1998.gada oktobris – decembris

Cilvēktiesību pamatelementi — apņemšanās un prakse

Lielākā atbildība par cilvēktiesību nodrošināšanu jāuzņemas valstij, jo tai ir jāpieņem likumi, jāizveido attiecīgās valsts struktūras, jānodrošina finansējums.

Viens no galvenajiem elementiem, lai parastas tiesības kļūtu par cilvēktiesībām, ir tas, ka vienādās situācijās indivīdiem pienākas vienādas tiesības. Šī principa neievērošana rada diskrimināciju.

Un pēdējais — valstij atsevišķi jānosaka tiesību ierobežošanas procedūra, tai ir jāpieņem likumi un jāizveido neatkarīgas iestādes, kuras kontrolēs un uzraudzīs šo likumu ievērošanu. Nosakot tiesību ierobežošanu, jāatceras viens ļoti svarīgs princips — ar tiesību ierobežošanu panāktajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesībām nodarītajam zaudējumam.

Ja iepriekšminētie elementi ir ievēroti, var droši teikt, ka tiek ievērotas cilvēktiesības. Ja netiek ievērots kaut viens no šiem elementiem, mēs varam runāt par cilvēktiesību pārkāpumu.

Pievērsīšos šo cilvēktiesību elementu saistībai ar Valsts cilvēktiesību biroju. Birojs kā institūcija, kas ir veidota cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai, ir jauna ne tikai Latvijā vien. Tā modelis ir unikāls arī pasaules mērogā un savu pirmo praksi piedzīvo tieši Latvijā. Mēs strādājam, pamatojoties uz likumu, kas nosaka: birojs ir neatkarīga valsts iestāde, kuras galvenie uzdevumi ir likumdošanas un praktiskās situācijas analītiskie pētījumi no cilvēktiesību viedokļa, sūdzību izskatīšana par cilvēktiesību pārkāpumiem, plašas sabiedrības un atsevišķu grupu informēšana par cilvēktiesībām.

Vēlreiz atgādinot par samērā īso laiku, kas pagājis kopš biroja dibināšanas, ir īpaši jāatzīmē, ka birojs vēl nav sasniedzis visas iespējas, kādas nosaka Likums par Valsts cilvēktiesību biroju. Taču tendence, ka birojs pieaug gan savā kompetencē un izpratnē, gan arī efektivitātē, kalpojot Latvijas iedzīvotājiem, man kā biroja direktoram ir fakts, kuram es gūstu apstiprinājumu, gan ikdienā tiekoties ar iedzīvotājiem, gan arī vadot biroju atbilstoši likumā noteiktajiem uzdevumiem.

Birojs ir atvērts visiem iedzīvotājiem, kā minēts ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā: "Bez atšķirības pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vietas vai cita statusa." Ikviens var iesniegt birojā sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Sūdzību izskatīšana ir bezmaksas un konfidenciāla. Tieši tas, ka birojs ir izveidojis un nostiprinājis savu reputāciju kā neatkarīga un atvērta iestāde cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai, ir uzskatāms par tā lielāko sasniegumu, kuru gribētos uzsvērt, izvērtējot biroja darbu ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50. gadadienas kontekstā. Birojā iesniegto, izskatīto un atrisināto sūdzību skaits turpina pieaugt — šīs sūdzības ir par visdažādākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem no visdažādākajām iedzīvotāju grupām un indivīdiem, tai skaitā cilvēkiem, kuri nekad nesaņems ielūgumus uz gadadienu svinīgajiem pasākumiem. Un šī ir tā īpašā biroja darba iezīme, kuru es vēlētos izcelt. Proti, lasot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2. pantā noteiktās atšķirības, kas var būt par iemeslu cilvēktiesību neievērošanai, ir jāsaprot, ka šīs atšķirības tiešām pastāv, tās joprojām ir iemesls cilvēktiesību pārkāpumiem, un birojs ir pirmā un bieži vien arī pēdējā valsts iestāde, kur šie cilvēki var griezties pēc bezmaksas konsultācijām vai arī ar sūdzībām.

Pērn birojs izskatīja vairāk nekā trīs tūkstošus sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Vismaz reizi mēnesī biroja darbinieki tiekas ar iedzīvotājiem dažādos Latvijas novados. Šajās reizēs cenšamies apzināt iedzīvotāju problēmas un jau sākt tās risināt vietējo pašvaldību līmenī, nepametot novārtā šo problēmu izvirzīšanu valsts likumdevējiem un centrālajai izpildvarai. Valsts cilvēktiesību birojs regulāri dod savu ieguldījumu Latvijas tiesību normu saskaņošanā atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesību normām.

Lai veicinātu sadarbību ar dažādām valsts institūcijām, pēc Valsts cilvēktiesību biroja iniciatīvas ir izveidotas konsultatīvās padomes Tieslietu ministrijā, Iekšlietu ministrijā un Labklājības ministrijā, kurās regulāri tiek risināti būtiski cilvēktiesību jautājumi. Biroja autoritāte šeit ir neapstrīdama, tāpat kā nozīmīgie biroja pētījumi: "Nodarbinātība Latvijā un tās cilvēktiesību aspekts", "Geju un lezbiešu tiesību analīze", "Vides pieejamība bērniem invalīdiem" un "Pētījums par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām". Vairāki no pētījumiem ir iesniegti atbildīgām valsts amatpersonām, citus izplatām kā publikācijas. Sabiedrības informēšana un izglītošana ir viens no biroja galvenajiem uzdevumiem, kuru birojs ir pildījis un turpinās, jo tikai izglītota sabiedrība ir drošs pamats cilvēktiesību īstenošanai.

Valsts cilvēktiesību biroja direktors

Olafs Brūvers

Valsts programmai bijušo ieslodzīto resocializācijai ir jāsekmē tiesību ievērošanas standarta uzlabošana

Katru gadu no ieslodzījuma vietām tiek atbrīvoti ap 2500 cilvēku (vidēji — 200 mēnesī). Kā rāda Valsts cilvēktiesību birojā saņemtās sūdzības, valsts nepietiekami domā par bijušo ieslodzīto minimālo sociālo tiesību nodrošinājumu, jo pašlaik pēc atbrīvošanas bijušais ieslodzītais saskaras ar virkni sociālu problēmu — rodas grūtības piereģistrēties, atrast dzīvesvietu, darbu, noformēt personas dokumentus, saņemt sociālo palīdzību utt., kas kavē personas pilnvērtīgu atgriešanos sabiedrībā.

Galvenā problēma, kas rodas atbrīvotajām personām, kurām nav saglabājusies ģimene vai personas, kas labprāt piedāvātu mitekli, ir dzīvesvieta. Nereti ir gadījumi, kad pēc atgriešanās ģimenes locekļi vairs nevēlas, lai šī persona pie viņiem dzīvotu. 50% gadījumu cilvēks pēc atgriešanās no ieslodzījuma ir bez mitekļa, taču pirms ieslodzīšanas viņam dzīvesvieta ir bijusi.

Tādēļ LR likuma "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 13. pants nosaka, ka " pašvaldība neatliekami nodrošina ar dzīvojamo platību personas, kuras pēc soda izciešanas atgriežas no ieslodzījuma vietām, ja tām likumā noteiktajā kārtībā nav saglabāta agrāk aizņemtā dzīvojamā telpa".

Tomēr dzīvojamās telpas iegūšana, ņemot vērā valsts un pašvaldības iespējas, ir problemātiska, jo liela daļa dzīvojamā fonda ir pārgājusi privātīpašumā, bet valsts jaunus dzīvokļus nebūvē. Tādēļ vairumā gadījumu personām, kas atgriežas no ieslodzījuma, ir jāgaida ļoti ilgs laiks, līdz pašvaldība tai piedāvā kādu brīvu dzīvojamo telpu. Piemēram, Rīgas pilsētā katrā administratīvajā rajonā uzskaitē ir vairāk nekā 200 cilvēku, kas gaida uz šīm dzīvojamām platībām, un reāli tikai gada laikā var panākt relatīvi pozitīvu jautājuma risinājumu. Pie tam ir izveidota prakse, ka no ieslodzījuma atbrīvotajiem tiek piedāvāti tikai nelabiekārtoti dzīvokļi, no kuriem liela daļa vispār nav piemēroti dzīvošanai, piemēram, dzīvokļi pēc ugunsgrēka. Negatīvas blakusparādības izraisa arī tas, ka dzīvokļi no ieslodzījuma atbrīvotām personām tiek ierādīti vienkopus, t.i. — vienā īres namā tiek piešķirti vairāki dzīvokļi no ieslodzījuma atbrīvotām personām. Šāds bijušo ieslodzīto izvietojums nesekmē to rehabilitāciju un sociālo integrāciju. Bez tam šādam bijušo ieslodzīto izvietojumam ir tendence radīt jaunas kriminogēnās vides, kurās ir pastiprināta bīstamība un var tikt apdraudētas citu iedzīvotāju tiesības uz drošību. Liela daļa personu, īpaši tās, kas ir ieslodzītas pirms vairākiem gadiem, pēc tiesas sprieduma izpildes ir atstājušas valstij labiekārtotus dzīvokļus, taču pēc atgriešanās nevar saņemt neko. Tas uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu.

Tā, piemēram, birojā iesniegumu ir iesniedzis D.L., kurš atbrīvojās no ieslodzījuma 1998.g. oktobrī. Pašvaldībā, kurā viņš griezās pēc palīdzības, paskaidroja, ka māja, kurā viņš agrāk dzīvoja, ir atdota bijušajam īpašniekam, pašvaldībai nav brīvu dzīvokļu, ko viņam piedāvāt, un viņam jāiet dzīvot pie saviem vecākiem. Taču, tā kā vecāki dzīvo vienistabas dzīvoklī un nevēlas dēlu pie sevis pastāvīgi pierakstīt, viņam ieteikts tiesāties ar saviem vecākiem par tiesībām uz dzīvojamo telpu. Taču ļoti bieži personai atšķirībā no iepriekšaprakstītā gadījuma nav pat pagaidu mitekļa, un cilvēks ir vispār bez pajumtes, kas ir Latvijai saistošā ANO 1966.g. Starptautiskā pakta par cilvēka ekonomiskajām un sociālajām tiesībām 11.panta, kas nosaka katra tiesības uz viņa atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot atbilstošu uzturu, apģērbu un mājokli un tiesības pastāvīgi uzlabot dzīves apstākļus, pārkāpums.

Iepriekšaprakstītā tiesību uz mājokli problēma ir saistīta ar virkni citu tiesību ierobežojumu. Tā kā pašlaik vēl nav atcelta tāda cilvēka brīvību ierobežojoša prasība kā pieraksts dzīvesvietā, tad personai, kam nav pastāvīga mitekļa un līdz ar to — pieraksta — ir grūtības sameklēt darbu, tā nevar no valsts saņemt sociālo, medicīnisko vai kādu citu palīdzību, kas arī ir cilvēktiesību pārkāpums. Šādā situācijā persona visbiežāk tiek pamudināta uz jaunu noziegumu izdarīšanu un nav iespējama tās resocializācija un reintegrācija sabiedrībā, kas tālāk savukārt apdraud citu personu tiesības uz drošību, īpašumu utt.

Šobrīd ir tikai izstrādāta Valsts programma bijušo ieslodzīto resocializācijai, kas paredz situācijas iespējamos risinājumus. VCB atbalsta šīs resocializācijas programmas realizāciju nākotnē, tomēr pašlaik valsts un pašvaldību finansu trūkums, kā arī sabiedrības attieksme kavē bijušo ieslodzīto tiesību pārkāpumu novēršanu.

Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu nepildīšana no valsts iestāžu puses rada papildu grūtības cilvēktiesību efektīvai ievērošanai

1998. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabineta pieņemtie "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi". Valsts cilvēktiesību birojs pašu noteikumu pieņemšanas faktu vērtē kā pozitīvu, jo pirmo reizi ir izstrādāti valsts normatīvi prostitūcijas ierobežošanai. Juridiskie normatīvi attiecībā uz prostitūcijas definēšanu un ierobežošanu precizē valsts varas, tai skaitā represīvo struktūru, atbildību un pilnvaras vairāku vispārējo cilvēktiesību realizācijā. Pieņemtie Ministru kabineta noteikumi galvenokārt attiecas uz šādām vispārējām cilvēktiesībām — tiesībām uz personas neaizskaramību, tiesībām uz drošību, tiesībām uz maksimālu fiziskās un garīgās veselības līmeni, tiesībām uz bērna pilnvērtīgu attīstību un vispārējo nediskriminācijas principu.

Savā līdzšinējā praksē VCB ir vairākkārt saskāries ar problēmu kopumu, ko izraisīja nesakārtotā vai arī dažādi interpretējamā valsts likumdošana, kas tieši vai netieši attiecas uz prostitūciju. 1997. un 1998. gadā saņemtās sūdzības un sniegtās konsultācijas var iedalīt divās grupās:

1) konfliktsituācijas attiecībās ar policiju;

2) melīga, neprecīza informācija masu medijos.

Raksturojot otro problēmu grupu, ir jāmin, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir izveidojies un nostabilizējies priekšstats, ka publikācijas par prostitūciju ir sensacionālas un piesaista papildu interesi preses izdevumam. Atsevišķās publikācijās fakti vai to interpretācija tika izklāstīti, ievērojot to, galvenokārt, cik daudz tie veido sensacionālu sižetu, nevis to, cik tie tiešām atbilst patiesībai, kā arī netika ievērotas norunas ar informācijas avotu, ka tas paliek konfidenciāls. Raksturīgākais piemērs ir 1998. gada publikācija kādā rīta laikrakstā, kur, neievērojot iepriekšējo vienošanos ar informācijas sniedzēju, tika publicēta viņas fotogrāfija, turklāt ar parakstu par AIDS saslimšanas gadījumu biežumu prostitūtu vidū.

Gan šajā gadījumā, gan arī, rodoties konfliktsituācijām ar policiju, personas, kas griezās VCB pēc konsultācijām, par apgrūtinošu minēja faktu, ka nav atbilstošas likumdošanas, lai noteiktu prostitūcijas juridisko statusu. Tas savukārt dod iespējas valsts varas pārstāvjiem negodprātīgi izmantot savas pilnvaras un savu rīcību attaisnot ar atbilstošas likumdošanas trūkumu. Arī iemesls, kāpēc personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, neizrāda interesi par konfliktsituāciju risinājumu, t.i., nesniedz iesniegumu Valsts policijā, VCB vai prasību tiesā, ir balstīts prostitūcijas nenoteiktajā juridiskajā statusā, kā arī pastāvīgos un neprognozējamos sankciju draudos.

Ministru kabineta pieņemtie "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi" ir juridisks pamats, lai ierobežotu prostitūciju, tai skaitā nodrošinātu sabiedrisko kārtību, likvidētu nepilngadīgo prostitūciju, ierobežotu ielas vardarbību un ierobežotu seksuāli transmisīvo slimību izplatību. Līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim ar prostitūcijas eksistenci saistītās problēmas netika sistemātiski un kvalificēti risinātas. Lai veidotu prostitūcijas uzraudzību efektīvāku, "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi" paredz atsevišķu atbildību pašvaldībām — noteikt teritorijas, kur prostitūtas var piedāvāt savus pakalpojumus, un Labklājības ministrijai — izstrādāt veselības karšu paraugus un noteikt nepieciešamo medicīnisko pārbaužu apjomu un regularitāti.

1998. gada decembra sākumā VCB griezās vairākas personas ar lūgumiem paskaidrot "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu"spēkā stāšanās kārtību, kā arī sniegt vērtējumu vai Noteikumi nesatur cilvēktiesību pārkāpumus. Īpaša uzmanība tika pievērsta jautājumam, vai, izsniedzot veselības kartes un veicot personu, kas nodarbojas vai vēlas nodarboties ar prostitūciju, uzskaiti, netiks ierobežotas citas valsts garantētās tiesības, piemēram, brīvi izceļot no valsts. Neskaidrības bija arī ar Noteikumos minēto veselības karšu saņemšanas kārtību — līdz 15. decembrim Labklājības ministrijā nebija sagatavots veselības kartes paraugs vai arī rīkojums par veselības karti aizvietojošu medicīnisku dokumentu. Informācija par veselības karšu izsniegšanas kārtību 15. decembrī nebija saņemama arī Seksuāli transmisīvo un ādas slimību veselības centrā. Lai novērstu represīvos pasākumus pret prostitūtām, tāpēc ka līdz ar "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu" stāšanos spēkā viņām nav Noteikumos minētās veselības kartes, personām, kas griezās pēc informācijas un aizstāvības Valsts cilvēktiesību birojā, tika izsniegtas izziņas, ka viņas nedrīkst tikt uzskatītas par "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu" pārkāpējām un atbilstoši sodītas. Par šo situāciju, kā arī tai doto VCB vērtējumu tika informēta Iekšlietu ministrijas Valsts policijas tikumības policijas priekšniece.

Fakts, ka līdz "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu" spēkā stāšanās datumam — 15. decembrim — nebija sagatavotas veselības kartes, bija devis vēl vienu ieganstu valsts represīvo institūciju struktūrām aizturēt personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, jo formāli tās neievēro Ministru kabineta izdotos noteikumus. Līdz ar Noteikumu spēkā stāšanās brīdi jau tā neskaidrais prostitūtu juridiskais statuss tika vēl vairāk sarežģīts. Noteikumu nepildīšana (šajā gadījumā — no valsts iestādes puses) arī kavēja to, ka tiek veikta prostitūcijas uzraudzība un ierobežošana.

Noteikumu pildīšanu apgrūtina arī tas, ka lielākā daļa pašvaldību, kuru teritorijās pēc Valsts policijas ziņām notiek nodarbošanās ar prostitūciju, nav noteikušas vietas, kur prostitūta var piedāvāt seksuālos pakalpojumus vai pieņemt seksuālo pakalpojumu pasūtījumus, kā to nosaka Noteikumu 4. punkts. Šī punkta nepildīšana nav radījusi problēmas tam personu lokam, uz kuru pirmām kārtām attiecas Noteikumi, t.i., prostitūtām. Līdz šim VCB nav saņēmis sūdzības par to, ka prostitūtas tiktu administratīvi sodītas par šī Noteikumu punkta neievērošanu. Kamēr pašvaldība (piemēram, Rīgā) nav pieņēmusi lēmumu par to, vai ar prostitūciju tās teritorijā ir atļauts nodarboties vai ne, šīs pašvaldības teritorijā nepastāv nekādi ierobežojumi vai aizliegumi attiecībā uz vietām, kur ar prostitūciju var nodarboties. Nepildot Noteikumu 4. punktā minētās prasības, ir apgrūtināta arī to profilaktisko pasākumu veikšana, kuru dēļ Noteikumi ir pieņemti, tai skaitā prostitūcijas kontrole, seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanās ierobežošana un nepilngadīgo prostitūcijas likvidācija.

VCB turpinās sekot "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu" izpildei, kā arī tam, lai valsts institūcijas, kas ir atbildīgas par Noteikumu realizāciju, savā darbā ievērotu vispārējos cilvēktiesību principus — tiesības uz personas neaizskaramību, tiesības uz drošību, tiesības uz maksimālu fiziskās un garīgās veselības līmeni, tiesības uz bērna pilnvērtīgu attīstību un vispārējo nediskriminācijas principu. VCB turpinās informēt atbildīgās institūcijas un sabiedrību, ja kādi no šiem cilvēktiesību principiem ir potenciāli apdraudēti vai arī pārkāpti.

sinājumi starp dažādām reliģiskajām organizācijām un valsts iestādēm ir bijusi VCB lielākā prioritāte reliģisko tiesību jomā. Lai dotu nelielu ieskatu par šo procesu, kā tipiskāko varu minēt Tieslietu ministrijas atteikumu reģistrēt Jehovas liecinieku draudzes kā reliģiskas organizācijas. Šis piemērs arī ir pateicīgākais reliģijas un izglītības debates kontekstā. Juridiski atteikums reģistrēt Jehovas liecinieku draudzes tika motivēts ar to draudiem citu personu veselībai un sabiedriskajai kārtībai. Taču vairākos sabiedriskajos un valsts iestāžu forumos (tai skaitā — LR Tieslietu ministrijas Jauno reliģisko kustību pētīšanas padomē) kā motīvs tika izteikta vienkārši nepatika vai arī fobija pret šo reliģisko kustību kā pret sektu — faktiski tā bija arī nevēlēšanās akceptēt šo nepazīstamo un aizdomīgo reliģisko organizāciju klātbūtni Latvijā, norobežot tās no iespējamām valsts piešķirtām privilēģijām, garantijām un tiesībām. Un tas ir saprotams, cik tālu tas attiecas uz tā vai cita veida reliģiskās gaumes dominanti sabiedrībā un vēlēšanos aizsargāt reliģisko situāciju, kas valstij ir tradicionāla. Debatējot par šo reliģisko kustību reģistrāciju, VCB argumentēja gan ar Latvijai saistošajām vispārējām cilvēktiesību normām, kas nosaka zināmu kārtību, kā reliģisko kustību darbība var tikt ierobežota, kā arī ar sabiedrības attīstības procesu, kurā ir vairāki veidi, kā tās izpratne par pasaules reliģiju kopainu var tik mainīta. VCB viedoklis ir, ka nepastāv tādi cilvēktiesību argumenti, lai aizliegtu jaunās reliģiskās organizācijas, izņemot gadījumus, ja tās izdara likumpārkāpumus. Taču pat ja kāda reliģiskā kustība ir ar potenciāliem draudiem Latvijas likumiem un sabiedrības interesēm, tās darbību nevar ierobežot, piešķirot tai nelegālas organizācijas statusu, bet gan veicot juridiski korektu tās uzraudzību, kā arī informējot un izglītojot sabiedrību. Iespējams, ka debatēs par Jehovas lieciniekiem sabiedrības izglītības jautājums palika kā samērā perifērs, tomēr tas bija. Tas, cik šis jautājums ir svarīgs, pierāda arī atjaunojušās debates pirms Izglītības likuma pieņemšanas. Jaunās reliģiskās kustības ar to iespējamo bīstamību ir drauds sabiedrībai, kuras izpratne par reliģijām nav balstīta vispārējā un sistemātiskā izglītībā un kurā neeksistē ilgstošas un stabilas reliģisko uzskatu un prakses tradīcijas.

Attiecības starp reliģiju un izglītību situācijā, kāda tā ir šobrīd, nosaka Reliģisko organizāciju likums. Situācija nemainīsies arī tad, kad spēkā stāsies Saeimas 29. oktobrī pieņemtais Izglītības likums, jo tā desmitajā pantā ir atsauce uz Reliģisko organizāciju likumu, kas faktiski atstāj šīs attiecības negrozītas — valsts turpinās finansēt konfesionālas kristīgās ticības mācības pasniegšanu skolās. Debatējot par 10. panta formulējumu Izglītības likumā, pirms tā pieņemšanas dažādu konfesiju, mācību iestāžu un Izglītības un zinātnes ministrijas konsultatīvās komisijas pārstāvji, kā arī Saeimas deputāti piedāvāja trīs dažādus šī panta formulējumus. Taču pateicoties tam, ka Izglītības likumā ir noteikta katras skolas diezgan lielā autonomija mācību programmu izstrādāšanā, visi trīs atšķirīgie izglītības un reliģijas attiecību veidi var pastāvēt atšķirīgās formās atkarībā no mācību iestādes prioritātēm un tās vadītāja izvēles. Trīs debatētie reliģijas mācīšanas veidi bija — reliģijas mācība, starpkonfesionāla kristīgās ticības mācība un konfesionālā ticības mācība. Ironiski, bet pastāvot būtiskām konceptuālām atšķirībām starp šiem trim formulējumiem, Izglītības likumā minētā kristīgās ticības mācība nav vis starpkonfesionāla. Tas maldīgi varētu likties šo trīs vārdu savienojuma iekšējās loģikas dēļ, bet gan konfesionāla ticības mācība. Tas kļūst skaidrs tiem, kas zina likuma nākamajā pantā pieminētā Reliģisko organizāciju likuma saturu.

Saglabājot Izglītības likumā konfesionālu ticības mācību, tiek saglabāta arī situācija, kāda tā pastāvēja vispārizglītojošās skolās pirms likuma pieņemšanas — ticības mācību apguva 4% vispārizglītojošo skolu audzēkņu. Stājoties spēkā Izglītības likumam , ir sagaidāms, ka ticības mācība tiešām tiks mācīta pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas programmas. Iespējams, ka tas varētu sekmēt šī mācību priekšmeta saturisko kvalitāti, kas savukārt to varētu radīt pievilcīgāku vairāk nekā tikai 4% vispārizglītojošo skolu audzēkņu. Fakts, ka reliģijas mācīšana skolās nefunkcionē, diemžēl šķiet, ka nebija par iemeslu ieinteresētajiem dažādu reliģijas un izglītības attiecību formulējumu aizstāvjiem vienoties par vispārpieņemamu izglītības konceptu, kas gan nodrošinātu kristīgās ticības mācīšanu valsts finansētajās skolās, gan to, ka šo priekšmetu tiešām arī kāds mācās. Pašreizējais Izglītības likuma formulējums ignorē to reliģisko, konfesionālo, agnostisko vidi un ētisko realitāti, kāda tā ir šobrīd Latvijā, un likuma piedāvātā reliģiskās izglītības shēma nav labākais, efektīvākais un tolerantākais veids, kā valsts vispārizglītojošajās skolās var tikt mācīta kristīgā ticība, protams, skolas izglītības kompetences ietvaros.Arī trīs gadus pēc Reliģisko organizāciju likuma pieņemšanas Izglītības un zinātnes ministrija nav apstiprinājusi likumā pieminēto programmu.

Pieņemot Izglītības likumu ar tā pašreizējo nosacījumu izglītības un reliģijas attiecībām, kristīgā ticības mācība acīmredzot tiks mācīta tajās skolās, kur par šo priekšmetu ir vismaz desmit interesenti un kur skolai ir pieejams attiecīgās konfesijas pedagogs (gadījumā, ja interesenti un pedagogs ir no tās pašas konfesijas). Vēlreiz atceroties Latvijas neviendabīgo reliģisko un nereliģisko situāciju (ārpus Latgales), skolu skaits, kas atbilst šīm pazīmēm, īpaši nepieaugs. Jau pieminētā skolu autonomija dažādu mācību programmu izstrādāšanā un pasniegšanā tomēr garantē reliģiskās izglītības kvalitātes dažādību — skolas ar padziļinātu humanitāro ievirzi, vai arī vienkārši — vēlēšanos nodrošināt saviem audzēkņiem kvalitatīvu izglītību, tai skaitā — par pasaules reliģijām. Šādus mācību priekšmetus skolas var mācīt savu autonomo programmu ietvaros. Formāli ar šādu atrunu skolu audzēkņiem tiek saglabāta iespēja izvēlēties apgūt zināšanas par pasaules reliģijām vai konfesionālu ticības mācību, vienkārši izvēloties atbilstošu skolu.

Ministru kabineta noteikumi nesekmē černobiļiešu medicīnisko un sociālo rehabilitāciju

Stājoties spēkā MK noteikumiem par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, černobiļieši saskaras ar diva veida problēmsituācijām — tiek pārkāpta invaliditātes noteikšanas kārtība, kāda tā ir noteikta LR Labklājības ministrijas instrukcijā Invaliditātes noteikšanai Veselības un darbspēju eskpertīzes ārstu komisijā , kā rezultātā nepamatoti tiek samazinātas invaliditātes pensijas. Valsts cilvēktiesību birojs to vērtē par tiesību uz vienlīdzīgām valsts garantijām pārkāpumu, tai skaitā personām, kurām ir saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu.

Pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas likumdošanā parādijās jauns termins "saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu" un "personas, kas uzturējušās radioaktīvā piesārņojuma zonā". Ir pagājuši gandrīz 13 gadi, kuru laikā gan sabruka PSRS, gan mainījās likumi, bet cilvēki palika, cilvēki, kuri nēsā sevī šīs katastrofas sekas. 1996.gada 16.jūlijā tika pieņemti MK noteikumi Nr. 263 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā". Šo noteikumu 13. pants paredz, ka ārstu komisija, izvērtējusi veiktos un iespējamos personas ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus un to rezultātus, kā arī personas iespējas integrēties sabiedrībā, nosaka invaliditāti bez atkārtotas izmeklēšanas termiņa norādes gadījumos, ja slimības izraisītās organisma morfoloģiskās pārmaiņas un funkcionālie traucējumi pēc trīs gadu novērošanas uzskatāmi par neatgriezeniskiem.

Daudzi černobiļieši , kā tiek dēvēti Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, par invalīdiem jau tika atzīti gadus desmit un, protams viņiem, bija likumsakarīgi piešķirta invaliditātes grupa uz mūžu. Diez vai kāds no viņiem pašiem vai arī ārstējošiem ārstiem varēja cerēt, ka vēl pēc trīs gadiem viņi kļūs veselāki. Līdz šim likās viss ir likumīgi un pareizi, bet izrādījās — nē.

1998. gada 22. augustā stājās spēkā MK noteikumu Nr. 441 "Noteikumi par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu" 38.pants, kurā teikts: personām, kas piedalījušās Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā invaliditātes pensijas aprēķināmas pēc formulas: 90% darba samaksa reizināta ar profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpi procentos.

Jaunajā formulējumā ir ietverts risks, ka, nosakot profesionālo darba spēju zudumu procentos, invaliditātes pensijas apjoms var tikt samazināts, pamatojot to ar atkārtotās VDEĀK lēmumu. Stājoties spēkā jaunajiem MK noteikumiem, apstiprinājās černobiļiešu raizes par to, ka atkārtotās VDEĀK apskates rezultāti noteiks mazāku profesionālo darba spēju zudumu procentos un tā izrietošo mazāku pensiju, neraugoties uz to, ka ārstējošie ārsti savos apskates ziņojumos nebija norādījuši par medicīnisku profesionālo darba spēju pieaugumu un Černobiļas avārijas likvidācijā iegūtās invaliditātes samazināšanos. Tos Černobiļas invalīdus, kuriem jau ir noteikta invaliditāte uz mūžu, pēkšņi uzaicina ierasties uz veselības un darbaspēju pārbaudi, pie tam līdzi ņemot jaunu nosūtījumu uz VDEĀK, t.i., nevis ārstējošais ārsts, novērtējot sava pacienta veselības stāvokli, norīko viņu uz atkārtotu pārbaudes komisiju, bet gan pats invalīds lūdz ārstu, lai viņu norīko uz ārstu komisiju. Šāda norīkojumu saņemšanas kārtība ir sarežģīta, taču formāli tiek ievērots nosacījums par to, ka pacientu uz atkārtoto komisiju norīko ārstējošais ārsts. Kaut arī šajā situācijā pacients saņem no ārstējošā ārsta norīkojumu uz komisijas apskati pēc komisijas pieprasījuma, neraugoties uz to, ka ārstējošais ārsts nav konstatējis veselības stāvokļa uzlabošanos, kas varētu būt par iemeslu norīkojumam uz atkārtotu apskati VDEĀK.

Atbilstoši informācijai, ko VCB ir ieguvusi no invalīdu sūdzībām, kā arī VDEĀK pārstāvjiem, ar kuriem VCB sazinājās, izskatot sūdzības, atsevišķos gadījumos atkārtotas pārbaudes gala rezultāts ir komisijas lēmums "atstāt iepriekšējo invaliditātes grupu, samazinot profesionālo darbspēju zaudējumu par 30% ". Proporcionāli tiek samazināta arī pensija. VCB izskatītajās sūdzībās sūdzību iesniedzējiem nebija ārstējošo ārstu konstatēta veselības uzlabošanās, tajā pašā laikā VDEĀK bija samazinājusi profesionālo darbspēju zaudējumu par 30%. VCB, sazinoties ar atbilstošām institūcijām, vēlējās noskaidrot iemeslus — kāpēc ir noticis vienlaicīgs un identisks veselības stāvokļa uzlabojums, atbilstoši VDEĀK slēdzieniem, dažādiem cilvēkiem, kuriem ir saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu.

Kad VCB griezās pie VDEĀK valsts komisijas vadītājas Ozolas kundzes ar lūgumu izskaidrot radušos situāciju un pamatot uzaicinājuma iemeslu atkārtotai veselības pārbaudei, atbilde bija šāda: "Ventspils VDEĀK nepamatoti noteica S. kungam invaliditāti bez atkārtota pārbaudes termiņa norādes, jo viņa veselības stāvoklis nav bijis stabils." Jebkuram cilvēkam veselības stāvoklis nav stabils, nerunājot jau par černobiļiešiem . Noteikumos skaidri teikts, ja slimības izraisītās ogranisma morfoloģiskās pārmaiņas un funkcionālie traucējumi ir neatgriezeniski un uzlabojums nav gaidāms. Arī no S. kunga medicīniskajiem datiem neizriet, ka viņa veselības stāvoklis arī pēc trim gadiem būtu uzlabojies, bet, neraugoties uz to, lēmums ir viens, — samazināt darbaspējas zuduma procentus un atstāt iepriekšējo invaliditātes grupu ar atkārtotu pārbaudi pēc 6 mēnešiem.

VCB uzskata, ka šādi izsaukumi uz ārstu komisiju ir nepamatoti, jo ir jāvadās pēc likuma — tikai ārstējošais ārsts var norīkot savu pacientu uz ārsta komisiju, kā arī, ja persona pati izsaka šo vēlēšanos. Protams, likums arī nosaka, ka Valsts komisija kontrolē un pārbauda primāro komisiju pieņemtos lēmumus, bet tādā gadījumā ir jābūt šīs kontroles rezultātiem, uz kā pamata invalīdu var izsaukt uz atkārtotu pārbaudi, un tam ir jābūt arī minētām uzaicinājumā.

Un tomēr rodas jautājums: kāpēc primāro komisiju lēmumu pārbaude notiek tikai pēc trim gadiem, t.i., tikai tagad, kad ir pieņemti jaunie MK noteikumi?

Tā kā likums paredz, ka Valsts komisija ekspertīzes lēmuma pieņemšanā ir neatkarīga, birojam nav tiesības apstrīdēt šo lēmumu, bet to var pārsūdzēt tiesa. Černobiļieši ir cieši apņēmušies aizstāvēt savas tiesības,un, iespējams, turpmāk var sekot kāds tiesas process.

Sūdzību daļas 1998.g. 4.ceturkšņa darba pārskats

rakstiskās sūdzības mutiskās

Tēmas saņemtas atrisinātas atteiktas izbeigtas ar ieteik. konsultāc.

1. Personas tiesībsubjektības atzīšana: A. Nepilsoņu legalizācija; B. Ārvalstnieku tiesības. C. Bēgļu vai patvērumu meklētāju statusa noteikšana; 7 5 1 – 2 – – – – – 4 1 149 147 3

2.Bērnu tiesības. 4 2 – – 9

3. Personas tiesības uz humānu apiešanos un pašcieņas respektēšanu: A. Brīvības atņemšanas vietās; B. Psihoneiroloģiskās slimnīcas; C. Pansionātos un patversmēs. 7 1 – 3 – – 3 – – 2 1 – 9 9 –

4. Personas tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai. – – – – –

5. Personas tiesības netikt pakļautam diskriminācijai. – – – – 6

6. Personas tiesības uz drošību, brīvību un pers.neaizskaramību A. Policijas iestādēs B. Prokuratūrā – 4 2 – – – – 2 – 1 – 2 12 8

7. Personas tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu. 19 1 15 – 20

8. Personas tiesības uz iesniegumu izskatīšanu un atbildes saņemšanu valsts iestādēs. 2 – – – 22

9. Tiesības uz informācijas saņemšanu un izplatīšanu. 2 – 1 – 2

10. Personas tiesības uz sociālo drošību: A. Pensiju un pabalstu piešķirš.; B. Sociālo garantiju nodrošināšana.; C. No ieslodzījuma vietām atbrīvoto tiesības. 4 10 3 4 4 2 – 1 – 6 4 3 22 21 37

11. Personas tiesības uz darbu un taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem. 2 2 – 4 32

12. Personas tiesības uz īpašumu. 8 – 1 6 20

13.Personas tiesības uz mājokli: A. Atzīme par dzīvesvietu; B. Izlikšana no dzīvokļiem; C. Strīdi ar namīpašniekiem. D. Citi jautājumi 2 2 1 16 1 – – – – – – – 2 2 – 3 19 111 26 19

14. Tiesības uz veselībai drošu vidi. – – – 1 –

15. Dažādi. 25 6 7 6 38

kopā 127 27 30 46 743

Pārskats par 1998.gadā izskatītajām sūdzībām

rakstiskās sūdzības mutiskās

Tēmas saņemtas atrisinātas atteiktas izbeigtas ar ieteik. izskatīšanā konsultācijas

1998.g. 1998.g. 1998.g. 1998.g. uz 31.12 1998.g.

1. Personas tiesībsubjektības atzīšana PMLP: A. Nepilsoņu legalizācija; B. Ārvalstnieku tiesības. C. Bēgļu vai patvērumu meklētāju statusa noteikšana; 33 51 2 7 19 – 2 1 – 19 63 1 7 33 2 536 499 3

2.Bērnu tiesības. 7 2 1 1 4 32

3. Personas tiesības uz humānu apiešanos un pašcieņas respektēšanu: A. Brīvības atņemšanas vietās; B. Psihoneiroloģiskās slimnīcas; C. Pansionātos un patversmēs. 44 3 1 10 – 1 25 – – 8 1 – 9 2 – 21 11 10

4. Personas tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai. 5 1 1 – 3 5

5. Personas tiesības netikt pakļautam diskriminācijai. 5 – 2 – 2 30

6. Personas tiesības uz drošību, brīvību un pers. neaizskaramību A.Policijas iestādēs B.Prokuratūrā 3 37 10 – 1 – 1 2 5 – 21 – 5 20 5 12 58 28

7. Personas tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu. 51 1 42 7 20 102

8. Personas tiesības uz iesniegumu izskatīšanu un atbildes saņemšanu valsts iestādēs. 5 – 1 1 6 73

9. Tiesības uz informācijas saņemšanu un izplatīšanu. 2 – 1 1 2 12

10. Personas tiesības uz sociālo drošību: A. Pensiju un pabalstu piešķirš.; B. Sociālo garantiju nodrošināš.; C. No ieslodzījuma vietām atbrīvoto tiesības. 37 26 20 11 9 6 5 1 6 19 7 9 9 12 7 128 105 133

11. Personas tiesības uz darbu un taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem. 27 5 6 12 7 145

12. Personas tiesības uz īpašumu. 38 1 15 19 22 89

13.Personas tiesības uz mājokli: A. Atzīme par dzīvesvietu; B. Izlikšana no dzīvokļiem; C. Strīdi ar namīpašniekiem. D. Citi jautājumi 17 25 10 45 3 – 2 6 1 10 5 14 14 10 7 11 15 10 5 37 96 286 175 115

14. Tiesības uz veselībai drošu vidi 3 – – 2 1 19

15. Dažādi. 97 27 56 44 36 231

kopā 604 112 203 277 281 2954

Latvijas Valsts cilvēktiesību birojs