Latvija varēs, ja noticēsim savas tautas un savas zemes nākotnei

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis 2010.gada 31.decembrī:

Labvakar, Latvija!

Labvakar, ikvienā ģimenē, ikvienā mājā!

Tikai dažas minūtes mūs šķir no gadu mijas. Mainās gada skaitlis kā atskaites punkts vai kā jauna starta līnija, bet laiks nenogurstoši turpina savu ritējumu. Šādā brīdī rodas vēlēšanās apstāties, pārdomāt un izvērtēt. Tieši šīs minūtes pirms divpadsmit maģiskajiem pulksteņa sitieniem ir domām, atziņām un cerībām bagātākās visa gada garumā.

Kā varam raksturot aizejošo gadu? Ar ko tas kļuvis nozīmīgs mūsu valsts un mūsu pašu dzīvē?

Latvijas ekonomiskā situācija stabilizējas. Jau no gada sākuma ir vērojama makroekonomisko rādītāju uzlabošanās. Trešajā ceturksnī ir iezīmējies arī ekonomikas pieaugums gada griezumā par 2,9%. Turklāt mēs ne tikai esam atgriezušies pie ekonomiskās izaugsmes, bet būtiski mainījuši ekonomikas struktūru. Ekonomika vairs nebalstās uz nekustamā īpašuma spekulācijām un uzpūsta iekšzemes patēriņa. Ekonomikas dzinējspēks ir ražošana un eksports – ražošanas apjoms šā gada pirmajos trīs ceturkšņos ir pieaudzis par 13%, bet eksports – pat par 29%. Uzlabojas arī mazumtirdzniecības rādītāji. Pakāpeniski, bet stabili samazinās bezdarbs.

Valdība turpina darbu pie valsts finanšu stabilizēšanas. Nākamā gada budžeta deficīts – 5,4% no IKP – ir krietni zem starptautiskā aizdevuma programmas noteiktajiem griestiem – 6% no IKP. Šogad ir paaugstināts Latvijas valsts kredītreitings. Finanšu tirgus likmes ir ne tikai atgriezušās pirmskrīzes līmenī, bet sasniegušas vēsturiski zemāko līmeni. Finanšu stabilitāte savukārt nodrošina labāku kredītu pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmējiem un veicina ekonomikas izaugsmi.

Arī nākamgad mūs sagaida nopietni uzdevumi. Jāturpina darbs pie strukturālajām reformām un administratīvā sloga samazināšanas. Jāpaātrina ES fondu apguve. Jāievieš dzīvē ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Turpinot šo darbu, nākamajā gadā mēs sagaidām ekonomikas izaugsmi par vismaz 3,3%.

Kaut arī joprojām grūts un pārbaudījumu pilns, 2010.gads tomēr ir devis cerību. Cerību, ka esam tikuši pāri smagākajam krīzes laikam, cerību, ka mūsu valsts ekonomika pamazām atkopjas, cerību, ka esam nobriedusi sabiedrība, kas pret smagiem pārbaudījumiem spēj attiekties ar izturību un izpratni, par ko mans vislielākais paldies jums!

Aizejošais gads parādīja, ka Latvija pat ļoti smagā situācijā var atgūt savu reputāciju un krīzes pārvarēšanā kļūt par paraugu citām valstīm. Ja 2009.gadā ārvalstu mediji Latviju raksturoja kā piemēru smagākajam kritienam krīzē, tad šogad mūsu valsts tēls ir ievērojami mainījies. No peramā zēna esam pārtapuši par neatlaidības un gribasspēka apliecinājumu. Tomēr šai medaļai ir divas puses.

Neapšaubot valsts starptautiskās reputācijas nozīmi, tomēr jāatzīst, ka ikvienas valsts tēla pamatā, pirmkārt, ir tās iedzīvotāju attieksme. Tikai tad, kad Latvijas cilvēki reāli izjutīs pozitīvas pārmaiņas savas dzīves kvalitātē, valdība būs paveikusi tos uzdevumus, kurus vēlētāji mums ir izvirzījuši. Lai gan statistika liecina par ekonomiskās izaugsmes aizsākumu, nav šaubu, ka ikviena indivīda, ikvienas ģimenes ikdiena mainīsies tikai tad, kad cilvēkiem būs pieejams darbs, par kuru tiks maksāts atbilstošs atalgojums, bet nomaksātie nodokļi būs pietiekami valsts funkciju nodrošināšanai un sociālajām vajadzībām.

Šajā brīdī es vēlētos runāt par sabiedrības kopumā un katra individuālo attieksmi pret valsti un tajā notiekošo. Tas ir jautājums par robežu, ko uzceļam starp jēdzieniem “valsts man” un “es valstij”. Vai pavisam konkrēti:

• cik ilgi uzskatīsim, ka algas var maksāt aploksnēs, bet vienlaikus paudīsim sašutumu par ēnu ekonomiku;

• vai esam gatavi atteikties no kontrabandas preču pirkšanas, apzinoties, ka tādējādi valstij aiziet garām miljoniem latu nodokļos, kuru tik ļoti pietrūkst veselības aprūpei, sociālajai drošībai un citām jomām;

• vai uzskatām, ka nepiedalīšanās vēlēšanās atbrīvo no atbildības par valstī notiekošo, bet vienlaikus dod tiesības pieprasīt un kritizēt.

Tās ir tikai dažas situācijas, kurās katrs var izvērtēt savu attieksmi un savu atbildību. Pārdomāt, ko man nozīmē šī valsts un kādu es to vēlos redzēt. Valsts sākas ar mums pašiem.

Pirms vairāk nekā 100 gadiem valodnieks, advokāts un sabiedriskais darbinieks Stērstu Andrejs kādā Jaungada vēlējumā savai tautai raksta šādas atziņas: “Vienīgais jaunā gada sveicinājums mums vispārības labā var būt: “Uz labāku saprašanos.” Mūsu nevienprātība var drīz palikt par parunu: “Nevienprātīgi kā latvieši.” Par godu mums tas nevar nākt, bet kaitēt tas kaitē milzīgi ne vien mūsu makam, bet arī mūsu viskopības nozīmei.”

Mūsu valsti un tautu nav saudzējuši smagi pārbaudījumi. Vienu no tiem izdzīvojam arī šobrīd. Šis ir bijis grūts laiks un prasījis smagus lēmumus. Tādēļ kopības un vienotības sajūtai var būt izšķirīga nozīme. Ja gribēsim un pratīsim turēties kopā, jau nākamajā gadā varēsim iesākt attīstības un labklājības ceļu. Bet tas būs iespējams tikai tad, ja mācēsim savas domas, radošo un fizisko enerģiju ievirzīt kopīgā gultnē – valsts un sabiedrības attīstības gultnē. Bet, ja mēs paši sev neticēsim, nevar prasīt, lai mūsu valstij un tautai notic citi. Tādēļ ticība ir otrs stūrakmens, kurā balstās veiksmīga turpmākā valsts attīstība.

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Ikvienā ceļā vai darbā, ko uzsākam, būtiskākais ir skaidra mērķa apziņa. Uzsākot jaunu gadu, mēs izvirzām sev mērķi – vienu vai vairākus, jo bezmērķīga dzīve ir tikai eksistence. Arī valsts nākotnei un attīstībai ir nepieciešams noteikt mērķi.

Latvijas attīstības pamatmērķi ir skaidri. Latvijas valstiskuma stiprināšana, ciešāk integrējoties ES un NATO. Latviskās identitātes un kultūras attīstība. Valsts konkurētspējas kāpināšana, nodrošinot ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un labklājības pieaugumu. Mērķis ir plaukstoša Latvijas valsts, ar kuru tās iedzīvotāji patiesi lepotos.

Šogad apritēja 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Gluži tāpat kā mēs pateicamies tiem valsts vīriem, kam pietika drosmes pasludināt un atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, vai tiem Latvijas patriotiem, kas janvāra barikādēs sargāja savu zemi, tieši tāpat būtu jādomā un jāstrādā arī mums, kas šobrīd esam savas valsts likteņa lēmēji un darītāji.

Latvijai ir vajadzīgi gudri, strādīgi un uzņēmīgi cilvēki. Tādēļ, uzlabojoties valsts ekonomiskajai situācijai, valdībai jāstrādā pie tā, lai veicinātu no Latvijas aizbraukušo līdzpilsoņu atgriešanos dzimtenē. Latvija ir mūsu mājas, kas nevar palikt bez saviem cilvēkiem.

Mēs labi zinām, ka izaicinājumi vēl nav galā. Jaunais gads prasīs daudz pacietības gan no valsts vadības, gan no ikviena indivīda. Šis nav laiks, kad vienam otru apkarot vai pretnostatīt, šis ir laiks, kad vienoti jāstrādā un jāzina, kurp ejam un kādu Latviju ceļam. Tad arī 2011.gads būs solis stiprākas un pašapzinīgākas Latvijas virzienā.

“Mācies atzīt savu vērtību un, ja tā krietna, turi to cieņā; neļauj nevienam to nievāt. Pašcieņas trūkums ir paļājama īpašība gan atsevišķām personām, gan to lielām kopībām – tautām,” tā pirms gadsimta domājis un rakstījis Stērstu Andrejs.

Pilnībā pievienojoties viņam, es gribētu aicināt jūs šajā brīdī domās ietvert divus ļoti būtiskus, stiprus un pat maģiskus vārdus: “Latvija var!”

“Latvija var!” ir mūsu iedvesmas stāsti – projekts, kas uzsākts jau 2008.gadā, kad piedzīvojām pirmos sāpīgos kritienus un pesimisma uzplūdus. Tomēr arī tajā laikā izrādījās, ka ir uzņēmēji, zinātnieki, mākslinieki un dažādu jomu speciālisti, kas spēj Latvijas vārdu nest pasaulē.

Latvija varēs, ja mēs būsim gudri un pašapzinīgi. Ja noticēsim savas tautas un savas zemes nākotnei, lai piepildītu iecerēto un dzīvotu plaukstošā valstī!

Novēlu, lai 2011.gads mums visiem būtu patiesā ticībā, cerībā un mīlestībā balstīts! Un atcerēties – Latvija var!

Laimīgu jauno gadu!

Dievs, svētī Latviju!

Foto: Nora Krevneva, A.F.I.