Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Mums katram jāmācās izprast un vērtēt"

Intervija Latvijas radio vakar, 8. martā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35

— Šī ir pirmdienas, 8. marta, programma "Pusdiena", un šeit ir viesis — Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien!

G.Ulmanis:

— Labdien!

— 8. marts. Nosaucot skaļi šo datumu, šķiet, kaut kam vajadzētu turpināties, kā jums ar šo ir?

G.Ulmanis:

— Man jau liekas, ka mums drīz nebūs dienu martā, par kuru mēs nebūsim vai nu priecīgi, vai mazliet norūpējušies, tā izskatās. Nu ko, tulpju svētki beigušies, bet sievietes joprojām mēs cienām, mīlam un rūpējamies par viņām, un lai tā būtu arī nākotnē. Tas ir vienīgais, ko es varu teikt šādā brīdī.

— Kādi mūsu kolēģi elektroniskajā medijā bija tā prognozējuši, pat atļāvušies. Vai jūs apsveiksit kādu īpaši vai ne?

G.Ulmanis:

— Ja būtu kāda jauka jubileja kādai sievietei zināmai, varbūt apsveiktu arī, bet par 8. martu — es domāju, ka mani varētu daudzas nesaprast.

— Jā, jāpiekrīt jums par martu kā datumiem, dažādiem atzīmēšanas datumiem pārbagātu mēnesi. Protams, mēs nevaram nerunāt par nākamo nedēļu. Tieši pēc nedēļas būs 16. marts, datums, kas liek domāt par daudz ko un tiek gaidīts ar dažādām noskaņām, varbūt sākot no bažām un klaja nolieguma līdz pat spītam un nepiekāpībai. Vai, jūsuprāt, ir darīts viss, lai 16. martu mēs sagaidītu godam un varbūt pat bez kādiem pārpratumiem?

G.Ulmanis:

— Ja es drīkstētu ar tādu humora pieskaņu šo pirmdienas rītu uzsākt, tad es, protams, izteiktu jums gandarījumu, ka jūs tik bieži — varbūt tas ir manā mūžā pirmo reizi — atgādināt 16. martu, kas ir mana vārda diena, un tā diena ir jāatzīmē un kaut kādā veidā to nedrīkst palaist garām. Bet, protams, tas ir humors, un es domāju, nav tas ļaunākais, bet jūs jau acīmredzot domājat par šīm iespējamām provokācijām, par iespējamām pretrunām, kas var rasties Doma laukumā, pie Brīvības pieminekļa vai kur citur. Un par to, kā pasaule uztvers un kā uztvers arī mūsu pašu līdzpilsoņi, ja mēs 16. martā veiksim kādas demonstrācijas, mītiņus vai kādus plaša mēroga pasākumus. Es domāju, ka 16. martu vajadzētu aizvadīt tāpat kā katru kārtīgu darba dienu, atzīmējamā diena tomēr nav svinamā diena, tā nav brīvdiena, un tai nav nekādu atlaižu vai priekšrocību, un labākais, ko mēs varētu dot savai valstij un savas tautas nākotnei, ne tikai domājot par pagātni, ir tas, ka mēs šai dienā nedosim mūsu nelabvēļiem un arī cilvēkiem, kas nesaprot šo situāciju Latvijā, iespēju par mums atkal ciniski pasmieties vai kaut kādā veidā izprovocēt. Tāpēc 16. martā darīsim to, ko katrs ir ieplānojis, nenodarbosimies ar kādu masveida mītiņu vai organizāciju pasākumiem, kas varētu būt akcentēti un saistīti ar Otrā pasaules kara leģionāru dienu.

— Vai jūs pieļaujat un paredzat, ka 16. marts kā piemiņas diena, kā jūs precīzi teicāt, nākamgad pazudīs no kalendāra?

G.Ulmanis:

— Ziniet, jā. Es rūpīgi sekoju tam, kas notiek sabiedrībā, tikko atgriezos no Varakļāniem, auditorijā, kurā bija vismaz pustūkstotis cilvēku — varakļāniešu, un tā bija ļoti silta, patīkama un interesanta tikšanās. Un, kad iepriekš runāju ar domes locekļiem un deputātiem — kādi būtu tie jautājumi, kas varakļāniešus vairāk varētu interesēt, viņi man nenosauca 16. martu. Viņi saka: ziniet, prezidenta kungs, mums nav 16. marts nekāda problēma, mēs esam daudzus 16. martus piedzīvojuši, aizvadījuši, tāpat arī aizvadīsim šo. Es domāju, ka tā ir problēma drīzāk tikai Rīgā, un tā ir kļuvusi par problēmu, pateicoties varbūt atsevišķu veterānu biedrību ļoti aktīvai rīcībai. Un ir jautājums — vai mēs gribam šo dienu pārvērst kādā pozitīvu emociju dienā Latvijai, vai pozitīvu atmiņu dienā Latvijai vai — taisni otrādi — ja mēs to gribam kā Otrā pasaules kara veterānu piemiņas dienu, tad man jums jāatzīst, ka no 8 karavīru apvienībām, kas Latvijā ir, gandrīz puse šo dienu negrib svinēt un neatzīst kā piemiņas dienu.