Latvijas valsts amatpersonas, piedaloties 1991.gada 13.janvāra barikāžu piemiņas pasākumos Viļņā

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, klātesot Lietuvas prezidentei Daļai Grībuskaitei, Seima pagalmā svinīgajā karogu pacelšanas ceremonijā, uzrunājot barikāžu dalībniekus, Seima deputātus un valdības pārstāvjus Foto: Toms Kalniņš, VPK

Valsts prezidents Valdis Zatlers 13.janvārī piedalījās 1991.gada barikāžu 20.gadadienas atceres pasākumos Viļņā un vizītes laikā tikās ar Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti.

Sākot vizīti Lietuvā, Valsts prezidents piedalījās svinīgajā Seima sēde, apmeklēja barikāžu 20.gadadienas atcerei veltīto izstādi, kā arī piedalījās svinīgajā karogu pacelšanas ceremonijā Seima pagalmā, kur teica uzrunu lietuviešu valodā.

Pēc karogu pacelšanas ceremonijas Valsts prezidents nolika ziedus Antakalna kapsētā (attēlā). Savukārt vakarpusē V.Zatlers piedalījās Lietuvas prezidentes D.Grībauskaites rīkotajās darba pusdienās. To laikā abi prezidenti pārrunāja ekonomisko situāciju Latvijā un Lietuvā, kā arī abu valstu virzību uz eiro. Tikšanās laikā tika apspriesti Latvijas prezidenta oficiālās vizītes Krievijā rezultāti, kā arī 10. un 11.februārī plānotās V.Zatlera valstsvizītes Lietuvā sagatavošana.

Savukārt trešdien, 12.janvārī, Viļņā pie Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ēkas barikāžu piemiņas pasākuma dalībniekus uzrunāja Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura 11. un 12.janvārī uzturējās oficiālā vizītē Lietuvā (skat. “LV” Nr.7; 13.01.2011.).

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers Viļņā 13.janvārī:

Ļoti cienījamā Lietuvas Republikas prezidentes kundze [Daļa Grībauskaite]!

Augsti godājamie Lietuvas atjaunotā Seima deputāti!

Ekselences! Janvāra barikāžu aizstāvji! Visi Lietuvas cilvēki!

Es nesu jums sirsnīgu, brālīgu sveicienu no Lietuvas māsas Latvijas, no Rīgas vecpilsētas, kuru 1991.gada janvāra dienās Latvijas cilvēku pašaizliedzība pārvērta par neieņemamu cietoksni. Tādu pašu cietoksni, aizstāvot Lietuvas neatkarības simbolus, uzbūvējāt arī jūs, Viļņas barikāžu aizstāvji. Šīs barikādes bija stipras ne ar savām betona sienām un tērauda prettanku režģiem, bet ar savu aizstāvju pašaizliedzību un uzupurēšanos. Neapbruņoti barikāžu aizstāvji ar sevi aizsedza mūsu neatkarības simbolu – Lietuvas un Latvijas Augstāko padomi –, kas pasludināja neatkarības atjaunošanu.

91.gada janvāris ir mūsu nacionālās atmodas un Baltijas dziesmoto revolūciju kulminācija, ar ko mēs patiesi lepojamies. Tas ir ne tikai mūsu paaudzes, kas aizstāvēja neatkarību barikādēs, bet arī mūsu jaunatnes, kas izauga un nobrieda jau pēc tam, lepnuma avots.

Mēs visai pasaulei, kurā ir tik daudz vardarbības un karu, varam pastāstīt par savu neapbruņoto cīņu, kurā mēs uzvarējām. Tā ir mūsu tautu radīta vērtība, kas saglabāsies mūžīgi. Neaizmirsīsim to!

Dārgie Lietuvas cilvēki!

Lietuva bija pirmā, kas saņēma pretspēku asiņaino triecienu 13.janvāra naktī, kad 14 brīvības aizstāvji upurēja visdārgāko, kas cilvēkam pieder, – savu dzīvību. Šis zaudējums bija ārkārtīgi sāpīgs, taču ne bezmērķīgs. Visa pasaule saprata, kas draud brūkošās impērijas tautām, ja netiks apturēti reakcijas spēki. Ziņa par upuriem Viļņā mobilizēja arī Latvijas cilvēkus aizstāvēt savu neatkarību. Tikai desmit stundas pēc asiņainajiem Viļņas notikumiem pusmiljons cilvēku sanāca uz manifestāciju Rīgā, lai atbalstītu Lietuvu un pieprasītu Latvijas neatkarību. Tūlīt pēc manifestācijas sākās barikāžu celtniecība. Mūžīga slava šiem varoņiem, kritušiem ne tikai par Lietuvas, bet arī par Latvijas brīvību!

Dārgie barikāžu aizstāvji!

91.gada janvārī nebeidzās mūsu pārbaudījumi. Veiksmīgas attīstības laika posmi mainījās ar ekonomiskiem un politiskiem satricinājumiem. It īpaši sāpīga mūsu valstī bija pēdējā ekonomiskā krīze. Samērā daudz talantīgu jauniešu aizbraukuši meklēt darbu un iztiku ārzemēs. Dzirdam arī vīlušās balsis, kas jautā: “Vai bija vērts?” Jā, bija! 20 gadu laikā ir izaugusi vesela paaudze, kam brīvība un neatkarība ir kā gaiss, ko elpojam. Un no tā mūsu jaunā paaudze vairs neatteiksies. Arī jūsu sejās, dārgie barikāžu aizstāvji, es varu lasīt – ja vajadzētu, arī jūs, veterāni, nešauboties ne mirkli, atkārtotu 91.gada janvāra varoņdarbu. Atkārtotu tāpēc, ka dzīvot savā neatkarīgā valstī ir liela laime un privilēģija, kas dota ne visām pasaules tautām.

Mēs izcīnījām savu neatkarību, tāpēc sargāsim to! Lai dzīvo Latvija! Lai dzīvo Lietuva! Uz priekšu, brālīši!

Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna Seima pagalmā svinīgajā karogu pacelšanas ceremonijā, vienā no Lietuvas 1991.gada barikāžu piemiņas pasākumiem Viļņā

Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa Viļņā 12.janvārī:

Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Lietuvas Seima priekšsēdētāja Irena Degutiene 12.janvārī piemiņas vietā pie Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas centra Viļņā, pieminot 1991.gada 13.janvāra barikāžu upurus Foto: Saeima

Godājamā Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētāja [Irena Degutiene]!

Godātie 1991.gada brīvības aizstāvji!

Lietuvas ļaudis!

“Bet tā bija svētdiena! Slepkavas vienmēr strādā svētdienās, kad valstu vadītāji atpūšas, guļ, nav komunikācijas, nav preses reakcijas.” Ar šādiem baisiem vārdiem 1991.gada 13.janvāra notikumus Viļņā ir raksturojis Vītauts Landsberģis.

Esmu ļoti pateicīga par iespēju būt kopā ar jums šovakar, kad pieminat 1991.gada barikādes Lietuvā. Mēs atceramies notikumus, kas pirms divdesmit gadiem mainīja vēstures gaitu ne tikai Baltijā, bet, iespējams, arī lielā mērā visā pasaulē. Baltijas valstis bija ne tikai daļa no dzelzs priekškara krišanas, bet pat viens no šo globālo pārmaiņu ierosinātājiem.

1991.gada janvārī Lietuva kopā ar Latviju un Igauniju bija nokļuvusi pasaules uzmanības centrā. Neviens tobrīd vēl nevarēja paredzēt, kā un cik ātri notiks totalitārās Padomju impērijas sabrukums. Taču mēs šeit – Baltijā – jau zinājām, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Mēs arī zinājām, ka brīvības alkas padomju iekārtā agrāk ir tikušas nežēlīgi apspiestas. Mūsu cerības varēja tikt iemīdītas dubļos ar tiem pašiem zābakiem, kas jau ienēsāti 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Prāgā. To Lietuvas tauta sajuta brīdī, kad OMON kaujinieki tiešraidē ieņēma Lietuvas televīziju. To Baltija sajuta, kad tanku kāpurķēdes samala dzīvus cilvēkus pie Viļņas televīzijas torņa.

Lai arī Baltijas valstu neatkarības atgūšanas ceļu dēvē par dziedošo un nevardarbīgo revolūciju, mums ir jāpatur piemiņā to cilvēku vārdi, kas šajā dienās gāja bojā.

Mūsu barikādes, mūsu ugunskuri nenozīmēja, ka mēs baidītos no uzbrukuma. Daudz lielākā mērā tas bija simbols un izaicinājums, zīme, ka okupācijas gados pazemotās tautas ir pārstājušas baidīties. Barikādes nekad nav bijis uzbrukums, tās vienmēr ir celtas, lai apturētu bruņota pārspēka ienākšanu, tās vienmēr ir nozīmējušas: “Te mēs stāvam un no savas taisnības neatkāpsimies ne soli!” Uz barikādēm nāk tauta, kas vēlas nosargāt savu pilsētu, savas mājas un ielas. Nāk nosargāt savu valsti.

Godājamie klātesošie!

Lietuvas ļaudis!

Mēs zinām, kas ir brīvība. Mēs zinām, kas ir taisnīgums. Mēs gan arī zinām, ko nozīmē nebrīve, netaisnība, apspiešana un agresija. Mēdz teikt, ka tautas, kas neatceras savas pagātnē pieļautās kļūdas, ir lemtas tās atkārtot. Var piebilst, ka tautas, kas aizmirst savas varonības un spēka brīžus, var neatgriezeniski zaudēt gan varonību, gan spēku. Es aicinu paturēt prātā barikāžu dienu notikumus tieši šā iemesla dēļ – tā laika varonība, spēks un ticība mums vienmēr noderēs.

Lai katra stunda šajās dienās mums atgādina dārgāko, kas mums ir, – savu valsti un brīvību. Lai jūsu sirdīs mūžam kvēlo brīvības ugunskuri!

Lai mūžam brīva un plaukstoša Lietuva, Latvija, Baltija!

Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzruna ceremonijā “Brīvības ugunskuri” Viļņā, pie Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ēkas, 2011.gada 12.janvārī

Atceroties 1991.gada janvāra barikāžu laiku

Atceroties 1991.gada janvāra barikāžu laiku, aizsardzības ministrs Artis Pabriks norāda, ka, neraugoties uz 20 gadiem, kas šķir no barikādēm, to klātesamība joprojām ir teju fiziski sajūtama. Tāpēc ir grūti noticēt, ka pa šo laiku jau ir izaugusi paaudze, kas par barikādēm mācās no vēstures grāmatām vai vecāku un vecvecāku stāstītā.

“Barikādes bija īpašs laiks – skaidras izvēles, sava spēka un varēšanas apzināšanās, apbrīnojamas vienotības un pašaizliedzības laiks. Atrasties uz barikādēm nozīmēja aizstāvēt savas vērtības, aizsargāt to, kas ir dārgs un svarīgs. Tas bija arī laiks, kad veidojās pirmie iedīgļi neatkarīgās Latvijas aizsardzības sistēmas un militāro formējumu izveidošanai,” ir pārliecināts A.Pabriks.

13.janvārī Latvija vienmēr pieminēs Viļņas traģēdiju, kad, padomju karaspēkam uzbrūkot Viļņas televīzijas tornim, tika nogalināti vai zem tanku kāpurķēdēm bojā gāja civiliedzīvotāji, savukārt vairāk nekā simts Viļņas iedzīvotāju tika ievainoti.

“Janvāra notikumi Lietuvā un Latvijā kardināli mainīja turpmāko vēstures notikumu gaitu, nenovēršami tuvinot padomju režīma sabrukumu,” uzskata aizsardzības ministrs.

A.Pabriks norāda, ka neatkarības atgūšanas gados Baltijas valstis spēja izrādīt ļoti lielu vienotību. Arī tagad, kad Latvija, Lietuva un Igaunija ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības, NATO un citu starptautisku organizāciju dalībvalsti, mēs skaidri apzināmies, ka ar savstarpēji koordinētu rīcību starptautiskā jomā spējam panākt daudz vairāk un mūsu viedoklim ir daudz lielāks svars.

Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departaments