Turpinājums no 1.lpp.

Lietas apstākļi

Saņēmis no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) koriģētu deklarāciju 1994. gada ienākumiem, nodokļu maksātājs Elmārs Vītoliņš bija pārliecināts, ka ar vietējās VID nodaļas 1995. gada 23. marta lēmumu viņam uzliktā nodokļa papildlikme Ls 160 nav likumīga. Pamatodamies uz 1993. gada 11. maija likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"2, Vītoliņš 1995. gada 5. maijā iesniedza sūdzību VID priekšniekam par nepareizi aprēķinātu un iekasētu nodokļa papildlikmi. Kad VID priekšnieks sūdzību noraidīja, Vītoliņš griezās Rīgas Centra rajona tiesā ar lūgumu VID lēmumu atcelt un uzlikt VID par pienākumu atmaksāt nepamatoti saņemto summu.

Vītoliņš savā lūgumā neapšaubīja VID aritmētiku, bet formulu VID skaitļošanas pamatā. Likuma 3. pants nosaka, ka nodokļu maksātāja gada (mēneša) apliekamais ienākums ir viņa gada (mēneša) ienākums, izņemot "neapliekamos ienākumus", no kuriem atskaitīts, starp citu, "maksātāja gada (mēneša) neapliekamais minimums". Lietas pamatā bija Vītoliņa un VID domstarpības par neapliekamo minimumu. Likuma 12. panta ("Gada (mēneša) neapliekamais minimums") pirmā daļa visumā atkārto 3. pantā teikto un piemetina, ka gada neapliekamo minimumu veido mēnešu neapliekamo minimumu summa. Šajā gadījumā Saeima bija atturējusies no minimuma izteikšanas latos, bet ar panta otro daļu deleģējusi summas noteikšanu Ministru kabinetam.3 Ministru kabinets, jau otrreiz izmantojot deleģēto varu, 1994. gada 19. aprīlī saistoši noteica divus neapliekamā mēneša minimuma apmērus. Noteiktie apmēri bija, piemērojot likuma 12. pantu, — 22,5 lati, piemērojot likuma 9., 13., 15., 17. un 20. pantu, — 15 lati.4 Ar šo noteikumu stāšanos spēkā tika atcelti līdzīgie 1993. gada 11. decembra Ministru kabineta noteikumi, kuros atbilstošie apmēri bija nodokļu maksātājiem labvēlīgāki, proti, 25 un 20 lati.5 Acīmredzot 1993. gadā nodokļu maksātāju vidū sadzirdamas balsis par divējāda minimuma nelikumību nebija pacēlušās. Bet, kad 1994. gadā šie skaitļi tika samazināti un rezultātā iedzīvotāju tā gada nodokļu nasta kļuva smagāka, ir saprotams, ka interese par nodokļu pēkšņās kāpšanas cēloņiem pieauga. Vītoliņam bija ievērojis to, ka pēc likuma šķietami viengabalainais "neapliekamā mēneša minimuma" jēdziens ir sašķelts un nepieņemami lietots Ministru kabineta noteikumos. Pēc viņa vārdiem, tā bija "spoža ideja, kā iedzīvotājus apkrāpt un naudu iepludināt budžetā, nerēķinoties ar likumu".6

Rajona un apgabaltiesas spriedumi

Rīgas Centra rajona tiesa ar 1996. gada 2. aprīļa spriedumu apmierināja Vītoliņa sūdzību. VID neveicās labi arī ar iesniegto apelācijas sūdzību. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar tā paša gada 29. augusta spriedumu atcēla VID lēmumu un uzlika par pienākumu atmaksāt Vītoliņam no viņa nepamatoti ieturēto naudu.

Apgabaltiesa atzina, ka likuma 12. pantā ir runa par vienu vienīgu gada (mēneša) neapliekamo minimumu, un tādēļ Ministru kabinets, kuram norādītā likuma norma uzlikusi par pienākumu noteikt šī neapliekamā minimuma apmēru, drīkstēja izvēlēties tikai vienu latos izteiktu summu. Noteikdams divus dažādus mēneša neapliekamā minimuma apmērus, Ministru kabinets pārkāpa tam ar likumu piešķirto rīcības spēju. Ministru kabineta noteikumi varēja tikt piemēroti tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar likumu. Saskaņā ar likumu "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību"7 8. panta pirmo nodaļu, "ja pastāv pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks". Septembra vidū VID atmaksāja Vītoliņam ieturēto naudu.8

Abu spriedumu pareizību ir grūti apstrīdēt. Tas, ka likums minimuma jēdzienu apraksta vienskaitlī, nav vienīgais apstāklis, kas norāda uz likuma pārkāpumu. Likuma uzbūvē "Viena gada (mēneša) neapliekamais minimums" ir unitārs, nedalāms jēdziens, ko likumdevējs lieto diviem atšķirīgiem nolūkiem. Savā pirmajā lomā minimuma jēdziens izsaka to minimālo indivīda ienākuma daļu, kura aplikšana ar nodokli būtu saimnieciski, sociāli un ētiski neattaisnojama.9 Savā sekundārajā lomā minimuma jēdziens ir "vērtības vienība, ko likumdevējs ir paredzējis dažādām aplēsēm. Piemēram, likuma 9(14). pantā viņš ir lietots, tā teikt, "privileģēta" ienākuma neapliekamās daļas aprēķināšanai: darbinieka vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā darba devēja piešķirtais bēru pabalsts nav apliekams ar nodokli, ja tā vērtība nepārsniedz piecus mēneša neapliekamos minimumus". Bet gada (mēneša) neapliekamais minimums savā lomā kā vērtības vienība visspilgtāk parādās 15. panta 3. nodaļā sakarā ar nodokļa papildlikmes (t.i., likmes pāri par 25 procentu nodokļa pamatlikmi) aprēķināšanai: "Nodokļa papildlikme 10 procentu apmērā jāmaksā no summas, kas aprēķināta kā starpība starp gada (mēneša) apliekamā ienākuma summu un summu, kas vienāda ar 20 gada (mēneša) neapliekamajiem minimumiem." Ir iemesls domāt, ka nodokļa likuma projektēšanas un pieņemšanas stadijā likumdevējs ieveidoja likumā kopsakarības tā, lai katra neapliekamā minimuma apmēra pārvērtēšana izraisītu tikai paredzētas pārmaiņas citās likuma daļās, kurās minimums parādās savā sekundārajā lomā.

Mēģinot attaisnot VID un Ministru kabineta rīcību, toreizējais premjers Šķēle sacīja:

"Mēneša neapliekamā minimuma apmēru atbilstoši likumam nosaka tikai valdība, šī norma tieši un neapstrīdami deleģē valdībai tādas tiesības, nenosakot un neierobežojot tās, cik bieži un pēc kādas metodikas, kādā summas lielumā tas tiek darīts. Arī likuma pantos absolūtos skaitļos šī minimuma summa nav noteikta, un es uzskatu, ka viss ir noticis atbilstoši likumam."10 Šķēles paziņojums politisku sarežģījumu laikā ir saprotams un varbūt piedodams, bet tā saturs netieši aicina pieturēties pie aplama uzskata par likumdevēja un izpildvaras attiecībām. Šī aplamā uzskata pamatā ir vai nu nespēja, vai nevēlēšanās saredzēt tiesiski svarīgo, proti, ka izpildvarai ir godīgas rīcības brīvība jomā ( scope of discretion; Ermessensspielraum ), kuru tai atvēl Satversme vai likums, ka izpildvaras rīcībai ārpus šīs jomas robežām nav tiesiska spēka un ka viens no tiesu varas pienākumiem ir raudzīties, lai nelikumīga izpildvaras rīcība nepārkāptu personas tiesības un intereses, ko Satversme un likums aizsargā. Šie principi ir vispār pazīstami un bija savilkti kopā jau Latvijas 1921. gada likumā par administratīvajām tiesām:

"4. Protesti un sūdzības piekrīt administratīvo tiesu izspriešanai tiktāl, ciktāl viņiem ir par pamatu: a) likuma vai obligatoriska rīkojuma pārkāpums; b) pilnvarojuma izlietošana, pārkāpjot mērķi, kuram tas dots; c) izvairīšanās no darbības, kuru likums vai obligatorisks rīkojums uzliek par pienākumu; d) lietas vilcināšana."

"Lēmumu un rīkojumu lietderīgumu administratīvās tiesas nepārbauda."11

Senāta Civillietu departamenta spriedums

Drīz pēc Rīgas apgabaltiesas sprieduma VID iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, lūdzot atcelt spriedumu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai. Kad Senāta Civillietu departamenta tiesas sēdē, cik noprotams no publicētā Senāta sprieduma, puses (VID zvērināta advokāta Andra Grūtupa pārstāvēts un Vītoliņš, uzstādamies pro se ) bija atkārtojušas savus viedokļus par nodokļa likuma 12. panta interpretēšanu un prokurors Pličs kaut ko piemetinājis, senatori Krauze, Gencs un Saulīte atzina, ka kasācijas sūdzība apmierināma un tiesas spriedums atceļams.

Divas dienas pēc Senāta sprieduma laikraksts "Diena" ziņoja par Vītoliņa reakciju:

"(..) E.Vītoliņš "Dienai" minēja, ka jau gaidījis tādu AT Senāta lēmumu. Pašreiz lieta esot pāraugusi tikai likumības robežas un jūtama jau politikas ietekme tajā, uzskata E.Vītoliņš."

Tā pati ziņa saturēja arī sekojošo:

"(..) VID ir aprēķinājis, ka iedzīvotājiem par nepareizi aprēķinātiem nodokļiem varētu būt no valsts budžeta jāatmaksā ap 37 miljoniem latu. Valdībā savulaik tika runāts par iespējamu politiska lēmuma pieņemšanu šajā lietā, taču pagaidām iedzīvotājiem iespējams apstrīdēt nodokļu aprēķinus vienīgi ar tiesas starpniecību(..)."12

Diemžēl tieši pretējais ir izlobāms no Senāta skeletālā sprieduma. Senāts vai nu apzinīgi, vai profesionālas neuzmanības dēļ paziņoja, ka aizver tiesu durvis iedzīvotāju iespējai apstrīdēt nelikumīgus nodokļu aprēķinus. Spriedums min divus ieganstus. Viens iegansts ir apgalvojums, ka Civilprocesa kodeksa 239.6. pants neparedz tiesai tiesības izšķirt jautājumu par Ministru kabineta noteikumu atbilstību likumam, kā arī "neuzliek tiesai par pienākumu pārbaudīt nodokļu aprēķinu metodiku, kas regulēta ar šajā lietā apstrīdētajiem Ministru kabineta noteikumiem". Tas, ka šis apgalvojums nav nopietni ņemams, cerams, parādīsies izskatīšanas gaitā. Otrs iegansts ir apgalvojums, ka Satversmes tiesas likuma 16. pants ir atņēmis vispārīgajām tiesām kompetenci izskatīt lietas, kurās ir konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem. Satversmes tiesas likums13 stājās spēkā 1996. gada 14. jūnijā, t.i., starplaikā starp pirmajām divām tiesām. Šis apgalvojums pelna nopietnu analīzi, jo, ja spriedums, kas balstās uz šo apgalvojumu, netiek atspēkots un atmests, sekas var būt nevēlamas.

Administratīvās jurisdikcijas analīze

Bija bažas jau tūlīt pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas, ka ierasto padomju izpildvaras patvaļu un primitīvo tiesisko pozitīvismu būs grūti pārvarēt. Šī patvaļa un primitīvais pozitīvisms izpaudās tiesisko normu padotības (hierarhijas) biežā, ja ne parasti pieņemtā, neievērošanā un tiesu nevarībā. Tas radīja šaubas par tiesību īstumu un veicināja nievājošu izturēšanos kā pret ierēdniecību, tā tiesām. Gaišākās galvas saprata, ka šī pagātne būs pārvarama tikai ar pūlēm divos virzienos: ar tiesiskuma ieviešanu un uzsvēršanu izpildvaras iestāžu (pārvaldes, administrācijas) iekšējā darbā un ar atjaunotu un stiprinātu tiesu pārraudzību pār tiesiskumu pārvaldes saskarē ar privātām personām.14 Tāda kārtība bija un pastāvēja Latvijā pirms okupācijas perioda uz jau minētā administratīvo tiesu likuma pamata, katrā ziņā pirmo četru Saeimu laikā.

Saeimas 1994. gada likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību"15 8. pants satur vispārībai (tātad arī tiesām) adresētu normu: "(1) Ja konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks." Normatīvo aktu padotību likums nenorāda, bet tā jau bija vairākkārt iztirzāta juristu vidē16 un vispār (domājams, arī tiesām) zināma. Katrā gadījumā Ministru kabineta 1995. gadā izdotie "Administratīvo aktu procesa noteikumi"17 sniedz autoritatīvu vispārējo Latvijas tiesību normu padotības sarakstu 10. pantā. Tas, ka likums ir augstāks par Ministru kabineta noteikumiem, nepārsteidz. Šo pašu Ministru kabineta izdoto noteikumu 11. pants piemetina: "Ja iestāde konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām, iestādei jāpiemēro tā norma, kurai ir augstāks juridisks spēks."

Lai gan 1995. gada noteikumu 1. pants runā tikai par to piemērošanu "visos pārvaldes procesa gadījumos", šo noteikumu nozīme ir tālejoša. Tie turpina pilnveidot un nostiprināt pamatus tiesas pārraudzībai ( judicial review; gerlichtliche Überprūfung ) par tiesiskumu pārvaldes saskarē ar privātām personām. Pārvaldes iestādes (piemēram, VID) izdod administratīvus aktus, kas attiecas uz individuālām juridiskām vai fiziskām personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskas attiecības (piemēram, noteicot Vītoliņam uzliekamo nodokļa papildlikmi). Iestāde izdod administratīvu aktu uz lēmuma pamata (kā to darīja VID vietējā nodaļa Vītoliņa lietā). Administratīvais akts stājas spēkā, bet adresāts to "var apstrīdēt nākamajā augstākajā iestādē", ko Vītoliņš arī darīja ar savu 1995. gada 5. maija sūdzību VID priekšniekam. Tomēr VID ar lēmumu apstrīdēto administratīvo aktu apstiprināja, jo iestāde nesaredzēja, ka akts būtu "pēc satura… pretrunā ar tiesību normām", ka iestāde nebūtu "pareizi piemērojusi tiesību normu" vai nebūtu "ievērojusi tiesību normu hierarhiju".18 Ar šo Vītoliņš savas tiesības apstrīdēt VID lēmumu pārvaldes procesā bija pilnībā izmantojis ( had exhausted his administrative remedies; hatte zunächst sein Recht im Verwaltungswege gesucht ), kas ir vispār pieņemts priekšnoteikums pārvaldes lēmumu pārsūdzēšanai tiesā un iekļauts arī Civilprocesa kodeksa 2392. pantā.

Likums "Par tiesu varu" garantēja Vītoliņam tiesības, "lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas… [viņa] tiesības, ievērojot visas taisnīguma prasības". Šīs garantētās tiesības ietvēra "tiesības uz tiesas aizsardzību pret… [viņa] mantas apdraudējumu" (3. pants). Administratīvajās lietās tiesas bija kompetentas izskatīt "personu sūdzības par valsts pārvaldes iestāžu un amatpersonu rīcību" (7. pants). Vītoliņa administratīvajā lietā Rīgas Centra rajona tiesa bija kompetenta pirmās instances tiesa un Rīgas apgabaltiesa — kompetenta apelācijas instance (30. un 36. pants). Pat 1996. gadā spēkā esošais Civilprocesa kodeksa 2391. pants toreizējā redakcijā, kas bija Padomju Savienības 1989. gada likuma19 kopija, atzina Vītoliņa tiesības pārsūdzēt tiesā VID lēmumu: "Fiziskajai personai ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību, ja tā uzskata, ka ar valsts pārvaldes… institūcijas vai amatpersonas rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības. Par… rīcību (lēmumu), ko var pārsūdzēt tiesā, uzskatāma koleģiāla vai vienpersoniska rīcība (lēmums), kuras rezultātā: 1) fiziskajai personai nelikumīgi liegtas iespējas pilnīgi vai daļēji realizēt tiesības, ko tai piešķir likums vai cits normatīvs akts; 2) fiziskajai personai uzlikts kāds pienākums vai no tās piedzīta nauda bezstrīda kārtībā." Vītoliņš uzskatīja, ka viņam bija tiesības pastāvēt uz to, lai viņa nodokļa papildlikme tiktu aprēķināta saskaņā ar augstāk stāvoša likuma normu un lai atmaksātu bezstrīda kārtībā ieturēto naudu. Šī likuma varbūt šaura interpretācija Padomju Savienībā vai Krievijā nesaista Latvijas Republikas tiesas.

Civilprocesa kodeksa 2396. pants, ko Senāts uzdod par vienu no sava sprieduma pamatojumiem, ne tikai neierobežoja Vītoliņa tiesības pārsūdzēt VID lēmumu un tiesas kompetenci Vītoliņa lietā, bet uzlika tiesai par pienākumu viņa lietu rūpīgi izskatīt un veicināja tās rūpīgu izskatīšanu. Pantā teikts: "Izskatot sūdzību par lēmumu nodokļu… lietā, tiesai ir pienākums pieprasīt attiecīgā maksājuma piedziņas lietu un noskaidrot… 3) vai ir likumīgs pamats piedzīt no fiziskas… personas šādu maksājumu." Tiesa noskaidroja, ka likumīga pamata nebija. Senāta spriedumā teiktais, ka 2396. pants "nosaka tiesas kompetenci, izskatot sūdzības nodokļu maksājumu lietās" un "neparedz tiesai tiesības izšķirt jautājumu par Ministru kabineta noteikumu atbilstību likumam, kā arī neuzliek tiesai par pienākumu pārbaudīt nodokļu aprēķinu metodiku" ir dubults absurds.

Pirmais absurds atklājas, izsekojot Civilprocesa kodeksa uzbūvi. Civilprocesa kodeksa 26. pants, kas ir iekļauts "vispārīgo noteikumu" sadaļā, nosaka, ka "tiesām pakļautas: … 2) lietas, kas radušās no administratīvi tiesiskajām attiecībām, kuras minētas šī kodeksa 228. pantā". Savukārt 228. pants nosaka, ka starp tiesas izskatāmām lietām, kas radušās no administratīvi tiesiskajām attiecībām, ir "lietas … 3) sakarā ar sūdzībām par valsts pārvaldes … un amatpersonu prettiesisku rīcību (lēmumu), ar kuru aizskartas … fizisko … personu tiesības". Šo nosacījumu papildina nākamais (229.) pants: "Lietas, kas minētas šā kodeksa 228. pantā, tiesas izskata pēc šī kodeksa noteikumiem, ievērojot izņēmumus un papildinājumus, kas norādīti šā kodeksa 23.–25. nodaļā." Viena no šīm nodaļām attiecas uz vēlēšanu tiesībām, otra — uz administratīvo sodu uzlikšanu, vēl cita — uz nodokļu parādu piedziņu. Tikai 24.a nodaļa (no 2391. panta līdz 2398. pantam) attiecas uz sūdzību par valsts pārvaldes institūciju un amatpersonu prettiesisku rīcību (lēmumu) izskatīšanu vispār. Ne 2396. pants, nedz jebkas cits visā šajā nodaļā nesatur norādījumu, ka šeit uz tiesvedību izņēmuma kārtībā neattiecas Kodeksa 11. panta pamatnoteikums, ka "tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikta saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem". Viens tāds likumdošanas akts ir jau divreiz citētais 1994. gada 14. jūnija likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8. pants: "(1) Ja konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks."

Otrais absurds ir Senāta iebildums, ka 2396. pants "neuzliek tiesai par pienākumu pārbaudīt nodokļu aprēķinu metodiku". Pirmkārt, jautājums, vai Ministru kabinets pārkāpa likumu, nav metodikas jautājums. Ja Ministru kabinetam būtu bijusi tiesība lietot divus neapliekamā mēneša minimuma apmērus, tad Vītoliņam nebūtu bijis tiesiska pamata apstrīdēt Ministru kabineta izvēlētos apmērus vai arī metodiku to aprēķināšanā. Starpība starp pārvaldes padotību likumam un tās rīcības brīvību likumdevēja deleģētā jomā jau tika minēta, komentējot Šķēles piezīmes pēc apgabaltiesas sprieduma. Otrkārt, atmiņā nāk padomju tieslietu žurnālā aprakstītais gadījums ar diviem kalnraktuves strādniekiem, kas bija izgriezuši zirgam mēli. Lieta nodota milicijai, bet milicija nebija varējusi Kriminālkodeksā atrast pantu par zirga mēli.20

Senāts savā spriedumā nepiesauc 2391. panta pēdējo daļu, kurā teikts: "Šajā nodaļā paredzētajā kārtībā nevar pārsūdzēt tiesā valsts pārvaldes… institūciju vai amatpersonu izdotos aktus, kuriem ir normatīvs raksturs." Senāta neatsaukšanās uz šo normu ir pilnīgi pareiza, bet varbūt nejauša, jo šī panta daļa ir lielisks līdzeklis prātu saduļķošanai, ja vien uz to ir tieksme. Šī panta daļa uz Vītoliņa lietu neattiecas. Viņš tiesā nemēģināja pārsūdzēt normatīva rakstura aktu, bet gan aktu (lēmumu), "kas attiecas uz individuālo fizisko … personu". Protams, pārsūdzot individuētu administratīvu aktu uz tā pamata, ka norma, uz kuru tas balstās, ir nelikumīga, pārsūdzētājs veic netiešu uzbrukumu ( collateral attack ) arī pašai normai. Bet tā ir administratīvā procesa un tiesas pārraudzības būtība. Tiesību sistēmas, kas atļauj tiešu uzbrukumu ( direct attack ) pārvaldes aktiem, kuriem ir normatīvs raksturs, tajā pašā laikā šo iespēju parasti ierobežo, lai uzturētu līdzsvaru starp izpildvaru un tiesu varu. Amerikas Savienotajās Valstīs tiesa zināmos gadījumos var izdot pavēli ( injunction ) pārvaldes iestādei apturēt pretlikumīga normatīva akta vai normas izpildīšanu. Bavārijā, vienā no Vācijas Federālās Republikas zemēm, tiesām pieder vara atcelt nelikumīgus pārvaldes izdotos normatīvos aktus.21 Mazliet maigāks līdzeklis tiesību aizsargāšanai šajā kontekstā ir deklaratīvais spriedums ( declaratory judgment ). Šis līdzeklis bija pazīstams arī Latvijā pirms okupācijas un iekļauts Latvijas Civilprocesa likuma 3. pantā: "Pie strīdiem par civiltiesībām pieder arī prasības par atzīšanu, vai tiesiska attiecība pastāv vai nepastāv, kolīdz prasītājam tajā laikā ir likumīga interese apstiprināt šo attiecību tiesas ceļā."22

Konstitucionālās jurisdikcijas analīze

Rajona tiesa un apgabaltiesa, vadoties no likuma, kā tas tiek sagaidīts no tiesām tiesiskā valstī, atvēra savas durvis Vītoliņa tiesību aizsargāšanai. Tas, ka abas tiesas, piemērodamas materiālo tiesību normas, arī nostājās Vītoliņa pusē, sakrīt, kā jau iepriekš minēts, ar šī raksta autora slēdzienu. Bet šinī gadījumā pēdējais nav galvenais strīda punkts.

Senāts savā spriedumā norādīja, ka iepriekš aprakstītais administratīvais process un tiesas pārraudzība bija Vītoliņa lietai nepiederīgi. Ja Senāta spriedumu Vītoliņa lietā ņem par pilnu un Senātu par pietiekami konsekventu, lai sekotu paša spriedumiem, tad, Senāta uztverē, Satversmes tiesa ir vienīgais forums "normu neatbilstības" izskatīšanai. Šis Latvijas tiesību sistēmas attīstībai nevēlamais iznākums, manuprāt, nebija obligāts toreiz un ir pretkonstitucionāls šobrīd. Un, lai gan atbildību par neveiksmēm ir viegli uzvelt citiem, tomēr šajā gadījumā laba daļa atbildības gulstas uz tiem, kas pieņēma Satversmes tiesas likumu pašreizējā versijā un uz Senātu, kam pietrūka vai nu drosmes, vai skaidrības par tiesu politiku, vai juridiskas asprātības, lai saskaņotu Satversmes tiesas likumu ar to, kas jau bija sasniegts administratīvo tiesību jomā.

Sākotnējās pārrunās par tiesas lomu konstitucionālajā pārraudzībā tika paustas cerības, ka tāda "Satversmes tiesa" nodrošinās ne vien likumu atbilstību Satversmes normām un principiem, bet arī atmudžinās "normu haosu" un darīs galu "likumu nesakārtotībai". Rezulātā, Satversmes tiesas likumus projektējot, konstitucionālā jurisdikcija un gabali, nogriezti no administratīvās jurisdikcijas, tika sajaukti un sasviesti vārīšanai likumdošanas katlā.23 Tādēļ Senātu nevar gluži vainot par norādījumu, ka Satversmes likuma 16. pantā teikts, ka "Satversmes tiesa izskata lietas par… 4) Ministru kabineta noteikumu … atbilstību Satversmei un citiem likumiem". Senātu var vainot par negribēšanu vai nespēju pārliecinoši izskaidrot, kādēļ šis teikums atņēma Rīgas apgabaltiesai kompetenci izskatīt Vītoliņa lietu un, ja vienlīdzības principu ņem nopietni, arī analoģiskas lietas.

Iepriekš minētais teikums ir deklaratīvs. Satversmes tiesas likums nekur nenorāda, ka tas pamazina vai groza vispārējo tiesu kompetenci. Likumā nekur nav teikts, ka Satversmes tiesai pieder izslēdzoša ( exclusive ) kompetence neatbilstības jautājumu izskatīšanā. Grūti ticēt, ka Satversmes likuma projektētāji un Saeimas locekļi, kas par to balsoja, apzināti vēlējās ierobežot tās personu procesuālās tiesības, kas jau bija izkarotas pārvaldes patvaļas iegrožošanas vārdā. No Vītoliņa viedokļa šis nebija ikdienišķs strīds par lietas piekritību. Senāts nesacīja, piemēram: "Vītoliņ, jūs esat ienākuši nepareizā tiesā. Pareizā tiesa ir ielas otrā pusē." Senāta sacītajam bija pavisam cita pieskaņa, proti, Vītoliņam un līdzīgi situētām personām šādās pārvaldes patvaļas lietās visu parasto tiesu durvis ir slēgtas. Tiesības iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par lietas ierosināšanu "par Ministru kabineta noteikumu… atbilstību … likumiem … ir 1) Valsts prezidentam; 2) Saeimai; 3) ne mazāk kā vienai trešdaļai Saeimas deputātu; 4) Augstākās tiesas plēnumam; 5) ģenerālprokuroram; 6) pašvaldības domei (padomei)". Te ir atļauts katram spriest par indivīda izredzēm iegūt sev aizstāvi no šī saraksta, it sevišķi lietā, kuras īpatnība ir šeit aprakstīta. "Katrs var aizstāvēt savas tiesības un intereses tiesā," noteica aizmirstais 1991. gada 10. decembra Konstitucionālais likums.24

Ar labu gribu turpinot trešās varas stiprināšanas politiku un lietojot kaut tikai mērenas juridiskas spējas, Senātam, nebūtu bijis grūti saskaņot Satversmes tiesai neapdomīgi piešķirto kompetenci ar parasto tiesu kompetenci administratīvo tiesību jomā.

Satversmes tiesas vara, ko definē Satversmes 85. pants un Satversmes tiesas likums, it sevišķi tā 1., 16., 17. un 32. pants, ir izslēdzoša trejādā ziņā. Pirmkārt, Satversmes tiesa ir pagaidām vienīgā tiesa, kas ir kompetenta izskatīt likumu un ar likumu apstiprinātu starptautisko līgumu atbilstību Satversmei. Īstenībā nekas Latvijas Satversmē vai likumdošanā skaidros vārdos neizslēdz parasto tiesu kompetenci šajā ziņā. Bet atkārtota atsaukšanās uz tiesu padotību "likumam" ir gadu desmitu laikā nostiprinājusi domu, ka šajā gadījumā likuma jēdziens neietver Satversmi, kas ir augstākais likums. Otrkārt, Satversmes tiesa ir vienīgā tiesa, kas no privātas fiziskas vai juridiskas personas viedokļa izskata lietas in abstracto , t.i., atrauti no lietas, kuru ir ierosinājusi konkrēta persona savu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzībai. Treškārt, Satversmes tiesa atšķiras no parastajām tiesām ar to, ka Satversmes grozījums (85. pants) tai piešķir "kontrlikumdevējas" varu — tiesību "atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas". Paplašinādams šo pašu ideju, Satversmes tiesas likuma 32. pants nosaka, ka: "(2) Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām, (3) tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīža, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi". Parastās tiesas spriedumam tādu likumā tieši noteiktu seku nav. Bet, kā zināms, likuma "Par tiesu varu" 4. pants garantē, ka "visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību". Šī tiesiskās valsts principa nozīme ir saprotama. Kaut gan Latvijas tiesas nerada tiesības neatkarīgi no likuma, viņu pienākums ir izlobīt likuma valodā ietvertās tiesības konkrētās lietās un gādāt par to, lai situācijās, kas atzīstamas par faktuāli vienlīdzīgām, šīs tiesības tiktu vienlīdzīgi iztulkotas un piemērotas. Šo var panākt tikai ar tiesu spriedumu atklātumu, izplatīšanu un komentēšanu. Šādā veidā parastās tiesas, neatceļot nelikumīgi lietotās normas kā tādas, ar savu ikdienišķo darbību netieši spiež pārvaldes iestādes atsacīties lietot nelikumīgas normas.

