"Igaunija plēšas tālāk"

"Dagens Nyheter"

— 99.03.07.

Valdībai vajag paskaidrot, kā Igaunijas iestāšanās Eiropas Savienībā mainīs drošības politiku.

Visas pazīmes norāda, ka premjerministram Martam Sīmanam nāksies atteikties no varas šodien, svētdien, kad Igaunijā notiek parlamenta vēlēšanas. Grūti pateikt, kurš nāks viņa vietā. Igaunijas partiju ainava ir sašķelta. Daudzi sevī jūt šo aicinājumu, taču, kā rāda sabiedrības aptaujas, neviena partija neiegūs vairāk par 15 procentiem balsu.

Pastāv uzskats, ka vislielākās izredzes ir vaļīgajai koalīcijai starp Reformu partiju, Tēvzemes savienību, sociāldemokrātiem un Tautas partiju. Te atrodami vairāki ievērojami Igaunijas politiķi - Sīms Kalass, Marts Lārs, Andress Tarands un Tomass Ilvess.

Pēc vēlēšanām nav gaidāmas nekādas radikālas pārmaiņas. Gandrīz visi līderpolitiķi vēlas, lai Igaunija turpina iet pa līdzšinējo ekonomisko reformu ceļu. Visi atbalsta drīzu iestāšanos Eiropas Savienībā, un saliedēšanās ap dalību NATO ir ļoti masīva.

Kad aizsardzības alianse aprīlī Vašingtonā rīkos savu augstākā līmeņa sanāksmi, tajā kā pilnvērtīgas dalībvalstis piedalīsies Ungārija, Polija un Čehija. Baltijas valstis atrodas uzgaidāmajā telpā, un tām ir jāuzklausa solījumi, ka NATO durvis arī turpmāk paliks atvērtas. No Vašingtonas ir jāpienāk skaidram signālam, ka paplašināšanās process turpināsies.

Virzība uz tālumā vizmojošo dalību Eiropas Savienībā ir bijusi ļoti sekmīga. Šķiet, ka ziedošanās uzdevumam ievest Igauniju atpakaļ Eiropā ir totāla. Diplomātiskais uzbrukums ir ievērojams. Kopš 1997. gada Igaunijai ir savi vēstnieki visās ES dalībvalstu galvaspilsētās, izņemot Luksemburgu. Šie pasākumi ir liels pārbaudījums mazās valsts budžetam, taču liekas, ka tas atmaksājas.

Igaunija rindā uz Briseli stāv viena no pirmajām. Tallina pat ir izteikusi skepsi par Zviedrijas agrāk pausto domu par kopīgu sarunu sākumu un visām runām par vēlmi kandidātvalstis uzskatīt par vienu veselumu. Igaunija gūst panākumus un tādēļ vēlas saņemt atalgojumu.

Protams, ka ceļā nākas sastapties ar klupšanas akmeņiem un problēmām. Lauksaimniecība un vides politika ir divas jomas, kurās Igaunijai ir grūti izpildīt ES prasības. Krievvalodīgo iedzīvotāju stāvoklis arī ir viena no sfērām, kam ES Komisija ir pievērsusi uzmanību.

Attiecības ar Krieviju ir krietni uzlabojušās, kaut arī reizēm notiek strīdi. Pirms kāda laika, piemēram, mēnešiem nenomaksātu rēķinu dēļ tika pārtraukta ūdens piegāde upes otrā krastā esošajai Krievijas pilsētai Ivangorodai.

Abu valstu robežlīgums Maskavā nav parakstīts. Tomēr šī lieta Tallinu nesatrauc. Šis jautājums ir izdiskutēts, robežkontrole darbojas, un Eiropas Savienībai nav iebildumu.

Zviedrija Eiropas Savienības paplašināšanu uzskata par "vislielāko prioritāti". Ārpolitikas deklarācijā uzsvērts: "Zviedrija ir vitāli ieinteresēta, lai mūsu tuvumā esošās valstis tiek iekļautas jaunajā Eiropā."

Neviens neapšauba valdības ieinteresētību šajā lietā. Varētu pat teikt, ka Baltijas valstis - pirmām kārtām Latvija un Lietuva - atrastos daudz sliktākā pozīcijā, ja Zviedrija un Dānija nebūtu virzījušas uz priekšu šo valstu lietu.

Ar paplašināšanos uz austrumiem saistītais entuziasms vairākos Eiropas reģionos ir ļoti niecīgs.

Sliktāk ir tas, ka Zviedrija, sakarā ar vecajām ideoloģiskajām nostādnēm, nesignalizē gatavību atklātās debatēs apspriest drošībpolitiskās pārmaiņas, ko nozīmē Baltijas valstu vairāk vai mazāk veiksmīgais ceļš uz iestāšanos NATO un ES.

Šajā ziņā kontrasts ar Somiju ir uzkrītošs. Helsinku pašreizējā drošības politikas doktrīna ir tāda, ka pašlaik nav nekādas vajadzības kaut ko mainīt, tomēr nākotnē tiek pieļautas dažādas "izvēles iespējas".

Simptomātiski tas varbūt ir tādēļ, ka Somijas drošības politikas nestors Makss Jākobsons pieder pie tiem nedaudzajiem, kuri ir atklāti pauduši satraukumu par attīstību, kā rezultātā Zviedrija un Somija paliktu ārpus NATO.

Viņš par pamatu ņem, ka Baltijas valstis "pārskatāmā laikā" netiks uzaicinātas iestāties aliansē. Somija un Zviedrija tādējādi riskētu "kļūt par daļu no Eiropas drošības struktūras apakšreģiona, no kura tiktu izslēgtas Savienotās valstis". Jākobsons norāda, ka Zviedrija un Somija bez tam "lēmumu pieņemšanā par drošības jautājumiem tiks ieskaitītas otrajā līgā".

Liekas, ka Zviedrijas valdība ir nolēmusi izlikties neievērojam pārspriedumus, kas ir līdzīgi tiem, ar ko nāk klajā Jākobsons. Tāpat ir nepieciešams, lai valdība deklarē, kā tā pielāgosies realitātei, kas pienāks tad, kad Igaunija iestāsies Eiropas Savienībā.

Vai Zviedrija varēs palikt neitrāla konfliktā, kurā būs iesaistīta Igaunija? Vai vispār ir vēlams palikt neitrālai? "Jā", atbild valdība. Šajā ziņā tā droši vien būs viena pati.

Galvenais ievadraksts

"Igaunija joprojām "ietur kursu"

uz iestāšanos Eiropas Savienībā

"Financial Times"

— 99.03.05.

Prezidents ir pārliecināts par iestāšanos 2003.gadā, taču izsaka bažas, ka ES dalībvalstis varētu nebūt gatavas iekļaut Igauniju.

Svētdien igauņi ievēlēs valdību, kura droši vien ievadīs šo mazo Baltijas valsti Eiropas Savienībā, ja vien ES paplašināšanas "ātro sliežu" grafiks tiks saglabāts.

Visas partijas, kurām ir izredzes saņemt pietiekami lielu balsu skaitu, lai varētu izveidot valdību, atbalsta iestāšanos ES, kā arī Igaunijas Valūtas padomes saglabāšanu, kas piesaista Igaunijas kronu D-markai.

Patiesību sakot, ja arī kaut kas var apdraudēt Igaunijas ‘’ātro sliežu" ceļu uz Eiropas Savienību, tad šis drauds visticamāk varētu nākt no ES 15 pašreizējām dalībvalstīm, un nevis no pašas Tallinas.

Igaunijas prezidents Lennarts Meri vakar izteica paredzējumu, ka viņa valsts būs gatava iestāties Eiropas Savienībā "2003.gada 1. janvārī".

Taču intervijā laikrakstam Financial Times viņš pauda bažas par to, vai ES dalībvalstis līdz tam laikam būs gatavas uzņemt Igauniju.

"Eiropai ir tendence veidot sev apkārt žogu," viņš izteicās Briselē pirms tikšanās ar ES Komisijas prezidentu Žaku Santēru.

Vēlēšanu kampaņu Igaunijā raksturo asa savstarpējā "apšaude" starp labēji-centrisko partiju aliansi, kas iestājas par turpmāku tirgus liberalizāciju, un Centra partiju, kas aicina ieviest progresīvo ienākumu nodokli un piešķirt subsīdijas lauksaimniekiem.

Labēji-centrisko partiju galvenais mērķis ir Centra partijas vadītājs Edgars Savisārs.

Populistiskais Savisārs bija viens no Igaunijas neatkarības centienu līderiem 1991.gadā un laikā no 1990.gada līdz 1992.gadam bija Igaunijas valdības premjerministrs.

Tomēr viņa pretinieki apgalvo, ka Savisāram ir autoritāras tendences. Viņi atgādina par skandālu 1995.gadā, kad toreiz iekšlietu ministra amatu izpildošais Savisārs bija spiests atkāpties sakarā ar to, ka viņam pakļautie slepenie dienesti bija slepeni ierakstījuši ministra sarunas ar citiem vadošajiem Igaunijas politiķiem.

Vēlēšanu kampaņas laikā Savisārs ir vērsies pie tiem vēlētājiem, kuri uzskata, ka Igaunijas tirgus reformas tiem nav devušas nekādu labumu - tas ir, pie pensionāriem, lauksaimniekiem un naturalizētajiem krievu izcelsmes pilsoņiem, kuri kopā sastāda vienu piekto daļu no visiem vēlētājiem.

Aptaujās Savisāra Centra partija ir izvirzījusies vadībā, saņemot aptuveni 17 procentus balsu. Tai varētu izdoties sastādīt valdību, lai gan visticamāk to varētu veidot labēji-centriskā Reformu partijas, Moderātu partijas un Pro Patria savienības alianse.

Koalīcijas partija izmisīgi cenšas pārvarēt 5 procentu barjeru un vislabākajā gadījumā var cerēt uz "karaļu noteicēja" lomu.

Matejs Vipotņiks

un Pīters Normans

"Eiropas Savienības kandidāti Igauniju

gaida virziena maiņa"

"Die Welt"

— 99.03.06.

Apstrīdētais Centra partijas vadītājs cer uz neapmierinātajiem.

Stokholma

. Marta Sīmana dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Svētdien igauņi trešajās parlamenta vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā pieņems lēmumu par mandātiem 101 vietu lielajā Riigikogu. Cīņā par Sīmana minoritātes valdības nomainīšanu ir iesaistījies labēji centriskais grupējums, kā arī Centra partija, ko vada apstrīdētais Edgars Savisārs.

Divpadsmit partijas cīnās par 860.544 balsstiesīgajiem. Gandrīz katrs trešais no viņiem ir krievvalodīgais pilsonis. Tomēr abas parlamentā pārstāvētās krievu partijas to sašķeltības dēļ var nepārvarēt 5% barjeru un palikt ārpus parlamenta, tad krievu iedzīvotāju daļa zaudēs "savu" pārstāvniecību parlamentā. Starp pārējām partijām tikai Centra partijas sarakstā pie kandidātiem, kuriem ir izredzes iekļūt parlamentā, ir arī daži krievi. Taču par vienu visas partijas ir vienisprātis: 2003. gada 1. janvārī Igaunijai ir jāiestājas ES. Citādi vēlēšanu cīņā strīdi galvenokārt notiek par "sociālo taisnīgumu".

Igaunija ir paveikusi ekonomisko brīnumu. Konsekventa tirgus ekonomikas ieviešana un divciparu ekonomiskās attīstības koeficients ir radījis vērā ņemamu labklājību. Taču tā ir nevienlīdzīgi sadalīta; plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem palielinās.

Zemnieki cieš lētā, subsidētā pārtikas importa no Rietumiem dēļ. "Tikai patrioti vai idioti paliek laukos," saka kāds zemnieks. Viņš sevi vēl pieskaita pie patriotiem.

Uz šo sociālā netaisnīguma sajūtu cer Edgars Savisārs: viņš lineāro ienākumu nodokli 26% apmērā grib aizstāt ar progresīvo nodokļu likmi, paaugstināt pensijas un bērnu naudu. Bez tam viņš cer arī uz savu harizmu, kas, neraugoties uz skandāliem, acīmredzot, nav cietusi. 1995. gadā viņam vajadzēja atkāpties no valdības vadītāja vietnieka un iekšlietu ministra amatiem, jo viņš bija ierakstījis magnētiskajā lentē sāncenšu slepenās sarunas. Viņa pretinieki viņu apraksta kā populistu, oportūnistu vai meli.

Tomēr arī kreisi - centriskais grupējums nav brīvs no aizdomām par nelegālām mahinācijām. Grupas, kas sastāv no Reformu partijas, Tēvzemes partijas, Moderātu partijas un Tautas partijas, politiskais spektrs sniedzas no rūdītiem konservatīvajiem (Tēvzemes partija) līdz pat sociāldemokrātiem (Moderātu partija). Pret vienu no šo partiju vadītājiem pašreiz notiek tiesas process par piesavināšanos; runa ir par desmit miljoniem dolāru.

Prezidents Lennarts Meri saviem tautiešiem deva padomu: "Jums ir jāizšķiras starp diviem atšķirīgiem spēkiem, jāizdara izvēle starp diviem atšķirīgiem ceļiem, no kuriem tikai viens šodienas pasaulē novedīs līdz panākumiem." Viņš nenosauca nevienu partiju, taču igauņi zina, ka dzēliens bija domāts Edgaram Savisāram.

Rainers Gatermans

"Sīms Kallass attaisnots"

"Dagens Industri"

— 99.03.06.

Piektdien Igaunijas labēji liberālie politiķi varēja atviegloti uzelpot.

Tallinas tiesa piektdienas pēcpusdienā attaisnoja Sīmu Kallasu, kurš bija apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Kallass vada vienu no lielākajām Igaunijas partijām - Reformu partiju.

Kaut arī attaisnošana nebija nekāds pārsteigums, bija izveidojusies politiski ļoti kutelīga situācija, progresīvās Reformu partijas līderim esot apsūdzētam. Ja viņam būtu piespriests sods, tad viņa politiskā karjera acīmredzot beigtos, un viņš nekādā gadījumā nespētu kļūt par premjerministru.

Kalass kopā ar toreizējo galveno juristu Urmasu Kaju bija apsūdzēts par to, ka 1993. gadā esot palīdzējis 80 miljonus dolāru no Igaunijas valsts bankas (Eesti Pank) līdzekļiem izvest no Igaunijas un ieguldīt Šveicē. Šis darījums tomēr nenotika, un nauda tika atdota atpakaļ. Tiesas spriedumā ir teikts, ka runa nav par Igaunijas bankas naudu.

Personas, kuras bija visvairāk iesaistītas šajā darījumā, nav sauktas pie tiesas.

Tā kā svētdien Igaunijā notiks vēlēšanas, tiesas process un spriedums bija īpaši politiski jutīgs.

"Reklāmu veidotāji — lielie uzvarētāji

"Dagens Industri"

— 99.03.08.

Svētdien Igaunijā notikušās vēlēšanas ieies vēsturē kā pirmās vēlēšanas, kur priekšvēlēšanu kampaņā virsroku ir ņēmuši reklāmu veidotāji. Milzīgās afišas ar partiju līderu portretiem un trāpīgiem saukļiem ir izmaksājušas vairāk nekā 13 miljonus zviedru kronu.

Igaunija.

Igaunija kļūst aizvien rietumnieciskāka. Vēlēšanu kampaņa pirms trešajām parlamenta vēlēšanām pēc neatkarības atgūšanas izvērtās par pirmajām reklāmas un propagandas vēlēšanām, pie kā mēs esam pieraduši Rietumos.

Vēlēšanu kampaņa izmaksāja 22 miljonus igauņu kronu, svētdien konstatēja vēlēšanu komisijas sekretārs Alu Heinsalu. Tas nozīmē 25 kronas vienam balsstiesīgajam.

Centra partija tiek uzskatīta par vislielāko reklāmu pircēju, un tūlīt aiz tās seko Reformu partija. Iepriekšējās vēlēšanās 1995. gadā Reformu partija bija vienīgā partija, kas visprofesionālāk izmantoja reklāmas biroju pakalpojumus.

No vēlēšanām viskrietnāko peļņu ir guvuši reklāmas biroji Idea (Centra partija), Brand Sellers (Reformu partija), Zavod (Pro Patria), Kala Ruudus (mērenie), Positive (Patiesības partija) un Saachi & Saachi (Laucinieku partija).

Vēlēšanās svētdien cīņa norisinājās starp diviem lielajiem blokiem - labējiem liberāļiem: Reformu partiju, mērenajiem un Pro Patria, un centriski kreiso bloku.

Februāra beigās veiktajā sabiedrības aptaujā labējos liberāļus atbalstīja 32%, savukārt centriski kreisais bloks ieguva 24 līdz 27 procentu vēlētāju atbalstu.

Vislielākā atsevišķā partija bija Edgara Savisāra vadītā Centra partija ar 17% balsu. Reformu partija, kuras priekšsēdis ir Sīms Kallass, pēdējā sabiedrības aptaujā bija ieguvusi 15% atbalstu. Atšķirīgais šo partiju starpā ir skatījums uz ienākumu aplikšanu ar nodokli. Edgars Savisārs jau 2000. gadā grib ieviest progresīvu nodokļu sistēmu atšķirībā no Sīma Kallasa, kurš vēlas saglabāt pašreizējo proporcionālo ienākumu nodokli.

Tomēr svarīgākais Kallasas vēlēšanu jautājums ir atcelt uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem. Viņš ir arī nepārprotami izteicies, ka gadījumā, ja nonāks valdībā, vidējā alga Igaunijā no pašreizējām pāri par 4000 kronām palielināsies vismaz līdz 9000 kronu.

Līdz redakcijas slēgšanai nebija pienākuši nekādi rezultāti par svētdienas parlamenta vēlēšanām Igaunijā.

Rēts Vaikla

"Gaidāms, ka varu Igaunijā

pārņems koalīcija"

"Dagens Nyheter"

— 99.03.08.

Tallina.

Svētdien Igaunijā notikušajās parlamenta vēlēšanās lielu uzvaru ir guvusi Centra partija. Neraugoties uz to, gaidāms, ka Igaunijā tiks izveidota labēja koalīcijas valdība.

Otro vietu vēlēšanās negaidīti ieguva Tēvzemes savienība un trešo - Reformu partija, pirmdienas rītā bija redzams vēlēšanu pagaidu rezultātos. Pēc pirmo vēlēšanu rezultātu saņemšanas Tēvzemes savienība, Reformu partija un Mēreno partija paziņoja, ka tās esot gatavas veidot valdību. Šīs trīs partijas tobrīd kopā bija ieguvušas 53 no kopumā 101 vietas parlamentā.

Kā jau minēts, bijušā premjerministra Edgara Savisāra vairāk kreisi orientētā Centra partija kļuva par vēlēšanu uzvarētāju ar vairāk nekā 23% balsu un 28 mandātiem. Tomēr šai partijai, kura rūpējas par tiem, pret kuriem brīvās ekonomikas spēku izplatīšanās nav bijusi labvēlīga, ir pārāk mazi sabiedrotie, lai būtu iespējams izveidot valdību. Vistuvāk atrodas Laucinieku partija, kas, kaut arī guva ļoti labus panākumus vēlēšanās, tika tikai pie 7 mandātiem.

Aizejošā premjerministra Marta Sīmana Koalīcijas partijai šīs bija neveiksmīgas vēlēšanas, tomēr tā pārvarēja 5 procentu robežu, iegūstot vairāk nekā 7% un līdz ar to, domājams, 7 mandātus.

Tehnisku problēmu dēļ balsis no galvaspilsētas Tallinas, kur dzīvo trešā daļa no valsts iedzīvotājiem, nebija iespējams saskaitīt līdz pirmdienas rītam.

Tiek lēsts, ka vēlēšanās piedalījās tikai 55% vēlētāju.

Prezidents Lennarts Meri ir izteicis interesi par labēju koalīciju un kritizējis Savisāru par viņa "populismu".

Šķiet, ka Igaunijas lielā krievu minoritāte savas balsis ir sašķēlusi starp Krievu partiju un prokrievisko Igaunijas Apvienoto tautas partiju. Tā rezultātā likās, ka neviena no tām nav iekļuvusi Rīgikogu. Tautas partija tomēr pārvarēja 5 procentu barjeru un ieguva sešus mandātus.

TT

"Igaunijā notiek parlamenta vēlēšanas"

"Berlingske Tidende"

— 99.03.07.

Svētdienas rītā trešajās vēlēšanās Igaunijā pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā durvis vēra vēlēšanu iecirkņi.

Iepriekšējās vēlēšanas uz 101 vietu lielo Igaunijas parlamentu notika pirms četriem gadiem. Šoreiz vēlēšanās piedalīsies apmēram 860 000 vēlētāju.

Sabiedrības aptaujas rāda, ka lielāko balsu skaitu iegūs trīs labējās koalīcijas partijas. Savukārt vislielāko ievērību vēlēšanu kampaņas laikā ieguva opozīcija un Centra partija.

Centra partijas priekšsēdis Edgars Savisārs ir visnepopulārākais politiķis Igaunijā un tiek cita starpā uzskatīts par laika līdz 1991. gadam pārstāvi, kad Igaunija vēl bija apspiesta padomju republika. Daudzi tādēļ paredz, ka viņš nekļūs par jauno premjerministru.

Pirmās vēlēšanu prognozes ir gaidāmas ap pulksten 20 pēc Dānijas laika, bet neoficiālie vēlēšanu rezultāti varētu kļūt zināmi uzreiz pēc pulksten 23.

RB

"Igaunijā vēlēšanu uzvarētājas ir

uz tirgus ekonomiku noskaņotās partijas"

"Metro"

— 99.03.08.

Spriežot pēc pirmajiem rezultātiem, liekas, ka uz tirgu orientētās centriskās partijas pēc vakardienas vēlēšanām ekonomiski sekmīgajā Igaunijā varētu veidot jaunu koalīcijas valdību.

Prognozes rāda, ka parlamentā izveidosies divas vienlīdz spēcīgas grupas, kuras vada bijušie premjerministri. Izskatījās, ka Centra partija un labējā Tēvzemes savienība katra varētu saņemt apmēram ceturto daļu no 101 vietas parlamentā. Tajā iekļūs sešas partijas, tomēr nevienas krievu partijas Rīgikogu nebūs.

Pēc balsu skaitīšanas sākuma vakar vakarā izskatījās, ka Marta Lāra vadītā Tēvzemes savienība iegūs 25 vietas, bet Edgara Savisāra Centra partija varētu dabūt 24 vietas.

Mērenie saņems 18 vietas, Laucinieku partija 13, Reformu partija 12 un Koalīcijas partija 9 vietas. Šie rezultāti tomēr ir pagaidu, un vakar vakarā vēl nebija skaidrs, cik liels ir vēlēšanās piedalījušos procents.

Laucinieku partijai šīs bija pārsteidzoši veiksmīgas vēlēšanas, un vakarā partijas priekšsēdis Arnolds Rītels - arī viņš bijušais premjerministrs - solīja, ka balsu skaitīšanas gaitā rezultāts kļūšot vēl labāks.

"Neviens nav pārliecinošs uzvarētājs

lēnajā balsu skaitīšanā Igaunijā"

"Aftonbladet"

— 99.03.08.

Tallina.

Pirmie vēlēšanu rezultāti lika domāt, ka uz tirgu orientētās centriskās partijas pēc svētdienas parlamenta vēlēšanām varēs veidot jaunu koalīcijas valdību ekonomiskus panākumus guvušajā Igaunijā.

Kaut arī valsts sešas lielās partijas ir diezgan vienprātīgas par ekonomisko politiku un uz Rietumiem orientēto ārpolitiku, tām ir pilnīgi dažādi uzskati par lielo sociālo netaisnību risināšanu, kas ir radušās ekonomiskās labklājības nevienmērīgā sadalījuma rezultātā.

Sākotnēji izskatījās, ka Centra partija Edgara Savisāra vadībā, kurš solīja izlīdzināšanu, ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu, ir guvusi vislielākos panākumus ar apmēram 22% balsu un vismaz 25 no 101 vietas parlamentā Rīgikogu.

Valdošā Koalīcijas partija bija saņēmusi tikai apmēram 9%, tomēr par dažiem procentiem vairāk nekā plānots, un tas pārliecinoši norāda uz valdības maiņu Igaunijā.

Lēnajā balsu skaitīšanā līdz tam bija saskaitīti tikai daži tūkstoši balsu. Izskatījās, ka nevienai partijai nav pietiekami daudz mandātu, lai kāda no tām spētu izveidot valdību, neveidojot koalīciju starp centru un dažām centriski labējām partijām.

Šīs trīs partijas - Tēvzemes savienība, Reformu partija un Mēreno partija - kopā bija ieguvušas apmēram 44% balsu.

Iespējamā koalīcija varētu iegūt apmēram 55 no 101 vietām parlamentā.

Izskatījās, ka sešas mazās partijas nespēs pārvarēt 5% robežu, lai iekļūtu parlamentā.

Igaunijas lielā krievvalodīgā minoritāte Rīgikogu vispār nebūs pārstāvēta.

Ekonomiskās reformas Igaunijai ir ļāvušas kļūt par paraugvalsti pārējām bijušajām padomju republikām. Kaut arī ekonomiskā krīze Krievijā un Āzijā pagājušā gadā aizkavēja Igaunijas ekonomikas attīstību, tās pieaugums tomēr sasniedza gandrīz 5 procentus.

Daudziem no 1,5 miljoniem valsts iedzīvotāju algas ir gandrīz sasniegušas Rietumu līmeni, un kādreiz tik garlaicīgā galvaspilsēta Tallina ir sakopta un koša.

Daudzi tomēr ir nokavējuši vilcienu , un viņiem ir jāiztiek ar 2500 kronām mēnesī.

Pēc nobalsošanas kādā Tallinas priekšpilsētā prezidents Lennarts Meri pateica to, ko daudzi politiķi sacīja pirmsvēlēšanu kampaņas laikā - Igaunijai lielāka vērība ir jāveltī sociālajiem jautājumiem.

"Igaunija tagad sastopas ar tām pašām problēmām, kas ir raksturīgas visām normālām valstīm. Mums ir bagāti un nabadzīgi cilvēki. Ekonomiskās atšķirības pastāv starp cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, un pilsētniekiem". Meri teica.

Viņš cita starpā norādīja, ka jaunievēlētā parlamenta galvenajam uzdevumam ir jābūt modernas tehnoloģijas rūpniecības attīstīšanai Igaunijā, kas līdzinātos tādam Somijas rūpniecības flagmanim kā pārvietojamo tālruņu izgatavošanas gigantam Nokia.

Prezidents vienu nedēļu lems, kurai partijai uzticēt valdības sastādīšanu. Viņš nevēlējās runāt par to, vai šo uzdevumu uzticēs Edgaram Savisāram, kurš viņam nepatīk, ja pēdējā vadītā partija gūs ievērojamu pārsvaru.

Valdošā Koalīcijas partija bieži ir kritizēta par neizlēmību, sevišķi lauksaimniecības reformu veikšanā.

Centra partija atbalsta trūcīgākos iedzīvotājus un pieprasa paaugstināt nodokļus tiem, kuri pelna visvairāk, lai izlīdzinātu izveidojušās atšķirības.

"Es ceru, ka Centra partija uzvarēs. Pretējā gadījumā mūs, vecos, un jaunās ģimenes sagaida drūma nākotne", pēc nobalsošanas teica 69 gadus vecā pensionāre Eve Marka.

Tikai dažas dienas pirms vēlēšanām prognozes rādīja, ka veseli 30% vēl nebija izlēmuši, par ko balsot.

AP

"Vienošanās par robežlīgumu"

"Financial Times"

— 99.03.06./07.

Krievija un Igaunija vakar ir panākušas iepriekšēju vienošanos par robežlīgumu, kas noteiks sauszemes un jūras robežu starp abām bijušajām padomju republikām. Līgumā ir paredzēta savstarpēja nelielu teritoriju apmaiņa, apgalvo amatpersonas.

Kā ziņo Igaunijas vēstniecības pārstāve Jana Vanamoldere, pēc sarunām Sanktpēterburgā, kurās piedalījās Igaunijas ārlietu ministrs Rauls Melks, abas puses vakar parafēja līguma tekstu. "Mums būs tikai šī robeža un viss pārējais ir pagātnē," teica Rauls Melks, runājot par nelielajām domstarpībām robežjautājumā, kas eksistēja abu pušu starpā.

Vienošanās nosaka 333 kilometrus garo sauszemes robežu un 500 kilometru robežlīniju Narvas un Somu jūras līčos. Kā informē ziņu aģentūras, abas valstis apmainīsies ar nelielām sauszemes teritorijām, kas nepārsniedz 30 kvardrātkilometru kopplatību.

Vienošanās nozīmē, ka abas puses ir gatavas parakstīt līgumu tā pašreizējā formā, taču tām vēl ir laiks to pārdomāt. Igauņu pārstāve Vanamoldere paziņoja, ka neesot pieņemts nekāds lēmums par to, kad tiks parakstīts galīgais līguma teksts.

"Robeža starp Krieviju

un Igauniju nosprausta"

"Aftonbladet"

— 99.03.05.

Maskava.

Krievija un Igaunija piektdien parakstīja pagaidu līgumu, kas nosaka sauszemes un jūras robežu nospraušanu starp abām valstīm. Līgums tika parakstīts Sanktpēterburgā, un tajā ir izdarītas tikai nelielas robežas korekcijas.

"Tagad spēkā ir tikai šī robeža, un viss pārējais pieder pagātnei", teica Igaunijas ārlietu ministrs Rauls Melks, norādot uz abu valstu starpā notikušajiem mazākiem strīdiem par robežas nospraušanu.

Jaunās robežas noteikšana nozīmē, ka abas valstis izmainīja nelielas teritorijas 30 kvadrātkilometru platībā, ziņoja aģentūra Itar-Tass.

Ļoti iespējams, ka parakstītais pagaidu līgums nozīmē, ka puses vienosies par līgumu tā pašreizējā formā, tomēr vēl aizvien tām ir laiks, lai to izvērtētu. Igaunijas vēstniecības preses sekretāre Jana Vanamoldere nevarēja pateikt, kad līgums tiks formāli parakstīts.

AP

"Tukši draudi, bezjēdzīgi žesti"

"The Washington Post"

— 99.03.05

Savas parastās svītas pavadībā pasaules dižākās lielvaras augstība valsts sekretāre Madlēna Olbraita divas reizes parādījās Kosovas konferencē Rambujē, pilnīgi pārliecināta par to, ka jau viņas klātbūtne vien atnesīs Kosovā mieru; ja ne gluži mieru, tad vismaz dažus ārstnieciskus aviācijas triecienus vai arī flotes izvietošanu.

Un tā nu viņa nepanāca ne mieru, ne aviācijas triecienus, nekā.

Jo pazemojošāk ir tas, ka Olbraitas mērķis visā šajā pasākumā bija glābt KLA un kosoviešus no iznīcības.

Tagad Olbraita nosūta Bobu Doulu, kurš uz laiku pārtrauc "Viagras" pārdošanu, lai pieglaimotos šiem nepateicīgajiem dumpiniekiem un izdarītu lāča pakalpojumu viņu autonomijas plāniem. KLA varētu piekrist. Un tad būs iespējams doties un bombardēt Serbiju viņu vietā.

Šāda ir ASV ārpolitikas situācija Madlēnas Olbraitas vadībā. Viņa ir kļuvusi par tukšu draudu un bezjēdzīgu žestu meistari.

Krievija šodien pret Savienotajām Valstīm ir daudz naidīgāk noskaņota nekā jebkurā citā laikā kopš komunisma sabrukuma, pastāvīgi cenšoties kavēt amerikāņu Irākas, Kosovas, Irānas un citu ārpolitiku.

Pēc sava Rambujē fiasko Olbraita devās uz vizīti Ķīnā, kas bija ļoti pārsteidzoši. Viņa uzstājas ar dažām pamācībām cilvēktiesību jautājumos, kaut gan pilnīgi atklāti parāda, ka Savienotās Valstis nav gatavas darīt absolūti neko, lai šīs "vērtības" aizstāvētu. Gatavojoties viņas vizītei, viens cilvēktiesību aktīvists tika nosūtīts uz darba nometni, un vēl 10 citi tika arestēti sakarā ar to centieniem izveidot politisku partiju.

Viņa apgalvo, cik tas viss esot nepatīkami. Ķīnieši savukārt Olbraitai iesaka neiejaukties viņu iekšējās lietās.

Vajadzētu atcerēties, kā Olbraitas stāšanās savā amatā pirms diviem gadiem tika atainota laikrakstu pirmajās lappusēs, slavinot viņas inteliģenci, pievilcību un stingrību! Newsweek rakstīja: "Šī dāma ir kā "vanags"."

Kur gan laikraksti smēlās šīs muļķības? Šī ir sieviete, kura atbalstīja kodolieroču iesaldēšanu - vismuļķīgāko 80.-to gadu stratēģisko ideju; iebilda pret palīdzību Nikaragvas kontrrevolucionāriem, kā arī pretojās Persijas līča karam. Tomēr Somālijā viņa vēlējās izturēties bargi.

Olbraitai vairs netiek veltīti pieglaimīgi raksti. Tas būtu par daudz. Tagad viņa saņem līdzjūtīgus rakstus par to, cik grūti ir būt par ārlietu ministru tik netaisnā pasaulē. CBS, piemērām, Olbraitas Rambujē fiasko aplaimoja ar žēlabām: cik jauki mērķi, cik smagas problēmas, un cik spītīgi sarunu dalībnieki!

Kādēļ gan viņa neizpelnās pārāk asu informācijas līdzekļu kritiku? Ja Vorens Kristofers būtu pieļāvis tik rupju pārrēķināšanos, cik viņa Rambujē, viņš tiktu pienaglots pie kauna staba.

Patiešām, Kristofers - Hafeza Asada iemīļotā uzvelkamā rotaļlieta - tika pienaglots pie kauna staba par daudz sīkākiem pārkāpumiem. Turklāt Kristofers necentās izlikties bargs. Pašpasludinātā Minhenes meita savukārt specializējās blefa politikā. Visievērojamākais viņas sasniegums bija tas, ka viņa liek sapņaini atskatīties uz Vorenu Kristoferu.

Čārlzs Krauthammers

"Galvenā cerība — osta"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.03. 04.

Katrs ceturtais lats valsts budžetā saņemts no tranzīta.

Truša gads Latvijā aizsākās ar kvotu ieviešanu cūkgaļas importam no Lietuvas un Igaunijas. Līdz ar to Latvijas ministru kabinets vēl 1995. gadā parakstītajam līgumam par brīvo tirdzniecību Baltijas valstīs "iesmērēja kārtīgu cūku".

Rīgu var saprast: saskaņā ar pagājušā gada rādītājiem, Latvijas preču eksports uz Igauniju bija 2,4 miljonu latu vērtībā, kamēr importu no Igaunijas novērtēja par vairāk kā 9 miljoniem latu. Labāks stāvoklis nav arī tirdzniecībā ar Lietuvu: 3,2 miljonu latu "turp", un 9,4 miljonu latu "no turienes". Tā rezultātā latvieši ķērās pie saukļa "Visi uz Latvijas bekona aizsardzību!" un sāka domāt: ja Latvija nespēj izpildīt Baltijas brīvās tirdzniecības līguma nosacījumus, vai tā ir gatava iestāties ES?

Turklāt arī Krievijas ekonomiskā krīze vissmagāk ir skārusi Latvijas lauksaimniekus. Ja līdz 17. augustam rubļa kurss attiecībā pret latu tirdzniecībai ar Krieviju bija tālu no ideāla un ražotāji izdzīvoja gandrīz vai uz savu preču pārdošanas par pašizmaksu rēķina, lai kaut vai saglabātu ražošanu, tad pēc augusta krīzes tirdzniecība ar Austrumu kaimiņu vispār ir zaudējusi jēgu.

Atšķirībā no Lietuvas, kura pamanījās nesagraut agrākās saimniecības, un Igaunijas, kur valdība izrādījās spējīga investēt laukos, Latvijā ar nelieliem izņēmumiem zemnieku saimniecības ir kļuvušas par naturālajām. Piemēram, puse no liellopiem ir koncentrēta saimniecībās, kurās ir tikai viena vai divas govis. Bez subsīdijām tās ir nolemtas nožēlojamai eksistencei. Pie tam Saeimas deputātiem jau ir piedāvāts izskatīt jautājumu par ievedmuitas pazemināšanu pārtikas precēm no Eiropas.

Visumā ņemot, Latvijas lauksaimniecība, kura gatavojās "piegāzt ar bekonu visu Eiropu", atrodas nožēlojamā stāvoklī. Tiesa, no "nolādētā totalitārisma" laikiem mazajai Latvijai ir palikusi "lielā naftas caurule" uz Ventspili, plus spēcīgas ostas. Pietiks, ja piebildīsim, ka katrs ceturtais lats Latvijas budžetā nāk no tranzīta. Cita lieta, ka šodien ar to vairs nepietiek. Piemēram, pagājušajā gadā iekšzemes kopproduktu Ventspils nepalielināja, kā tas bija iepriekšējā gadā. To kompensēja ar kokmateriāliem, izcērtot par 10 miljoniem kubikmetru koksnes vairāk - t.i., par 12,4% vairāk, nekā 1997. gadā. Mežstrādnieka cirvis nodrošināja to, ko nespēja izdarīt nesen ekspluatācijā nodotā dziļūdens piestātne Ventspils ostā.

Šogad perspektīvas nav labākas. Kā pavēstīja akciju sabiedrības Ventspils Nafta prezidents Igors Skoks, 1999. gadā firma paredz peļņas samazināšanos par 5 miljoniem latu. Bez tam vēl "truba" ir ierūsējusi, un arī tās diametrs ir tā kā par mazu lieliem naftas daudzumiem. Tieši tādēļ februārī Latviju apmeklējušo Krievijas lielākās naftas kompānijas Lukoil prezidentu Vagitu Aļekperovu šeit sagaidīja kā kronētu personu. Īpašas cerības tika liktas uz Lukoil līdzdalību Rietumu Cauruļvadu sistēmas (RCS) finansēšanā.

Akciju sabiedrība RCS tika izveidota 1997. gadā. Pēc kompānijas pasūtījuma Krievijas naftas transportēšanas institūts sagatavoja projekta tehniski ekonomisko pamatojumu. Pašreiz tiek izskatīti divi jaunā cauruļvada varianti. Pirmais - Polocka-Ventspils - iet pa esošā vada trasi un atdalās no tās vienīgi tādēļ, lai neskartu Lietuvas teritoriju. Saskaņā ar šo variantu vada garums sasniegs 560 kilometrus, bet izmaksas - 435 miljonus dolāru. Otrajā variantā "truba" uz Ventspili ies no Nevelas (Pleskavas apgabalā), nešķērsojot Baltkrievijas teritoriju. Nevela atrodas aptuveni 70 kilometru attālumā no Veļikije Luki. Taču šis otrā varianta vads būtu 610 kilometrus garš, un tā izmaksas - aptuveni 510 miljoni dolāru.

Pašreiz a/s RCS piedalās tikai Latvijas firmas ( Ventspils Nafta, Latvijas Naftas tranzīts, Ventbunkers, Naftas Parks un LatRosTrans ). Pacelt projektu 435 miljonu dolāru un vēl jo vairāk 510 miljonu vērtībā tās nespēj. Taču arī Lukoil šeit pagaidām nevar palīdzēt: kompānijas ienākumu samazināšanās noņem no dienaskārtības jautājumu par 25% Ventspils Naftas un 40% RCS akciju iegādi.

Tomēr Lukoil ir un paliek galvenais Latvijas naftas partneris. Naftas tranzīts tikai caur Ventspili pagājušajā gadā bija 2,7 miljoni tonnu. Bez tam Lukoil Latvijā nodarbojas arī ar degvielas mazumtirdzniecību, bet kā kopējās investīcijas valsts ekonomikā tiek vērtētas apmēram 80-90 miljonos dolāru, kas ierindo kompāniju desmit lielāko ārvalstu investoru skaitā.

Saskaņā ar vietējo ekonomistu aprēķiniem, ja lēmums par jaunā naftas vada celtniecību tiktu pieņemts, republikā nonāktu no 200 līdz 500 miljonu dolāru lielas investīcijas. Taču cerības pagaidām nav piepildījušās. Rīgā Vagits Aļekperovs neparakstīja un neparafēja nekādus līgumus, dodot vairāk nekā caurspīdīgu mājienu uz tā iemesliem: "Politiskie apstākļi liek šķēršļus aktīvām attiecībām starp Krievijas un Latvijas biznesmeņiem."

"Nekādu baiļu

no Rīgas, Rēveles un Viļņas"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.03.05.

Vāciešu – baltiešu attiecības ar Krievijas nosacījumiem.

Tallina, marts

. Marta pirmajās dienās uz mirkli Baltijā atkal uzplaiksnīja entuziasms, kāds bija deviņdesmito gadu sākumā, pēc gadu desmitiem ilgās padomju okupācijas, kas pavadīja atvēršanos uz Rietumiem. Šodien, tāpat kā toreiz, sajūsma galvenokārt ir pievērsta Vācijai, valstij, caur kuru baltieši uztur ciešās vēsturiskās saites ar Rietumiem. Un tieši tagad Vācija ir tā, kas kā pēdējā no Baltijas jūras piekrastes valstīm nosaka bezvīzu režīmu ar trim Baltijas valstīm, ilgu laiku pēc Skandināvijas valstīm. Vācijai sekoja visas pārējās Šengenas līguma valstis, kuras tāpat bija ilgi gaidījušas un norādījušas uz Bonnu, ja baltieši vēlas brīvu pieeju galvenajām Eiropas Savienības (ES) valstīm, ar kurām tās jau sen ir noslēgušas asociācijas līgumus. Līdz ar bezvīzu režīmu 1. martā pazuda vēl viens šķērslis, ko Igaunija, Latvija un Lietuva gadiem ilgi vērtēja kā mākslīgu kavēkli un Aukstā kara reliktu. Tāpēc vīzu jautājums bija tas, kas gadiem ilgi meta ēnu uz vāciešu - baltiešu attiecībām un tika pasniegts kā pievilto cerību simbols.

Visbeidzot, tā vispirms bija Igaunija, kas dusmojās par vāciešu ilgo kavēšanos. Mazākajai no Baltijas valstīm vajadzēja saglabāt vīzu režīmu ar valstīm, ar kurām tā vienlaicīgi veda sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Visām pārējām iestāšanās kandidātēm stāvoklis bija labāks. Bez tam Igaunijai vajadzēja gaidīt uz Latviju un Lietuvu, kas ar tuvināšanos ES vēl nebija tik tālu tikušas, un kas atpalika ar robežu nostiprināšanu Bez tam Lietuvai neveicas ar baltkrievu kaimiņu, ar kuru tik viegli nav iespējams noslēgt vienošanos par atpakaļuzņemšanu. Tas viss, drošas pases un robežu režīms, kā arī vienošanās par atpakaļuzņemšanu, lika Vācijai kā priekšnoteikumu bezvīzu režīmam izvirzīt "trīspakāpju plānu". Neraugoties uz to, ka Igaunijas robeža ar Krieviju jau zināmu laiku līdzinās "Dzelzs priekškaram", Igaunijai vajadzēja gaidīt.

Igauņu dusmas pagājušajā gadā izpaudās jau par parunu kļuvušajā igauņu spītībā. Pasu kontrolē Tallinas (Rēveles) lidostā tika sperts solis atpakaļ. Ārzemniekiem no Rietumiem tā atgādināja agrāko laiku padomju piesiešanos. Vīzas noformēšana ilga stundām, bet maksa par to vienas nakts laikā bija dubultojusies. Uzaicinātie viesi un darījumu cilvēki pēc nelaipnās apkalpošanas valstij dažkārt pagrieza muguru.

Krievu mafija

Igauņu reakciju varēja veicināt arī tas, ka tajā pat laikā arī no Vācijas bija dzirdams, ka vilcināšanās ar bezvīzu režīma ieviešanu vairs neesot izskaidrojama ar stāvokli Baltijā, bet ar Vācijas iekšpolitisko jūtīgumu. Tur Vācijas iepriekšējā valdība pacēlās kā mūris pret "krievu mafiju", kuras slepenais pārvietošanās ceļš it kā esot meklējams Baltijā. Atvērt šos vārtus nozīmējot no vācu publikas prasīt pārāk daudz, it īpaši vēlēšanu cīņas laikā. Kā saka Bonnā, Šengenas valstis visus šo laiku varēja ērti "paslēpties" aiz šī vācu argumenta.

Taču jau pirms vēlēšanām septembrī Bundestāgs rezolūcijā konstatēja, ka beidzot ir jādara gals Vācijas piekoptajai blokādei. Tāpēc tagad, neatkarīgi no valdības maiņas Bonnā, pavisam ātri uz priekšu virzījās tas, kas pirms tam bija norisinājies tik lēni. Galvenokārt pasteigties aicināja vāciešu – baltiešu parlamentāriešu grupa ar priekšsēdētāju fon Štetenu priekšgalā, kas atteicās saprast to, kāpēc krievu mafijai Vācijā vajadzētu ierasties tieši caur Baltiju un nevis caur Poliju vai Čehijas Republiku. Bez tam bezvīzu režīms attiecas tikai uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņiem, nevis "krieviem". Šāda un cita veida iebildumi pret Vācijas valdības politiku Baltijā kļuva daudz spēcīgāki un tika izteikti ar pieaugošu sarkasmu. Vāciešu apsvērumi pastiprināja iespaidu, ka Vācija pašizvēlēto "baltiešu advokāta" lomu labprāt spēlē tad, kad visi prožektori ir vērsti uz skatuvi, bet ne tad, kad spēle turpinās aiz kulisēm.

Šīs kritikas galvenā doma ir: ko tik visu Vācija Baltijai nav solījusi – un kas no tā visa ir izpildīts? Bez tam Vācijai bieži vien ir jābūt par Rietumu aizvietotāju. Gausā tuvināšanās ES baltiešu neuzticību baro tikpat lielā mērā kā atteikums uzņemšanai NATO, kas ir atvirzīta bezgalīgi tālu. Par nevērīgas izturēšanās simbolu joprojām tiek uzskatīts bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols, kurš, izņemot īslaicīgo apciemojumu 1998. gada janvārī Rīgā, kur notika Baltijas reģiona valstu galotņu sanāksme, šī amata laikā ne reizi neieradās vizītē nevienā no trim Baltijas republikām. Iemesls Kola atturībai bija Krievijas interešu ievērošana. Arī neoficiālais pamatojums – oficiāli septiņus gadus, pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, tas bija termiņu kalendārs - Krievija kā pelēkais kardināls stāvēja pie vāciešu – baltiešu attiecību galda: kanclers argumentēja, ka tik ilgi, kamēr attiecības starp Vāciju un Krieviju esot labas, Baltijai neesot par ko sūdzēties.

Krievijas nosacījumi baltiešus galvenokārt sarūgtina tāpēc, ka Vācija, vadībā esot nacionālsociālistiem, Baltiju trīsdesmito gadu beigās pārdeva staļinistiskajam teroram. Baltijā labprāt izliekas neredzam, ka Vācijā ļoti labi apzinās šo vēsturisko atbildību. Arī Kols īsajā uzstāšanās Rīgā runāja par "nodevību" pret Baltijas valstīm, ka bez to neatkarības nevar būt brīvas Eiropas. Vācijas prezidents Romans Hercogs jau vairākas reizes ir bijis visās trīs Baltijas valstīs un ieradīsies maijā, pēdējo reizi, īsi pirms prezidenta vēlēšanām. Tomēr vācu politiķi nav gatavi atzīt nojautu, kāda baltiešiem ir attīstījusies no bēdīgās pieredzes ar Krieviju. Ja pirms vairākiem gadiem ātrāk būtu uzklausīti baltiešu brīdinājumi par Gorbačova politiku un nesen šādi pat brīdinājuma saucieni par krīzi Krievijā, Rietumos Krievijas politikas koncepcija būtu izstrādāta daudz gudrāk. Arī Vācijā baltiešu pieredze ne tikai tiek laista gar ausīm, bet tiek pat noraidīta ar šķietami gudrākā smaidu.

Tilts

Bezvīzu režīma priekšvēsture māca, ka Vācijā, šajā gadījumā tiešām kā Rietumu vietniecē (aizvietotājā), pret nepazīstamo Baltiju drīzāk ir nedefinētas bailes ("Krievu mafija"), tā it kā tad, ja tā ielaidīsies uz tuvākām kulturālajām attiecībām, Tallinā, Viļņā un Rīgā "sitīs pretī". Ne tikai politikā ir manāma vilcināšanās. Pretēji baltiešu skandināvu kaimiņu ekonomikai, Vācijas ekonomika līdz šim ir palaidusi garām iespēju atklāt Baltiju kā tirgus ekonomikas apslēpto bagātību, vai arī izmantot to kā tramplīnu aktivitātēm bijušajā Padomju Savienībā. Igaunija, kas piedāvā labākās investīciju iespējas Austrumeiropā, Vācijas ekonomikas kartē, acīmredzot, vēl nav atrodama. Uz Vācijas – Baltijas tilta, kura pēdējā barjera tagad ir kritusi, ir vēl daudz vietas staigāšanai.

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.02.21. — 03.04.

Polijas premjerministra vizīte

Prezidents Kučma tikās ar Polijas premjeru Ježi Buzeku, kurš bija ieradies oficiālā vizītē. Polijas premjers paziņoja, ka Polijas interesēs ir labu attiecību saglabāšana ar Ukrainu. Pēc viņa domām, Polijas iestāšanās Eiropas Savienībā nedraud ar barjeru izveidošanos uz abu valstu savstarpējās robežas.

L. Kučma, savukārt, atzīmēja, ka sadarbība ar Poliju ir viena no Ukrainas ārpolitikas prioritātēm un raksturoja abu valstu attiecības, kā "savstarpēju tuvināšanos".

Tikšanās laikā tika apspriesti vairāki abu valstu sadarbības virzieni, tostarp - transporta koridora "Odesa-Gdaņska" izbūve, kopīga robežkontroles punktu iekārtošana, sadarbība militāri-tehniskajā jomā. Puses apsprieda arī Polijas iespējamo līdzdalību naftas vada "Odesa-Brodi-Adamova Zastava" celtniecībā.

Ievērojams laiks tika pavadīts, lai apspriestu abu valstu attiecības ar kaimiņvalstīm, tostarp, ar Baltkrieviju un Krieviju. Ukrainas prezidents un poļu premjers izteicās, ka nepieciešams arī turpmāk uzturēt kontaktus ar Baltkrievijas vadību un nepieļaut šīs valsts izolāciju. (Fakti un komentāri, 26. februārī).

Ukraina pievienojas

NVS valstu

Starpparlamentārajai asamblejai

3. martā Ukrainas Augstākā Padome pieņēma lēmumu pievienoties NVS valstu Starpparlamentārajai asamblejai.

Pievienošanās idejas atbalstītāju argumenti ir zināmi: iestāšanās SPA veicinās tālāku NVS valstu politisko un ekonomisko attiecību attīstību. Ukrainai ir vajadzīgi jauni un ietilpīgi tirgi, lai tā varētu atjaunot sabrukušo rūpniecību.

Neskatoties uz Ruha un Tautas demokrātiskās partijas deputātu mēģinājumu nepieļaut balsošanu, tā tomēr notika un lēmums tika pieņemts.

Pieņemtais lēmums ļauj cerēt uz to, ka kreisie spēki beigs bloķēt valstij svarīgu ārpolitisku dokumentu, kuru ir sakrājušies vairāki desmiti, izskatīšanu.

Prezidents un premjerministrs jau iepriekš bija paziņojuši, ka atbalsta pievienošanās ideju. (Golos Ukrajini, 4. martā) .

EDSO turpinās

savu darbu Ukrainā

Kijevā ar divu dienu oficiālu vizīti uzturējās EDSO parlamentārā delegācija. Parlamentārās asamblejas prezidente H. Dene tikās ar Ukrainas prezidentu, AP priekšsēdētāju, ārlietu ministru un apsprieda tālākos EDSO misijas darbības virzienus Ukrainā.

Kā atzīmēja prezidents Kučma, Eiropas drošības un sadarbības organizācijai nebūtu jānorobežojas no problēmām, kas saistītas ar ES paplašināšanos, jo tās skar arī cilvēktiesību jomu, it sevišķi - nacionālās minoritātes pretendentvalstīs, kā arī to kaimiņvalstu pierobežu iedzīvotājus.

AP priekšsēdētājs pozitīvi novērtēja misijas darbību Ukrainā un tās atbalstu demokrātijas attīstībai, sniegto finansiālo un tehnisko palīdzību, bet atzīmēja, ka vienotas Eiropas drošības izveidē būtu jābalstās uz visu valstu vienlīdzības principa, nevis izvirzot katrai no tām savus noteikumus.

Helle Dene tikās arī ar AP Pilnvaroto cilvēktiesību jautājumos. Pēc viņas domām cilvēktiesību aizstāvēšanas institūtam ir ļoti svarīga loma demokrātijas attīstībā.

Kā preses konferencē paziņoja H. Dene, viņa ir apmierināta ar vizītes rezultātiem, kaut arī tālākās sadarbības konkrētas formas līdz galam nav izstrādātas. EDSO PA ir ieinteresēta pagarināt savas pārstāvniecības mandātu, kurš beidzas 30. aprīlī. H. Dene apsolīja, ka EDSO arī turpmāk sniegs tehnisku, konsultatīvu palīdzību Ukrainai demokrātiskas valsts izveidei. EDSO PA prezidente cer, ka Ukraina pieņems pareizu lēmumu un integrēsies Eiropā. Viņa ir arī izteikusi vēlēšanos saņemt ielūgumu organizācijas novērotāju nosūtīšanai uz gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. ("Golos Ukrajini", "Fakti un komentāri", 24., 25. februārī) .

AP vadītājs tiekas

ar Eiropas un ASV vēstniekiem

Ukrainas AP priekšsēdētājs Aleksandrs Tkačenko ir ticies ar "ES trijnieka" (Austrijas, Vācijas, Somijas) un ASV vēstniekiem, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības pirmo sekretāru. Diplomāti uzskata, ka Augstākā Padome spēlē galveno lomu demokrātijas un tirgus ekonomikas attīstībā, kā arī attiecību nostiprināšanā ar citām valstīm.

Pēc ASV vēstnieka vārdiem, starp ASV un ES jau ilgāk kā gadu turpinās dialogs par sadarbību ar Ukrainu. Rietumi ir ieinteresēti Ukrainas ekonomisko reformu turpināšanā. ASV vēstnieks pasvītroja nodokļu, budžeta un valūtas reformu nozīmīgumu Ukrainas un SVF attiecību kontekstā.

Vācijas vēstnieks, kā ES prezidējošās valsts pārstāvis, paziņoja: Savienība pilnībā atbalsta ASV pozīcijas Ukrainas ekonomikas reformēšanas jautājumos. Viņš arī piebilda, ka ES aicina Kijevu pildīt tās vienošanās ar SVF, it īpaši attiecībā uz 1999. gada budžeta izpildi. Vēstnieks uzskata, ka Ukrainai būtu nepieciešams iestāties VTO un jābeidz diskriminēt ārzemju partnerus un to preces Ukrainas tirgū. VFR aicināja Kijevu pildīt Memorandu par Černobiļas AES slēgšanu līdz 2000. gadam.

Pēc tikšanās A.Tkačenko paziņoja žurnālistiem, ka sadarbībai ar starptautiskām finansu organizācijām ir "jānotiek vienādā līmenī", bez Ukrainas sabiedrībai nepieņemamu noteikumu izvirzīšanas. ("Golos Ukrajini", 24. februārī) .

Ratifikācija vēl nav viss...

Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nosūtījis Leonīdam Kučmam personīgu vēstuli, kurā izteicis savu apmierinātību par Lielā līguma ratifikāciju. Tai pat laikā Jeļcins uzdod arī dažus jautājumus, no kuriem ir atkarīga līguma stāšanās spēkā, pirmām kārtām, par Krievijas MJF statusu un tās atrašanās noteikumus noteicošo dokumentu ratifikāciju. Faktiski Jeļcins apstiprina KF Federācijas Padomes ratificētā līguma noteikumus. Krievijas vēstnieks Ukrainā Jurijs Dubiņins gan paziņoja, ka līgums esot ratificēts bez jebkādiem noteikumiem. Taču Krievijas Federācijas Padomes izdotā nolikuma "Par Ukrainas-Krievijas līguma ratifikāciju" 2. pantā teikts: "Apmaiņu ar Ukrainas un Krievijas Federācijas draudzības, sadarbības un partnerības līguma ratifikācijas rakstiem veikt pēc vienošanās starp Krievijas Federāciju un Ukrainu "Par Melnās jūras flotes statusu un tās atrašanās noteikumiem Ukrainas teritorijā" ratifikāciju Ukrainas Augstākajā Padomē". ("Deņ", 26. februārī) .

Lazarenko lūdz politisko

patvērumu ASV

Pāvela Lazarenko advokāts Džeims Maijoks paziņojis, ka viņa aizstāvamais oficiāli lūdz politisko patvērumu ASV.

ASV migrācijas un naturalizācijas dienests ir sācis sarunas ar Lazarenko, kas ir pirmais solis "potenciāli ilgā procesā", kura laikā tiks noskaidrots, vai viņam dzimtenē nedraud vajāšana. Par politiskā patvēruma piešķiršanu lems ASV tieslietu ministrija. Ja politiskais patvērums P. Lazarenko tiks atteikts, viņa lieta tiks nodota migrācijas tiesā.

Ukrainas ģenerālprokurors Mihails Potebeņko paziņojis, ka ekspremjeru Lazarenko "nepieciešams izolēt", un motivēja savu pozīciju ar to, ka Ģenerālprokuratūras rīcībā ir papildus, materiāli, kas neļauj Lazarenko palikt brīvībā. Viņš ir pārliecināts, ka "Lazarenko lieta tiks novesta līdz galam", vienīgais jautājums šobrīd esot - nogādāt ekspremjeru uz Ukrainu. Ģenerālprokurora vietniece Olga Koliņko ir nodevusi ASV tieslietu ministrijai un Valsts departamentam dokumentus, kas pamato Lazarenko deportāciju. O. Koļinko paziņoja presei, ka, ja ASV atteiksies izdot Ukrainai Lazarenko, izveidosies ļoti bīstams precedents ar visai negatīvām sekām. Pēc Koliņko vārdiem, Ukrainas ģenerālprokuratūras pārstāvji ir tikušies ar ASV ģenerālprokurora vietnieku Ēriku Holderu un lūguši operatīvi pieņemt lēmumu šajā jautājumā. Pirms divām nedēļām, pēc oficiāla pieprasījuma no ASV puses, Ukraina ir izdevusi ASV pilsoni, kam jāstājas tiesas priekšā.

Ukrainas prezidents ir pārliecināts, ka ASV izdos Ukrainai ekspremjeru.

("Golos Ukrajini", "Fakti un komentāri", 24., 25., 27. februārī)

.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

vēlēšanās Igaunijā"