Pasaules vēstnesis

Daidžests. 3. — 5.

Citu rakstītais marts

Nr. 4 (4)

"Problēmu ir daudz"

"Sankt-Peterburgskije

vedomosti"

— 99.02.27

Intervija ar Narvas krievu pilsoņu apvienības un Igaunijas Krievijas pilsoņu savienības vadītāju Juriju Mišinu.

Jurij Aleksandrovič, pēdējos gados par Igaunijas ziemeļaustrumu daļu, kur kompakti dzīvo aptuveni 50 000 Krievijas pilsoņu, runā kā par ekonomiskās katastrofas rajonu...

Gan ekonomisko, gan sociālo un ekoloģisko...Tomēr kādu laiku likās, ka ekonomiskā situācija būtu stabilizējusies, bija novērojams pat it kā pieaugums. Sāka atdzīvoties viens no lielākajiem reģiona uzņēmumiem - tekstilrūpniecības uzņēmums "Krenholm". It kā sāka atdzīvoties arī celtniecības firmas...Tomēr ekonomiskais brīnums nenotika. Smagā konkurence atkal spiež "Krenholm" sašaurināt ražošanu, un tas nozīmē, ka jāsamazina arī štati. Augstā maksa par siltumu un ūdeni padara Narvas tekstilražotāju produkciju konkurētnespējīgu Rietumos. Tiek runāts pat par uzņēmuma slēgšanu, masveida lokautu. Situācija pasliktinās arī Kohtlajarvē un Īhvi. Tur atrodas liels uzņēmums "Kiviter", kas ražo minerāleļļu. Uzņēmumā tika ieguldītas ievērojamas investīcijas, cerot, ka šo eļļu būs iespējams izdevīgi pārdot pasaules tirgū. Tomēr pieprasījums ir daudz zemāks. Divi tūkstoši strādnieku ir izmesti uz ielas. Tāds pats liktenis gaida vēl tūkstoš strādniekus.

Daudziem Narvas iedzīvotājiem izdzīvot kārtējo reizi palīdz Krievija. Uz robežām ir jāstāv trīs stundas garās rindās, lai nokļūtu Ivangorodā. Cilvēki tur pērk maizi, desu, konservus, kas Krievijas pusē pašlaik ir trīs reizes lētāk.

Visumā aina Igaunijā nav iepriecinoša. Brūk bankas, kā rezultātā visvairāk cieš nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi. Uzņēmumi un banku iestādes pāriet uz ārvalstu kapitālu. Es atminos nelaiķa akadēmiķa Gustava Nāna vārdus. Pašā tautfrontiskās eiforijas uzplaukumā viņš ar rūgtumu sacīja: "Kādā jaukā dienā igauņi no rīta pamodīsies, un viņiem Igaunijā vairs nekas nepiederēs." Bēdīgs pareģojums, kas, diemžēl, ir piepildījies.

Neraugoties uz visu, Narvai kaimiņos esošā Ivangoroda nonāca Igaunijai lielos parādos...

Pirmkārt, es vēlētos atgādināt visa notikušā priekšvēsturi. 1991.gadā, kad republikas atdalījās, tām tika atdots viss īpašums bez jebkādiem nosacījumiem, ieskaitot pat to, kas tām nepiederēja vai arī piederēja tikai daļēji. Tā kā ūdensattīrīšanas iekārtas, ūdensvads, kanalizācija tika celtas kā vienots komplekss gan Narvai, gan Ivangorodai, naudu ieguldīja ne tikai Igaunija un Ļeņingradas apgabals, bet arī Savienības budžets, tad uzņēmuma akcijas bija jāsadala. Un Ivangoroda šodien būtu spējīga atdot parādu ar savām akcijām.

Turklāt Igaunijas puse par saviem pakalpojumiem pieprasa pārāk augstu maksu. Ūdensvada ūdens ir sešas reizes dārgāks nekā Ļeņingradas apgabalā. Ivangorodieši jau no paša sākuma nebija spējīgi maksāt tādu naudu, tādēļ arī nonāca parādos. Varas iestādes nedaudz dotēja pilsētas budžetu, vājinot pilsētas vadītājus. Un tā parāds auga un auga, un sasniedza miljonu dolāru.

Es necenšos attaisnot arī krievu pusi, kura pacentās novest situāciju līdz krīzei. Tikai tagad Ļeņingradas apgabala varas iestādes ir sākušas domāt par to, kādēļ gan Igaunija prasa tik augstu cenu.

Jautājumu ir daudz. Kādēļ gan, piemēram, Igaunija nemaksā Krievijai par kopīgu Narvas ūdenskrātuves izmantošanu? Par to vajadzētu pieprasīt divus miljonus rubļu gadā. Tā arī būtu maksa par ūdeni Ivangorodai.

Šodien Ivangorodu vairs neapgādā Narvas ūdens. Ivangorodieši ir izveidojuši savas artēziskās akas un ir uzbūvējuši ūdensvadu. Tas, protams, maksāja naudu. Taču Narva ir pārtraukusi pieņemt kanalizācijas notekūdeņus. Ivangoroda bija spiesta atvērt aizsprostus tieši uz upi, izjaucot ekoloģisko līdzsvaru. Tas jau ir kļuvis zināms somiem, un Narvā jau ir pabijis Somijas Vides aizsardzības ministrijas pārstāvis. Pavasarī netīrais ūdens parādīsies pie Skandināvijas un Baltijas kaimiņvalstu krastiem. Tā lūk divu valstu problēma ir pāraugusi starptautiskajā.

Ir zināms, ka Ivangorodā kāda pilsoņu grupa draud sarīkot referendumu par šīs pierobežas teritorijas nodošanu Igaunijai. Ko jūs no Igaunijas puses atbildētu tiem, kuri ar izpratni ir uzņēmuši šo, maigi izsakoties, nepatriotisko ideju?

Protams, problēma pastāv. Vēl pagājušā gada martā es par to runāju Valsts Domes parlamentārajās sēdēs. Sakarā ar Krievijas nomaļu ekonomisko pagrimumu, tā atsevišķas teritorijas var pazaudēt - gan Sahalīnu, gan to pašu Ivangorodu, gan citas. Cilvēki viegli pakļaujas labākas dzīves vilinājumam.

Protams, raugoties no Ivangorodas uz Narvu, dažiem varētu likties, ka mums situācija ir daudz labāka. Ja ir darbs, tad ir arī alga. Ivangorodas pensionāri apskauž Narvas pensionārus: viņiem pensija taču ir trīs reizes lielāka, un viņi to saņem bez aizķeršanās. Turklāt narviešiem ir atvieglota iespēja šķērsot robežu. Igaunijas pilsoņiem un nepilsoņiem Krievija vienmēr izrāda pretimnākšanu, lai nepasliktinātos draudzīgās saites. Krievijas puse vienmēr ņem vērā to, ka Narvā un Ivangorodā vien ir vairāk nekā 200 sašķeltu ģimeņu.

Taču Igaunija jau divus gadus neizsniedz atļaujas par atvieglotu robežas šķērsošanu. Ivangorodas iedzīvotājs to kārtējo reizi uztver kā Igaunijas priekšrocību. Tādēļ dažos prātos rodas doma: kā lai bez liekām pūlēm, nobalsojot referendumā, nonāk Igaunijā, kur pensijas ir trīsreiz lielākas un algas tiek izmaksātas laikā.

Taču uz to būtu jāparaugās reāli. Vai ivangorodieši spēs atrast Narvā darbu, kur, pēc arodbiedrību datiem, bezdarbs ir sasniedzis 30%? Turklāt vēl nerunājot igauniski un neesot Igaunijas pilsoņiem? Bet pilsonību taču nedos! Narvā tikko no darba ir atbrīvoti 54 policisti, jo viņi nav pilsoņi. Visi milicijas un municipālie darbinieki nekavējoši zaudēs darbu, tikko Ivangoroda pievienosies Igaunijai. Bet pazaudēt darbu Igaunijā nozīmē arī nekavējoši zaudēt dzīvokli: ar nemaksātājiem igauņu varas iestādes neauklējas. Par to neaizdomājas "Ivangorodas pievienošanas Igaunijai" aizstāvji, un daudzi no viņiem par to nekā nezina. Es gan uzstājos Ivangorodas kabeļtelevīzijā. Dažiem apgaismoju prātu. Tomēr, neraugoties uz to, ir savākti 500 paraksti par pievienošanos Igaunijai, kas ir 5% no iedzīvotājiem.

Saskaņā ar Igaunijas likumiem, pensionāri ar Krievijas stāžu pensiju nesaņems vispār. Simtiem Narvas pensijas vecuma iedzīvotāju, kuriem darba stāžs ir ap 40 gadiem, Igaunijas valsts pensijas nav izpelnījušies. Likums nosaka: Ja jūs Igaunijas teritorijā esat nostrādājis ne mazāk par 15 gadiem, jūs varat saņemt pensiju. Darba stāžs ārpus Igaunijas robežām netiek ieskaitīts. Krievijas parlaments ir ratificējis līgumu par pensiju nodrošinājumu Krievijas Federācijas iedzīvotājiem, kuri savu darba stāžu ir ieguvuši Igaunijā, taču Igaunijas puse to vēl nav izdarījusi.

Ja es vēlētos Narvā savākt parakstus par pievienošanos Ļeņingradas apgabalam, tad es esmu pārliecināts, ka parakstītos gan bezdarbnieki, gan vecie cilvēki, kuri nesaņem pensiju, gan beztiesiskie "pelēko" pasu īpašnieki, kā arī jaunieši, kuri gribētu mācīties un veidot savu karjeru Krievijā. Es domāju, ka parakstu skaits būtu daudz lielāks. Tomēr es esmu par to, lai starpvalstu problēmas risinātu mūsu valdības. Lai beidzot tiktu parakstīti līgumi par pierobežas sadarbību, par robežas šķērsošanas vienkāršošanu un citi līgumi. Tas atvieglotu dzīvi gan narviešiem, gan ivangorodiešiem, gan visiem citiem mūsu tautiešiem Igaunijā.

Jurijs Čerņavskis