"Senos laikos, kad cilvēkiem klājās grūti, tie gāja pie čigāniem meklēt laimes lāci. Arī mūsdienās ne viens vien vēlētos atrast savu laimes lāci."

Čigānu etniskā dzimtene ir senā Indija, Indas upes ieleja, kas šodien vijas pa Pakistānas un Indijas teritoriju. Latvijas čigānu dzejnieks Kārlis Rudevičs apdzied seno senču zemi gandhāru, kur "nav ziemas nekad un vienmēr ir silts".

Gandhāra kā maza valstiņa izveidojās vēl pirms Kristus, vēlāk kļūstot par Maķedonijas Aleksandra laupījumu. Čigāni nebija karotāji, tāpēc bija spiesti bēgt no uzbrūkošajām klejotāju ciltīm, izklīstot pa Irānas, Afganistānas, Mazāzijas un senās Armēnijas teritorijām. Viduslaikos čigāni caur Balkāniem ieceļoja Eiropā. Kāds Mahmuds Gazņi, kas 1001. gadā bija iekarojis Radžastānu, Pendžabu un Kašmiru, aizveda no Pendžabas ap 20 tūkstošus labāko muzikantu un kalēju, kas nāca no nomu jeb romu cilts, uz Krētas salu Vidusjūrā un pārdeva verdzībā arābiem. Tā kā Krētu sauca arī par Mazo Ēģipti, iespējams, ka no turienes radies viens no tautas nosaukumiem — gypsy , kā čigānus sauc angliski runājošajās valstīs. Laikam nevienai tautai nav tik daudz dažādu nosaukumu. Paši viņi sevi sauc rņma, bet Vācijā vēl čigāni tiek dēvēti kā sinti , Spānijā — gitanos , bet Francijā — Bohemiens , un ir vēl desmit apzīmējumu. Senajā Armēnijā čigānus sauca par saules bērniem, laikam viņu īpatnējā dzīvesveida dēļ.

Ilgāku laiku šī klejotāju tauta "aizķērās" Balkānu pussalā, kur kopā ar grieķiem nodarbojās ar amatniecību — metālapstrādi un kokapstrādi. XV — XVI gadsimtā sākās jauns migrācijas vilnis, un čigāni izklīda pa visu Eiropu. Vēl mūsdienās daudz čigānu dzīvo Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Ungārijā un Rumānijā. Galvenokārt caur Vāciju un Poliju čigāni nokļuva arī Latvijas teritorijā, toreizējā Livonijā.

Pārsvarā čigāni apmetās Kurzemē, bet tie, kas nokļuva Vidzemē, iespējams, ienāca caur Vāciju, jo viņu valodā ir daudz aizguvumu no vācu valodas. Par to liecina arī viņu uzvārdi — Kleini, Leimaņi, Neilandi. Tie, kas ienāca caur Poliju, greznojas ar uzvārdiem — Putraškeviči, Dombrovski, Gasperoviči... Čigāni nekad nav bijuši zobenu cilātāji, vairāk — amatnieki, pārsvarā kalēji, arī grozu pinēji, klejojoši aktieri, nodarbojās ar zīlēšanu. Zīlēšana bija iemesls, kādēļ katoļu baznīca savulaik uzsāka čigānu vajāšanu. Čigāni bija lieliski sava amata meistari, bet zīlnieces spējas viņi uzskata par Dieva dotu talantu. Čigānietes ir labas psiholoģes, jo viena no viņu dzīves gudrībām skan — izmanto cilvēku vājības un tā nopelni sev iztiku. Noskatījusi sievieti ar ne visai laimīgu sejas izteiksmi, staigājošā astroloģe uzrunā viņu: "Skaista tu esi, laimīga — ne. Dod rociņu, pazīlēšu!"

Vidzemē pazīstamas divas lielas čigānu dzimtas — Buzgi un Marčuki vai Marcinkeviči. To celmi ir vecais Sīlis, kuram savulaik Madonā bijis krogs. Viņam bijušas septiņas sievas un trīsdesmit seši bērni.

Vairāk čigānu tomēr apmetās Kurzemē — Ventspilī, Talsos, Sabilē, Kandavā, Jelgavā ir lielas čigānu kopienas. Sabilē viņu ir četri procenti no iedzīvotāju skaita. Viņu pārstāvis Ēriks Kleins deviņdesmito gadu sākumā bija vietējās pašvaldības deputāts. Čigānu dzīve un ģimenes šajās mazpilsētiņās izvērtusies ļoti dažāda. Daži regulāri dodas "viesizrādēs" uz Maskavu un, kad atgriežas ar ietirgoto naudu, kādu laiku dzīvo brīvo čigānu dzīvi, līdz nauda iztērēta. Tad dodas atkal ceļā. Citi, kā Nikolajs Kraučis, desmitiem gadu strādāja vienā uzņēmumā. Tagad daudzi no viņiem kļuvuši bezdarbnieki.

— Kā tagad jūtas Latvijas čigāni, kādas ir viņu problēmas un nākotnes izredzes?

— Tāpat kā visā Austrumeiropā arī Latvijā čigānu stāvoklis ir nožēlojams nodarbinātības problēmu dēļ. Čigānam izglītība nebija vajadzīga. Inženiera mēnešalgu — 120 rubļus — , patirgojot deficītu, viņš nopelnīja pāris dienās. Ja nav izglītības, nav arī kvalifikācijas. Mēs Latvijā domājam par čigānu pievēršanu skolai, lai viņi kļūtu konkurētspējīgi darba tirgū. Latvijas čigāni šeit dzīvo paaudžu paaudzēs. 98 procenti ir pilsoņi. Mēs esam savas zemes patrioti un vienīgā čigānu kopiena Eiropā, kas nemigrē. Daudzi integrējušies sabiedrībā, reliģijā, valodā, kultūrā. Es pēc ieraksta pasē esmu latvietis, citiem pasē rakstīts — krievs, ukrainis. Tas bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Mums nav valodas problēmu, ir arī daudzi citi priekšnosacījumi, lai sekmīgi iekļautos sabiedrībā. Mūsu programma var kalpot par modeli visai Eiropai.

— Cik Latvijā ir čigānu, un kas čigānus raksturo kā tautu?

— Statistikas dati rāda, ka astoņi līdz desmit tūkstoši, bet reāli varētu būt pat divreiz vairāk, jo daudziem pasē rakstīta cita tautība. Rīgā — ap divi tūkstoši.

Čigānus raksturo brīvības alkas, viņi nepanes apspiestību. Ne velti sena leģenda vēsta, ka čigāni cēlušies no putniem. Mūsu tautu raksturo brīvības mīlestība un ceļošanas prieks. Mūsu karogā ir zilā krāsa — tās ir debesis — un zaļā — tā ir zeme, zāle, bet vidū — ritenis, jas nozīmē — mūžīgi ceļā.