Bijusī PSRS tautas deputāte Marina Kosteņecka:

Ar pirmo oficiālo opozīciju pret impērisko Maskavas varu

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvār

Man gribētos šodien atgādināt, ka PSRS tautas deputāti bija pirmā oficiālā opozīcija PSRS iekārtai. Es sevišķi pasvītroju šos vārdus — pirmā oficiālā opozīcija, jo neoficiāla opozīcija Latvijā pastāvēja visus okupācijas gadus, arī vēl pirms "helsinkiešiem" un "Gaismas ceļa" aktīvistiem — politiskie ieslodzītie un disidenti no Latvijas bija tik tiešām pazīstami pasaulē visus šos 50 gadus.

Taču nevarētu noliegt to faktu, ka PSRS tautas deputātu vēlēšanas 1989. gada martā Latvijas Tautas frontei kļuva par ģenerālmēģinājumu pirms Latvijas Republikas Augstākās padomes vēlēšanām 1990. gada martā. Padomju laikā tās bija pirmās oficiāli pieļautās alternatīvās vēlēšanas. Pavisam kopā darbam PSRS kongresos mēs bijām ievēlēti 52 cilvēki. No tiem 41 deputāts darbojās Kremlī uz Tautas frontes platformas, bet 11 — uz Interfrontes politiskās platformas.

Maskavā notika divi vēsturiski svarīgi balsojumi: par Ribentropa–Molotova pakta atzīšanu un PSRS Konstitūcijas 6. panta atcelšanu (6. punkts noteica Komunistiskās partijas vadošo lomu visās valsts dzīves jomās). Šie balsojumi 1. un 2. PSRS tautas deputātu kongresā laika posmā no 1989. gada maija līdz decembrim arī sagatavoja augsni, lai 1990. gada martā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome jau 4. maijā varētu nobalsot par Neatkarības deklarāciju.

Maskavā mūsu deputāti, tie, kuri bija ievēlēti ar Tautas frontes atbalstu, vairākās frakcijās sadarbojās ar citu republiku demokrātiem. Piemēram, starpreģionālajā grupā, kuru vadīja tādi visā pasaulē pazīstami demokrāti kā akadēmiķis Andrejs Saharovs, Gaļina Starovoitova, Jurijs Afanasjevs.

Baltiešiem bija arī pašiem sava demokrātiskā frakcija, kura tā arī saucās — Baltijas starprepublikāniskā deputātu grupa. Mūsu grupas sēdes parasti notika Lietuvas vēstniecības telpās, un katru vakaru tur tika izstrādāta stratēģija un taktika nākamās dienas darbībai Kremlī. Līdz ar Latvijas aktīvākajiem politiķiem tajā ar lielu atdevi darbojās arī Landsberģis, Bičkausks, Prunskiene, Savisārs, Lauristina, Hallika, Bronšteins un citi pazīstami Baltijas deputāti.

No 1990. gada 17. līdz 27. decembrim Kremlī notika 4. PSRS deputātu kongress, taču lielākā daļa no Latvijas delegācijas deputātiem tajā vairs nepiedalījās, jo Maskavā bijām saņēmuši pavēli atgriezties Latvijā. Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidija Lēmums par Latvijas teritorijā ievēlēto PSRS tautas deputātu līdzdalību PSRS tautas deputātu 4. kongresā bija datēts ar 1990. gada 19. decembri, un tur bija teikts: "Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidijs nolemj: 1. Atsaukt tos Latvijas Republikas tautas deputātus, kuri vienlaicīgi ir arī PSRS tautas deputāti, no PSRS tautas deputātu 4. kongresa darbam Latvijas Republikas Augstākajā Padomē. 2. Aicināt visus pārējos Latvijas teritorijā ievēlētos PSRS tautas deputātus pārtraukt turpmāko līdzdalību PSRS tautas deputātu 4. kongresā un tā izveidotajās institūcijās." Lēmumu bija parakstījuši Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks A.Krastiņš un Augstākās padomes sekretārs I.Daudišs.

Kad lielākā daļa no mūsu deputātiem, paklausot Latvijas pavēlei, aizbrauca uz mājām, mēs (tie, kuri nolēmām tomēr palikt Kremlī) negaidīti tikām ierauti Maskavas "Ziemassvētku kaujās". Proti, 25. decembra rīta sēdē Krievijas deputāts Kozins starpreģionālās grupas uzdevumā (tajā bija apvienojušies ap 300 deputātu) aicināja kongresu nobalsot par Baltijas republiku izsludināto neatkarības deklarāciju atzīšanu no PSRS puses. Balsojums bija atklāts un ar deputātu uzvārdu uzrādīšanu. Saraksts ir fiksēts oficiālā stenogrammā, un no tā izriet, ka balsojumā par mūsu 4. maija deklarācijas atzīšanu 1990. gada 25. decembrī Kremlī piedalījās pavisam 1618 deputāti. No tiem — par Baltijas Republiku brīvlaišanu nobalsoja 419, pret — 933, atturējās 266, bija klāt zālē, bet nebalsoja 213. Bet kā šajā balsojumā izskatījās Latvijas delegācija? Lieki būtu atgādināt, ka mūsu PSRS interfrontes deputātiem pavēle no Rīgas nebija saistoša — viņi tajā brīdī atradās Kremļa zālē un balsoja pret. Tomēr daži no Tautas frontes frakcijas deputātiem, riskējot kļūt tautas acīs par Latvijas nodevējiem, kā jau teicu, palika Maskavā, tāpēc galu galā Latvijas Republikas balsojums izskatījās šāds: par neatkarības atzīšanu 11 deputāti, pret — 8, atturējās — 1 (tas bija Alberts Kauls), 4 nepiedalījās balsošanā, un visbeidzot kongresā nebija klāt 27 Latvijas deputāti.

Tajā pašā 4. kongresā pēc neveiksmīgās balsošanas par Baltijas Republiku neatkarības atzīšanu notika vēsturiska sensācija: PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze pēkšņi paziņoja par savu atkāpšanos no amata, pamatojot šo lēmumu ar to, ka tādā veidā viņš gribot piesaistīt pasaules uzmanību tam apstāklim, ka reakcija Padomju Savienībā sāk iet jaunā uzbrukumā un tuvākā laikā ir gaidāmi traģiski pavērsieni valsts iekšpolitikā. "Visiem demokrātiem ir nekavējoties jāatgriežas zālē!" — emocionāli sauca no tribīnes Ševardnadze, taču kongress savu darbu tūlīt arī beidza.

Šodien, spriežot pēc tā laika augsta ranga padomju politiķu intervijām, varam droši teikt, ka traģiskie notikumi bija paredzēti nevis Viļņā, bet gan Rīgā, un nevis janvārī, bet jau 27.–28. decembrī — tieši tad, kad kongresā uzstājās Ševardnadze: tieši tanīs dienās Maskavā bija parakstīta pavēle par OMON patrulēšanas uzsākšanu Rīgas ielās.

Laika trūkuma dēļ šobrīd es nevaru runāt par to plašāk, tāpēc atgriezīšos pie sava referāta galvenās tēmas — no Latvijas ievēlēto PSRS tautas deputātu aktivitātes Maskavā. Kā jau teicu, mums praktiski bija aizliegts turpināt sadarboties pat ar demokrātiem Maskavā, un, kad sākās notikumi Lietuvā, daudzi no mums nezināja, kā rīkoties — braukt uz Maskavu, lai tur mēģinātu iespaidot situāciju par labu Latvijai, vai palikt tepat Rīgā uz bruģa kopā ar tautu. Pirms tam no Latvijas deputātiem oficiāli novērotāja statusā palikt Maskavā bija atļauts tikai Jānim Peteram. Taču naktī no 12. uz 13. janvāri Maskavā atradās arī daži citi no mūsējiem — Neilands, Vagris, Eizāns — un viņi rīkojās uz vietas paši, vadoties no situācijas ekstremālajos apstākļos. Kad kļuva zināms, ka Interfronte ir iecerējusi 15. janvārī ne vien rīkot savu mītiņu stadionā, bet arī organizēt gājienu cauri visai Rīgai, Jānis Peters to uztvēra kā plānotu provokāciju, kuras rezultātā starp Tautas frontes un Interfrontes piekritējiem varētu izcelties kāds incidents, kas kļūtu par ieganstu armijas izvešanai no kazarmām uz ielām. Vēlu 14. janvāra vakarā Peteram kopā ar Neilandu izdevās nokļūt uz pieņemšanu personīgi pie Gorbačova. Kā viņi tagad atceras — uzgaidāmajā telpā pie kabineta durvīm pilnā kaujas gatavībā jau sēdēja visi vecās politiskās iekārtas augstākā ranga sargi: gan Jazovs, gan Pugo, gan Krjučkovs… Saruna kabinetā nebija viegla, taču mūsu deputātiem izdevās pierunāt PSRS prezidentu, lai viņš personīgi nekavējoties piezvanītu Baltijas kara apgabala virspavēlniekam Fjodoram Kuzminam un panāktu interfrontistu gājiena atcelšanu pa Rīgas ielām. Gorbačovs apsolīja to izdarīt, un, kā jau mēs zinām, nākamajā dienā gājiens nenotika — interfrontiešu mītiņš lokalizējās stadionā. Taču mūsu PSRS deputāti, kuri tobrīd atradās Latvijā, par maskaviešu aktivitātēm nekā nezināja un, redzot, kā Rīgā plosās omonieši, bija nolēmuši tomēr doties uz Maskavu un uzrunāt Gorbačovu PSRS Augstākās padomes zālē visas pasaules priekšā (ja atceramies, plenārsēdes toreiz tika translētas televīzijā). Visu to labāko gribēdami, viņi ieradās Maskavā, un 15. janvārī PSRS deputāts no Latvijas (nu jau nelaiķis) Andrejs Danzbergs uzstājās ar spožu runu Augstākās padomes sēdē, kurā vērsās tieši pie Gorbačova un pārmeta viņam neiejaukšanos situācijā Baltijas valstīs. Taču tā kā tieši iepriekšējā naktī, pateicoties citu mūsu deputātu aktivitātēm, Gorbačovs tomēr bija jau novērsis vienu bīstamu situāciju, Danzberga runu viņš uztvēra kā melnu nepateicību no Latvijas deputātu puses. Un, kas to lai zina, varbūt tieši tāpēc 20. janvāra vakarā PSRS prezidents nekur vairs nebija atrodams, ne sazvanāms mūsu deputātiem, kuri no Latvijas pārstāvniecības ēkas Maskavā mēģināja apturēt omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā…

Daudz varētu runāt par mūsu aktivitātēm gan janvāra, gan augusta barikāžu dienās, taču mana referāta laiks iet uz beigām, un gribu vēl tikai pateikt, ka gandrīz pēc 10 gadiem mēs, bijušie PSRS deputāti, kuri savā laikā bijām ievēlēti ar Tautas frontes atbalstu, apvienojāmies klubā "Neatkarība". Šis klubs nav un arī negrasās kļūt par kādu vienotu politisku partiju — pārāk atšķirīgi ir ceļi, kurus katrs no mums nogājis pēdējo desmit gadu laikā. Taču mēs apvienojāmies, lai izdarītu to, ko neviens mūsu vietā izdarīt nevarēs — apkopot dokumentālas liecības par mūsu darbību Maskavā cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mēs nebūt nepretendējam uz kādu īpašu lomu vēsturē, mēs tikai gribam aizpildīt tās baltās lappuses, kuras pagaidām ir palikušas baltas mūsu neizdarības dēļ.

Domāju, ka lielā mērā mūsu sabiedrība nav vēl novērtējusi trimdas latviešu ieguldījumu valsts neatkarības atgūšanā, kā arī daudzu Krievijas disidentu lomu PSRS sabrukšanā. Tāpēc nobeigt savu uzrunu man gribētos ar aicinājumu: vēstures atspoguļošanas priekšā būsim tikpat vienoti kā pirms desmit gadiem barikādēs. Neatkarību mēs izcīnījām visi kopā — tā nebūtu iespējama bez politiķu aktīvas darbības, bet tā nebūtu iespējama arī bez lauciniekiem, kuri nosargāja savu valsti uz Rīgas bruģa 1991. gada janvārī.