Saeimas priekšsēdētājs

Piedaloties barikāžu piemiņas pasākumos Viļņā

Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

Godājamā Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētāja [Irena Degutiene]!

Godātie 1991.gada brīvības aizstāvji!

Lietuvas ļaudis!

“Bet tā bija svētdiena! Slepkavas vienmēr strādā svētdienās, kad valstu vadītāji atpūšas, guļ, nav komunikācijas, nav preses reakcijas.” Ar šādiem baisiem vārdiem 1991.gada 13.janvāra notikumus Viļņā ir raksturojis Vītauts Landsberģis.

Esmu ļoti pateicīga par iespēju būt kopā ar jums šovakar, kad pieminat 1991.gada barikādes Lietuvā. Mēs atceramies notikumus, kas pirms divdesmit gadiem mainīja vēstures gaitu ne tikai Baltijā, bet, iespējams, arī lielā mērā visā pasaulē. Baltijas valstis bija ne tikai daļa no dzelzs priekškara krišanas, bet pat viens no šo globālo pārmaiņu ierosinātājiem.

1991.gada janvārī Lietuva kopā ar Latviju un Igauniju bija nokļuvusi pasaules uzmanības centrā. Neviens tobrīd vēl nevarēja paredzēt, kā un cik ātri notiks totalitārās Padomju impērijas sabrukums. Taču mēs šeit – Baltijā – jau zinājām, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Mēs arī zinājām, ka brīvības alkas padomju iekārtā agrāk ir tikušas nežēlīgi apspiestas. Mūsu cerības varēja tikt iemīdītas dubļos ar tiem pašiem zābakiem, kas jau ienēsāti 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Prāgā. To Lietuvas tauta sajuta brīdī, kad OMON kaujinieki tiešraidē ieņēma Lietuvas televīziju. To Baltija sajuta, kad tanku kāpurķēdes samala dzīvus cilvēkus pie Viļņas televīzijas torņa.

Lai arī Baltijas valstu neatkarības atgūšanas ceļu dēvē par dziedošo un nevardarbīgo revolūciju, mums ir jāpatur piemiņā to cilvēku vārdi, kas šajā dienās gāja bojā.

Mūsu barikādes, mūsu ugunskuri nenozīmēja, ka mēs baidītos no uzbrukuma. Daudz lielākā mērā tas bija simbols un izaicinājums, zīme, ka okupācijas gados pazemotās tautas ir pārstājušas baidīties. Barikādes nekad nav bijis uzbrukums, tās vienmēr ir celtas, lai apturētu bruņota pārspēka ienākšanu, tās vienmēr ir nozīmējušas: “Te mēs stāvam un no savas taisnības neatkāpsimies ne soli!” Uz barikādēm nāk tauta, kas vēlas nosargāt savu pilsētu, savas mājas un ielas. Nāk nosargāt savu valsti.

Godājamie klātesošie!

Lietuvas ļaudis!

Mēs zinām, kas ir brīvība. Mēs zinām, kas ir taisnīgums. Mēs gan arī zinām, ko nozīmē nebrīve, netaisnība, apspiešana un agresija. Mēdz teikt, ka tautas, kas neatceras savas pagātnē pieļautās kļūdas, ir lemtas tās atkārtot. Var piebilst, ka tautas, kas aizmirst savas varonības un spēka brīžus, var neatgriezeniski zaudēt gan varonību, gan spēku. Es aicinu paturēt prātā barikāžu dienu notikumus tieši šā iemesla dēļ – tā laika varonība, spēks un ticība mums vienmēr noderēs.

Lai katra stunda šajās dienās mums atgādina dārgāko, kas mums ir, – savu valsti un brīvību. Lai jūsu sirdīs mūžam kvēlo brīvības ugunskuri!

Lai mūžam brīva un plaukstoša Lietuva, Latvija, Baltija!

Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzruna pie Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ēkas, ceremonijā “Brīvības uguns­kuri”, Viļņā, 2011.gada 12.janvārī