Un nenokaujams tautas dvēselē arvienu izaust rīts

Barikāžu desmitgades pasākumu izskaņā svētdien "Ave Sol" koncertzālē notika Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka atceres sarīkojums

Tas bija pieminēšanas, atcerēšanās un godināšanas vakars. Gaisma nāca no bērnu iedegtajām svecēm, un klāt bija Andra, Gvido un Jura tuvākie cilvēki. Kā ievadvārdos sacīja Ēriks Hānbergs, mūsu pašaizliedzīgo kinodokumentālistu vārdi ir paliekoši iegravēti vēsturē. Viņi ar neapstrīdamiem kinofaktiem parādīja, ka Baltijas valstis ir pilnvērtīgi nobriedušas neatkarībai un PSRS slepkavo brīvību, viņi pārliecināja pie saprāta turēties. Viņi mūs nosargāja. Vēl jāpasaka paldies ikvienam barikāžu dalībniekam, "arī tai māmiņai, kas vārīja ķilķenu zupu un alumīnija katliņā to siltu nesa Latvijas sargiem". Andra, Gvido un Jura tuviniekus jau desmito gadu uz atceres vakaru aicina Anitas Mellupes apgāds "Likteņstāsti", un zāle allaž ir pārpildīta. Daudziem palikusi atmiņā pati pirmā reize, vēl kopā ar Juri Podnieku. Tas bija skarbs laiks, kad cilvēki dzīvoja bailēs par rītdienu un tik daudz kā pietrūka. Gvido dzīvesbiedrei Daigai ar meitu Lauru un mazo Krišjānīti par stipro balstu un patvērumu kļuva pašas un vīra vecāki, Andra sieva Nata nebija paspējusi vīram paziņot priecīgo vēsti, ka viņu meitai Annai gaidāms brālītis vai māsiņa. Andrītis piedzima jau pēc tam, un viņa ar bērniem aizbrauca pie savējiem uz Maskavu. Bet "Likteņstāstu" redakcijas ļaudis centās pulcināt tos, kas ļoti vēlējās dalīties un kaut kā palīdzēt. Anita Mellupe atceras: "Pirmoreiz tikāmies Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā. Cilvēku atsaucība bija milzīga. Mūsu sameistarotajās ziedojumu vācelēs daudzi varēja ielikt ne vairāk par veco rublīti. Materiālā izteiksmē tas nebija gandrīz nekas, bet tur līdzi nāca liela mīlestība. Ar mūsu kinovīru tuviniekiem, draugiem un kolēģiem kopīgi tika veidota atmiņu grāmata "Triju zvaigžņu atspīdums", ko apgāds "Likteņstāsti" izdeva 1994.gadā. Visi autori un redaktori strādāja bez jebkādas atlīdzības. Tāpat kā par savu mīlestības darbu šos atceres koncertus uzskata mūsu kori, mūziķi un skatuves mākslinieki. Gandrīz neiztrūkstoši visus desmit gadus tajos piedalījusies diriģente Māra Skride ar saviem dziedošajiem kolektīviem un visu mūsu mīļotā aktrise Elza Radziņa."

Sarīkojumu programmas tiek variētas, un šoreiz īpašu noskaņu vakaram piešķīra pianista Venta Zilberta atskaņotās Pētera Vaska barikāžu dienu impresijas un Jāņa Veismaņa vadītā Saulkrastu jauktā kora "Bangotne" sadziedāšanās ar vīru ansambli "Arājs" un Vidzemes jūrmalas meiteņu ansambli, kura dalībniecēm ir tikpat gadu, cik mūsu atdzimušajai valstij. Knuta Skujenieka "Lūgšana" ar Imanta Kalniņa mūziku skanēja tikpat diženi kā nesen Dziesmu svētkos, liekot zālei godbijībā celties kājās gluži kā Atmodas laikos, kad ar piecelšanos bijām raduši godināt katru izcilāku brīvības dziesmu. Oļģerts Šalkonis dzejas vārdos runāja par mūsu atbildību nākamības priekšā, atgādinādams Ausekļa viedo uzmundrinājumu: "Kas mēs būsim, to mums zināt būs!" Elza Radziņa atšķīra savu Andreja Eglīša dzejas kladīti, kurā tik daudz dziļas, patiesas dzimtenes mīlestības un vīrišķīgas ticības Latvijas nākotnei. Kā šī atceres vakara un visas mūsu barikāžu desmitgades kvintesenci aktrise lika izjust dzejnieka vēl trimdas gados rakstītās rindas:

"Ir tādas vātis, kuras tautai mūžos nesadzīs — vienmēr kāds svešinieks tās kājām mīs. Vienmēr kāds zieds pie siržu mīlestības nāvē sals, tik nesakiet, tā nesakiet, ka tas būs mūsu gals.

Tā bij. Tā ir. Kas saskaitīs, cik asiņainu pēdu mūsu zemē mīts, bet nenokaujams tautas dveselē arvienu izaust rīts."

Ir patiesība, ka dzimteni mīlēt nevar iemācīties ne no grāmatām, ne kādiem patriotiskiem pasākumiem. Tomēr šādi svētbrīži nevar palikt bez atbalss. Varbūt mazais Andris Slapiņš ikdienā neatcerēsies to pacilātību, ar kādu viņš kopā ar visiem šai vakarā dziedāja "Dievs, svētī Latviju!", bet aizmirst viņš to neaizmirsīs. Tāpat kā uz barikāžu laika pirmklasnieku Raiti Runci neizdzēšamu iespaidu atstājusi piemiņas grāmata "Triju zvaigžņu atspīdums". Savas pārdomas par šo laiku viņš izteicis desmitgades izdevumā "Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata": "Īpaši tuva man ir Andra Slapiņa doma, kuru viņš esot teicis tēvam savā nāves dienā 1991.gada 20.janvārī: "Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991.gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība."

Man jāapgūst šī milzu vērtība — kinodokuments par janvāra dienām. Man kā jebkuram cilvēkam ir spēja iedot dzīvību svecītei un atcerēties. Kā degot ik mirkli svecīte kļūst īsāka, tā atmiņas ar katru brīdi var kļīūt gaistosākas. Svece izdeg un atmiņas izkūp. Bet es varu iedegt jaunu sveci.

Domāju, ka savas četrstāvu skolas visos logos 18.novembra vakarā iedegto svecīšu gaismā es saskatīšu arī Triju Zvaigžņu atspīdumu. Varbūt kādā logā blakus degs trīs liesmas — viena augstāk, divas zemāk, veidojot Brīvības pieminekļa trīs zvaigžņu kopu. Man tajā būs arī 1991.gada janvāra dienu Latviešu Cilvēku gaisma..."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

21.01.2001

Elza Radziņa ar Andreja Eglīša dzejas vārdu

Kopā ar savu tuvāko cilvēku draugiem un domubiedriem kā ik gadu — Daiga Zvaigzne ar dēlu Krišjāni (tepat zālē ir arī viņas māmuļa, bet meitai Laurai šai dienā ir koncerts Valmierā), Anna un Andris Slapiņi ar savu māmiņu Natu, vectēvu Heinrihu un krusttēvu Jāni Slapiņu

Gandrīz visos atceres pasākumos piedalījusies diriģente Māra Skride. Šoreiz — ar "Arāja" dziedošajiem vīriem un Saulkrastu meitenēm, kam tikpat gadu, cik atdzimušajai Latvijai

Foto: Valdis Paeglis