Zinātne, vēsture: Par mūsu bagāto kultūrainu – jauna enciklopēdija

Grāmatas apvāks: Mālpils Sv. Sīmaņa un Jūdas baznīca, 1692.gads

Precīzāk, kā sacīts folianta virsrakstā "Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12.gs. beigas–16.gs. sākums" – mēs esam saņēmuši pirmreizēju darbu. Latviešu jaunā grāmatniecība nav īpaši bagāta ar šāda veida izdevumiem. Ja neskaita padomju laika tā saukto Jērāna un mūslaiku tā dēvēto Belokoņa enciklopēdiju, kā arī dažādas profesionālas pabeigtas un nepabeigtas vārdnīcas un leksikonus, tas gandrīz arī viss. Jā, vēl divas nelielas trimdā izdotas enciklopēdijas. Līdz ar to mūs pārspējuši, šķiet, tikai lietuvieši, kuri ārzemēs laiduši klajā 35 (!) sējumu šāda tipa izdevumu, bet Viļņā pēc neatkarības atdabūšanas 16, kas vēl nav pabeigti… Un tā līdz galam nenodrukātā pirmskara Latviešu konversācijas vārdnīca vēl nav pārspēta. Bet ceļš uz šādu mērķi ir jābruģē, ko sekmīgi dara arī apceramā izdevuma autori, godājamie akadēmiķi Latvijas arheoloģijas metrs Andris Caune un viņa meita talantīgā mākslas vēsturniece Ieva Ose.

Viņu 512 lappušu lielgrāmata atšķirībā no universālām enciklopēdijām, kur prevalē šķirkļi un palīgrādītājiem ir otršķirīga nozīme, 2/5 teksta aizņem dažādi pielikumi, kurus par palīgrādītājiem negribas saukt, jo tiem ir patstāvīga zinātniska nozīme, ar avotiem un historiogrāfiju sākot un vācu–latviešu baznīcu nosaukumu sarakstu (Verzeichnis) beidzot. Hronoloģiski viss aptver laiku no 1184.gada līdz 16.gs. 20.gadiem vai, precīzāk, līdz svētbilžu grautiņiem Rīgā 1524.gadā. Jo pēc tam te izplatījās luterisms un ziņas par jaunu svētnamu būvniecību ir tikai pēc Livonijas kara 16.gs. otrajā pusē – jauno laiku sākumā.

Zinātnieki norāda, ka par mūra baznīcām ir dažāda informācija. Vispirms, tās ir pašas ēkas, protams, ja saglabājušās. Otrkārt, tie ir rakstīti avoti, seni zīmējumi un uzmērojumi. Treškārt, arheoloģijas pieminekļu izrakumi.

Cik Latvijā bija šajos gadsimtos apskatīto mūra objektu? – var vaicāt lasītājs. Autori atbild: ka precīzs skaits nav zināms, bet viņu rīcībā esošie dati liecina, ka Vidzemē, Rīgu ieskaitot, bija 48, Zemgalē – 2, Kurzemē – 1, Latgalē – 1 baznīca, bet par Sēliju nav informācijas. Kā ar koka baznīcām? – var jautāt. Pētnieki konstatē, ka par tādiem dievnamiem nav gandrīz nekādu ziņu. Toties izdevumā var atrast minimālas norādes par tādām maz vai nemaz dzirdētām dievlūgšanas vietām kā filiālbaznīcas un jau vairāk pazīstamās kapelas. Pirmās varēja būt katrā lielākajā draudzes novadā, parasti no koka; otrās – pilīs un laukos gandrīz katrā pagastā, bieži vien pat no divām līdz sešām. Vidzemē bija 128 šādas, tā teikt, baznīciņas.

Latvijas baznīcu pētniecība sākās jau 19.gs. pirmajā pusē, paplašinājās gadsimtu mijā un pirmo reizi akadēmisku skatījumu ieguva starpkaru periodā (profesori Pauls Kampe, Leonīds Arbuzovs, Ludvigs Adamovičs u.c.), bet gandrīz pilnīgi izbeidzās padomju okupācijas laikā. Vēl vairāk – pazuda pat paši izzināmie objekti. Grāmatā atzīmēts, ka draudzēm atņēma, pēc tam pameta un izpostīja Burtnieku, Krimuldas un Madlienas dievnamu. Tīši nodedzināja Rūjienas Sv.Bērtuļa baznīcu. Būvējot Rīgas HES, zem ūdens palika Salaspils Sv.Mārtiņa baznīca. Visu šo ligu rezultātā Latvijas laukos ir saglabājušies tikai daži dievnami, kur vēl saskatāmas viduslaiku arhitektūrai raksturīgas iezīmes.

Šis humanitārās zinātnes virziens pa īstam varēja atdzimt tikai atmodas laikā (mākslas zinātniece Elita Grosmane, arheologi Jānis Graudonis, Ēvalds Mugurēvičs u.c.). Iznāca Johana Kristofa Broces nozīmīgās zīmējumu kolekcijas vairāki sējumi, kur citstarp publicēti daudzi Vidzemes seno baznīcu attēli. Gribas cerēt, ka, ekonomiski atgūstoties, šā monumentālā darba izdošana Latvijā turpināsies, neievelkot to līdz 21.gs. beigām…

Par būvniecības rezultātiem ir saistoši stāstīts A.Caunes un I.Oses grāmatas nodaļā "Livonijas laika katoļu baznīcas celtnes". Ap 13.gs. vidu vai nedaudz agrāk Latvijas teritorijā sākās pāreja no romānikas arhitektūras uz gotikas stilu, kas te valdīja līdz pat 16.gs. vidum. Trīs gadsimtu laikā uzcelta lielākā daļa šejienes viduslaiku baznīcu. Pirmos mūra dievnamus te būvēja no akmens – Daugavas krastos izlauzta gaišā dolomīta, respektīvi, kaļķakmens vai plienakmens. Tā kā to nebija daudz, Rīgā sāka izmantot dedzinātus ķieģeļus. Kā papildmateriālu lika lietā arī veco labo koku – sijām, durvīm, iekārtas priekšmetiem utt. Mūrējumu saistīja ar dolomītkaļķu javu. Lielākie celtņu izmēri bija arhibīskapa katedrālei jeb Domam Rīgā un pilsētnieku draudzes galvenajam dievnamam Sv.Pētera baznīcai: tās abas ir trīsjomu bazilikas 80–90 m garumā un 30 m platumā. Plašākā daļa, saprotams, bija draudzes telpa. Taču līdz pat 16.gs. sprediķis bija jāklausās, kājās stāvot. Savējie gan sapratās – Rāte vai melngalvji jau 15.gs. dažos Rīgas svētnamos ierīkoja sev solus. No šā laika arī vismaz atsevišķās vietās bija ērģeles.

Enciklopēdijā alfabētiski pēc latviskā vietas nosaukuma sniegtas ziņas par 52 dievnamiem no Aiviekstes grīvas baznīcas līdz Valmieras Sv.Sīmaņa un Jūdas baznīcai. Informācija par katru objektu, cik nu skrupulozajiem pētniekiem izdevies savākt, ir vispusīga: patrons (tie ir katoļu svēto vārdi), adrese, novietojums, vēstures ziņas, celtnes apraksts, pētījumi, izmantotā literatūra, plāni un attēli. Par pēdējiem galvenokārt jātencina A.Caune, kura fotoaparāts, turklāt amatiera rokās, šim svētīgajam darbam kalpojis jau kopš 1956.gada. Visvairāk ziņu, ilustrāciju un plānu, protams, ir par grandiozajām galvaspilsētas baznīcām – Domu (232.–268.lpp.) un Pēteri (329.–345.lpp.). Bet ne mazāk interesanti izlasīt arī par, iespējams, pirmo mūra dievnamu Latvijā – Ikšķiles Sv.Meinarda Domu (145.–154.lpp.) jeb par savas puses vienkāršu lauku celtni. Enciklopēdija supernacionāli tendētiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka austrumslāvi migrantu personā parādījušies Latvijā tikai pēc Otrā pasaules kara, liecina, ka pirmie krievi te ienākuši jau 12.–13.gs. Ne jau velti būvēti krievu dievnami: Sv.Nikolaja brīnumdarītāja baznīca Rīgā (13.gs., 321.–325.lpp.), Koknesē (iespējams pirms 13.gs., 169.–170.lpp.) un pat Cēsīs (16.gs., 132.–135.lpp.).

Enciklopēdijas papildnodaļas vai pielikumi ir vienlaikus tradicionāli un netradicionāli. Bez apjomīga literatūras saraksta dažādās valodās var iepazīties ar stāstījumu par šā izdevuma tapšanas gaitu (priekšvēsture, hronoloģiskie ietvari, aprakstītie objekti utt.). Kā nepublicētie, tā publicētie avoti koncentrēti komentēti. Mazāk sagatavotai auditorijai lieti var noderēt speciālo terminu vārdnīca, bet latviešu valodas nepratējiem 25 lappušu garš kopsavilkums vācu valodā. Visas šīs daļas un iedaļas tāpat kā enciklopēdija kopumā ir sagatavota īstā akadēmiskā līmenī šā vārda vislabākajā nozīmē.

Tas ir pirmais, bet visnotaļ sekmīgs zinātnisks mēģinājums apkopot, izvērtēt un nodot sabiedrībai augstas raudzes pētījumu par Latvijas viduslaiku vēsturi. Tā autori nebūt nav pašpārliecināti. Viņi atklāti atzīst, ka darbs nav pabeigts. Gluži otrādi – meklējumi ir jāpaplašina un jāpadziļina, pievēršoties atsevišķu objektu vēl pamatīgākai izzināšanai.

Un kas gan cits, ja ne viņi paši lai to darītu. Lai veicas!

Rihards Treijs, prof., Dr. habil. hist.

Andris Caune, Ieva Ose. “Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12.gs. beigas – 16.gs. sākums. Enciklopēdija”: Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga, 2010, 512 lpp.