Šo pārdomu un rūpju tiešais cēlonis ir nejaušība. Pāršķirstot nesen saņemto 1996. gada Augstākās tiesas Senāta spriedumu un lēmumu krājumu, manu uzmanību 269. lappusē piesaistīja atsaukšanās uz Satversmes tiesu sējumu. Tā kā jau vairākus gadus biju sekojis Satversmes tiesas tapšanas gaitai un tās pirmajiem soļiem, vairākkārt izlasīju šo Senāta spriedumu.1 Un mans nolūks šeit ir mēģināt izskaidrot, kādēļ nejauši izlasītais spriedums radīja neizpratni un satraukumu. Viens spriedums nedod pamatu vispārināšanai. Turklāt divarpus gadi ir pagājuši. Ir iespējams, ka starplaikā daudz kas ir uzlabojies. Bet kā atsevišķs iemūžināts tiesisks dokuments tas liecina, manuprāt, par tik uzkrītošu juridiskas analīzes un tiesību sistēmas kopsakarību izpratnes trūkumu, ka apstākļu nezinātājs varētu tādu spriedumu uztvert pat kā tiesu nemākulības vai patvaļas piemēru.
Juridiska analīze nav pašmērķis. Juridiska analīze leģitimē spriedumu. To nevar aizstāt nedz ar "objektīvas patiesības" piesaukšanu, nedz ar apgalvojumiem par likuma neapstrīdamo skaidrību, pilnību un nelokāmību. Pavirši, miglaini un nesaturīgi spriedumi rada aizdomas. Kā sacījis Marks Tvens, var piemuļķot dažus cilvēkus vienmēr un visus cilvēkus dažreiz, bet nevar piemuļķot visus cilvēkus vienmēr.
Spriedums, ko šis raksts iztirzā, satur vairākas juridiskas problēmas. Katrai problēmai var būt vairāki risinājumi. Šis raksts neuzspiež savus risinājumus, bet apstrīd Senāta risinājumus kā nepietiekami pamatotus un no tiesiskas valsts attīstības viedokļa Latvijai nevēlamus.