Saeimas 2011.gada 27.janvāra sēdes pulksten 9.00 stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Labrīt, cienījamie kolēģi! Sākam Saeimas 27.janvāra sēdi.

Tātad darba kārtībā ir jautājums – Ziņojums par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem.

Vārds ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ.V.Kristovskis (ārlietu ministrs).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Augsti godātie kolēģi valdībā! Dāmas un kungi! Ekselences!

Mēs dzīvojam dinamiskā, globālu procesu noteiktā, izaicinājumu piesātinātā laikmetā. Mūsdienu pasaule ir ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski daudzdimensionāli sazarota. Riski un apdraudējumi, ne tikai demokrātija, brīvība un tiesiskums raksturo 21.gadsimta sākumu. Zināšanas, tehnoloģijas un kvalitāte, efektivitāte un konkurētspēja nosaka katras valsts, katra atsevišķa cilvēka ambīciju līmeni un to piepildīšanas iespējas, nereti tās jāpiepilda aiz savas valsts robežām. Tas tiešām ir lieliski, ka Latvijai ir vērtību sabiedrotie, pastāv starptautiskas alianses un savienības. Taču arī tur reizē ar ideāliem valda intereses un pastāv dubulti standarti, izdevīgums. Tas būtu jāpatur prātā vienmēr un visur, kur mūsu ļaudis, amatpersonas un diplomāti uztur Latvijas valsts nacionālās intereses.

Nacionālās intereses. Ārlietu sektora darbā šāds uzdevums ir īpaši saprotams, jo tas cauraužas ārpolitiskās darbības visos virzienos, visās zemēs un visos laikos. Tieši tāpēc šodien, kad Saeimā notiek pirmās debates par ārpolitiku, kā vadmotīvu un novēlējumu mums visiem esmu izvēlējies Latvijas de iure atzīšanas gaisotnei atbilstošu, nedaudz romantisku citātu: „Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi!” Šo domu mūsu valsts rašanās rītausmā ir teicis Zigfrīds Anna Meierovics, valstsvīrs, Latvijas patriots un izcils diplomāts, kurš savas dzīves un darbības laikā par visu augstāk ir vērtējis Latvijas valsts intereses.

Mūsu ārpolitikai toreiz bija sevišķa nozīme. Arī vēlāk tieši ārpolitiskā tālredzība nodrošināja, ka padomju okupācijas gados mūsu valsts turpināja pastāvēt de iure.

Ar pārliecību varu teikt, ka kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas ārpolitika 20 gadu garumā ir bijusi sekmīga. Mūsu valsts drošība un iespējas nekad nav bijušas tik plašas. Ir sasniegti izcili politiskie mērķi un šodien pastāv profesionāls ārlietu dienests ar 44 diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs. Latvija ir Apvienoto Nāciju un Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu ārējo drošību garantē Ziemeļatlantijas alianses kolektīvās drošības sistēma. Šāda sasnieguma pamatā ir turpat 15 gadu ilgs darbs, neatlaidīgs un mērķtiecīgs darbs, sabiedroto iegūšana un atbalsts, Rietumu vērtību un demokrātisko principu nostiprināšana valsts un sabiedrības dzīvē. Taču sasniegtais ir jāuztur un izaugsme ir neatlaidīgi jāturpina, mērķtiecīgi jārod jaunas iespējas.

Ticu, ka ārpolitikas debates Saeimā kā šodien aizsākta jauna tradīcija būs svarīgs elements vienotas Latvijas ārpolitikas veidošanā, būs nozīmīgs pienesums mūsu valsts tālākās izaugsmes un konkurētspējas celšanā.

Tieši šādi mērķi pēc 10.Saeimas vēlēšanām ir Ministru prezidenta Valda Dombrovska vadītajai valdībai. Esmu gandarīts, ka man kā tās ārlietu ministram, „Pilsoniskās Savienības” un „Vienotības” priekšsēdētājam, īstenojot Valdības deklarācijā nospraustos ārpolitikas mērķus, ir iespēja vienlaicīgi apliecināt ārpolitisko pēctecību. Proti, starptautiskajās attiecībās Latvija respektēs un stiprinās Eiropas, Rietumu, vērtības un intereses, dos savu ieguldījumu miera, drošības un ilgtspējīgas attīstības stiprināšanā. Veicināsim solidaritāti un savstarpējo cieņu starp tautām, stiprināsim brīvo tirdzniecību, mazināsim nabadzību un sargāsim cilvēka tiesības ne tikai savā valstī, bet arī pasaulē. Latvija ir apņēmusies precīzi ievērot starptautiskās tiesības, un tās arī turpmāk būs Latvijas ārpolitikas pamats.

Dāmas un kungi!

Mums ir jāspēj runāt ne tikai par vīzijām vai par abstraktu laimi, kā to savulaik darījis Meierovics, bet gan maksimāli labi jāizpilda visi tie praktiskie pienākumi, kas ir Latvijas ārlietu dienesta darbinieku ikdiena. Un tas nebūt nav vienkārši. Īpaši tāpēc, ka, veidojot Latvijas ārpolitiku telpā un laikā, to ietekmē līdzekļu ierobežotība iepretī procesiem, kurus virza dažādu globālu, reģionālu un kultūrvēsturisku aspektu rosinātas tendences.

Minēšu dažas.

Šobrīd noris globālās politiskās, finansiāli ekonomiskās un militārās ietekmes izmaiņas. To ietekme uz mums lielākoties joprojām šķiet netieša. Taču – cik ilgi?!

Konkurences cīņā izšķiroša ir resursu, izglītota darbaspēka pieejamība un biznesam draudzīga un inovatīva vide.

Mūsu uzņēmēju intereses arvien biežāk ir saistītas ar Latvijai netradicionāliem tirgiem.

Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju uzņem tiešus kontaktus ar tuvām un tālām zemēm, dodas projām no Latvijas.

Šādu izaicinājumu priekšā nepieciešama mērķtiecīga Latvijas valsts rīcība, pat veiksme. Taču Latvijas ārpolitika ir bijusi veiksmīga tad, kad veiksmīga ir bijusi mūsu valsts attīstība. Tā, piemēram, pārvarot ekonomisko krīzi, valdība izvēlējās ceļu, kas balstās uz sadarbību ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Šo izvēli dažādi vērtē, taču, Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim parādot raksturu, esam ieguvuši reputāciju kā valsts, kas pārvar grūtības un spēj īstenot nepieciešamās reformas. Rezultātā starptautiskā sabiedrība no jauna uzticas mūsu valstij, novērtē tās apņēmību, pieņemot smagus lēmumus. Tāpēc Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums ir globālās pasaules iespēju pielāgošana, atbalsts Latvijas iedzīvotājiem, valsts nacionālo interešu pārstāvēšana un brīdināšana par iespējamiem riskiem.

Pirms pāris nedēļām kā ārlietu ministrs saņēmu satrauktu zvanu no kādas Latvijas tūrisma kompānijas vadītāja ar lūgumu sniegt palīdzību mūsu tūristiem Patagonijā. Viņi bija kļuvuši par Čīles valdības un šīs valsts iedzīvotāju politisko nesaskaņu ķīlniekiem. Nedaudz pirms tam Ārlietu ministrija tika nepamatoti un absurdi kritizēta par veiksmīgu ķīlnieku krīzes Sudānā atrisināšanu. Abos gadījumos problēmās nokļuvušie ļaudis ar Ārlietu ministrijas palīdzību veiksmīgi atgriezās mājās Latvijā. Šie piemēri uzskatāmi parāda, ka notikumi, kas norisinās tūkstošiem kilometru attālumā, ik mirkli kļūst par kāda Latvijas cilvēka, uzņēmēja, politiķa prieka vai sarūgtinājuma avotu.

Dāmas un kungi!

Pasaule vairs nebūs tāda, kādu to pazinām iepriekš. Un tomēr neesam piedzīvojuši nedz vēstures rata apstāšanos, nedz Eiropas valstu pilnīgu atteikšanos no nacionālajām interesēm. Gluži pretēji! Esam liecinieki jaunas globālas kārtības tapšanai – daudzpolārai pasaulei. To ietekmē globālā ekonomiskā krīze, kas, protams, neskar visas valstis vienādi. Līdz ar to atšķiras to pretpasākumi. Galveno attīstības tendenču noteikšanā arvien redzamāk izpaužas jaunās globālās ekonomikas struktūras, piemēram, G–20 valstis. Tiek meklēti ceļi, kā nodrošināt godīgu konkurenci brīvā tirgus apstākļos vai valsts kapitālismā tapušu uzņēmumu starpā. Rezultātā Rietumu pasaules iespējas eksportēt demokrātiju pasaulē samazinās.

Plaša mēroga klasiski militāra rakstura konfliktu draudi nepastāv, tomēr pieaug reģionālo konfliktu un humanitāro katastrofu skaits, to iespējamās negatīvās sekas. 21.gadsimta asimetrisko apdraudējumu mazināšanai ir nepieciešama plaša krīžu pārvaldības spēja, plaša sadarbība. Latvijas ārlietu sektors aktīvi piedalās šādu instrumentu izveidē, tajā skaitā cauri Rīgas ostai nodrošinot Ziemeļu distribūcijas ceļu NATO kravu nosūtīšanai uz Afganistānu. Apdraudējumu pretpasākumu meklējumos īpaši jāizceļ NATO jaunās stratēģiskās koncepcijas pieņemšana Lisabonas samitā, kur vienlaicīgi tika apliecināta uzticība alianses kolektīvajai drošībai, kas ir arī Latvijas ārējās drošības galvenais pamats.

Stratēģiskās drošības kontekstā īpaši jāuzsver tā sauktās pārstartēšanas politikas nozīme ASV un Krievijas attiecībās. Tā palielina Eiroatlantiskās telpas valstu drošību. Lisabonas samita līguma laikā biju to ārlietu ministru vidū, kas īpaši aicināja ASV Kongresu ratificēt ASV un Krievijas stratēģisko kodolieroču ierobežošanas līgumu START II. Latvija ir acīmredzami ieguvusi no attiecību klimata uzlabošanās starp Rietumiem un Krieviju un ir ieinteresēta šīs politikas attīstībā.

Jaunas iespējas rada apstāklis, ka Eiropas Savienība darbojas uz Lisabonas līguma pamata un Eiropas ārpolitika ieguvusi spēcīgu tās īstenošanas līdzekli – Eiropas Savienības Ārējās darbības dienestu.

Neskatoties uz to, ka Ārlietu ministrija pēdējos pāris gadus ir strādājusi fizisko, materiālo un finanšu līdzekļu ievērojama samazinājuma apstākļos, uzskatu, ka valsts ārlietu intereses tiek īstenotas sekmīgi. Latvija ir konsekventi izmantojusi tās iespējas, kuras nodrošina ES Lisabonas līguma darbība un ārpolitikas koordinācija Eiropas Savienības ietvaros. Respektu pret mūsu valsti apliecina tas, ka aizvadītajā gadā Latvijas vēstniecība Taškentā pēc Eiropas Savienības prezidentūras lūguma pildīja tās uzdevumus Uzbekistānā. Esam sekmīgi pārstāvējuši kopējo NATO politiku Gruzijā. Šajā gadā šāda atbildība Latvijai uzticēta Uzbekistānā.

Ir vērts atzīmēt, ka 2010.gadā Latvija sekmīgi prezidēja Baltijas Ministru padomes ietvaros, kā arī koordinēja Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību. Pēc Latvijas iniciatīvas tika sagatavots un apstiprināts kopīgs ziņojums un rekomendācijas Skandināvijas un Baltijas valstu jeb tā saukto NB8 valdībām reģiona sadarbības uzlabošanai. Tika izstrādāts un sagatavots Latvijas un Igaunijas Nākotnes sadarbības ziņojums ar konkrētiem priekšlikumiem, kā tuvināt abas kaimiņvalstis. Ir panākta vienošanās un jau uzsākta šāda Nākotnes sadarbības ziņojuma sagatavošana ar Lietuvu.

Vēlos uzsvērt, ka Ārlietu ministrija ņem aktīvu dalību valsts augstāko amatpersonu vizīšu sagatavošanā un nodrošināšanā. Īpaši vēlos izcelt Valsts prezidenta veiksmīgo vizīti Krievijā, Vācijas kancleres un Polijas Valsts prezidenta vizītes Latvijā.

Tas rada pārliecību par sekmīgu Latvijas ārpolitiku arī 2011.gadā.

Nereti tiek uzdots jautājums: kādas ir Latvijas ārpolitikas prioritātes?

Pirmkārt, Latvijas kā uzticama Eiropas Savienības un Eiroatlantiskās telpas sadarbības uzticama partnera tēla uzturēšana.

Otrkārt, kvalitatīva atbalsta sniegšana Latvijas valsts piederīgajiem pasaulē.

Treškārt, mūsdienu Latvijas vajadzībām atbilstošas uzņēmēju ārējās ekonomiskās darbības atbalsta sistēmas pilnveidošana.

Ceturtkārt, aktīva Baltijas jūras reģiona un kaimiņattiecību politika.

Aplūkojot pirmo no prioritātēm, jārunā par Kolektīvās drošības sistēmas nostiprināšanas nepieciešamību. Arī pēc Lisabonas samita NATO kā militārā alianse saglabās centrālo vietu mūsu valsts drošībā. To apzinoties, Latvijas pienākums ir līdzdarboties NATO jaunās Stratēģiskās koncepcijas piepildīšanā ar konkrētu saturu. Latvija arī turpmāk apliecinās, ka tā nav tikai starptautiskās kolektīvās drošības patērētāja. Runa ir par prognozējamu un atbildīgu Latvijas bruņoto spēku dalību ANO atbalstītajā NATO spēku misijā Afganistānā (ISAF). Latvijas 2011.gada budžeta konsolidācija nedrīkst apdraudēt Latvijas dalību misijā Afganistānā. Tikai pašiem darbībā Afganistānā apliecinot NATO modus operandi principu, mums ir morālas tiesības sagaidīt, ka par Latvijas gaisa telpas neaizskaramību rūpēsies NATO lidmašīnas, ka krīzes un apdraudējumu situācijās saņemsim izšķirošu NATO atbalstu.

Nereti tuvredzīgu iekšpolitisku interešu dēļ izskan aicinājumi nepiešķirt līdzekļus un Latvijas karavīrus no Afganistānas atsaukt. Droši varu apgalvot, ka šāda rīcība ievērojami iedragātu mūsu valsts starptautisko prestižu.

Neapšaubāmi, šogad ir jāveic Latvijas dalības misijā Afganistānā izvērtējums. Domāju, ka tas pamatos nepieciešamību pakāpeniski mainīt dalības uzsvaru no militārās uz civilo palīdzību kopīgas sadarbības projektos Afganistānā.

Vienlaicīgi vēlos uzsvērt nepieciešamību pēc ciešākas sadarbības starp NATO un Eiropas Savienību. Latvija ir ieinteresēta konvencionālā bruņojuma līdzsvara Eiropā nodrošināšanā, tādēļ jāturpina Latvijas dalība sarunās par parasto ieroču kontroles Eiropā turpmāko attīstību.

Dāmas un kungi!

Pagājis vairāk nekā gads, kopš spēkā stājies Lisabonas līgums. Tikpat ilgi savus pienākumus pilda Augstā pārstāve Ketrīna Eštone. Ārlietu ministru diskusijās Briselē esam pavadījuši ilgas stundas, debatējot par Eiropas Savienības stratēģisko lomu globālajā pasaulē. Mums katram ir skaidrs, ka Eiropa būs ietekmīgs spēlētājs šodienas pasaulē tikai tad, ja dalībvalstis spēs sarunāties vienā valodā.

Ekspertīze un zināšanas, ko spējam piedāvāt par Austrumu partnerības valstīm, Krieviju, Centrālāziju, ir mūsu pienesums kopējās pozīcijas veidošanā. Stiprinot savu analītisko kapacitāti un vēstniecības reģiona valstīs, mēs kļūstam nozīmīgāki spēlētāji Eiropas Savienības diskusijās.

Eiropas Savienības līmenī mēs esam ieguvuši jaunu instrumentu, kura potenciāls ne tuvu vēl nav izmantots, – tas ir Eiropas Ārējās darbības dienests. Mazajiem diplomātiskajiem dienestiem, kāds skaitliski nenoliedzami ir Latvijas diplomātiskais dienests, tas vienlaikus ir izaicinājums un iespēja konkurēt, lai nosūtītu savus diplomātus darbam spēcīgā starptautiskā institūcijā. Atbalsts mūsu diplomātiem, kuri piesakās darbā Eiropas Ārējās darbības dienestā, ir un paliek darba prioritāte arī 2011.gadā.

Attīstības sadarbības politika šobrīd diemžēl nepelnīti spiesta palikt novārtā un ekonomiski grūtos gados pamatā balstās uz mūsu nevalstisko organizāciju iniciatīvu konkrētu projektu īstenošanā. Tomēr apzinos, ka attīstības politika ir nozīmīgs Eiropas ārpolitikas instruments. Tāpēc ceru, ka, pieņemot nākamo gadu budžeta likumus, valdība jau vidējā termiņā spēs nodrošināt šādu nozīmīgu saistību izpildi. To kontekstā jau ir uzsākta gatavošanās Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015.gadā.

Laiku pa laikam izskan apgalvojumi, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO vairs nav lielu izaicinājumu. Negribu tam piekrist. Prezidentūra Eiropas Savienībā ir vienlaikus iespēja un atbildība. 2015.gadā sešus mēnešus Latvija būs atbildīga par Eiropas Savienības darbu, tas ir jauns izaicinājums, kā apliecināt mūsu valsti. Tā būs mūsu iespēja veicināt noteiktu jautājumu virzību kopējās Eiropas interesēs, likt skanēt Latvijas vārdam ne vien Eiropas, bet arī plašākā mērogā.

Dāmas un kungi!

Vēlreiz apliecinu, ka Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā ir neapšaubāma prioritāte.

Ārlietu ministrija ir izstrādājusi un gatavo iesniegšanai Ministru kabinetā konkrētu pasākumu plānu, kas veicami gan 2011.gadā, gan turpmākajos gados. Jau šogad ir precīzi jāizstrādā ekspertu apmācības procesa norise, jāatrod labākais finansējuma modelis nepieciešamās informācijas tehnoloģiju infrastruktūras nodrošināšanai, jāapstiprina tēmas, kas būs Latvijas prioritātes prezidentūras laikā. Lai saturiski kvalitatīvi vadītu procesus Eiropas Savienībā, mums būs jāizmanto viss intelektuālais potenciāls, kas ir valsts pārvaldē, akadēmiskajā vidē, parlamentā, nevalstiskajā sektorā. Septembrī darbu uzsāks Ārlietu ministrijas Prezidentūras sagatavošanas sekretariāts, kas turpinās šā projekta vadību.

Cienījamie klātesošie!

Eiropas Savienības jautājumi no ārpolitiskiem jau vairākus gadus kļuvuši par loģisku iekšpolitikas daļu un turpinājumu. Ārlietu ministrijai ir uzticēta koordinācijas funkcija.

Mūsu sekmīga līdzdalība Eiropas Savienības politiku veidošanā ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

precīza un savlaicīga redzējuma par nozaru politiku attīstību Latvijā;

spējas ieraudzīt Latvijas vietu un intereses Eiropas kontekstā;

ciešas sadarbības starp ekspertiem, nozaru asociācijām, ministriem, deputātiem, Eiroparlamenta deputātiem.

2010.gads Eiropā lielā mērā aizritēja, diskutējot, kā cīnīties ar globālās finanšu un ekonomiskās krīzes sekām, kādi pasākumi veicami, lai novērstu to atkārtošanos nākotnē. Bet ne tikai! Ļoti precīzas un saskaņotas iesaistīto institūciju, Latvijas diplomātu un premjera biroja darbības rezultātā izdevās panākt, ka 2010.gada maijā Padome pieņēma lēmumu, ka Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes birojs atradīsies Rīgā. Tā ir pirmā ES līmeņa institūcija Latvijā.

2011.gadā turpināsies darbs pie Eiropas semestra ieviešanas, nacionālo reformu programmu izstrādes „Eiropas Savienības–2020” stratēģijas ieviešanai, būs jāvienojas par Lisabonas līguma grozījumiem Eiropas stabilitātes mehānisma izveidei.

Īpaši vēlos pievērst jūsu uzmanību tam, ka jūlijā sāksies sarunas par Finanšu ietvaru 2014.–2020.gadam.

Jau šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādas izmaiņas nepieciešamas tādās Latvijai nozīmīgās Eiropas politikās kā kohēzijas politika, kopējā lauksaimniecības politika, transports, enerģētika.

Vēlos aicināt gan nozaru ministrijas, gan Saeimas atbildīgo komisiju deputātus turpināt aizsākto darbu, skaidrojot Latvijas vajadzības, viedokli un intereses gan Komisijas dienestiem, gan kolēģiem citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan Eiropas Parlamentā.

Cienījamie deputāti!

Pašreiz ir nepieciešams valsts atbalsts Latvijas uzņēmējiem starptautiskajos tirgos.

Latvijas tirgus mērogs ir neliels, ekonomisko iespēju klāsts ierobežots, un ekonomiskās krīzes laikā pazaudētā uzticība, arī budžeta konsolidācijas pasākumi apgrūtina ārvalstu investīciju piesaisti. Ņemot vērā to, ka Latvijas ārlietu dienesta rīcībā ir 44 diplomātiskās pārstāvniecības, ir svarīgi, lai ekonomiskās izaugsmes interesēs Latvijas uzņēmēji un tos pārstāvošās organizācijas spētu pilnā mērā izmantot ārlietu dienesta potenciālās iespējas. Šis ir unikāls Latvijas biznesa interešu atbalsta tīkls, kam ārpus Latvijas nav un nebūs līdzvērtīga. Tas mērķtiecīgi ir jāizmanto Latvijas ārējās ekonomiskās darbības sekmēšanai, kontaktu veidošanai, mārketingā. Šī, neapšaubāmi, ir viena no manām prioritātēm, kas atspoguļojas mūsu Valdības deklarācijā.

Rezultātā ir skaidrs: Ārlietu ministrijai un Ekonomikas ministrijai, arī LIAA un uzņēmējdarbības asociācijām ir nepieciešams... būtu jāspēj mazināt institucionālo greizsirdību, meklēt neizmantotās iespējas, konsolidēt savus spēkus un sadarbību, paplašināt redzesloku. Ārlietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un LIAA trīspusējās sadarbības koordinācijas mehānismam ir jāpiesaista Latvijas uzņēmēju asociācijas. Tas ļautu labāk apzināt mūsu uzņēmēju intereses jaunos tirgos.

Šādam mērķim sadarbībā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru jau tiek veidots „investīciju portfelis” ar skaidra, katram konkrētam tirgum izvēlēta piedāvājuma vai investīciju projektu atlasi. Līdzīgi jāiesaista citas nozaru asociācijas. Šāda pieeja būs nozīmīgs pamatojums, lai dinamiskas izaugsmes valstīs nākotnē izvērstu Latvijas vēstniecību tīklu.

Neskatoties uz Latvijas interešu, kompetences un darbības paplašināšanos arvien tālākos pasaules reģionos, arī turpmāk sevišķi nozīmīga būs mūsu valsts darbība tuvākajā reģionā, tās kaimiņattiecību politika kā ES ietvaros, tā arī divpusēji. Tāpēc paralēli ar ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas izvēršanu nozīmīga būs ES Austrumu partnerības politika, kas sekmē sadarbību ar Ukrainu, Moldovu, Azerbaidžānu, Gruziju, Armēniju, Baltkrieviju. Līdz ES Budapeštas samitam šā gada maijā esmu iecerējis apmeklēt šīs valstis, lai labāk saprastu tās vajadzības un iespējas, kuras ES vērtību un tirgus ekonomikas kontekstā Latvija var piedāvāt šīm valstīm. Sadarbība ar šīm, kā arī Centrālāzijas valstīm ir īpaši svarīga arī ES attīstības politikas ietvaros.

Taču vienlaicīgi Latvija ir un paliks aktīva Skandināvijas valstu un Baltijas valstu sadarbības līdzdalībniece. Tas ir mūsu identitātes, ekonomiskās izaugsmes un ilgtermiņa drošības jautājums. Šī ir mums ģeogrāfiski vistuvākā sadarbības telpa, un Latvijas interesēs ir stiprināt tās nozīmi un paplašināšanos. Īpaši tādēļ, ka Baltijas un Skandināvijas valstu pašreizējais integrācijas līmenis ir bezprecedenta parādība mūsu vēsturē, un tiek attīstīti sadarbības projekti, kas mūs satuvinās nākotnē vēl vairāk. Šajā ziņā atjaunotās Latvijas Republikas ārpolitika ir bijusi daudz veiksmīgāka nekā Zigfrīda Meierovica laikmeta ārpolitika, kas sastapās ar nepārvaramām grūtībām Baltijas valstu ciešākas sadarbības veidošanā.

Tāpēc ir pēdējais laiks atteikties no atsevišķu Latvijas politiķu priekšvēlēšanu retorikas par „Latvijas finanšu okupāciju”, par skandināvu banku nesaprātīgu investīciju politiku vai nepamatotu kritiku manam izcilajam zviedru kolēģim, patiesam Latvijas draugam Karlam Bildtam. Svarīgi ir turpināt reģiona sadarbību, izvērst brīvā tirgus iespējas un pašiem tajā aktīvi piedalīties. Kā pozitīvs apliecinājums ir kaimiņvalsts Igaunija, kas ir pievienojusies eirozonai.

Reģionā efektīvi jāizmanto vienotā tirgus priekšrocības, jālikvidē administratīvie šķēršļi. Pagājušā gada NB8 sadarbības pilnveidošanas ziņojumā ir ietvertas 16 konkrētas īstermiņa rekomendācijas sadarbības veicināšanai. Nesen kā rekomendāciju izpausme bija mans un Dānijas ārlietu ministres Lēnas Espersenas kopīgais paziņojums par pēcvēlēšanu situāciju Baltkrievijā.

Viena no tipiskām grūtībām NB8 vai Baltijas valstu sadarbības ietvaros ir nespēja paskatīties pāri šaurām nacionālām īstermiņa interesēm, lai saskatītu kopīgu izdevīgumu ilgtermiņā. Spilgts piemērs ir jau pieminētā enerģētikas politika. It kā pastāv vienošanās par reģionālām kopīgām interesēm ES ietvaros, taču dažādu mazāk vai vairāk redzamu šķēršļu dēļ projektu virzība ir nepieņemami lēna. Ja reģiona kaimiņvalstu starpā izdotos panākt lielāku solidaritāti, tā noteikti pozitīvi ietekmētu gan katras valsts, gan arī Baltijas jūras reģiona ekonomisko situāciju kopumā.

Lai būtu pilnīga kopaina, ir jāpiemin Latvijas attiecību nozīmīgums ar reģiona lielvalstīm Vāciju un Poliju, ar kurām Latviju saista senas un ciešas saites. Ar gandarījumu varu teikt, ka šobrīd mūsu attiecības ar šīm valstīm ir iegājušas jaunā kvalitātē. Apstiprinājums tam ir pagājušā gada rudenī notikušās Vācijas kancleres Merkeles un Polijas prezidenta Komarovska vizītes Latvijā. Arī turpmāk sadarbībā ar šīm valstīm īpašu uzmanību pievērsīsim ekonomisko attiecību stiprināšanai. Īpaši nozīmīgas būs regulāras konsultācijas gan augstākajā politiskajā, gan ekspertu līmenī, saskaņojot ar šiem nozīmīgajiem partneriem Latvijas nostādnes svarīgos ES un citu starptautisko organizāciju darba kārtības jautājumos.

Amerikas Savienotās Valstis.

Līdzšinējā ASV iesaiste ir būtiski ietekmējusi reģiona stabilitāti un stratēģisko virzību. Latvijas ārpolitika būs virzīta uz to, lai ASV redzamība Baltijas jūras reģionā un Latvijā būtu saistāma ne tikai ar tradicionālajiem drošības jautājumiem, bet arī ar tādām jomām kā izglītība, ekonomika un kultūra. Tādēļ viens no svarīgākajiem Latvijas uzdevumiem ir īstenot izglītības jomas iespējas, ko sniedz pērn sāktā ASV Baltijas Neatkarības fonda iniciatīva. Tā dod iespēju mūsu studentiem studēt labākajās ASV augstskolās, bet pēc studijām viņiem ir jāatgriežas Latvijā. Mūs interesē ASV klātbūtne Baltijas reģiona enerģētikas attīstībā. Tādēļ meklēsim konkrētas sadarbības iespējas enerģētikas jomā.

Uz šo attiecību fona Latvijai īpaši nozīmīgas ir kaimiņvalstis – Krievija un Baltkrievija, to politiskie un ekonomiskie procesi.

Tātad Krievija.

Pēc aktīva diplomātiskā darba aizvadītajā gadā ir izdevies panākt vairāku divpusējo pamatdokumentu parakstīšanu ar Krieviju un sagaidāms, ka valstu sadarbība palielināsies. Šāds rezultāts ir sasniegts, pateicoties stratēģiskās vides izmaiņām Rietumu un Krievijas attiecībās, veiksmīgi īstenotai Latvijas vienotai ārpolitikai. Attiecību ar šo mūsu kaimiņvalsti lielākais panākums bija Valsts prezidenta oficiālā vizīte Krievijā.

Līguma par dubulto nodokļu neaplikšanu, arī līguma par savstarpēju ieguldījumu aizsardzību un citu vienošanos parakstīšana, to turpmākā piemērošana paver uzņēmējiem un dažādu jomu sadarbībai jaunas iespējas. Būtiski ir tas, ka Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte mainījusi Latvijas un Krievijas attiecību atmosfēru. Ir kļuvis iespējams arī dialogs nesenās totalitārās vēstures jautājumos. Pieeja Krievijas arhīviem būs indikators Krievijas atvērtības līmenim. Latvija meklēs iespējas, lai piedalītos ES programmā Krievijas modernizācijai. Arī tāpēc, lai modernizācija tiktu attiecināta ne tikai uz Rietumu tehnoloģiju pārņemšanu, bet arī uz ikvienu sabiedrības dzīves jomu, tajā skaitā vērtībām. Šādu mērķu sasniegšana prasa sadarbību starp ES un Krieviju uz juridiski saistoša sadarbības līguma pamata. Latvijas interesēs ir redzēt, ka Krievija pievienojas Pasaules Tirdzniecības organizācijai.

Pašreiz ļoti saasināti tiek vērtēta Baltkrievija.

Diemžēl Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas aizvadītā gada decembrī un ar tām saistītās vardarbības izpausmes pret politisko opozīciju ir ievērojami pasliktinājušas politiskās attiecības Baltkrievijas un demokrātisko valstu starpā. Rezultātā ES vērtē un pārskata savu līdzšinējo kritiskā dialoga politiku pret Baltkrieviju. Latvijas pozīcija jau no sākuma ir bijusi skaidra un konkrēta – nodrošināt visu politisko ieslodzīto nekavējošu atbrīvošanu. Latvijas nostāja pilnā mērā sakrīt ar Eiropas Savienības Ārējās darbības dienesta retoriku. Mēs atbalstīsim Eiropas Savienības gaidāmo kopējo lēmumu par Baltkrieviju, tiks veicināta ceļošanas atvieglošana uz Eiropas Savienību vienkāršajiem Baltkrievijas pilsoņiem un studentiem, tiks sniegts atbalsts demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai.

Vēlos uzsvērt, ka Latvijas interesēs ir veicināt Baltkrievijas un ES attiecības, tai skaitā izmantojot Austrumu partnerības sniegtās iespējas. Lai kādus pasākumus pret Baltkrieviju janvāra beigās pieņemtu ES, mūsu interesēs ir ar savu rīcību nepasliktināt Baltkrievijas vienkāršo iedzīvotāju izredzes. Tādēļ mēs turpināsim īstenot ar ASV uzsākto projektu par modernas biznesa skolas izveidi Minskā.

Dāmas un kungi!

Kā jau iepriekš tiku minējis, tad pasaulē dodas un dažādos procesos iesaistās vai tiek ierauti daudzi Latvijas pilsoņi. Pieaug no Latvijas izbraukušo cilvēku skaits. Diemžēl aizvadītajā gadā konsulārajam dienestam bija objektīvas grūtības nodrošināt operatīvu vīzu izsniegšanu visiem Latviju apmeklēt gribētājiem. Vienlaicīgi ir vērts atzīmēt pozitīvu iniciatīvu – mobilo pasu izsniegšanas iekārtu, kas radīja iespēju izsniegt pases Latvijas pilsoņiem ārpus mūsu valsts, tā sekmējot to dalību 10.Saeimas vēlēšanās. Šāda iniciatīva tiks turpināta.

Ņemot vērā faktu, ka ārpus Latvijas uzturas ievērojams skaits latviešu izcelsmes ļaužu, Ārlietu ministrija ir apņēmusies pilnveidot sadarbību ar tautiešiem to mītnes zemēs. Nesen esmu parakstījis sadarbības līgumu ĀM un PBLA starpā. Arī tāpēc, ka ārzemju latviešu intelektuālo resursu un pieredzes mērķtiecīga piesaistīšana Latvijas valstij var dot daudz noderīgas informācijas, radīt noderīgus sadarbības projektus ekonomikas, izglītības un kultūras jomās.

Augsti godātie Saeimas deputāti!

Pagājušā gada nogalē ir noslēdzies „Latvijas Republikas ārpolitikas pamatnostādņu 2006.–2010.gadam” termiņš. Tās tika gatavotas piecu gadu ilgam laika periodam pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šobrīd ir skaidrs, ka ārpolitika prasa regulārāku tās vērtēšanu, jo, kā zināms, dokumenti ātri noveco un tad tie vairs nespēj atspoguļot ārpolitikas aktuālos uzdevumus strauji mainīgā starptautiskā vidē.

Šādam mērķim lietderīgāka ir regulāra saruna ārpolitikas veidotāju un īstenotāju, Saeimas un valdības starpā. Tā sniegs lielāku pārliecību par vienotas valsts ārpolitikas esamību, tās kopēju nospraušanu. To apzinoties, valdība vēl krietni pirms, tā teikt, 100 dienu saudzējošā darba cēliena noslēguma ir piekritusi pirmo reizi aizsākt un noturēt ikgadējas ārpolitikas debates šeit, Saeimā. Šodien sagaidāmie deputātu vērtējumi un ieteikumi būs noderīgs pienesums ārlietu dienesta darbā.

Pateicos par doto iespēju jūs uzrunāt un uzklausīt. Lai kopīgi strādājam Latvijas valsts interesēs!

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētājas biedrs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Paldies ārlietu ministram.

Sākam debates.

Godātie kolēģi! Es atgādinu, ka saskaņā ar Saeimas kārtības rulli debatēs, pirmo reizi runājot, runas laiks ir piecas minūtes, un, otrreiz runājot, runas laiks ir divas minūtes. Pirmā debatēs ir pieteikusies runāt Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, viņa lūdz atļaut viņai apvienot abus šos laikus un ļaut viņai runāt septiņas minūtes, līdz ar to apņemoties nerunāt otrreiz. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (10.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais ārlietu ministra kungs! Ministri! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi!

Sabiedrība nedzīvo, lai veidotu ārpolitiku, tā veido ārpolitiku, lai dzīvotu pilnvērtīgu, labklājīgu, uz nākotni vērstu dzīvi. Ar to es vēlos teikt, ka ārpolitika nav kaut kas abstrakts un ārpus mums pastāvošs, ārpolitika sākas iekšpolitikā. To veido katrs no mums, aktīvi iesaistoties iekšpolitiskajās norisēs un ar savu darbību radot to pieprasījumu, kas vēlāk pārtop nacionālajās pozīcijās un stratēģiskajā attīstībā. Šāda ārpolitikas veidošana, kur iesaistās Latvijas ļaudis, ir norisinājusies vairākkārt.

Vakar mēs atzīmējām Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas 90.gadadienu. Tāpēc es vēlos pieminēt pirmos Latvijas diplomātus un valsts veidotājus, kas panāca, ka 1921.gadā Latvija tiek uzņemta pasaules valstu saimē. Es vēlos pateikties arī brīvības aizstāvjiem un atjaunotās Latvijas politiķiem un diplomātiem, kas panāca Latvijas neatkarības atgūšanu un faktiskās neatkarības starptautisku atzīšanu 1991.gadā.

„Baltijas ceļš”, tautas manifestācijas krastmalā, barikādes – arī tā pirms 20 gadiem bija sabiedrības skaidra izšķiršanās par Latvijas vietu pasaules kartē, Rietumu vērtībām un viennozīmīgu ārpolitisko kursu. Tomēr ārpolitiku katrs cilvēks var veidot arī mazāk dramatiskā un ģeopolitiski izšķirošā situācijā. Arī mūsdienās. Viens no šādiem soļiem ir šodien parlamentā notiekošās ārpolitikas debates. Es pateicos ārlietu ministram par sniegto ziņojumu, kas kalpos kā pamats turpmākajām šīsdienas debatēm.

Es redzu šajā ziņojumā milzu potenciālu un iespēju iedibināt jaunu demokrātisku tradīciju. Mēs, deputāti, pārstāvam visu sabiedrību, un mūsu rokās ir gan ārpolitikas debašu tradīcijas iedibināšana, gan arī šo debašu kvalitātes noturēšana augstā līmenī. Es uzskatu, ka pirmās ārpolitikas debates ir zīmīgas Latvijas parlamentārisma vēsturē, jo, pirmkārt, tas ir vēl viens solis ceļā uz to, lai mūsu lēmumi mūsu valstī pirms to pieņemšanas tiktu izdiskutēti un lai šis process būtu atklāts un ikvienam saprotams.

Otrkārt, šodienas debates ir mūsu pienesums kopīgo ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Ar tām mums ir jāpanāk – un es uzskatu, ka mēs to varam panākt –, ka uz saviem ārpolitiskajiem mērķiem mēs ejam vienoti. Ārpolitika jau nav zibensnovedējs mūsu sentimentam, cerībām vai sašutumam. Tās mērķis ir nodarboties ar īstiem notikumiem īstā pasaulē: kur mēs atrodamies, kur vēlamies nonākt, ko vēlamies panākt un kāpēc mūsu partneriem tas varētu interesēt. Šādi jautājumi mums ir jāuzdod sev ikdienā un jāspēj rast uz tiem arī atbildes.

Godājamie klātesošie! Demokrātijā tiesības iet roku rokā ar pienākumiem, ietekme – ar atbildību. Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos parlamentam ir radītas gan jaunas iespējas un plašākas pilnvaras ārpolitikas veidošanā, gan arī daudz augstākā līmenī ir pacelta atbildība mūsu sabiedrības priekšā. Šīs Saeimas sasaukuma laikā Eiropas Savienībā tiks lemts par tādiem Latvijai svarīgiem jautājumiem kā kohēzijas politikas nākotne un izlīdzinātie maksājumi dalībvalstu lauksaimniekiem. Šis mūsu parlamenta sasaukums būs arī tas, kurš faktiski sagatavos Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā. Tātad līdzās valdībai arī parlaments, ikviens no mums, būs politiski atbildīgs par to, vai mēs sasniegsim vidējā termiņa mērķus un vai mūsu prezidentūra Eiropas Savienībā būs panākums gan mums pašiem, gan visai Eiropai.

Mums jādzīvo šodienas pasaulē, bet jākonkurē ar nākotnes vidi. Mums arī jāielāgo, ka Eiropas Savienības nākotne ir arī mūsu pašu nākotne un dalība Eiropas Savienībā nav tikai mūsu valsts ārpolitika: tā ir ikdiena un iekšpolitika, un to var ietekmēt ikviens pilsonis, ministrijas pārstāvji, nozares eksperti un, protams, arī mēs, deputāti. Tāpēc es šodien aicinu katras nozares ministriju un ikvienu deputātu būt aktīviem Latvijas interešu aizstāvībā, piedalīties pozīciju izstrādē un meklēt sabiedrotos gan Eiropas Parlamentā, gan starp dalībvalstu kolēģiem.

Godājamie klātesošie! Izcilais ārpolitikas domātājs Henrijs Kisindžers ir teicis, ka ārpolitikai – vienalga, cik atjautīgai – nav nekādu cerību uz veiksmi, ja tā ir dzimusi tikai dažu cilvēku prātos, bet nedzīvo nevienā sirdī.

Un patiesi – ārpolitika jau nav institūcijas, un tā nav slēgta elitāra nodarbe. Latvijas ārpolitikas veidotājs ir gan ikviens uzņēmējs, gan nevalstiskās organizācijas, gan tūrists un students, kurš dodas uz semestri studēt kādā pasaules augstskolā. Citiem vārdiem, Latvijas ārpolitika sākas mūsu ikdienas gaitās un veidā, kā mēs saredzam Latvijas vietu pasaules kartē.

Tāpēc nobeigumā es aicinu ikvienu Saeimas deputātu atgādināt sev šo patiesību biežāk, jo ikviena mūsu tikšanās, ikviena mūsu uzstāšanās veido mūsu ārpolitiku un veido mūsu valsts nākotni.

Paldies. Es tiešām aicinu būt aktīviem šajās debatēs un uzturēt to līmeni augstā kvalitātē.

Sēdes vadītājs. Paldies Solvitai Āboltiņai.

Nākamajam debatēs vārds Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājam Imantam Viesturam Lieģim.

I.V.Lieģis (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministru prezident! Ministri! Jūsu ekselences! Kolēģi! Dāmas un kungi!

Pirms 90 gadiem ārlietu ministrs Meierovics ar citiem Latvijas diplomātiem panāca valsts de iure atzīšanu. Priekšdarbus jau bija veikuši karavīri, strēlnieki, kalpakieši un citi brīvības cīnītāji. Šodien mūsu karavīriem nav jācīnās par brīvību Latvijas teritorijā. Viņi to godam dara tālajā Afganistānā kopā ar NATO sabiedrotajiem. Ar sabiedrotajiem, kas vajadzības gadījumā aizstāvēs mūsu valsti. Tāpēc paldies Latvijas karavīriem, kuri arī spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu mūsu ārpolitikā.

Latvija kopš 2004.gada ir baudījusi lielāku drošību nekā jebkad agrāk mūsu vēsturē. Pēc septiņu gadu dalības pasaules nozīmīgākajā militārajā aliansē NATO, kā arī spēcīgākajā ekonomiskajā kopienā, Eiropas Savienībā –, ko tālāk? Ko tālāk?

Pirmkārt, radoši jāveicina reģionālā sadarbība. Otrkārt, jādefinē prioritātes Eiropas Savienībā. Treškārt, jāveido attiecības ar Krieviju, balstoties uz kopīgo Eiropas Savienības nostāju. Lai neveidotos situācija, ka krievu diplomātam, zvanot uz Eiropas Savienību, atbild automātiskais atbildētājs: „Jūs esat sazvanījis Eiropas Savienību. Ja vēlaties runāt ar Vāciju, spiediet „1”; ja vēlaties runāt ar Franciju, spiediet „2”...” Un tā tālāk.

Reģionālajā Baltijas valstu sadarbībā vairāk ir jāpiesaista Polija. Polija kļūst arvien nozīmīgāka, īpaši drošības politikā. Taču nevar piekrist Polijas ārlietu ministra apgalvojumam, ka savā perifērijā Eiropai pašai būs jāuzņemas atbildība par savu drošību. Atbildību par drošību NATO valstu teritorijā nedrīkst reģionalizēt. Turklāt ASV iesaiste un lielais atbalsts mūsu drošībai ir stratēģiski nepieciešams arī nākotnē. Amerikas lomas mazināšanās Eiropā nav mūsu valsts nacionālajās interesēs.

Eiropas Savienībā mums skaidrāk jādefinē Latvijas prioritātes, it īpaši gatavojoties Latvijas prezidentūrai un domājot par nākamo daudzu gadu budžetu.

Patlaban Saeimas Eiropas lietu komisija uzmanību pievērš lauksaimniecības politikas reformām, enerģētikai un Eiropas Savienības fondiem. Lauksaimniecībā jāpanāk taisnīgāki un lielāki tiešmaksājumi Latvijas lauksaimniekiem. Enerģētikas politikā jāstrādā pie piegāžu avotu dažādošanas un atjaunojamiem resursiem. Fondu sistēmā pašiem ātri jātiek skaidrībā par prioritātēm un jāvienkāršo fondu administrēšana.

Attiecības ar Krieviju jāveido vienotas Eiropas Savienības ārpolitikas ietvaros. Praktiska, uz rezultātiem balstīta sadarbība ar Krieviju ir apsveicama, un labs piemērs tam ir tranzīts caur Rīgu līdz Afganistānai. Taču neapdraudēsim savu suverenitāti, ļaujot pret sevi izmantot ekonomiskās ietekmes instrumentus. Diemžēl arī dažs labs sabiedrotais ir gatavs dot priekšroku ekonomiskajiem apsvērumiem, tādējādi pastiprinot mūsu kaimiņvalsts militāro ietekmi. Turklāt atcerēsimies, ka Krievijas mērķis ir maksimāli ietekmēt Eiropas Savienības un NATO lēmumu pieņemšanu.

Noslēgumā vēlos apsveikt un izteikt atzinību šodienas Latvijas diplomātiem. Tāpat kā lielākajai daļai sabiedrības, arī jums pēdējos pāris gados darba apstākļi kļuvuši sarežģītāki. Paldies par jūsu pašaizliedzīgo darbu un profesionālo pieeju. Novēlu arī turpmāk godam pārstāvēt Latviju.

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja

Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam, kurš ir Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, bet ir lūdzis vārdu frakcijas „Vienotība” vārdā. Un arī viņš lūdz atļaut viņam apvienot abas uzstāšanās reizes, tātad runāt septiņas minūtes. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav.

Tātad, lūdzu, vārds Ojāram Ērikam Kalniņam, kurš runās frakcijas „Vienotība” vārdā.

O.Ē.Kalniņš (frakcija „Vienotība”).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Ekselences! Kolēģi! Mēs dzīvojam vienā pasaulē kopā ar 6,9 miljardiem cilvēku apmēram 200 pasaules valstīs. Ārpolitika ir tas instruments, ar ko mēs sakārtojam mūsu attiecības ar pārējām valstīm un to iedzīvotājiem. Mēs to darām, lai nodrošinātu savu drošību, veicinātu mūsu iedzīvotāju labklājību, palielinātu valsts ekonomisko potenciālu un stiprinātu kopējo un nacionālo identitāti.

Pasaule, kurā dzīvojam, ir pakļauta neatgriezeniskam globalizācijas procesam, tāpēc veiksmīga valsts pozicionēšana un tās suverenitātes nodrošināšana šajā starptautiskajā vidē ir tik svarīga. Lai to panāktu, mums ir jābūt prātīgiem, gudriem un tālredzīgiem.

Pēdējos divdesmit gadus kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas ārpolitika ir bijusi tieši tāda – izsvērta, līdzsvarota un visai veiksmīga. Mēs esam sasnieguši visus lielos mērķus – dalību NATO, Eiropas Savienībā un citās starptautiskajās organizācijās, un mums ir labas divpusējas attiecības ar citām valstīm.

Latvijas iedzīvotāji var ceļot uz gandrīz jebkuru valsti pasaulē un izmantot visas to piedāvātās iespējas, lai attīstītu uzņēmējdarbību, veiktu pētniecību, baudītu kultūras un dabas daudzveidību. Šodien Latvijas iedzīvotājs ir arī globālās pasaules pilsonis ar visām attiecīgajām privilēģijām un iespējām, ko līdzšinējā Latvijas ārpolitika ir nodrošinājusi. Tas ir sasniegts, jo esam apliecinājuši savu piederību eiroatlantiskajai telpai un apstiprinājuši vienotību ar Eiropas kopīgajām vērtībām, kas balstītas brīvības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principos. Latvijas stratēģiskā partnerība ar ASV un NATO ir bijusi un būs mūsu drošības pamats.

Man nav ko piebilst Ārlietu ministrijas iesniegtajā ziņojumā uzskaitītajām ārpolitikas prioritātēm, mūsu interese ir turpināt draudzīgas divpusējas attiecības ar Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, Rietumeiropu un Centrāleiropu; tikpat svarīgi ir turpināt attīstīt sadarbību ar Eiropas Savienības austrumpartnerības valstīm – Ukrainu, Gruziju, Baltkrieviju, Moldovu, Armēniju, Azerbaidžānu un pārējo NVS reģionu.

Ir apsveicami, ka gadu laikā esam mērķtiecīgi darbojušies, lai nostiprinātu līdztiesīgas un abpusēji izdevīgas attiecības ar Krieviju, vienlaikus saglabājot savas nacionālās intereses.

Kaut gan esam pārdzīvojuši milzīgu ekonomisko krīzi, mēs neesam piedzīvojuši krīzi ārpolitikā, taču tieši ekonomiskās krīzes dēļ Latvijai ir unikāls ārpolitikas izaicinājums. Izmantošu tieši šo iespēju Latvijas izaugsmes veicināšanai. Ārpolitika, no vienas puses, ir instruments mūsu vērtību un nacionālās identitātes stiprināšanai, bet, no otras, ārpolitika ir arī spēcīgs instruments ekonomisko interešu īstenošanai, un, manuprāt, 2011.gadā tam jāpievērš īpaša uzmanība, lai radītu jaunas darba vietas, veicinātu demogrāfisko pieaugumu un novērstu turpmāku emigrāciju.

Mums jāturpina Latvijas ekonomiskās atveseļošanas programma. Tā paredz ārvalstu investīciju piesaisti, eksporta apjoma palielināšanu un starptautiskās sadarbības zinātnē un kultūrā attīstīšanu. Kas to veicina? Latvijas labā reputācija, kas balstīta uz godprātīgu un atklātu attieksmi pret sadarbības partneriem. Latvijas pozitīvā atpazīstamība, ko veido gan caurspīdīga un saprātīga politika krīžu laikā, gan līdzcilvēku sasniegumi jebkurā dzīves jomā. Prātīga, tālredzīga un mērķtiecīga ārpolitika, kas ir pamatota uz vienotu, skaidru, konsekventi un koordinēti pasniegtu ziņu.

Starp Ārlietu ministrijas ziņojumā norādītajiem uzdevumiem es īpaši vēlētos izcelt trīs.

Nr.1. Ir nepieciešams sākt nopietni gatavoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015.gadā. Tas apliecinās valsts ilgtermiņa redzējumu, pragmatisku attieksmi un profesionālu pieeju kopīgās Eiropas veidošanā.

Nr.2. Būtiski ir rast resursus aktīvas līdzdalības Eiropas Savienības attīstības sadarbības projektos finansēšanai, veicinot Latvijas reputāciju attālākos reģionos ar savas pieredzes nodošanu un labas gribas apliecināšanu.

Nr.3. Latvijai jāturpina piedalīties NATO operācijā Afganistānā, jo sabiedrotais, kurš tur savu vārdu un atbildīgi pilda savus pienākumus, tiek augstu novērtēts.

Es vēlos piedāvāt vienu uzdevumu, kuru, lietojot šobrīd aktuālo terminoloģiju, varētu nosaukt par strukturālo reformu ārpolitikā. Latvijai jāizveido ne tikai vienota ārpolitikas stratēģija, bet arī centralizēta ārējās komunikācijas sistēma. Mums ir jānodrošina, ka pasaule mūs sadzird un saprot. Šobrīd ir laiks uzticēt Ārlietu ministrijai un Latvijas Institūtam atbildību par to, lai nekavējoties sagatavotu jaunu pēckrīzes ārējās komunikācijas stratēģiju – saturisku, sistemātisku un atbilstošu globālā laikmeta prasībām. Stratēģijai jānodrošina saskaņoti un koordinēti ārēji sniegta informācija, lai visas ministrijas un visas valsts iestādes runātu vienotā un skaidri saprotamā valodā.

Nobeigumā jāpiemin, ka Rainis ir jau pirms laba laika identificējis mūsu ārpolitikas galveno vadmotīvu un tas savu aktualitāti nav zaudējis: „Ej, sargi Latviju un pacel viņu citu zemju starpā!”

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Iveta Grigule, kura runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā un arī ir lūgusi atļauju izmantot septiņas minūtes. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav.

Lūdzu, Grigules kundze, jums vārds!

I.Grigule (ZZS frakcija).

Godātais Valsts prezident! Godājamie klātesošie! Man ir liels gods šodien runāt ZZS frakcijas vārdā, jo viens no Latvijas Zemnieku savienības dibinātājiem ir bijis Latvijas visu laiku izcilākais ārlietu ministrs. Cilvēks ar lielo burtu, cilvēks, par kuru laikabiedri teica: „Mākslinieks diplomātijā.” Tas ir Zigfrīds Anna Meierovics.

Ļaujiet citēt Meierovicu: „Par visām lietām mums jātur tuvāki Latvijas liktenis, Latvijas vajadzības un prasības. Un mūsu galvenais mērķis un uzdevums ir Latvijas laime un pārticība.”

Arī šodien šie vārdi ir tik ļoti aktuāli! Jā, esmu dzirdējusi sakām, ka ZZS pēdējos desmit gadus nav aktīvi iesaistījusies Latvijas ārpolitikas veidošanā. Un, pat ja šajos vārdos ir zināma taisnība, situācija ir mainījusies. Ņemot vērā šābrīža politiskās aktualitātes, mēs esam gatavi turpmāk daudz noteiktāk paust savu viedokli un redzējumu arī šajā jomā.

Eiropas un pasaules karte kopš Meierovica laika ir nozīmīgi mainījusies, un mēs piekrītam Ārlietu ministrijas ziņojumā paustajam, ka šobrīd valsts drošības stūrakmens ir NATO, bet ārpolitikas mērķis – ekonomiski plaukstoša Latvija vienotā Eiropas Savienībā.

Es saprotu, ka Latvija, sniedzot savu ieguldījumu starptautisku krīžu noregulēšanā, arī ir pasaules kopējās drošības politikas veidotāja, un tas stiprina mūsu valsts kā uzticama sabiedrotā un partnera reputāciju. Tomēr, saglabājot konsekvenci ar ZZS priekšvēlēšanu programmā pausto, ir jāpiemin mūsu valsts militārā misija Afganistānā. Jau ar rītdienu ir noteiktāk jāmaina akcenti. Jāpalielina civilais ieguldījums Afganistānā, nemilitāro kravu tranzīts caur Latvijas ostām, vietējo ražotāju piegādes militārajam korpusam un afgāņu tautai. Jāveicina mūsu uzņēmēju iespējas līdzdarboties šīs valsts atjaunošanas darbā. Mēs gribam lielu un pareizu ideju vārdā ne tikai piedalīties militārajās operācijās, bet arī balstīt mūsu valsts uzņēmējus un ekonomiku.

Bet runa ir ne tikai par ekonomiku. Afganistānā zināma apdraudējuma apstākļos atrodas mūsu puiši. Tā kā šobrīd situāciju varētu nosaukt par relatīvi mierīgu un, par lielu laimi, Latvijai nav nācies piedzīvot dramatiskus notikumus, valsts var atļauties par to it kā nerunāt. Bet, mūsuprāt, tomēr ir nepieciešama sabiedrībā plaša diskusija par šo jautājumu, kā tas jau šobrīd notiek daudzās Eiropas valstīs. Mums ir jādzīvo ar atvērtām acīm.

Gribu par Latviju teikt to pašu, ko Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets pagājušajā gadā ir sacījis par savu valsti. Latvijai ir jāpaliek Afganistānā tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, bet savi bruņotie spēki mums ir jāaizved pēc iespējas ātrāk.

Latvijai, mazai valstij ar atvērtu ekonomiku, ir svarīgi atjaunot un stiprināt eksporta tirgu, īpaši jau attiecībās ar tuvākajiem kaimiņiem. Gan rietumu un austrumu, gan ziemeļu un dienvidu virzienā. Mēs pozitīvi vērtējam Valsts prezidenta Zatlera kunga vizīti Krievijā un ceram, ka tā rezultēsies ne tikai ar kaimiņattiecību uzlabošanos, bet arī ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu abos virzienos.

Arvien vairāk tiek runāts par iespējamību, ka nākotnē pasaules attīstības virzieni tiks izlemti Vašingtonas–Pekinas ass formātā. Mums ir ļoti svarīga sadarbība ar lielāko pasaules ekonomiku un mūsu stratēģisko partneri ASV, bet tāpat mums vajadzētu domāt par sadarbības veicināšanu ar strauji augošo un šobrīd jau otro lielāko pasaules ekonomiku – Ķīnu. Un ko gan jūs domājat par to, ka, lai aizstāvētu Latvijas intereses Ķīnā, darbojas vēstniecība, kurā ir divi diplomāti un kuras mājaslapā pēdējā aktualitāte ir datēta ar 2009.gada 5.janvāri?! Saskaņā ar izcilā ASV politikas zinātnieka Semjuela Hantingtona teoriju Eiropas Savienības teritorija šobrīd sakrīt ar divu kultūru, civilizāciju robežu, kura ir izveidojusies jau pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ar visiem no tā izrietošajiem vēsturiskajiem notikumiem un secinājumiem. Un šobrīd galvenais Eiropas Savienības uzdevums ir tās dalībvalstu ekonomiskā attīstība un labklājība.

No mūsu partijas skatupunkta, īpaši gribas akcentēt Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku. Ir stingri jāiestājas par tiešo maksājumu izlīdzināšanu dalībvalstu starpā. Ārlietu ministrijas un Zemkopības ministrijas darbinieki ir izdarījuši ļoti daudz, lai mūsu lauksaimniekiem panāktu taisnīgāku atbalstu, bet neatslābstoši jākontrolē, lai solītais tiktu pildīts. Un īpaši svarīgi ir, lai mūsu zemnieki pēc 2014.gada jau varētu saņemt šos paaugstinātos maksājumus un lai šis pārejas periods būtu maksimāli īss, vismaz viens gads, nevis pieci, septiņi, kā to pašlaik rosina „vecās” dalībvalstis.

Latvija nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties un pieļaut finansējuma samazināšanu lauku attīstībai. Tas ir jāsaglabā vismaz šā plānošanas perioda apjomā. Mūsu valstī ir daudz mazo un vidējo zemnieku. Viņi nodrošina vides aizsardzības prasības, latviskās ainavas saglabāšanu un nepieļauj lauku aizaugšanu ar usnēm un krūmiem. Viņi ir pelnījuši atbalstu. Šie lauku cilvēki ražo un uztur sevi, savu ģimeni. Viņi veido nacionālo identitāti un turpina mūsu tautas tradīcijas. Un, ticiet man, šajos ekonomiskās krīzes un globalizācijas apstākļos, kad reizēm vienkārši šķiet, ka vieglāk ir aizbraukt, viņi to nedara, viņi paliek.

Un noslēgumā vēlreiz par Meierovicu. 1925. gada 24. augustā „Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Viņš ir dzimis diplomāts.” Lai cik sarežģīta bija situācija, viņš atrisināja to ar bērna vai liela talanta vienkāršību. Politika bija viņa zelta kamols, ar ko viņš spēlējās, bet ne ar augsto, „sauso” diplomātiju vien viņš guva panākumus. Viņš pazina tautu un viņas dvēseli. Un to var vēlēt ikvienam, kam darbs Latvijas labā darāms.”

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Jānim Dombravam, kurš runās frakcijas „Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” vārdā. Un arī viņš ir lūdzis septiņas minūtes. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Lūdzu, Dombravas kungs!

J.Dombrava (VL–TB/LNNK frakcija).

Sveicināti! Pirmām kārtām es vēlos uzsvērt, ka nacionālās apvienības ārpolitikas mērķis ir latviska Latvija nacionālajā Eiropā! Lai to sasniegtu, mēs redzam vairākus virzienus, kurus ir nepieciešams akcentēt.

Sadarbība ar Ziemeļeiropas valstīm. Ģeogrāfiski Latvija atrodas starp Ziemeļeiropas, Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona valstīm, un Latvijai ir svarīgi izvēlēties savu stratēģisko sadarbības kursu. Tieši Ziemeļeiropas valstis ir ar augstu ekonomiskās attīstības līmeni un augstu iedzīvotāju labklājības līmeni. Piemēram, sešu Ziemeļeiropas valstu gada iekšzemes kopprodukts pārsniedz 150 miljonus ASV dolāru, savukārt saskaņā ar Pasaules Bankas datiem pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju starp vadošajām 20 pasaules valstīm šajos rādītājos ir sešas Ziemeļeiropas reģiona valstis.

Nacionālā apvienība uzskata, ka ekonomiskās un sociālās labklājības ziņā Latvijai būtu jācenšas integrēties Ziemeļeiropas reģionā, kā arī savstarpēji jāsadarbojas Eiropas Savienības ietvaros, lai realizētu kopīgas intereses, tajā pašā laikā neizslēdzot ciešu sadarbību ar citām Eiropas valstīm.

Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika arī ir viens no svarīgiem aspektiem. Brīvā tirgus apstākļos nav pieļaujams, ka Latvija saņem neproporcionāli mazus Eiropas Savienības platībmaksājumus; piemēram, šobrīd tā saņem 7 reizes mazākus maksājumus nekā Nīderlande. Nacionālā apvienība pozitīvi raugās uz plāniem no 2014.gada ieviest vienotāku platībmaksājumu sistēmu, tomēr ir jānorāda, ka patiesu Eiropas Savienības dalībvalstu vienlīdzīgu lauksaimniecības politiku varēs panākt tikai tad, kad visām Eiropas Savienības dalībvalstīm tiks noteikts identisks platībmaksājumu līmenis.

Attiecības ar Krieviju. Latvijas interesēs ir veidot labas attiecības ar kaimiņvalstīm. Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecībās ir svarīgi atrisināt padomju okupācijas seku jautājumus. Kā pozitīvu valstu sadarbības virzienu nacionālā apvienība uzskata Krievijas īstenotās programmas tautiešu repatriācijai mājās.

Nacionālā apvienība atbalsta Latvijas ekonomisko sadarbību ar Krieviju, bet tas var notikt tikai uz vienlīdzīgiem pamatiem, bez otras puses iejaukšanās valsts iekšējās lietās.

Tajā pašā laikā Latvija par primāro ekonomisko partneri uzskata Eiropas Savienības valstis, kur kopējais iekšzemes kopprodukts pārsniedz Krievijas iekšzemes kopproduktu aptuveni vienpadsmit reizes.

Politiskajā ziņā nacionālā apvienība uzskata, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai mazinātu Krievijas „maigās” varas ietekmi Latvijas valstī, kas izpaužas kā Latvijas īpašumu un uzņēmumu pārpirkšana, uzturēšanās atļauju iegūšana, padomju laika ieceļotāju naturalizācija, otrā informācijas telpa, kuru ir izveidojuši krievvalodīgie mediji, kā arī daudzas citas indikācijas, kuras norāda uz Krievijas „maigās” varas klātesamību Latvijā, piemēram, Latvijas parlamenta partija, kura ir noslēgusi sadarbību ar Vladimira Putina partiju.

Šajā kontekstā ir nosodāma arī Ārlietu ministrijas un Prezidenta Kancelejas radītā pozīcija par atbalstu Krievijai bezvīzu režīma ieviešanā ar Eiropas Savienību. Šāds bezvīzu režīms tikai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijas valstīs līdzīgi tam, kā tas ir noticis citās Austrumeiropas un Centrālāzijas valstīs.

Jāatzīmē, ka attiecībās ar Krieviju Latvijai ir jābūt īpaši uzmanīgai pēc kiberuzbrukumiem Igaunijai 2007.gadā, bet jo sevišķi pēc 2008.gada, kad Krievija iebruka Gruzijas teritorijā, okupēja tās reģionus un saglabā savu karaspēku tur vēl joprojām. Latvija kā valsts, kura ir iepriekš cietusi no lielvalstu okupācijām, uzskata, ka Krievijai būtu jāizved savs karaspēks ārā no okupētajiem Gruzijas reģioniem.

Būtisks jautājums Latvijas un visu Baltijas valstu ārpolitikā ir padomju okupācijas seku novēršana. Šajā jomā ir jānotiek koordinētai sadarbībai starp tām Eiropas valstīm, kurām ir līdzīga vēsturiskā pieredze saistībā ar padomju režīma pastrādātajiem noziegumiem un kuras ir izvēlējušās integrēties Eiropas Savienībā. Bez Lietuvas un Igaunijas īpaši būtu izceļama Polija, kurai Eiropas Parlamentā būs 51 vieta. Lisabonas līguma ietvaros kopumā Baltijas valstīm un Polijai būs 78 balsis, kas veido aptuveni 10 procentus no Eiropas Parlamenta kopējā balsu skaita. Diemžēl faktisko balsu skaitu samazina atsevišķi Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, kuriem ir joprojām padomju laika skatījums uz vēstures jautājumiem.

Nacionālā apvienība arī vēro notikumus Baltkrievijā un Ukrainā, kas arī ir tuvumā esošas valstis. Mēs uzskatām, ka mums ir jāattīsta ekonomiskā sadarbība ar šīm abām valstīm, tomēr ar bažām vērojam autoritārisma tendences Baltkrievijā un Ukrainas ārpolitiskās orientācijas maiņu austrumu virzienā.

Īpaši spilgti nedemokrātiskās tendences Baltkrievijā izgaismoja 2010.gada 19.decembrī milicijas veiktā vardarbīgā opozīcijas demonstrācijas apspiešana. Nacionālā apvienība uzskata, ka Latvijai ir jāsadarbojas ar nacionāli noskaņotiem spēkiem abās valstīs, kā arī jāstiprina tirdzniecības sakari ar Ukrainu, kurai ir 45 miljoni iedzīvotāju un tātad liels tirgus, bet 2009.gadā Latvija uz Ukrainu eksportēja preces un pakalpojumus tikai 38 miljonu latu apjomā un importēja no tās 57 miljonu latu apjomā.

NATO un Latvijas sadarbība. Latvijas militārā aizsardzība ir atkarīga no tā, cik vienota un spēcīga būs NATO organizācija. Spēja rast kopēju pozīciju un rīcību krīzes situācijās – tas ir priekšnoteikums spējai sekmīgi nodrošināt 5.panta būtību.

Latvijas bruņotajiem spēkiem ir jāsadarbojas ciešā sasaistē ar reģiona NATO dalībvalstīm – Poliju, Igauniju un Lietuvu. Svarīgi ir celt Zemessardzes militāro potenciālu, lai stiprinātu Latvijas aizsargspējas.

Latvijas drošības interesēs ir arī tālāka sadarbība ar ASV gan militārās apmācības ziņā, gan kopējas Latvijas drošības politikas formulēšanā. Tajā pašā laikā NATO dalībvalstīm ir svarīgi nodrošināt, lai to militārās tehnoloģijas biznesa darījumu rezultātā nenonāktu trešajās valstīs. Patiesu uzplaukumu Eiropa spēs piedzīvot brīdī, kad atmodīsies Eiropas nāciju nacionālā pašapziņa, un brīdī, kad tiks atrisinātas Eiropas demogrāfijas problēmas, kuras saistās ar iedzīvotāju strauju novecošanu un izmiršanu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Sergejam Mirskim, kurš runās politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas vārdā un arī ir lūdzis atļauju runāt septiņas minūtes. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Lūdzu, Mirska kungs!

S.Mirskis (SC frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministri! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais Prezidij! Kolēģi! Latvijas ārpolitikas pamatmērķim ir jābūt Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanai, veicinot mūsu biznesa lobēšanu, investīciju piesaisti, eksporta palielināšanu, tranzīta un loģistikas koridoru paplašināšanu.

Latvijai jābūt uzticamam partnerim, uz kuru var paļauties, un tajā pašā laikā jāīsteno sava ārpolitiskā stratēģija, kas garantēs mūsu valsts attīstību, drošību, ekonomikas atlabšanu pēc krīzes. Latvijai jānosaka optimālā bilaterālo un multilaterālo stratēģiju piemērošana, īpaši ņemot vērā Lisabonas līguma stāšanos spēkā.

Dalībai Eiropas Savienībā svarīgs priekšnoteikums – taisnīgas un sociāli atbildīgas sabiedrības veidošana Latvijā. Ārpolitikas uzdevums – panākt, lai Latvija pilnībā izmantotu Eiropas Savienības radītās iespējas. Ir svarīgi skaidri formulēt savas nacionālās intereses, to, kā mēs saprotam Latvijas interešu aizstāvēšanu Eiropas Savienības institūcijās: Latvijas uzņēmējiem vienlīdzīga pieeja Eiropas Savienības fondiem, vienādi platībmaksājumi un subsīdijas lauksaimniekiem un Eiropas Savienības lielo valstu protekcionisma novēršana. Tiktāl, šķiet, visi politiskie spēki ir vienisprātis.

Tajā pašā laikā mums tomēr ir – lai gan ierobežotas – iespējas ietekmēt Eiropas Savienības attīstību un lēmumu pieņemšanu, kas nosaka attīstības stratēģiju. Lai izmantotu šīs iespējas, mums ir vajadzīga sava vīzija par Eiropas Savienības nākotni. Šobrīd tā ir visai fragmentāra un daudzās svarīgās jomās nav skaidri formulēta. „Saskaņas Centrs” uzskata, ka Latvijas interesēm atbilst lielāka harmonizācija sociālajā jomā, tajā skaitā stingrāku Eiropas Savienības normatīvo aktu izstrāde par minimālās algas, pensiju un pabalstu apmēru, kas nedrīkst būt zemāks par iztikas minimumu, par veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, kā arī mājokļa politikas standartiem.

Attiecības ar Krieviju un NVS valstīm. Mūsuprāt, šeit galvenais uzdevums ir attiecību deideoloģizācija un konsekvents pragmatisms. Mēģinājumi iemācīt mūsu tuvākajiem kaimiņiem pareizu izpratni par vēstures notikumiem ir lemti neveiksmei. Mēs varam vienīgi agree to disagree – vienoties, ka mēs nevienojamies, nemēģinot uzspiest savu patiesību un sagaidot līdzīgu attieksmi arī no kaimiņvalstu puses. Ir svarīgi panākt, lai domstarpības, ieskaitot atšķirīgas vēstures notikumu interpretācijas, netraucētu konstruktīvai sadarbībai ekonomikas, tūrisma, noziedzības apkarošanas, kultūras un citās jomās. Diemžēl nereti mēs piedzīvojām situāciju, ka Latvijai neizdevīgi ārpolitiskie lēmumi tika pieņemti, vadoties pēc aukstā kara laiku ideoloģiskiem aizspriedumiem vai izpatīkot kādam ārējam spēkam. Ārpolitika nedrīkst pārtapt par iekšpolitikas ķīlnieci un kalpot atsevišķu partiju šaurajām interesēm, kā tas diemžēl ne vienu vien reizi ir bijis 20 gadu garumā, kad mākslīgi tika bojātas attiecības ar Krieviju, padarot kaimiņvalsti, kā arī vietējos krievus par biedēkli savam elektorātam. Mūsu ekonomika, uzņēmēji un tranzīts šādas politikas dēļ zaudēja ievērojamus ārējos tirgus. Pēdējā laikā gan šajā jomā iezīmējas pozitīvas pārmaiņas, ko mēs visnotaļ atbalstām.

Acīmredzot vēl nepietiekami tiek izmantotas tās milzīgās iespējas, kuras paveras sadarbībā ar Ķīnu, Indiju un Tuvo Austrumu valstīm. Jāstiprina Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība šajā reģionā, jāattīsta ciešākas saites starp mūsu diplomātiem un uzņēmējiem, lai informācija par iespējamo sadarbību būtu plašāk pieejama.

Vēlme attīstīt konstruktīvu sadarbību nekādā gadījumā nenozīmē, ka mēs drīkstam ignorēt cilvēktiesību un demokrātijas principu pārkāpumus. „Saskaņas Centrs” cilvēktiesību veicināšanu un visa veida diskriminācijas izskaušanu Eiropā un pasaulē atzīst par svarīgu ārpolitisku uzdevumu. Šajā ziņā nepietiek ar patētisku deklarāciju pieņemšanu – kategoriski paziņojumi var pat kaitēt tiem cilvēkiem, kurus it kā gribam aizstāvēt. Cilvēktiesību aizstāvībai jābūt efektīvai – tātad saskaņotai un īstenojamai attīstības politikas kontekstā. Latvijai jāmeklē iespējas paplašināt dalību Eiropas Savienības attīstības politikā, izmantojot šim mērķim ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī mūsu ekspertus un pieredzi, aktīvi iesaistot nevalstiskās organizācijas.

„Saskaņas Centrs” ļoti rezervēti izturas pret Latvijas piedalīšanos karadarbībā ārpus Latvijas, bet, ja tā reiz ir noticis, tad gan vajadzētu maksimāli izmantot iespējas, lai mūsu uzņēmēji varētu aktīvi piedalīties Irākas un Afganistānas pēckara atjaunošanā. Dialogā ar mūsu sabiedrotajiem nav jākautrējas skaidrāk un aktīvāk uzsvērt mūsu ekonomiskās intereses. Konsulārā darbība nav tikai ārpolitikas resora ikdienas rutīna. Tās kvalitāte lielā mērā nosaka tūrisma attīstību, tāpēc jāpaplašina vīzu saņemšanas iespējas ārvalstniekiem un jāpaaugstina šo pakalpojumu kvalitāte.

Vēl būtiskāka var būt konsulāro iestāžu loma sakaru uzturēšanā ar ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, lai saglabātu viņiem iespējas atgriezties mājās.

Mums, deputātiem, nopietni jāpievēršas jautājumiem par likumdevēja lomu ārpolitikas izstrādē un īstenošanā. Latvijas Republikas Saeimai ir plašas iespējas ietekmēt valdības nostāju Eiropas Savienības padomju līmenī, jo visas pozīcijas stājas spēkā tikai pēc apstiprināšanas Eiropas lietu komisijā. Taču citu ārpolitiski svarīgu lēmumu pieņemšanā likumdevēja loma ir nesamērīgi maza. Par to liecina arī šodienas debašu organizēšana. Demokrātiskas valsts parlamenta deputātiem jābūt iespējām iztaujāt ārlietu ministru tādā formātā un tik ilgi, cik viņi uzskata par vajadzīgu. Ceru, ka nākamgad debates tiks organizētas plašākā formātā un Saeimai būs vairāk iespēju uzņemties atbildību par valsts ārpolitikas veidošanu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Tā kā nākamais runātājs arī ir lūdzis septiņas minūtes, bet līdz pārtraukumam mums ir atlikušas piecas, acīmredzot ir jāizsludina pārtraukums.

Bet pirms tam lūdzu zvanu deputātu klātbūtnes reģistrācijai. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Paldies.

Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (10.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies trīs deputāti: Ingrīda Circene, Lolita Čigāne un Mihails Zemļinskis.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Paziņojumam vārds deputātam Andrim Bērziņam, ievēlētam no Zemgales.

A.Bērziņš (ZZS frakcija, Zemgales v/a).

Kolēģi! Publisko izdevumu un revīzijas komisija pulcējas pēc trim minūtēm Publisko izdevumu un revīzijas komisijas telpā – 106.auditorijā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām 27.janvāra sēdi. Ziņojums par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem. Turpinām debates.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Guntis Ulmanis, kurš runās frakcijas „Par Labu Latviju” vārdā. Arī viņš ir lūdzis septiņas minūtes, un es domāju, ka deputātiem nav iebildumu.

Lūdzu, Ulmaņa kungs, jums vārds!

G.Ulmanis (PLL frakcija).

Cienījamie kolēģi un viesi! Šī patiešām ir Latvijas parlamentam zīmīga diena. Un ne jau tāpēc, ka mēs debatējam, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs ar dziļu cieņu un pateicības jūtām atceramies to tālo 1921.gadu, kad mums pat vēl nebija savas Satversmes, bet mēs jau saņēmām de iure. Un daudz ir runāts par šo dienu, tāpat kā mēs nākotnē runāsim par Īslandi, par tās atbalstu mūsu Atmodai. Es gribu atgādināt, ka tajās dienās galvenais mūsu atbalstītājs bija Lielbritānija, kuras vadībā tika novadītas debates, lai 42 valstis nobalsotu „par” mums.

Un es gribu vēl atzīmēt to, ka bez Meierovica, Zigfrīda Annas Meierovica, bija arī Miķelis Valters, izcilais Latvijas demokrāts, kurš visus nākamos gadus veltīja Latvijas demokrātijas stiprināšanai un kurš bieži vien vēsturē tiek minēts kā galvenais Kārļa Ulmaņa oponents, bet ir aizmirsts, ka viņš līdzās Čakstem ir devis neatsveramu ieguldījumu, lai mēs šodien varētu par visām šīm lietām runāt.

Debates parlamentā nav nekas jauns, vēl jo vairāk – par ārpolitiku. Pirmskara Latvijā tās notika vairākas reizes, arī atjaunotajā Latvijā tās notikušas vairākas reizes, un, ja es pareizi atceros, 1995.gadā, kad mēs debatējām par ārpolitiku šajās pašās sienās, debates bija tik karstas, ka nonāca pat tik tālu, ka tika izteikta gandrīz vai neuzticība ārlietu ministram. Tik reāla, tik asa, tik prasoša toreiz bija deputātu nostāja, runājot par mūsu ārpolitikas jautājumiem! Šobrīd, paldies Dievam, situācija ir mainījusies. Mainījusies jau pirmām kārtām vēsturisko apstākļu ietekmē un iespaidā, mainījusies ir mūsu nostāja, mainījies ir mūsu spēks, pārliecība.

Un ārpolitiskās debates šajā nedēļā daļēji savu mērķi ir jau sasniegušas, jo pēdējās piecās dienās, kad parādījās Ārlietu ministrijas ziņojums, notika, manuprāt, ļoti pragmatiskas un ļoti lietišķas sarunas par Latvijas ārpolitiku, kā rezultātā šodien – opozīcijai gan tas ir neraksturīgi! – es gribu atzīt ārlietu ministra ziņojuma kardinālo starpību starp to ziņojumu, ko mēs saņēmām nedēļu atpakaļ, un to, ko šodien ārlietu ministrs, paldies Dievam, ar pietiekami lielu profesionalitāti sniedza Saeimas deputātiem.

Varbūt mums mazlietiņ pietrūka pacietības noklausīties visu uzmanīgi līdz galam, bet tas nekas – mēs to palasīsim un izdarīsim arī attiecīgus secinājumus daudzos pragmatiskos jautājumos.

Parasti saka, ka ārlietas ir mundieru, smokingu, fraku un ordeņu parāde. Bet aiz šīs parādes slēpjas smags, sarežģīts un bieži vien diezgan delikāts un neredzams darbs. Un man liekas, ka mūsu Ārlietu ministrijai nākotnē būtu jāpadomā par to, kā akcentēt uzmanību uz šo it kā šķietami nekrīzes situāciju ārpolitikā.

Es gan šeit drusciņ gribu iebilst Kalniņa kungam, jo nav jau tik saulaina mūsu tā situācija ārpolitikā, jo, piemēram, Saeimas priekšsēdētājas vizītes laikā Igaunijā Igaunija sev raksturīgajā manierē caur saviem redzamajiem akadēmiķiem – un šis stils man ir pazīstams jau 20 gadus – paziņoja, ka Igaunijai nav nekā kopīga ar Baltijas valstīm, jo tā esot patiesa ziemeļvalsts un nekāda Baltijas valstu vienotība tai neesot pieņemama.

Šī retorika ir pazīstama daudzus gadus, bet šī retorika izriet zināmā mērā no citiem principiem. Un šeit es gribu runāt par ārlietu resora atbildību tieši mūsu pilsoņu priekšā. Pilsoņu pašapziņa, pilsoņu gods, pilsoņu lepnums ir lielā mērā atkarīgs no tā, kā strādā mūsu ārpolitiskie dienesti, un nebūs lieki atgādināt šodien, ka ārpolitika nav Ārlietu ministrijas prioritāte vai galvenais jautājums. Ārpolitika ir Saeimas, Valsts prezidenta, valdības un ārlietu ministra jautājums, un es gribu teikt, ka tas ir arī visas valdības jautājums.

Eiropas lietu komisijā, kurā mums ir tuvākajā laikā jāizskata jautājums par Eiropas Savienības nākotnes tirgu ar ļoti plašu un spēcīgu programmu un kurā mums ir jāpieņem savi secinājumi par to, vai mēs atbalstām vai neatbalstām dažādus Eiropas Savienības jautājumus, mums tiek dota pusstunda, stunda un jāsaka ir „jā” vai „nē”... Pie tam man jāizsaka kritika visiem mūsu valdības ministriem, kuri bieži vien atnāk uz parlamentu, būdami par šo jautājumu nepietiekami sagatavojušies un nepietiekami kompetenti.

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi šajās dienās mums izvirzīt to, kas ir mūsu sabiedrotie, kas ir mūsu reģions. Un mums ir jāatceras, ka Lietuvai ir vienmēr bijusi Polija, Igaunijai ir bijušas Ziemeļvalstis, mums ir Centrālā Eiropa, un mums ir Rīga kā galvenais Baltijas reģiona tirdzniecības, biznesa un politiskais centrs. Par to mūs ir vienmēr apskauduši, un ar to mums ir jālepojas.

Es gribu šodien novēlēt ārlietu resoram, lai viņi šo darbu, kas ir iesākts (es tieši tā saku – iesākts!) šajā nedēļā, turpina, jo ārlietu darbu bez konkrētās darbības vēl arī nosaka viņu stāja, viņu šarms, viņu vēlme un varēšana darīt Latvijai labus darbus. To es arī novēlu šodien Ārlietu ministrijai, šim resoram.

Paldies.

(Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Gundaram Daudzem.

G.Daudze (ZZS frakcija).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Godātie kolēģi! Vispirms es vēlos pateikties gan Ārlietu ministrijai, gan ārlietu ministram par ziņojumu, jo es apzinos, ka šis uzdevums nebija no vieglajiem, jo... pirmkārt, jau tāpēc, ka šī ir jauna tradīcija, un, kā zināms, katrs sākums ir grūts. Un, otrkārt, tāpēc, ka ziņojums vēl nebija iesniegts un debates vēl nebija sākušās, kad sabiedrībā visai plaši jau tika pārspriests gan ziņojuma saturs, gan arī debašu forma. Tas, no vienas puses, liecina par to, ka reizēm mums ļoti patīk runāt par to, kas vēl nemaz nav noticis, bet, no otras puses, ir apliecinājums tam, ka šī diskusija par ārlietām acīmredzot bija ļoti gaidīta un nepieciešama, ja reiz par to ir tāda interese. Un savukārt tas liecina par to, ka iepriekšējās Saeimas pieņemtais lēmums, ka šādas debates ir jārīko, ir bijis pareizs.

Es domāju, ja mēs runājam par ziņojuma saturu, jūs man piekritīsiet, ka tas ir tāds, varētu teikt, nevienmērīgs, vietām ļoti detalizēts, tajā pašā laikā vietām arī stipri deklaratīvs.

Man ir prieks par to, ka ir tiešām uzsvērta – un ļoti nopietni uzsvērta, kā to atzīmēja arī daudzi iepriekšējie runātāji, – reģionālās sadarbības nozīme. Es vienmēr esmu bijis stingrs reģionālās sadarbības atbalstītājs, es uzskatu, ka Latvija ir maza valsts un tieši tāpēc mēs esam ieinteresēti meklēt sabiedrotos, meklēt partnerus, jo mūsu balss var tikt sadzirdēta tikai tad, ja mums ir atbalstītāji. Un līdz ar to mums jārēķinās ar to, ka arī mūsu atbalsts ir nepieciešams mūsu sabiedrotajiem un ka tas mums nepieciešamības gadījumā ir jāsniedz. Te es runāju gan par Baltijas valstu sadarbību, kuru gan Ulmaņa kungs zināmā mērā pamatoti nupat kritizēja, jo ne vienmēr tā ir tik ideāla, kā mums gribētos. Tajā pašā laikā es varu apliecināt, ka parlamentu sadarbība ir, es domāju, tuvu ideālam Baltijas Asamblejas ietvaros, tāpat NB8 valstu sadarbība. Man ir bijis tas gods piedalīties vairākos NB8 – triju Baltijas valstu un piecu Ziemeļvalstu parlamentu – rīkotos forumos, un tiešām jāsaka, ka mēs vienmēr esam spējuši atrast kopsaucējus un vienmēr esam spējuši viens otru atbalstīt un veidot kopējas pozīcijas. Es uzskatu, ka šis ir tas vienīgais, pareizais ceļš, kurš mums ir arī turpmāk ejams.

Tagad īsumā par pāris lietām, kas, manuprāt, prasa detalizētāku skaidrojumu, un es ceru, ka ārlietu ministrs apkopo tās vēlmes un varbūt arī tās iebildes, kuras daudzi no mums šodien ir jau pateikuši un vēl pateiks, un beigās uzstāsies arī ar savu redzējumu par to. Es pirmām kārtām domāju, ka nevienam jau nav jāpierāda, ka ārpolitika ir ne tikai iekšpolitikas turpinājums un ka ārpolitika kā politika varbūt nav tik būtiska kā mūsu, teiksim, ekonomikas atbalsta instruments. Un es tiešām gribu vairāk redzēt šajā ziņojumā ne tikai politiskus uzstādījumus, bet arī reālu ekonomisko interešu realizācijas iespējamību. Es zinu, ka atsevišķās vietās ir uzsvērta šī ekonomiskā dimensija, bet man savukārt liekas tā: ja mēs runājam par nopietniem ārvalstu tirgiem, kur mūsu mazā ekonomika varētu atrast noietu savai ražotajai produkcijai, tad gribētos tomēr redzēt kādus skaidrus virzienus, skaidrus mērķus un arī saprast, kā mēs to sasniegsim.

Ir runāts arī par Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā 2015.gadā. Lai man piedod, ja es neesmu par to atradis vēl kādā vietā, bet es atradu tikai 53.lappusē tieši vienu rindkopu. Es saprotu, ka kādam liekas, ka 2015.gads ir vēl salīdzinoši tālu. Tajā pašā laikā mani mazliet mulsināja tas, ka nepieciešamais finansējums ir noteikts no 45 līdz 105 miljonu robežās. Tad gribētu zināt – cik tad konkrēti liels. Jo jūs jau saprotat, ka šis diapazons ir tik ļoti plašs, ka tas ir salīdzināms ar to, ka es teiktu, ka man ir kaimiņš, kura augums ir 1 plus mīnus 1 metrs. Es domāju, ka mēs varētu varbūt sagaidīt arī aptuvenas aplēses, cik tad lieli būs Latvijas izdevumi prezidentūrai. Un nav arī skaidrs, vai šie izdevumi ir domāti tikai ārlietu resoram vai tur ir ietverti visi valsts izdevumi, ieskaitot arī tos izdevumus, kas ir paredzami parlamentam.

Ir pieminēta arī austrumu robežas demarkācija, un tā, neapšaubāmi, ir viena no Latvijas prioritātēm. Pieminēts ir tas, ka būs nepieciešams papildu finansējums 2011.gadā. Tajā pašā laikā nav skaidrs – tieši cik. Droši vien, ja tas reiz ir 2011.gads, mēs varētu lūgt arī paskaidrot, cik tad un kādos termiņos, jo, neapšaubāmi, mēs nedrīkstam aizmirst, ka austrumu robeža ir ne tikai Latvijas austrumu robeža, bet arī Eiropas Savienības austrumu robeža.

Bet tajā pašā laikā es negribu, lai šo manu uzstāšanos – es zinu, ka esmu mazliet jau pārtērējis laiku, – uzskatītu tikai par kritiku. Nē! Viennozīmīgi es domāju, ka tā ir... ka šis ziņojums ir ļoti labs pamats diskusijai. Es domāju, ka tieši tāpēc mēs šodien šeit arī ar interesi klausāmies cits citā. Es ceru, ka šīs pirmās debates attaisnos uz tām liktās cerības un ka arī ārlietu ministrs atbildēs uz līdz šim neatbildētajiem vai arī vēl neuzdotajiem jautājumiem, kas no šīs tribīnes izskanēs. Es domāju, ka līdz ar to mēs visi pārliecināsimies, ka ārpolitika nav tikai, teiksim, kaut kāda abstrakta lieta, bet ka ārlietu debates ir solis uz priekšu tajā virzienā, lai mēs visi kopā piedalītos mūsu valsts ārējās politikas, es gribētu teikt, konsolidētas ārējās politikas, veidošanā.

Paldies. Un atvainojos, ka es pārtērēju...

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Reiram.

J.Reirs (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Godātie ministri! Deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Baltijas reģions ir dinamisks. To apliecina nozīmīgas un visaptverošas stratēģijas un politikas, proti, Eiropas Savienības Baltijas jūras stratēģija, NB8 viedo ziņojums par Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības attīstību, Ziemeļu dimensijas partnerības projekti. To konkrēti apliecina labi izveidotā sadarbības struktūra.

Kopš 1991.gada Latvija aktīvi darbojas trīspusējā sadarbībā, izmantojot gan Baltijas Asambleju, gan Baltijas Ministru padomi, gan arī piedalās reģionālajā sadarbībā, izmantojot Baltijas jūras valstu parlamentāro konferenci un Baltijas jūras valstu padomi. No tā mēs varam secināt, ka sadarbība notiek praktiski visos līmeņos – gan parlamentārā, gan arī pašvaldību līmenī –, kas aptver Baltijas jūras valstis. Dalība Baltijas Asamblejā un Baltijas jūras valstu parlamentārajā konferencē dod Latvijai vairākus būtiskus ieguvumus, no kuriem minēšu tikai dažus.

Pirmkārt, sadarbība sniedz mums iespējas saskaņot viedokļus un formulēt pozīcijas par valstij būtiskiem jautājumiem, piemēram, enerģētiku, infrastruktūru, veselības aprūpi, pētniecību, ilgtspējīgu attīstību. Kā īpaši spilgtu piemēru šajā kontekstā var minēt Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas sadarbības modeli, kas ir Beniluksa parlaments. Šīs valstis neiet ne uz vienu Eiropas Komisijas vai Parlamenta sēdi, iepriekš savstarpēji neapspriedušās. Un šis sadarbības modelis... Tas ir acīmredzams katram Eiropas Savienības iedzīvotājam, ka tieši šīs mazākās Eiropas Savienības valstis – Beniluksa valstis – ir vislielākās ieguvējas no dalības Eiropas Savienībā.

Otrkārt, dalība šajos modeļos ir līdzeklis mūsu nacionālo interešu pārstāvniecībai starptautiskajā politikā. Piemēram, caur Baltijas Asambleju un Baltijas Ministru padomi tika īstenota Baltijas valstu uzņemšana Ziemeļu Investīciju bankā. Tieši tādēļ Baltijas Asambleja mērķtiecīgi attīsta sadarbību ar Ziemeļu Padomi, ar Beniluksa parlamentu un Višegradas valstu bloku, jo gan Latvijai, gan pārējām Baltijas valstīm ir absolūti nepieciešama cieša un vienlīdzīga starpvalstu partnerība, jo katra atsevišķi – Latvija, Lietuva vai Igaunija – ir pārāk ierobežotas savu resursu ziņā, lai vienatnē konkurētu ar Eiropas un globālajiem līderiem. Latvijas interesēs ir daudz ciešākas Baltijas partnerības modelis, jo tas nozīmē resursu apvienošanu, tas nozīmē rīcības koordinēšanu un sadarbību konkurences vietā. Par konkrētiem darbiem es lūdzu pastāstīt Silvu Bendrāti, kura darbojas Baltijas Asamblejā, un viņa arī būs nākamā runātāja par to, ko mēs varam konkrēti izdarīt, izmantojot šo formātu.

Būtiski ir piezīmēt, ka Eiropas Savienība veicina šo reģionālo sadarbību caur Baltijas jūras stratēģiju. Tas nav vērtējams tikai kā kārtējais politiskais lēmums, bet arī ir piešķirti nozīmīgi finanšu līdzekļi. Globālā finanšu un ekonomikas krīze vēl spēcīgāk apliecināja mūsu savstarpējo atkarību. Baltijas valstu ciešāka sadarbība ir nepieciešama ne tikai tādēļ, lai pārvarētu globālos satricinājumus un izaicinājumus, bet arī tādēļ, lai ilgtermiņā nodrošinātu ekonomiski stipru un konkurētspējīgu reģionu.

Tieši tādēļ Baltijas Asamblejas ietvaros esam noteikuši Baltijas sadarbības darba kārtību ilgtermiņā, kas balstās uz četriem pamatpīlāriem.

Pirmkārt, kopīgi enerģijas un infrastruktūras projekti.

Otrkārt, vienota uzņēmējdarbības, investīciju un nodokļu politikas izstrāde.

Treškārt, politikas koordinēšana inovāciju, pētniecības un zinātnes jomā.

Un, ceturtkārt, kopīgi pasākumi nelegāla preču importa un pārrobežu noziedzības apkarošanai.

Lai mēs efektīvi un mērķtiecīgi īstenotu šīs noteiktās sadarbības prioritātes un attīstītu integrētu Baltijas partnerību, mēs parlamentārajā sadarbībā ciešāk iesaistām nacionālo parlamentu pastāvīgās komitejas. Ir nepieciešamas regulāras tikšanās vismaz likumdošanas komisiju līmenī, un tad mēs vienkārši būsim pārsteigti par to, cik līdzīgi mēs attīstāmies, cik līdzīgas mums ir problēmas. Mēs katrs atsevišķi un dažādi mēģinām risināt šīs problēmas, bet nonākam pie viena kopsaucēja. Un varbūt mēs varam tiešām izmantot šo mūsu savstarpējo pieredzi, nevis katrs iet pa savu ceļu, radīdami sev punus, kur nu kurais.

Visbeidzot. Baltijas valstīm ir aktīvi jāīsteno Eiropas Savienības kaimiņpolitikas iniciatīva. Īstenojot šo politiku, 2009.gadā Baltijas Asambleja uzsāka aktīvu sadarbību ar GUAM valstu, kas ir Gruzija, Ukraina, Moldova un Azerbaidžāna, Parlamentāro Asambleju. Baltijas valstu pieredze reģionālās sadarbības veidošanā kalpo par piemēru šīm valstīm. Attīstot savstarpējās sadarbības mehānismus, sadarbības veicināšana un pieredzes nodošana GUAM valstīm ir baltiešu pienākums un ieguldījums kopējā Eiropas nākotnē. Un es pat gribētu teikt – nevis tikai pienākums, bet tas ir mūsu parāds. Tas ir mūsu demokrātijas parāds. 1991.gadā Ziemeļu Padome palīdzēja Baltijas Asamblejas dibināšanā un organizēšanā un uzņēmās šefību piecu līdz desmit gadu garumā, lai nostiprinātu Baltijas Asambleju. Pašreizējā situācijā sadarbība ar GUAM valstīm mums nav jautājums par finansēm. GUAM valstis ir ieinteresētas mūsu pieredzes pārņemšanā, reģionālās sadarbības veidošanā, reformu procesā, integrācijā Eiropas Savienībā un NATO. Man ir patiess prieks, ka arī Višegradas valstu un Beniluksa valstu bloki ir piekrituši mums šīs palīdzības sniegšanai.

Nobeigumā gribu pateikt, ka mūsu ciešākais sadarbības partneris ir Ārlietu ministrija, un, izmantojot iespēju, gribu pateikties Ārlietu ministrijas pārstāvjiem par ļoti profesionālo sadarbību.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies,

Vārds deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija „Vienotība”).

Cienījamie kolēģi! Godātie klātesošie! Tātad es vēlos pastāstīt par lietišķo ārpolitiku, kādu mēs veidojam Baltijas valstu starpā, un esam sajutuši to, ka Baltijas Asambleja ir labs instruments, lai tādu veidotu.

Tas ir grūti, bet tas ir iespējams, un tad, kad tas izdodas, ir liels gandarījums.

Es esmu mūsu Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas Sociālo lietu komitejas vadītāja. Un pirms diviem gadiem mēs savā komitejā nolēmām, ka, protams, ir svarīgi veidot kopīgu enerģētikas, vides aizsardzības un globālo ārpolitiku, tomēr būtu nepieciešams veidot arī konkrētu sadarbību sociālajā jomā – tieši veselības aprūpes jomā. Mēs uzaicinājām dažādus ekspertus, speciālistus uz savām komitejas sēdēm gan no mūsu, Baltijas, valstīm, gan no Beniluksa valstīm, gan no Skandināvijas valstīm un vienojāmies arī par to, ka savos parlamentos par to debatēsim, kas arī notika mūsu, Sociālo un darba lietu, komisijā. Mēs vienojāmies par pieciem veselības aprūpes projektiem.

Pagājušajā gadā Latvija bija prezidējošā valsts Baltijas Asamblejā, un mēs 2010.gada 24.septembrī spērām ļoti vēsturisku soli uz priekšu šajā sadarbībā – Baltijas valstu Ministru padomes laikā tika parakstīts... tātad visu triju valstu ministri parakstīja vienošanos par īpašas starpvaldību darba grupas izveidošanu veselības aprūpes jomā. Pēc mēneša šī grupa bija izveidota. Ir pagājuši trīs mēneši, un 14.janvārī Tallinā šī grupa jau informēja mūs par saviem pirmajiem sasniegumiem. Un es pārliecinājos, ka šī grupa strādā reāli, tā apkopo Baltijas valstīs esošo pieredzi, salīdzina normatīvos aktus, meklē kopīgus risinājumus, tāpēc es sīkāk pastāstīšu par to, kas tad tie ir par projektiem, jo jūs noteikti tas interesē.

Pirmais un pats svarīgākais, ko koordinē Latvija, ir nodoms veidot kopīgu kompensējamo zāļu un medicīniskā aprīkojuma iepirkumu Baltijas valstīs. Mūsuprāt, trīsreiz lielāks tirgus nekā Latvija ir interesantāks, un, iespējams, šā aprīkojuma un šo zāļu iepirkums varētu būt lētāks un izdevīgāks mums. Varētu sākt, kā ir liecinājusi grupa, ar kopīgu vakcīnu iepirkumu.

Otrs projekts paredz veidot efektīvāku orgānu transplantācijas sistēmu. Tur ir problēmas. Mūsu vajadzības ir lielākas nekā iespējas. Tad nu tiek pētīta gan „Skandtransplant” pieredze, gan „Eirotransplant” pieredze, gan tas, kāpēc mūsu pašu veidotais „Balttransplant” nedarbojas pietiekami efektīvi, un tiks arī apmeklēti galvenie un lielākie visu trīs valstu transplantācijas centri Viļņā, Rīgā un Tartu, tiks uzklausīti speciālisti, un tad jau grupa piedāvās turpmākos risinājumus.

Tā kā Igaunija ir tālāk tikusi spermas bankas veidošanā un eksperti uzsver to, ka šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo neauglības problēma, reproduktīvās veselības problēmas arī Baltijas valstīs samilzt, tad Igaunija koordinēs šo projektu. Šobrīd visā šajā gan ir mazliet tāda kā apstāšanās, jo Lietuvā tiek pieņemts un ir diskusiju stadijā Reproduktīvās veselības likums, kas ir svarīgs, lai mēs, visas trīs Baltijas valstis, vispār varētu virzīties kopā tālāk uz vienotu normatīvo bāzi.

Par sadarbību. Vēl viens projekts ir specializēto medicīnas centru veidošana, un par to atbildīgā ir Lietuva. Šī specializācija, kā ir atzinusi darba grupa, ir vajadzīga, tā taupīs līdzekļus, tā būs ekonomiski izdevīgāka, objektīva un perspektīva. Līdz februāra beigām valsts sagatavos savas interešu jomas medicīnisko pakalpojumu sniegšanā, kā arī iespējamos specializācijas virzienus. Tātad varētu būt runa par informatīvo bāzi, lai mēs kaut vai zinātu, kurp sūtīt mūsu pacientus, un vai vispār viņi būtu jāsūta ārpus Baltijas valstīm. Tātad arī šis ir ļoti labs projekts mūsu valstīm.

Savukārt sadarbības koordinācija neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā Baltijas valstu pierobežā jau ir iezīmējusies konkrētos līgumos Valkas–Valgas galā, un tā tiks attīstīta arī Latvijas–Lietuvas pierobežā. Gada beigās Baltijas Ministru padomē tiks likti uz galda jau konkrēti risinājumi katrā no šiem pieciem projektiem, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgi, un tad mēs arī redzēsim, kā tālāk attīstīsies šie konkrētie projekti.

Baltijas valstu divdesmit gadu pieredze liecina, ka šī Baltijas Asamblejas sadarbība... ka ārpolitikā mēs esam tiešām lolojuši Baltijas valstu sadarbību, tātad sadarbību ar kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem. Mums ir visādi gājis, pat līdz likvidācijas iespējām – par reorganizāciju nemaz nerunājot –, tomēr mēs esam spējuši pēc skaistiem vārdiem ķerties arī pie labiem un kopīgiem darbiem. Un salīdzināšanas labad es varu nobeigumā pateikt, ka Skandināvijas valstis astoņus gadus strādāja pie tā, lai ieviestu pārrobežu sadarbību neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Citu līdzīgu, vērienīgu projektu viņiem vispār nav, bet mēs strādājam pie pieciem šādiem projektiem un esam tikuši diezgan tālu.

Kā jau es teicu, esam ļoti tālu tikuši, tāpēc es domāju, ka mūsu veikums, mūsu darbs ārpolitikas jomā ir patiešām labs.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Atim Lejiņam.

A.Lejiņš (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Kolēģes un kolēģi! Jau pašā ziņojuma sākumā ir pateikti paši svarīgākie mūsu ārpolitikas un drošības politikas balsti – stipra NATO, stipra Eiropas Savienība, ciešas jeb stipras saites ar Ameriku un cieša Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība. Tie ir kā akmenī iekalti! Bet pasaule strauji mainās: ekonomiskais un militārais smaguma centrs pārvietojas no eiroatlantiskās telpas uz milzu loku no Indijas līdz Japānai. Vēl pēc divdesmit gadiem Ķīna un Indija izvirzīsies pirmajā un otrajā vietā – tās būs pasaules lielākās ekonomiskās lielvaras. ASV būs trešā, bet ar visspēcīgāko militāro potenciālu. To mums pētnieki Vašingtonā pateica jau 2003.gadā, un amerikāņi jau sāka rīkoties. Paskatieties, kā izmainījās attiecības starp Indiju un Ameriku trijos gados pēc tam! Ja Eiropas Savienība nesavāksies, tad tā var būtiski zaudēt savu ietekmi jaunajā pasaules kārtībā.

20.gadsimts – nu, tas bija Eiropas un galvenokārt Amerikas gadsimts. Šis gadsimts varētu būt Ķīnas, ASV un Indijas gadsimts.

Ziņojuma otrajā blokā daļēji ir uzskaitīti pasākumi, kas Eiropas Savienībai ļaus atkopties no krīzes un tālāk virzīties uz priekšu, lai nezaudētu savu konkurētspēju starptautiskajā politikā un tirgū. Es domāju, ka ne tikvien Eiropas lietu komisijai būs šinī jomā jāstrādā...

Nupat pasaules uzmanības degpunktā bija Ķīnas prezidenta Hu valsts vizīte ASV. Kāds pamanīja to Latvijā? Es domāju, Latvijā valdīja tikpat kā pilnīgs klusums. Pasaule uzelpoja, ka tika atrasts vairāk kopīgais nekā atšķirīgais. Starp citu, jautājums ir par Ziemeļkoreju, kura jau apdraud pašas ASV vitālās drošības intereses, jo tās ballistiskās raķetes varētu sasniegt ASV rietumu krastus.

Ar Ķīnu ASV prezidents Obama rada zināmu saprašanos cilvēktiesību jomā. Prezidents Hu atzina, ka šajā jomā daudz kas vēl ir veicams Ķīnā. Tika slēgti ļoti lieli darījumi, kā rezultātā Ķīnas zinātniskais un tehnoloģiskais potenciāls tika strauji kāpināts. Bet NATO dalībvalstis Francija un Lielbritānija jau pērn nolēmušas apvienot budžetus vērienīgām ieroču sistēmām. To, ko vairs nevar atļauties katra atsevišķi, var atļauties abas kopā. Tādējādi abas valstis kopā sastāda pusi visas Eiropas militāro izdevumu. Pusi! Un 70 procentus – militārajā pētniecībā un attīstībā. Vai mēs nevarētu līdzīgi rīkoties? Mēs taču varētu, vai ne? Labi.

Mēs varētu apsvērt arī otru lietu. Nu, šitā varbūt ir ķecerīga doma – racionālāk izmantot mūsu diplomātiskā korpusa resursus, ņemot vērā lielos izaicinājumus un izmaiņas. Nu tā: vai katrā Eiropas Savienības valstī ir nepieciešama viena mūsu vēstniecība ar vienu diplomātu? Varbūt varētu samazināt vēstniecību skaitu un efektīvāk izmantot mūsu cilvēkresursus, strādāt pašā Eiropas Savienībā un palielināt darbinieku skaitu, piemēram, kaut vai tajā pašā Pekinā un Indijā, kur mums nav pārstāvniecības? Tur taču jau ir pārstāvniecības, Eiropas Savienības pārstāvniecības, un mēs varbūt varam pievienoties tām. Tām būs labi, un arī mums būs labi, jo arī citas valstis vairs nevar uzturēt savas vēstniecības.

Es gribu nobeigumā vēl pateikt, ka barikāžu dienās strādāja Baltijas informācijas centrs Stokholmā. Mums maksāja zviedri, un tad mēs bijām visas trīs valstis zem viena jumta. Kad ieguvām neatkarību – kas tad notika? Katrs aizgāja savu ceļu, jo mēs paši tad sākām maksāt. Un tas bija mums daudz, daudz dārgāk.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Uģim Rotbergam.

U.Rotbergs (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais Ministru prezident! Ārlietu ministr! Ministri! Deputāti un ekselences!

Es vēlos runāt par vienu ārlietu politikas sadaļu, kas varbūt šobrīd saprotamu iemeslu dēļ diemžēl atrodas pabērna lomā. Tā ir joma, kas spilgtāk nekā citas varbūt atspoguļo to tēzi, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Es gribu runāt par attīstības sadarbību.

Attīstības sadarbība – tā nav humānu iemeslu dēļ sniegta palīdzība kādām valstīm krīžu vai nelaimju gadījumā. Attīstības sadarbība ir attīstības veicināšana mums svarīgās valstīs, kurās mēs cenšamies radīt ilgtermiņa risinājumus un varam sniegt savu pieredzi. Attīstības sadarbība būtiski papildina mūsu ārpolitiku. Mūsu palīdzības tradicionālās mērķvalstis jau ir Ukraina, Moldova, Gruzija, Baltkrievija. Tajās ir bijuši gan valsts finansēti projekti, gan nevalstisko organizāciju un privātā sektora projekti.

Latvijai ir izcila eksportprece. Šī eksportprece ir mūsu valsts pieredze valsts administrācijas reformā... administratīvajās reformās. Nevalstiskais sektors var eksportēt pilsoniskās līdzdalības, kā arī pilsoniskās organizēšanās veidu dažādās interešu grupās, un to līdz šim mēs jau esam darījuši.

Saprotamu iemeslu dēļ Latvija šobrīd ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas nepilda savas finansējuma saistības. Ārlietu ministrijas budžetā ir tikai budžeta līnija, bet šī budžeta līnija ir praktiski tukša. Tas nozīmē, ka mums daudz gudrāk, izmanīgāk vajadzētu izmantot tos resursus, kādi mums ir. Šobrīd mūsu rīcībā ir vairāk nekā divdesmit Latvijas nevalstiskās organizācijas, kas ir apvienojušās un saucas LAPAS – Latvijas platforma attīstības sadarbībai. Mums ir privātais sektors, kas tiešām strādā, veicinot Latvijas eksportu, izplatot šo eksporta preci.

Ko mēs iegūstam? Mēs iegūstam pirmām kārtām labu reputāciju tajās zemēs, kurās mēs gribam turpināt sadarbību. Mēs uzlabojam divpusējās attiecības, kas Latvijas biznesam rada iespēju nākotnē ekonomiskai izaugsmei. Šie ieguvumi arī nav maznozīmīgi, ja mēs domājam par to, kā mēs bruģējam ceļu – reputāciju un, teiksim, attiecības Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015.gadā.

Es gribu nobeigumā pateikt, ka mums ir iespējas arī šajos grūtajos, teiksim, finansiālajos apstākļos, un es vēlreiz aicinu mūsu attīstības sadarbību šobrīd un līdz brīdim, kad tiks atjaunota šī budžeta līnija un finansējums attīstības sadarbībai, balstīt uz nevalstiskām organizācijām, uz privāto sektoru. Mums ir viens liels zināšanu un iespēju resurss, kas ir attīstības komisārs Andris Piebalgs.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC frakcija).

Augsti godātais Valsts prezident! Godātie ministri! Godātie Saeimas deputāti! Es pievēršu jūsu uzmanību ziņojuma 7.sadaļai. Tā ir epizode salīdzinājumā ar tām sarunām, kuras mums tagad rit par ģeopolitisko kontekstu. Es te gribētu īpaši atzīmēt kolēģa Lejiņa uzstāšanos. Es runāšu tikai par to, par ko mums ziņo tagad ministrija, proti, par Latvijas valstspiederīgajiem un tautiešiem ārzemēs.

Es runāšu par diviem tematiem.

Runai jābūt par Latvijas tautiešiem, taču visas sadaļas garumā Latvijas tautieši ir interpretēti kā latviešu tautieši, ne kā savādāk. Tas nav nedz precīzi, nedz taisnīgi, nedz pragmatiski attiecībā pret tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri pieder pie mazākumtautībām. Viņi un viņas arī ir Latvijas tautieši. To skaits ir apmēram 40 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tie visi ir nodokļu maksātāji. Un nevērība attiecībā pret Latvijas mazākumtautībām nozīmē atteikšanos no milzīga humanitāra un ekonomiska resursa. Vēl asāk tas viss izskatās attiecībā pret tiem Latvijas nelatviešiem, pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri tagad strādā ārzemēs. Tie lielākoties ir jauni cilvēki, speciālisti. Viņi ir uzņēmīgi. Viņi tika audzināti Latvijā, un viņi visi prot latviski, starp citu. Ignorēt viņus Latvijas ārpolitikā ir aplami.

Otrais temats. Izskatās, ka Ārlietu ministrijas ziņojums reducē savu politiku attiecībā arī pret ārzemju latviešu, tautiešu līdzsadarbību ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību. Bet pēdējo gadu ekonomiskā emigrācija izvilka no valsts jaunus emigrantus. Cik daudz ir tādu emigrantu? Valdībā neviens to nezina. Valsts iestādes norāda dažādas ziņas un atrunājas ar to, ka neesot iespējams izveidot aizbraukušo uzskaites sistēmu. Arī tautas skaitīšana, kura notiks šogad, būs uzrīkota ne bez Eiropas Savienības spiediena. Visu šo apstākļu uzskaitījums rada pārliecību, ka valdība negribīgi attiecas pret perspektīvu uzzināt savas neoliberālās ekonomiskās politikas patiesi humanitārās sekas. Taču šī nevēlēšanās nedod valdībai tiesības ar savu ārpolitiku izdalīt no visiem Latvijas tautiešiem ārzemēs tikai tos, ar kuriem sadarboties ir tradicionāli vienkārši. Manuprāt, ir jāstrādā ar visiem, arī ar tiem, ar kuriem sadarboties mēdz būt grūti.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei, kura arī ir lūgusi septiņas minūtes. Es ceru, ka deputātiem nav iebildumu.

J.Kursīte-Pakule (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Ekselences! Kolēģi!

Mūsu ārpolitikā, manuprāt, skaidri iezīmētas tālākās sadarbības līnijas, bet tas, kas deguna priekšā, Igaunija un it īpaši Lietuva, jau 20 gadus ir it kā pats par sevi saprotams lielums, bet īsti nedefinēts, neiekustināts lielums. Ir ļoti labi, ka ir Baltijas Asambleja, bet tā neaptver visu šo mūsu kaimiņvalstu attiecību spektru. Nesen publikācijā laikrakstā „Latvijas Avīze” par to rakstīja bijušais Lietuvas oficiālais pārstāvis Kaļiņingradas apgabalā Arvīds Jozaitis. Citēju: „Pasaulē vienīgās vēsturiskās baltu tautas, noslēgušās aiz valsts robežām, arī pēc 1990.gada sāka dzīvot tā, it kā šis kopējo asiņu un valodas ziņā pats dārgākais kaimiņš tām būtu Karpati vai Lapzeme.” Citāta beigas.

Nevar teikt, ka nekas netiek darīts. Tiek izkārti karogi 16.februārī Latvijā un 18.novembrī Lietuvā – cieņā vienam pret otra atgūto brīvību. Ir notikuši trīs Latvijas – Lietuvas forumi, kur ne mazums pūļu ieguldījušas tieši abu valstu Ārlietu ministrijas, kā arī inteliģences pārstāvji no abām valstīm. Taču vezums... te es lietošu gada nevārdu „pa lielam”... vezums „pa lielam” stāv, kur stāvējis.

Arvīds Jozaitis raksta: „Līdz ar brīvības atnākšanu netika sperti divi nepieciešamie soļi, kurus gaidīja brīvības priekšvakarā, – abu valstu parlamentiem vajadzēja vienoties pasludināt vienai otras valodu par otro valodu, kuru māca skolā. Parlamentiem turklāt vajadzēja paziņot, ka televīzijas raidītāji izvietojami tā, lai kaimiņi viens otru redzētu bez kādiem traucējumiem.” „TV informāciju,” Jozaitis raksta, „bet to mēs katrs zinām, – viens par otru uzzinām, ieslēdzot 1.Baltijas kanālu. Jā, nevis viens otra „Panorāmu”, bet Maskavu.” Un Jozaitis raksta: „Lūk, tā ir Pirra uzvara.” (Citāta beigas.)

Igaunija ir izvēlējusies, tiesa, iet roku rokā ar Somiju. Tam pamatā gan valodas un kultūras, gan kaimiņu tuvība. Mums šo iemeslu dēļ šādu tuvāko konkrētas ārpolitiskās sadarbības ceļu jāturpina veidot ar Lietuvu. Un tad jau nākamajā līmenī ar visām Baltijas jūras reģiona valstīm, neapšaubāmi, ieskaitot, ietverot Poliju.

Attiecībās ar Balkrieviju, ceru, ka dominēs abpusēji izdevīga kaimiņu sadarbība, ne pretdarbība. Un pāri pār visu skatīsimies tālu, bet nepazaudēsim Lietuvu, plašāku Baltijas ārpolitisko vienotību. Tai jābūt svarīgai un mums tuvai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Šķēlem, kurš arī ir lūdzis septiņas minūtes. Tātad, lūdzu, Šķēles kungs, jums vārds!

A.Šķēle (PLL frakcija).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētājas kundze! Valdības locekļi! Kolēģi!

Šis ziņojums, ko mēs saņēmām un ko ir parakstījis ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, ir ļoti ierēdniecisks. Labs, bet ļoti ierēdniecisks. Tātad atslēgas vārds ir „ierēdniecisks”. Šajā ziņojumā nav politiskās vīzijas. Šajā ziņojumā nav sniegtas politiskas atbildes, novērtējumi virknei faktu un nav doti arī politiski piedāvājumi vai risinājumi.

Dažiem no tiem nedaudz jau pieskārās kolēģis Atis Lejiņš, un paldies viņam, ka tos aizskāra. Par tām tēmām būtu, Ati, jādebatē! Tiešām!

Es gribu minēt dažas, vismaz vienu tēmu, kura, kā es uzskatu, ir noteikti politiskas mazdūšības vārdā apieta. Tas ir jautājums par ebreju holokaustu Latvijā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valsts bija okupēta. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas ebreju tautības pilsoņiem tika nodarīts neatgriežams zaudējums. 70 000 ebreju, Latvijas pilsoņu, tika iznīcināti. Latvijas valsts bija okupēta, un Latvijas valsts nevar nest atbildību par šo noziegumu. Mēs darīsim visu, lai vienmēr to pieminētu. Mēs darīsim visu, lai stiprinātu mūsu ebreju kopienas atjaunošanās iespējas Latvijā, bet mums ir jāspēj – un tas ir ārlietu ministra pienākums – paskaidrot visupirmām kārtām mūsu sabiedrotajiem, ka Latvijas valsts kā valsts neuzņemsies atbildību par šo noziegumu, kas tika pastrādāts uz Latvijas zemes.

1996.gadā Latvijas Saeima piedāvātajam likumam šīs traģēdijas sakarā deva savu politisko novērtējumu: no 96 klātesošajiem reģistrētajiem deputātiem tikai 12 deputāti pauda atbalstu. Atgriežoties šim jautājumam darba kārtībā nesagatavotam, pienācīgi neizstāstītam mūsu sabiedrotajiem, nesaņemot mūsu sabiedroto skaidru un precīzu tādu pašu vēstures interpretācijas nostāju, es uzskatu, ka tā ir ārpolitiska kļūda un Latvijas valsts un Latvijas valsts pilsoņu kopuma potenciāls apdraudējums vismaz starptautiskajā komunikāciju arēnā.

Bet pati svarīgākā lieta – svarīgākā lieta! –, par ko es gribu runāt, ir piedāvājums. Piedāvājums par tēmu – Eiropas Savienība. Šīs globālās krīzes laikā mēs redzam, ka Eiropas Savienība, tāpat kā citas pasaules valstis, ir sadūrusies ar milzīgiem izaicinājumiem. Eiropas valūta, kas ir daļā Eiropas valstu ieviesta, eiro, pārdzīvo milzīgas grūtības. Eiro ir vāji būvēta valūta. Eiro ir slikti būvēta valūta. Kāpēc? Tāpēc, ka tā vispirmām kārtām ir būvēta uz cerībām, pienācīgi nesakārtojot to ietvaru, lai varētu fiskālo un monetāro politiku vienoti un efektīvi pārvaldīt. Ja netiks sakārtots vienots, spēcīgs fiskālās regulācijas rāmis, tad šī uz cerībām būvētā valūta nesīs tikai sarūgtinājumus.

Eiropas Savienība uz šo brīdi... un atkal man jāpieskaras Ata Lejiņa teiktajam... Eiropas Savienība ir pasaules lielākā ekonomika, kopā ņemta. Eiropas Savienībai ir unikālas iespējas palikt par pasaules lielāko ekonomiku, bet tikai ar vienu norunu (un par to vajadzētu debatēt): Eiropai jākļūst par federālu savienību. Eiropai jākļūst par īstām Eiropas Savienotajām Valstīm.

Pirmo reizi par Eiropas Savienotajām Valstīm runāja kāds ASV prezidents, kas, rakstot vēstuli marķīzam Lafajetam, teica: „Kādu dienu tās tiks izveidotas.” Tas bija ASV prezidents Džordžs Vašingtons. Kur tie laiki?

Ar ārkārtīgi spēcīgu vīziju apveltītais Vinstons Čērčils arī 1946.gadā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, būdams Cīrihē, savā uzrunā akadēmiskajai jaunatnei paredzēja, ka Eiropas kontinentā būs jāveido Eiropas Savienotās Valstis. Es atļaušos citēt, ko teica Čērčils: „Eiropas Savienoto Valstu struktūra, ja labi un patiesi būvēta, samazinās katras atsevišķas valsts materiālo spēku. Mazās nācijas būs tikpat svarīgas kā lielās un saglabās savu cieņu un godu, dodot savu ieguldījumu kopējā Eiropas lietā.” Es personīgi esmu pārliecināts. Par to jau es esmu runājis 2007.gadā, kad brīdināju par ekonomisko krīzi, kas var skart Latviju, Eiropu un arī pārējās pasaules valstis šīs pārmērīgās, vieglprātīgās fiskālās politikas un finanšu lobiju vieglprātības un alkatības dēļ. Es šo tēmu jau esmu pieteicis. Es uzskatu, ka mazām nacionālām valstīm, lai tās noturētu savu valodu un kultūru un saglabātu savu dzīvo spēku, to, kas spēj nest šo kultūru un valodu, ir jābūt tām, kas vienmēr dzīvo pēc noteikumiem. Bet, lai mēs piespiestu pēc starptautiskiem noteikumiem dzīvot lielos, dzīvot, kā saka, politikas grandus, mums ir vajadzīgs federāls ietvars.

Es aicinu ārlietu ministru, es aicinu citas atbildīgās personas par Latvijas ārpolitiku sākt debati un veicināt šo debati Eiropas Savienībā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds ekonomikas ministram Artim Kamparam, kurš arī ir lūdzis septiņas minūtes.

A.Kampars (ekonomikas ministrs).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Ekselences! Kopš pirmās savas darbības dienas Ministru prezidenta Valda Dombrovska vadītā valdība ir ļoti skaidri definējusi savu ekonomisko prioritāti – Latvijas nākotnes izaugsmes vīziju. Proti, Latvijas ekonomika ir uz eksportu vērsta, konkurētspējīga, atsevišķās ļoti spēcīgās industrijās un nišās konkurētspējīga visā pasaulē.

Tieši tāpēc pārdomātas ārējo ekonomisko sakaru politikas un mērķtiecīgas tās realizācijas nozīme šajā brīdī ir būtiski palielinājusies. Man prieks, ka šajās debatēs teju vai katrs no debatētājiem ir uzsvēris tieši šo ekonomisko sastāvdaļu mūsu ārējai politikai.

Šobrīd, es domāju, katrs, kurš seko līdzi Latvijas ekonomikas attīstībai, redz, ka pēdējo gadu dati liecina, ka tieši Latvijas eksports, Latvijas ārējā konkurētspēja ir bijis tas virziens, kas ir ļāvis atgriezties Latvijai uz izaugsmes ceļa, proti, gandrīz 30 procentu liels eksporta pieaugums 2010.gadā, bet 2010.gada 3.ceturkšņa rādītāji jau pat pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Tā ka, mūsuprāt, tieši ekonomiskā sadaļa Latvijas ārpolitikā šobrīd tiešām ir viena no nozīmīgākajām. Te es varu pievienoties gan ārlietu ministram, gan pārējiem debatētājiem.

Es varu izteikt lielu gandarījumu, ka valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidenta kungs, Ministru prezidenta kungs, ārlietu ministrs – gan bieži publiskajās uzstāšanās reizēs, gan arī ar saviem darbiem un rīcību ir aktīvi atbalstījuši Latvijas uzņēmēju intereses ārpusē, ārpus šīs valsts. Es ļoti ceru, ka šī sadarbība turpināsies, pilnveidosies, uzlabosies un noslīpēsies tā, lai tiešām darbotos kā vienots mehānisms.

Ekonomikas ministrijā ir vairāki nozīmīgi instrumenti, lai ietekmētu Latvijas ārējās ekonomikas, uz eksportu vērstās ekonomikas, darbību. Proti, es gribu uzsvērt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbu, kas šo nepilno divu gadu laikā ir būtiski pilnveidots. Jau 2009.gadā sadarbībā ar Ārlietu ministriju mēs veicām reformu, konsolidējot spēkus vienā dūrē. Un šobrīd visas desmit LIAA pārstāvniecības ārzemēs atrodas Ārlietu ministrijas telpās, tās strādā kā viena komanda ar katrai varbūt nedaudz specifiskiem uzdevumiem, tomēr ļoti, ļoti saliedēti.

Darba princips ir būvēts pēc vienas pieturas aģentūras principa, kur Latvijas uzņēmējiem nav jādomā, kura institūcija par ko atbild, un viņi zina, ka tieši LIAA ir tas lodziņš, kur tālāk viņu vajadzība tiks novadīta gan iekšējā tirgus interešu apzināšanā, gan arī viņu eksporta potenciāla un vajadzību realizācijā. Šobrīd, 2011.gadā, papildus desmit pārstāvniecībām tiks atvērtas vēl četras, un mēs ļoti, ļoti ceram, ka, attīstoties Latvijas ekonomikai, mēs būsim spējīgi daudz ātrāk un daudz intensīvāk palielināt gan kvalitāti, gan pārstāvniecību skaitu.

Otra institūcija, par ko es gribu runāt, ir Tūrisma attīstības valsts aģentūra, kur pēdējos pusotros gados arī ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Proti, mēs kopā ar nozari ļoti sīki, ļoti detalizēti, bāzējoties uz pētījumiem, esam jau izstrādājuši Latvijas tūrisma tēlu. Un šobrīd, tieši bāzējoties uz šo tūrisma tēlu, jau tuvākajos trijos gados ārējā mārketingā tiks investēti 1,5 miljoni latu, stāstot par to, kas ir Latvijas tūrisma priekšrocības. Latvijā, kā mēs uzskatām, tieši mērķtiecīgas un mērķtirgos izvietotas mārketinga aktivitātes varētu nest tiešu un skaidru panākumu.

Ārējais mārketings ir ļoti nozīmīgs arī izstāžu līdzorganizēšanā kopā ar uzņēmējiem, jo parādīt savu preču priekšrocību var, tikai aktīvi darbojoties izstādēs. Un ik gadu ir liels daudzums LIAA līdzapmaksātu izstāžu apmeklējumu no Latvijas uzņēmumu puses, kuri šobrīd ļoti tiešā veidā uzrāda jau reālus, taustāmus panākumus.

Vēl es gribu uzsvērt mūsu ekonomisko pārstāvju vairākkārtīgi palielināto darba apjomu tieši saistībā ar uzņēmēju aktivitāti eksporta tirgos. Pagājušajā gadā, kad mūsu ekonomiskie pārstāvji šeit, Latvijā, tikās ar uzņēmējiem, tad interviju skaits, kas bija limitēts 15 minūtēs, dienas garumā diemžēl nevarēja tikt pilnībā izmantots, jo uzņēmēju interese bija divreiz lielāka, nekā šīs 15 minūtes, ko dienas garumā ļāva atsevišķiem LIAA pārstāvjiem izmantot laika ziņā.

Ja runājam par investīciju piesaisti, tad šeit ir vēl daudz ko darīt, un šeit nebūt nav... Lai arī mēs nevaram lepoties ar milzīgiem sasniegumiem, šī nav... Šajā īsajā uzrunā diemžēl nespēšu šīs detaļas analizēt... Toties ir arī veiksmes stāsti. Varu nosaukt vairākus, piemēram, ASV kompānija „Saitek”, kas ir Latvijā izveidojusi administratīvo pakalpojumu bāzi, spāņu kompānija „Soprena Group”, kura Latvijā attīstīs metālapstrādes, alumīnija rūpniecības ražotni, un tā tālāk.

Ļoti nozīmīga loma, manuprāt, Latvijā šobrīd ir Ministru prezidenta vadītajai Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomei, kurā mēs ministru līmenī intensīvi runājam par mūsu iekšējiem mājasdarbiem, mūsu iekšējo nesakārtotību, par to, lai investīciju piesaiste un vide šeit tiešām būtu reāli konkurētspējīga un lai investoram šeit jebkurā brīdī, jebkurā laikā būtu sajūta, ka viņš atrodas vietā, kur viņa investīcijas tiek sagaidītas. Protams, šeit ir ļoti daudz problēmu, kas ir risināmas, un tas tiešām tiek darīts, un apgriezieni šai grupai pieņemas spēkā.

Un noslēgumā, ņemot vērā, ka laiks iet uz beigām, īsumā iezīmēšu Latvijas interešu zonas ekonomikas attīstībā. Eiropas Savienība – neapšaubāmi, tie ir 70 procenti mūsu tirdzniecības apgrozījuma. Eiropas Savienība ir mūsu iekšējais tirgus. Tas ir pats svarīgākais, kas mums ir jāsaprot! Eiropas Savienība ir mūsu iekšējais tirgus, un Latvija sen vairs nav mūsu iekšējais tirgus. Proti, barjeru mazināšana, vienotais tirgus Eiropas Savienībā – tas ir mūsu primārais mērķis. Enerģētika, piegāžu drošība un pietiekamība, atjaunojamie resursi, integrācija, mazie un vidējie uzņēmumi, finanšu pieejamība.

Otrs mūsu lielākais partneris dabīgā veidā ir Krievija un NVS valstis. Šobrīd ar Valsts prezidenta aktīvu iesaistīšanos esam panākuši izrāvienu arī šeit. Latvijā tradicionāli lielākā daļa uzņēmēju runā krievu valodā, un tāpēc mūsu potenciāls šeit tiešām ir ļoti liels un, manuprāt, vēl stipri pieaudzināms.

Un, protams, pagājušajā gadā mēs esam ļoti aktīvi sākuši strādāt ar augošajām lielajām pasaules ekonomikām, un jāteic, ka vairākkārtējas vizītes Ķīnā, vizīte Indijā, vairāku uzņēmēju aktivitātes arābu valstīs – tas viss šobrīd jau parāda reālus rezultātus.

Godātie kolēģi! Mums ir vēl daudz mājasdarbu, bet eksports, investīcijas – tā ir mūsu ekonomiskā prioritāte, un šobrīd visiem kopā, ārlietu resoram, Ekonomikas ministrijai, valdībai un parlamentam, tas būtu jādara saskaņā, lai Latvijas ekonomika zeltu un plauktu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds aizsardzības ministram Artim Pabrikam, kurš arī runās septiņas minūtes.

A.Pabriks (aizsardzības ministrs).

Prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētājas kundze! Deputātu kungi! Ministri! Ekselences!

Latvijas parlamentā šīs ir pirmās šāda veida debates par ārpolitiku, un cilvēki tās vērtēs ne tik daudz pēc tā, kas ir bijis izdarīts, bet pēc tā, kā mēs varam un vai mēs varam iezīmēt tos darbus, kas mums būtu nākotnē darāmi. Jo beigu beigās šo debašu loma ir veicināt sabiedrības interesi, veicināt arī mūsu parlamenta lielāku un varbūt konceptuālāku iesaisti ārpolitikas veidošanā. Un man šeit jāsaka paldies ārlietu ministram par šo labo iesākumu, jo, lai arī šīs ir pirmās debates mūsu parlamentā, mēs redzam, ka jau šo pāris stundu laikā tās ir attīstījušās no priekšlasījumiem līdz asākai sarunai. Es ceru, ka nākamā gada debates jau būs tiešām tādas, kurās mēs varēsim arī daudzus jaunus jautājumus atrisināt līdz pašai saknei.

Aizsardzības politika un drošības politika ir vienmēr bijusi viena no galvenajām ārpolitikas prioritātēm. Un tādēļ es mēģināšu nedaudz ieskicēt sev atvēlētajā laikā pāris lietu, kas man šķiet svarīgas, runājot par mūsu nākotni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ārpolitikā ir divas būtiskas sfēras – mūsu cilvēku labklājība un drošība. Tās ir savstarpēji saistītas. Ja nav drošības, nebūs labklājības. Ja nav labklājības, nebūs arī drošības. To ļoti labi es redzēju arī savā pagājušās nedēļas vizītē Afganistānā. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas.

Ja mēs novelkam sarkanās līnijas un runājam par mūsu valsti kā par nelielu starptautisko spēlētāju, tad, no militārā viedokļa skatoties, mēs nevaram atļauties būt tik izšķērdīgi un palikt vieni. Mums ir jābūt vienmēr aliansēs, mums ir jābūt kopā. Un tādēļ es uzskatu, ka mūsu gan drošības, gan ekonomiskajā kontekstā mums ir divi galvenie pīlāri, tas ir NATO, protams, un tās ir Amerikas Savienotās Valstis kā mūsu stratēģiskais partneris ārpus Eiropas Savienības.

Un šai mūsu interešu aizstāvībai šeit ir jābūt arī pietiekami aktīvai, lai mēs varētu ietekmēt lēmumus, pirms tie ir pieņemti.

Ja man jāatskatās nedaudz atpakaļ, kad, teiksim, šī iekšējā solidaritāte tika gājusi caur satricinājumiem, tad es uzreiz no galvas jums varu pieminēt divus tādus.

Eiropas Savienības laukā tas bija jautājums par gāzes vadu, jo šeit vienmēr netika ievērota solidaritāte ar tām valstīm, kas ir ieinteresētas, ar tām valstīm, kas ir kaimiņos. Un arī NATO gadījumā tas ir bijis jautājums par tā saukto kuģi „Mistral”, un tas ir bijis arī tas jautājums, kas nav ticis, bijis, manuprāt, pietiekami apspriests arī NATO iekšienē. Bet mēs pie tā strādājam, un mums ir zināmi mehānismi, kā mēs varam gūt arī Latvijas valstij labumu, pieminot šīs lietas sarunās ar mūsu kolēģiem NATO iekšienē.

Par nākotni runājot, es domāju, mums ir ļoti būtiski attīstīt debates, kā mēs varam tālāk mēģināt atrast iespēju Latvijā „noenkurot” vairāk Eiropas Savienības un NATO institūciju. Viens no labiem piemēriem līdz šim ir bijusi mūsu sadarbība Lielvārdes militārā lidlauka attīstībā, kas ir ne tikai militārs, bet ir arī ekonomisks ieguldījums.

Runājot par mūsu starptautiskajām operācijām, man ir jāsaka šeit, atdodot cieņu mūsu diplomātiem Diplomātu dienā vakar... man ir jāsaka tas, ka mūsu karavīri patiesībā ir arī diplomāti. Tas, kā viņi uzvedas, tas, kā viņi pilda savu pienākumu, patiesībā ir diplomāta, vēstnieka ranga vērts uzdevums visās tajās vietās, kur viņi ir bijuši. Man ir jāsaka, ka esmu dzirdējis tikai visaugstākos cieņas un atzinības apliecinājumus par viņu profesionalitāti, kaut vai pieminot tās pašas kaujas, kas ir bijušas Afganistānā līdz pat 14 stundu garumam, kas ir ļāvušas šiem cilvēkiem pēc tam pateikt, ka viņi ir izglābuši ne viena vien mūsu sabiedrotā dzīvību Afganistānas kalnos.

Mēs nevaram atļauties būt pasīvi šajās starptautiskajās operācijās. Un ir pilnīgi skaidrs, ka varbūt atšķirībā no daudziem citiem ne afgāņu spēkiem Latvijas karaspēks un NATO karaspēks, kas atrodas tur ar ANO mandātu, neatrodas tur, lai tur paliktu uz mūžiem, bet lai aizietu. Taču mēs varam aiziet tikai tad, kad šī valsts ir daudzmaz sagatavota sevi pārvaldīt un kad šī valsts nebūs gatava vairs eksportēt briesmas, kokaīnu, narkotikas un terorismu uz citām valstīm.

Un, lai mēs to izdarītu, mums ir vairāki risinājumi. Un šeit es biju ļoti priecīgs, dzirdot gan Uģa Rotberga piedāvājumu, gan Grigules piedāvājumu, gan arī piedāvājumus no „Saskaņas Centra”. Jā, attīstības palīdzība un civilā iesaiste ir tās lietas, par kurām mums arī ir jāatceras, kad runājam par Afganistānu. Afganistānas budžets, es atļaušos jums piebilst... Afganistānas budžets ir tikai 1,7 miljardi dolāru gadā uz 30 miljoniem iedzīvotāju. Salīdziniet to ar Latvijas budžetu! Vai mēs esam bagāta vai nabadzīga valsts? Vai mēs varam atļauties palīdzēt tiem, kur cilvēki vienkārši ne tikai nespēj nopirkt, kā mēs sakām, desas luņķīti, bet vispār nevar iziet no mājas, jo viņiem nav drošības. Jo ātrāk mēs spēsim atrast naudu attīstības palīdzībai un civilai iesaistei, tajā skaitā Afganistānā, jo ātrāk, kā Urmass Paets, mans bijušais kolēģis, ir teicis, mēs atgriezīsimies ar mūsu karavīriem no šīm vietām.

Tā ka es ceru uz jūsu izpratni gan no opozīcijas, gan no pozīcijas puses arī nākamā budžeta pieņemšanas laikā.

Amerika kā stratēģiskais partneris. Amerika kā stratēģiskais partneris mums parasti pirmām kārtām nozīmē drošību, bet atļaušos atgādināt, ka mēs neesam pilnvērtīgi izmantojuši šīs ekonomiskās iespējas. Es aicinu, šeit ekonomējot laiku, ekonomikā veidot stratēģiju, kā mēs varam piesaistīt Amerikas biznesu vairāk Latvijā, un gribu tikai atgādināt, ka līdz šim ASV ir ieguldījusi tikai militārajā palīdzībā vien mums ap 80 miljoniem dolāru pēdējo gadu laikā.

Runājot par Eiropas Savienību, es domāju, ka šeit ir viena lieta, kur es varu piekrist Šķēles kungam, – ir jāsāk debates par konfederāciju vai par federāciju. Man šķiet, ka tā ir lieta, kur mums tiešām ir jābūt spējīgiem arī redzēt, kā mēs tālāk attīstīsimies šajā valstī.

Runājot par NATO nākotni... Es tūlīt beigšu, es atvainojos, ka esmu pārkāpis nedaudz reglamentu... Es domāju, ka mums ir ļoti būtiski panākt, lai Eiropas Savienība un NATO būtu pēc iespējas pārklātākas savā reģionā, un tādēļ mums ir jāturpina un spēcīgi jāatbalsta sadarbības līgumu slēgšana starp Aizsardzības aģentūru Eiropā un Turciju. Bez Turcijas Eiropa nebūs globāls spēlētājs.

Un visbeidzot – Aizsardzības ministrijas galvenais uzdevums nav palīdzēt uzņēmējiem, bet mēs to darām ļoti veiksmīgi. Kaut vai tikai viens piemērs: mūsu kompensāciju politika, kompensācijas par investīcijām. Otrs piemērs: mūsu tranzīts uz Afganistānu. Iespēju robežās mēs turpināsim atbalstīt Latvijas uzņēmējus.

Un pēdējais. Atļaujiet man nepiekrist opozīcijai! Ja mēs runājam par mūsu pilsoņiem, kas ir ebreju izcelsmes, tad mēs šeit nerunājam par kompensācijām un par atbildību holokausta sakarā. Ne Latvijas armija, ne Latvijas valsts nevar uzņemties un nekad tai nav jāuzņemas atbildība par holokaustu, bet mūsu uzdevums ir veicināt taisnīgumu. Es domāju, tas ir tikai taisnīgi, ka, teiksim, sinagoga neatrodas Latvijas valsts īpašumā, bet atrodas ebreju kopienas īpašumā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Aināram Šleseram. Arī deputāts Šlesers runās septiņas minūtes.

A.Šlesers (PLL frakcija).

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs! Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Ekselences! Dāmas un kungi! Šodien, diskutējot par ārpolitiskajām prioritātēm, viennozīmīgi mums visiem ir radies priekšstats, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Latvija ir veiksmīgi attīstījusies, izvēloties pareizos virzienus. Tātad „Eiropas Savienība” un „NATO” – šie ir tie divi jēdzieni, kuri no šīs tribīnes ir izskanējuši visvairāk. Bet mums ir jāapzinās, ka 2004.gadā, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs kļuvām par pilntiesīgiem dalībniekiem. Līdz ar to ir radusies pilnīgi jauna situācija, ka mums nav vairs jācīnās par iestāšanos, mums ir jācīnās par Latvijas nacionālajām interesēm.

Jāteic, ka ārlietu ministra ziņojums šodien bija tiešām pietiekami izvērsts, tika runāts par daudzām būtiskām lietām. Tikai, skatot šo dokumentu, man jāpiekrīt arī iepriekš izteiktajam pārmetumam, ka, šķiet, šo dokumentu tiešām ir gatavojuši daudzi ierēdņi, kuri mēģinājuši šajā dokumentā ielikt maksimāli daudz informācijas, atsevišķās vietās praktiski nepasakot neko.

Es gribu runāt par jautājumu, kas skar divpusējās ekonomiskās attiecības. Man šķiet, ka mums visiem ir skaidrs, ka šodien Latvijai ir jāveido divpusējās ekonomiskās attiecības ar daudzām valstīm, precīzi nosakot, kādas ir mūsu intereses.

Mēs redzam, cik veiksmīgi šodien strādā Lietuvas valdība ar premjeru priekšgalā, kurš pats personīgi ir uzņēmies atbildību par konkrētu investīciju piesaisti. Viņš brauc uz daudzām pasaules valstīm, arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, runā ar konkrētām kompānijām, piedāvā konkrētu darbu, iespējamās investīcijas Lietuvā un realizē daudzus projektus.

Man šķiet, tas, kas būtu valdībai jāpārdomā... Iespējams, ir jādod lielākas pilnvaras, pirmkārt, premjeram, otrkārt, jāuzņemas pašai valdībai... Es domāju, ka premjeram ir jābūt par galveno valdības pārstāvi, kas realizē investīciju piesaistīšanu valstij sevišķi būtiskiem, stratēģiskiem, lieliem projektiem.

Ārlietu ministram, man šķiet, būtu jābūt arī otram galvenajam cilvēkam, kas valdībā cīnās par ārējiem ekonomiskajiem sakariem, jo viņš brauc uz daudzām valstīm. Ir ārkārtīgi svarīgi runāt par šīm ekonomiskajām Latvijas interesēm.

Es domāju, ka sadarbība ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru tiešām ir jāveic tā, lai Ekonomikas ministrija un Ārlietu ministrija strādātu kā vienots veselums un lai cilvēki pat nesaprastu, kur beidzas viena un kur sākas otra... Jo mums ir vienotas nacionālās intereses, par kurām mums ir jāiestājas.

Vienlaicīgi ir jāsaka: kā tad mēs veidosim šīs divpusējās ekonomiskās attiecības? Un man tiešām jāizsaka dokumenta gatavotājiem pārmetumi attiecībā uz sadaļu, kas skar sadarbību ar konkrētām valstīm. Es skatos, ka, piemēram, Dānijai, Īslandei un citām valstīm tur ir atvēlēta tikai viena neliela rindkopa. Ja mēs paskatāmies... Mēs rakstām, ka mēs sadarbosimies, piemēram, ar Norvēģiju. Latvijas un Norvēģijas attiecībās politiski svarīga ir veiksmīgā sadarbība starptautisko drošības spēku misijā Afganistānā. Ekonomikas jomā augstu vērtējami Norvēģijas finanšu instrumenti un Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumentu ietvaros Latvijā realizētie projekti. Un nepieciešams turpināt tikpat aktīvi savstarpējo projektu īstenošanu arī nākamajā finanšu periodā 2009.–2014.gadā.

Viss! Tas ir viss, kas pateikts par sadarbību ar šo valsti!

Es domāju, ka jābūt daudz precīzākai analīzei un jānosaka, kādu sadarbību mēs gribam ar Norvēģiju, ar Zviedriju, ar Dāniju, ar Lietuvu, ar Igauniju, ar Krieviju, ar Baltkrieviju... Ir jābūt konkrētiem projektiem! Man šķiet, ka šī krīze, kurā arī Latvija nokļuva tad, kad visa pasaule tika ierauta šajā lielajā nelaimē... Mēs redzam, kurās nozarēs attīstība ir notikusi daudz veiksmīgāk, nekā daudziem šķita pat iepriekš, un kur tiešām mēs piedzīvojam ievērojamu kritumu.

Man šķiet, ka... Redzot to, ka Latvijas ģeogrāfiskā pozīcija ir ārkārtīgi veiksmīgi nostrādājusi, attīstot tranzīta nozari, kas krīzes laikā turpināja audzēt apgrozījumu, piesaistīt jaunas kravas, pakalpojumus, un, kā jau izskanēja šeit, arī veiksmīgā sadarbība ar Amerikas Savienotajām Valstīm, mums būtu nepieciešams skaidri nodefinēt, ka mums ir jāinvestē Latvijas infrastruktūrā, lai Latvijas ģeogrāfiskā vieta kļūtu vēl interesantāka starptautiskajiem partneriem. Tātad divpusējās ekonomiskajās attiecībās mums ir jāstrādā tā, lai Latvijā ienāktu pēc iespējas vairāk ārvalstu kapitāla.

Vienlaicīgi ir jāsaka: jā, ģeogrāfiski mēs atrodamies starp Igauniju un Lietuvu, bet šodien attālumu vairs nemēra tikai metros. Attālumu mēra arī tā, cik ātrā laikā uz konkrēto valsti var nokļūt. Man šķiet, ka Latvijai pēdējo gadu laikā ir izdevies par vairāk nekā 600 procentiem palielināt pasažieru plūsmu, kas Latviju ir sasniegusi. Man šķiet, ka pēc iespējas ātrāk valdībai vajadzētu realizēt to lēmumu, kas tika pieņemts iepriekšējā gada pavasarī, par jauna termināļa būvniecību Rīgas lidostā, lai mēs varētu savienot Rīgu ne tikai ar kaimiņu reģioniem, bet arī ar Āzijas valstīm, ar Indiju, ar Ziemeļameriku, jo tādā veidā Latvija kļūtu par tiešām reālu finanšu un biznesa centru šajā reģionā, un šie savienojumi mums ir ārkārtīgi svarīgi.

Un, ja mēs apskatām to, kā mēs draudzēsimies, tad, protams, ir jārunā par to, ka ārpolitikā ir jāapzinās, ka mēs esam arī konkurenti, ne tikai partneri. Man šķiet, ka šodien pasaulē ir vairāki tādi pozitīvi piemēri, kur mazas valstis vai mazas pilsētas ir labi pazīstamas. Mēs varam runāt par Singapūras piemēru. Neliela valsts, bet par to runā visa pasaule – starptautisks biznesa un finanšu centrs ar milzīgu ostu. Mēs zinām, kā ir attīstījusies Honkonga, stratēģiska vieta, starptautisks biznesa un finanšu centrs Eiropā – Holande – ne tā lielākā valsts, bet tur ir lielas ostas, milzīga lidosta, savienojumi. Un tā tālāk. Man šķiet, ka valdībai, runājot par ārpolitiku, ir skaidri jādefinē, kādus biznesa projektus mēs gribam realizēt.

Un visbeidzot. Runājot par Amerikas Savienotajām Valstīm, – jā, Amerika ir un paliek mūsu stratēģiskais partneris, bet laikā, kad šodien mēs domājam, kam pārdot „Parex banku”, kāpēc valdība nevarētu pieņemt lēmumu un pateikt: „Mēs vēlamies palielināt finanšu konkurenci šajā reģionā. Mēs runāsim ar Amerikas Savienoto Valstu valdību par to, lai „Parex banka” tiktu pārdota Amerikas Savienotajām Valstīm kādai no lielajām bankām.” Un tādā veidā mēs varētu, palielinot konkurenci, tiešām stiprināt Latvijas ekonomiku un arī ekonomisko sadarbību ar stratēģisko partneri – Ameriku.

Tā ka es aicinu ārlietu ministru un valdību kopumā pirmām kārtām padomāt par to, kā mēs varam tiešām pēc iespējas aktīvāk realizēt mūsu ekonomiskās intereses visās tajās valstīs, ar kurām mums ir sadarbība.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Vienotība”).

Prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministri! Kolēģi!

Man šķiet, ka Latvija jau ir pietiekami ilgu laiku gan Eiropas Savienības, gan arī NATO dalībvalsts, lai virkni nozīmīgu ārpolitikas jautājumu mēs uzticētu... lai lemtu tā, kā to nosaka šīs lielās organizācijas. Īstenībā, manuprāt, tas nozīmē, ka mūsu ārlietu sektoram ir ļoti laba iespēja tos resursus, kas ir ārlietu sektora rīcībā, fokusēt uz šaurākiem, ne pašiem plašākajiem jautājumiem, kas tieši mums ir būtiski, kas tieši Latvijai ir ārkārtīgi būtiski.

Es aicinu vairāk runāt, piemēram, par ekonomikas fokusu vai par koncentrēšanos uz tiem ekonomikas jautājumiem, kas ir saistīti ar Latvijas iziešanu no krīzes stadijas ekonomikā, un arī, kā Rotberga kungs un vēl citi kolēģi pieminēja, uz attīstības sadarbību.

Latvijā ir vesela virkne ļoti labu diplomātu. Latvijas diplomāti ir mācējuši vēsturiski skaidrot un pierādīt okupācijas seku ietekmi uz Latvijas vēsturiskajiem apsvērumiem. Latvijas diplomāti ir spējuši padarīt ļoti daudz, lai mēs būtu gan NATO, gan ES biedri, bet laiks ir mainījies. Desmit gadi ir pagājuši. Vairāk nekā 10 gadi ir pagājuši. Un šobrīd tik tiešām man šķiet, ka ir būtiski, lai šī diskusija, kurā tautas kalpi, tautas priekšstāvji izsaka savu vīziju par to, kā kam būtu jābūt tālāk... Es uzskatu, ka ir ļoti būtiski, lai ārlietu sektors, lai ārlietu politika... jo diplomātija jau nav tikai un vienīgi galvenais virzītājs. Diplomātija nav ārlietu politika. Ir būtiski, lai ārlietu politika tiktu fokusēta uz to, lai kā pirmā prioritāte ārlietās izvirzās tieši mūsu ekonomikas intereses. Un tas ir izdarāms.

Otra lieta – attīstības sadarbība. Par to jau kolēģi pieminēja. Un daudzi kolēģi varbūt arī ārpus šīs tribīnes un ārpus šīm telpām ir teikuši, ka attīstības sadarbība jau vienmēr balstās pārsvarā uz naudu, uz tiem līdzekļiem, ko mēs varam tām valstīm, kam ir nepieciešams, piedāvāt, lai palīdzētu. Bet, godīgi sakot, es domāju, ka nav tā, ka tikai uz naudu balstās šī politika. Ja mēs skatāmies uz austrumiem no Latvijas vai, pareizāk sakot, uz dienvidaustrumiem no Latvijas, mēs redzam, ka nav nemaz tik daudz valstu, kuras vēlas attīstīt savu nākotni, balstoties uz demokrātiju. Mēs redzam, ka ukraiņu demokrātija ir iebuksējusi, mēs redzam Moldovu, kur nemaz tik viegli neiet ar demokrātijas procesiem. Un mēs redzam Gruziju. Gruzija kā tāda viena saliņa, demokrātijas saliņa, ir daudz sasniegusi. Bet arī tur ir vesela virkne problēmu. Latvija, jūs redzat, ir tāda kā robeža – demokrātisko valstu ārējā robeža; demokrātija aiz mums tālāk ir ļoti retās vietās. Es uzskatu, ka mums ir jāvelta ārlietu sektoram ļoti daudz uzmanības un pūļu, lai tieši mūsu partneriem, kam mēs varam palīdzēt un kas veido demokrātisku attīstību, mēs arī varētu palīdzēt. Kaukāza reģionā ir trīs valstis. Mēs labi zinām to. Un tas ir konfliktu ļoti plosīts reģions. Ja Latvijas ārlietu sektors varētu fokusēties uz to, lai, piemēram, risinātu Kalnu Karabahas problēmu, palīdzot Eiropas diplomātiem, palīdzot varbūt ar kaut kādiem starptautiskiem risinājumiem, mēs noteikti varētu panākt šajā reģionā krietni labāku sadarbību starp Kaukāza valstīm un tādējādi visa reģiona attīstību.

Otra lieta, ko es saskatu. Mēs visi labi zinām, ka pirms diviem gadiem Gruzijā bija karš. Mēs visi labi zinām, ka 20 procenti Gruzijas teritorijas ir okupēta. Mēs labi zinām, ka gandrīz pusmiljons cilvēku nevar atgriezties savās mājās. Tur tiek realizēta etniskā tīrīšana. Paralēli mēs labi zinām, ka Krievija ar Eiropu ir noslēgusi vienošanos, ir tas Sarkozī un Putina līgums, kurš netiek pildīts. Es uzskatu, ka mūsu ārlietu sektoram, lai vai cik tas dažreiz būtu neērti, bet... uz tā fona, ka uzlabojas mūsu attiecības ar Krieviju, reizēm mums ir jāmāk ne tikai ērtas un tikai sev izdevīgas lietas runāt ar Krieviju, bet ir jāmēģina piepalīdzēt arī mūsu kolēģiem. Un mums ir jāmēģina... mūsu ārlietu sektoram ir jāmēģina panākt to, lai šie līgumi, kas paredz to, ka Gruzijas teritorija tiek atbrīvota no okupācijas karaspēka, tiktu praksē realizēti. Es uzskatu, ka mums ir jāpiepalīdz realizēties tai Saakašvili kunga iniciatīvai, ka problēma starp Krieviju un Gruziju ir risināma mierīgā ceļā. Nevis kara, bet mierīgā ceļā! To visu var izdarīt. Mūsu ārlietu sektoram uz to sava uzmanība būtu jāfokusē.

Un visbeidzot es apgalvoju, ka ne jau Gruzija nav gatava iestāties NATO. Tieši otrādi! Rietumi nav gatavi paspert to solīti pretī Gruzijai. Un arī šajā ziņā mūsu ārlietu sektoram ir daudz ko darīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es gribu runāt tikai par vienu konkrētu tēmu. Tā ir: Saeimas, likumdevēja, loma ārpolitikas izstrādē un īstenošanā. Ārpolitikai ir ārkārtīgi svarīga pēctecība. Kad valsts uzņemas saistības, tās ir tieši valsts saistības, nevis konkrētas valdības, konkrētas partijas vai konkrēta ministra saistības. Valdības mainās, ministri nāk un iet, bet atbildīgai valstij jāpilda savas saistības. Tieši to mēs saprotam ar uzticamību. Mums jābūt uzticamam partnerim. Jau vairāki runātāji šodien atzīmēja, ka ārlietu ministra uzstāšanās bija interesanta, bet diezgan pavirša un tehniska. Un tas lielā mērā attiecas arī uz mūsu stratēģiju un mūsu izpratni par Eiropas Savienību. Nevar teikt, ka mums nav pārdomātas pozīcijas. Daudzās jomās tā ir. Bet tā ir fragmentāra, un tā ir reaktīva. Vai mēs esam spējīgi izstrādāt proaktīvu pozīciju? Vai mēs iestājamies par tālāku harmonizāciju, par tālāku Eiropas Savienības integrāciju? Ja jā – tad kurās jomās? Uz visiem šiem jautājumiem nevar atrast atbildi tikai izpildvaras līmenī. Tas ir politisks jautājums, tas ir stratēģisks jautājums, un ar to jānodarbojas Saeimai, likumdevējam.

Vārdu sakot, kāda Eiropas Savienība atbilst Latvijas nacionālajām interesēm?

Nevar teikt, ka Saeima nepiedalās ārpolitikā. Mēs piedalāmies arī tieši. Es gribu atgādināt to, par ko šodien vispār netika runāts. Ir vesela virkne Latvijas Saeimas delegāciju starpparlamentu asamblejās, parlamentārās asamblejās. Diemžēl šīs delegācijas diezgan bieži tiek uzskatītas tikai par tādu kā politiskā tūrisma paveidu. Bet tas ir atkarīgs no mums, cik bieži mēs vispār par to runājam tepat, mūsu Saeimā, mūsu sēdēs, cik nopietni mēs paši to uztveram. Ja mēs paši to neuztversim nopietni, tad, protams, arī sabiedrība un mediji to neuztvers nopietni.

Protams, mums vairāk jāprasa no Ārlietu ministrijas. Godīgi sakot, es neesmu pilnībā apmierināts ar to, kā šīsdienas debates ir organizētas. Mēs noklausījāmies garu uzstāšanos, tad mēs uzstājamies un beigās ārlietu ministrs varbūt liks mums atzīmes. Teiks – nu, tas bija labi, tas nebija pārāk labi, tā tam nav jābūt... Mums ir jāuzdod jautājumi, mums jābūt tiesībām prasīt konkrētas atbildes uz mūsu konkrētajiem jautājumiem, jo ārlietu ministrs nepārstāv savu politisko partiju. Godīgi sakot, es esmu drusciņ sarūgtināts, ka ministrs uzskatīja par nepieciešamu savas uzrunas pašā sākumā uzsvērt savu partijisko piederību. Tas nav būtiski! Ārlietu ministrs pārstāv valsti. Un pārstāv visus valsts pilsoņus, visus iedzīvotājus. Tātad – mums ir jāprasa vairāk.

Bet, lai to prasītu, mums ir jābūt spējīgiem piedalīties ārpolitikas izstrādē. Un šeit galvenais, manā skatījumā, ir atbildība. Vai mēs esam pietiekami profesionāli un pietiekami atbildīgi, lai patiešām prasītu to lielāko līdzdalību ārpolitikas veidošanā un īstenošanā?

Saeima, parlaments, nedrīkst darboties kā nevalstiska organizācija vai politiska grupa. Diemžēl tā gadās. Mēs redzam, ka, tiklīdz kaut kas parādās televīzijā, mēs uzskatām par nepieciešamu reaģēt, uzreiz parādās kaut kādas deklarācijas projekts, mēs kaut ko nosodām, kaut ko atbalstām, un tad mēs esam apmierināti, ka esam izteikušies. Mēs savu darbu it kā esam padarījuši. Nē, tā tas nav! Jo parlamentam nav jādarbojas un tas nedrīkst darboties tādā garā.

Mums ir jābūt spējīgiem izstrādāt ilglaicīgu stratēģiju, efektīvu stratēģiju, un tās faktiski ir šīs divas viena uzdevuma sastāvdaļas. No vienas puses, mums nav jāpaļaujas uz mūsu ārlietu resora profesionālismu, ko es nekādā gadījumā negribētu apšaubīt. Patiešām mūsu diplomātiem, kā saka, gods kam gods, šo divdesmit gadu laikā ir izveidojies ļoti profesionāls diplomātiskais dienests, bet tomēr diplomāti nevar rīkoties paši par sevi. Nevar rīkoties bez stratēģijas, ko izstrādā likumdevējs.

Bet nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt, ka tas ir mūsu uzdevums pašiem paaugstināt savu profesionālismu, savu atbildību, lai mēs ne tikai prasītu šo līdzdalību, bet arī būtu spējīgi līdzdarboties.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pirms mēs turpinām debates, informēju jūs, ka ir atlikušas sešas minūtes līdz pārtraukumam, bet ir saņemts piecu deputātu iesniegums ar lūgumu turpināt sēdi bez pārtraukuma, kamēr... Vai deputāti piekrīt? (No zāles: „Piekrīt! Strādājam!”) Tātad turpināsim sēdi.

Nākamajam vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamais Prezidenta kungs! Cienījamie klātesošie! Ārlietu ministra ziņojumā es tomēr neatradu kaut ko sev ļoti, ļoti būtisku un svarīgu. Latvija nedrīkst ignorēt vienu no globālajām pasaules prioritātēm, un tā ir vides aizsardzība. Tieši no pasaules attīstīto valstu spējas sadarboties šajā jomā ir un būs atkarīga mūsu planētas un arī cilvēces nākotne. Gribas ticēt, ka Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts sevi pieskaita pie attīstīto valstu pulka un neatkarīgi no pašreizējām ekonomiskajām problēmām ir un būs tālredzīga jebkurās starptautiskās debatēs – gan par klimata pārmaiņu mazināšanu, gan ģenētiski modificētu organismu izplatības ierobežošanu, gan par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Latvija ir parakstījusi vairākas starptautiskas konvencijas vides jomā, un es gribētu būt pārliecināts, ka ekonomiskās nedienas nebūs par iemeslu, lai atteiktos no saistībām šajā jomā, kas civilizētā pasaulē tiek uzskatītas par patiesu prioritāti. Te īpaši gribu atzīmēt sadarbību ar Baltijas jūras reģiona valstīm Baltijas jūras vides aizsardzībā. Ziņojumā neietverot sadarbības perspektīvas, vides jomā attiecību veidošanu ar Ziemeļvalstīm, kā arī ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju (un ne tikai), ir ignorēta realitāte.

Sadarbība ir un būs, jo cita ceļa jau mums nav. Un vēl kas. Akcentējot prioritātes sadarbībai ar Lietuvu, Kristovska kungs minēja Visaginas atomelektrostacijas projektu. Cienījamie klātesošie! Visaginas AS projekta līdzšinējās attīstības gaita jau pati par sevi liek domāt par ekonomisko un finanšu avantūru. Neskaršu šeit pat vides aspektu.

Latvijas ekonomika nav tik stipra un valsts tik bagāta, lai šajā projektā – pašā Lietuvā neviennozīmīgi vērtētajā projektā! – iesaistītos un ieguldītu milzu līdzekļus kaimiņvalsts ekonomikā. Jā, jābūt starpsavienojumam ar Zviedriju un Poliju caur Lietuvu, bet ne atomelektrostacijai.

Martā būs Zaļās partijas kongress, kurā paredzētas ļoti plašas debates par šo jautājumu. Esmu pārliecināts, ka neviens Latvijas politiķis nevarēs rēķināties ar drošu Zaļās partijas atbalstu, ja mēģinās uzņemties iniciatīvu šā pusmirušā, avantūristiskā projekta aktualitātes reanimēšanā.

Paldies.

Par zaļu Latviju zaļā Eiropā un pasaulē!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (VL–TB/LNNK frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministri! Godātie kolēģi! Ārpolitikas debates pēc būtības šodien ir pirmais precedents. Ir bijis kaut kas līdzīgs agrāk Latvijas vēsturē, taču, man šķiet, šodien mēs speram pirmo soli tādā virzienā, kādu jau ilgus gadus piekopj civilizētas, daudzus gadu desmitus pieredzējušas demokrātiskas Rietumu valstis. Un pārmetumi par to, ka nav iespējas uzdot jautājumus un atbildēt, ir vietā, bet, es domāju, nākamajā gadā mēs varam pilnveidot šo kārtību.

Es nācu šeit tribīnē, lai minētu divas lietas. Pirmā lieta ir tā, ka es gribu publiski paust paldies visiem diplomātiskā un konsulārā dienesta pārstāvjiem. Man ar viņiem ir bijusi sadarbība, strādājot trīs valdībās par ministru un strādājot jau ceturtajā sasaukumā Latvijas parlamentā, un jāteic, ka tie ir cilvēki, kuri atdod ļoti, ļoti daudz no sava privātā laika un visa pārējā tieši Latvijas valsts labā.

Un man ir aicinājums ārlietu ministram atcerēties, ka ministrs un diplomātiskā un konsulārā dienesta pārstāvji – tie ir kā viena ģimene. Un ikviens no šiem cilvēkiem vispirms jau ir cilvēks un tikai pēc tam – ierēdnis. Ministri nāk un mainās, bet diplomātiskais korpuss turpina strādāt, attīstās, rotē un atkal turpina strādāt. Un, ja mēs pie šiem cilvēkiem, šiem mūsu darbiniekiem pirmām kārtām vērsīsimies vai runāsim kā ar cilvēkiem, mums būs daudzas lietas daudz vienkāršāk saprast.

Otrs mans aicinājums ārlietu ministram – nez kāpēc gribas viņu saukt par aizsardzības ministru – ir turpināt to tradīciju, ko 1997., 1998.gadā aizsāka toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, kad Latvijas Institūtu vadīja Vaira Vīķe-Freiberga, un šī tradīcija bija saistīta ar valsts protokolu. Šī tradīcija darbojas jau 13 gadus, turklāt ļoti veiksmīgi. Un šī tradīcija ir saistīta ar to, ka valsts protokola neatņemama sastāvdaļa ir prasība augstu valsts amatpersonu darba vizīšu programmā iekļaut Okupācijas muzeja apmeklējumu. Šobrīd bijusi tikai viena amatpersona, kura ir izvairījusies ierasties Latvijā dēļ šā muzeja apmeklējuma, vismaz spriežot pēc tā, ko mēs... kādu publiski esam saņēmuši informāciju.

Taču man šķiet, ka šī tradīcija ir pilnveidojama un attīstāma neatkarīgi no tā, kāda ir rocība, vai līdzekļi ir pietiekami vai nav, un šī tradīcija noteikti ir jāsaglabā.

Tie būtu mani divi novēlējumi ārlietu ministram. Veiksmi darbā!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Imantam Parādniekam.

I.Parādnieks (VL–TB/LNNK frakcija).

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamās dāmas! Godājamie kungi! Izcilas ārpolitikas atslēga ir pašapzinīga valsts nacionālo interešu aizstāvība, tātad stingra stāja un gudra politika. Tikai tā var iemantot pat nelabvēļu respektu un cieņu.

Diemžēl kopš Abrenes nodevības akta Latvijas ārpolitikas mugura joprojām nav iztaisnota, bet galva ir piegružota ar domām, kā izpatikt. Ārlietu ministrs savā uzrunā pieminēja deklarāciju par ārpolitikas nostādnēm, kas konsekventi tiek realizēta. Es vēlos atgādināt kādu citu deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kurā rakstīts: „Latvijas Republikas Saeima uzdod Ministru kabinetam noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni. Latvijas Republikas Saeima aicina Krievijas Federāciju turpināt Krievijas Federācijas bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.”

Ir laiks konsekventi realizēt šīs 2005.gadā Saeimā pieņemtās deklarācijas nostādnes – jo īpaši tagad, kad Krievija aktīvi aicina savus tautiešus mājās un izdod šim nolūkam cienīgus finanšu līdzekļus. Latvijas valdības uzdevums un pienākums ir noslēgt starptautiskus līgumus, kas nodrošinātu plašu nepilsoņu repatriāciju, lai tie, kas nespēj pieņemt latvisku Latviju, varētu iegūt mājas, kurās vide ir viņiem piemērota. Šā procesa mērķis ir rūpēties par drošību ne tikai latviešu valstī, bet arī visā Eiropas Savienībā, jo ar tādu nelojālu cilvēku skaitu mēs esam kā Trojas zirgs Eiropas Savienībā.

Ārlietu ministram ir iespēja šo Trojas zirgu aizgādāt pēc piederības un veicināt latviskas Latvijas uzplaukumu, strādājot pie latviešu atgriešanās no svešatnes mājās.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei.

S.Ēlerte (kultūras ministre).

Godātie kolēģi! Labdien, prezidenta kungs! Šodienas ziņojums par Latvijas ārpolitiku ļoti skaidri iezīmē Latvijas ģeopolitiskās identitātes pēctecību. Šī pēctecība bija un būs Rietumi. Tas bija iemesls, kāpēc 1918.gadā dibināja Latvijas valsti un ar atpakaļpiederību šai identitātei atjaunoja Latvijas Republiku 1990.gadā.

Tagad mums ir iespēja līdzdarboties tajā, lai stiprinātu šo Rietumu ģeopolitisko identitāti, stiprinātu to, gan domājot par kopējo Eiropas politiku, gan par to, kāds spēlētājs, cik stiprs spēlētājs būs Eiropa multipolārajā pasaulē, domāt par to, kā atbilstoši globālajiem finanšu tirgiem stiprināt valstu kopību, šos tirgus regulēt. Bet tas nav vienīgais veids, kā mēs varam stiprināt Eiropas identitāti. Lielā mērā, pateicoties austrumeiropiešiem, Eiropas kopējā vēstures izpratnē ir ienākusi izpratne par to, ka ir nepieciešama jauna kopēja Eiropas vēsture, un arī tas ir atzīmēts šajā mūsu ziņojumā par ārpolitiku. Šis gads ir īpaši svarīgs Latvijas nacionālajai identitātei un Eiropas kopējai vēsturiskajai atmiņai un identitātei.

Pirms 70 gadiem no Latvijas tika deportēti tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Pirms 70 gadiem Rumbulā tika noslepkavoti Latvijas pilsoņi, un tagad visā pasaulē ir Holokausta piemiņas diena. Pirms 70 gadiem Litenē, līdzīgi kā Katiņā, padomju okupācijas spēki slepkavoja Latvijas virsniekus. Šie notikumi ir svarīgi, lai mēs stiprinātu savu nacionālo identitāti un atmiņu un kopējo Eiropas identitāti un atmiņu. Daļa no Eiropas identitātes ir kultūra. Kultūra – tāpat kā sports! Kultūra ir tas vēstnesis, kas signalizē cilvēkiem visā pasaulē to, ka šī ir kvalitatīva vide, kur investēt. Šī ir kvalitatīva vide, kur braukt, kur atpūsties, kur atstāt savu naudu.

Mums priekšā ir divi ļoti svarīgi notikumi: Rīgas kļūšana par kultūras galvaspilsētu 2014.gadā un Eiropas prezidentūra 2015.gadā. Visas valstis, kļūdamas par Eiropas prezidējošo valsti, cenšas sevi parādīt kā kultūras valstis ar brīnišķīgāko no iespējamiem kultūras piedāvājumiem.

Bet, man liekas, ir viens pienākums, kas tuvākajos gados mums būs jāpilda šeit, Latvijā. Savulaik mūsu mērķis bija būt pārstāvētiem Eiropā. Nu mums būs jāstrādā tā, lai Eiropa būtu pietiekami pārstāvēta Latvijā. Ja jūs paskatāties Latvijas mediju telpu, tad redzat, ka tajā nedominē Eiropas produkcija. Ja jūs paskatāties Latvijas mediju īpašniekus, tad redzat, ka arvien noteicošāk tajā jomā sāk dominēt Austrumu kapitāls. Ja jūs paskatāties afišas uz ielām, tad redzat, ka tur nedominē kvalitatīvs Eiropas kultūras piedāvājums. Pie tās problēmas risinājuma mums būs jāstrādā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edgaram Zalānam, kurš arī ir lūdzis sev septiņas minūtes.

E.Zalāns (PLL frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātie Saeimas locekļi! Valdības locekļi! Ekselences! Laiks ir īss. Vēlos pieskarties tikai trim problēmām jeb trim lietām. Viena ir Latvijas ārpolitikas principi. Otra – mūsu ārpolitikas plānošanas lietas. Un trešā – ārpolitikas instrumenti.

Mūsu politiskās frakcijas pozīcija attiecībā uz ārlietām ir skaidra – tā ir definēta mūsu programmā un ir izteikta četros vārdos: Latvijas intereses – pirmajā vietā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ikvienam, sākot no Valsts prezidenta un beidzot ar deputātu, ar katru diplomātu jebkurā pasaules malā, pirmais un augstākais princips ir Latvijas valsts sabiedrības, tātad katra cilvēka intereses.

Ārlietu ministrs savas runas sākumā citēja Zigfrīda Annas Meierovica vārdus. Tos pieminēja arī citi. Un tie ir vārdi par laimi, kura jāizauklē Latvijas politiķiem. Kādas tad ir šodienas Latvijas intereses? Kas tad šodien veido to iespējamo Latvijas laimi, kura mums jāsagādā un jāizauklē? Es nosauktu trīs lietas – neatkarība, drošība, labklājība. Mūsu valsts neatkarības atjaunotnes sākuma posmā neatkarība un drošība bija divas galvenās lietas. Mēs esam izdarījuši lielus darbus. Tas lielā mērā ir panākts – mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā un NATO, un tas nozīmē, ka tur mēs nedrīkstam atslābt. Tur mums ir jāstrādā!

Bet īsākajā termiņā, kā es uzskatu, šobrīd mūsu galvenais uzdevums... ārpolitikas uzdevums ir mūsu iedzīvotāju labklājība. To nodrošina valsts konkurētspēja, bet ārpolitikā tas nozīmē biznesa un ekonomisko diplomātiju. Protams, līdz ar to būs investīcijas, eksporta darba vietu vairošana, Eiropas globalizācijas sniegto iespēju izmantošana katra mūsu cilvēka labā. Tas tad arī veidos, vismaz daļēji veidos, to Latvijas laimi, par kuru runājam vispārīgi. Tas to konkretizēs. Un tāpēc tam ir jābūt mūsu galvenajam ārpolitikas vadmotīvam biznesa un ekonomiskajā diplomātijā.

Runājot par ārpolitikas plānošanu, protams, svarīgi ir principi, svarīga ir vīzija jeb, kā citi saka, redzējums, svarīga ir profesionalitāte. Svarīgākie principi, kurus gribu pieminēt, ir pašcieņa, pragmatisms, konsekvence. Tas ir gan attiecībās ar Eiropas Savienību un tālākiem partneriem, gan arī ar mūsu kaimiņiem Austrumos.

Un, neskatoties uz to, ka mūsu valsts politiskais svars pasaulē nav pārāk liels, mums ir tiesības un pienākums saglabāt savu ārpolitiku, parādīt savas nianses un ienest tajā savus īpašos akcentus, jo mums ir īpaša demokrātijas un valstiskuma atjaunošanas pieredze. Mums ir pieredze, kā mēs iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO, iekšpolitiski mums ir reģionālās reformas pieredze. Šodien mums ir pieteikts viedoklis par federālas Eiropas iespējamību. Ar to ir jādalās, par to ir jādebatē!

Latvija nevar vienmēr kūtri un diezgan pasīvi pieslieties kopējai Eiropas pozīcijai vai vienkārši nespēt adekvātā laikā paust konkrētu savu pozīciju, kā tas notika, piemēram, nesenajā Baltkrievijas gadījumā. Atsevišķās jomās mēs varam būt gan eksperti, gan līderi.

Protams, paužot viedokļus, Latvijas ārpolitikā svarīgi ir pareizās proporcijās sabalansēt gan savas vērtības, gan savas intereses, un mēs nedrīkstam par cilvēktiesību pārkāpumiem klusēt, kā izvēlējusies šī valdība, taču vienlaikus mums ir jābūt pietiekami gudriem un inteliģentiem savās attiecībās ar kaimiņiem, nezaudējot komunikāciju kanālus, nezaudējot sadarbības iespējas.

Mūsu politiskā frakcija un partija uzskata, ka Latvijas ārpolitika būs veiksmīga tikai tad, ja būs trīs lietas.

Pirmkārt, ja tai piemitīs ilgtermiņa skatījums. Otrkārt, ja tā būs precīzi, efektīvi koordinēta. Treškārt, ja ārlietām būs atvēlēts pietiekami daudz resursu.

Tātad, pirmkārt, mēs liekam priekšā valdībai sagatavot nevis pārskatu par viena gada iespējamo darbu un dažas idejas par to, kas ir bijis un ko darīs šogad, bet nodrošināt jaunas, ekspertu un praktiķu izdebatētas, ārpolitikas pamatnostādnes... veikt pamatnostādņu izveidi vismaz pieciem gadiem, kā tas bija laikam tad, kad strādāja Pabrika kungs, – tas bija no 2006. līdz 2010. gadam. Līdzīgas nostādnes.

Mūs pārāk neinteresē ierēdņu sagatavots redzējums, kur ir novērojamas dažas dīvainības, kad tuvākajām valstīs veltītas trīs rindiņas, bet ļoti tālām – veselas lappuses. Mēs domājam, ka viedoklim ir jābūt politiskam un pietiekami izdiskutētam.

Otrkārt. Es uzskatu, ka, neskatoties uz to, ka ārpolitika, protams, ir visas valdības jautājums, mēs nedrīkstam nonākt situācijā, ka varbūt ministra personības vai kādu citādu citu iemeslu dēļ veidojas situācija, ka mēs pamanām piecas dažādas ārpolitikas – ārlietu ministra ārpolitiku, aizsardzības ministra ārpolitiku, premjera un prezidenta ārpolitiku, Saeimas spīkeres ārpolitiku. Es nesaku, ka tās ir sliktas, es saku, ka jābūt ir vienai un vienotai politikai.

Piemērs ir gatavošanās prezidentūrai 2015.gadā. Esmu par to jau debatējis, tikai atkārtošu: ir zināms mulsums par to, kādā veidā divas ministrijas... vai prezidenta biedrs, šobrīd Pabrika kungs... un ārlietu ministrs kopīgi tiešām spēs sagatavot mūs tā, lai mēs šo unikālo iespēju, kas ir dota šobrīd vienreiz, nepalaistu garām.

Treškārt. Mums ir nepieciešami instrumenti, ar ko veidot Latvijas ārlietu politiku. Ārlietu ministrs ļoti labi pateica. Viņš teica: jāveic praktiskās darbības! Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ārpolitiku nevar veidot un praktiskās darbības veikt tikai ar tīru sirdi un skaidru ūdeni vien. Dažu gadu laikā ārlietu budžets ir apcirpts no 41 uz 26 miljoniem. Ir atlaisti vairāk nekā 100 augstas klases profesionāļi un talantīgi diplomāti. Attīstības sadarbībai ir piešķirti smieklīgi 269 lati... Kā teica laikam Rotberga kungs, ir tukšs budžets... nē, ir 269 lati. Latvijas tēla veidotājam – Latvijas Institūtam – ir iedalīti pārdesmit tūkstoši. Šāda resursu politika skaidri parāda, pretēji ārlietu ministra paustajam, pretēji tam, ka mēs veltām ārpolitikai veselu sēdi ar debatēm... Es uzskatu, ka Dombrovska valdībai ārlietas pagaidām nav prioritāte. Ārlietu ministram ir nevis jācer, kā viņš teica, ka valdība iedos naudu, bet par to aktīvi un neatlaidīgi jācīnās. Vienlaicīgi, protams, mums jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas tiešām strādā joprojām Latvijas ārpolitikā diezgan spiedīgos materiālos apstākļos.

Un es nobeigumā varu teikt, ka bez pietiekamiem instrumentiem, ar neskaidru vīziju un vairākiem savstarpēji konkurējošiem ārpolitikas veidošanas poliem mēs nesagādāsim, neizauklēsim šodien vairākkārt pieteikto Latvijas laimi, kuru no politiķiem gaida Latvijas tauta.

Tāpēc es aicinu gan ārlietu ministru, gan valdību, pirmkārt, nekavējoties uzsākt darbu pie ārpolitikas stratēģijas vismaz pieciem gadiem, otrkārt, koncentrēt ārpolitikas rīcības pilnīgi skaidrā un efektīvā vienā vektorā un, treškārt, vai nu ar reformām pārvaldībā, vai – vēl labāk! – ar atbilstošu budžetu nodrošināt Latvijas ārpolitikas realizāciju.

Nobeigumā, tā kā debates iet uz beigām, es aicinu ārlietu ministru atbildēt uz tiem priekšlikumiem, jautājumiem, kuri šeit ir izskanējuši.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Klāvam Olšteinam.

K.Olšteins (frakcija „Vienotība”).

Labdien, augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Labdien, Saeimas priekšsēdētājas kundze! Labdien, ministri! Cienījamās deputātes un deputāti! Es šīsdienas debatēs gribu pieskarties tādam būtiskam jautājumam kā enerģētika.

Enerģētika nākotnē kļūs un jau šodien pēc būtības ir kļuvusi par ārpolitikas ieroci. Tas būs ierocis, kas nākotnē noteikti nogalinās ne vienas vien valsts ekonomiku, ja par to netiks domāts pragmatiski, ja par to netiks domāts, raugoties caur nākotnes skatījuma prizmu.

Arī Latvijai var būt šāds drauds nākotnē, tāpēc jau šodien mums ir jārunā un jādomā par to, lai Latvija nebūtu enerģētiskā sala Eiropas Savienībā, lai Latvija nebūtu enerģētiskā sala pasaulē.

Šodien, neesot Krievijas gāzei, neesot Krievijas elektroenerģijai, mūsu valsts pēc būtības nevar runāt par ekonomikas attīstību, par ražošanas attīstību, par enerģētisko neatkarību. Tādēļ, manuprāt, būtu jādomā un jārunā arī par alternatīviem enerģētikas projektiem. Es nevaru piekrist citu kolēģu teiktajam saistībā ar Visaginas atomelektrostaciju, jo, kā zinām, pavisam nesen savu darbību ir apturējusi Ignalinas atomelektrostacija. Tas pēc būtības pilnībā izslēdza Latvijai enerģijas piegādi no alternatīviem enerģijas avotiem. Šodien esam pilnīgi atkarīgi no Krievijas enerģijas.

Tādēļ Latvijai un Latvijas politiķiem būtu skaidri jāpasaka, ka Baltijas vienotības vārdā mēs aizvien esam uzticīgi mūsu partneriem, paužam vislielāko atbalstu Visaginas atomenerģijas stacijai tepat kaimiņos – Lietuvā.

Tas uzreiz novērstu bažas saistībā ar izskanējušo informāciju par Kaļiņingradas atomelektrostacijas iespējamo būvniecību un Latvijas atbalstu tai. Es uzskatu, kas tas ir pilnīgi neiespējami. Mums ir jāatbalsta kaimiņvalsts izvirzītā enerģētikas politika. Tikai tad mēs varēsim runāt par sašķidrinātās gāzes termināli Rīgā, ja mēs šādā veidā spēsim atbalstīt Lietuvu un Igauniju un kopēji kā Baltijas valstis varēsim uzsākt enerģētiskās neatkarības kursu Eiropas Savienībā. Tieši tikpat būtisks jautājums ir starpsavienojums starp Latviju un Igauniju un citām valstīm, lai mēs varētu runāt par alternatīviem enerģijas piegādes avotiem, lai Latvija kādā dienā nekļūtu par ierobežotu enerģijas salu.

Tikpat būtisks jautājums ir energoefektivitāte. Šodien mums dod Eiropas Savienība un citas valstis ļoti lielu iespēju attīstīties energoefektivitātes virzienā – gan siltumenerģijas ekonomēšanā, gan arī elektroenerģijas ekonomēšanā. Tas ir ļoti būtiski, un šie instrumenti mums ir jāizmanto, jo tikai tādā veidā mēs varēsim runāt par racionālu līdzekļu izlietošanu nākotnē.

Tikpat būtisks izaicinājums mums nākotnē saistībā ar dalību Eiropas Savienībā būs trešās enerģētikas paketes ieviešana. Ir runa gan par energoapgādes tirgus liberalizēšanu, gan par dabasgāzes apgādes tirgus liberalizēšanu, šos tirgus būtiski izkristalizējot un ļaujot šo tirgu piegādes avotiem būt dažādiem.

Tās, manuprāt, ir būtiskākās enerģētikas prioritātes. Un, kā jau iepriekš savā runā teicu, enerģētika nākotnē noteikti būs viens no būtiskākajiem ārpolitikas ieročiem. Un šos ieročus mums pašiem būtu jāspēj prognozēt un izmantot, lai Latvijas valsts nākotnē plauktu un zeltu.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (VL–TB/LNNK frakcija).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Visi pārējie cienītie kolēģi! Dāmas un kungi!

Iepriekšējās Saeimas – 9.Saeimas – laikā Zaļo un Zemnieku savienība mani izvirzīja NATO Parlamentārajā Asamblejā, un tur es darbojos visus četrus gadus. Es gribu teikt šeit tos vārdus, ko lietoja laikam Šķēles vai Ulmaņa kungs, ka mums jāpamāca ir arī grandi... Es tiešām biju tas, kas tos grandus pamācīja, bet tikai šeit, Saeimā, un Ārlietu ministrijā, un valdībā tas izsauca ārkārtīgi lielu nepatiku pret mani. Tie, kas atceras 2007.gadu, tie atceras arī to, ka mani gribēja tūlīt netīrā veidā noņemt no NATO Parlamentārās Asamblejas.

Nu ko tad tur es viņiem pateicu?

Pirmām kārtām es vienmēr esmu aizstāvējis Latvijas intereses. Es teicu, ka Saeimā mana frakcija, kur es esmu, un arī tad, kad es biju bezpartejiskais... ka mēs vienmēr balsosim par to, ka latviešus, latviešu karavīrus, atbalstīsim viņus cīņā finansiāli un materiāli, lai viņi Afganistānā karotu, jo arī NATO aizstāv mūs. Bet es pamācīju viņus arī. Es teicu, ka mēs savā zemē dzīvojam jau vismaz 2000 gadus, ka 20.gadsimta sākumā mums bija liels dzejnieks Rainis, kurš mūs mācīja:

„Zudīs tavas jaunās dienas,

Zudīs tūkstoš jaunās dzīves,

Tava tauta nezudīs,

Ja tu iesi mirt par savu tautu.”

Un mums par laimi 20.gadsimta sākumā bija daudz jaunu cilvēku, kuri bija gatavi mirt par savu tautu un atdeva savas jaunās dzīves. Un tagad jūs, amerikāņi un briti, nesaprotat, ka pasaulē ir simtiem miljonu jaunu islāmticīgo cilvēku, kas ir gatavi atdot savas jaunās dienas un savu dzīvību par savu ticību, par savu pārliecību. Un, ja jūs to nesapratīsiet, tad jūs esat nolemti neveiksmei.

Faktiski es pateicu to, ko Obama atzina pirms gada: „You are doomed to failure.” Labā angļu valodā. Vai, kādu tas sašutuma vilni Latvijā, kas zināja to, izsauca! Grandi! Es kā Latvijas pārstāvis vienmēr varēju runāt, tāpat kā šeit, 5 minūtes, bet Rogozins, laikam arī Ozerovs un vēl kādi citi – tie vienmēr varēja atļauties runāt, cik grib! Tad es vienreiz paņēmu līdzi hronometru, norunāju 5 minūtes un pēc tam, kad runāja... jā, laikam tas bija Rogozina kungs, viņš runāja 9 un 11 minūtes... es prasīju vārdu replikai. Paldies Dievam, iedeva, un es teicu, ka šinī zālē un šinī asamblejā valda dubultmorāle, dubultstandarti: es, Latvijas tautas pārstāvis, kuras karavīri cīnās Afganistānā... Krievija ir tikai partnerattiecībās, tā nav NATO dalībvalsts... tās pārstāvis var runāt 9 un 11 minūtes, bet es – tikai 5 minūtes. Es lūdzu pārtraukt šo dubultstandartu.

Lūk, kādai jābūt stājai! Un es viņus vēl pamācīju, ka starptautiskās tiesības, par kurām jūs runājat arī šeit, Saeimā... kāds varbūt atceras, ka es teicu arī to, ka tās īstenosies pasaulē tikai tad, ja pārākumu un varmācību, kuru uzspiež kādai mazai tautai, visas pārējās tautas un valstis sajutīs kā sāpes, sajutīs kā pārākumu un pārmetumu, kas izdarīts pret sevi pašu. Un, kamēr šādas sajūtas tautām un valstīm nebūs, starptautiskās tiesības nerealizēsies. Un tāpēc to nav arī vēl šodien, tās pastāv tikai uz papīra! Lūk!

Es arī definēju, ka NATO ir jāpaceļas augstākā morālā pakāpē. To jau arī Latvijas žurnālisti neviens šeit, protams, neraksta... nevienu vārdu. Un kas šī augstākā morālā pakāpe ir? Pagaidām NATO mēs ar 5.pantu aizstāvam 27 valstu neatkarību, bet mēs arī zinām, ka visos starptautiskos forumos, tajā skaitā NATO, Eiropas Parlamentā, mīl runāt par tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet NATO vajadzētu uzņemties tagad vadoņa lomu un aizstāvēt tautu pašnoteikšanās tiesības un neatkarīgas valsts tiesību veidošanu tajās valstīs, kur kāda tauta dzīvo un... Klausieties! Es esmu pirmais to pateicis, nav tas nekur starptautiskajā literatūrā!... Kura dzīvo savā etnoģenētiskajā teritorijā, kur tā ir piedzimusi, attīstījusies un izveidojusies kā nācija. Un tas ir NATO pienākums. Un to mūsu Ārlietu ministrija nesaprot. Jo, ja šis princips tieši tāds veidosies un būs, tad mēs būsim droši pasaulē. Droši uz visiem laikiem. Jo vairāk neatkarīgu tautu, jo labāk! Ārlietu ministrijas trūkums ir šī tieksme pēc izpatikšanas. Latvijas beidzamais pārstāvis Romā un Amerikas Savienotajās Valstīs –filoloģijas doktors Spekke – ir pateicis, ka mums, latviešiem, arī ārpolitikā vajag gara brīvību paturēt. Un viņš ir teicis, ka gara brīvība – tā ir īstā, vienīgā vērtība, kuras dēļ vien pasaulē ir vērts dzīvot. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Vienotība”).

Augsti godātais Valsts prezident! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministri! Kolēģi! Dāmas un kungi!

Paldies ārlietu ministram par ziņojumu. Paldies kolēģiem par kopumā saturīgajām debatēm. Es domāju, ka tās bija ļoti vērtīgas. Bet teikšu tikai vienu piezīmi par šeit no tribīnes dzirdēto. No tribīnes tika runāts par Eiropas Savienotajām Valstīm un federālismu, tika citēts Džordžs Vašingtons. Jēdziens „Eiropas Savienotās Valstis” ir ļoti sens, vēsturiski radies termins. Tāpēc, par to runājot, tas nebūtu atraujams no vēsturiskā konteksta, lai neieliktu šajā lietā pilnīgi citu saturu. Un varbūt puspajokam, pusnopietni man ir jāmin 1464.gads, kad Bohēmijas karalis drošības kontekstā pirmo reizi runāja par Eiropas vienotību, aicinot Eiropu apvienoties pret turkiem. Pirmā reize, kad ekonomiskā sakarā vienotas Eiropas vīzija tika izteikta, bija 18.gadsimta sākumā abata Šarla de Sempjēra teiktajā, domājot par Eiropu bez muitas robežām un Eiropas ekonomisku vienotību. Un, godātie kolēģi, par vienotu Eiropu ir runājuši gan Napoleons, gan Džuzepe Garibaldi Itālijas apvienošanas kontekstā, gan arī runāja par Vācijas zemju apvienošanos Viktors Igo 1848.gadā, kad starp Bavāriju un Bādeni pastāvēja muitas robeža... Tiešām tika runāts par Eiropas vienotību, ar to saprotot citas lietas. Tie, kas ir padomju laikā studējuši, ļoti labi zina arī anarhista Mihaila Bulgaņina teikto par vienotu Eiropu. (No zāles: „Jā! Jā!”)

Bet, godātie kolēģi, tas viss ir bijis nesalīdzināmi mazāka kopība un mazāka vienotība nekā tā, kas pastāvēja Eiropas Savienībā jau ilgi pirms Lisabonas līguma. Tā ka nejauksim šos jēdzienus! Un, ja mēs runājam par federālismu, kā tas te izskanēja, tad, atklāti sakot, federālisms nozīmē... federāla Eiropas valsts nozīmē Latvijas Republikas valstiskuma likvidāciju. Un tas noteikti nav ne Latvijas, ne Latvijas tautas un tās labklājības interesēs.

Godātie kolēģi! Latvijas valsts ir vērtība, kas ir jāsaglabā, un nerunāsim par Eiropas valsti, jo, manuprāt, ārpolitikas diskursā, pat ja tas izskan tikai no Saeimas tribīnes, kur deputāti ir ļoti brīvdomīgi savos izteicienos, šādam diskursam nebūtu vietas!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu. (Aplausi.)

Vārds ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ.V.Kristovskis (ārlietu ministrs).

Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Paldies par šo dienu, par šo iespēju ar jums kopīgi veidot valsts ārpolitiku.

Jāteic, ka es saskaitīju 27 debatētājus. Un droši vien, ja es mēģinātu arī izpildīt to, ko kāds deputāts teica, ka man vajadzētu atbildēt uz visiem izvirzītajiem jautājumiem (No zāles: „Nevajag! Nevajag!”), tas būs laikam diezgan grūti.

Un tomēr dažas galvenās lietas es pateikšu un arī mēģināšu atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus varbūt savā runā nevarēju akcentēt tās apjoma dēļ vai arī kuri nav pietiekami tikuši izvērsti Ārlietu ministrijas gatavotajā ziņojumā.

Vēl dažas lietas vai tādas patiesības, kas iezīmē vidi, kurā ārlietas notiek.

Nu, jāsaka tā, ka pasaulē nevienam neko nedāvina. Mēs zinām, ka arī cilvēku starpā tas tā nav. Valstu starpā vēl jo vairāk. Kādreiz valstis iepriekšējos gadsimtos un diemžēl arī šodien vēl joprojām daudzviet attiecības risina ar ieročiem rokās. Tāpēc diplomātija patiesībā ir cita veida – vārdiska saruna, un šīs sarunas kontekstā tiek risinātas valstu intereses. Karo šodien ar vārdiem! Tā ir Latvijas, tā ir Baltijas, mūsu reģiona... tā ir Eiropas Savienības, tā ir Rietumu vērtība.

Taču valstu sāncensība paliek, un, kopumā ņemot, mums ir jāveido labas attiecības. Tāpēc arī šeit izskanējušo viedokļu dažādība, to radikalitāte atšķiras, un mūsu diplomātiem – par to liecina arī viņu vārds „diplomāti” – bieži vien ir jāmeklē ļoti mērena izteiksmes forma. Tāpēc dažkārt arī šie mūsu formulējumi kādam varētu šķist varbūt pārāk... pārāk noapaļoti.

Cienījamie kolēģi! Es domāju, šī diena parādīja, ka mēs tiešām esam spējīgi veidot kopēju ārpolitiku. Un es teikšu tā: tā jau visu laiku ir tikusi veidota. Domāju, ka šīs ir debates, kas turpmāk būs katru gadu, jo tās patiesībā palīdz veltīt vairāk laika un apkopot tos viedokļus, kas dažkārt komisiju darbā, kad tiek aicināts ārlietu ministrs vai ministrijas pārstāvji, jau izskan... kad tiek uzdoti jautājumi un tiek saņemtas atbildes. Domāju, šodien mēs redzējām, ka Ārlietu ministrijai patiesībā ir jābūt ļoti plašai, ar plašu kompetenci, ar lieliem resursiem, ar lielu pārstāvību pasaulē, ar spēju izsekot līdzi notikumiem un ar spēju piedalīties tajās debatēs, kas daudzkur notiek gan reģionā, gan Eiropas Savienībā.

Tāpēc, manuprāt, šodien mēs redzējām arī to, ka visdažādākajos jautājumos par stratēģiju, par Latvijas izaicinājumiem, par Latvijas interesēm mūsu starpā, visu politisko partiju starpā, domstarpību nav.

Es domāju, ka visi mēs vēlam veiksmīgu mūsu valsts attīstību, un tāpēc es pilnībā piekrītu, ka tie jautājumi, kuri saistīti ar Eiropas Savienības prezidentūru, ar Afganistānu, ar citiem šādiem mērķiem mūsu kopējās drošības un ekonomiskās politikas ietvaros, mums domstarpības neizraisa.

Jā, šeit varbūt parādījās arī jaunas dimensijas, kas liecina par to, ka ārpolitika, protams, nav skatāma gada izpratnē. Tā ir jāskata vidējā un ilgtermiņā. Ne velti mums ir jāspēj domāt par to, kādi būs starptautiskie procesi 2020., 2030. vai 2050.gadā. Un tieši tāpēc varbūt, kā te jau tika pieminēts, Ķīna, Indija vai Amerikas Savienotās Valstis noteiks to, kāda būs pasaules kārtība. Un tieši tāpēc arī mums ir jāpatur prātā, kā Latvija varētu atrast savu vietu šajā pasaules kārtībā.

Šeit tika uzdoti konkrēti jautājumi par to, ka Krievijai jāizved karaspēks no Gruzijas. Jāsaka, ka Latvija visu laiku ir uzturējusi šo prasību un Latvija ir atbalstījusi Gruzijas kopējo suverenitāti un nedalāmību.

Es domāju, ka pilnīgi pamatoti tika runāts par nāciju nacionālo pašapziņu Eiropā. Jā, Latvija ir nacionāla valsts.

Šeit tika daudz runāts par ekonomiskajām prioritātēm. Neapšaubāmi, es domāju, arī ekonomikas ministra piedalīšanās debatēs parādīja to, ka mēs meklējam ceļus, kā ierobežotu resursu situācijā maksimāli apvienot visas institūcijas, uzņēmējus, kas ir ieinteresēti pozitīvu rezultātu sasniegšanā.

Daudzes kungs, deputāts Daudze, uzdeva jautājumu, kas arī ir ļoti konkrēts, – par Eiropas Savienības prezidentūras finansējuma aplēsēm. Jā, tiešām ir rakstīts – 45–100 miljoni, bet ir vesela virkne līdzšinējo aprēķinu, kas ir saistīti ar to, kāda ir iepriekšējā valstu pieredze finansējuma sakarā, un tikai šajā gadā īsti tiks sastādīts viss Eiropas Savienības prezidentūras pasākumu plāns – pasākumi gan Latvijas iekšienē, gan arī ārpus tās robežām. Vadoties pēc tā, mēs jau 2012.gadā varēsim runāt par diezgan precīzu skaitli. Tas būs atkarīgs no tā, kādas būs Latvijas iespējas, kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība, bet šajā brīdī mēs zinām, ka aptuveni tāds ir šis mērķis.

Par Austrumu robežas demarkāciju. Jā, arī šajā sakarā jāteic, ka uz priekšu varēsim virzīties atkarībā no tā, cik lieli būs pieejamie finanšu līdzekļi. Pašreiz ir paredzēti 4,6 miljoni latu Latvijas austrumu robežas demarkācijai līdz 2014.gadam.

Domāju, ka šeit iezīmējas ļoti būtiska nianse, kas ir saistīta ar Baltijas valstu kopējo ekonomisko tirgu, ar tā nākotnes perspektīvām. Ne velti deputāti Reirs un Bendrāte pamatoti izteicās par Baltijas valstu sadarbības iespēju paplašināšanu. Un pat ļoti konkrēti – par kopējiem zāļu iepirkumiem, par orgānu transplantācijas sistēmām. Nu, jāsaka, ka pie tā vēl ārpolitika nav ķērusies klāt, bet tas parāda to, ka mainās Latvijas cilvēku, Latvijas deputātu domāšana.

Attīstības sadarbība. Tiešām, attīstības sadarbība arī tika atzīmēta kā viena no Eiropas Savienības politikām, kas prasa Latvijas līdzdalību. Mēs tiešām varam iepazīt pasauli, tikai paši līdzdarbojoties, saprotot tās problēmas.

Eiropas Savienības finansējuma ietvaros Latvija arī piedalās kopējās attīstības sadarbības politikas finansēšanā. Tiešām, no zāles izskanējušie vairākkārtējie priekšlikumi ir pilns pamats, lai valdība, izskatot budžeta prioritātes, varētu no jauna atgriezties pie sarunas par attīstības sadarbības atbalsta nepieciešamību. To vairākkārt valdības sēdēs esmu minējis. Protams, ekonomiskā situācija mums ierobežo aktīvu līdzdalību, tāpēc paldies nevalstiskajām organizācijām un arī minētajām lapām, kas veiksmīgi piedalās šajā programmā.

Deputāts Pimenovs minēja, ka esot nevērīga attieksme pret citām tautām vai citu tautu cilvēkiem, kas ir Latvijas pilsoņi vai Latvijas valstspiederīgie ārpus Latvijas valsts. Es tam nevaru piekrist, jo nevienā gadījumā neesmu dzirdējis, ka kāds Latvijas pilsonis vai Latvijas valstij piederīgais, kurš būtu nonācis grūtībās vai kuram ir kādas interese citās valstīs, būtu ticis atraidīts. Tā tas tiešām nekad nav bijis. Ārlietu sektors nešķiro cilvēkus pēc tautībām, ārlietu sektors atbalsta Latvijas pilsoņus un tai piederīgos.

Par ebreju holokaustu. Jā, es domāju, ka Latvijas valsts ir viena no tām, kas ar izpratni un ar atbildīgu rīcību ir pārstāvējusi sevi, risinot šo ebreju holokausta problēmu un tā sekas. Arī šajās dienās, kad Latvijā bija augstais Amerikas Savienoto Valstu pārstāvis, lai arī izskanēja viedokļi par to, ka varbūt Latvijas valsts augstākās amatpersonas pārāk augstā līmenī ir sarunājušās ar šo Amerikas Savienoto Valstu pārstāvi, gribu teikt, ka ir panākta izpratne par to, ka nevis finansiālie aspekti, bet tieši morālie aspekti ir svarīgākā šīs sarunas daļa. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka tieši sarunu ceļā mēs varam novērst tās bažas vai tās pretrunas, kuras dažkārt nesarunājoties pieaug un pastāv.

Es pilnībā piekrītu tam, kā jau minēja ārlietu ministrs, ka mums ir nepieciešams rūpēties par tālāku Latvijas bruņoto spēku līdzdalību Afganistānā... (Troksnis un jautrība zālē.) Jā, nu, lūk! Notiek arī kuriozi. Notiek arī kuriozi, jā. Tātad... Jūs, protams, sapratāt... Ārlietu ministrs ir šeit. Tātad aizsardzības ministrs rūpējas par to, lai bruņotie spēki turpinātu darbību Afganistānā. Tajā pašā laikā piekrītu tam, ka šī sadarbība būtu jāpārvērš par civilu sadarbību, kas palīdzēs Afganistānas iedzīvotājiem un Afganistānas valdībai veiksmīgi – pagaidām diemžēl nekonkrētā nākotnē – pārņemt savas valsts vadību.

Jāsaka, ka es pilnībā piekrītu Šlesera kungam, ka Latvijai ir vajadzīgs liels mērogs, tāpēc Honkonga, Nīderlande, lielas lidostas un ostas ir mums pazīstami jēdzieni. Ārlietu sektors savu iespēju robežās visas labās iniciatīvas centīsies atbalstīt. (Pauze. No zāles: „Nu jau pietiek!”)

Jā, cienījamie kolēģi, tātad domāju, ka mēs varam nosaukt dažādas prioritātes. Neapšaubāmi, Zalāna kungs, tās ir neatkarība, drošība, iedzīvotāju labklājība. Tās ir mūsu kopējās intereses. Tāpēc vēlreiz saku jums visiem paldies par šodienas debatēm Tās uzturēsim spēkā. Šīs debates apliecina, ka Latvija veido kopēju ārpolitiku un visas institūcijas ir aicinātas piedalīties tās darbā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram un visiem debatētājiem.

Tātad pirmās sēdes darba kārtības jautājums ir izskatīts. Es lūdzu zvanu deputātu klātbūtnes reģistrācijai. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Paldies.

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumiem.

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (10.Saeimas sekretārs).

Godātie frakciju vadītāji! Brigmaņa kungs, Urbanoviča kungs, Cilinska kungs, Zaķa kungs, Zalāna kungs! Tūlīt pēc sēdes beigām... 5 minūtes pēc sēdes beigām Sarkanajā zālē pulcēsies Frakciju padome. Darba kārtībā ir tiesībsarga amata kandidātu izvirzīšanas termiņa noteikšana.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Andrim Bērziņam, ievēlētam no Zemgales.

A.Bērziņš (ZZS frakcija, Zemgales v/a).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisija pēc 15 minūtēm pulcēsies Sociālo un darba lietu komisijas telpās.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurim Silovam.

J.Silovs (SC frakcija).

Sadarbības grupa ar Brazīlijas parlamentu pulcēsies pēc 5 minūtēm Dzeltenajā zālē. Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

Dz.Rasnačs (10.Saeimas sekretāra biedrs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies četri deputāti: Silva Bendrāte... Ir. Ingrīda Circene, Lolita Čigāne un Mihails Zemļinskis.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz ar to Saeimas pirmo šīsdienas sēdi pasludinu par slēgtu. Nākamā Saeimas sēde sāksies pulksten 14.00.