Lietuvas Augstākās padomes bij. deputāts Egidijs Bičkausks:

Lai atskatoties neļaujamies atpakaļgaitai

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvār

Mans ziņojums varbūt pilnībā neatbildīs tematam, tomēr viss ir savstarpēji saistīts, tostarp arī pārdomas, kurās ar jums dalīšos. Es nekādi nepretendēju uz absolūtu patiesību. Turklāt tas, ko es teikšu, vēl aizvien tiek diskutēts. Dažiem šī diskusija varbūt nepatīk, bet tikai diskusijās dzimst patiesība.

Man daudzus gadus nācies dzīvot Krievijā. Sākumā es dienēju, biju virsnieks Tālajos Austrumos, vēlāk biju PSRS Augstākās padomes deputāts, vēl mazliet vēlāk (līdz 1993. gadam) — Lietuvas diplomātiskās misijas pārstāvis Maskavā. Līdz ar to domāju, ka man ir tiesības apgalvot, ka mazāk vai vairāk šo zemi pazīstu. Tāpēc runāšu caur sava skatījuma prizmu — kā Lietuvas pārstāvis, kas janvāra notikumus vērtē vienlaikus gan no Maskavas, gan no Lietuvas. Bet uzsveru, ka tas ir Lietuvas pārstāvja viedoklis.

Kas tad izraisīja janvāra notikumus? Vai tam bija objektīvi vai subjektīvi iemesli? Domāju — kā vieni, tā otri.

Es beidzu dienēt armijā 1986.gada nogalē. Un, lai cik dīvaini liktos, tur, Amūras apgabalā, kur dienēju, jau bija manāms reformu gars. Lietuvā tolaik tas vēl nebija jūtams. Es domāju, ka īpaša aktivitāte tolaik nebija vērojama arī Latvijā un Igaunijā. Bet tas bija klusums pirms vētras. Tā vai citādi, jāatzīst, ka radikālie spēki, šī vārda pozitīvā nozīmē, Baltijas valstīs un arī Lietuvā sāka aktivizēties mazliet vēlāk. Bet varbūt tieši tāpēc mums bija vairāk upuru un zaudējumu. Varbūt mēs neapzināti centāmies atgūt iekavēto laiku, varbūt neapzināti gribējām izrauties priekšgalā.

Vai janvārī varēja izvairīties no upuriem? Kas tajā vainojams? Es nezinu. Vēsture? Vēsturiskās norises? Mēs varam vainot Staļinu, Gorbačovu vai tos cilvēkus, kas pacēla viņus uz pjedestāla. Beigu beigās varam vainot arī Livonijas ordeni, to gan es saku ar ironiju. Es domāju, ka neviens — ne vēsturnieki, ne politologi — nekad strikti nevarēs atbildēt uz šiem jautājumiem — varbūt tā bija, bet varbūt nebija. Ir, kā ir, un bija, kā bija. Kā attīstītos notikumi, ja nebūtu janvāra upuru, neviens to nevar pateikt.

Es dalīšos ar jums savās pārdomās, savās diskutējamās pārdomās. Un tomēr. Kad biju PSRS Augstākās padomes deputāts, es sapratu, ko var gaidīt impērijas haotiska sabrukuma sākumā. Es uzsveru — haotiska un nevadāma sabrukuma sākumā. Es sapratu, ka tas attiecas ne tikai uz impēriju, bet arī uz mūsu valstīm un visu pasauli.

Nebija šaubu, ka Baltijas valstu centieni bija taisnīgi. Bija šaubas tikai par to, kādā veidā sasniegt savus mērķus, kāds būtu racionālākais veids. Turklāt, ņemot vērā gan šos Baltijas valstu centienus, gan brūkošās impērijas, atkārtoju, brūkošas, nevis sabrukušas impērijas, agoniju un to, kā tā var skart mūs. Tai tomēr bija vēl liels spēks, un tā varēja mūs ietekmēt. Šajā sakarā es atceros arī dažas psiholoģiskas nianses. Piemēram, man bija saruna ar bijušo Valsts drošības komitejas šefu Krjučkovu. Es domāju, ka viņam, kas cīnījies pret vācu okupantiem Lietuvā un zaudējis daudzus savus draugus, bija sāpīgi atzīt mūsu centienus atdalīties no Padomju savienības. Viņam bija grūti atzīt, ka mums ir tiesības lemt pašiem, atzīt, ka brīvība — tā ir pašnoteikšanās, iespējas lemt savas tautas likteni pašiem.

Daži vārdi par janvāra notikumiem, arī par kļūdām, ko pieļāvām, no kurām nevarēja izvairīties. Sākumā — par stratēģiskām kļūdām.

Pirmkārt. Manuprāt, mēs nesapratām vienu no galvenajiem aspektiem. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs no nacionālās minoritātes, kas atradās impērijas sastāvā, kļuvām par tautas vairākumu. Un mēs nesapratām, ka pārējās tautas mūsu valstī izjutīs tādu kā mazvērtības un baiļu kompleksu un kāds to izmantos. Un izmantoja arī, attiecīgas PSRS struktūras.

Otrkārt. Mēs nenovērtējām, lai cik nepatīkami tas izklausītos, krieviski runājošo iedzīvotāju zemapziņas psiholoģiskos faktorus. Es domāju, ka viņi sev uzdeva jautājumu: kas tad īsti ir Krievija? Vai Krievija ir Jakutija, Baškīrija, Tatārija vai vēl kas cits? Protams, izpaudās pašsaglabāšanās instinkts, kuru mēs pilnībā nebijām novērtējuši.

Treškārt. Pildot savu vēsturisko misiju, graujot impēriju, taču līdz galam to nesagraujot, mēs nesapratām, varbūt negribējām saprast, kādus procesus izraisīsim gan Eiropā, gan pasaulē. Mēs nesapratām, ka tas ietekmēs mūs pašus. Varbūt es te mazliet filozofēju, bet arī Čečenijā un Balkānos ir jūtams "piliens" no mūsu rīcības, varbūt noderīgs "piliens".

Bet tagad konkrēti par janvāra notikumiem. Diez vai no tiem varēja izvairīties. Vismaz man — tie nebija negaidīti. Liekas, ka pēdējo reizi ar PSRS prezidentu tikos 12.janvārī. Es sacīju, ka armija neatrisinās problēmas Baltijas valstīs, bet viņš uz to atbildēja ar žestu, kas nozīmēja — lēmums jau pieņemts.

Vai no tā varēja izvairīties? Nezinu. Varbūt viens no risinājumiem varēja būt referendums, ko Gorbačovs pieprasīja un ko atbalstīja rietumvalstis. Referenduma rezultāts būtu acīm redzams. Referendums notika, bet diemžēl jau pēc janvāra upuriem. Ja referendums būtu izsludināts agrāk, varbūt būtu apturēta militārā agresija, jo tā referenduma sagatavošanas gaitā izraisītu krasi negatīvu starptautiskās sabiedrības reakciju.

13.janvāra nakts. Es sēžu pārstāvniecības kabinetā Maskavā. Pie ieejas stāv četri Lietuvas policisti. Viņiem pavēlēts šaut, ja kāds centīsies ielauzties. Turpat blakus — sieva, pa rokas tvērienam — pistole. Jau ir zināms par upuriem Lietuvā. Par to ir informēta PSRS vadība, par to zina arī ārvalstis. Dažas no ārvalstīm tajā naktī piedāvāja pat patvērumu. Agrā aukstā rītā es atveru kabineta loga aizkarus. Uz ielas stāv sieviete ar mazu meitenīti un tur rokās plakātu "Lietuva, piedod mums!".

Pēc tam pārstāvniecībā ieradās gandrīz vai pašas svarīgākās Maskavas vadības personas, Krievijas deputāti. Gandrīz ar asarām acīs atceros, kā no rīta aizbraucu uz viesnīcu "Maskava" pie sava labā drauga, nu jau mūžībā aizgājušās Gaļinas Starovoitovas un redzēju, kā viņa ar vairākiem palīgiem zīmēja plakātus Lietuvas atbalstam.

Es atceros janvāra upurus gan Lietuvā, gan Latvijā. Atceros, kāda krievu sieviete manā acu priekšā noņēma laulības gredzenu un lūdza to nodot pie Lietuvas televīzijas torņa kritušā vīrieša bērnam.

Vai bija jēga cilvēku bojāejai Viļņā un Rīgā? Vai no tā varēja izvairīties? Varbūt — jā, varbūt — nē. Bet, kā tas ietekmētu vēstures gaitu, grūti pateikt. Jebkurā gadījumā — šie upuri nebija bezjēdzīgi. Drīzāk gan neviens no kritušajiem nedomāja, ka viņu nāve ietekmē milzīgus procesus visā pasaulē, nedomāja, ka šodien šajā zālē klātesošiem būs grūti atcerēties visus bojāgājušo vārdus. Ar savu nāvi viņi nodrošināja to, ka mēs tagad varam runāt neatkarīgās valstīs un es varu runāt kā neatkarīgās Lietuvas pārstāvis.

Es šaubos, vai mums būtu izdevies izvairīties no tālākas agresijas eskalācijas, ja mūs nebūtu atbalstījuši Krievijas demokrātiskie spēki. Kas tad izjauca padomju varas atjaunošanu? Tā bija mūsu izlēmība un arī Krievijas demokrātisko spēku atbalsts. Neļausimies arī tagad regresam, kas varbūt nav tik spilgti izteikts. Tas ir svarīgi gan mums, gan Krievijai, gan visai pasaulei.

"LV" (Dace Bebre) tulkojums no krievu valodas