"Krievijas nākotne ir saistīta ar Eiropu"

"Izvestija"

— 99.02.27.

Dažu nākošo mēnešu laikā Lielbritānija un Eiropas Savienība aktivizēs savus kontaktus ar Krieviju, jo pārmaiņas jūsu valstī skar visu kontinentu kopumā. Krievijai jau ir izdevies ielikt zināmus pamatus labklājības pilnākai nākotnei. Taču priekšā vēl ir garš ceļš, un vieglu risinājumu nebūs, tomēr patiesas reformas Krievijā vienmēr atradīs starptautisku atbalstu. Tieši šī iemesla dēļ ārlietu ministrs Robins Kuks nākošnedēļ apmeklēs Maskavu.

Ir jēga atrauties no ikdienas ziņojumiem par krīzi un padomāt par pēdējās desmitgades notikumiem. Domājot par šodienas Krieviju, es vienkārši apbrīnoju to, cik lielu ceļu tai ir izdevies noiet tik īsā laikā. Pagājušās desmitgades reformas iezīmēja jauna brīvības, ekonomisko pārmaiņu, demokrātisku vēlēšanu un konstitucionālu izmaiņu laikmeta iestāšanos. Lielbritānijā pilnvērtīgas parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas veidošanās aizņēma vairākus gadsimtus.

Savukārt Krieviju no iepriekšējās padomju pārvaldes formas šķir tikai desmit gadi. Šodien tā ir Eiropas demokrātisko valstu sabiedrības locekle. Krievija ir Eiropas valsts. Tās vēsture, izmēri, ģeogrāfija un kultūras daudzveidība daudzējādā ziņā padara to par īpašu, taču Krievijas nākotne ir saistīta ar Eiropu. Protams, tas ir vājš mierinājums tiem, kam ir jācīnās ar pārejas perioda ikdienas ekonomiskajiem sarežģījumiem. Taču Krievijas reformatoriem tomēr izdevās ielikt veselu virkni fundamentālu tirgus ekonomikas pamatu. Pateicoties pastāvīgajiem Krievijas līderu centieniem, Krievija ir sākusi izrādīt savā vēsturē līdz šim nepieredzētu atvērtību pret pārējo pasauli. 20. gadsimtā Krievijas tauta piedzīvoja gan triumfu, gan traģēdiju, taču valstī pirmo reizi ir parādījusies paaudze, kura nebaidās no valsts. Šodien krievi ir nobažījušies par noziedzības un korupcijas pieaugumu, bezdarbu, ekonomisko nestabilitāti un stāvokli , kādā atrodas veselības aizsardzība un izglītība. Lai arī šo problēmu mērogs, vērtējot pēc Eiropas mērauklām, ir ļoti liels, pašas šīs problēmas mums nebūt nav kaut kas jauns.

Uz ilgu termiņu paredzētu izmaiņu fona gan Krievijas masu informācijas līdzekļos, kuri izceļas ar arvien lielāku dažādību un plurālismu, gan arī ārvalstīs nerimst debates par to, pa kādu ceļu Krievijai būtu jāiet tālāk. Pesimisti pašā Krievijā un aiz tās robežām joprojām uzskata, ka Krievija neizbēgami virzās uz nabadzību, noziedzības un korupcijas pieaugumu, pastāvīgu attiecību pasliktināšanos ar kaimiņiem, pilsonisko nesaskaņu un pat sabrukumu.

Taču optimisti, kuriem es pieskaitu arī pats sevi, turpina ticēt, ka Krievija nenogriezīsies no progresa ceļa. Šis ceļš nebūs gluds un nesāpīgs. Lai to veiktu, būs vajadzīgs laiks - protams, ne jau gadsimti, taču arī dažu gadu laikā to pārvarēt neizdosies.

Pārmaiņas un modernizācija var būt veiksmīgas vienīgi ar tādu noteikumu, ka tās tiek īstenotas no iekšienes. Krievijas problēmu risinājums meklējams pašā Krievijā. Starptautiskā sabiedrība var darboties vienīgi partnera lomā, taču Krievijai ir jāuzņemas atbildība par reformu virzīšanu uz priekšu, kuras nepieciešamas šādas partnerības īstenošanai.

Es vēlos, lai starptautiskās finansu organizācijas turpinātu sniegt palīdzību Krievijas valdībai tās reformu centienos. Taču tās var palīdzēt Krievijai vienīgi tad, ja tā pati Krievija ir gatava palīdzēt sev. Valdībai ir nekavējoties jāpārkārto nodokļu sistēma un jāatrisina problēmas, kas saistītas ar kapitāla, preču un darbaspēka tirgu elastības trūkumu un kuras ir novedušas pie bezdarba un ekonomiskās attīstības kavēšanās. Es zinu, ka viens no prioritārajiem Krievijas valdības uzdevumiem ir cīņa ar noziedzību. Noziedzība indē un grauj sabiedrības dzīvi, tās sociālās un ekonomiskās sekas ir milzīgas. Antisemītisma un politiskā ekstrēmisma izpausmes arī ierobežo mūsu kopīgā darba iespējas. Ar tām nedrīkst samierināties neviena valsts.

Gan ārvalstu investoriem, gan starptautiskajām finansu organizācijām ir jāzina, ka Krievija stingri stāv uz tirgus reformu ceļa. Pārdomāta, nosvērta budžeta pieņemšana kļūs par vienu no izšķirošajiem soļiem uzticības nostiprināšanā Krievijas valdībai, kas, acīmredzot, saskan arī ar Krievijas ilgtermiņa interesēm. Budžeta kontrole vicina makroekonomisko stabilitāti. Makroekonomiskā stabilitāte rada labvēlīgus apstākļus investīcijām - kā iekšējām, tā arī ārvalstu. Savukārt investīcijas ved pie iedzīvotāju nodarbinātības pieauguma un kalpo kā ražošanas modernizācijas finansēšanas avots.

Britu firmas tiecas ieguldīt naudu Krievijā. Dažas no tām jau ir ieguldījušas investīcijas un izstrādājušas ilgtermiņa plānus savai nākotnes darbībai jūsu valstī. Taču, lai šādu firmu būtu vairāk, ir nepieciešami atbilstoši apstākļi. Zināms, ka ārvalstu investīcijas rada jaunas darbavietas, veicina reģionu ekonomisko atdzimšanu un jaunu ražotņu parādīšanos. Tomēr visā pasaulē notiek intensīva konkurences cīņa par investīcijām. Tādēļ Krievijai ir nepieciešams radīt lietišķu klimatu, kurš būtu pievilcīgs potenciālajiem investoriem, jo citādi tie dosies citur.

Tirgus pats par sevi nav panaceja. Ekonomiskajam uzplaukumam ir jābūt noturīgam un tam ir jānes savi augļi visai tautai, nevis tikai priviliģētajam mazākumam. Šī ideja ir vienlīdz aktuāla gan Krievijai, gan Lielbritānijai. Ne no morālā, ne arī no ekonomiskā viedokļa neviena civilizēta sabiedrība nevar atļauties aizvērt acis uz to cilvēku likteni, kuri kādu iemeslu dēļ nav spējuši izmantot ekonomisko reformu doto augļus. Šeit var palīdzēt pilsoniskas sabiedrības attīstība. Tāpat ir nepieciešama valsts sociālās palīdzības sistēmas pārkārtošana un modernizācija. Britu valdības fonds Know-How sniedz praktiskas rekomendācijas un tehnisku atbalstu Krievijas organizācijām nepieciešamo pārmaiņu veikšanā šajā jomā. Turklāt Lielbritānija palīdz Krievijai arī muitas likumdošanas reformēšanā un pilnveidošanā, banku sektora un vides aizsardzības sfērā, kā arī militārpersonu sagatavošanā atvaļināšanai no dienesta.

