Igaunijas Ministru padomes bij. priekšsēdētājs Edgars Savisārs:

Un atkal mēs redzam šo 1940. gada piegrieztni

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvār

1991.gada janvāris Igaunijā bija barikāžu mēnesis. Mēs redzējām, ka arī Tallinā, tāpat kā citu Baltijas valstu galvaspilsētās, notika demonstrācijas un cilvēki sapulcējās apsargāt centrālās ēkas — prezidenta pili, parlamentu. Tomēr pie mums tas bija vairāk simboliski nekā Rīgā vai Viļņā. Tallinā 1991.gada janvārī nebija ne bruņotu sadursmju, nedz arī cilvēku upuru. Bet mēs bijām gatavi, ka arī pie mums situācija varētu saasināties. Es atceros kādu tikšanos tajā gadā Maskavā ar Aleksandru Jakovļevu, pēc tam, kad Bakatins bija zaudējis savu vietu un kad ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze bija skaļi izteicis zināmus brīdinājumus. Tiekoties ar Jakovļevu, es teicu: Aleksandr Nikolajevič, situācija ir tāda, ka es neesmu pārliecināts, vai mēs vēl tiksimies viens ar otru dzīvi. Toreiz mums likās, ka situācija ir jau pietiekami briesmīga un var kļūt vēl briesmīgāka.

1991.gadā radās politiska krīze, bet tā risinājās Persijas līča kara ēnā, un mums likās, ka Padomju savienība centīsies izmantot krīzi Persijas līcī, lai varētu brīvi rīkoties Baltijā. Vēl vairāk — mēs redzējām, ka Kremlis atbalstīja Balto namu Persijas līča karā un acīmredzot cerēja, ka Baltais nams sniegs līdzīgu atbalstu.

1990.gada oktobrī Baltajā namā mēs tikāmies ar Bušu un Beikeru, kurš toreiz man teica, ka no zemes pavadoņiem uzmanīgi vērojot situāciju Baltijas reģionā un neredzot nekādu būtisku karaspēka virzību no Krievijas uz Baltijas valstu pusi. Toreiz man radās iespaids, ka viņi vai nu neredz tos draudus, vai vienkārši grib mūs nomierināt.

Kad sākās janvāra krīze, mūsu pirmais taktiskais uzdevums bija novilcināt laiku un censties izvairīties no armijas iejaukšanās. Mums vajadzēja novilcināt laiku līdz Persijas līča kara beigām, lai pēc tam mēs atkal varētu rēķināties ar Rietumvalstu atbalstu.

Baltija tolaik iekšēji bija diezgan nestabila. Septembrī un oktobrī Igaunijā notika cenu reforma, cenas tika atbrīvotas. Un, kaut arī mēs veicām plašu izskaidrošanas darbu sakarā ar šo valdības lēmumu, protams, ka tautā bija zināma neapmierinātība.

1990.gada vasarā visas Baltijas valstis apmeklēja PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Filips Popkovs. Tas bija vecā rūdījuma cilvēks, kurš drošības komitejā strādāja jau kopš trīsdesmitajiem gadiem. Viņa uzdevums bija nodrošināt, lai 1991.gada janvārī viss notiktu pēc padomju scenārija. Viņš pats bija gan šo notikumu scenārists, gan režisors. Pēc janvāra notikumiem viņu no Valsts drošības komitejas atbrīvoja. Taču, pēc manā rīcībā esošām ziņām, būdams jau cienījamā vecumā, Popkovs joprojām vada kādas Maskavas bankas drošības dienesta darbu. Igaunijā Popkovs toreiz tikās gan ar interfrontes, gan kompartijas vadītājiem, ar vietējiem armijas un dažiem opozīcijas pārstāvjiem. Viņš ieradās arī pie manis, turklāt ierašanās iemesls bija sadomāts. Vēlāk mēs uzzinājām, ka viņa uzdevums tiešām bija sagatavoties darbībai janvārī. Scenārijs bija sagatavots pēc vecā parauga, ļoti līdzīgs kā 1940.gadā. Vispirms izveidos revolucionāro komiteju, ko sauks par glābšanas komiteju, pēc tam tauta izteiks neapmierinātību ar stāvokli valstī, izies ielās un pieprasīs valdības atkāpšanos. Un tad lūgs palīdzību Maskavai, lai tā palīdzētu novērst asinsizliešanu un izbeigtu nekārtības. Šis scenārijs bija paredzēts arī Lietuvai un Latvijai.

Igaunijā tolaik īpaši skaidri izpaudās daudzu jauniešu nevēlēšanās dienēt padomju armijā. Un to Maskava bija paredzējusi izmantot kā iemeslu, lai Igaunijā ievestu papildu karaspēku — speciālas militārās vienības.

Mihails Gorbačovs savā grāmatā "Dzīve un reformas" raksta par Federācijas padomes sēdi, kurā viņam izraisījies strīds ar Jazovu. Jazovs sākumā esot solījis, ka Igaunijā papildu karaspēks netiks ievests, bet pēc tam šo solījumu lauzis. Diskusija esot bijusi ļoti asa. Gorbačovs izmantoja šo epizodi savos memuāros kā piemēru tam, cik 1991.gada pučisti bijuši neuzticīgi viņam jau agrāk.

Īpaša nozīme mūsu brīvības cīņās bija mūsu attiecībām ar demokrātiskajiem spēkiem Krievijā. Tolaik Maskavā un Pēterburgā notika dažādas akcijas, kuru mērķis bija atbalstīt Baltijas brīvības cīņas. Savas domas izteica visa Krievijas demokrātiskā elite, tajā skaitā Anatolijs Sobčaks, Jurijs Afanasjevs, Boriss Jeļcins, Gaļina Starovoitova un citi. Tagad ir gandrīz vai grūti iedomāties, ka bijis tāds laiks, kad mums ar Krievijas spēkiem bija ļoti labas un draudzīgas attiecības.

Tagad dažus vārdus par Lietuvu. No vienas puses, varētu teikt, ka Lietuva pašuzupurējās un tādējādi aizsargāja mūs visus. Jo mēs zinām, ka galveno triecienu bija paredzēts vērst tieši pret Rīgu. Tikai pēdējā brīdī lēmums tika mainīts un asiņaino scenāriju izvērsa Viļņā. Varētu teikt, ka tieši Viļņā atradās viss Baltijas cīņu avangards.

No otras puses, mēs arī centāmies aizsargāt Lietuvu. Es labi atceros Federācijas padomes sēdi Kremlī. Tajā no Lietuvas piedalījās Egidijs Bičkausks, no Latvijas — Anatolijs Gorbunovs, no Igaunijas — es. Tā bija viena no "karstākajām" sēdēm, kādas jebkad nācies izturēt Kremlī. Pret mums vērsās Vareņņikovs, Krjučkovs, Jazovs, Pugo. Tā bija kabineta cīņa. Ja mums toreiz nebūtu izdevies panākt, ka arī citas padomju republikas tur, pie sēžu galda, atbalsta mūsu centienus, tad Viļņā tiktu ievestas nevis atsevišķas slepenā karaspēka daļas, bet tiktu izsludināts ārkārtas stāvoklis ar visām no tā izrietošām sekām.

Pašā krīzes karstumā mēs Maskavā parakstījām divus Igaunijas un Krievijas līgumus. Boriss Jeļcins ar Arnoldu Rītelu parakstīja līgumu par starpvalstu attiecībām, un es ar premjerministru Silajevu parakstīju ekonomiskās sadarbības līgumu. 12.janvāra vakarā, pirms prombraukšanas no Maskavas, mēs runājām ar Jeļcinu, ka beidzot Gorbačovs un viņa kaujinieki ir atteikušies no saspīlējuma eskalācijas Baltijā un acīmredzot stāvoklis sāk uzlaboties. No Maskavas kopā ar Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētāju Arnoldu Rītelu atgriezāmies gandrīz pārliecināti, ka krīze jau sāk noregulēties. Bet būtībā naktī uz 13. janvāri notika uzbrukums Viļņas televīzijas tornim, un krīze izvērsās ar jaunu spēku.

Man bieži vien jautā, kā radās doma uzaicināt Borisu Jeļcinu uz Igauniju. 13.janvāra rītā mēs runājām ar vairākiem Jeļcina padomniekiem par iespējām noregulēt krīzi. Mans pirmais ierosinājums bija — sapulcēt Maskavā Federācijas padomi un pieprasīt armijas virspavēlnieku atstādināšanu, jo tolaik daudzu republiku vadītāji šajā jautājumā bija vienisprātis. Es piezvanīju Jeļcinam.

Paldies par uzmanību, tā kā mans laiks ir beidzies, es vairāk diemžēl nevaru jums neko pastāstīt.

"LV" (Dace Bebre) tulkojums no krievu valodas