Ir arī tāda teika par naglu. Golgātā dzīvoja kalējs čigāns. Kādu dienu viņam lika izkalt četras naglas. Kad par tām bija samaksāts, čigāns uzzināja, kādam ļaunam nolūkam tās domātas. Kalējs mēģināja naglas nozagt, bet tur bija tik daudz romiešu karavīru, ka viņam izdevās tikai vienu nozagt. Tāpēc Kristu pie krusta piesita ar trim naglām. Kopš tā laika par tādu labu nodomu Dievs skatās "caur pirkstiem", ja čigāns nozog kādu vistiņu vai jēru savu bērnu uzturēšanai. Tas čigāniem neskaitās grēks.

— Agrāk čigāns un zirgs bija nedalāmi

— Tā mīlestība uz zirgiem čigāna sirdī nav zudusi, tikai pilsētās to viņš spiests nomainīt ar "zirgspēkiem".

Mans vecvectēvs esot drasējis sudraba zvaniņiem rotātā ērzelī. Ir vairāki senie čigānu ticējumi, kas liecina par zirga lielo lomu čigānu dzīvē.

• Braucot uz zirgu tirgu, jāpaceļ cepure un jāpārmet krusts, kad ierauga tirgus laukumu.

• Nedrīkst staigāt ar tukšu trauku pāri ilksīm. Tukšs trauks nozīmē tukšumu, bet zirgs nekad nedrīkst būt tukšumā.

• Miruša čigāna zirgu ved ap šķirstu, lai tas atvadās no saimnieka.

— Jūs 7. Saeimā tikāt ievēlēts no "Latvijas ceļa". Savukārt Ventspilī, kad runāju ar skolas audzēkņiem, kur mācās ap septiņdesmit čigānu, viņi viens pār otru sauca — mums tagad ir savs prezidents — Normunds Rudevičs. Kā jūs pārstāvat savu tautu parlamentā?

— Ar "Latvijas ceļu" un Andreju Panteļējevu sadarbojos jau tad, kad viņš vadīja Saeimas Nacionālo lietu komisiju. Mana čigāna mentalitāte teic, ka jāpaļaujas tikai uz sevi — lai panāktu kaut ko konkrētu, pašam jābūt tur iekšā. Tagad esmu Ārlietu komisijas loceklis. Protams, es pārstāvu arī citas minoritātes. Un tomēr es pirmkārt cīnīšos par savas tautas tiesībām un izdzīvošanu. Pieprasīju palīdzību Čigānu biedrībai desmit tūkstošus latu, lai varētu uzsākt čigānu starptautiskā centra izveidošanu. Man uzbruka — kāpēc čigāniem, citām biedrībām arī vajag. Bet citām biedrībām tomēr palīdz viņu valstis. Čigāniem nav savas valsts. Latvijas čigāniem valsts ir Latvija. Mans uzdevums ir darīt visu, lai čigāni atrastu savu vietu Latvijā. Skola, izglītība ir mūsu cerība. Lūk, Ventspilī mācās bērni, septiņdesmit čigānbērnu. Dažiem pat vecāki nezina, ka meita iet skolā. Tas liecina, ka arī čigānu dzīvē viss mainās. Agrāk taču pārsvarā čigāni bija analfabēti. Vēlamies tādu skolu organizēt arī Rīgā. Gribam izdot savu žurnālu "Neve Roma" ar Sorosa fonda atbalstu, izdot grāmatu bērniem čigānu un latviešu valodā ar brīnišķīgām Kārļa Rudeviča ilustrācijām, saglabāt ansambli "Ame Roma", kuru vada konservatoriju beigušais Sando Rudevičs, mans brālis. Ir daudz citu projektu. Bet tas viss prasa naudu. Esam jau arī realizējuši dažus projektus. Mums ir čigānu ābece "Romani Čhib" — čigānu valoda, angļu — latviešu — čigānu vārdnīca, iznākuši Kārļa Rudeviča dzejoļi grāmatā "Čigāna sirds".

— Kā zināms, arī čigāni cieta genocīdā. Pat Nirnbergas prāvā tika pieminēta Liepājā sterilizētā čigānu meitene. Vai gaidāmas kādas kompensācijas?

— Tik daudz tiek rakstīts par ebreju holokaustu, bet par to, ka Latvijā 60,5 procenti čigānu tika iznīcināti, — klusē.

Izveidotais Šveices fonds, kas paredz kompensācijas cietušajām čigānu ģimenēm, sola, ka čigāni, kuri dzimuši līdz 1944. gadam, saņems vienreizēju kompensāciju 600 – 800 dolāru. Latvijā tādu čigānu varētu būt trīs četri tūkstoši.

— Ko nozīmē pieminētais starptautiskais čigānu kultūras centrs?

— Mums savulaik iedeva graustu Citadeles ielā. Uztaisījām projektu, kas nemaksā maz. Māju atdeva kādai komercfirmai. Tagad ir citas būves. Cik gan neesmu "papīru saražojis"! Kāda tik nav sarakste ar dažādām ministrijām. Daži tiek nozaudēti. Man jau piesūtīts rēķins par vairākiem tūkstošiem latu, Valsts nekustamā īpašuma aģentūras ģenerāldirektors Jānis Motte jau prasa īres maksu — par katru kvadrātmetru latu, bet privatizācija ievilkusies. Mums ir vienošanās ar Nagļa kungu, ka privatizācija tiks pabeigta. Tad nāks līdzekļi, tad varēšu samaksāt.

Tāds centrs ir nepieciešams, lai čigāni varētu attīstīties, mācīties, veidot savu kultūras vidi. Tur paredzēta gan bibliotēka, gan neliela izdevniecība, video un audio studijas, ekonomikas informācijas centrs utt. Mēs gribam visai Eiropai parādīt, ka mūsu programma ir lielisks piemērs, kā čigāni var integrēties savas mītnes zemes sabiedrībā.

—Tātad jūs domājat plašāk, pat Eiropas mērogā? Vai šāds piemērs Eiropas čigāniem neliks "jūgt zirgus" un braukt uz Latviju?

— Jā, mūsu diaspora nemigrē. Bet mēs nelaižam arī citus čigānus Latvijā. Čigāniem ir savi likumi un savas tiesas. Kā zināms, astoņdesmitajos gados mēs neielaidām Latvijā lielu taboru no Moldāvijas. Eiropā ir divpadsmit miljoni čigānu! Un viena otra valsts no viņiem labprāt gribētu atbrīvoties. Tāpēc arī Eiropas Savienības parlamentā paredzēta vieta čigānu minoritātes pārstāvim. No 1993. gada, kad to vecuma dēļ atstāja Čehijas čigāns, šis krēsls ir brīvs, jo nevienā ES valsts parlamentā nav ievēlēts čigāns. Rudevičs ir vienīgais parlamentārietis, bet Latvija vēl nav ES valsts. Tas gan nav galvenais, un šis jautājums tiek kārtots. Tajā iesaistījusies arī mūsu Ārlietu ministrija. Tas būtu labs ieguvums gan Latvijas čigāniem, gan mūsu politiķiem vispār. Pašlaik esmu Eiropas Savienības Padomes speciālistu grupas loceklis čigānu (romu) jautājumos, bet tas nav Eiroparlaments.

— Jūs esat politikā un ap to jau gandrīz gadus desmit. Cilvēki, papīri, stress. Vai nevelk, sevišķi vasarā, uz turieni, kur, kā jūsu tēvs raksta, deg ugunskurs un čigānietes dejo?

— Jā! Varu turpināt — kā pātagas tās smuidras stāvus liec... un sirmais mēness, sēžot dūnu krēslā, zem ūsas smaidot, klausās gluži lēns.

Nāku no inteliģentas ģimenes, kas vairāk pieradusi pie pilsētas dzīves, bet kura čigāna sirds gan netiecas turp, kur ugunskurs sprēgā, kur skan smeldzīgās čigānu dziesmas! Es bez savas tautas nevaru dzīvot, tai gribu kalpot. Un reizē lopojamies, ka esam Latvijas čigāni.

Andris Kļaviņš

Čigāni.

No Saeimas deputāta Normunda Rudeviča vēsturisko attēlu albuma