Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturā

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

4.1. tabula

Latvijā darbojošos uzņēmumu skaits

(bez zemnieku saimniecībām)

Piezīme. Pēc tabulas nevar izrēķināt kopējo aktīvo uzņēmumu skaitu katrā gadā, jo laikā no 1991. līdz 1997. gadam uzņēmums varējis savu darbību pat vairākkārt pārtraukt un atsākt

4.1. informācija

Latvijas uzņēmēju sociālais portrets

Privāto uzņēmējdarbību pārsvarā uzsāk trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki, un šī tendence raksturīga visiem 90. gadiem. Šī ir arī lielākā vecumgrupa uzņēmēju saimē (apmēram 70 % uzņēmēju). Jauno uzņēmēju (līdz 30 gadiem) īpatsvars nav liels (9-13 %), un jauniešu aktivitāte uzņēmumu dibināšanā pēdējos gados nav pieaugusi. Tās kāpums bijis 1994. gadā, kas sakrita ar vispārējo uzņēmējdarbības aktivitātes kāpumu.

Uzņēmēju vidū pārsvarā ir vīrieši (pēc dažādu aptauju datiem, no 58 līdz 74 %) un cilvēki ar augstāko izglītību (vairāk nekā 50 %). Latvijā uzņēmēju vidējais izglītības līmenis ir daudz augstāks nekā citās Centrāleiropas valstīs un niecīgs ir tādu uzņēmēju skaits, kuriem ir tikai pamatskolas izglītība. Uzņēmēju biogrāfijas liecina, ka neatkarības atgūšanas brīdī 1991. gadā 2/3 no viņiem ir bijuši vadītāji vai speciālisti, bet 1/5 - strādnieki un apkalpojošās sfēras darbinieki. Tas liecina, ka daudzu pašreizējo īpašnieku un vadītāju sākotnējā pieredze iegūta vēl plānotās ekonomikas laikā. Privātsektorā panākumus guvuši arī daudzi agrāk pētniecības institūtos nodarbinātie.

Dati, kas iegūti, aptaujājot uzņēmējus, liecina, ka galvenie uzņēmējdarbības uzsākšanas dzenuļi ir vēlme rast personisku neatkarību un pašrealizācijas centieni, kas ietver arī ģimenes labklājības nostiprināšanu. Seko īpašuma un bagātības vairošanas motīvi. Zīmīgi, ka uzņēmēji savu nodarbošanos pozitīvi uztver arī tajā ziņā, ka vairākums vēlas, lai arī viņu bērni kļūtu par uzņēmējiem.

Pētījums par MVU ļauj secināt, ka tipiska mazā vai vidējā uzņēmuma īpašnieks vai īpašniece ir vienpersoniski kapitāla daļu turētāji, kas uzņēmuma tapšanā ieguldījuši personiskos vai ģimenes ietaupījumus; banku aizdevumus startā izmantojusi tikai vidēji viena no desmit uzņēmējām. Retāk uzņēmējiem ir viens vai divi kompanjoni. Parasti īpašnieks veic arī vadītāja pienākumus un lielāko daļu lēmumu pieņem vienpersoniski. Tas rada lielu laika patēriņu: bieži vien uzņēmēji strādā 9 līdz 12 un vairāk stundu dienā.

Tipisks mazais un vidējais uzņēmējs ir visai liels individuālists un savas attiecības ar citiem uzņēmējiem aprobežo ar piegādes un pārdošanas jautājumiem. Samērā reti viņš iesaistās kopīgu uzņēmumu veidošanā (16 % uzņēmēju), kopīgu investīciju projektos (13 %), uzņēmumu apvienošanā (11 %) un asociāciju veidošanā. Latvijā mazie un vidējie uzņēmumi daudz mazākā mērā nekā attīstītajās valstīs ir izveidojuši savstarpējos tīklus un kooperācijas saites ar lielajiem uzņēmumiem piegāžu un tirgvedības jautājumos. To liecina arī tas, ka vidēji tikai vienam no desmit uzņēmējiem pieder īpašuma daļas citos uzņēmumos, kas tos nodrošinātu pret neveiksmēm un tirgus svārstībām. Šāds modelis liecina, ka vairākums MVU orientējas uz lēnu individuālu izaugsmi bez riskantām inovācijām, investīciju piesaistes un uzņēmumu korporatīvo saišu veidošanas.

Turpinājums. Sākums "LV" - nr. 23/24, 07.01.1999.;

"LV" nr.36/37, 09.02.1999.; nr.43/44, 16.02.1999.;

"LV" nr.45/46, 17.02.1999.; "LV" nr.50/51, 23.02.1999.; "LV" nr.62/63, 04.03.1999.; "LV" nr.66/67, 06.03.1999.

4. nodaļa

Valsts un privātsektors:

labākas attīstības vides radīšana

Privātsektora veidošanās

un attīstība

CSP seko uzņēmumu skaita dinamikai pa gadiem. Tiek fiksēti visi reģistrētie uzņēmumi un apsekojumu rezultātā konstatēts to ekonomiskās aktivitātes stāvoklis. 4.1. tabula raksturo uzņēmumu aktivitāti laikā no 1991. līdz 1997. gadam. Pēc CSP datiem, 1997. gada beigās Latvijā bija reģistrēti 93 948 uzņēmumi (bez zemnieku saimniecībām), no kuriem reāli darbojās 36 753. Visrosīgāk uzņēmumus dibināja laikā no 1992. līdz 1995. gadam. Kopš 1996. gada uzņēmumu dibināšanas temps ir pazeminājies, taču ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaitam ir tendence stabilizēties.

Galvenais faktors, kas grūtāku padara jaunu uzņēmumu ienākšanu tirgū, ir pieaugusī konkurence. Tā stimulē augsmes un efektivitātes tendences un tādējādi svaru kausus nosver par labu tiem, kuri jau ilgāku laiku darbojas. Tādā veidā izpaužas kapitālistiskais tirgus koncentrēšanās process. Tieši šeit ir nepieciešama valsts iejaukšanās. Valstij ar savu politiku vajadzētu aktīvi stimulēt uzņēmējdarbību un atbalstīt jaunus uzņēmumus, lai risinātu tādus svarīgus tautas attīstības uzdevumus kā darba vietu radīšana un ienākumu vairošana. Pašreiz jaundibināto uzņēmumu iekļaušanos un noturēšanos Latvijas tirgū nevar uzskatīt par īpaši aktīvu. To apliecina arī dati, ko, 1997. gada novembrī aptaujādama darba meklētājus, ieguvusi CSP: izrādījās, ka dibināt savu uzņēmumu mēģinājuši tikai 0,4 % no visiem darba meklētājiem.

Uzņēmējdarbība reģionos ir attīstīta nevienmērīgi. Lielākā ekonomiski aktīvo uzņēmumu daļa ir koncentrēta Rīgā (54 %) un lielajās pilsētās - Daugavpilī, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī (kopā 15 %). Rīgas, Ogres, Cēsu un Tukuma rajonā darbojas ap 11 % no uzņēmumu kopskaita. Arī Valmieras rajons ir aktīvs uzņēmējdarbības ziņā, bet pārējos rajonos kopā darbojas tikai 23 % uzņēmumu. Šī uzņēmējdarbības nevienmērība atsaucas uz darba iespējām, un rajonos ar zemāku ekonomiskās attīstības līmeni ir lielāks darba meklētāju skaits.

Uzņēmējdarbības uzsākšana:

iespējas un problēmas

Privātsektora veidošanās Latvijā nav izskaidrojama tikai ar juridiskām un institucionālām reformām vien, tā ir notikusi, arī pateicoties cilvēku aktīvai rīcībai savu iespēju paplašināšanā. Privātās iniciatīvas atbrīvošana pavēra daudzveidīgas iespējas cilvēkiem, kuri bija pietiekami uzņēmīgi un gatavi reaģēt uz tirgus izdevībām, kuri riskēja veidot jaunus uzņēmumus, tiecās pēc augstāka atalgojuma, straujākas karjeras un radoša darba jaunajās tirgusekonomikas profesijās. Atšķirībā no plānotās ekonomikas, ko komandēja politbirojs, tirgusekonomiku veidoja enerģiski indivīdi ar privātu interesi un uzņēmību savu mērķu sasniegšanā. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, privātsektors veidojās kā privātās iniciatīvas un individuālisma vērtību iemiesojums, kas vispirms atalgoja jauno īpašnieku un uzņēmēju grupu, taču pakāpeniski paplašināja arī darba ņēmēju un citu sabiedrības locekļu iespējas, piedāvādams nodarbinātību un ienākumus valsts uzņēmumos darbu zaudējušajiem un tiem, kurus neapmierināja relatīvi drošais, taču zemu atalgotais darbs sabiedriskajā sektorā.

1998. gadā Latvijā veikts reprezentatīvs pētījums par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kura gaitā apsekoti uzņēmēji dažādās pilsētās un reģionos. Turpmākajā analīzē izmantoti šā un citu pētījumu rezultāti, kā arī CSP un Uzņēmumu reģistra dati. Cita starpā tie izgaismo Latvijas uzņēmēju sociālo portretu un uzņēmējdarbības motivāciju (sk. 4.1. informāciju).

Pētījumā par MVU aptaujāto uzņēmēju visbiežāk minētās sākuma problēmas, ko vienlīdz lielā mērā izjūt dažādu reģionu, pilsētu un nozaru uzņēmēji, ir starta kapitāla trūkums, augsti nodokļi un apgrozāmo līdzekļu nepietiekamība. 91 procents aptaujāto uzņēmēju atzina, ka sākumposmā izjutuši finansiālo līdzekļu trūkumu. 78 procentus uzņēmumu no sākuma bremzējuši augsti nodokļi, likumu nestabilitāte un nedrošums un grūtības, ar kurām bijis jāsastopas, iestādēs kārtojot atļauju un reģistrācijas jautājumus. Šīm problēmām seko grūtības ar iespiešanos tirgū, augsta konkurence un pārdošanas grūtības, kā arī telpu dabūšanas problēmas. Nozīmīga starta problēma ir arī pieredzējušu un apmācītu darbinieku trūkums. Mazākā mērā uzņēmēji sākumposmā ar grūtībām sastopas iekārtu un izejmateriālu iegādē. Rekets un organizētā noziedzība, pēc uzņēmēju domām, nepieder pie galvenajām starta problēmām, turklāt var spriest, ka laikā no 90. gadu sākuma to asums ir mazinājies.

Zīmīgi, ka uzņēmējdarbības veida izvēle kā starta problēma minēta samērā reti. Netieši tas norāda, ka jaunu uzņēmumu dibinātāji darbošanās virzienu izvēlē reproducē līdzšinējo uzņēmējdarbības struktūru un tādu jaundibinātu uzņēmumu, kas pievēršas inovatīvai darbībai un orientējas uz nišas tirgiem, pagaidām ir tik maz, ka tie uzskatāmi par izņēmumiem.

Mazo un vidējo uzņēmumu

sadalījums un to izaugsme

Mazie un vidējie uzņēmumi Latvijā veido 99 % no kopējā uzņēmumu skaita un, kā jau minēts, nodarbina 62 % tautsaimniecībā strādājošo. Laikā no 1990. gada MVU sektorā radīti vairāk nekā 350 tūkstoši jaunu darba vietu. MVU ir nozīmīgi valsts budžeta veidotāji.

1998. gada sākumā lielākā daļa (77 %) no MVU bija mikrouzņēmumi ar darbinieku skaitu no 1 līdz 9; mazie uzņēmumi, kas nodarbina 10-49 darbiniekus, bija 18 %, bet vidējie, kuros strādā 50-249 darbinieki, bija 5 % no visiem MVU. Lielie uzņēmumi, kuros strādā vairāk nekā 250 darbinieki, Latvijā veido tikai 1 % no aktīvo uzņēmumu kopskaita, tomēr to ieguldījums nacionālajā kopproduktā ir ļoti būtisks un sasniedz 50 %.

Pēc CSP datiem, aptuveni 45 % MVU darbojas tirdzniecībā, 39 % - pakalpojumu sfērā, 11 % - rūpniecībā un 5 % - celtniecībā. To, ka MVU darbībā dominē tirdzniecība un pakalpojumi, apstiprina arī pētījumi, kuros izlasveidā apsekoti Latvijas uzņēmumi. Rūpniecībai kā pamatdarbībai ir neliels īpatsvars, turklāt ar ražošanu relatīvi vairāk nodarbojas ārpus Rīgas esoši MVU: pārsvarā tie ir mazpilsētās izvietoti kokapstrādes, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes un vieglās rūpniecības uzņēmumi. Savukārt Rīga ir izteikta līdere pakalpojumu sniegšanā: MVU pētījums liecina, ka ar to nodarbojas 56 % Rīgas uzņēmumu. Ārpusrīgas reģionos pakalpojumi kā pamatdarbība ir mazāk izplatīti (sk. 4.2. tabulu).

Salīdzinot MVU pamatdarbību to dibināšanas gadā un 1998. gadā un ņemot vērā apsekoto uzņēmumu vidējo vecumu, kas ir 5 gadi, var secināt, ka MVU kontingenta struktūra pēc darbības nozarēm ir visai stabila. Pēdējos gados ražojošo uzņēmumu skaits nav pieaudzis, un nav arī vērojams, ka tajā vai citā reģionā būtu izvirzījusies kāda dinamiska nozare. Tirdzniecība un pakalpojumi jaunveidojamo uzņēmumu izvēlē ir dominējuši visus 90. gadus, un, nozares salīdzinot, kāpumi un kritumi ir bijuši līdzīgi. Joprojām uzsvars likts uz tirdzniecībā gūstamo apgrozījumu, kas raksturīgi gandrīz pusei no visiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Diemžēl, tas apstiprina, ka pašreizējā ekonomiskajā vidē vislabāk jūtas tie MVU, kuri pārstāv uz ātru peļņu un apgrozījumu orientētus uzņēmējdarbības veidus. Tomēr trešdaļai uzņēmumu ir diversificēts darbības portfelis un daudzi tirdzniecībai vai pakalpojumiem nododas, lai šādi uzkrātu līdzekļus, ko ieguldīt citā iespējamā darbībā.

Raksturīgi, ka tirdzniecībā un pakalpojumos dominē mikrouzņēmumi, kas parasti ir ģimenes firmas, kuras pieņēmušas dažus algotus darbiniekus. Ražošanā un celtniecībā pārsvarā darbojas lielāki uzņēmumi (ar darbinieku skaitu no 50 līdz 99), bet uzņēmumi, kuros strādā vairāk par 100 darbiniekiem, ir koncentrēti ražošanā. Rūpniecības un celtniecības firmas ir lielākas arī kapitāla un apgrozījuma ziņā.

Pastāv uzskats, ka lieli uzņēmumi spēj efektīvāk kāpināt ražošanu un ekonomiskās augšupejas posmos radīt vairāk jaunu darba vietu, bet savukārt mazie uzņēmumi labāk spēj pielāgoties krīzes situācijām un absorbēt izbrīvēto darbaspēku. No tautas attīstības viedokļa šī sakarība ir būtiska, jo norāda, ka nepieciešams līdzsvars starp dažāda lieluma uzņēmumiem un ka ražošana potenciāli ir darba vietu radītāja, tātad, nacionālajai ekonomikai ieejot stabilas augšupejas fāzē, tā būtu īpaši attīstāma.

Ekonomiski aktīvo uzņēmumu grupā pēdējos divos gados arvien vairāk uzņēmumu uzrāda izaugsmes tendences. To liecina apgrozījuma, peļņas, nodarbinātības un arī tirgus pieaugums. Pētījums par MVU apstiprina, ka vidējie apgrozījuma rādītāji ir pieauguši dažādu nozaru, lieluma un reģionu uzņēmumos, taču visstraujāk apgrozījums kāpis vidējos rūpniecības un celtniecības uzņēmumos, bet mazāk - nelielajos pakalpojumu uzņēmumos. Pozitīvas tendences uzņēmējdarbībā vērojamas arī Latgalē, kur daudz lielāks ir apgrozījuma ziņā mazu uzņēmumu īpatsvars, tomēr apgrozījums pieaug visās uzņēmumu grupās.

MVU sektora attīstība ir pakāpeniska, bez "izrāvieniem", un galvenokārt tā noris, uzņēmumiem pašiem izdarot kapitālieguldījumus un cīnoties par tirgu. Lai gan 1. nodaļā atzīmēta ārvalstu investīciju pieplūde Latvijā, mazajos uzņēmumos, kur ārvalstu kapitāla īpatsvars ir niecīgs, tās "nosēžas" reti. Tas uzņēmējiem liek pašiem tikt galā ar kapitāla, tehnoloģijas un vadības uzlabošanu. Visvairāk pēdējā gada laikā investēts telpu un ēku remontā, taču apmēram puse ekonomiski aktīvo uzņēmumu investējusi arī ražošanas iekārtās, bet trešdaļa - jaunās tehnoloģijās. Vismazāk uzņēmumi pašreiz var atļauties investēt ēku būvniecībā.

Ekonomiski aktīvie uzņēmumi, apgrozījumam pieaugot, kļūst arī ienesīgāki. Dati, kas iegūti, aptaujājot MVU, liecina, ka 1995. finansiālajā gadā ar peļņu strādājuši 37 % uzņēmumu, 1996. - 45 %, bet 1997. finansiālajā gadā - jau 58 % uzņēmumu un relatīvi nedaudz ir tādu uzņēmumu, kuri šajos trijos finansiālajos gados cietuši zaudējumus: nevienā gadā to nav bijis vairāk par 14 %, kas liek domāt par īslaicīgām neveiksmēm, kuras vēlāk parasti pārvarētas. Tas apstiprina jau iepriekš izteikto konstatējumu, ka no tirgus "iziet" vājākie uzņēmumi, nostiprinās aktīvākie, bet jaunajiem tajā kļūst grūtāk iespiesties. Šī tendence ir dzīvas tirgus ekonomikas pazīme, un valstij tas izvirza uzdevumu būt par prasmīgu regulatoru, kas uztur līdzsvaru.

Savukārt tirgus analīze liecina, ka aktīvo uzņēmumu tirgum visos ģeogrāfiskajos segmentos ir tendence paplašināties: uzņēmumu, kuru tirgus pēdējos gados paplašinājies, ir krietni vairāk nekā uzņēmumu, kuru tirgus sašaurinājies (4.3. tabula). Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem joprojām visnozīmīgākais ir vietējās pilsētas un rajona tirgus, kurā darbojas 95 % uzņēmumu. Tomēr piektdaļa uzņēmumu darbojas arī novada tirgū, trešdaļa - visas Latvijas tirgū, bet aptuveni katrs desmitais - arī eksporta tirgū. Kā galvenos tirgus paplašināšanās cēloņus uzņēmēji min pieprasījuma palielināšanos, uzņēmuma paplašināšanos un produkcijas un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos, bet kā galvenos sašaurināšanās cēloņus - iedzīvotāju zemo pirktspēju un pieaugošo konkurenci.

MVU ieguldījums

nodarbinātībā, darba samaksa

un personāla stimulēšana

CSP veiktie darbaspēka apsekojumi liecina, ka 1997. gadā mikrouzņēmumos strādāja 19,2 %, mazajos - 12,4 %, vidējos - 30,2 %, bet lielajos - 38,2 % tautsaimniecībā nodarbināto. Pētījums par MVU liecina, ka pēdējā gada laikā vidējais nodarbināto skaits uzņēmumos ir palielinājies. Lai arī vidējiem uzņēmumiem ir vislielākais pieaugums absolūtos skaitļos, visstraujāk nodarbinātība pieaugusi tieši mazo uzņēmumu grupā: tur tā pieaugusi par 8,9 %, bet mikrouzņēmumos - tikai par 5,1 % un vidējos uzņēmumos - par 8,0 %.

Nodarbinātības pieauguma tendence iezīmējas arī ekonomiski aktīvo MVU nākotnes plānos: vidēji 4 uzņēmumi no 10 domā palielināt darbinieku skaitu. Pārsvarā paredzēts pieņemt kvalificētus pilna laika darbiniekus, lai gan plānotais pieaugums ir neliels: visbiežāk par 1-2, retāk 3-5 un vairāk darbiniekiem. Darbinieku skaitu samazināt paredz tikai 7 % uzņēmumu, par iemeslu minot sezonas darbu beigas, darba līgumu beigšanos un neapmierinātību ar darbinieku kvalifikāciju.

4.2. tabula

MVU pamatdarbības nozare 1998. gadā pa reģioniem

(% no apsekotajiem uzņēmumiem)

4.3. tabula

MVU tirgus pārmaiņas pēdējos trijos gados, rēķinot pēc apgrozījuma

1 Procentos no visiem aptaujātajiem

2 Procentos no atbildējušajiem, kas darbojas vai ir darbojušies attiecīgajā tirgū

3 Rīgas uzņēmumiem Rīgas tirgus kvalificēts kā vietējais

4.4. tabula

Darbinieku stimulēšanas paņēmieni mazajos un vidējos uzņēmumos

(% no atbildējušajiem darba devējiem)

Turpinājums - seko