Tiesas savā darbā pastāvīgi sastopas ar "nepilnīgām", "neskaidrām" un "neatbilstīgām" vai "pretrunīgām" tiesību normām. Neatbilstību vai pretrunas var atrast starp speciālām un vispārējām, jaunākām un vecākām, augstākām un zemākām tiesību normām. Pats neatbilstības vai pretrunas jautājums, normu nepilnību un neskaidrību dēļ var būt strīdīgs: vai neatbilstība vai pretruna vispār ir un, ja atbilde ir apstiprinoša, ciktāl tā skar jautājumu — kas tiesai jāizšķir? Izvērtējot Senāta teikto par tiesu kompetenci "atbilstības" jautājumos, pamācoša varētu būt arī agrākās padomju militārpersonas Sergeja Ruševa lieta pret Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentu (PID).25 Ruševs savā sūdzībā norādīja, ka viņam kā Latvijas pastāvīgās iedzīvotājas vīram bija tiesības saņemt pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Viņš atsaucās uz likuma "Par ārvalstnieku un bezpavalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" 23. pantu. Pilsētas tiesa atzina PID atteikšanos izdot atļauju par prettiesisku. Rīgas apgabaltiesa Ruševa sūdzību noraidīja apelācijas kārtībā. Savā kasācijas sūdzībā Ruševs pastāvēja uz to, ka 1994. gadā parakstītais līgums starp Latviju un Krieviju par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu uz viņu neattiecas. Senāts kasācijas sūdzību noraidīja "kā nepamatotu, jo tā neatbilst starpvalstu līguma jēgai". Senāta spriedumiem Vītoliņa un Ruševa lietās ir viens un tas pats datums — 1996. gada 13. novembris. Viens no senatoriem — Gencs — piedalījās abu lietu izspriešanā.

Vītoliņa un Ruševa lietas nav principiāli atšķirīgas. Abās lietās ir iejaukta iespējama normu kolīzija. Vītoliņa lietā bija jāizvēlas starp nodokļa likuma normu un Ministru kabineta noteikumu normu; Ruševa lietā — starp starptautiskā līguma normu un ārvalstnieku likuma normu. Ir viegli skandināt, ka augstāka līmeņa norma pārtrumpo zemāka līmeņa normu. Pirms pie tā tikt, ir jāizdibina, ciktāl un vai vispār augstākā norma attiecas uz lietu. Un tas nebūt nav viegls uzdevums, jo gandrīz vai par katras likuma vai līguma "jēgas" interpretācijas pareizību domas dalīsies. Bet normu kolīzijas jautājumu izšķiršana ir tiesu ikdienišķā darba daļa. Tas, ka spriedumi šajos jautājumos dažkārt būs kontroversi, nekādi nevar attaisnot tiesas ceļa aizsprostošanu.

Derētu ņemt vērā arī to, ka kopš Satversmes 8. nodaļas pieņemšanas26 tiesas ceļa aizsprostošana nav vairs tikai kaut kādu likumu neievērošana, bet ir pretkonstitucionāla. Saskaņā ar jauno 92. pantu "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Pagaidām "ikvienu" nelaiž Satversmes tiesā. Būtu ieteicams, ka Senāts Vītoliņa lietā izdarīto aplamību neturpinātu un vēl ieteicamāk — ja pie pirmās iespējas to atsauktu.

Gribētos ticēt, ka Senāta spriedums Vītoliņa lietā ir vienreizējs vai vismaz Senāta praksei neraksturīgs. Vēlētos pieņemt, ka šis viens spriedums nav pareiza mēraukla, ar kuru mērīt Latvijas tiesu izteiktos centienus kļūt ne tik vien par profesionāli pilnspējīgu, bet arī par neatkarīgu un līdzvērtīgu trešo varu. Tomēr tas ir brīdinošs piemērs. Jo, ja sprieduma lasītājs nevar atrast neko, kas atklāj tiesas pārliecinošu domu gājienu, neko, kas norāda uz tiesas prasmi rūpīgi analizēt un tulkot tiesību normas atsevišķi un kopumā, neko, kas liecina par tiesas apsvērumiem attiecībā uz sprieduma sekām un iespaidu uz tiesu attīstību un uz pārējo tiesību sistēmu, tad negribot rodas bažas. Tiesas spriedumam — un tieši Augstākās tiesas spriedumam — ir arī izskaidrotāja loma.27 Kails apgalvojums neizskaidro neko. Nav redzama iemesla, kādēļ tiesas, pārliecinātas par sava sprieduma pareizību, nevarētu savas pārliecības pamatojumu izklāstīt publicētajā sprieduma tekstā. Tad nebūtu vajadzības pēcāk taisnoties žurnālistu priekšā vai izmantot "Latvijas Vēstneša" slejas, lai mierinātu apmulsušos. Neprasmīgas tiesas ir bailīgas tiesas. Bailīgām tiesām ir grūti aizstāvēt savu neatkarību. Kad tiesu neatkarība ir tikai šķietama, tad tiesu varas līdzvērtība ir ilūzija.

Vēres

1 Elmārs Vītoliņš, VID Lieta Nr.SKC–195, 13.11.96., LR Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi 1996, 267.

2 "Diena", AP–MP Nr.20 (04.06.93.).

3 Šādas Ministru kabineta pilnvarošanas pamatojums ir iztirzāts Andreja Lēbera un Ilmāra Bišera grāmatā "Ministru kabinets" (Rīga, 1998), 149.–152.

4 MK noteikumi nr.95, Ziņotājs 1994, Nr.9, poz.209.

5 "Diena", Saeimā — Ministru kabinetā Nr.26 (22.12.93.).

6 Aiga Pelāne–Šlusare "Tiesā uzvar valsti", "Diena" (25.09.96.), 1., 7.

7 Ziņotājs 1994, nr.13, poz.278.

8 Skat. 6. norādi.

9 Cf. , Aivars Zilbers "Vairākums iedzīvotāju raksta ienākumu deklarācijas", "Diena" (02.11.93.), 8.

10 Baiba Melnace "Šķēle attaisno VID rīcību", "Diena" (28.09.96.), 1.

11 Likumkrājuma izvilkums — no 1919.g. līdz 1934.g. 15. maijam (Rīga, 1939), 60.

12 Aiga Pelāne–Šlusare "Atceļ lēmumu par nepareizu nodokļu aprēķināšanu", "Diena" (15.11.96.), 3.

13 "Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" 1996, poz.250.

14 Egils Levits (runa), Pasaules latviešu juristu kongress: Juridiskās institūcijas un to reforma Latvijā (Rīgā, 1990), 3–10; Aldis Duntavs "Sociālistiskā taisnīguma nevainīgās izpausmes", "Diena" (02.04.92.), 2.; Valdis Birkavs "Vara un sabiedrība: leģitimācijas problēma pārejas kontekstā [4. Likumības krīze un tiesiskais nihilisms]", "Diena" (12.03.93.), 2.; Jānis Rozenfelds "Likums, c’est que se ?", "Neatkarīgā Rīta Avīze" (06.03.96), 12.; Edgars Meļķisis "Interpretācijas metodes un to lietošanas optimālais modelis", "Neatkarīgā Rīta Avīze" (03.04.96.), 11.; "Starp tiesisko normu un tiesisko realitāti [Sarmītes Ēlertes un Aivara Ozoliņa saruna ar Egilu Levitu]", "Diena" (10.10.96.), 2.

15 Ziņotājs 1994, Nr.13, poz.278.

16 Skat. 14. norādi.

17 "Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" 1995, poz.231.

18 Skat. Ministru kabineta noteikumus, it sevišķi 5.–8., 10.–11., 56., 73.–74. un 80. punktu.

19 Ved. SSSR 1989, Nr.22, poz.416.

20 P.Volkov, "Usiļiķ borbu s huļiganstvom i vreģiķelstvom v promišļennosķi", "Sovetskaja justicija" 1930, Nr.19, 28.

21 Ausfūhrungsgesetz zur Verwaltungsgerichtsordnung, 5. pants.

22 Kodifikācijas nodaļas 1938. gada izdevums.

23 Piemēram, Latvijas Republikas konstitūcija (LTF projekts), 66. pants, "Atmoda" (21.08.89.), 8 [konstitucionālās un administratīvās jurisdikcijas maisīšanu varēja attaisnot kā taktisku soli pirms neatkarības atgūšanas, piemēram, kā juridisku ieroci vērstu pret Vissavienības ministriju patvaļu Latvijā]; Francis Matuševics "Kas traucē izveidot Satversmes tiesu?", "Diena" (07.09.94.), 2.; Vidaga Skuja un Māris Ķirsons "Likumu sakārtošanai — Satversmes tiesa (sarunas ar Aivaru Endziņu et.al.), "Dienas Bizness" (29.03.95.), 12.

24 Ziņotājs 1992, Nr.4/5.

25 Sergejs Ruševs, PID, Lieta Nr.SKC–165, 13.11.96., LR Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi 1996, 274.

26 Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, "Diena. Saeimā — Ministru kabinetā", Nr.42 (28.10.98.), 1.

27 Edgars Meļķisis "Par precedentu un tiesu prakses veidošanu", "Latvijas Vēstnesis" (10.29.98.) [internet]; Dītrichs A.Lēbers, "Latvijas Senāts viņdienās un mūsdienās", (29.12.98.) [internet].