DOMAS. CILVĒKI. LAIKS Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.; nr. 41/42, 12.02.99.;

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; nr. 48/49, 19.02.99.;

nr. 50/51, 23.02.99.; nr. 52/53, 24.02.99.; nr. 54, 25.02.99.; nr. 55/56, 26.02.99.

Individuālo darbinieku raksti

Jānis Treimanis

1941.gada rudenī biju Rīgas 1.pilsētas ģimnāzijas 2-d klasē. Vēstures skolotājs Jūlijs Bračs uzaicināja pieteikties skolniekus, kuri gribētu pa vakariem iet šķirot atstātos čekas dokumentus un pētīt čekas pagrabu sienas. No manas klases pieteicāmies 3 — Juris Kreilis, Ojārs Miķelsons un es. Pirmā lieta, ko atceros no čekas, bija liela, apsnigusi (vai vismaz slapja) papīra kaudze nama pagalmā, kas bija jāiegādā telpās un jāžāvē. Otra lieta bija, ka visur nedarbojās elektriskā gaisma, un viens no mūsu trio pirmajiem darbiem bija atjaunot telpās elektrisko gaismu, kas mums arī izdevās. (Man bija pieredze ar elektrību mātei piederošās dzirnavās, un Juris ar Ojāru abi bija aizrāvušies ar radio techniku). Tā mēs arī visi trīs palikām "techniskajā un sardzes štatā" zem komandanta Silamiķeļa. Ja kaut kas ar elektrību sabojājās, to salabojām, uztaisījām pat nacionāla stila lampu sēžu telpai un šad un tad meklējām, vai telpās neatrodas elektroniskas noklausīšanās ierīces. Ātri sadraudzējāmies ar daudziem citiem zēniem un meitenēm, kas nāca tur strādāt no citām Rīgas ģimnāzijām un technikuma, jo visiem bija kopējs mērķis — kaut ko darīt, lai komūnisms neatgrieztos. Visi bija patriotiski noskaņoti. Patriotismu vairoja arī pēc darba noturētas sanāksmes par nacionāliem un polītiskiem tēmatiem un arī kopējās jundas.

Uz čeku gāju strādāt tikai pa ziemu, jo skolas brīvlaikos, nedēļas nogalēs un pa vasaru bija jāpalīdz mātei Skultē vadīt Teterlīču dzirnavas. Armijā mani iesauca 1944.gada septembra beigās un aiztransportēja uz Vāciju.

Mana nākošā saskare ar NS bija 1946.gada jūnija mēnesī, kad iznācu no gūsta Beļģijā un ierados Hoenzenas sādžā, kas atrodas Lejassaksijā, netālu no slavenās "žurku ķērāju pilsētiņas" Hamelnas Rietumvācijā. Tur, izvietoti pa vācu zemnieku mājām, dzīvoja latviešu bēgļi, to starpā arī NS evakuācijas grupa. 1946./1947.gadā nobeidzu pēdējo klasi Hoenzenas latviešu ģimnāzijā. Tur par skolotājiem strādāja arī Jūlijs Bračs un Nikolajs Namnieks. 1947.gada rudenī visi tikām pārcelti uz lielu baltiešu bēgļu nometni "Accu" Hannoveres pilsētā. Uz laiku kā bijušais karavīrs tiku arī "izskrīnēts" no bēgļu nometnes. Tajā pat rudenī apprecējos ar Vandu Kornu, kas bija aizgājusi uz Blombergas latviešu nometni, lai tur nobeigtu ģimnāziju. Līdz aizbraukšanai no Vācijas abi strādājām Hannoverē pie militārās pārvaldes. Visi sakari ar Jūliju Braču izbeidzās, kad 1949.gada rudenī izceļojām uz Austrāliju.

Sidnejā, Austrālijā 13.4.1995.

Evakuācijas grupa, bēgot no Berlīnes

Samērā maz šai materiālu kopojumā esam aprakstījuši evakuācijas grupu Vācijā. Tas tādēļ, ka galvenais NS darbs taču bija Latvijā. Tēvzemē dzīvojošiem tomēr varētu interesēt kādi nozīmīgi mūsu piedzīvojumi bēgļu gaitās. Esmu izvēlējies trīs šādas epizodes.

Attiecīgie stāstījumi pārņemti no dienasgrāmatas, ko rakstījusi Dagmāra Kreišmanis—Kreilis, kā arī no Džildas Birzgales–Bračas rakstītām piezīmēm NS chronikai. Izmantotas arī atmiņas par šiem notikumiem, kuras uzrakstījuši: Ģedimīns Ciemītis, Modris Gulbis un Vanda Korna–Treimanis.

Visu šo materiālu salīdzinot, redzam apmēram to pašu satura ziņā, bet ir atšķirības, jo palicis neaprakstīts vai neatminēts tas, kas nav licies svarīgs, kā arī to pašu notikumu katrs cilvēks taču atceras citādāk.

 

Dramatiskais notikums

pie Haveles upes

Evakuācijas grupa atstāja Berlīni lielā steigā, kad Sarkanā armija bija jau pilsētas pievārtē. Līdzi ņēmām arī no Latvijas izvestos dokumentus. Steidzāmies prom no pilsētas rietumu virzienā. Mūsu mērķis bija sasniegt ciemu Hannoveres pilsētas tuvumā, kur bija apmeties Jūlijam Bračam pazīstamais pulkvedis Freimanis. Bet ceļš bija tāls. Rajonu, kurā Berlīnē dzīvojām, varējām atstāt ar tā saukto S–Bahn (gan ar lielām grūtībām), bet viss tālākais ceļš tika noiets kājām.

Pie Haveles upes, Ratenavas pilsētas tuvumā Sarkanā armija gandrīz vai nogrieza mūsu bēgšanas ceļu. Tas bija brīdis, kad daļu dokumentu nācās pamest.

 

No dienasgrāmatas, ko rakstījusi

Dagmāra Kreišmanis–Kreilis

Ceturtdienā, 26.4.45.

"Rītam austot, ar steigu ejam tālāk. Ceļas dīvaini miglas blāķi, un tiem cauri laužas saules stari, kausēdami nakts sarmu. Ceļmalā guļ sašķaidīti zirgi; dažiem izgriezts gaļas gabals... Mētājas karavīru un civīldrēbes — bikses, krekli, palagi, zeķes, zābaki utt. Ne laika, ne patikas tos pētīt. Graužam naktī sašķītos rabarberus. Bet tie šķebina dūšu...

Šāvieni dzirdami arvien tuvāk; ejam ātrāk, arvien ātrāk. Laukā blakus ceļam uzšaujas zemes stabs, un zaļajā druvā paliek melna bedre. Bēgļu pilnais ceļš tiek apšaudīts. Neviens vairs nerēķinās ar otru; visi tikai traucas uz priekšu. Seko pareti artilērijas sprādzieni. Uz mirkli nometamies grāvī, ratus atstājot uz ceļa. Droša aizsega nav. Liekas, panceršpices tepat aiz kalniņa.

Pēkšņi uz kalniņa vairs neviena nav. Bija taču vēršu un zirgu pajūgi, kājnieki. Vai visi ieskrēja mežā?

Sprādzieni piestājas. Mēs dodamies pie ratiem un skriešus tos stumjam kalnā. Ceļš ieved mežā. Vēl arvien šauj. Lidmašīnas. Beidzot izrādās, ka viss kārtībā, tikai lodes vai šķēmbas spindz gar ausīm.

Nonākam pie Haveles tilta. Tur priekšā vācu folkšturma vīri un kareivji ar tanku dūrēm. Pāri nelaiž. Gaidot tīģertankus.

Pa starpām atsevišķi šāvieni.

Apjukums. Lielākā daļa pastāv uz to, ka rati jāpamet. Apkārtceļš tiltam ir savi 5—6 kilometri. Darbinieki paņem savas personīgās mantas. Rati tiek nostumti grāvī pie tilta.

Turpinām ceļu pēc nelielām pārrunām ar pilnu kravu. Riju rabarberus, jo rīkle galīgi sausa. Kauja noklust. Bet tad nāk atkal jauna apšaude. Zemē ieduras šķemba, kāda drupatiņa noslīd gar Vandas pakausi, otra krīt manā priekšā. Nostumjam ratus malā un steidzamies ar svarīgāko vienos ratos uz stacijas ēku. Bet, troksnim rimstot, dodamies atkal atpakaļ pēc mantām. Daži koferi jau izlaupīti, saturs izgāzts zemē. Tas franču gūstekņu darbs.