Tomēr, neraugoties uz visu pārejas perioda problēmu nozīmīgumu un sarežģītību, es nevēlētos, lai tās nostumtu otrajā plānā vērā ņemamās pozitīvās pārmaiņas Krievijas-Lielbritānijas un Krievijas-Eiropas attiecībās, kuras panāktas pēdējo desmit gadu laikā.

Lielbritānija un Krievija ne tikai var, bet arī jau reāli strādā kopā, lai arī vēl tikai pirms desmit gadiem daži mūsu šodienas sadarbības veidi bija gluži vienkārši neiedomājami. Dažkārt mēs varam nebūt vienisprātis. Es nemēģināšu izlikties, ka mums nav bijis asu domstarpību Irākas jautājumā. Taču tās bija domstarpības partneru, nevis pretinieku vidū. Mēs esam partneri Apvienoto Nāciju organizācijā un "Lielajā astoņniekā", EDSO un Eiropas Padomē. Mēs kopā strādājam Balkānu kontaktgrupā. Kopš aukstā kara beigām Krievijai un Lielbritānijai ir kopīgas stratēģiskās intereses - ar kopīgiem spēkiem atrisināt problēmas tur, kur tas ir iespējams.

Arvien lielāku nozīmi gūst attiecības starp NATO un Krieviju. Daži cilvēki no abām pusēm uz šo procesu joprojām skatās caur novecojušo aukstā kara prizmu. Savukārt es cenšos, lai NATO un Krievija kopīgi strādātu Eiropas stabilitātes un drošības nostiprināšanas interesēs.

Nozīmīgu lomu Lielbritānijas un Krievijas savstarpējo attiecību papildināšanā spēlē Eiropas Savienība. Šodien uz ES iet aptuveni puse Krievijas eksporta. Arvien vairāk politisko un lietišķo kontaktu notiek mūsu vienošanās par partnerattiecībām un sadarbību ietvaros. ES atbalsta Krievijas līdzdalību Pasaules tirdzniecības organizācijā, un līdz šī gada jūnijam Eiropas Savienības dalībvalstis cer izstrādāt kopīgu stratēģiju, kura kalpos kā orientieris mūsu attiecībās ar Krieviju. Tamlīdzīgu lēmumu ES pieņem pirmo reizi, un tas atspoguļo Krievijas ārkārtīgo nozīmību.

Taču attiecības starp Lielbritāniju un Krieviju neoficiālā līmenī nebūt nav mazsvarīgākas, kā oficiālie kontakti. Kopš komunistiskās sistēmas sabrukuma visdažādāko vecumu un profesiju krievi arvien biežāk ir ieradušies Londonā, un mēs jau sākam to uztvert kā kaut ko ierastu. Viņi ierodas Lielbritānijā pēc valdības un sabiedrisko organizāciju uzaicinājumiem, kā arī privāti - kā tūristi, studenti vai uzņēmēji. Man ļoti gribētos izdarīt tā, lai šī plūsma nemazinātos, jo tieši šie ļaudis - Krievijas jaunā vidusslāņa pārstāvji - ir ierastajos uzskatos notiekošo dziļo pārmaiņu izplatītāji - pārmaiņu, kuras Krievijai ir tik ļoti vajadzīgas.

Es vēlos, lai Lielbritānija un Eiropa turpinātu attīstīt savas attiecības ar Krieviju. Mēs jau esam kļuvuši un mums arī turpmāk ir jābūt pilnasinīgiem un līdztiesīgiem partneriem, kuri kopā iet pa reformu un modernizācijas ceļu. Taču Krievijas liktenis ir tās pašas rokās. Galu galā tās nākotni nenosaka tas, ko pateiks vai izdarīs citas valstis. Tādas valstis, kā Lielbritānija, var ar visu labvēlību dot padomu un palīdzēt, taču, kā skan lozungs nesen Maskavā parādījušajos plakātos - "Neviens cits nepalīdzēs Krievijai, kā vien mēs paši".

Tonijs Blērs

"Zviedru kokzāģētava aug Latvijā"

"Dagens Industri"

— 99.03.02.

Rīga. Netālu no Talsiem esošā kokzāģētava SIA Vika Wood, kas 60% apmērā pieder zviedru uzņēmumam Hebeda Trä AB un 40% apjomā somu Thomesto OY, 1998. gadā savu apgrozījumu palielināja par 237%, sasniedzot 6,81 miljonu latu, ko var salīdzināt ar 2,87 miljoniem latu 1997. gadā. Par to raksta Dagens Industri māsas avīze Latvijā Dienas Bizness.

Kā norādīja Vika Wood izpilddirektors Andris Krecers, uzņēmums savu plānoto produkcijas daudzumu - 60 000 kubikmetru zāģētu kokmateriālu - 1998. gadā ir pārsniedzis par vairāk nekā 10%. Šogad Vika Wood plāno sagatavot 80 000 kubikmetru, redzams uzņēmuma prognozē.

Vika Wood par saviem ražojumiem ir saņēmumi labu samaksu, pateicoties kvalitatīvajam sortimentam un šķirojumam, ko palīdzēja izdarīt Lat Wood Measurement , kas pieder Wermländska Inmätningsföreningen.

Kā sacīja Andris Krecers, lielākie Vika Wood eksporta tirgi ir Lielbritānija (27%), Ēģipte (25%) un Vācija (20%).

"Dānija importē darbaspēku"

"Dagens Industri"

— 99.03.02.

Dānijā ir iestājies tāds darbaspēka trūkums, ka tā aicina viesstrādniekus no Baltijas valstīm. Aizvien vairāk ir tādu, kuri rēķinās, ka viesstrādnieku daudzums varētu sasniegt tikpat lielu apjomu kā 60. gados.

Laikraksts Söndagsavisen raksta, ka simtiem nupat augstskolu beigušu inženieru no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas jau dodas uz Dāniju. Inženieru trūkums Dānijā ir tik liels, ka šīs valsts uzņēmumi starptautiskajā arēnā jau sāk zaudēt konkurētspēju.

Dansk Industri un Izglītības ministrija šo projektu atbalsta ar 46 miljoniem dāņu kronu.

Bezdarbs Dānijā ir 6%, un šāda situācija tiek uzskatīta par gandrīz vai pilnīgu nodarbinātību, un vairākiem sektoriem ir grūti tikt pie kvalificēta personāla.

Atšķirība no 60. gadu viesstrādnieku viļņa ir tāda, ka šobrīd pieprasījums ir pēc labi izglītota darbaspēka.

Izglītības ministre Margrēte Vestāgere ir nodomājusi visdrīzākajā laikā uz diskusiju par importēto darbaspēku uzaicināt Dānijas augstskolu un dažādu rūpniecības nozaru un arodbiedrību pārstāvjus.

Šis jautājums tomēr ir sašķēlis valdību. Darba ministrs Uve Higums noraida domu par viesstrādnieku uzaicināšanu lielā apjomā.

Gunnars Vrede

"Igaunijā aizliedz vēlēšanu afišas krievu valodā"

"Aftonbladet"

— 99.03.01.

Tallina. Igaunijas valsts iestādes ir nolēmušas, ka politiskās partijas pirms nākamās nedēļas parlamenta vēlēšanām savā kampaņā nedrīkst izmantot krieviski rakstītas afišas.

Tieslietu ministrs Pauls Varuls nedēļas nogalē paskaidroja, ka vēlēšanu afišas krievu valodā ir pretrunā ar Igaunijas valodas likumiem, kuros ir stingri noteikts, ka visām sabiedriskās vietās izliktām izkārtnēm un informācijai ir jābūt igauņu valodā.

Varula teiktais bija atbilde uz to, ka divas partijas ir pārsūdzējušas valodas likuma prasību šajā jautājumā. Vairumam šo partiju biedru ir krieviska izcelsme, un viņi ir krievvalodīgie.

Apmēram ceturtā daļa no Igaunijas 1,5 miljoniem iedzīvotāju ir etniskie krievi, un lielākā viņu daļa igauniski prot ļoti vāji vai vispār nemaz. Valdības centieni ar valodas un pilsonības likumu palīdzību padarīt igauņu valodu par Igaunijā pilnībā dominējošu valodu ir hroniska saspīlējuma avots šajā bijušajā padomju republikā un tās attiecībās ar Maskavu.

Krieviem, kuri padomju laikā ieradās Igaunijā, kā arī viņu pēcnācējiem, ir jāparāda labas igauņu valodas zināšanas, iekams viņi var kļūt par pilsoņiem. 7. marta vēlēšanās drīkstēs piedalīties tikai Igaunijas pilsoņi.

AP

"Ja Azerbaidžāna iestāsies NATO, tad mūs par to nevar vainot"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.02.27

Intervija ar Heidara Alijeva padomnieku ārpolitiskajos jautājumos Vafu Guluzedi, kurš kļuva slavens ar savu paziņojumu par Azerbaidžānas gatavību izvietot valstī NATO bāzes.

Guluzades kungs, vai jūs savu paziņojumu sniedzāt pēc prezidenta Alijeva pieprasījuma?

Tam šodien nav nekādas nozīmes. Manis izteikto ideju ir atbalstījušas visas Azerbaidžānas politiskās partijas, un tas ir noticis viena iemesla dēļ: visi ir norūpējušies par mūsu valsts turpmāko likteni. Tas ir kā izmisuma kliedziens. Kā Azerbaidžānas pilsonis es vienkārši nesaskatu nevienu citu iespēju, lai ātrāk atgūtu armēņu okupētās teritorijas. Aiz tā visa stāv Krievija. Tas pat nav armēņu-azerbaidžaņu, bet gan krievu-azerbaidžaņu konflikts. Tomēr Krievijas militārajam pārsvaram mēs nespējam pretoties. Protams, neviena pasaules valsts nav ieinteresēta uzturēt savā teritorijā svešas valsts karaspēku. Tomēr, ja mums ir jāizvēlas mazākais ļaunums, mēs to arī izvēlamies. Ja Krievija nav ieinteresēta, ka mūsu teritorijā parādās NATO bāzes, tad tai būtu jāizdara noteikti secinājumi un pašos pamatos jāizmaina sava politika mūsu reģionā.

Kā jūs zināt, 1994.gadā ar Krievijas līdzdalību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Tad lūk, šī "uguns pārtraukšana" turpinās vēl šobrīd, bet tas nebūt nav miers: vienošanās jebkurā brīdī var tikt lauzta. Arī EDSO Minskas grupas (kuras sastāvā ir arī Krievija) darbs pie armēņu-azerbaidžaņu konflikta noregulējuma neko nav devis. Krievija ir pati lielākā mūsu reģiona lielvalsts, turklāt tai piemīt milzīgs potenciāls un ietekme Aizkaukāzā. Taču, kā gan Krievija izmanto savu ietekmi konflikta atrisināšanā? Vienai no konfliktā iesaistītajām pusēm - Armēnijai - tā piegādāja bruņojumu 1 miljarda dolāru apjomā! Turklāt bruņojums tika piegādāts pamiera periodā no 1994. līdz 1996.gadam. Maskava ieročus piegādāja arī 1993.gadā, kad abu republiku starpā noritēja smagas cīņas.

Kad atklātībā nonāca fakti par nelikumīgo ieroču piegādi, izraisījās skandāls, un Krievija, kuru pārstāvēja tās prezidents, solīja, ka tiks izveidota apvienotā komisija, kas izmeklēs šo lietu un veiks nepieciešamos pasākumus. Ar lielu novēlošanos šāda komisija tomēr tika nodibināta, tomēr nekā būtiska nepaveica. Līdz šim nav sodīts neviens vainīgais. Vēl vairāk, 1997.gada augusta beigās Krievija parakstīja ar Armēniju draudzības līgumu, kurā ir ietverts punkts par militāro sadarbību, un tā rezultātā ieroču piegāde tika turpināta. Bet šodien norit sarunas par S-300 raķešu piegādi un MiG modernizāciju. Turklāt mums tiek paziņots, ka šis bruņojums nav paredzēts vis Armēnijai, bet gan krievu armijas bāzēm, kas ir izvietotas šajā teritorijā. Taču mēs lieliski saprotam, kāda loma ir bijusi šīm "bāzēm" armēņu-azerbaidžaņu konfliktā! Kā lai mēs zinām, ka šīs raķetes un MiG netiks pielietoti pret Azerbaidžānu?

Tādēļ Azerbaidžāna gluži vienkārši ir spiesta noslēgt militārās sadarbības līgumus ar Turciju, ASV, kā arī aktivizēt partnerattiecības ar NATO. Mēs būtu laimīgi, ja no Krievijas puses sagaidītu draudzības žestu, un ja tā mums palīdzētu atrisināt Karabaha problēmu, atbrīvot armēņu okupētās teritorijas un ļaut atgriezties bēgļiem. Jo Azerbaidžāna - tā ir bēgļu valsts: 700 tūkstoši cilvēku dzīvo teltīs!

Kā norit sarunas par Karabaha problēmas noregulējumu?

Tur jau ir tā bēda, ka nekādi. Šā tā sarunas vēl notika līdz 1996.gadam. Taču pēc tam, kad Jevgēņijs Maksimovičs Primakovs, kuru es pazīstu personīgi, kļuva par ārlietu ministru, tika izvirzīta ideja: organizēt tiešas Armēnijas un Azerbaidžānas sarunas. Gadījuma cilvēkam šāda ideja liktos normāla. Tomēr, raugoties no politiskā viedokļa, tas nozīmē sekojošo: pielīdzināt suverēnas valsts tiesības ar tās subjektu. Šī ideja sagrāva visus miera centienus.

1996.gada decembrī notika EDSO Lisabonas samits, un tā laikā, neraugoties uz Armēnijas iebildumiem, 53 valsts izstrādāja paziņojumu, kas radīja tiesiskos pamatus konflikta noregulēšanai. Pēc tam Armēnija vispār atteicās piedalīties jebkādās sarunās.

Es zinu, ka Krievijas Ārlietu ministrija dziļi izprot armēņu-azerbaidžaņu konflikta problēmas. Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ nekas netiek darīts, lai šo jautājumu atrisinātu, nepārkāpjot Azerbaidžānas teritoriālo nedalāmību un vienlaicīgi ievērojot arī armēņu iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības Karabahā. Karabaha pašlaik ir okupēta un pievienota Armēnijai. Tieši šeit ir meklējams galvenais klupšanas akmens krievu-azerbaidžaņu attiecībās.

Es uzskatu, ka konflikta izmantošanas politika noteicošās lomas saglabāšanā šajā situācijā ir pierādījusi savu nepamatotību. Krievijai tā nav devusi nekādu labumu. Gluži pretēji, tā ir grāvusi Krievijas reputāciju reģionā. Ieguvēja nav arī Armēnija, jo ir nonākusi izolācijā.

Nesen Azerbaidžānā izraisījās polemika ap Gabalinskas radiolokācijas sistēmu - bijušo padomju militāro objektu, kuru pašlaik nomā krievu militāristi. Sākās runas par Krievijas parādiem, radiāciju...Droši vien, arī šī kampaņa ir saistīta ar politiku...

Protams! Kas attiecas uz Krievijas parādiem, tad tā Azerbaidžānai ir parādā aptuveni 9 miljonus rubļu, un tas ir tikai par elektroenerģiju. Ja es nešaubos, tad no šīs summas ir izmaksāti jau 6 miljoni rubļu. Tomēr problēma šodien nav tikai parādi, bet vairāk gan radiolokācijas stacijas statuss. Ja šis statuss tiks noteikts, tad objekta cena neapšaubāmi augs. Azerbaidžāna varētu piekrist zināmām atlaidēm vai arī - gluži pretēji - ieņemt visbargāko nostāju. Sarunu rezultāts, protams, būs atkarīgs no abu valstu savstarpējo attiecību līmeņa. Kas attiecas uz radiāciju, tad tāda patiesi pastāv un tās līmenis ir ļoti augsts. Tas ietekmē ne tikai apkārtējo vidi, bet arī cilvēku. Stacijas rajonā ir strauji pazeminājusies dzimstība. Tie, kuri ir spējuši, ir pametuši šo rajonu.

Pēdējā laikā no Azerbaidžānas puses ir bijis tik daudz demaršu, ka negribot rodas jautājums par to, vai prezidents Alijevs vispār dosies uz gaidāmo NVS samitu?

Heidars Alijevs dosies uz NVS samitu. Mēs gatavojāmies 26.februārim, bet tad mums paziņoja, ka samits ir pārcelts uz martu. Mūsu prezidents aizstāv draudzīgas attiecības ar Krieviju. Es atgādināšu, ka tieši pie viņa Azerbaidžāna iestājās NVS. Mums pret Krieviju ir tikai viena veida pretenzijas - tā ir Krievijas valdības politika attiecībā uz divām Kaukāza republikām - Azerbaidžānu un Armēniju. Aiz armēņu-azerbaidžaņu konflikta slēpjas tieši Krievija.

Pēc daudzām publikācijām, kas ir veltītas jums un jūsu paziņojumiem, varētu spriest, ka jūs esat galējs nacionālists.

Mani cenšas apvainot pretkrieviskos noskaņojumos. Lielāku muļķību nemaz nevar iedomāties! Es krievu valodu zinu labāk par dažiem krieviem. Tomēr es nevēlos, lai apspiestu mani un manu tautu, kas 200 gadus nespēj nostāties uz kājām. Savā laikā notika karš starp Krieviju un Irānu par Azerbaidžānu, kurā uzvarēja Krievijas impērija. Un es uzskatu, ka mums pat paveicās, ka mēs nokļuvām Krievijas nevis Irānas sastāvā. Protams, rezultātā mēs zaudējām savu neatkarību, tomēr Azerbaidžānas atrašanās Krievijas sastāvā mums deva iespēju iedziļināties bagātajā krievu kultūrā. Es ļoti augstu vērtēju to, ka Padomju Savienības laikā Azerbaidžānā tika likvidēts analfabētisms, un ka ievērojami pieauga azerbaidžāņu intelektuālais līmenis.

Jāuzsver kas cits: azerbaidžāņu tautai pret Krieviju ir dziļas aizvainojuma jūtas. Azerbaidžāņi ir bijuši visuzticamākie Krievijas impērijas un Padomju Savienības pavalstnieki. Mēs lepojamies ar savu ieguldījumu uzvarā pār fašistisko Vāciju. Tajā laikā Azerbaidžāna ieguva 1,5 miljardus tonnu jēlnaftas. Ja nebūtu Baku naftas, tad nav zināms, ar ko tiktu pildītas lidmašīnu un tanku degvielas bākas. Taču, pateicībā par to, padomju armija 1990.gadā iegāja Baku un uzsāka apšaudes, nogalinot mierīgos iedzīvotājus. Bet pēc tam Krievijas armija palīdzēja Armēnijai okupēt un atņemt mūsu teritorijas. Mēs jutāmies aizskarti! Šis psiholoģiskais faktors ir jūtams vēl šobrīd, un to var savā labā izmantot ekstrēmisti vai citi.

Ja Azerbaidžāna tieksies iestāties NATO, tad ne jau Azerbaidžāna tajā būs vainojama, bet gan tas, kas mūs uz to mudina. Azerbaidžāna nespēj pastāvēt, neiestājoties kādā drošības sistēmā. Armēnija ir iestājusies Krievijas drošības sistēmā, un arī Krievija mums piedāvā pievienoties šādai savienībai. Taču, kā gan mēs varam tur iestāties, ja vēl arvien nav atrisināts jautājums par okupētajām teritorijām?

Valērijs Nikolajevs

"Bundevīks "īrētā graustā""

"Dagsavisen"

— 99.02.26.

Kaira. Norvēģijas premjerministrs Kjels Magne Bundevīks vakar atgriezās mājās no nepilnas nedēļas brauciena pa Vidējiem Austrumiem, kas tika veikts noīrētā Latvijas lidmašīnā, kas nemaz neatbilst Norvēģijā pastāvošajām lidojumu drošības prasībām.

"Latvijas lidsabiedrības ir pārbaudītas un nav atzītas par labām", teica Tronds V. Nordengs no Aviācijas pārvaldes komerciālā uzņēmuma Nordic Aviation Ressources. Aviokompānija, kas Bundevīku aizveda uz un no Vidējiem Austrumiem, kā arī pārvietoja starp Telavivu, Amānu un Kairu, ir ļoti tālu no tā, lai to varētu akceptēt Eiropas lidojumu drošības organizācija Joint Aviation Authorities (JAA).

Kad Norvēģijas premjerministrs dažādajās Vidējo Austrumu galvaspilsētās izkāpa no vecās Tupoļev - 134 lidmašīnas, viņu sagaidīja godasardze, sarkani grīdceliņi un pūtēju orķestru spēlēta mūzika. Kā pretsvaru uz lidmašīnas astes esošajam Latvijas karogam pilots Sergejs no kabīnes loga izbāza Norvēģijas karogu - tādu, kādus izmanto 17. maija bērnu gājienos.

Premjerministra kanceleja vēlējās, lai šis brauciens būtu lēts. Ārlietu ministrijas un premjerministra biroja darbinieki tagad skaidro, kurš ir atbildīgs par to, ka Norvēģijas premjerministram beigu beigās nācās lidot ar lidmašīnu, kuru Norvēģijas Aviācijas pārvalde neatzīst par drošu.

Piecas dienas ar Lat Charter piederošo Tupoļev markas lidmašīnu izmaksāja vairāk nekā 90 000 dolāru jeb gandrīz 700 000 kronu.

"Iespējams, ka lielākā šis summas daļa ir nonākusi tā aģenta rokās, kurš sagādāja šo lidmašīnu", teica kāds Rietumvalstu aviācijas eksperts.

"Par šo naudu Bundevīks būtu varējis izīrēt sabiedrības Braathen lidmašīnu ar Norvēģijas karogu uz astes."

Bundevīks sarunā ar NTB teica, ka labprāt būtu ieradies Vidējo Austrumu valstu galvaspilsētās ar lidmašīnu, kurai uz astes ir uzzīmēts Norvēģijas karogs.

Premjerministra, karaļnama un ārlietu ministra Knuta Vollebeka rīcībā ir vairāk nekā 30 gadus veca franču Falcon reaktīvā lidmašīna, kas savulaik gandrīz vai iegāzās Ziemeļjūrā, kad apstājās abi motori, teica viens no bijušajiem apkalpes locekļiem.

Salīdzinot ar norvēģiem, spilgti izceļas Jordānijas jaunais karalis Abdullāhs, kurš, par spīti trūcīgajiem valsts ienākumiem, braukā apkārt kolosālā Lockheed Tristar lidmašīnā.

Huseina Lockheed saloni tomēr ir pieticīgi, salīdzinot ar DC - 10 iekārtojumu, kas 80. gadu sākumā nonāca Imeldas Markosas rīcībā, kad viņa kļuva par Filipīnu ārlietu ministri. Viņa ceļoja ar lidmašīnu, kurā atradās klavieres.

Latvijas lidmašīnā, ar kuru pēdējās nedēļas laikā lidoja Bundevīks, klavieru nav. Tomēr Ludmila un abas viņas kolēģes staigā augstpapēžu kurpēs un īsos svārkos ar dziļu šķēlumu aizmugurē, bez tam tiek piedāvāti saldumi un viskijs.

"Stjuartes atbilst Rietumu standartam", teikts premjerministra kancelejā pienākušajā rakstveida piedāvājumā. Kad kanceleja vēlējās uzzināt, ko tas nozīmē, tika saņemta atbilde, ka Ludmila un abas viņas kolēģes pieder nedaudz vieglākai svara kategorijai nekā savulaik viņu kolēģes, kuras strādāja Aeroflot.

Tomēr lidojumu drošībai nav nekāda sakara ar Ludmilu un viņas saldumiem.

Ule Vālbergs

"Neogollisms un Rietumi"

"Die Welt"

— 99.02.25.

Parīze atkal ir noskaņota kritizēt Ameriku, bet bez Amerikas Francija ciestu zaudējumus

Kāds grieķu filozofs ir teicis, ka viņam nav bail no nāves, jo "tur, kur ir nāve, nav manis, un tur, kur esmu es, nav nāves". Ja vārdu "nāve" aizstātu ar vārdu "Amerika" tad rastos instinktīvās, gandrīz refleksveidīgās Francijas kritiskās izturēšanās pret Ameriku definīcija.

Francijas ārlietu ministra Vedrīna nesenā runa atstāja gandrīz tādu pat iespaidu kā ģenerāļa de Golla izteikumi par "anglosakšiem". Tas pierāda: gollisms ir pārdzīvojis konservatīvos prezidentus Pompidū un Žiskāru d’Estēnu, kā arī Miterānu. Tas ir klāt visā Francijas spektrā.

Tas tā mīkstākajā formā aprobežojas ar paļāšanu un kurnēšanu, bet nopietnākas krīzes laikā ir par savienību, tāpat kā ģenerālis de Golls Kubas un Berlīnes krīzes laikā; tāpat kā Miterāns, kurš pēc vairākiem traucēšanas mēģinājumiem Pankovā (ar Modrovu) un Kijevā (ar Gorbačovu) samierinājās ar Vācijas apvienošanu. Arī šodien Parīze jūtas atbildīga par eirocentrisko atlantismu. Tas virknē tēmu uzsver francūžu īpatnības – sākot ar Irānu, Irāku un līdz pat Kosovai, par NATO reformām, par eiro un dolāra dubultcīņu, kā arī Interneta nākotni. Tomēr Francija joprojām ir pārliecināta Eiropas integrācijas advokāte – pie noteikuma, ka Francijas balss būs dzirdama visskaļāk.

Otro neogollisma strāvojumu iemieso tādi cilvēki kā izglītības un zinātnes ministrs Klods Alegrē (Al?gre). Šī domāšanas skola iestājas par noteiktāku Francijas nacionālo interešu ievērošanu un vairāk par "nāciju Eiropu", nekā par federālo Eiropu. Viņi ir skeptiski noskaņoti pret ES paplašināšanu uz austrumiem, jo tā kaitējot franču zemnieku interesēm un varot vājināt Francijas ietekmi. Tās pārstāvji priekšroku dod Kārļa Lielā Eiropai, kas ideālā veidā sastāvētu tikai no sešām Eiropas Kopienas (EK) dibinātājvalstīm, bet noteikti nebūtu lielāka par šodienas "Eirovalsti" (termins, kas ir iesakņojies visā Eiropā, izņemot Franciju, kur priekšroka tiek dota apzīmējumam "Eirozona").

Lielbritānija, kas vienmēr tiek uzskatīta par "Amerikas pūdeli", saskaņā ar šo scenāriju paliktu ārpusē un tirdzniecības karš ar Ameriku prasītu protekcionistiskus pasākumus. Citiem vārdiem sakot: šī domāšanas skola vēlas "Eiropas cietoksni", kuram nebūtu brīva piekļūšana, un kas nebūtu kā Amerikas dominēta globālā prērija.

Abi neogollisma strāvojumi balstās uz to, ka Vācija neiedrošināsies pārtraukt attiecības ar Franciju, lai arī cik nepatīkama tai nebūtu doma, ka ir jāizvēlas starp Parīzi un Vašingtonu. Vācija, kas tik ilgi baidījās pat no savas ēnas, ir jāiedrošina pievērsties ekonomikai un atstāt Francijai ārējās un drošības politikas iniciatīvas.

Galliskais šovinisms ir cieši noenkurojies Le Pena, respektīvi, Megrē nometnē, kas noraida NATO tāpat kā ES un nīst vāciešus tāpat kā anglosakšus. Kādreiz ciniķi domāja, ka NATO "iekšā ir jābūt amerikāņiem, ārā krieviem un vācieši ir jānotur apakšā"; Francijas ekstrēmistu moto varētu skanēt šādi: "amerikāņus turēt ārpusē, vāciešus noturēt apakšā un krievus atkal iesaistīt spēlē". Šie ļaudis tad varētu apgalvot, ka tas ir "tīrs de Golls", un, iespējams, citēt pasāžu no Žorža Bido memuāriem, kurš kādreiz bija uzticīgs de Golla palīgs un premjers, bet vēlāk kļuva par niknāko pretinieku. Kādā parādē 14. jūlijā de Golls norādīja uz Ārzemnieku leģionu un teica: "Tur, Bido, soļo Vācijas jaunatne un nākotne."

Tagad nacionālisti ir tālu no tā, lai pārstāvētu klusējošo vairākumu. Blēra Lielbritānija Francijā modina uzticību un, lai gan Šrēders ir pārliecināts atlantiķis un pret angļiem noskaņots labvēlīgāk nekā viņa priekšgājējs, viņš ir pielicis visas pūles, lai Parīzei apliecinātu nedalītu uzmanību.

Politiskajam trīsstūrim - Francijai, Vācijai un Anglijai - ir labas izredzes kļūt stabilākam nekā jebkad agrāk. Francijai arī turpmāk ir jāsaņem garantijas, ka šis trīsstūris vēl ilgu laiku būs vienādsānu, tā vietā, lai būtu vienādmalu – katrā gadījumā tik ilgi, kamēr Londona atrodas ārpus "Eirozonas". Francijas – Vācijas sadarbībai, tāpat kā agrāk ir prioritāte. Drošības politikas jomā Parīze ar Londonu sadarbojas ciešāk nekā agrāk, tomēr Londona un Bonna uzskata par aksiomu to, ka Amerika ir neizstājama partnere.

Šeit svarīga ir psiholoģija. Eiropas nāciju ievainotajai dvēselei ir vajadzīgs amerikāņu mierinājums, bet mums, eiropiešiem, vairāk redzeslokā ir jāpatur trauslā varenās un tomēr psiholoģiski ievainojamās amerikāņu tautas pašvērtības sajūta. Ir atklāti jādemonstrē amerikāņu un eiropiešu solidaritāte.

Francijas interesēm visvairāk noderīga būtu spēcīga Alianse. Izsmieta, vai pat visur nosodīta Amerika var orientēties uz iekšpusi vai arī citā virzienā, bet tas eiropiešu sapņiem būtu iznīcinošāk nekā jebkas cits – un līdz ar to arī Francijas vitālajām interesēm.

Georgs Vaidenfelds

"Polija izraida piecpadsmit krievus"

"Aftonbladet text-tv"

— 99.03.01.

Polijas iestādes ir devušas rīkojumu piecpadsmit Krievijas pilsoņiem nekavējoties atstāt Poliju ar motivāciju, ka viņu darbība apdraud nacionālās drošības intereses. Šāds formulējums mēdz nozīmēt nelikumīgu pretizlūkošanu.

Visi piecpadsmit ir uzņēmēji, krievu vai krievu un poļu uzņēmumu pārstāvji, pirmdien ziņoja aģentūra Itar-Tass, atsaucoties uz Krievijas vēstniecību Varšavā. Minētajām personām nav atjaunota uzturēšanās atļauja Polijā un viņiem ir pieteikts izbraukt no valsts.

"Vai monarhija izdzīvos 21. gadsimtā?"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.02.22.

Šodien pasaulē ir 25 monarhijas - 10 Eiropā, astoņas Āzijā un Klusajā okeānā, četras Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā, bet trīs - Āfrikā.

Šīs karaliskās personas ir dažādas - sākot ar velosipēdu braucošajiem skandināviem un beļģiem, un beidzot ar visai politiskajiem Tuvo Austrumu monarhiem un atsvešinātajiem, pusdievišķotajiem Austrumāzijas valdniekiem.

Šie monarhi valda dažādi - kā absolūtie vai konstitucionālie monarhi, vai arī tikai kā valsts simboli.

Tas, ka karaļi un karalienes joprojām pastāv arī 20. gadsimta beigās - vienkāršā cilvēka laikmetā - apliecina, cik elastīga ir viena no pasaules vecākajām valdības sistēmām, kuras pirmsākumi meklējami vēl pirms 6000 gadiem.

Vārds "monarhija" ir cēlies no grieķu vārda "monarkhia" - viena cilvēka vara - un tā nozīmē nedalītu viena cilvēka suverenitāti.

Interesanti, ka no 15 Eiropas Savienības dalībvalstīm astoņas valstis joprojām ir monarhijas, un nekas daudz neliecina, ka tās varētu kļūt par republikām.

Republikāņi uzstāj, ka monarhija ir nedemokrātisks anahronisms, viduslaiku palieka, kas nav piemērota mūsdienām. Daudzi intelektuāļi izsmej karaliskās sistēmas pretenzijas uz mistisko, iracionālo, apgalvojot, ka ideja par karali vai karalieni kā hierarhiskas sabiedrības virsotni ir pretrunā ar lielākās daļas šodienas cilvēku vērtībām.

Citi kritiķi noraida monarhiskās sistēmas bieži vien veicināto pārmērīgo cienīgumu, sabiedrības dalīšanu kārtās un snobismu, kā arī tās vājību uz pilīm, dārglietām un pārmērībām. Taču pat neskatoties uz to, miljoniem cilvēku dod priekšroku dzīvot monarhijas apstākļos, nevis jebkurā citā sistēmā.

Daudziem japāņiem, skandināviem un britiem monarhija joprojām ir savas nacionālās identitātes fokuss, kas saista pagātni ar nākotni, iemieso vēsturi un kultūru, un kalpo kā nacionālais simbols. Nacionāla mēroga ārkārtas situāciju gadījumā valsts bieži vien raugās uz monarhiju pēc vadības. Kā uzskata antropologi, sabiedrības meklē figūras, kuras var darboties kā kopības fokuspunkts, izdzīvot to centienus un pārstāvēt tās.

Daži politiskie zinātnieki apgalvo, ka modernai, tradicionālai un demokrātiskai monarhijai ir viena liela priekšrocība: valsts galva turas ārpus politikas un var kļūt par galīgo uzraudzītāju pret iespējamajām politiķu pārmērībām.

Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā monarhija ir izdzīvojusi, kamēr vēsturiski ironiskā kārtā tās niknais ideoloģiskais ienaidnieks komunisms nespēja nodzīvot līdz šī gadsimta beigām ( ārpus Ķīnas, Kubas un Ziemeļkorejas).

Tomēr pēdējie 150 gadi karaliskajām dinastijām ir bijuši nežēlīgi. Kā savulaik rakstīja Šekspīrs: "Nemierīgi guļ tā galva, kas valkā kroni."

Lielākā daļa no Eiropas kronētajām galvām ir padzinušas revolucionārās kustības, ideoloģiski uzbrukumi vai kari un to sekas. To vidū ir Francijas Burboni, Vācijas Hohencollerni un Austrijas Habsburgi. Pēdējais no Krievijas Romanovu dinastijas valdniekiem - cars Nikolajs II - kopā ar savu ģimeni tika nogalināts 1918. gadā.

1947. gadā, komunistu spiediena rezultātā no troņa atkāpās Rumānijas karalis Mihals. Savus troņus zaudēja arī karaliskās ģimenes Bulgārijā, Serbijā, Melnkalnē, Grieķijā un Gruzijā. 1911. gadā tika gāzta Ķīnas Manšu dinastija. Abesīnijas imperators un zulusu karalis ir pievienojušies Neapoles un Sicīlijas karaļiem kā vēsturiski kuriozi.

Vienīgā valsts, kura savā attīstībā ir gājusi pret šo tendenci, ir Spānija.

Karali Huanu Karlosu, kurš cēlies no Burbonu spāņu atzara, pirms savas nāves 1975.gadā nominēja Fransisko Franko. Lielākā daļa ir vienisprātis, ka demokrātiskas monarhijas iedibināšana Spānijā pēc vairāk kā 30 gadus ilgušas fašistiskās diktatūras ir bijusi ļoti veiksmīga.

Bijušais Lielbritānijas vēstnieks Madridē Deivids Braitijs uzskata, ka demokrātiskie politiķi, kuri izstrādāja konstitūciju jaunajai Spānijai, pilnīgi attaisnoti piešķīra vadošo lomu karalim.

"Mērķis bija iedibināt demokrātisku konstitucionālu monarhiju. Vēlme nostiprināt demokrātiju ir acīmredzama. Karaļa loma izrādījās vitāli svarīga, it īpaši ņemot vērā viņa kā nominālā bruņoto spēku galvas statusa psiholoģisko nozīmību."

Britu pētnieku grupas Demos pētījumā "Monarhijas modernizēšana" teikts, ka šodienas pasaulē pastāv trīs veidu monarhijas, un šie veidi atrodas dažādās ģeogrāfiskās vietās. Pirmās ir monarhijas, kuras ikvienā praktiskā nozīmē iemieso valsti. Monarhs ir de facto valdības galva, kā arī de jure valsts galva. Tie ir cieši iesaistīti ikdienas politikā. Šāda veida monarhijas pārsvarā atrodas Tuvajos Austrumos - Jordānijā, Sauda Arābijā, vairākās citās Persijas līča valstīs un Marokā.

Otrā monarhiju grupa ir tā, kuru var raksturot kā "virs valsts" pastāvošu. Tās pamatojas uz savu kvazireliģisko autoritāti un darbojas formālā, ārkārtīgi ritualizētā veidā. Kā piemērus var minēt Japānu, Nepālu un Butānu.

Šīs kategorijas monarhi ir distancēti gan no politikas, gan no savas valsts sabiedrības.

Trešā kategorija rodama Ziemeļeiropas demokrātijās - Beniluksa un Skandināvijas valstīs. Kā piemērus var minēt Nīderlandes karalieni Beatrisi (viņa ir viena no pasaules bagātākajām sievietēm), Beļģijas karalis Alberts un Luksemburgas lielhercogs Žans.

Šīm monarhijām ir maza vai pat vispār nekāda politiska loma. Tās neieņem arī nekādu reāli nozīmīgu reliģisku pozīciju. Tā vietā tās fokusējas uz savu darbību kā nacionālās vienotības simboliem un pilsoniskās aktivitātes veicinātājiem.

Britu monarhija - iespējams, lielākā no visām palikušajām - ir visu šo triju modeļi hibrīds. Lai arī karalienei nav varas, tā saglabā vērā ņemamu politisko autoritāti. Viņai ir reliģiska loma kā Anglikāņu baznīcas galvai, un viņas ģimene - ar novēlošanos - ir palielinājusi populāro aspektu savos tradicionālajos pienākumos.

Vai monarhija 21. gadsimtā būs dzīvotspējīga?

Pat monarhisti atzīst, ka ir vairāki pārliecinoši argumenti par labu republikānismam. Daudzi politiskie teorētiķi uzskata, ka pilsoniskie tikumi, intelektuālā brīvība un pat militārā disciplīna republikās darbojas labāk, nekā monarhijās.

Tomēr, neskatoties uz to, domājams, ka monarhijas pastāvēs vēl krietnu laiku. Savulaik Ēģiptes karalis Farūks paredzēja, ka 20. gadsimta beigās pasaulē būs palikuši tikai pieci monarhi: Anglijas, kā arī ercenu, kāravu, kreiču un pīķu karaļi. Taču izrādās, ka viņam tomēr nebija taisnība.

"Ierastā gulta de Golla un Kola ceļojumu saiņos"

"Die Welt"

— 99.03.01.

Starp citu, tagad gandrīz katrs Francijā zina, ka bijušais prezidents Fransuā Miterāns valsts vizītēs devās ārlaulības meitas pavadībā. Un par ģenerāli de Gollu ir zināms, ka viņš ārvalstu braucienos, kā arī braucienos pa Francijas provincēm parasti līdzi ņēma gultu. Ar šo gudro piesardzības pasākumu viņš aiztaupīja namatēvam nepatikšanas ar guļvietas meklēšanu, kas atbilstu viņa neapstrīdamajam lielumam, kā arī sev negulētas nakts mokas.

Pierādāmi nepatiess ir kādas ziņu aģentūras apgalvojums, ka prezidents Fransuā Miterāns uz ES galotņu sanāksmi Bonnā ir paņēmis līdz dārgu antīko rakstāmgaldu no Elizejas pils, kas ir bijis "iesaiņots sešos konteineros". Kas attiecas uz "dārgumu" tad runa patiesībā ir par pavisam normālu, ar skaļruņa un lasīšanas iekārtām apgādātu rakstāmgaldu, aiz kura Širaks un viņa premjers mēdz izdot paziņojumus.

Protams, ka tā ir taisnība, ka arī Širaks labprāt neatsakās no ieradumiem. Pie tādiem, bez šaubām, pieder arī sēdēšana pie vērtīgā rakstāmgalda, kas atrodas Elizejas pilī, un viesu sagaidīšana tur, kur to kādreiz darīja ģenerālis. Elizejā uz notikumu ar rakstāmgaldu reaģēja ar humoru, norādot, ka arī Helmūts Kols ārzemju braucienu laikā nav gribējis atteikties no ierastās gultas. "Vai Jūs varat iedomāties, kāpēc viņš tā darīja?" jautāja kāda prezidenta pārstāve. Nav nekā vieglāka. Tik ilgi, kamēr bija lieli un svarīgi vīri, kas ceļoja kopā ar savām gultām, nevajadzēja uztraukties par Vācijas – Francijas attiecībām.

Johens Hens

"Latviešu strēlnieki zaudēja "Latvijai""

"Krasnaja Zvezda"

— 99.03.02.

Taču ne kaujas laukā. Vienkārši oficiālā Rīga tagad neatzīst Otrā pasaules kara iznākumu.

Jo tuvāk 16. marts - datums, kurš Latvijas oficiālajā kalendārā ierakstīts kā "Latviešu karavīru piemiņas diena" - jo vairāk pieaug spriedze sabiedrībā, kura jau tāpat ir sadalīta pilsoņos un nepilsoņos. Krasnaja Zvezda jau vairākkārt ir rakstījusi, kas tie ir par "svētkiem", ko ieviesusi Saeima. 1944. gada 16. martā kaujā pie Veļikajas upes (šodienas Pleskavas apgabala teritorijā) pirmo reizi piedalījās SS divīzija "Latvija". Aizsargāties tai nācās, saprotams, pret uzbrūkošo Padomju armiju.

Tā ka "Latviešu karavīru atceres dienas" traktējums ir viennozīmīgs. Pagājušā gada 16.martā bijušie esesieši pirmo reizi atklāti maršēja pa Rīgas ielām, bet to kolonnas priekšgalā gāja aizsardzības spēku vadītāji. Pēc pasaules presē saceltā trokšņa prezidents Guntis Ulmanis atstādināja no amata armijas komandieri Juri Dalbiņu, kurš veda "Latvijas" leģionārus uz "vēsturisko prioritāšu nomaiņu".

Taču galvenā mācība, ko ir izplānojusi oficiālā Rīga, turpinās. Tā sakot, šeit iet uz pacietību. Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis izteica vēlēšanos piedalīties šī gada "Latviešu karavīru atceres dienā". Bet Saeima atteicās apspriest likumprojektu "Par Latvijā dzīvojošo Otrā pasaules kara dalībnieku - antihitleriskās koalīcijas cīnītāju statusu". Tajā pat laikā lielākajai daļai SS leģionāriem ir piešķirts politiski represēto statuss un tie bauda dažādas sociālas priekšrocības.

Līdz ar to Latvijas prezidents ir nonācis diezgan kutelīgā situācijā. 22. februārī, pieņemot 130-tā Latviešu korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānus (jāatgādina: viņi karoja Padomju armijā), Ulmanis mēģināja pārliecināt sabiedrību, ka Saeima ir ieplānojusi "Latviešu karavīru atceres dienu" kā bijušo pretinieku samierināšanās dienu. Taču, kā teica ar prezidentu runājušie veterāni, tas diez vai ir īstenojams.

Tikšanos atspoguļojušais AP korespondents savā komentārā atzīmēja: "Laba mācība nākošajām paaudzēm: SS diena kā pasaules izlīgums. Krāpšana uz īsu brīdi. Vēsturē tomēr tie paliks kā svētki zem vērmahta karogiem."

"Mēs taču neprasām, lai visa valsts atzīmētu 130. korpusa dzimšanas dienu, kurš cīnījās pret hitleriešiem. Taču būtu taisnīgi, ja Padomju armijas veterāniem būtu tādas pat sociālās priekšrocības, kādas ir esesiešiem," sarunā ar ITAR-Tass žurnālistiem sacīja tikšanās dalībnieki.

Ulmanim nekas cits neatlika, kā atkārtot savu sarunu biedru teikto, ka Saeima ir izdarījusi lāča pakalpojumu, nosakot 16. martu kā oficiālu datumu: "Vai tad ar tādu datumu būtu jālepojas un to jāatzīmē?" Taču tas ir citāts no veterānu-antifašistu uzstāšanās. Kur gan ir jūsu personīgais viedoklis, Ulmaņa kungs? Prezidenta rokās ir daudz kas vairāk: paraksts zem likumiem. Bez tam valsts galva var arī daudz ko citu…

Pirms 16. marta Rīgas presē izvērsusies diskusija par to, ko tad īsti latviešiem vajadzēja darīt Otrā pasaules kara laikā. Un lūk, kādu tendenci šeit var manīt: visi valsts ierēdņi, atbildot uz šo jautājumu, pārsteidz ar atbilžu vienveidību. Viņu izpratnē bijušie esesieši ir varoņi cīņā par Latvijas atbrīvošanu no "padomju okupācijas".

Kā piemēru minēsim avīzē Diena publicēto rakstu "Kam pieder vēsturiskā patiesība?" Tā autors - ģenerālprokurora vietnieks Uldis Strēlis. "Viņu (SS divīzijas cīnītāji) ideāls bija nevis nacistiskās Vācijas ideāli, bet gan cerība uz brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu," uzskata jurists.

Pilnīgi cita pozīcija tiek ieturēta pret "sarkanajiem partizāniem". Virsprokurora vadītā totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa vēl pagājušā gada augustā arestēja 76 gadus veco Rīgas iedzīvotāju Vasiliju Kononovu, pamatojoties uz sadomātu apsūdzību "kara noziegumu izdarīšanā 1944. gadā".

Strēlis tagad neslēpj, ka galvenais partizānu kustības veterāna aresta iemesls bija nevis kaut kāda konkrēta "lieta", bet gan tas, ka viņš, "dzimis Latvijā un būdams šīs valsts pilsonis, cīnījās nevis par savas dzimtenes brīvību un neatkarību, bet gan par pakļaušanos citai valstij - PSRS…".

Izrādās, ka tad, ja Kononovs būtu gājis dienēt vērmahtā vai policijā, šodien viņš varētu staigāt kā varonis. Bet citādi - uz cietumu. Tādējādi oficiālā Rīga cenšas pārskatīt Otrā pasaules kara iznākumu. Kaut vai ideoloģiski.

"Rīgas dome atļauj nacistu leģionāriem rīkot strīdīgo parādi"

"Aftonbladet"

— 99.03.03.

Maskava. Latvijas galvaspilsētas Rīgas dome ir devusi atļauju kara veterānu grupai 16. martā rīkot piemiņas parādi, ziņo aģentūra Itar-Tass.

Kad veterāni, kuri karoja brīvprātīgajā SS vienībā nacistiskās Vācijas pusē, pagājušajā gadā sarīkoja līdzīgu parādi, Latvijas toreizējam bruņoto spēku komandierim drīz pēc tam nācās atkāpties no amata pēc asiem starptautiskiem protestiem par viņa piedalīšanos šajā parādē.

Šogad situāciju ir sarežģījis tas, ka parlaments pagājušajā vasarā apstiprināja 16. martu par piemiņas dienu kariem, kurus Latvijai ir nācies pārciest. Latvijā dzīvojošie krievi plāno pretdemonstrāciju "fašisma upuru piemiņai". Bez tam Latvijas Ebreju apvienība ir nodomājusi negodināt 16. martu tādēļ, ka pilsētas dome ir devusi atļauju SS veterānu parādei.

Apvienība apgalvo, ka daudzi no tiem latviešiem, kuri 1941. gadā piedalījās žīdu masveida iznīcināšanā, vēlāk kļuva par latviešu SS leģiona virsniekiem.

Parlamenta kreisās partijas tagad vēlas, lai Saeima 16. martu svītrotu kā oficiālu svinamo dienu, un par šo jautājumu ceturtdien notiks debates.

TT

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.03., 01., 02.

Krasnaja zvezda . "Latviešu strēlnieki zaudējuši "Latvijai". Ne kaujas laukā. Oficiālā Rīga neatzīst Otrā pasaules kara rezultātus."

VremjaMN . Vakar spēkā stājušies virkne līgumu par bezvīzu režīmu ar Šengenas valstīm. Baltijas valstu vēstniecībās gan paskaidrots, ka valstis nav pilnvērtīgas līguma dalībnieces. Latvijas vēstniecības konsulārās nodaļas vadītājs E.Bondars paziņojis, ka vispirms jākļūst par ES locekli. Uz Krievijas pilsoņiem tas neattiecas, jo Baltijas valstu vēstniecībās saņemt Šengenas vīzu nav iespējams.

Segodņa . Īsziņa, ka Baltijas valstis kļuvušas par Šengenas līguma dalībniecēm, tiesa, ar ierobežotām tiesībām.

Ņezavisimaja gazeta . Padomnieku grupa Baltijas valstīm aizsardzības jautājumos, kura tika izveidota 1995.gadā, lai sniegtu konsultatīvu palīdzību drošības jautājumos, Igaunijas prezidentam iesniegusi atskaiti par savu darbību.

Parlamentskaja gazeta . VD vēstule prezidentam par neatliekamiem pasākumiem Kaļiņingradas apgabala attīstībai.

Izvestija . 2.martā jānotiek kārtējai politiskās vienošanās sagatavošanas darba grupas sēdei. Valdības, prezidenta administrācijas un abu palātu pārstāvji ir gatavi piedāvāt dokumenta projektu. Tikai viena problēma - katram izstrādāts savs projekts.

VremjaMN . "Krievijas reģionu" līderis O.Morozovs paziņojis, ka deputātiem izdevies radīt visus apmierinošu politiskās vienošanās tekstu. Praktiski gan šis teksts var neapmierināt kreisos, jo viņu paraksta zem dokumenta vēl nav, jo komunistu pārstāvis darba grupā nepiedalījās. Visi Zjuganova ieteikumi tikuši maksimāli mīkstināti.

VremjaMN . Makašovu gaida nepatikšanas partijā. Komunistu CK sēdē tiks izskatīta viņa uzvedība. Savukārt V.Iļjuhins jau nosodījis ģenerāļa "rupjos izteicienus". Komunisti uzskata, ka Makašova izgājieni bojā partijas imidžu. Partijas vadība nevar publiski nosodīt ģenerāli, jo viņam ir liela popularitāte ierindas biedru vidū.

Segodņa . Divus mēnešus pēc "Otečestvo" dibināšanas, J.Lužkovs atzinis, ka kustības struktūru problēma vēl nav atrisināta un reģionālās nodaļas eksistē tikai uz papīra.

ŅG-Reliģija . "Igaunijā atkal sācies baznīcu konflikts. Tallinas valdība iznomājuši Aleksandra Ņevska katedrāli Iekšlietu ministrijai."

VremjaMN . Lielmēroga enerģētiskie projekti Lietuvā var beigties ar valdības atkāpšanos.

Slovo . Turpinās īsziņu publicēšana par to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kļuvušas par Šengenas līguma loceklēm. Bet Spānija un Beniluksa valstis pagaidām viņām ir slēgtas.

Krasnaja zvezda . Intervija ar Igaunijas aizsardzības ministru par iestāšanās NATO perspektīvām.

Segodņa . Prezidenta uzstāšanās ar Vēstījumu FP sakarā ar viņa veselības stāvokli atlikta līdz marta beigām. Līdz šim brīdim vēl neviens nav redzējis dokumenta galīgo variantu. Turklāt vēstījums ir slepens kā nekad agrāk. Komunistu līderis uzskata, ka prezidenta uzstāšanās 1.kvartāla beigās ir bezjēdzīga. Zjuganovs neesot apstiprinājis, ne arī noliedzis informāciju, ka komunisti gatavojas boikotēt Jeļcina uzstāšanos.

Ņezavisimaja gazeta . J.Masļukovs vēloties redakcijas žurnālistus pārvērst par postpadomju laika disidentiem un citādi domājošiem, pārvērst viņus par cīnītājiem pret eksistējošo režīmu. Vakardienas ŅG materiālu "Lūgtu jūs paņemt krimināllietas izmeklēšanu … kontrolē" pirmais vicepremjers uzskatot par akciju, kas vērsta pret valdību un viņu personīgi. Citējot dokumentus, varēja redzēt, ka turēt aizdomās par korupciju var gan bijušos, gan tagadējos valdības locekļus, gan kreisos, gan labējos politiķus. Redakcija uzskata, ka cīņa ar korupciju pārvērtusies par politisku akciju, bet tiesībsargāšanas orgāniem nedrīkst vadīties pēc šāda principa. Laikraksts speciāli nav nosaucis konkrētus vārdus, jo tas varētu destabilizēt valsti. Redakcija izsaka nesapratni sakarā ar J.Strojeva paziņojumu, ka pārbaudīt vajag nevis J.Primakova valdību, bet gan tos, kas pie varas atradās pirms viņa. Visas reakcijas sakarā ar materiālu liek secināt, ka cīņa ar korupciju notiek pēc augstāko aprindu uzdevuma, pēc lielu priekšnieku personīgās ieinteresētības.

Kommersant . Esot ticis gaidīts, ka Kremlis momentāli noraidīs sagatavoto dokumentu, bet panākta vienošanās 6 no 8 punktiem. Tas esot bijis iespējams viena iemesla dēļ - komunisti uz pārrunām neesot atsūtījuši savu pārstāvi. Vērojot no malas notikušo, G.Zjuganovs atkārtoti paziņojis, ka komunistus neapmierina vienošanas Kremļa variants, kuru par pamatu paņēmuši deputāti.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS