Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.; nr. 41/42, 12.02.99.;

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; nr. 48/49, 19.02.99.;

nr. 50/51, 23.02.99.; nr. 52/53, 24.02.99.; nr. 54, 25.02.99.; nr. 55/56, 26.02.99.;

nr. 60/61, 3.03.99.

Evakuācijas grupa, bēgot no Berlīnes

Pēc maltītes aizņēmāmies no saimnieka darbarīkus un bez kavēšanās ķērāmies pie darba. Vispirms kokus vajadzēja nogādāt upes malā, kur tad notika plosta būvēšana. Rīta agrumā visi sapulcējāmies upes malā un iestūmām plostu ūdenī, bet pēkšņi no krūmiem izlīda divi melnīksnēji tēvaiņi un uzlēca uz mūsu plosta. Mums visiem saplaka dūša: ko nu darīt? Ar varu viņus nosviest no plosta? Bet tad varbūt citi nāks viņiem palīgā. Jūlijs tikai novaidējās un prasīja, vai Vanda var kaut ko darīt. Tad arī Vanda uzlēca uz plosta un sāka svešos kaunināt, bārt un lamāt, kamēr gaiss palika zils. Beidzot abi tēviņi to neizturēja un kā nobārti suņi, ar asti kājstarpē, nokāpa no plosta un ieslīdēja atpakaļ krūmos.

Plosts nebija tik liels, ka mēs visi uz vienu reizi varētu kuģot Elbai pāri, tāpēc sadalījāmies divās grupās. Pirmā grupa, protams, mūsu "pašvaldība" un vēl pāris mietenes, bet otrā grupā mēs pārējie. Norunājām, kad pirmā grupa būs upei pāri, Egīdijs atvedīs plostu atpakaļ. Ar bažām vērojām, kā straujā upe nes plostu uz leju, bet beidzot tas sasniedza otru karstu. Kamēr Ēgīdijs viens pats airējās ar plostu atpakaļ, mēs gājām kādu puskilometru gar upes malu viņu sagaidīt. Tagad bija mūsu reize braukt pāri. Viss gāja labi, līdz nokļuvām upes vidū, bet tad straume sagrāba mūs savā varā, un ūdens sāka velties plostam pāri. Plosts grima aizvien dziļāk, un ūdens jau sāka sniegties gandrīz līdz ceļgaliem. No krasta skatoties, varētu domāt, ka mēs kā "svētie" stāvam upes vidū, jo plostu vairs nevarēja redzēt. Es jau sāku domāt, ka peldēšana būs neizbēgama, bet tad iebraucām mierīgākos ūdeņos, un plosts sāka lēnām celties uz augšu.

Tikko bijām izkāpuši krastā, no krūmiem iznāca divi amerikāņi. Mēs sagaidījām, ka nu mūs pratinās un prasīs uzrādīt dokumentus, bet nenotika nekas tamlīdzīgs. Viņi mūs aizveda kādu kilometru tālāk uz lauku mājām, kur amerikāņi bija apmetušies, un tur satikāmies ar mūsu pirmo grupu. Amerikāņi atmeta mums drusku kaut ko ēst, kas viņiem bija palicis pāri, un atļāva pavadīt nakti šķūnī uz salmiem."

 

No Vandas Kornas – Treimanes

atmiņām

"Pa to laiku mums pievienojās divi latviešu leģionāri, kas bija noklīduši no savas vienības. Ejot tālāk, mēs nonācām pie Elbas upes, kur galvenais tilts bija jau uzspridzināts. Vīrieši nolēma, ka jātaisa plosts, bet nebija darbarīku, ar ko plostu taisīt. Es aizgāju pie viena no vietējiem zemniekiem un lūdzu viņam aizdot kādus darba rīkus. Man bija ķīlā jāatstāj mans rubīna gredzens un zelta pulkstenis, ko vēlāk dabūju atpakaļ. No viena pussagrauta šķūņa paņēmām lielas koka durvis un apakšā pievienojām tukšas degvielu mucas. Kad plosts bija gatavs un ielaists ūdenī, to okupēja klātesošie jugoslāvu bēgļi — vīrieši. Jūlijam nolaidās rokas un viņš teica: "Vandiņ, meitiņ dari kaut ko!" Es uzkāpu uz plosta un es pati vairs nezinu, kā es ar vārdiem viņus nodzinu no plosta. Visi mēs vienā reizē nevarējām tikt uz plosta. Vienai daļai bija jāpaliek krastā. Jūlijs ar savu ģimeni un dažiem mūsu darbiniekiem aizbrauca pirmie. Namnieks, es un vēl daži pārējie palikām krastā, gaidot atgriežamies plostu. Elba tajā vietā bija ļoti strauja. Bija jāskrien kādu kilometru uz leju, kad plosts atgriezās. Īsti nezinājām arī, vai plosts visus noturēs. Kad braucām pāri, bijām gandrīz līdz ceļgaliem ūdenī. Otrā malā mūs sagaidīja amerikāņi un ievietoja mūs vienā šķūnī."

Dažiem evakuācijas grupas dalībniekiem, visu uzrakstīto salīdzinot, radusies diskusija: kurā grupā, pārceļoties Elbai, bijis Jūlijs Bračs. Es to neatceros. MKG.

 

Izbēgšana no repatriācijas

Esmu lasījis, ka rietumu sabiedroto "augstākā špice" devusi norādījumus bēgļus no Baltijas valstīm ar varu nerepatriēt. Atsevišķo rajonu armiju komandieri to tomēr nezināja. Šīs neziņas dēļ Otrā pasaules kara beigās evakuācijas grupai draudēja repatriācijas briesmas. Arī vēl vēlāk saņēmām no PSRS repatriācijas virsniekiem aicinājumus doties atpakaļ.

 

No Ģedimīna Ciemīša atmiņām

"Agrā pēcpusdienā mēs sasniedzām vienu pilsētiņu un braši soļojām tai cauri pa patīkamu ar kokiem apstādītu galveno ielu. Te uzreiz piebrauca amerikāņi ar pussmago mašīnu un iedzina mūs tuvākās mājas pagalmā. Viņi mūs vedīšot uz bēgļu savākšanas nometni, bet, tā kā mūs visus nevarēja uz vienu reizi aizvest, tad ielādēja pusi no mūsu grupas savā mašīnā un aizbrauca. Mēs pārējie palikām gaidot, kamēr mašīna atbrauks atpakaļ, bet viens no amerikāņiem palika mūs uzmanīt, lai neaizbēgam. Man palika iespaids, ka viņi jau bija mūs gaidījuši un zināja, ka mēs esam bēgļi no austrumiem.

Nometne izrādījās agrākās vācu luftwaffes kazarmas ar daudzām vairākstāvu blokmājām, dzeloņdrāšu sētu visapkārt un sargu pie vārtiem. Mums ierādīja vietu pirmajā blokmājā bēniņos, kur bija jāguļ uz dēļu grīdas kopā ar citiem baltiešiem; starp tiem arī daži latvieši. Pārējos stāvus aizņēma poļu bēgļi, kas likās vairākumā. Kamēr mūsu delegācija aizgāja runāt ar nometnes komandantu, es apstaigāju mūsu blokmājas tuvāko apkārtni un atradu vienā mājas galā nobērtu lielu kaudzi ar visādām kurpēm. Es nobrīnījos pie sevis, kāpēc neviena tur nav, jo kurpes taču ir visiem vajadzīgas. Pacēlu vienu kurpi un skatījos pēc otras līdzīgas, kad viens garām gājējs man pačukstēja, ka tās esot nošauto žīdu kurpes. Es tūlīt nometu kurpi kā kvēlošu ogli un pēc tam gāju kurpju kaudzei garām ar līkumu.

Mūsu delegācija atgriezās atpakaļ no nometnes komandanta ar satraucošām ziņām, ka nākošā rītā mūs vedīšot projām un atdošot krieviem! Te nu bija tā izslavētā Rietumu brīvība!

Protams, nevienam no mums nebija vēlēšanās tik steidzīgi braukt uz Latviju, varbūt pat tālāk uz Sibīriju. Vienīgā izeja bija atrast ceļu, kā tikt no nometnes ārā vēl pirms rīta ausmas. Pie vārtiem stāvēja amerikāņi sardzē, bet kazarmas bija lielas, un varbūt kādā vietā varētu drāšu sētu pārgriezt, kā to ierosināja Jūlija brālis Eģīdijs; tikai mums nebija nekādu rīku. Daži no mums sadalījās pa pāriem un sāka neuzkrītoši apstaigāt kazarmas, it sevišķi gar sētmalas tumšākām vietām.

Viens pēc otra atgriezās mūsu "izlūki", bet vislabākās ziņas atnesa Vanda ar Kreili, jo viņi bija atraduši drāšu sētā vienu caurumu. Iespējams, ka šo aiz krūmiem labi noslēpto caurumu agrāk lietojuši vācu lidotāji, lai pa nakti slepeni satiktos ar savām meitenēm. Tagad bija mūsu reize to izmantot. Pacietīgi gaidījām augšā bēniņos, kur mums bija ierādīta guļas vieta, kamēr visā mājā iestājās klusums un pārējie nama iemītnieki gulēja. Kad pulkstenis rādīja krietni pēc pusnakts, mēs beidzot iedrošinājāmies sākt savu bēgšanas mēģinājumu. Pa divi kopā mēs klusi nokāpām pa trepēm lejā un kā ēnas aizslīdējām gar mājas galu uz krūmu pusi. Neviena neievēroti, nonācām pie cauruma sētā un bez kavēšanās izlīdām cauri. Nu atkal bijām "brīvībā".

Par laimi šīs luftwaffes kazarmas bija pašā pilsētas malā un tām apkārt auga tikai koki un krūmi, kas deva mums labu aizsegu. Bez tam bijām puslīdz pārliecināti, ka amerikāņi mūs nemeklēs, varbūt pat neievēros, ka esam pazuduši. Tādā pārliecībā, kad nākošā rītā nonācām pie citas pilsētiņas, izvairījāmies no galvenām ielām, bet gājām pa klusākām ielām, kur nebija nekāda satiksme. Pa vienu tādu klusu ielu iedami, neredzējām nevienu cilvēku, tikai gar ielas malām skaistas ģimenes mājiņas ar maziem dārziņiem priekšā un kokiem. Mums nebija ne mazākās nojautas, ka tieši šajā ielā ir arī apmetušies amerikāņi, kad pilnīgi negaidīti viens amerikānis, kurš bija stāvējis ielas malā, iznāca ielas vidū un nostājās mums priekšā. Mums galīgi saplaka dūša. No vilka mūkot, uzskrējām lācim, bet, tuvāk pienākuši, ievērojām, ka viņam uz formas tērpa rokas uzšūts vairodziņš Lietuvas krāsā. Izrādījās, ka viņš ir Amerikas lietuvietis un, lai gan dzimis ASV agrāko emigranti ģimenē, tomēr vēl prata runāt tēva valodu. Nu bija reize mūsu lietuviešu valodas lietpratējam Namniekam parādīt savas zināšanas. Jaunais lietuvietis tikai apstiprināja to, ko mēs jau zinājām no saviem bēdīgiem piedzīvojumiem, ka amerikāņiem bija dots rīkojums savākt visus austrumu bēgļus un nodot tos atpakaļ krieviem. Namnieks centās viņu pārliecināt, ka tā nav sevišķi laba ideja, vismaz priekš mums, un, pretēji amerikāņu uzskatiem, krievi nav mūsu draugi. Mūsu jaunatrastais draugs beidzot atzina, ka brāļu tautai jāpalīdz, un ieteica mums virzīties pa maziem lauku ceļiem tālāk uz angļu zonu, kas bija mūsu nodoms jau no sākuma, proti, uz Hamelnas pusi, kur Jūlijs cerēja apmesties."

 

No dienasgrāmatas, ko rakstījusi Dagmāra Kreišmanis—Kreilis

Trešdienā, 2.5.45

"Arneburgā, meklējot naktsmājas, nonācām amerikāņu komandantūrā. Mūs aiztur kādā darbnīcā kopā ar frančiem un vācu karavīriem. Man uzrodas "draugs" — amerikānis. Nokrustu viņu par siventiņu, jo viņš pēc tāda izskatās. Sarunājamies katrs savā valodā. Siventiņš ik pa brīžam aiziet un kaut ko atnes — šokolādi, "čivinggumiju", ko amerikāņi sūkā nepārtraukti — un kurpes, vienu pāri pēc otra. Jaunas, bet man neder, un es tās atdodu Skaidrītei un Karinai.

Ar smago mašīnu paņem vispirms vīriešus — tas ir neomulīgi, jo nezinām, kas notiks. Bet pēc tam aizved arī mūs — amerikāniskā ātrumā uz Stendāles nometni 15 km attālumā. Tā ir pilna bēgļu, kas dzīvo kazarmās. Īsts tautību mudželis. Runā, ka no šejienes austrumu bēgļus izdošot krieviem pie Tangermindes.

Dabūjam katrs pa saldumu sainim, kas domāti vācu karavīriem frontē.

Lai ko tuvāk uzzinātu, ejam izlūkot nometni. Atrodam pārvaldes ēku. Tur ir sienas avīze, sarkanie karogi, deju zāle. Nekārtība, netīrība, tautību juceklis. Burzma un bļaustīšanās. Kādā blokā atrodam latviešus.

Ceturtdienā, 3.5.45.

Rītā agri pa diviem lasamies lejā un caur žogu nonākam skaistā parkā. Sakraujam ratiņus un — bēgšana no nometnes atkal izdevusies. Pēc laika atgriežamies mežā, atpūšamies. Vēlāk apmetamies mazās Schönfeldes sādžas muižā. Sādža atrodas mežā — klusā, skaistā vietā.

Vāram pusdienas; pastaigājos pa Kurzemei līdzīgu lauku ceļu. Ceļmalā zied ābeles un gailenītes. Arī saulīte silda jauki. Vairāk kā jebkad pārņem ilgas pēc dzimtenes.

Tad sāk riņķot lidmašīnas. Mēs satraucamies. Bet tās tikai izmet skrejlapas: "Hitler is dead!""

 

No Džildas Birzgales—Bračas tā laika piezīmēm

Trešdienā, 2.5.45.

"Annenburgā Vanda ar Karinu iet pie amerikāņiem dabūt naktsmājas. Izrādās ka privāti apkārt braukāt aizliegts. Mūs ievieto kādā koku apstrādātavā pie amerikāņiem. Tālāk novedīšot ar smago mašīnu.

Tātad apcietināti jeb gūstā! Vispārējs uztraukums. Amerikāņi mūs mierina.

Mums priekšā jau ir daži franči. Pēc mums ierodas vēl daži un arī vācu karavīri. Drīz vien visus ar automašīnu aizved.

Sarunājamies ar amerikāņiem. Vīriešus aizved pa priekšu. Paliekam tikai meitenes ar mantām un ratiņiem. Amerikāņi grib tikai amizēties. Uzmācas šaubas, vai vēl ar aizbraucējiem redzēsimies.

Beidzot auto klāt. Amerikāņi laipni. Ieceļ mašīnā ratiņus ar visām mantām. Mazākos ratiņus nākas tomēr atstāt.

Mežonīgs brauciens. Automašīna joņo briesmīgā ātrumā. Iebraucam kādās lielās kazarmās. Mūsējie priekšā. Ilga gaidīšana sētsvidū, kamēr noskaidro apmešanās vietu. Satiekam dažus latviešus. Beidzot tiekam novietoti kādā no ēkām pie citiem latviešiem. Viss netīrs, gaiss smacīgs. Redzam, ka gaisa nebūs. Vēl klāt nāk baumas, ka izdošot krieviem.

Sariktējam sev guļas vietas. Sadala nakts dežūras apakšā pie ratiņiem — katru stundu viens zēns, viena meitene.

Ceturtdienā, 3.5.45.

Pulksten pussešos visi augšā. Iznesam mantas blakus kazarmām caur sētu parkā. Tāpat izstumjam pustukšos ratiņus. Krūmos uz celiņa sataisām vezumu.

Arvien vairāk nometnē klīst baumas par izdošanu krieviem. Brokastis negaidām. Klusībā laižamies prom. Priekšnieks pa priekšu dažās vācu mājās ievāc izziņas. Uz īsu atpūtu apmetamies Schönfeldes mežā; tad atkal uz priekšu līdz Schönfeldes sādžai. Apmetamies kādā lielākā saimniecībā šķūnī. Salmos būs laba gulēšana. Sākam domāt par pusdienām. Vanda pie birģermeistara pārtikas lietā.

Pie primitīvi uztaisīta galda pie šķūņa durvīm paēdam putru. Dabūjam sabiedroto izdoto dienas laikrakstu. Hitlers miris reichskancelejā. Kritis.

Pēc tautas ziņām, Berlīne kapitulējusi. Avīzē par to nav ne vārda.

Vīrieši cītīgi dzen bārdas. Vakarā ēdam kakao viru. Atkal tiek sadalītas nakts dežūras.

Salīdzinot rakstus, redzam, ka tajos minēti dažādi laiki, kad izbēgām no repatriācijas nometnes.

Savu mērķi sasniedzām pēc Berlīnes atstāšanas sešu nedēļu laikā. Protams, ceļš nebija viegls, bet jo tālāk bijām no Elbas, jo mazāk piedzīvojām ko draudošu.

Pielikums

Brāļu tautas tuvinātājs aizsaulē

Hannoverē, Rietumvācijā, nesagaidījis savu 75. dzimšanas dienu, 13. maijā aizsaulē aizgājis vēsturnieks Dr. Jūlijs Bračs. Aizgājējs dzimis 1909. gada 21. maijā Rīgā, bet bērnība aizritējusi Piebalgā un Daugavas krastos pie Ikšķiles. Viņa tēva brālis — rakstnieks Augusts Bračs, tēvs — grāmatrūpnieks, bet māte — arī rakstniece Irma Brača.

Pēc klasiskās ģimnāzijas absolvēšanas Rīgā viņš studē vēsturi LU, ko beidz 1935. gadā ar vēstures maģistra grādu. Paralēli studiju programmā paredzētajām disciplīnām J.Bračs īpaši nododas vēstures kartogrāfijai, kā arī Raceļa, Cellīna u.c. autoru darbiem valsts zinātnēs un ģeopolitikā. Strādā par skolotāju Rīgas ģimnāzijās un bijis kādu laiku lietuviešu ģimnāzijas direktors.

Vēstures laukā J.Bračs īpašu vērību pievērsis latviešu un lietuviešu vēstures kopējo pavedienu izsekošanai un noskaidrošanai. Jau uz ģimnāzijas sola viņš iestājas Latviešu lietuviešu vienībā, mācās lietuviešu valodu, ceļo pa Lietuvu, tiek ievēlēts par LLV akadēmiskās sekcijas vadītāju, beidzot par pēdējo LLV priekšnieku dzimtenē. Bijis arī Viļņas atbrīvošanas savienības Kauņā biedrs, apbalvots ar Lietuvas Ģedimina ordeni un bijis Senatnes pētītāju biedrības loceklis un viens no pirmajiem Ernesta Brastiņa dievtu®u līdzstrādniekiem.

Protams, sabiedriskais darbs iet roku rokā ar zinātnisko. Grāmatā "No aistu vēstures" (1934. g.) J.Bračs tēlo aistu vēstures kopsakarību un Lietuvas valsts lomu aistu nācijas — tātad arī latviešu — vēsturei un no pagātnes mācībām rāda nākotnes perspektīvas. Viņš pirmais izceļ, ka mums ir gan jau aistu filoloģija, bet vēl nav aistu vēstures; sastādījis arī abu valstu vēstures kartes. Vēl J.Brača spalvai pieder publikācija "The Policy of Occupation Power in Latvia 1940–1944." (1950), "Mūsu sabiedrotie cīņā pret boļševismu" (1953) u.c. darbi. Tāpat daudz rakstījis par vēsturiskiem un ideoloģiskiem jautājumiem latviešu un lietuviešu presē.

Balstīdamies uz moderno vēsturnieku un valsts zinātnieku mācībām, J.Bračs izstrādā naciokrātijas pamatprincipus, bet dzimtenes okupācija pārtrauc darbu šai virzienā. Ka®a laikā viņš organizē boļševisma pētīšanu un tā metožu noskaidrošanas darbu, kā arī vada jaunatnes pretestības organizāciju "Nacionālā sardze" vācu okupācijas periodā.

Trimdā J.Bračs turpina dzimtenē uzsāktās aktivitātes. Viņa vadībā tiek atjaunota Latviešu–lietuviešu vienība, un nodaļu delegātu konferencē 1948. gadā viņu ievēl par tās priekšnieku arī te, svešumā. Neskatoties uz darbu vācu ģimnāzijā, J.Bračs allaž bijis aktīvs sabiedriskās rosmēs, kas jo īpaši iezīmējās, organizējot Otros Eiropas latviešu dziesmu svētkus Hannoverē 1968. gadā.

Izvadīšanas piemiņas brīdis notiks otrdien, 22. maijā, Hannoverē, Zēlhorstas kapellā.

Aizgājēja vēlēšanās — vainagu un ziedu vietā iemaksāt ziedojumus Latviešu centram Minsterē.

Jānis Sudrabiņš

(Latvija, 1984. g. 14. maijā)

 

Stabu ielas čekas nama apraksts

Evakuācijas grupa plānu izveda no Latvijas. Pirmos pieturas punktus plānā ierakstījusi, liekas Džilda Birzgale–Brača (ar sīku burtu rakstījumu). Pārējās piezīmes — Sigurds Bremmanis un Modris Gulbis.

Mūsu ieeja čekas telpās bija no Stabu ielas (atceries lielos dzelzs vārtus!); tad bija jāšķērso pagalms, mazliet pagriežoties pa labi. Skat. stingrāku svītru ar bultiņām plānā.

Pirmais stāvs

Ieejot priekštelpā, bija četras durvis. No ieejas pa kreisi — uz komandantūru (sardzes istabu); tieši pretim: izskatījās kā kameras durvis ar lodziņu un ēdiena lūku, bet tās veda uz kāpņu telpu, no kurienes varēja uzkāpt augšējos stāvos. Nākošās durvis veda uz pagraba kamerām, bet durvis pa labi — uz "rezerves kamerām".

Pa kreisi no ieejas, sākot ar komandantūru

Pēc Otrā pasaules kara gaitenis dēvēts par "Kungu ielu", jo te izbūvētas jaunas kameras vācu kara noziedzniekiem. Dēvēta arī par "Debesbraukšanas ielu", jo apcietinātie vesti pa šo gaiteni uz celtņa telpu, kas tad iebūvēta gaiteņa galā.

# 14 — Komandantūra (sardzes istaba)

# 13 — Ģērbtuve (agrāk: mazgāšanās telpa)

# 12 — ?

# 11 — Administrācija — darbinieku uzturēšanās vieta starplaikos

# 10 — J.Brača kabinets

# 9 — ?

# 8 — Sapulču/apspriežu istaba gaiteņa galā

# 7 — Aiz apspriežu istabas sienas — šautuve (ieeja no pagalma)

Griežoties atpakaļ — kreisajā pusē

# 3 — Pirmajā ziemā Oļģerta Rozenberga uns Sigurda Bremmaņa darba istaba

# 45 — T.s. "Lielā kamera" (es to neatceros — MKG). Bremmanis atceras, ka te pirmajā ziemā žāvēti dokumenti, kas ienesti no pagalma.

Koridors uz 7 sobačņikiem un Džildas "bunkurs".

Tad: divas kameras un W.C.

Pēc tam: izeja uz pastaigas pagalmu.

"Gala kameras": Bremmanis atceras, ka # 35 bijusi 1943./1944. g. viņa darba istaba un # 33 — Kuzina darba istaba. Gulbis savukārt atceras, ka vienā no "gala kamerām" rakstītas kartotēkas kartītes, bet citā bijusi čekas pētīšanas darba istaba.

Pa labi no ieejas — tā sauktās "rezerves kameras".

Pēc Otrā pasaules kara gaitenis dēvēts par "Rožu ielu", jo šajās kamerās bijušas ieslodzītas sievietes.

Kameru numuri — # 26, 28, 30, 32, 34, bet # 27 Bremmanis un Gulbis neatceras.

Pagraba stāvs

Koridoru mēs dēvējām par "garo gaiteni". Te mums bija vakara jundas. Pēc Otrā pasaules kara gaitenis dēvēts par "Dubļu ielu", jo tas bieži bijis pārplūdis.

Nokāpjot pa kāpnēm — labajā pusē kameras # 22, 20, 18, 16, 14, 12, bet kreisajā pusē — # 29, 27, 25, 23, 21.

Tad: pagrieziens.

Pēc tam — labajā pusē # 10, 8, 6, 4, 2; kreisajā pusē # 19, 17, 15, 13, 11, 9, 7, 5, 3.

Gaiteņa galā — # 1.

 

1943. gada 18. novemb®a priekšvakarā

1943. gads — otrs Nacionālās sardzes darba gads Čekas kamerās.

Ir 18. novemb®a priekšvakars. Stabu un Brīvības ielas stūrī — Baigajā namā — pulcējas latvju jaunatne no daudzām Rīgas vidusskolām.

Nacionālās sardzes lielā junda. Komandanta Silamiķeļa vadībā vēl norit pēdējie telpu uzpošanas darbi.

18:30 sardzes priekšnieks dod rīkojumu sapulcēties apspriežu istabā. Istaba darbinieku pārpildīta, 61 darbinieks! Noskaņojums svinīgs. Liekas, nekur šinī vakarā jaunatne nav pulcējusies tik lielā skaitā, jo taču arī vācieši, tāpat kā boļševiki, stingri sekoja latviešu tautas polītiskai un sabiedriskai darbībai.

Uz galda, iepretim Latvijas karogam, tautiskajā trijžuburu svečturī deg 3 sveces. Puskrēslā pa labi pie sienas atdalās lieliem baltiem burtiem: "Mēs jaunu Latviju sev celsim", ar jaunās nākotnes latviskās latviešu Latvijas simbola zīmi.

Klāt ir arī Informācijas nodaļas vecākais darbvedis Kārlis Jansons, Vēsturiskās informācijas referents Mintauts Plāķis, Idejiskās informācijas referents Harijs Maldonis, Aktuālās informācijas referents V.Sokolovskis, priekšnieka otrais palīgs Nikolajs Namnieks, pirmais komandants Kārlis Miške, Idejiskās informācijas daļas vadītājs Edgars Rutkovskis.

Ienāk priekšnieks. Darbinieki pieceļas, viņu sveicinot. Priekšnieka roka paceļas latviskajam sveicienam.

Atskan visus vienojošā dziesma "Daugavas vanagi".

Tad priekšnieks runā. Sākumā daži vārdi par Guntaru Gaili — Nacionālās sardzes darbinieku, kas kritis cīņā Austrumu kaujas laukā:

"Mūsu darbs veltīts boļševisma garīgo seku iznīcināšanai. Guntars Gailis kritis par to pašu ideju, par ko mēs cīnāmies garīgiem ieročiem."

Seko tradicionālā dziesma — "Baltā roze".

Tālāk priekšnieks runā par Informācijas nodaļas pievienošanu mūsu darbam, seko daži vārdi par mūsu turpmāko darbu, par 18. novemb®a dienu un mūsu mērķiem.

Pieskaroties mūsu turpmākā darba uzdevumiem, priekšnieks, starp citu, saka:

"Mēs pētām boļševismu Latvijā, lai prasītu atbildību par viņu darbiem. Ļaunumi jāiznīcina saknē. Zemgalieši cīnījās veselu gadu simtu. Cīnījās pazaudēdami. Viņi ir mūsu piemēri, nacionālās sajūsmas un spēka avoti."

Beigās:

"Kas savu prestižu stāda augstāk par kopējo lietu, nevar būt mūsu saimes loceklis. Pienākums ir augstāks par draudzību. Par pirmo Latvijas ienaidnieku katram pašam jāuzskata sevi."

Tad junda.

Pagraba ga®ajā gaitenī tiek nostādīta Nacionālās sardzes ierinda. Komandē personāla vadītājs Zigurds Raiskums.

Komanda "Mierā! Pa labi skatīt!"

Nāk priekšnieks.

Seko personāla vadītāja ziņojums priekšniekam.

Priekšnieks nostājas ga®ās ierindas priekšā.

"Pateicos par nākotnes darbu!" — "Latvijai!" — skan darbinieku atbilde. Liekas, nodreb kameru sienas.

Tad komanda: "Brīvi!"

Priekšnieks saka dažus vārdus par rītdienu, par 18. novembri.

Beigās:

"Mūsu vēsture mums bija devusi tādu izdevību — 20 gadus būt brīviem, bet mēs šos gadus nepratām izmantot. Mēs nevaram neko uzdāvāt, mums jāaudzina tauta vispirms idejiski."

Svētsvinīgs klusums. Tikai priekšnieka vārdi it kā baigi atbalsojas drūmā gaiteņa otrajā galā:

"Maza saujiņa cīnās par lielu lietu vai nu krītot vai uzvarot. Ja arī būs jāiet bojā, tad darbi tomēr paliks Latvijas vēsturē. Neaizmirstiet! Nevis kaut kādai Latvijai, bet Latviskai Latviešu Latvijai! Dievs, svētī Latviju!"

Pēc tam kārtējais "Svēts mantojums."

Komanda "Pa labi skatīt!"

Priekšnieks aiziet.

Tad: "Brīvi, izklīst!"

Tādi kā šis vakars ir bijuši daudzi, bet šoreiz tomēr bija kaut kas savādāks. Kaut kas īpatnējs, kaut kas baigs apņēma pat tos, kam šeit likās esam "īstās mājas", ne tur, pie vecākiem.

Bez liekām sarunām darbinieki pamazām izklīst.

Viņus saista pagātnes atmiņas un kopējā lielā ideja nākotnes latviskai latviešu Latvijai.

Nacionālā sardze stāv nomodā par to!

Džilda Birzgale–Brača

Turpmāk — vēl

Skolotāja Jūlija Brača atdusas vieta Hannoverē Vācijā