Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Cilvēktiesības. Latvija.. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.03.1999., Nr. 62/63 (1522/1523) https://vestnesis.lv/ta/id/22420

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Cilvēktiesības. Latvija. (turpinājums)

Vēl šajā numurā

04.03.1999., Nr. 62/63 (1522/1523)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Cilvēktiesības. Latvija.

1998.gada oktobris – decembris

Cilvēktiesību pamatelementi — apņemšanās un prakse

1998. gada 10. decembrī atzīmējām Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas piecdesmitgadi. Šo svinību laikā bija nozīmīgi izvērtēt, vai Cilvēktiesību deklarācijas principi ir saglabājuši savu nozīmi kā valstu labā apņemšanās, vai deklarācija patiesi ir kļuvusi par ikdienas praksi un kādi šķēršļi ir traucējuši valsti, sabiedrību un atsevišķus indivīdus sasniegt deklarētos mērķus.

Neraugoties uz to, ka kopš Deklarācijas pieņemšanas brīža ir pagājuši 50 gadi un vairākas no tajā minētajām tiesībām ir kļuvušas par starptautisko paražu vai pat par starptautisko tiesību absolūtiem principiem, vēl joprojām nedz valstu, nedz pašu cilvēku starpā nav panākta viennozīmīga vienošanās par to, kas ir cilvēktiesības.

Jāatzīst, ka mūsdienās cilvēktiesības ir cieši saistītas ar politiku, tomēr šis fakts netraucē, lai indivīda pamattiesības tiktu atzītas kā prioritāte gan starptautiskajā, gan arī nacionālajā līmenī.

Atsauces uz atsevišķiem principiem, kurus mēs tagad uzskatām par indivīda pamattiesībām, var atrast jau Hamurapi kodeksā, kas pieņemts 1792. gadā pirms Kristus dzimšanas. Šis fakts liecina par to, ka indivīda pamattiesības nacionālajā līmenī tika atzītas jau tad, kad starptautiskās tiesības vēl nemaz neeksistēja.

Mūsdienās cilvēktiesības attīstās vispirms kā starptautiskās tiesības, jo šajā līmenī tiek izstrādātas jaunās normas, kuras agrāk vai vēlāk kļūst par saistošām. Savukārt starptautiskās organizācijas nodarbojas ar jau esošo normu interpretāciju. Bet šis process neapstājas starptautiskajā līmenī — valstīm ir jāiekļauj cilvēktiesību principi nacionālajā likumdošanā. Šādā veidā starptautiskās attiecības veicina demokrātijas attīstību konkrētajās valstīs.

Paturot prātā faktu, ka par cilvēktiesību definīciju nevar vienoties jau vairākus gadu desmitus, minēšu tikai elementus, kuri obligāti cilvēktiesībām. Cilvēktiesības regulē attiecības starp valsti un indivīdu. Savukārt attiecībās starp indivīdiem bieži vien rodas cilvēktiesību aspekti.

Cilvēktiesības pēc savas būtības ierobežo valsts varu. Var sacīt vēl konkrētāk — cilvēktiesības ierobežo valsts patvaļu.

Cilvēktiesības attiecas uz fundamentālām vērtībām.

Cilvēktiesību saturu nosaka sabiedrībā pastāvošās vērtības, tāpēc dažādās valstīs vienas un tas pašas tiesības var saprast dažādi.

Indivīda pamattiesību uzskaitījums ir noteikts valsts likumdošanā. Starptautiskās tiesības rada cilvēktiesību idejas, bet, lai indivīdi varētu atsaukties un izmantot cilvēktiesības, tām jābūt noteiktām valsts likumos. Daudzās valstīs, ieskaitot Latviju, indivīda pamattiesības ir noteiktas konstitūcijā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!