Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Noraidot vairākus pret Latviju iesniegtos pieteikumus

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgus lēmumus vairākās pret Latviju izskatāmajās lietās, svītrojot vai atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības.

Tiesa svītroja no izskatāmo lietu saraksta 2008.gada 7.aprīlī iesniegto Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienesta bijušā darbinieka Edgara Gulbja pieteikumu par Konvencijas 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā. Savā pieteikumā Tiesai E.Gulbis apgalvoja, ka esot cietis no Valsts policijas darbinieku fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, atrodoties pirmstiesas apcietinājumā 2007.gada augustā un septembrī. E.Gulbis arī sūdzējās par 2007.gada 26.septembra incidentu uz Salu tilta, apgalvojot, ka viņš ticis piekauts un iegrūsts Daugavā. Visbeidzot savā pieteikumā Tiesai E.Gulbis apgalvoja, ka tiesībsargājošās iestādes neesot pietiekami efektīvi izmeklējušas viņa sūdzības par minētajām Valsts policijas amatpersonu darbībām.

Tiesa E.Gulbja pieteikumu nosūtīja Latvijas valdībai 2009.gada 9.septembrī valdības komentāru sniegšanai. Latvijas valdības komentāri Tiesai tika nosūtīti 2010.gada 15.martā. Tā kā Tiesas noteiktajā termiņā no E.Gulbja un viņa pārstāvja atbildes komentāri netika saņemti, ar 2010.gada 1.jūnija, 2010.gada 8.jūlija un 2010.gada 19.augusta vēstulēm Tiesa vērsa viņu uzmanību uz Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru Tiesa var svītrot pieteikumu no izskatāmo lietu saraksta gadījumos, kad iesniedzējs nevēlas turpināt pieteikuma izskatīšanu Tiesā. Arī uz šīm Tiesas vēstulēm atbilde netika sniegta. Attiecīgi Tiesa secināja, ka pieteikums ir svītrojams no Tiesā izskatāmo lietu saraksta. Tiesa arī nesaskatīja nekādus citus Konvencijā vai tās Protokolos minētos apstākļus, kas attaisnotu nepieciešamību turpināt E.Gulbja pieteikuma izskatīšanu.

Savukārt lietā “Liepājnieks pret Latviju” Tiesa pieņēma lēmumu noraidīt iesniedzēja sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.

Atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu) un Konvencijas 8.pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi), Fricis Liepājnieks sūdzējās, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.gadā tika lauzts viņa 1969.gadā noslēgtais dzīvokļa īres līgums un dzīvoklis denacionalizācijas procesa ietvaros tika atdots atpakaļ tā likumīgajiem īpašniekiem. Tādējādi jaunais īpašnieks pēc 2007.gada 1.janvāra varēja piemērot paaugstinātu dzīvokļa īres maksu.

Attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 1.protokola 1.panta iespējamo pārkāpumu Tiesa savā lēmumā cita starpā norādīja, ka dalībvalstīm ir piešķirama liela rīcības brīvība, īstenojot savu sociālekonomisko politiku, un ka Tiesa respektē valsts likumdevēja viedokli par to, kādi pasākumi šajā jomā kalpo “sabiedrības” vai “vispārējām” interesēm, ja vien šis viedoklis nav acīmredzami nepamatots. Tiesa tālāk norādīja, ka 2008.gada 4.augustā F.Liepājnieks pēc savas brīvas gribas bija atbrīvojis dzīvokli, kuru viņš bija īrējis kopš 1969.gada, kad tika noslēgts īres līgums par minēto dzīvokli, un kas Tiesas ieskatā bija iesniedzēja sūdzības galvenais aspekts, atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.panta iespējamo pārkāpumu. Tā kā F.Liepājnieku neviena valsts institūcija nepiespieda atbrīvot minēto dzīvokli un viņš pats bija izvēlējies pārcelties uz savas sievas dzīvesvietu, Tiesa konstatēja, ka F.Liepājnieks nevar tikt uzskatīts par “cietušo” Konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to viņa sūdzība par iespējamo Konvencijas 1.protokola 1.pantu tika pasludināta par neatbilstošu ratione personae principam Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē un tika noraidīta saskaņā ar Konvencijas 35.panta 4.punktu.

Attiecībā uz Konvencijas 8.panta iespējamo pārkāpumu Tiesa norādīja, ka, pat pieņemot, ka šajā lietā būtu piemērojams Konvencijas 8.pants, F.Liepājnieks nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija apstrīdējis vispārējās jurisdikcijas tiesā dzīvokļa jaunā īpašnieka noteiktās īres maksas apmērus. Tiesa arī atkārtoti atzīmēja faktu, ka valsts iestādes nebija F.Liepājniekam likušas atbrīvot minēto dzīvokli un viņš to bija atbrīvojis pēc paša brīvas izvēles. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa noraidīja šo sūdzību kā nepieņemamu saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktu.

Lietā “Karulis pret Latviju” Tiesa vienbalsīgi noraidīja J.Karuļa (iesniedzējs) sūdzības par viņa tiesību uz taisnīgu tiesu, ko garantē Konvencijas 6.pants, pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēja sūdzību pamatā bija apgalvojums, ka Rīgas apgabaltiesa, iztiesājot viņa krimināllietu pirmajā instancē, kā arī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta, izskatot viņa apelācijas sūdzību, bija nepamatoti atteikušās nopratināt lieciniekus O.B. un Z.

Attiecībā uz liecinieces O.B. nopratināšanu Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanas laikā nacionālās tiesas bija pielikušas pietiekamas pūles, lai nodrošinātu liecinieces O.B. klātbūtni tiesas sēdē, kaut arī bez sekmīga rezultāta. Līdz ar to tiesas sēdē tika nolasītas šīs liecinieces pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības, kā arī tika demonstrēts liecību videoieraksts. Secinot, ka liecinieces O.B. iepriekš sniegtās liecības nebija vienīgais pamats iesniedzēja notiesāšanai un ka tiesvedības laikā iesniedzēja aizstāvim bija iespēja noskatīties liecību videoierakstu un tās komentēt, Tiesa atzina, ka tas bija pietiekami taisnīga tiesas procesa jeb vienlīdzīgu procesuālo tiesību nodrošināšanai iesniedzējam. Tāpēc Tiesa šo iesniedzēja sūdzību atzina par acīmredzami nepamatotu.

Attiecībā uz liecinieka Z. nopratināšanu Tiesa atzīmēja, ka papildus tam, ka iesniedzēja aizstāvis nebija pamatojis, kā šā liecinieka liecības varētu kalpot par labu aizstāvības interesēm, iesniedzējs liecinieku Z. nebija minējis arī savā kasācijas sūdzībā. Līdz ar to Tiesa atzina, ka iesniedzējs šajā sūdzības daļā nav izsmēlis visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Līdz šim 2010.gadā Tiesa ir pasludinājusi 28 nolēmumus pret Latviju:

• trīs lietās tika pasludināti spriedumi (no tām divās lietās Tiesa konstatēja vismaz vienu Konvencijas panta pārkāpumu);

• piecas lietas tika noraidītas kā neatbilstošas izskatīšanai pēc būtības;

• sešas lietas tika svītrotas no Tiesā izskatāmo lietu saraksta sakarā ar mierizlīguma noslēgšanu vai vienpusējās deklarācijas apstiprināšanu;

• deviņas lietas bija svītrotas no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, jo sūdzību iesniedzēji ir miruši, pazuduši vai nevēlas tālāk uzturēt savu sūdzību;

• atlikušajās piecās lietās ir pieņemti Tiesas daļēji lēmumi par atsevišķu sūdzību pieņemšanu tālākai izskatīšanai, vienlaikus noraidot citas pieteikumu iesniedzēju iesniegtās sūdzības.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa