centrā jāatrodas NATO.

Ņezavisimaja gazeta . "Tiesībsargāšanas orgāni zina par korupciju ne tikai iepriekšējo valdību sastāvos, bet arī tagadējā - viņi nezin vienu: ko ar šo zināšanu darīt."

Obščaja gazeta . "Lužkovs un Javlinskis: divi vienā laivā." Šī numura materiāls saucas ‘Vai Krievijā iespējams politisks kompromiss?"

Obščaja gazeta . G.Javlinskis par programmu "Jaunais NEPs".

VremjaMN . Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra vietnieks A.Razumkovs: "Cietsirdība no Krievijas puses var pārvērsties cietsirdībā no Ukrainas puses."

Kommersant . Vakar Latvijas leģionāri, kuri karojuši fašistiskās Vācijas pusē, aicinājuši valdību cīņai ar krievu fašismu. Tajā pašā laikā palūguši sevi vairs par fašistiem neuzskatīt. "Latviešu SS izsludinājuši karu RNE."

Ņezavisimaja gazeta . "Tuvojas latviešu kareivju piemiņas diena."

Parlamentskaja gazeta . "Baltija klauvē pie NATO durvīm."

Krasnaja zvezda . "Igaunijā ieradies Lielbritānijas aizsardzības ministrs."

Kommersant . Vakar B.Jeļcins paziņojis, ka Primakovs paliks valdības priekšgalā līdz 2000.gadam. Parasti pēc pusotra mēneša, kad izteikts šāda veida paziņojums, prezidents paraksta dekrētus par savu darbinieku atlaišanu. Iepriekš gan tieši Jeļcins bija viņu "saimnieks", tagad mainījies politisko spēku sadalījums un vairāk reaģē uz FS nekā uz prezidentu.

Kommersant . MMK jau noformējusi iepriekšēju sarakstu vēlēšanām VD. Tā priekšgalā J.Primakovs. V.Černomirdins sev atstājis otro vietu, bet trešajā N.Bordjuža. Valdības aparātā par šādu dokumentu nekas neesot zināms, bet I.Ščegoļevs paziņojis, ka nebrīnīsies, ja Primakovs būs visu partiju sarakstu priekšgalā. Kremli savukārt izbrīnījusi informācija, ka sarakstā ir N.Bordjuža. Nedrīkst izslēgt versiju, ka tā ir provokācija no MMK pretinieku puses.

Rossijskaja gazeta . Kustības "Jaunais spēks" kongresā S.Kirijenko nosaucis pamatu, kas liek viņam cerēt uz veiksmi: patstāvīga šķira. Tomēr tā nav nekas vairāk kā vien vidējā šķira, ar kuru Krievijā iet diezgan grūti. Lai arī S.Kirijenko nav galvenais vaininieks Krievijas politiskās un ekonomiskās situācijas izveidošanā, tomēr uzticību atgūt viņam būs grūti.

Izvestija . Provinciālie līderi vēlas spēlēt vienu no galvenajām lomām gaidāmajās Domes vēlēšanās. Vietējos vēlēšanu iecirkņos ļoti liela nozīmē ir reģionālo vadītāju teiktajam. Tomēr ne visa FP to uzņem "ar aplausiem". Titova bloka viens no mērķiem: lai VD būtu deputāti, kuri vadītos nevis pēc partijas, bet reģionālajām interesēm. Tomēr senatoru ambīcijas un pretrunīgās intereses, neļauj viņiem vienprātīgi pievienoties dibināmajam blokam.

Novije izvestija . "Krasnojarskas ogļrūpniecības kompānijas" darbinieki kārtējā konferencē atkārtojuši, ka atbalsta apgabala administrācijas darbību un aicinājuši Ļebedu "nepadoties Maskavas un kriminālstruktūru spiedienam". Gubernators informējis par saviem plāniem un paziņojis, ka tā ir labi ieplānota sazvērestība, ko izdomājuši Čubaiss, Generalovs, Šapovaļjancs, Medvedjevs un Bulgaks. Viņu pozīcija esot nevalstiska.

Kommersant . A.Barkašovs vērsies Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu ierosināt lietu pret Maskavas mēru J.Lužkovu, kurš "pārkāpjot cilvēka un pilsoņa tiesību un brīvību vienlīdzību" un izrāda privilēģijas ebrejiem

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS