Latvijas Republikas Ministru padomes bij. priekšsēdētājs Ivars Godmanis:

Ja piedalās visa tauta, tad esam stipri

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Domāju, nekļūdīšos, ja uzrunāšu jūs: cienījamie tautfrontieši! Jo domāju, ka te ir ļoti maz cilvēku, kas nebija Tautas frontē.

Mans uzdevums nav viegls. Un es ilgi domāju, ko lai saku. Jo mani visvairāk aizskar tie apmelojumi, kurus nupat izlasīju tādā mazā lapiņā. Bet es noturēšos. Un mēģināšu izstāstīt, kā es to lietu saprotu.

Ja man jāteic, kas bija pamats, tad barikādēs neapšaubāmi galvenais bija pati tauta. Un nupat izdotā grāmata ir brīnišķīga ar to, ka tur nav politiķu, bet ir cilvēki, kas bijuši uz vietām. Tas ir vislabākais, ko varēja izdarīt.

Kas vadīja barikādes? Neapšaubāmi — Tautas fronte. Nevadīja ne Augstākā padome, ne valdība. Tas ir mans viedoklis.

Kas atbalstīja Tautas fronti barikāžu vadīšanā? Neapšaubāmi — Augstākā padome ar tās izveidotajām struktūrām un arī valdība. Man te rokās ir Lauksaimniecības ministrijas Mehanizācijas un enerģētikas galvenās pārvaldes priekšnieka Zosuļa kunga precīzi fiksēti dati, kā Rīgā parādījās smagā lauksaimniecības tehnika jau svētdienā, 13. janvārī, pirms vēl bija sākusies manifestācija. Jau naktī mēs apspriedāmies ar lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru un satiksmes ministru Jāni Janovski pēc viņu priekšlikuma, ka viens no variantiem ir šo tehniku virzīt uz Rīgu. Tad mēs kontaktējāmies ar Tautas frontes vadību, ar Romualdu Ražuku. Un te var skaidri redzēt, kā šī tehnika nāca uz Rīgu vēl tautas manifestācijas sākumā.

Ar ko atšķiras valdība no Tautas frontes? Un ar ko atšķiras valdība no sabiedriskajām organizācijām, kur, nav noslēpums, viena daļa aicināja iet prom no barikādēm? Valdība atbild par cilvēku dzīvībām.

Esmu ilgus gadus pārdomājis un gribu jums pateikt galveno, kas man palicis atmiņā no janvāra. Ja valstī ilgā laikā ir iedibināta sistēma, tad visa valsts aizsardzība rit automātiski — ir viena komanda, Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks dod komandu. Mūsu valsts tad eksistēja ļoti īsu laiku. Un, ja tad jādod komanda sūtīt cilvēkus nāvē, tad ir jāuzņemas briesmīga atbildība. Es speciāli pārrunāju ar saviem apsardzes cilvēkiem, kuri ir virsnieki un kuriem nav nekādas vajadzības kaut ko stāstīt man nepareizi, es ar viņiem kopā esmu bijis gan ar automātu rokās, gan bruņuvestē utt. Kā tas precīzi notika? Jo tajā brīdī, kad es izsludināju tā saukto operāciju "Pērkons" un mēs savācām miličus Kirova parkā, tajā brīdī man vienam šajā valstī bija jāpieņem lēmums (jo iekšlietu ministrs bija Maskavā): vai es sūtu šos cilvēkus uz Iekšlietu ministriju karot pret OMON vai arī nesūtu.

Apsardzībai bija informācija no OMON rācijām, ka ir sedzējgrupa, ka tiek prasīts papildinājums, bija arī daļēja informācija par īpašo reaktīvo ieroču piegādi. To mēs dzirdējām rācijās. Un bija jāpieņem lēmums. Tagad es uzskatu, ka pieņēmu pareizo lēmumu — es nesūtīju. Protams, es zvanīju Zenonam Indrikovam, kurš bija aplenkts kabinetā, mājā, pa kuru šāva. Un viņš ir ļoti drosmīgs cilvēks. Mēs apspriedām, ko var darīt. Pretī ir apmēram 350 bruņotu vīru. Un būtībā vēl divus gadus mums nebija spēku, ko tiem nolikt pretī...

Ja būtu devis komandu, es aptuveni stādos priekšā, cik cilvēku būtu miruši. Un, protams, cik vēl būtu iesaistīts papildu vienību — motostrēlnieku pulks, kas faktiski sedza OMON, ja viņiem šajā cīņā ietu grūti. Tagad ir skaidrs, ka man nevajadzēja tos cilvēkus sūtīt nāvē. Tas ir pie šī iznākuma. Bet ja iznākums būtu cits? Ja mēs nebūtu savu neatkarību nosargājuši? Un es, nedodams komandu, būtu uzņēmies šādu atbildību... Kā es rīkotos šodien? Kad tu esi deleģēts un nav vairs baiļu par savu dzīvību — bailes ir par citu cilvēku dzīvību. Jāteic godīgi, vienīgais lēmums būtu — pašam iet kopā ar šiem miličiem, citu variantu es nespētu pieņemt...

Cits moments, par ko es domāju. Kas notiks, ja barikādes būs divas nedēļas? Mēnesi? Divus mēnešus? Pusgadu? Tajā brīdī, kad svētdien biju televīzijā, es biju pieņēmis lēmumu — aicināt cilvēkus pamazām atstāt barikādes. Mana pārliecība bija: ilgstoša atrašanās barikādēs pati no sevis var izraisīt masu konfrontāciju un arī masu upurus.

Tad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Pēc tam ilgi esmu mēģinājis analizēt, lai noskaidrotu: kāpēc? Esmu runājis arī ar Česlavu Mliņņiku minūtes divdesmit pa telefonu, kad mani sazvanīja mācītājs Aleksejs Zotovs un iedeva parunāt ar OMON priekšnieku. Es pateicu visu, žēl, ka man nav šīs sarunas ieraksta. Viņš teica: mēs atkāpjamies, mēs esam kļūdījušies, mēs neko nezinām. Taču man nav skaidrs uzbrukuma iemesls Iekšlietu ministrijai. Jo Aloiza Važņa tur nebija. Vaznis bija sarakstos, tāpat kā es un viens otrs, kas bija paredzēti iznīcināšanai konkrētā vietā ar konkrētiem ģimenes locekļiem.

Vēl pāris epizožu. Mēs te daudz runājam par Alfrēdu Rubiku. Brīdī, kad sāka šaut pa Iekšlietu ministriju, uz tālruni manā kabinetā reiz pa ilgiem laikiem piezvanīja Rubiks. Un viņš man teica, ka pie Kongresu nama ir cilvēki bez formām un ar ieročiem, kas gatavi viņus iznīcināt... Kad sāku kliegt, ka ir pavisam citādi, viņš nolika klausuli. Līdz šim brīdim domāju: vai viņš man speciāli zvanīja, lai noskaidrotu, kādā garastāvoklī esmu, vai arī tik tiešām viņš par to lietu nezināja?

Vēl kas — politikā nevar uzticēties nevienam. 12. janvārī mēs esam Maskavā. Edgars Savisārs, Boriss Jeļcins, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis. Mihails Gorbačovs vada sēdi. Viļņa jau ir aplenkta. Jo Kazimiera Prunskiene ir veikusi cenu reformu, līdzīgu tai, kādu veicu es, bet to izmantoja, lai aplenktu parlamentu utt. Sēdē uzstājās Jeļcins, kategoriski pieprasot pārtraukt jebkādu vardarbību Viļņā, Savisārs ar īsu repliku. Pēc tam uzstājās Dmitrijs Jazovs, apgalvodams, ka viņi ar karaspēku nekad neuzbruks Lietuvas parlamentam. Boriss Pugo ziņoja, ka vispār nav ievainoto... Tad es piecēlos un teicu, ka Pugo melo... Jo man maz interesēja, vai tur ir klāt Gorbačovs. Kad tas viss beidzās, mēs ar Gorbunovu gājām pie Gorbačova. Runāju es: jūs atbildat par to, lai neatkārtojas tas, kas bija Baku un visur citur, un es ceru, ka jūs to izdarīsit. Viņš teica: nav nekādu jautājumu, esmu darījis visu, lai nekādas asinsizliešanas nebūtu.

Un tad stundu vēlāk mēs bijām Rīgā, kur notika valdības un prezidija sēde, kurā es stāstīju par šo viņa atbildi. Cilvēki, kas tolaik bija valdībā un prezidijā, precīzi atceras, ka viņi man nenoticēja. Un pareizi darīja. Jau naktī man piezvanīja Sandra Kalniete. Un es dzirdēju, ka ieņemta Kauņas stacija. No tā man ir viennozīmīga atbilde, es vairs nekad mūžā nesvārstīšos, ka šis cilvēks ir melojis, un es esmu viens no tiem pasaulē, kas to var teikt.

Nobeidzot: nevajadzētu pārspīlēt mūsu katra lomu. Jo es vēlreiz uzsveru, ka tikai tad, ja piedalās visa tauta, mēs varam kaut ko panākt. Tikai tad, kad mums bija Tautas fronte ar tādu skaitu, tikai tad, kad mēs visi kopā cīnījāmies, mēs kaut ko panācām.

Kā tas tā iznāk, ka 700 gadus mūs var mocīt, sist, laupīt un ko vēl nedarīt, bet mēs izdzīvojam? Un mums ir sava valoda. Un mēs saglabājamies kā tauta. Un no šiem 700 gadiem tikai 20 gadus pirms kara un astoņarpus gadus pēc kara mēs paši sevi pārvaldām.

Bet pietiek tikai mums pašiem sevi pārvaldīt — un mums ir 18 valdības pirms kara un astoņas pēc kara. Kas ir tas dzenulis, kas mūs vienu pret otru tramda? Kas tas tāds ir? No kurienes šie melnie, provokatīvie apvainojumi? Roberta Milberga apgalvojumi, ka es zvanu viņam uz Tautas fronti, lai ievestu desanta karaspēku un ņemtu nost barikādes? Var jau būt, ka ir kāds zvanījis manā vārdā. Es to nezinu. Katram ir tiesības uz savām domām.

Kāds ir mūsu turpmākais uzdevums? Politiķim ir jāpilda divas funkcijas. Jāaizstāv sava valsts no ārpuses un visiem spēkiem jācīnās, lai nepalielinās atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem Latvijā. To otro funkciju mēs nemākam izpildīt. Un arī tāpēc ir negācija pret politiķiem. Lai tauta mūs pētī un tauta mūs vērtē — tas mums iznāk slikti. Un to mums nevar piedot desmit gadu laikā.

Mūsu uzdevums ir ar godu atcerēties barikādes. Ar godu. Katram. Izvērtēt sevi, izvērtēt sevi tautai. Un visiem mums kopā ir jācīnās par vienu: pirmo reizi latviešu tautas vēsturē, vienalga, vai mēs esam valdībā, parlamentā, saimnieciskā darbā, jebkurā vietā, — panākt, ka mierīgā darbā visu to, ko viena paaudze ir sarūpējusi, mēs, mūsu paaudze, kas atjaunoja Latvijas neatkarību, mierīgi nodotu nākamajai paaudzei. Un tikai tad mēs runāsim par tautas attīstību un valsts attīstību. Jo līdz šim latviešu tautai tas nekad nav izdevies. Šis uzdevums ir absolūti neatkarīgs no tā, kādās partijās jūs katrs esat.

Noliecu galvu visu jūsu priekšā, kas bijāt barikādēs. Jūs esat drosmīgi cilvēki.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā