Eiropas Komisijas - Latvijas valdības kopējais paziņojums par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm

Nobeigums. Sākums "LV" nr.47, 18.02.1999., "LV" nr.50/51, 23.02.1999. "LV" nr.54, 25.02.1999.

Saturā

1. Pašreizējā ekonomiskā situācija un tās attīstības tendences

2. Vidēja termiņa makroekonomiskie mērķi

i. Politikas virzieni

ii. Makroekonomikas mērķi un prognozes

3. Makroekonomiskā politika un liberalizācija

i. Monetārā un maiņas kursa politika

ii. Fiskālā politika

iii. Nodokļu un valsts izdevumu politika

iv. Pensijas un sociālā drošība

v. Tirdzniecības politika

vi. Iekšējā tirgus liberalizācija

vii. Darba tirgus un ienākumu politika

4. Privātā sektora attīstības veicināšana

i. Privatizācija

ii. Atbalsts privātā sektora attīstībai

iii. Reģionālā attīstība

iv. Finansu sektora reforma

5. Makroekonomiskais scenārijs

i. Ekonomikas pieaugums un investīcijas

ii. IKP no izdevumu viedokļa

iii. Demogrāfiskās tendences, nodarbinātība,

bezdarbs, ienākumu politika

iv. Starptautiskās ekonomiskās attiecības

v. Fiskālā attīstība

vi. Inflācija

vii. Monetārais sektors

viii. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski

Kopsavilkums

Kopējais Latvijas vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritāšu paziņojums atspoguļo Latvijas varas iestāžu un Eiropas Komisijas saskaņoto viedokli par ekonomisko politiku, kas ir nepieciešama Latvijas ekonomikas pārejas perioda pabeigšanai un ekonomikas sagatavošanai integrācijai Eiropas savienībā. Makroekonomiskie un strukturālas politikas mērķi, kas ir iekļauti Kopējā paziņojumā rada nepieciešamo stimulu, kas atļaus Latvijai sasniegt attīstīto ES valstu ekonomikas līmeni.

Kopējais paziņojums papildina citus dokumentus, kas attiecas uz Pievienošanās partnerību. Latvijas trešā Nacionālā programma integrācijai Eiropas savienībā (kura ir pirmā nacionālā programma Acquis pārņemšanai) galvenokārt ir vērsta uz likumdošanas saskaņošanu un valsts institūciju stiprināšanu. Tā kā strukturālie pasākumi ir atrunāti minētajā nacionālajā programmā un citos dokumentos, tai skaitā Latvijas vidēja termiņa ekonomiskajā stratēģijā, Kopējais paziņojums apskata strukturālos jautājumus tikai tādā apjomā, kādā tie kritiski un tieši ietekmē makroekonomisko attīstību. Šis novērtējums tiks regulāri papildināts un pārskatīts, tāpēc tas var būt iemesls nepārtrauktai Latvijas ekonomikas attīstības un tās vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritāšu novērtēšanai.

Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvija ir sasniegusi nopietnu progresu ekonomikas stabilizācijā un strukturālo reformu ieviešanā. Tirdzniecības attiecību saraušana ar bijušā Padomju bloka valstīm pirmajos neatkarības gados izsauca ražošanas samazināšanos. IKP pieaugums atsākās 1994. gadā no ļoti zema līmeņa, un pēc īsa pārtraukuma, ko radīja banku un valsts finansu problēmas, tas stabili pieaug.

Stingrā monetārā politika kopā ar fiksēto lata kursu samazināja inflāciju no trīsciparu skaitļa 1992. gadā līdz viencipara skaitlim 1997. gadā. Iepriekšējos gados straujā valsts finansu sektora pilnveidošanās un kopbudžeta deficīta samazināšana veicināja inflācijas krišanos.

Tāpat kā citas pārejas perioda ekonomikas, Latvijas ekonomika ir viegli ievainojama no ārienes, ko nosaka tās ierobežotie enerģētiskie resursi un nepieciešamība importēt investīciju preces. Tomēr tekošā konta deficīts tika pilnībā nosegts ar kapitāla konta pārpalikumu, kas lielā mērā ir sasniegts ar ārvalstu tiešo investīciju plūsmām.

No strukturālā viedokļa Latvijas ekonomikā vēl joprojām ir vērojamas vairākas ievainojamības izpausmes. Pirmkārt, Latvijas eksporta struktūra nosliecas uz tādu preču īpatsvara palielināšanu, kas pamatojas uz dabas resursu (piemērm, koksnes) bagātību, kā arī zemajām darbaspēka izmaksām. Otrkārt, lai gan pēc Starptautiskās darba organizācijas (ILO) novērtējuma kopējais bezdarba līmenis pazeminās, bezdarbs un darba iespēju trūkums ir ievērojama reģionālā problēma.

Strukturālās politikas pasākumu (privatizācija, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana, bāzes infrastruktūras sakārtošana, konkurences politika utt.) veiksmīga izstrāde un realizācija ir tālākas attīstības un Latvijas konkurētspējas viens no būtiskākajiem garantiem.

Mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija pašreizējā periodā būtībā ir pabeigta, bet lielo valsts uzņēmumu privatizācija tiek paātrināta. Tomēr izvirzītais mērķis - pabeigt privatizāciju līdz 1998. gada vidum - netika izpildīts tehnisku iemeslu, juridisku jautājumu un politisko debašu dēļ.

Cenu stabilizācija ir monetārās politikas galvenais uzdevums Latvijā. Latvijas Banka ir nodrošinājusi uzticību, ievērojami samazinot inflāciju un uzturot fiksētu valūtas apmaiņas kursu bez valūtas padomes (currency board) ieviešanas. Tas ļāva Latvijas Bankai iegūt pieredzi plašu un daudzveidīgu monetāro instrumentu izmantošanā. Turpmākajos piecos gados ir paredzēts, ka valstī ieplūdīs ārvalstu tiešās investīcijas, kas daļēji būs saistītas ar privatizāciju. Ja būs maksājumu bilances tekošā konta deficīta kritisks pieaugums, Latvijas Banka realizēs stingrāku monetāro politiku, galvenokārt paaugstinot procentu likmes. To varētu panākt vēl labāk kombinācijā ar striktāku fiskālo politiku.

Fiskālās politikas galvenais mērķis ir radīt stabilu makroekonomisko vidi, kas sekmētu ekonomikas izaugsmi. Tas jāsasniedz, ilgākā laika periodā saglabājot kopbudžetu tuvu līdzsvaram. Līdz 2003. gadam deficīts ir plānots ap 0,5% no IKP.

Valdība ievēros tās rīcības plānu - uzlabot nodokļu ieņēmumus, nepalielinot nodokļu likmes (izņemot akcīzes nodokļa likmes). Uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļiem piemēro vienotu 25% likmi. Šī politika ir virzīta uz to, lai nepieļautu ekonomikas izkropļošanu un novērstu izvairīšanos no nodokļiem. Speciālo ekonomisko zonu veidošanas eksperiments netiks turpināts. Valdības ieņēmumus ir plānots samazināt no 43% no IKP 1997. gadā līdz 40% 2003. gadā.

Attiecībā uz izdevumiem valdība finansēs pieaugošās valsts investīcijas un ekonomisko reformu izmaksas. Vienlaikus investīcijām piešķirto budžeta līdzekļu daļai jāpieaug līdz 2,5% no IKP, 20% no paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem novirzot investīcijām sabiedriskās infrastruktūras (ūdens apgāde, notekūdeņu attīrīšana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana) projektu realizācijai. Valdība apņēmusies samazināt tekošos izdevumus, neskaitot procentu maksājumus, no 41% no IKP 1997. gadā līdz 40% 2003. gadā. Turklāt tiek plānota valsts izdevumu vadības racionalizācija.

Iedzīvotāju novecošanās un nabadzības rašanās pārejas periodā lika valdībai ātrāk reformēt pensiju un sociālās apdrošināšanas sistēmu. Vienošanās par trīs līmeņu pensiju sistēmas ieviešanu ir panākta, tā tiks pilnīgi ieviesta 2002. gadā. Sociālās un veselības apdrošināšanas reformas noritēja ar Pasaules Bankas atbalstu.

Valdībai ir dotas tiesības regulāri pārskatīt un, ja nepieciešams, palielināt minimālo algu. Varētu būt problēmas, izskatot iespēju palielināt sociālās apdrošināšanas izdevumus, tādā vai citādā veidā nepalielinot arī sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Valsts lielums un ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī nozīmīgais ārējās tirdzniecības īpatsvars IKP nozīmē, ka Latvija var uzlabot savas ekonomiskās perspektīvas, īstenojot liberālu tirdzniecības politiku. Latvijai ir atvieglotas tirdzniecības attiecības ar 25 valstīm, to skaitā arī ar ES dalībvalstīm, turklāt ir stājušies spēkā divpusējie tirdzniecības līgumi ar vēl 16 citām valstīm. Tādējādi ārējās tirdzniecības struktūra ir būtiski mainījusies par labu Rietumeiropas valstīm. Pašreiz ES aizņem vairāk nekā 50% no ārējās tirdzniecības kopapjoma. Latvijas produkcijas kvalitātes uzlabošanas pasākumi veido galveno valdības plāna daļu privātā sektora attīstības sekmēšanai.

Finansu sektorā 1995. gada banku krīzes sekas ir jau pārvarētas. Ir paaugstinājusies rentabilitāte un samazinājies slikto un nedrošo aizdevumu īpatsvars. Tā kā lielākā daļa banku ir nelielas, tad tirgus spēku iedarbībā nākotnē ir sagaidāma to apvienošanās.

Investīciju un pensiju fondu likumdošanas ieviešanas rezultātā ir sagaidāma finansu tirgus aktivizēšanās. Jāpievērš uzmanība pakāpeniskai nebanku finansu institūciju integrācijai kopējā uzraudzības sistēmā.

Kopējais paziņojums satur iekšēji saskaņoto makroekonomisko scenāriju līdz 2003. gadam. Sākotnējais scenārijs tika izstrādāts 1998. gada vasarā, bet sakarā ar nelabvēlīgo attīstību Krievijā radās nepieciešamība pārstrādāt īpaši 1998. un 1999. gada prognozes, samazinot pieauguma tempus. Ekonomikas pieaugums 1998. gadā tiek sagaidīts 3,8% un 1999. gadā - 4% apmērā. Turpmākajos gados tas palielināsies un būs aptuveni 5-6% līmenī.

Makroekonomiskā stabilitāte var tikt sasniegta šādi:

* saglabāt stabilas valūtas faktiskās maiņas likmes attiecībā pret SDR;

* līdz 2003. gadam samazināt inflācijas līmeni līdz 4 procentiem;

* laika periodā no 1998. līdz 2003. gadam saglabāt budžeta deficītu ap 0,5% no IKP.

Privāto pakalpojumu sektorā ir sagaidāms ap 7% liels pieaugums. Tā kā ir pieaugusi konkurētspēja, pabeigtas privatizācijas programmas un veiktas stratēģisko investoru investīcijas, rūpniecība (izņemot elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādi) varētu pieaugt par 5-7% gadā. Ņemot vērā enerģijas racionālo patēriņu, pieņemts, ka elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes sektora pieaugums paliks neliels. Zemes reformas un citu reformas pasākumu pabeigšana sekmēs lauksaimniecības sektora pieaugumu par aptuveni 2-3% gadā.

Saskaņā ar šo scenāriju pieaugums lielā mērā būs balstīts uz eksportu. Sevišķi infrastruktūras modernizācija, pakalpojumu sektora pilnveidošana veicinās tālāku pakalpojumu eksporta pieaugumu. Pašreiz Latvijas eksportā uz ES dominē preces ar zemu pievienoto vērtību, jo koksne, tās izstrādājumi un tekstilizstrādājumi ir 75% no Latvijas eksporta uz ES valstīm. Tomēr ražošanas modernizācija un stratēģisko investoru investīcijas novedīs pie progresīvām izmaiņām eksporta preču struktūrā, palielinot īpatsvaru precēm ar augstu pievienoto vērtību. Pieņemts, ka preču eksports salīdzināmajās cenās pieaugs par aptuveni 7% gadā.

Importa pieaugums salīdzināmās cenās ir sagaidāms 6% apmērā, kas tiks panākts uz augstas investīciju nepieciešamības un pieaugošā ekonomikas atvērtības līmeņa rēķina. Rezultātā tekošā konta deficīts līdz 2000. gadam varētu būt aptuveni 9-10% no IKP. Šis deficīts tiks nosegts galvenokārt ar ārvalstu tiešo investīciju plūsmām. Tomēr tā kā nevar neņemt vērā īslaicīgas grūtības, tad gan monetārā un valūtas maiņas likmes politika, gan fiskālā politika tiks veidota tā, lai nepieciešamības gadījumā izlīdzinātu jebkuru īslaicīgu nestabilitāti.

Ievērojot elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes, transporta un dzīvokļu sektora administrējamo cenu progresīvu liberalizāciju, inflācijas likmei (aptuveni 4% 2003. gadā) vajadzētu saglabāties nedaudz augstākai kā industriāli attīstītajās valstīs. Tāpēc reālā valūtas maiņas likme turpinās pieaugt. Produktivitātes kāpums un infrastruktūras pilnveidošana kompensēs konkurētspējas krišanos valūtas reālā maiņas kursa pieauguma rezultātā.

Ekonomiskās izaugsmes rezultātā pieaugs nodarbinātība. Tomēr ņemot vērā darba ražīguma pieaugumu un budžeta politiku, kas vērsta uz valsts iestāžu kalpotāju skaita stabilizēšanos, nodarbinātība pieaugs lēnākos tempos nekā IKP. Paredzams, ka reģistrētā bezdarba līmenis samazināsies no 8% 1998. gadā līdz 6% 2002. gadā. Vidējās reālās darba algas pieaugums būs par 1-2 procentpunktiem zemāks nekā darba ražīguma pieaugums.

IKP nozaru griezumā 1.pielikums. Makroekonomiskie rādītāji

* produktu nodokļi (mīnus subsīdijas) ir sadalīti proporcionāli starp sektoriem

** sabiedriskie pakalpojumi pilnībā iekļauj nozares: valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana, izglītība, veselības aizsardzība un sociālā aprūpe.

Citi pakalpojumi iekļauti privātajos pakalpojumos.

IKP izlietojums

* Dati par IKP 1995.gada cenās 1993. un 1994. gadiem ir novērtējums. Novirzes, kas radās veicot pārrēķinu, ir iekļautas statistiskajā novirzē.

** Sabiedriskā patēriņa prognoze tuvināta Valsts konsolidētā kopbudžeta tekošiem izdevumiem

*** Pēc izmaiņām Maksājumu bilancē 1997.gadam, Nacionālie konti pagaidām nav pārskatīti

Maksājumu bilance miljonos latu

* Līdz 1995.gadam atšķirībā no NKS netiek ietverti FISIM.

**Neto citi aktīvi un pasīvi ir rēķināti kā atlikums, tāpēc tiem ir liela kļūdas amplitūda.

Maksājumu bilance % no IKP tekošajās cenās