Starp reālām vērtībām un to spoguļattēlu

Dr.habil.oec., prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Atšķirībām iedzīvotāju ienākumos ir jābūt mazākām - tādu domu un vēlējumu autors ir paudis jau daudzkārt, gan tieši, gan zemtekstā, runājot par Latvijas iedzīvotāju noslāņošanos. Taču šis nav autora atzinums. Par to ir balsojuši Latvijas iedzīvotāji reprezentatīvā aptaujā. Ar tādu balsu vairākumu, kas pārsniedz jebkuru kvalificētā vairākuma kritēriju.

Nedaudz par aptauju

Socioloģiskās aptaujas mūsdienās ir tik izplatītas, ka grūti būs izdomāt tādu jautājumu, kurš vēl nav ietverts kādā aptaujas anketā. Viens tāds jautājums varētu būt par noslāņošanos. Noslāņošanās taču ir tik cieši saistīta ar tirgus ekonomiku. Tad jau varētu prasīt arī: vai jūs esat par vai pret tirgus ekonomiku? Kaut arī neērti. Pašcenzūra. Autors lūdz piedošanu tiem pētniekiem, kuri varbūt tomēr kaut ko tādu ir jautājuši. Visa informācijas plūsma mūsdienās jau vairs nav aptverama.

Viens no nedaudzajiem (varbūt vienīgais) pētījums, kurš noskaidro Latvijas iedzīvotāju uzskatus par pastāvošajām atšķirībām iedzīvotāju ienākumos, ir Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) kopā ar Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūtu (FAFO) veiktais iedzīvotāju dzīves apstākļu pētījums.

Iedzīvotāju attieksme pret pieaugošo noslāņošanos tika skaidrota jau 1994.gada pētījumā. Sastapušies ar iedzīvotāju krasi negatīvo attieksmi pret šiem procesiem, autori pārsteigti tolaik rakstīja: "... skaitļi parāda, cik liela nozīme padomju sistēmā tika piešķirta vienlīdzības principam..." ("Dzīves apstākļi Latvijā". - R.:CSP, 1996.-268.lpp.).

Kopš tā laika ir pagājuši pieci gadi. Padomju ideoloģija un tālaika dzīvesveids jau aizmirsies. "Viss sliktais ātri aizmirstas, nonākot labākos apstākļos." Tādēļ ar interesi gaidījām 1999.gada pētījuma rezultātus, kur aplūkotais jautājums bija izvērsts plašāk.

1999.gada dzīves apstākļu pētījumā savus uzskatus par pastāvošajām atšķirībām Latvijas iedzīvotāju ienākumos izteica 3044 ar gadījumizlases palīdzību izraudzīti respondenti no visas Latvijas teritorijas. Starp tiem bija 1196 vīrieši, 1848 sievietes, 2009 pilsētnieki, 1035 laucinieki. Izlasē pietiekami pārstāvētas bija arī četras izdalītās vecumgrupas un trīs izglītības grupas. Šie skaitļi visumā pārsniedz izlašu lielumus vairumā socioloģisko aptauju, kuru rezultāti vēlākās kontrolaptaujās ir apstiprinājušies, un tādēļ uzskatāmi par reprezentatīviem.

Rezultāti

Jautājot - "Ko jūs domājat par pastāvošajām atšķirībām ienākumos?", piedāvāja izvēlēties vienu no šādām atbildēm:

• atšķirībām jābūt daudz mazākām;

• atšķirībām ir jābūt nedaudz mazākām;

• pastāvošās atšķirības ir pieņemamas;

• atšķirībām ir jābūt nedaudz lielākām;

• atšķirībām ir jābūt daudz lielākām;

• nezina atbildi, atsakās atbildēt.

Apkopojot rezultātus, izrādījās, ka vairāk nekā 75% respondentu atšķirības iedzīvotāju ienākumos vēlētos redzēt daudz mazākas, un nepilni 15% - nedaudz mazākas. Pašreizējo noslāņošanās dziļumu par labu atzīst tikai 5% iedzīvotāju, bet par mazu - 2%. Plašāk un nenoapaļotus skaitļus skat.tabulā.

Ļoti līdzīgs vērtējumu sadalījums ir vīriešu un sieviešu, laucinieku un pilsētnieku, jaunu un vecu, dažādu izglītības grupu iedzīvotāju vidū. Vērtējums ir vispārējs. Tomēr dažas nelielas nianses var pamanīt. Lai tās labāk izceltu, aprēķinājām vērtējumu konjunktūras saldo. To dabū, saskaitot pozitīvo atbilžu procentu skaitļu summu (mūsu gadījumā "jābūt nedaudz lielākām" un "jābūt daudz lielākām") un no tās atskaitot negatīvo vērtējumu procentu skaitļu summu (mūsu gadījumā "jābūt daudz mazākām" un "jābūt nedaudz mazākām"). Neitrālās atbildes ("jābūt tādām, kādas tās ir") un izvairīgās atbildes neņem vērā. Piemēram, visu Latvijas iedzīvotāju vērtējumu konjunktūras saldo ir -88,0 (1,0 + 1,0 - 75,4 - 14,6). Dzīves apstākļu pētījuma pamatpublikācijās konjunktūras saldo nav aprēķināts.

Tabulā redzams, ka visās izdalītajās grupās konjunktūras saldo ir zem -80 procentu punktiem. Niansēs vīrieši pret noslāņošanos izturas nedaudz iecietīgāk nekā sievietes, tāpat jaunie nedaudz iecietīgāk nekā vecie. Taču šīs atšķirības uz vispārējā fona ir niecīgas. Mazizglītotie nedaudz biežāk nekā citi ir atteikušies dot konkrētu atbildi, un tas ir piedodami.

Salīdzinot ar 1994. gada aptauju, ir pieaudzis to respondentu īpatsvars, kuri materiālo noslāņošanos Latvijā vērtē kā pārāk lielu. Tātad vainīgas nav "vienlīdzības ideju atliekas", bet pārmērīgās noslāņošanās ļaunās puses, kuras kļūst arvien redzamākas un daudziem jāpārdzīvo personīgi.

Kādēļ noslāņošanās atbaida?

Dziļākā sarunā varētu uzdot papildjautājumu: "Kādu apsvērumu dēļ jūs izvēlējāties tādu atbildi?" Tā kā absolūtais respondentu vairākums pastāvošo iedzīvotāju noslāņošanos ir vērtējis negatīvi, varētu jautāt: "Kādus esošās noslāņošanās trūkumus jūs saskatāt?" Tādus jautājumus socioloģisko aptauju anketās neietver, jo atbilde nav pasakāma ar "jā" vai "nē", pat vienā teikumā to nevar izdarīt. Šādai atbildei ir vajadzīgas vismaz pāris lappuses, bet par to var uzrakstīt arī grāmatu. Ja katrs respondents to darīs, anketu statistiskā apstrāde kļūst grūti iedomājama.

Tādēļ turpmākie apsvērumi nav izsecināti no dzīves apstākļu pētījuma, bet atspoguļo Latvijā agrāk veikto pētījumu rezultātus un autora domas.

Noslāņošanās, ja tā ir liela, noved pie tā, ka vienā polā koncentrējas nabadzība un trūkums, bet otrā - bagātība. Starpposms, ko veido vidusšķira, polarizējas, bet Latvijas apstākļos vispār neveidojas. Tādēļ, runājot par noslāņošanās nelabvēlīgajām sekām, ir jārunā par to, kādu ļaunumu nodara nabadzība un kādu - pārmēra bagātība.

Nabadzības sociālās sekas Latvijā ir izpētītas vairākos darbos. Īsumā var teikt sekojošo.

• Pastāvot nepietiekamam ienākumu līmenim, cilvēki nespēj nodrošināt sevi un savas ģimenes locekļus ar pilnvērtīgu uzturu, apģērbu, zālēm un higiēnas precēm. Viņi nespēj samaksāt dzīvokļa īri un par komunālajiem pakalpojumiem, tādēļ tiek izlikti no dzīvokļiem. Šādi cilvēki pārceļas uz pilsētu nomalēm un koncentrējas atsevišķos pilsētu rajonos ar pazeminātu dzīves kvalitāti.

• Nepilnvērtīgs uzturs un slikti dzīves apstākļi veicina nabadzībā nonākušo stresu un saslimstību. Pazeminās šo cilvēku darbspējas un iespēja atgriezties normālā darba dzīvē. Izplatās tuberkuloze un citas infekcijas slimības, samazinās mūža ilgums.

• Nabadzība ir šķērslis bērnu attīstībai. Nabadzība atražo nabadzību nākamās paaudzēs. Bez izglītības iet bojā talanti un pat ģēniji, ja tiem nav laimējies piedzimt turīgā ģimenē.

• Pastāvot juridisko pakalpojumu maksas sistēmai, nabadzīgie nespēj pilnvērtīgi aizstāvēt sevi tiesā un citās juridiskās institūcijās.

• Pasliktinās nabadzīgo ģimenes locekļu attiecības, grūti saglabāt sociālos kontaktus ar bijušajiem draugiem un kolēģiem. Nabadzīgajiem ir jāveido sava specifiska sociālā vide, kurā tie izjūt sociālo nedrošību un atsvešinātību.

• Nabadzība veicina vai pat ir tiešs cēlonis tādām antisociālām parādībām kā alkoholisms un "mazā" noziedzība. Pieaug psihisko slimību un pašnāvību skaits.

• Trūcīgajiem un mazturīgajiem ir ierobežotas iespējas iegūt informāciju un to izmantot, pārvarot radušās grūtības.

• Viss iepriekšējais izraisa mazturīgo neticību valstij, sociālajai iekārtai un valsts institūcijām. Vai pārmetīsim nabadzīgajiem, ja viņi "mīl šo zemi, bet nemīl šo valsti?" Liels nabadzīgo , trūcīgo un līdz ar to neapmierināto skaits apdraud valsts iekšējo stabilitāti un tās ilgtspējīgu attīstību nākotnē.

Daudz grūtāk ir runāt par noslāņošanās pretējo polu, par ļaunumiem, ko nodara lielu bagātību koncentrēšanās nedaudzu cilvēku rokās. Risinot šo tēmu mūsdienās, autors riskē, ka valdošā ideoloģija viņu pieskaitīs komunistisku ideju aizstāvjiem. Varbūt tādēļ plašāku publikāciju par šo tēmu Latvijā nav, un šoreiz varam tikai sarunu sākt, bet ne pabeigt.

• Bagātība rada savu pretpolu - nabadzību. Ja valstī iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir mazs, tad, lai rastos viens bagātnieks, simtiem vai pat tūkstošiem ir jāatrauj visnepieciešamākais.

• Bagātība rada izšķērdīgo patēriņu un bagātību pārdalīšana - "lielo" noziedzību.

• Ja bagātība ir tik liela, ka sedz izšķērdīgo patēriņu un vēl paliek pāri, to izlieto, lai sagrābtu lielāku vai mazāku varu. Ir pietiekami rakstīts par oligarhu varu dažās ārvalstīs. Ja varu sagrābj oligarhi, neatkarīgā likumdevēju, izpildinstitūciju un tiesu vara kļūst iluzoriska. Visas šīs institūcijas vada un kontrolē "lielā nauda". Iluzora kļūst pati demokrātija.

Runājot par Latvijas varas eliti, cilvēks, kurš nav elpojis "vienaldzības laikmeta" elpu, ir novērojis, ka: "Latvijā... ir vienīgi privātās intereses, kā veicināt savu personīgo labklājību. Tas nav pieņemami, domājot par valsti un tās uzplaukumu, par tautu". (Meierovics G. Lai atkal godā nāk latviskums. - "LV", 2000.g. 29. decembris.)

Par noslāņošanās robežām

Nostāties pret noslāņošanos vispār būtu bezjēdzīgi, jo noslāņošanās cilvēku sabiedrībā ir pastāvējusi visos laikos un visās valstīs, nevienam vēl nav izdevies to novērst, un laikam tas arī nav vajadzīgs. Tomēr dažādās valstīs iedzīvotāju noslāņošanās notiek dažādā pakāpē un dažādās formās. Starp tām ir iespējama izvēle, un tā ir jāizdara. Īsi sakot, mērena noslāņošanās - jā, pārmērīga noslāņošanās - nē!

Protams, ja lasītāji prasīs, kur tad ir robeža, viena autora atbilde nebūs izšķiroša. Vēl jo mazāk iespējams to pamatot īsā rakstā. Par noslāņošanos būtu vajadzīgi speciāli starpnozaru pētījumi. Kamēr par šādu iespējamu robežu nav notikušas zinātniskas diskusijas, varētu sākt nevis no vidus, bet no pretpoliem, kuros noslāņošanās ir acīmredzami par lielu. No vienas puses, būtu krasi jāierobežo nabadzība, no otras - lielu bagātību koncentrēšanās atsevišķu cilvēku rokās. Noslāņošanās mēreni trūcīgos un mēreni turīgos pagaidām varētu atstāt bez ievērības.

Par trūcīgajiem runājot, jau ir noteikti vairāki iztikas minimumi, zem kuriem nevienam nevajadzētu nonākt. Sabiedrība nedrīkstētu to pieļaut! Ir noteikti vēl citi minimumi, kuri dod tiesības lūgt sociālo pabalstu. Lai vērtētu, cik tie ir reāli, iesakām vēl vienu minimumu.

Normālā sabiedrībā pašā hierarhijas apakšā vajadzētu atrasties ieslodzītajiem, jo tie ir nodarījuši citiem nelabojamu ļaunumu. Aprēķināsim, cik valsts izdod viena cietumnieka uzturam, telpu apsildīšanai, apgaismošanai utt. (varbūt var neskaitīt apsardzi), un jums iztikas minimums būs rokā! Kā var pieļaut, ka sirmgalvis, kurš savā mūžā neko nav noziedzies, bet gandrīz vienmēr uzcītīgi strādājis, dzīvotu zem šī minimuma! Ja tā tomēr notiek, tad kaut kas nav kārtībā.

Par bagātajiem runājot, visbīstamākā ir lielkapitāla varas saplūšana ar valsts varu, iegūstot tajā dominanti. Tas būtu jānovērš vispirmām kārtām.

Domas var dalīties, bet autoram simpātisks ir uzņēmējs, kurš savā darba mūžā uzcēlis lielu fabriku vai vairākas fabrikas, vai jaunus dzīvojamos namus, vai citus paliekošus objektus un tādējādi kļuvis bagāts. Pretēju attieksmi, mūsuprāt, pelna tas, kurš savu bagātību ieguvis, īstajā brīdī parakstot īsto darījumu papīru, kurš savus īpašumus ieguvis, "likumīgi" atsavinot tos citiem. Diemžēl pašreiz elites vairākumu veido tieši tādi, jo jaunas fabrikas un jauni nami maz kur redzami.

Mūs baida nākotnes vīzija, kad cilvēki kļūšot bagāti, neizejot no sava dzīvokļa, tikai īstajā brīdī nospiežot sava datora īsto pogu. Mūsuprāt, vispirms ir jārada reālas vērtības, reālu preču un reālu pakalpojumu formā un mazāk jāmanipulē ar šo preču un pakalpojumu spoguļattēlu - naudu. Dzīve spoguļvalstī nesola sabiedrībai ilgtspējīgu nākotni.

Valsts varai ir pietiekami daudz normatīvu, fiskālu un organizatorisku sviru, lai regulētu cilvēku attiecības saprātīgās robežās, tādās, kuras akceptētu sabiedrības vairākums. Lai turpmāko aptauju rezultāti nebūtu tik nosodoši.

Uzskati par pastāvošajām atšķirībām Latvijas iedzīvotāju ienākumos, procentos no 18 gadus un vecāku respondentu skaita

Tabula sastādīta pēc "Dzīves apstākļu apsekojuma Latvijā 1999. gadā" - R. CSP, 2000. - 169., 170.lpp.

.