Turpinājums no 1.lpp.

— Vai šādas grāmatas iznākšana varētu nozīmēt, ka pēc tās autoru domām Latvijas ekonomikas pārveides procesā ir noslēdzies kāds posms, ko būtu vērts rezumēt?

— Grāmatas tapšanas iniciatīva nāca no Innas Šteinbukas. Mums visiem bija kopīga doma — ka deviņdesmitie gadi Latvijas politiskajā un ekonomiskajā izaugsmē ir ļoti nozīmīgs posms. Mūsu mērķis bija izveidot šī laika perioda vēsturisku apskatu — par to, kādas reformas šajā laikā ir notikušas deviņdesmito gadu Latvijas ekonomikā, kā arī nedaudz iezīmēt nākotni — mūsu sešu domas par iespējamo Latvijas tālāko attīstību.

— Kas vadīja grāmatas tapšanu, un kādi bija autoru izvēles kritēriji?

— Darbu gluži tehniski vadīja Inna Šteinbuka. Autoru izvēle balstījās uz zināmu sadarbību jau iepriekš — daži no jaunās grāmatas autoriem piedalījās valdības apstiprinātās vidēja termiņa Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģijas veidošanā. Finansu un monetārā sektora komentēšanai mēs pieaicinājām banku un biržas darbības profesionāļus — Helmūtu Ancānu un Uldi Cērpu.

— Kas grāmatā analizētajā laika posmā, jūsuprāt, bijis Latvijas ekonomikas pārveidē veiksmīgākais, un kuras bijušas smagākās reformu kļūdas?

— Šis nav jautājums, uz kuru iespējams īsi un vienkārši atbildēt.

Svarīgākais deviņdesmitajos gados izdarītais ir Latvijā ieliktie tirgus ekonomikas pamati.

Stabili realizēta monetārā politika ir nodrošinājusi stabilu latu. Un stabila nauda valsts ekonomikai, tēlaini izsakoties, ir vajadzīga tāpat kā asinis ķermenim.

Tomēr mums ir jāatzīst arī reformu procesā pieļautās kļūdas. No šodienas skatupunkta raugoties, dažbrīd par vēlu ir tikušas liberalizētas cenas. To būtu vajadzējis darīt ātrāk un nedalīt šo procesu vairākos posmos, kaut arī, jāatzīst, ka šādā gadījumā šoks sabiedrībā arī būtu bijis daudz lielāks.

Tomēr tie visi ir strīdīgi jautājumi, turklāt nav iespējams modelēt situāciju, kas būtu radusies, ja valdības rīcība būtu bijusi citāda.

— Grāmatas ievaddaļā Džordžtaunas universitātes profesors Juris Vīksniņš analizē iekšzemes kopprodukta lielumu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju dažādās pārejas ekonomikas valstīs. Latvijai šis rādītājs ir gandrīz viszemākais. Kas, jūsuprāt, ir tie šķēršļi, kas, neraugoties uz visām pūlēm, tomēr traucē Latvijas ekonomikai sasniegt tos attīstības tempus, kādi ir, teiksim, Igaunijai?

— Tāda ir statistika. Dažos gadījumos mēs, protams, varam censties apstrīdēt metodoloģiju, neko vairāk.

Tomēr uz šādu jautājumu es gribētu atbildēt arī tā — mums nevajadzētu vienmēr tik slimīgi uztvert Latvijas salīdzinājumu ar kaimiņvalstīm. Jāatzīst, ka sacensība bieži vien nav tā vērta, lai par to tik daudz diskutētu.

Attiecībā uz Igauniju, kā es jau vairākkārt esmu atzinis, nenoliedzami šīs valsts panākumu pamats bija Marta Lāra valdības darbs deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Reformas Igaunijā neapšaubāmi notika daudz straujāk nekā Latvijā un Lietuvā, līdz ar to viņi ielika savai tirgus ekonomikai tādu pamatu, kas daudz ātrāk ļāva atsperties ekonomikas izaugsmes virzienā nekā abās pārējās Baltijas valstīs.

— Kā grāmatas autori vērtē Latvijas makroekonomiskās nākotnes izredzes?

— Šī grāmata faktiski bija pabeigta jau pagājušā gada vasarā. Pēc tam mūs diemžēl kavēja virkne tehnisku šķēršļu, to skaitā arī naudas jautājums.

Līdz ar to grāmatā nav atspoguļota Krievijas ekonomiskās krīzes ietekme uz Latvijas ekonomiku. Arī grāmatas autoru nākotnes vīzijā līdz ar to trūkst šī ārējo satricinājumu riska faktora. Savās prognozēs mēs rēķinājāmies ar normālu, no malas netraucētu valsts ekonomisko attīstību. Krievijas ekonomiskā krīze un tās ietekme vienkārši ir pierādījums, ka prakse jebkurā teorijā izdara savas korekcijas.

Tomēr jebkurā gadījumā mēs domājam, ka Latvija normālas, ekonomiski attīstītas Eiropas valsts līmeni sasniegs tuvāko divdesmit gadu laikā.

— Grāmatas autori, tātad pirms kaimiņvalsts ekonomiskās krīzes, ir rakstījuši, ka gadījumā, ja valsts ekonomika ir pietiekami stabila, ārēji satricinājumi to nespēj īpaši sāpīgi skart. Pagājušā gada rudens acīmredzot pierādīja, ka Latvija vēl nav pietiekami stabila.

— Tobrīd, kad tapa šī grāmata, mūsu rīcībā jau bija Pasaules bankas pētījums par dažādu valstu ekonomikas tā saukto "ievainojamību". Šajā pētījumā, starp citu, bija paredzēti vairāki procesi, kas pēc tam arī notika. Tur bija norādīts arī tas, kas Latvijai riska gadījumā būtu jādara.

Pagājušais gads rādīja, ka Latvija tiešām savā ekonomikā bija mazliet it kā izolējusies no ārpasaules un tas bremzēja šo starptautisko finansu krīžu izvēršanos Latvijā. Bet, protams, pilnībā izvairīties no ārējā iespaida mums tomēr neizdevās.

Arī sabalansēta budžeta gadījumā, ja nodokļu ieņēmumu prognozes ir pārāk optimistiskas un krīzes situācijā netiek pildītas, ir apdraudēta arī izdevumu daļa. Valstij ir jāaizņemas, lai šos plānotos izdevumus varētu finansēt. Tas finansu krīzes apstākļos pasaulē ir ļoti dārgi un neizdevīgi.

Tieši tādēļ es uzskatu, ka arī šogad Latvijā vajadzēja turpināt ļoti stingru valsts budžeta ieņēmumu sabalansēšanu ar izdevumiem.

— Vai, jūsuprāt, jaunajai grāmatai ir izdevies sasniegt tajā minēto mērķi — palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem kļūt par labākiem savas valsts pilsoņiem, izglītot tos un līdz ar to dot tiem iespēju novērtēt politiķu lēmumu lietderību?

— Jā, es uzskatu, ka tas tiešām būs mazs ķieģelītis šajā sabiedrības izglītošanas celtnē. Protams, ar nosacījumu, ka viņi paši interesējas par mūsu aplūkotajiem jautājumiem.Kaut gan, kā es rakstīju grāmatas ievadā, jau pašlaik, vērtējot to, cik katrs ierindas pilsonis zināja par ekonomikas problēmām pirms desmit gadiem un cik viņš zina tagad, ir skaidri redzams progress.

Mēs ceram, ka pēc iespējas vairāk valsts iedzīvotāju sapratīs politiķus tad, kad viņu solītā ideālā situācija — vispārēja nodarbinātība un zemi nodokļi — nav reāli sasniedzama. Ka ekonomikā pastāv vispārējas likumsakarības starp to, ko valsts dara, un to, kāda nākotne to sagaida. Jo diemžēl ekonomika ir tāds mehānisms, kas gadījumā, ja viņu pareizi vada, tiešām virzās uz ideālu sabalansētību, tomēr mirklī, kad tā ir sasniegta, šis līdzsvars atkal strauji mainās un ir nepārtraukti jācenšas to saturēt.

— Jūs kopā ar Latvijas delegāciju pašlaik atrodaties Briselē — Eiropas Savienības nacionālās palīdzības koordinatoru sanāksmē. Kāds bija šīs tikšanās mērķis?

— Sanāksme ilga tikai vienu dienu, man ir bijušas arī vairākas tikšanās ar Eiropas Komisijas dažādu ģenerāldirektorātu amatpersonām, kur mēs esam centušies risināt tieši Latvijas problēmas.

Bet nacionālo koordinatoru sanāksmes mērķis bija izvērtēt to, ka ir noslēdzies viens posms Eiropas Savienības un asociēto valstu attiecībās. Pirmkārt to nosaka pašas Eiropas Savienības iekšējās diskusijas par to, kādai būt šīs organizācijas finansu politikai nākamajā darbības posmā — līdz 2006. gadam.

Sākot ar 2000. gadu, pārmaiņas skars arī asociētās valstis, jo mainīsies PHARE programmas un pirmo divu Latvijai pieejamo strukturālo fondu — SAPARD un ISPA — finansu palīdzības sniegšanas principi. (SAPARD paredz atbalsta sniegšanu lauksaimniecības un lauku attīstībai, ISPA — satiksmes un vides projektiem.)

Jāatzīst gan, ka pēc šī semināra diemžēl jautājumu kļuva vairāk nekā tajā gūto atbilžu.

— Vai mainīsies nosacījumi, pēc kuriem Eiropas Savienība sniegs finansiālo palīdzību kandidātvalstīm?

— Jā, tas ir būtiskākais semināra jaunums. Gandrīz pilnībā tiks ieviests princips, ka Eiropas Savienības līdzekļi būs pieejami tikai kopfinansējuma gadījumā. Tātad ieinteresētajai valstij pašai būs jāmeklē daļa līdzekļu savā nacionālajā budžetā vai kādos citos nacionālos finansu avotos.

Šādi nosacījumi savukārt radīs virkni problēmu laika ziņā. Mūsu valsts budžets ir gada budžets, tā tas ir arī ar Eiropas Savienību. Bet par šādu programmu apstiprinājumu tur tiek lemts tikai katra gada otrajā pusē, faktiski gada beigās. Tas Latvijai radīs tehniskas problēmas ar kopīgi finansējamiem projektiem paredzēto līdzekļu iekļaušanu valsts budžetā.

— Vai var cerēt, ka pēc 2000. gada pieaugs Latvijai piešķiramās palīdzības apjoms?

— Ir pilnīgi skaidrs, ka izmaiņas PHARE programmā un piekļūšana pirmsstrukturālajiem fondiem nozīmēs to, ka Latvijai vairs nebūs jāprot "makšķerēt" un "zivis" no Briseles pašas brauks uz Latviju. Vēl joprojām iniciatīva paliek Latvijas pusē.

Kaut gan mēs, protams, varam cerēt uz lielāku Eiropas Savienības atbalstu, jo arī finansu avotu ir kļuvis vairāk — tie tagad ir trīs, to skaits, iespējams, vēl augs.

Pagaidām vēl nav oficiāli apstiprināts, cik no asociētām valstīm paredzētās summas saņems Latvija. PHARE programmas finansējums ik gadu būs aptuveni 1,5 miljardi eiro. Latvijai pēc iekšzemes kopprodukta apjoma, iedzīvotāju skaita un teritorijas lieluma, kā arī pēc trim kvalitatīvajiem rādītājiem varētu pienākties aptuveni divi procenti no šīs summas. Tie ir 30 miljoni eiro gadā.

Šo summu papildinās līdzekļi no ISPA un SAPARD fondiem. To apjoms būs atkarīgs no Latvijas iesniegto projektu kvalitātes.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore