Alberta Einšteina institūta (ASV) profesors Džīns Šārps:

Kad visu nākotne ir atkarīga no katra izvēles

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.

Latvijas sasniegums

Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu. Neraugoties uz to, ka jūs esat maza nācija bez lielām priekšrocībām, jūs izaicinājāt Padomju savienību brīdī, kad tā nespēja pretoties jūsu neatkarības centieniem, un uzvarējāt. Līdzīgi uzvarēja arī jūsu brāļi un māsas Igaunijā un Lietuvā. Jūs to paveicāt laikā, kad jūsu valsti bija okupējusi Sarkanā armija, kuru atbalstīja Valsts drošības komiteja un Komunistiskā partija, jūs to paveicāt laikā, kad latvieši tik tikko bija vairākums paši savā valstī.

Pagātnē, kad līdzīgā nevardarbīgā cīņā gūti ievērojami panākumi citviet pasaulē, pateicība par sasniegto visai bieži kļūdaini tikusi izteikta kādiem ārējiem spēkiem jeb personām, kuras lietojušas fizisku spēku. Jūsu gadījumā šāda situācija ir neiespējama. Nav iespējams pateikties nevienam citam kā jums.

Arī Mihails Gorbačovs jums nepalīdzēja. 1990. gada 14. maijā viņš paziņoja, ka jūsu neatkarības deklarācija ir spēkā neesoša. Arī ASV jums nepalīdzēja, tā pat diplomātiski neatzina jūsu valsts neatkarību līdz brīdim, kad bija pilnīgi skaidrs, ka jūs esat uzvarējuši. Protams, ASV nekad oficiāli neatzina padomju aneksiju Baltijas valstīs. Šāds konflikta risinājums dod mums zināmas mācības — protams, ārējā palīdzība ir pieņemama, kad tā saskan ar jūsu izvēlēto mērķi un cīņas veidu, tomēr vislabāk mēs varam paļauties tikai paši uz sevi.

Vardarbība katrā ziņā nebija tas līdzeklis, kas nesa jums panākumus. Jūsu uzvaras un panākumu galvenā ķīla bija fakts, ka, neraugoties uz padomju varas provokācijām, jūs atteicāties lietot vardarbību. Ja jūs būtu sacēlušies un lietojuši spēku Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, tad, ļoti iespējams, jūs būtu smagi sakauti, liels skaits cilvēku būtu gājuši bojā un šeit droši vien būtu vēlreiz nostiprinājusies Padomju savienības komunistiskā vara. Mūsdienu pasaule būtu pilnīgi citāda.

Gudra izvēle — nevardarbīga pretošanās

Kā vispār varēja būt iespējams, ka Padomju savienība zaudēja konfliktā ar trijām tik mazām valstīm: Latviju, kurā dzīvo mazāk nekā 2,7 miljoni cilvēku, Lietuvu ar apmēram 3,7 miljoniem cilvēku un Igauniju ar tikai 1,6 miljoniem iedzīvotāju? Visas šīs trīs valstis cietušas ilgus okupācijas gadus, tās okupējusi gan Padomju savienība, gan nacistiskā Vācija, šeit notikušas pilsoņu masu deportācijas, un šeit padomju varas laikā iepludinātas milzīgas cittautiešu masas.

Šo trīs valstu tautas uzvarēja, jo tās bija gudras, izvēloties cīņas veidu. Tās bija varonīgas un tālredzīgas, izvēloties nevardarbīgo pretošanos kā savas cīņas veidu.

Cīņas tehnika, kas tika izmantota šajās valstīs, bija balstīta uz psiholoģiskiem, sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem ieročiem. Šo nevardarbīgo ieroču izvēle deva lielāku cerību veiksmei cīņā ar apspiedējiem, kuri tik labi prata rīkoties ar kaujas ieročiem. Tanī pašā laikā, izmantojot šādu cīņas veidu, ievērojami samazinās upuru skaits, to mums skaidri parāda cīņas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Šāda veida pretošanās var veicināt arī tālāku valsts demokrātisko attīstību. Turpretim vardarbīga pretošanās šādos konfliktos ļoti bieži rada tieši pretējo efektu.

Nevardarbīgas pretošanās raksturojums

Nevardarbīgai cīņai ir ļoti sena vēsture. Jau gadsimtiem ilgi pasaulē tiek lietoti dažādi simboliski protesti, nesadarbošanās sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā sfērā un dažādas nevardarbīgas demonstrācijas. Šāda veida protesti likti lietā ļoti daudzās valstīs, arī cīņā pret ļoti ļauniem un vardarbīgiem pretiniekiem. Cilvēki izmantojuši šīs nevardarbīgās pretošanās cīņas metodes, lai iegūtu un aizsargātu savu brīvību, tiesības un cīnītos pret cilvēktiesību pārkāpumiem.

Nevardarbīgās cīņas metodes nereti lieto arī tie, kas agrāk ķērušies pie vardarbīgām cīņas metodēm un to darīs arī nākotnē. Ļoti bieži nevardarbīgā cīņa tiek improvizēta, un cilvēkiem nav pietiekamu zināšanu par to, kā sasniegt vēlamos rezultātus. Ļoti bieži nevardarbīgā cīņa tiek piekopta kopā ar dažādiem vardarbīgās cīņas elementiem, kas nenoliedzami samazina tās efektivitāti. Nekompetenti lietojot nevardarbīgās cīņas metodes, pretēji tam, ka varētu tikt gūts neiespējamais, būtībā netiek sasniegts nekas.

Nevarētu teikt, ka nevardarbīgā cīņa sākās ar Gandiju. Protams, ir arī izņēmumi, tādi harismātiski indivīdi kā Mohnadass Karamčands Gandijs un Mārtins Luters Kings juniors. Reizēm ir pat ļoti grūti noteikt, kurš tad ir līderis jeb vadonis kādai nevardarbīgai cīņai. Par šo cīņas veidu nav izdota neviena rokasgrāmata. Ļoti nedaudz ir tādu cilvēku, kuri saprot, cik svarīgi ir izstrādāt stratēģisku plānu šādai nevardarbīgai cīņai, cik svarīgi ir jau iepriekš visu paredzēt un aprēķināt.

Tomēr, neraugoties uz dažādām grūtībām un nepilnībām un uz to, ka apspiedēju režīmi itin bieži ir ļoti nežēlīgi, cilvēki, kas ķērušies pie nevardarbīgām cīņas metodēm, bieži ir daļēji vai pat pilnībā uzvarējuši.

Nevardarbīgās cīņas vēsturiskie piemēri

No 18. līdz 20. gadsimtam nevardarbīgās cīņas tehnika itin bieži un plaši lietota dažādos konfliktos: gan koloniālās sacelšanās reizēs, gan starptautiskos politiskos un ekonomiskos konfliktos, gan reliģiskos konfliktos, gan cīņā pret verdzību. Tāpat nevardarbīgās cīņas paņēmieni lietoti, lai nodrošinātu strādnieku tiesības pulcēties, sieviešu tiesības un lai piešķirtu vispārējās vēlēšanu tiesības gan vīriešiem, gan sievietēm. Šis cīņas veids izmantots cīņā par nacionālo neatkarību, ekonomisko patstāvību, cīņā pret genocīdu, diktatūrām, lai ievērotu cilvēktiesības, izbeigtu segregāciju un lai pretotos ārvalstu okupācijai un apvērsumiem.

Šādu nevardarbīgās cīņas metožu lietošanu mēs varam redzēt Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā un Somijas cīņā pret rusifikāciju laikā no 1898. līdz 1905. gadam. Arodbiedrības visai bieži izmanto streiku un ekonomisko boikotu. Ķīnieši boikotēja japāņu ražojumus 1908., 1915. un 1919. gadā. Vācieši izmantoja nesadarbošanos un vispārējo streiku pret Kapa puču 1920. gadā, arī pret franču un beļģu okupāciju Rūras apgabalā 1923. gadā. Indiešu nacionālisti nevardarbīgās cīņas metodes izmantoja cīņā pret britu pārvaldi 1920. un 1930. gadā.

Laikā no 1940. līdz 1945. gadam Norvēģijā, Dānijā, Nīderlandē, Bulgārijā un citur cilvēki lietoja nevardarbīgās cīņas metodes cīņā pret nacistiem. Tāpat nevardarbīgas cīņas metodes tika izmantotas, lai glābtu ebrejus Berlīnē, Bulgārijā, Dānijā un citviet. Balstoties uz nevardarbīgo pretošanos, 1944. gadā tika gāzti diktatori Salvadorā un Gvatemalā. Amerikāņu cilvēktiesību kustības izmantoja nevardarbīgās cīņas metodes pret rasu segregāciju, īpaši 1950. un 1960. gadā.

1968. un 1969. gadā astoņus mēnešus čehi un slovāki atvairīja tiešo padomju varu. No 1953. līdz 1990. gadam disidenti dažās komunistu pārvaldītajās Austrumeiropas valstīs, īpaši Austrumvācijā, Polijā, Ungārijā un šeit, Baltijas valstīs, izmantoja nevardarbīgās cīņas metodes cīņā par brīvību. Ļoti nozīmīga bija "Solidaritātes" cīņa Polijā, kura sākās ar streikiem par brīvu arodbiedrību eksistenci 1980. gadā un noslēdzās ar komunistiskās sistēmas sabrukumu 1989. gadā. Nevardarbīgiem protestiem un masu pretestībai bija liela nozīme Dienvidāfrikā no 1950. līdz 1990. gadam. Markosa diktatūra Filipīnās tika sagrauta ar nevardarbīgu sacelšanos 1986. gadā.

1998. gada augustā Birmas demokrāti protestēja pret militāro diktatūru, viņi maršēja, rīkoja demonstrācijas, gāza trīs valdības, tomēr beigās ar jaunu militāro apvērsumu un masu slaktiņiem tika pakļauti. Arī Ķīnas studenti vairāk nekā 300 pilsētās organizēja simboliskas protesta akcijas pret valdības korupciju un apspiešanu, kas beidzās ar studentu masu slepkavībām Tjanmeņas laukumā 1989. gadā.

Vairākas cīņas pret apspiešanu

1991. gadā nevardarbīga cīņa sekmēja komunistiskās diktatūras krišanu Čehoslovākijā, Austrumvācijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Puča mēģinājums 1991. gada augustā Krievijā cieta neveiksmi, jo cilvēki tam nepakļāvās un atteicās sadarboties.

Kosovas albāņi no 1990. līdz 1999. gadam dažādiem līdzekļiem atteicās sadarboties ar represīvo serbu pārvaldi šajā teritorijā un veidoja savas alternatīvās institūcijas. Tomēr viņu stratēģija nebija pietiekami labi izstrādāta, un Kosovas atbrīvošanas armijas partizāni ķērās pie vardarbīgām metodēm. Kā atbilde tam sekoja serbu realizētās deportācijas un slepkavības, kas noveda pie NATO spēku uzlidojumiem.

1996. gada novembrī Serbijas demokrāti rīkoja protesta parādes un mītiņus un panāca Miloševiča režīma viltoto vēlēšanu rezultātu labošanu 1997. gada janvārī. Bet 2000. gadā Serbijas demokrāti, uzmanīgi izplānojot, ar nevardarbīgās pretošanās akcijām panāca Miloševiča atkāpšanos pēc zaudējuma vēlēšanās. Iespējams minēt vēl virkni citu gadījumu.

Nevardarbīga pretošanās nav nekas maģisks, un nav garantijas, ka tā būs veiksmīga. Daži no pagātnes nevardarbīgās pretošanās mēģinājumiem izrādījušies neveiksmīgi un nav sasnieguši savu mērķi. Bijušas arī dažādas citas problēmas. Daži guvuši tikai daļējas uzvaras.

Oponentu varas avotu ievainošana

Nevardarbīgā pretošanās galvenokārt balstīta uz pastāvošās varas un diktatūras pamatu graušanu. Vislabāk šis process saskatāms gadījumos, kur cīņas mērķis ir panākt valdības politikas maiņu vai pilnīgu vadošās elites gāšanu.

Pamatprincips ir ļoti vienkāršs. Pat diktatoriem ir nepieciešama sadarbība ar tautu, kuru tie pārvalda, jo bez šādas sadarbības režīma spēki zūd un tam grūti pastāvēt ilgā laika posmā. Politiskās varas avoti ir šādi:

• varas autoritāte un leģitimitāte;

• personas un cilvēku grupas, kuras pakļaujas, sadarbojas vai tieši atbalsta vadoņus;

• prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas gan vadošām, gan vadoņus atbalstošajām personām;

• netveramie faktori — psiholoģiski un ideoloģiski faktori, kuri stimulētu cilvēku pakļaušanos un sadarbību ar pastāvošo varu;

• materiālie resursi — pieeja īpašumam, dabas resursiem, finansēm un ekonomiskajai sistēmai, komunikācijas un transporta līdzekļi;

• soda sankcijas, kas kā drauds vai reāls sods tiek piemērots tiem, kas atsakās pieņemt pastāvošo režīmu un nevēlas ar to sadarboties.

Varas pamatu iedragāšana

Tomēr visu šo iepriekšminēto varas avotu sekmīga darbība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā režīms ir pieņemams, cik lielā mērā tauta tam pakļaujas un cik lielā mērā cilvēki un institūcijas sadarbojas šī režīma labā. Šāda pakļaušanās un sadarbība vienmēr nav garantēta.

Lai panāktu atbalstu pastāvošajam režīmam, ir nepieciešams spēcīgs varas avots, institūcijas, kas stiprinātu un paplašinātu varu, jeb tā sauktie atbalsta pīlāri. Kā piemērus šeit var minēt policiju, cietumus, militāros spēkus — spēkus, kas stiprinātu sankcijas, idejiskos un reliģiskos līderus, spēkus, kas stiprinātu autoritāti. Tāpat nepieciešama atšķirīgu cilvēku un institūciju iesaistīšanās režīma darbībā, lai nodrošinātu to ar vispusīgām zināšanām un komplektētu politisko aparātu. Svarīgi, lai iesaistītos arī dažādas biznesa grupas un investori kā režīma ekonomiskā spēka pamats.

Veidojoties konfliktam, ļoti svarīgi ir precīzi noteikt katru no šiem varas avotiem un, izstrādājot plānus un cīņas metodes, kā vājināt katru no šiem varas pīlāriem, iespējams sekmīgi uzvarēt nevardarbīgajā cīņā.

Atteikšanās sadarboties un nepakļaušanās var lauzt varas avotu padevību un sadarbību, kas nepieciešams, lai režīms darbotos. Piemēram, atteikšanās pakļauties pastāvošajai varai pamatīgi var graut visas tautas pakļāvību režīmam, un tas ir ievērojams ieguvums režīma oponentiem. Tas var izraisīt plašu tautas masu nepakļaušanos, kas rada pamatīgas varas realizācijas problēmas. Masu streiki var paralizēt valsts ekonomiku. Savukārt plaša ierēdņu nesadarbošanās var bremzēt vai pat apturēt visas valdības darbu. Bet dumpis policijā vai bruņotajos spēkos ievērojami mazina režīma spēku, kas nepieciešams, lai apspiestu tā pretiniekus. Šādas cīņas izmantošana dod lielāku spēku un uzņēmību apspiestajai tautai.

Samazinoties varas avotu pieejamībai, apspiedēju režīma spēks ievērojami vājinās, bet galējos gadījumos zūd pilnībā. Represīvais režīms var mirt no "politiskā bada".

Efektivitātes palielināšana

Šī varas izpratne ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu pasaulē tautas cieš no dažāda veida apspiešanas un vardarbības. Mēs plaši atzīstam to, cik bīstami ir lietot varu dažādu konfliktu risināšanā. Tomēr ir arī tādi konflikti, kuru iznākums ir ļoti svarīgs, mēs nevaram meklēt kompromisus, mēs nevaram cieši turēties pie saviem morāles un godīguma principiem. Neraugoties uz tās negatīvajām pusēm un relatīvo vājumu, vardarbība tomēr itin bieži tiek lietota šādu konfliktu risināšanā. Iespējams, ka arī ar nevardarbīgiem paņēmieniem būtu bijis iespējams rast konfliktu risinājumu. Jautājums ir — cik tālu mēs varam lietot nevardarbīgās cīņas paņēmienus tā vietā, lai lietotu vardarbīgas metodes.

Manuprāt, nevardarbīgās cīņas panākumi un efektivitāte vēl aizvien nav pietiekami apzināta. Mēs esam ienākuši jaunā vēstures posmā — nevardarbīgās cīņas laikmetā. Šodien šo cīņas veidu ir iespējams padarīt daudz efektīvāku nekā jebkad agrāk, jo mēs vairs neimprovizējam, mums ir konkrētas zināšanas par to. Šīs zināšanas par nevardarbīgas cīņas tehniku nemitīgi ir jāpapildina, tās ir plaši jāizplata sabiedrībā un jāizprot, tādējādi mēs būsim gatavi izmantot šos paņēmienus turpmākos konfliktos.

Šos paņēmienus var attīstīt un piemērot jaunajiem apstākļiem, un tad mēs veiksmīgi spēsim novērst jaunas briesmas un konfliktus. Ir iespējams samazināt zaudējumus, iespējams attīstīt stratēģiskos principus un informēt par tiem plašu sabiedrību, kā arī adaptēt tos turpmākās konfliktsituācijās.

Sagatavošanās darbs un plānošana nākotnes konfliktiem

Mums ir jāizpēta, kā nevardarbīga cīņa var tikt lietota kā alternatīva gan vardarbībai, gan pasivitātei dažādās konfliktsituācijās, piemēram:

• diktatūru gāšana;

• jaunu valsts apvērsumu un jaunu diktatūru novēršana;

• aizsardzība pret ārēju agresiju un okupāciju;

• sociālu un ekonomisku netaisnību novēršana;

• demokrātijas graušanas un cilvēktiesību pārkāpumu novēršana.

Mums vajadzētu paplašināt to jomu skaitu, kurās mēs izmantojam nevardarbīgās cīņas metodes, gan cīnoties par brīvību, gan aizsargājot sevi. Mēs varam iemācīties, kā labāk plānot nevardarbīgās cīņas stratēģiju, tādējādi samazinot cilvēku upuru skaitu un palielinot izredzes uzvarēt.

Bet lai sasniegtu šo uzdevumu, mums ir jāveic vairāki pētījumi, analīze, situāciju izvērtējums, jāattīsta teorija un plānošana šajā virzienā. Dažādām konkrētām situācijām jāizstrādā praktiski stratēģiskie plāni, un tādējādi nevardarbīgās cīņas ieroči tiktu izmantoti pēc iespējas efektīvāk. Plānā būtu jāietver detalizētas instrukcijas personām, kuras būs iesaistītas konflikta risināšanas reālajā procesā.

Paļaušanās uz saviem spēkiem un plānotais atbalsts

Attīstot savu iekšējo personīgo spēju cīnīties pret konfliktiem nākotnē, būtu derīgi tomēr ieplānot arī palīdzību no ārpuses. Tā palīdzība, ko Latvija sniedza Lietuvai, pārraidot televīzijas ziņas laikā, kad Lietuvā tas nebija iespējams, kā arī Somijas palīdzība Igaunijai, pārraidot radio ziņas, ir labi iespējamās palīdzības piemēri. Mazām un vidēji lielām valstīm būtu vēlams sadarboties šajos jautājumos un plānot kopēju pretošanās stratēģiju. Uz civiliedzīvotājiem balstīta kopēja aizsardzības sistēmas izveides nepieciešamība tika apzināta jau 1992. gadā Viļņā notiekošajā konferencē "Uz civiliedzīvotājiem balstītas aizsardzības nozīme Baltijas valstīs", kuras noslēguma rekomendācijās tika ietverta šāda līguma izstrādes nepieciešamība. Konferenci sponsorēja Lietuvas Aizsardzības ministrija un Alberta Einšteina institūts. Šajā konferencē piedalījās triju Baltijas valstu un Zviedrijas valdību pārstāvji, kā arī nevardarbīgās pretošanās speciālisti. Pēc konferences tika izstrādāts kopēja līguma projekts, bet tas katrā ziņā būtu jāpārskata no jauna.

Izaicinājums Latvijai

Latvijas pieredze sniedz labu materiālu turpmāko nevardarbīgo pretošanās aktu stratēģijas izstrādei. Latvijas cīņā par neatkarības atjaunošanu 1990. un 1991. gadā palīdzēja tas, ka jau iepriekš norisinājās plānošana, kā cilvēki varētu visefektīvāk rīkoties paredzamajā krīzes situācijā. Jūsu cīņa bija raksturīga ar to, ka jūs ne tikai nolēmāt nesadarboties ar politisko vadību, bet jūs arī dažādām cilvēku grupām ļoti precīzi pateicāt, kā rīkoties konkrētās situācijās. Un, cik man zināms, šādi precīzi norādījumi tautai ir unikāli, pasaulē nekur iepriekš nepieredzēti. Jūsu cīņa bija veiksmīga, jūsu zaudējumi bija visai nelieli, un cīņa bija samērā īsa. Tas norāda, ka arī nākotnē līdzīgas cīņas varētu noritēt daudz veiksmīgāk, ja tiktu veikta iepriekšēja plānošana un doti precīzi norādījumi. Latvija lieliski parādīja, cik būtiska ir šāda sagatavošanās.

Pasaules brīvības cīņu un nevardarbīgo pretošanās kustību vēsturē Latvija ieņem īpašu vietu. Latvijas un visu citu valstu iedzīvotāju nākamais uzdevums ir vienoties par šī spēcīgā brīvības un aizsardzības instrumenta attīstīšanu un pilnveidošanu. Nākotne ir atkarīga no tā, kāda ir mūsu izvēle šodien.

"Latvijas Vēstneša" (Artis Nīgals)

tulkojums no angļu valodas