Redzams, ka ar visām mantām tālāk netiksim; tā nesvarīgāko sakraujam puspagrabā kaktā, atpūšamies. Katrs dabū pa karotei cukura, un Karina izdala sauso maizi. Juris iedod man nezin kur dabūtu konservu bundžu — gaļu ar saknēm, bet es varu norīt tikai šķidrumu; ir nelabi."

 

No Džildas Birzgales–Bračas

tālaika piezīmēm

26.4.45.

"Šeit tiek sabojāts velosipēds, uzbraucot tam ar ratiņiem. Pēc ilgas tūļāšanās priekšnieks dod pavēli vilkt ratiņus tālāk pa blakus apkārtceļu. Vēl joprojām pa atsevišķam šāvienam, kas paliek arvien stiprāki. Rīkojums tomēr tiek klausīts, un visi rūkdami atkal metamies pie ratiem. Izsūtām izlūkus.

Esam pēdējie. Aiz mums vairs neviens ne nāk, ne brauc. Sāk spingt lodes. Nobraucam pie kokiem. Rīkojums: atstāt visu un pašiem doties uz priekšu. Tā arī tiek izdarīts. Palieku. Gribu ko vēl glābt. Ir arī N.N. Apkraujamies ar čekas mantām un dodamies prom. Ir par smagu. Pametu visu uz ceļa un dodos atpakaļ. N.N. paliek gaidīt. Lodes spindz un pa retai atsitas kādā kokā, un ieurbjas zemē. Nonāku pie ratiem. Uztraukumā lādēju visu no vieniem ratiem ārā. Atstāju tikai čekas lietas. Viena velku ratiņus. Nonāku pie N.N., iekrauju tur atstātās mantas. Abi ar N.N. braucam. Viņš stumj, es velku. Lodes vēl arvien spindz. Risks ārkārtīgs.

Pie ceļa viņa gala nāk pretī arī citi. Beidzot apdomājušies iet mantām pakaļ.

Sameklēta mantu nolikšanas vieta. Mums ierāda kādu pagrabiņu stacijā. Tikmēr citi klāt ar pārējiem ratiem un mantām. Sanesam visas mantas pagrabā. Ātrumā lietas tiek šķirotas atstājamās un līdznesamās. Jāšķiras arī no iestādes dokumentiem un dažām aktīm. Līdzi var paņemt tikai tik, cik var panest. Apkraujamies jau nu arī pamatīgi.

Atstājam daudz ko. Smagi dodamies prom uz pilsētas pusi."

(N.N. — Nikolajs Namnieks)

 

No Ģedimīna Ciemīša atmiņām

"Uz ceļa bija saradusies vesela bēgļu straume, kas plūda uz tuvējās Ratenavas pilsētiņas pusi. Mēs nebijām vairs pārāk tālu no Ratenavas, kad pēkšņi bez kāda brīdinājuma netālu no ceļa eksplodēja divas krievu granātas. Mēs visi metāmies no ceļa nost un grāvī iekšā un gaidījām, kas notiks tālāk. Par laimi, divi krievu tanki, kas bija izskrējuši armijai pa priekšu, pārstāja uz mums šaut un sāka apšaudīt pilsētu.

Kad redzējām, ka uz mums vairs nešauj, izkāpām no grāvja un, paķēruši savus ratiņus ar mantām, steidzāmies uz pilsētas pusi. Kamēr pārējā bēgļu straume turpināja plūst pa ceļu uz priekšu, mēs nogriezāmies pa mazu celiņu starp kokiem, kas veda uz Ratenavas staciju, jo jutāmies drošāk no lielā ceļa tālāk. Arī daži citi bēgļi domāja tāpat kā mēs, bet pāris simtu metru no stacijas nonācām pie šauriem vārtiņiem parka malā, pa kuriem nevarējām dabūt ratiņus cauri. Mums neatlika daudz laika domāt, jo aiz muguras skanēja šāvienu trokšņi, tāpēc Jūlijs ātri nolēma ratiņus pamest un glābties pašiem. Paķērām koferus no ratiņiem, cik nu katrs varēja panest, un steidzāmies uz staciju pa kokiem apaugušu aleju. Stacija bija dzeltena divstāvu ēka ar pagrabu parka pusē. Par laimi, pagraba durvis nebija aizslēgtas, un mēs ar steigu ieklupām tukšajā pagrabā, daudzmaz drošībā. Sēdējām klusēdami, katrs savās domās iegrimuši. Vai tiešām šis būs mūsu ceļojuma gals? Bija grūti aptvert mūsu stāvokļa traģiskumu.

Pēc īsa laiciņa es iznācu no pagraba apskatīties, kas notiek. Pilsētas malā pie lielā ceļa varēja dzirdēt šaušanu gan ar viegliem, gan smagākiem ieročiem, bet pa celiņu uz stacijas pusi vēl nāca pāris bēgļi. Tie nelikās pārāk satraukti, tāpēc nolēmu, ka varētu no ratiņiem atnest vēl pāris koferus, jo bija žēl tos visus atstāt. Kad nonācu pie ratiņiem, es paņēmu divus palielus koferus un atnesu uz pagrabu. Kam tie piederēja, es nezinu, bet neviens man paldies par to neteica.

Pēc kāda laika, kad šaušana bija aprimusies, paņēmām savus nesamos un devāmies no Ratenavas projām. Gājiens tagad bija lēnāks bez ratiņiem, jo meitenēm nebija viegli nest savus koferus, un tāpēc bieži bija jāatpūšas. Uz vakara pusi nonācām mazā miestiņā, kalna galā, un Vanda dabūja atļauju no birģermeistara mūsu grupai pārgulēt rātsnamā, kas likās neapdzīvots. Mēs bijām pateicīgi par to pašu, jo pēc dienas pārdzīvojumiem mēs jutāmies tukši, kā izšautas auto riepas."

 

No Vandas Kornas–Treimanes

atmiņām

"Namnieks, kas visu ceļu bija sēdējis ratiņos (viņš bija savainojis kāju — M.K.G.), uzņēmās palikt nomodā par sargu. Uz rīta pusi Namnieks mūs modināja, ka krievi jau esot sādžā. Par laimi mēs atradāmies kalna galā un metāmies ar visiem ratiem un mantām pa kalnu lejā. Varējām arī dzirdēt, ka krievi kliedza — za roģinu, za Staļinu . Krievu lidmašīnas sāka bēgļu straumi apšaudīt, un mēs, kur nu kurais, metāmies grāvjos. Kad krievi pārtrauca savu uzlidojumu, devāmies uz Ratenavas staciju un tur nolēmām, ka mēs visi ar visām mūsu mantām nekur tālu netiksim. Tāpēc katrs paņēmām tikai visnepieciešamāko, ko varējām panest. Paņēmām arī daļu no dokumentiem. Rati ar pārējām mūsu mantām palika Ratenavas stacijā uz perona. Pēc tam, kad bijām jau rietumu zonā, Jūlijs Bračs gribēja, lai Modris un es braucam atpakaļ uz krievu zonu meklēt atstātos dokumentus. Šo nodomu tomēr neīstenoja (bija pārāk bīstami atgriezties krievu zonā — M.K.G.)."

 

No Modra Gulbja atmiņām

"Manās atmiņās par dramatiskāko brīdi, bēgot no Berlīnes, uzskatu piedzīvojumu pie Ratenavas pilsētas. Ceļā pārguruši, atpūtāmies kādā šķūnī. Persona, kas bija sardzē (Namnieks) mūs uzmodināja, ka fronte ātri tuvojas. Pusskriešus bēgām. Tad pēkšņi ieraudzījām krievu tanku vai tankus, tuvojamies lielceļam. Mūsu virzienā tika izšauts. Sakritām lielceļa grāvī. Krievu tanki tad pagriezās uz ciema pusi, kuru bijām atstājuši.

Skrējienā tuvojāmies Ratenavai. Pa tiltu vairs pāri nelaida. Bēgļiem jādodas gar upi uz kādu citu pārejas vietu. Ceļš smilšains. Kā izvilksim savus ratus? Uz tiem ir arī čekas dokumenti, kurus esam veduši līdzi no Latvijas. Panika. Gribam visu pamest. To arī darām. Tad paskatāmies atpakaļ: Džilda Birzgale stāv pie ratiem un raud. Redzam arī, ka viņa tur kaut ko krāmē. Ejam atpakaļ. Nedrīkstam līdzi vestos materiālus pamest. Tā kā tālākais ceļš ir smilšains, ar ratiņiem to vairs neizbrauksim. Velkam ratus uz Ratenavas staciju. Izšķiramies vienu daļu personīgās bagāžas atstāt. Steigā skatāmies, ko no materiāliem pamest, ko ņemt līdzi. Nevaru vairs atcerēties, kur atstājām ratus ar personīgām mantām, bet materiāli, kurus nespējām vairs līdzi paņemt, tika novietoti stacijas pagrabiņā. Vispār: man atmiņā nav tik daudz palikusi Ratenavas stacija, bet gan notikums pie Haveles tilta. Lai pateicība Džildai un Namniekam par viņu varonību.

Izglābtie čekas materiāli izmantoti divās publikācijās angliski: Jūlija Brača " The Baltic Peoples Want to Exist" , Nr.4 (1950, izd. LKA, Vācijā) un Modra Gulbja " The Cheka (NKVD) at Work in Latvia " (1952, izd. Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā). Materiāli izmantoti arī ASV Kongresa Kerstena komisijā, kas nodarbojās ar Baltijas valstu okupācijas jautājumiem. Kopijas nodotas Okupācijas muzejam Rīgā."

 

Ar plostu pāri Elbai

Bēgot uz rietumiem, bija nepieciešams šķērsot Elbas upi. Rajonā, kur nonācām, tilts bija uzspridzināts. Ko darīt tālāk, lai izglābtos no sarkanās armijas? Būvēt pašiem savu plostu bija vienīgā iespēja.

 

No Džildas Bračas

tālaika piezīmēm

Piektdienā, 27.4.45.

"Nonākam Sandavā. Tā galīgi izpostīta, cietusi uzlidojumos. Drupas. Izbraucam cauri. Apmetamies mežmalā. Informējamies par pārcelšanās iespēju. Amerikāņi pāri neceļ. Māriņa meklē nakstmājas. Dūša pavisam saplakusi. Visi runā, ka pat rīt šeit varot jau būt krievi.

Māriņa naktsmājas atradusi pie laipniem cilvēkiem lielās mājās. Vanda dabūjusi rokā kādu loci. Tas dod padomus par plosta gatavošanu. Uztic uz Vandas goda vārda cirvi un zāģi.

Mūsu rīcībā tiek nodota vesela virtuve.

Zēni drupās, meklēdami materiālus plostam, uzgājuši gaļu. Grandioza nakts maltīte. Doma par sķūņa durvju izlietošanu — tās beidzot paņēmuši vācu karavīri.

Meitenes guļam kādā pagrabiņā salmos.

Saimniece iedod gaļas konservus. Visu nakti tiek gatavots plosts.

No rīta sākām gatavot brokastis, bet no Elbas atnāk ziņa, ka uz mūsu izgatavotā plosta sakāpuši franču un angļu gūstekņi. Nekavējoties dodamies ar visām mantām, tās vairākkārtīgi nesot, uz turieni.

Gūstekņi kopā ar Juri mēģina ar mūsu plostu pārvilkt pāri Elbai trosi. Tas tomēr neizdodas. Viņi beidzot mūsu plostu atstāj.

Plosts aizbraucis gabaliņu zemāk. Dodamies arī mēs uz leju, pārnesot atkal visas mantas. Plosts izrādās par mazu. Pagarina, pieliekot vēl vienu bleķa mucu. Pavisam 3.

Viss jāuzpasē. Visapkārt zog. Salasījušies dažādu tautību tipi: angļi, franči, krievi, vācieši.

Cilvēki paši uz savu roku gatavo dažāda tipa plostiņus. Visapkārt mudž un ņudz. Kņada. Viens pēc otra pa grupiņām jau brauc pāri. Ir arī komiski skati. Daži uz plostiem pašā Elbas vidū līdz ceļiem ūdenī. Diez, vai tie krastu sasniegs. Daži izgērbušies kaili. Ūdens auksts. Gaiss auksts. Sēdam krastā un drebināmies. Smidzina lietus.

Beidzot plosts gatavs. Izrādās tomēr, ka visi reizē pārbraukt nevaram ar visām mantām. Sadalāmies divās grupās. Cīņa ar kādu krievu, kas par katru cenu grib braukt līdzi.

Pārceļamies pāri Elbai ar plostu.

1.grupa — airētāji: Boļeslavs, Kārlis, Bērziņš, Edzis. Pārējie: tante, Karina, Lilija, Māriņa.

(Pirmie trīs minētie — Boļeslavs, Kārlis, Bērzinš — bija leģionāri, kas tai laikā bija mums piebiedrojušies; Džilda aizmirsusi pierakstīt Juri. — MKG.)

Visi aizbrauc. Ūdens sāk smelties virs plosta. Priekšnieks lūdzas, lai brauc atpakaļ, lai met mantas ūdenī. Bet šie tikai smej. Doma bija tāda, ka plosts noies kādu kilometru uz leju. Bet nepagūstam ne apskatīties, ka šie jau tikai mazu gabaliņu lejāk, otrā krastā. Urrā saucieni abos krastos. Šinī pusē palikušie ejam uz leju un gaidām plostu atpakaļ.

Mums jau iet sliktāk. Malā plosts aizķeras. Kūņojamies labu laiku uz vietas. Noejam labu gabalu uz leju. Ūdens saceļas pāri plostam.

Esam krastā. No krasta piekalnes uz mums ar binokļiem noraugās divi melnie. Pirmie amerikāņi.

Krastā mūs aiztur. Uzprasa dokumentus. Ejam labu gabalu pa zāļainu klajumu līdz mūsējiem."

 

No dienasgrāmatas, ko rakstījusi

Dagmāra Kreišmanis-Kreilis

Ceturtdien, 27.4.45.

"Nonākam Sandavā. Tās vidus daļa galīgi sapostīta un izdegusi; vietām vēl plīvo liesmas. Apstājamies mežmalā un iekožam. Elbas upe te ir tuvu, un daži aiziet informēties. Es uzmeklēju naktsmājas.

Izrādās, ka ne amerikāņi, ne vācieši pārgājējus neaizturot, bet arī tiem nepalīdzot. Vienīgi pārceļot vācu karavīrus un franču gūstekņus. Bet arī tas nebija taisnība.

Naktsmāju saimniecībā ir arī citi bēgļi; patiesībā tā ir bēgļu pilna. Ir pārguruši RAD vīri, karavīri — visi sapņo par pāri tikšanu. Mūsējie izgudrojuši braukt pāri Elbai uz šķūņa durvīm. Laipnā saimniece ir ar mieru mums tās dot. Bet kaut kur Sandavā drupās bijām redzējuši skārda bencīna mucas.

Mēs ar Karinu līdzi puišiem vandāmies pa drupām; ar Karinu atrodam ugunsgrēkā pusapceptu svaigu cūkas gaļu, veselu ceturtdaļu; liekas, te bijusi miesnīca. Katra vienai pusei pieķērušās, stiepjam to uz apmetni. Dažas daļas patiešām nav jēlas. Varētu ēst, bet nav sāls... Atkal man neiet iekšā.

Rīta pusē meitenes gatavo ēdienu. Viņas ir izgulējušās. Dabūjušas arī sāli. Es eju gulēt. Guļvieta ir zem govju staļļa, salmos, kopā ar aitām. Nezinu, kā atrast vietu bez mēsliem.

Domāju, diez vai no plosta kas iznāks. Bet vācieši jau ir pievākuši mūsu pirmo ideju — šķūņa durvis.

Es laižos miegā. Nav ne salti, ne cieti, bet labi, dīvaini un reti labi. Vēlāk pusmiegā dzirdu, ka mani sauc, bet nodomāju — laikam jau atkal tanki... Tomēr šoreiz palikšu, lai viņi bēg tālāk, es vairs nevaru...

Bet sauciens bijis uz cepeša ēšanu.

Esot pārēdušies...

Vanda pa to laiku dabūjusi cirvi un zāģi no kāda loča un devusi savu goda vārdu, ka tos atdos. Locis arī devis padomus plosta lietā.

Vīrieši visu nakti Elbas krastā gatavo plostu.

Piektdienā, 27.4.45.

Taisām brokastis, kad nāk no priekšnieka rīkojums doties uz Elbu; uz plosta esot sakāpuši franči.

Elbas krastā cilvēku kā pie Bābeles. Mūsu plosts ar dažiem frančiem un Juri līgo Elbas vidū — šie izmēģina plostu un grib vilkt pāri trosi. Lai arī citi pēc mums varētu plostu izmantot. Nezinu Elbas platumu, bet vismaz kā Daugava pie Rīgas ir, un ar spēcīgu straumi.

Zēni ir pelēki, pārguruši. Es zinu, ka viņi lietoja karavīriem dotās kofeīna tabletes tonakt. Lielais plosta izgudrotājs bija Juris. Ik pa brīdim straumē dodas kāds nemākulīgi sakonstruēts plostiņš vai veca laiva. Kāds pāris uzlikuši bērnu ratiņus ar visu bēbi uz diviem dēļiem, arī savas drēbes, paši peld kaili, ratiņus stumdami. Viņiem izdevās tikt pāri. Stāsta, ka no rīta, agri, esot noslīkuši 14 cilvēki. Amerikāņi drāžas garām ar savām motorlaivām, ka ūdens vien pašķīst. Izskatās smaidoši un pašapmierināti, bet par bēgļiem neinteresējas. Uz moliem stāv franču bari un gaida, ka šos cels pāri. Mēs sēžam uz pekelēm un ēdam labās saimnieces dotos konservus.

Juris straumes dēļ pietur tālu uz leju, un mēs pa pļavu dodamies turp. Ar troses vilkšanu nekas nav iznācis. Tad būtu varējuši celties cilvēki pāri visu dienu! Nu es sargāju plostu, kurš knapi turas ar vienu galu uz akmeņiem. Neaicināts uzkāpj kāds krievs vācu uniformā un gandrīz nav dabūjams prom. Kamēr es ar šo strīdos, plosts gandrīz ieiet straumē. Jūlijs iebrien ūdenī un notur.

Puikas ēd. Plosts ir pamatīgs, bet tomēr šaubīgs. Kāds vācu policists veikli paķer mūsu naglas, un Boļeslavs viņu gandrīz piekauj.

Plosts ir uzbūvēts uz trim mucām. Pirmajā gaņģī braucam: Juris, Boļeslavs, Kārlis, Pēteris, Bērziņš, Edzis — šie par airētājiem. Tad Braču tante, Lilija, Karina un es līdz ar lielāko daudzumu mantu.

Liekas, ka pēc brīžā mēs cīnīsimies Elbas vidū straumē un tad pacelsies tikai pāris burbuļu. Brīdis ir ļoti kritisks, un patiesi varbūt pēdējā stundiņa ir nenovēršama. Tomēr pārāk baiļu nav.

Priekšnieks krastā atbīda frančus pie malas un stāv pašā mola galā. Gan rokas lauzīdams, gan lūgšanā salicis, viss viņa stāvs izrāda galēju saspīlētību. Viņš rāda ar zīmēm, lai metam mantas ūdenī. Vai atkal lai dodamies atpakļ. Visi mūsējie gar krastu seko plostam, kuru straume nes lejup. Kad esam gandrīz upes vidū, ūdens ir līdz potītēm, bet tālāk neceļas. Visi viens otram uzsmaidām. Šī saskatīšanās un seju izteiksmes ir neaizmirstamas.

Puiši dūšīgi airē. Es skatos apkārt. Krastā redzami lieli bari cilvēku un visdažādākās ainas. Pakalnē stāv izdegušās Sandavas sarkanie mūri.

Nu esam "Amerikā". Saucam "urrā", un mūsējie otrā krastā atsaucas, ko nesaprotamu bļaudami un māja ar rokām.

Pakas saliekam krastā. Edzis, tante un Lilija tūlīt aizmieg turpat zālītē. Es upē apmazgājos, bet visu laiku neizlaižu no acīm, kā iet tur viņā pusē, jo plostu gandrīz nav iespējams dabūt pret straumi. Apmierinos tikai, kad viņi jau ir tuvāk šim krastam un beidzot piestāj lielu gabalu aiz mums.

Paēdam; citi mazgājas, vīrieši dzen bārdas. Pēc krietnas atpūtas dodamies dziļāk "Amerikā" ar nodomu kaut kur apmesties. Dīvaina zeme — koki aug pļavā. Priekšnieks, Vanda un es meklējam naktsmājas pirmajā ciemā. Tur ir tikai amerikāņi. Visi lopi ir palaisti vaļā un brīvi staigā apkārt; skan īsta nēģermūzika. Ar nevienu nevar nopietni runāt, visi tikai amizierējas. Beidzot Karina un Vanda atrod siena šķūni, kur mums atļauj pārnakšņot. Kāds amerikānis tikai nāk man blakus līdz un saka "She is my", man paliek neomulīgi, un es šoreiz brīvprātīgi turos pie Edža. Bet kareivis mani neaizskar, tikai iedod šokolādi.

Uguni kurt pēc pusdeviņiem vakarā nav atļauts, tādēļ amerikāņi paši mums izvāra garšīgu piena sakņu zupu un dod arī sieru.

Ierīkojos sienā un guļu kā nosista līdz rītam."

 

No Ģedimīna Ciemīša atmiņām

"Saule jau gāja uz vakara pusi, kad iesoļojām mazā miestiņā pie Elbas upes. Beidzot bijām sasnieguši mūsu ceļa mērķa pirmo daļu, jo zinājām, ka upes otrā krastā ir amerikāņi un drošība. Vismaz mēs tā toreiz naivi domājām.

Ejot pa miestiņa galveno ielu, ievērojām vairākas sagrautas mājas. Dažas vēl kūpēja, un no vienām drupām nāca brīnišķīga ceptas cūkas smarža. Salauzītā izkārtne vēstīja, ka šeit bijis miesnieka skārnis. Vietējie vācieši stāstīja, ka no rīta amerikāņi esot apšaudījuši miestiņu ar artileriju, bet tagad nevienu vācu karavīru neredzējām. Aizgājām līdz pašai upes malai, lai redzētu, kādas ir iespējas tikt pāri upei. Upe nebija sevišķi plata, bet ļoti strauja. Dažus kilometrus tālāk esot bijis tilts, ko vācieši paši saspridzinājuši, lai aizkavētu amerikāņus, kaut gan amerikāņi neizrādīja ne mazāko interesi celties upei pāri. Kā vēlāk dabūjām zināt, viņi gaidīja krievus atnākam, jo sabiedrotie ar krieviem jau bija sadalījuši Vāciju, katram pa gabalam.

Upes malā bija plaša pļava, un tur mudžēja pāris simti dažādu tautību bēgļu, lielākā daļa no tiem — Vlasova armijas atliekas. Visiem bija tikai viena doma — kā tikt upei pāri. Viens mēģināja peldēt, turēdamies pie prāva koka gabala, bet viens cits bija sasējis divus garus koka baļķus kopā, bet pašā vidū piesējis tukšo koka mucu, kurā pats stāvēja puspliks un airējās ar dēļa gabalu. Es nezinu, vai viņi tika pāri, jo straume viņus aiznesa aiz upes līkuma. Pa to laiku amerikāņi braukāja ar motorlaivu pa upi, bet nevienam nepalīdzēja. Otrā krastā arī varēja redzēt dažus amerikāņus, kas ar interesi noskatījās bēgļu izdarībās.

Kad bijām apguvuši vietējo stāvokli, redzējām, ka vienīgā iespēja tikt upei pāri ir ar plostu, pēc iespējas lielāku. Tāpēc izklīdām pa visu miestiņu, lai redzētu, kādus materiālus ir iespējams savākt plosta būvei. Egīdijs iedeva Modrim revolveri, lai viņš sargā mūsu atrasto cūku miesnieka veikalu drupās, kamēr Vanda ar meitenēm devās sameklēt kādu zemnieku māju, kur varētu cūku kārtīgi izcept, aizņemties darbarīkus plosta būvei un noskaidrot, kur pavadīt nakti.

Miestiņā bija vairākas sagrautas mājas, kas nebija sadegušas amerikāņu apšaudē no rīta, un no tām bija iespējams izlauzt dažādus grīdas, griestu vai jumtu kokus. Atradām arī vienu ūdens pārvadājamo tvertni uz ratiem, kas būtu ideāla plosta būvei, ja būtu divas tādas, bet diemžēl otras nebija. Uz pļavas pie upes bija viena avarējusi vācu "storcha" izlūku lidmašīna, bet no tās nekas nebija izlietojams plosta būvei. Sāka satumst, un uz pļavas sāka iedegties daudzi mazi ugunskuri, ap kuriem sildījās bēgļi neziņā, ko viņiem rītdiena nesīs. Nelaime bija tā, ka viņiem trūka uzņēmības pašiem kaut ko darīt un viņi gaidīja diezin kādu brīnumu, kas viņiem palīdzēs. Daži uzņēmīgākie varbūt tika upei pāri, bet lielākā daļa palika pie krieviem.

Kamēr mēs izpētījām materiālu sagādi plosta būvei, pārējie jau bija izrakuši cūku no gruvešiem un nogādājuši to viena zemnieka mājā. Kad ieradāmies tur, mums pretī sniedzās brīnišķīga cūkas cepeša smarža. Daļa cūkas jau bija izcepta, un, kamēr saimniece cepa pārējo cūkas miesu, mēs ķērāmies klāt pie ēšanas. Tik labi nebijām mielojušies kopš atstājām Latviju, un vēders nebija pieradis pie tik daudz treknas cūkas gaļas.

Turpmāk — vēl