Pasaules vēstnesis

Daidžests. 3. — 5.

Citu rakstītais marts

Nr. 4 (4)

"Kas notiek pēc brīnuma"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.04.

Programmām un teorijām ir maza vērtība, lielāka nozīme ir uzvārdiem un darbiem

Tallina, marts . Vai Igaunija patiesi ir brīnumu zeme? Šādu jautājumu kādreiz uzdeva kāds Rietumu diplomāts, kurš bija pārcelts uz Igaunijas galvaspilsētu, un kurš par valsti pie Baltijas jūras bija dzirdējis, ka tā ir paveikusi brīnumu. Viņš lika pamatīgi izpētīt Igaunijas "ekonomikas brīnumu" un, lūk rezultāts: Igaunija, kā tika konstatēts, patiesi ir brīnumzeme. Bija sasniegts tas, ko tikai igauņi uzskatīja par iespējamu: stabila attīstība, pieticīga labklājība un funkcionējoša tirgus ekonomika, arī iestāšanās ES jau ir aizsniedzamā attālumā. Pirms desmit gadiem, kad tautas kustība Rahvarinne ievadīja cīņu par neatkarības atjaunošanu pret padomju varu, neviens par to derības neslēdza. Vārdam "Ime", kas igauņiem nozīmēja brīnumu, jau tad bija liela nozīme. Tas bija saīsinājums no Isemajandav Eesti , "ekonomiski neatkarīga Igaunija", ko intelektuāļu un profesoru grupa bija uzrakstījusi uz karoga un kas kļuva par neatkarības manifestu. Tagad brīnums ir kļuvis par realitāti. Kas notiek vālāk pēc brīnuma?

Cīņā pirms parlamenta, Riikogu, vēlēšanām, kas notiks 7. martā, tā laika burvji sapulcējās uz igauņu priesteru saietu. Tāpēc notikumā drīzāk valda sazvērnieciska sačukstēšanās nekā skaļi kliedzieni. Tiek veidotas dīvainas grupiņas un sakausētas dīvainas savienības. Piemēram, ir apvienojušies Sīms Kallass, Marju Lauristrina, Andreass Tarands, Marts Lārs un Hendriks Ilvess. Katram no viņiem aiz muguras stāv sava partija, Kallasam Reformu partija, Lauristinas kundzei un Tarandam moderāti, Lāram Pro Patria , Ilvesam Tautas partija. Kallass ir rūdīts konservatīvais (un rūdīts liberālis). Tarands un Lauristinas kundze ir pārliecināti, lai arī mēreni, sociāldemokrāti. Kā viņi sader kopā? Ilvesa konservatīvā Tautas partija tagad grib vēl apvienoties arī ar Taranda Sociāldemokrātisko partiju. Tas līdzinās politiskam jokam. Moderāti ir uzņemti Sociālistiskajā internacionālē, kas, ņemot vērā Igaunijas realitāti, varētu tikt saprasts kā graušana no iekšpuses. Vēlākais, kad Ilvesam vajadzēja noturēt runu internacionāles priekšā, bija pienācis laiks to likvidēt.

Un tomēr grupa veido ļoti harmonisku ainu. Igaunijā programmām un teorijām nav liela vērtība. Lielāka vērtība ir personām, vārdiem un darbiem. Tie, kuri labi saprotas, turas kopā. Tam, kurš grib burties, ir vienalga, kā triks izskatās. Visi reformu grupas dalībnieki viens otru pazīst jau no dumpīgajiem komjaunatnes laikiem, no Ime laikiem vai no Rahvarinne laikiem, bet galvenokārt no laika starp 1992. gadu un 1995. gadu, no Igaunijas ekonomiskā brīnuma karstākās fāzes, kad neatkarība jau bija atjaunota un Rahvarinne bija izjukusi. Toreiz jaunais Lārs taisīja karjeru kā liberālo ideju realizētājs. 1992. gadā viņš kļuva par ministru prezidentu, un Tartu universitātes studiju biedru atbalstīts, īstenoja ekonomisko revolūciju, no kuras mazā valsts vēl šodien gūst labumu. Savukārt vecākais Tarands, kā viņa pēctecis, laika posmā līdz 1995. gadam nolīdzināja viļņus, ko bija sacēlusi Lāra vētra. Kallass tajā laikā bija Centrālās bankas vadītājs, tad ārlietu ministrs, Ilvess bija vēstnieks Vašingtonā, bet vēl nesen ārlietu ministrs. Ilvess ir vienīgais no jaunākajiem trimdas politiķiem, kurš ir spējis izvirzīties neatkarības cīnītāju falangā.

No toreizējās reformatoru skolas šodien ir izveidojies "progresīvo" bloks , kuram ir viens kopsaucējs: viņi jūtas kā "rietumnieciski" orientēts nepārtrauktā brīnuma avangards. Vai arī, kā saka Tautas partijas ģenerālsekretārs Indreks Kanniks: "Igaunijā nekādu lomu nespēlē tas, vai atrodas pa labi vai kreisi, svarīgi ir tikai tas, vai vēlas stagnāciju vai izmaiņas." Ja paklausās, ko saka Lennarts Meri, humānists prezidenta amatā, tad 7. marta vēlēšanās runa ir par būt vai nebūt, par demokrātiju vai autokrātiju, par brīvību vai regresu. Jau pagājušajā gadā, Republikas neatkarības 80. gadadienā, viņš visām partijām nolasīja morāli un nosodīja to pašapmierinātību. Rājienu viņš atkārtoja Jaungadā, un Igaunijas 81. dzimšanas dienā februāra beigās, noformulēdams to kā aicinājumu vēlētājiem, viņš teica: "Vērtējiet politiķus pēc viņu darbiem, nevis pēc viņu vārdiem," un: "Es vēlos brīdināt arī no politiķiem, kuri ķeras pie autoritāriem un nedemokrātiskiem līdzekļiem." Te Igaunijā katrs zina, ko viņš ar šiem vārdiem domāja. Meri brīdināja no "Mečiara" Igaunijas politikā, no "diktatora", kā viņu sauc Indreks Kanniks: no Edgara Savisāra. Citi viņu saukā par "populistu", "pavedinātāju" vai vienkārši par "meli". Taču viņu labāk vajadzētu saukt par Igaunijas politikas vientuļo vilku. Tuvi draugi viņam, acīmredzot, ir tikai vēlētāju vidū.

Patiesībā Savisārs arī pieder pie tā laika burvjiem. Viņš, tāpat kā Kallass un Lauristinas kundze, piedalījās Ime projektā un bija Rahvarinne vadītājs. Vēlāk viņš kļuva par Centra partijas priekšsēdētāju, par ministru prezidentu un iekšlietu ministru. Taču viņa vārds vispirms ir saistīts ar "igauņu Watergate ". 1995. gada koalīcijas sarunu laikā viņš savu taktisko izveicību uzlaboja, noklausoties telefonu sarunas. Savisārs pēc tam gan pazuda no skatuves, taču uz viņa atgriešanos politikā nebija jāgaida ilgi. Pēdējās vietējās vēlēšanas un pēc tām sekojošais varas pokers viņu iecēla galvaspilsētas Tallinas mēra krēslā. Vienīgais Savisāra sabiedrotais pirms parlamenta vēlēšanām, un kā gan varētu būt citādi, ir vēl viena pazīstama seja no neatkarības kustības dienām, Arnolds Rītels. Toreiz viņš bija Augstākās Padomes priekšsēdētājs un, lai gan viņš cerēja uz valsts prezidenta amatu, viņam vajadzēja apmierināties ar uzdevumu būt toreizējo sovhozu baronu un bijušo funkcionāru priekšgalā, kuri no padomju ekonomikas laikiem paglābās "jaunajā nomenklatūrā". Viņi tirgus ekonomiku un tiesisku valsti bieži vien atzīst tikai vārdos.

Reformatori dievojas, ka pēc vēlēšanām turēs solījumu un izveidos koalīciju, kas Savisāru un Rītelu turēs tālāk no varas. Savisārs par to tikai pasmaida. Viņš uzskaita pretējus piemērus no visiem Igaunijas nostūriem un tad saka: "Igaunijā visi var sastrādāties ar visiem. Un tā būs arī šoreiz." Taču dienu pirms vēlēšanām vēl nav noteikti zināms, kurš ar kuru sadarbosies. Tas būs redzams dienu pēc tam. "Visi Igaunijas politiķi ir pragmatiski," viņš saka un neatstāj nekādas šaubas par to, kurš starp daudzajiem pragmatiķiem ir vispārliecinātākais pragmatiķis, protams, ka viņš pats, kurš tikai vienu patur prātā: iespējamo. Skandāli, afēras un afēriņas? Taču no tā nav pasargāti arī pārējie. Pēdējais piemērs ir Kallass, lielākais Savisāra pretspēlētājs, kuram savā laikā, kad viņš bija Centrālās bankas vadītājs, vajadzēja aizstāvēties tiesas priekšā apsūdzības korupcijā dēļ. Tirgus ekonomika, stabilitāte, labklājība un ES? Arī Savisārs nevēlas neko citu – tikai tas nedrīkst būt "mežonīgo Rietumu stilā". Tāpēc viņš arī ir ļaunais puisis.

Bez tam viņš ir kā līdaka mazajā igauņu karpu dīķī. Tas aizved līdz trešajai savienībai, kam patreiz ir teikšana Tallinas valdības namā. Tur ministru prezidents Marts Sīmanis atrodas Koalīcijas partijas vadītās vēl atlikušās minoritātes valdības priekšgalā, kas iepriekšējos gados pārvaldīja Igaunijas brīnuma burvju štābu un pasargāja to no sabrukšanas. Tas bija nepieciešami, jo Tallinā augšpilsēta un apkašpilsēta tik labi viena otru pazīst un brīžiem tik slikti sadzīvo.

Pirms trim gadiem valdības namā, augšpilsētā, izjuka savienība starp Reformu partiju un Koalīcijas partiju, jo pilsētas parlamentā, apakšpilsētā, notika sačukstēšanās starp Savisāra Centra partiju un Koalīcijas partiju, kas bija vērsta pret stiprāko pilsētas frakciju, tātad Kallasa Reformu partijas frakciju. Mazliet vēlāk Sīmaņa priekštecim Tītam Vehi, kurš toreiz vēl bija arī Vienības partijas priekšsēdētājs, vajadzēja atteikties no amatiem, jo viņš galvaspilsētā bija iejaukts afērā ar nekustamo īpašumu. Tam, vai viņš bija vainīgs, vai nē, šajā Igaunijas politikas fāzē nebija nekādas nozīmes. Runas garas, jēgas maz: igauņu politiķi vislabprātāk pārtrauca darbību paši.

Sākās lavierēšanas, klusuma, neizlēmības un stagnācijas laiks. Partijām bija trīs gari gadi, lai sagatavotos parlamenta vēlēšanām. Igaunijas attiecībām tas bija regresa laiks, kurā darbi bieži vien aprobežojās ar runāšanu. Iespējams, ka tāpēc rīkoties spējīgie reformu spēki vienkārši apvienojās pret daudzvārdīgajiem un brīžiem bezprincipiālajiem Savisāra tipa varas inženieriem? Katrā gadījumā konstelācija "Savisārs pret pārējo pasauli" viņam varētu dot vairāk balsis nekā tiek gaidīts. Tomēr ne Savisāram, ne arī reformatoriem neizdosies vieniem pašiem iegūt vairākumu. Un tā Sīmans un viņa Koalīcijas partija būs izšķirošie svaru kausos, kas patiesībā nenosveras ne pa labi, ne pa kreisi. Sīmans nevēlas galīgi izšķirties, jo mazajā Igaunijā teorijas un programmas ir skaļas un nekonkrētas, kur patiesībā ir tikai viena liela programma: mazliet vairāk, vai mazliet mazāk brīnumvalsts. Tāpēc politikai Igaunijā ir vienkārša formula: kuru Marts Sīmans uzskatīs par simpātiskāku, Kallasu vai Savisāru? – "Kallasu!"

Jaspers fon Altenbokums