Lietuvas Republikas Augstākās padomes bij. priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis:

Ar sirdi pret tanku ejot, lai pasaule kļūtu labāka

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Pirms dažām dienām, bezcerīgi mēģinādams sakārtot savu bibliotēku un arhīvu, uzgāju pirms kara izdotu ģeogrāfijas mācību grāmatu "Lietuva, Latvija, Igaunija". Mans vecākais brālis no tās mācījās skolā, bet es nepaguvu, jo sākās karš. Mūsu trim valstīm kopā ar okupāciju tas ilga 50 gadus. Tikai šī laika nogriežņa noslēgumā padomju ledājs sāka kust, bet triju valstu masu kustības — tautu frontes ar to bija saistītas.

Pēc tam laiks ritēja strauji. Šovasar "Baltijas ceļam"atzīmēsim jau divpadsmito gadskārtu, kad, iespējams, 1,5 miljoni cilvēku stājās roku un siržu ķēdē no Viļņas līdz Tallinai, bet pa vidu bija Rīga.

Ceļā uz brīvību mūs atbalstīja milzums ļaužu, daudz tautu bijušajā Padomju savienībā un bijušajās Varšavas bloka valstīs. Lietuva, Latvija un Igaunija pašas nebija ne Varšavas bloka locekles, ne melkulīgi izveidotās Savienības locekles. Trīs pārdoti labības graudi, kurus pēc Staļina un Hitlera sazvērestības bija jāsamaļ vēstures dzirnavās. Nesamala! Bet pēdējā ceļā uz atbrīvošanos tām nācās izturēt smagu pārbaudi.

1990. bija pašnoteikšanās gads, kura beigās — 1. decembrī — trīs parlamenti kopējā sesijā Viļņā paziņoja Kremlim un pasaulei, ka Baltijas valstīm piedāvātais jaunais Padomju savienības līgums ir slazds, kurā mēs kājas iekšā nebāzīsim.

Padomju savienība uz mūsu pašnoteikšanos atbildēja ar savu cietsirdību, sašķaidot mūs ar spēku, tas ir, ar ieročiem, un nepaklausīgo slepkavošanu.

Mūsu pusē bija tikai morālais spēks, starptautiskā solidaritāte un Krievijas demokrātisko spēku atbalsts. Pēc asinsizliešanas Viļņā arī Rietumos daža demokrātija vairs nespēja klusēt. Ar to pietika, mēs uzvarējām!

Janvāra cīņa — ar sirdi pret tanku — vispirms tika uzvarēta Viļņā. Pēc tam pienāca pārbaudes stunda Rīgai. Kālab agresors, aizrijies Lietuvā, gandrīz pēc nedēļas vēl uzbruka Latvijā? — es nespēju atbildēt. Izmisums? Atriebība? Stratēģija izraut kaut Latviju no Baltijas brīvības frontes?

Vēsturnieki pārāk ilgi snauduļo, tāpēc lai runā liecinieki.

Par to, kāpēc padomes vēl uzbruka Latvijai, varētu pastāstīt kāds pulkvedis ar latvisku uzvārdu, kas līdz šim dzīvojis pagātnē — Padomju savienībā, tagad jau dziedot arī Staļina himnu. Viņš vēl visu nav pateicis, kaut gan toreiz ļoti patiesi nolādēja Mihailu Gorbačovu, kas, izrādās, piedalījās sazvērestībā, bet nodeva.

Mūsu cīņa pirms desmit gadiem, mūsu kopīgā cīņa, kas slacīta ar brīvības aizstāvju asinīm, beidzās ar uzvaru. Mūsu kopīgais mērķis — beigu beigās normalizēt attiecības ar mūsu austrumu kaimiņiem un būt kopā ar eiroatlantiskās kopības demokrātijām — vēl nav sasniegts, bet tiks sasniegts.

Cīņu par brīvību nevirza anonīmi "notikumi", skatīsim vēsturi skaidri. Tātad toreizējā svešā karaspēka ikviens tā nogalinātais vai ievainotais cilvēks ir starptautiski sodāms noziegums; tieksimies pēc taisnīguma, un pasaule kļūs labāka, saudzīgāka pret tiem, kas grib tikai brīvību un mieru.

Lai dzīvo brīva Latvija, Lietuva, Igaunija!

Paldies!

"Latvijas Vēstneša" (Andris Sproģis)

tulkojums no lietuviešu valodas