Sabiedrības integrācija Latvijā

Valsts programmas koncepcija. 1999.gads

Latvijas Republikas Ministru kabinets 1998.gada 29.septembra sēdē nolēma valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepciju nodot apspriešanai sabiedrībā. Vakar, 1999.gada 9.martā, Ministru kabinets akceptēja sagatavoto dokumentu, un šodien, 1999.gada 10.martā, tas tiek nodots sabiedrības rīcībā

Saturā

Ievads	M.Kūle, I.Apine, O.Tipāns, E.Vēbers
Izglītība	B.Pētersone
Valoda	A.Priedīte
Kultūra	A.Tabuns, L.Dribins, V.Virtmane, V.Volkovs
Pilsonība un naturalizācija	E.Aldermane, R.Āboltiņš
Repatriācija, migrācija
un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs	E.Vēbers, S.Āboltiņa, R.Ķīlis
Informācija	O.Tipāns
Nevalstiskās
organizācijas	E. Leitis, L.Kundziņa, D.Aļehins, L.Pavlovska, I.Kunda
Reģionālie aspekti	J.Lorencs
Zinātniskais nodrošinājums	E.Vēbers, L.Dribins
Valsts institūcijas	E.Vēbers, E.Aldermane

 

Ievads

Pagājuši septiņi gadi, kopš Latvija ir atguvusi valstisko neatkarību. Tie ir bijuši spraigi un pārmaiņām bagāti gadi. Laika gaitā no cilvēku prātiem arvien vairāk gaist atmiņas par dzīvi padomju iekārtā. Aug jaunā paaudze, kura šo neseno pagātni iepazīst tikai no vēstures grāmatām un vecākās paaudzes atmiņām.

Tomēr pagājībā aizgājušie laiki nav izzuduši bez pēdām. Patiesībā neatkarības posms ir vēl pārāk īss, lai pilnībā atbrīvotos no totalitārā režīma un piecdesmit gadu okupācijas sekām. Mēs vēl joprojām neesam atbrīvojušies no neuzticēšanās valsts varas iestādēm un bieži vien uztveram tās atsvešināti. Arī cieņas trūkums pret likumu un sabiedrisko kārtību ir viena no totalitārisma izraisītās sabiedriskās uzvedības izpausmēm. No padomju laikiem Latvija ir mantojusi vairāk nekā pusmiljonu ieceļotāju, daudzi no viņiem aizvadīto gadu laikā nav iekļāvušies Latvijas kultūras un latviešu valodas vidē, neizjūt saistību ar Latvijas valsti. Šādu saišu trūkst arī daļai Latvijas pilsoņu.

Valsts attīstība var tikt ievērojami kavēta, ja pastāv atsvešinātība starp indivīdu un valsti, starp atsevišķām sabiedrības daļām, starp sabiedrību un valsti. Sabiedrības integrācija ir kļuvusi par aktuālu nepieciešamību.

 

Sabiedrības integrācijas programmas

nepieciešamība

Latvijas turpmākajai attīstībai ir nepieciešama racionāla, politiski līdzsvarota un finansiāli nodrošināta sabiedrības integrācijas programma. Gan iekšpolitiski, gan arī ārpolitiski ir nobriedusi situācija, lai Latvijas sabiedrība un valdība integrācijas procesam pievērstu lielāku uzmanību nekā līdz šim. No līdzšinējās, bieži vien spontānās pieejas integrācijai jāpāriet uz mērķtiecīgu valsts politisko stratēģiju šajā jomā. Valsts stratēģija balstāma uz:

* sabiedrības integrācijas vispārējo koncepciju,

* sabiedrības integrācijas programmas detalizētu izstrādi,

* institucionālās sistēmas sakārtošanu,

* finansiālo nodrošinājumu.

 

Integrācijas būtība

Sabiedrības integrācija nozīmē dažādu grupu un indivīdu savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros. Latvijā tās pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka katra indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru. Integrācija nozīmē sakārtošanu, daļu apvienošanu vienotā veselumā. (Termins "integrācija" cēlies no latīņu valodas vārda integer - vesels). Tā nenozīmē kādas daļas pakļaušanu veselajam, bet gan atsevišķo daļu iekļaušanos veselajā, saistību ar veselo. Veselais top, daļām savstarpēji papildinot citai citu, apzinoties kopīgā mērķa svarīgumu un nozīmi. Tas ir pamatprincips sabiedrības integrācijas norisēs.

Integrācija kā Latvijas sabiedrības nākotni veidojošs process paredz izmaiņas attieksmē pret cittautiešiem. Nostādni "cittautieši kā svešie" laiks aizstāt ar nostādni "cittautieši kā citādie, taču līdzāsesošie", nostādni "cittautieši kā atsvešinātie" - ar nostādni "cittautieši kā sadarbības partneri".

Integrācijas mērķis ir izveidot demokrātisku saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Viena no šīm pamatvērtībām ir neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts, kas garantē šādas pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanu un attīstību.

Katram Latvijas iedzīvotājam jādod iespēja dzīvot laikam atbilstošu, Eiropas civilizācijas sasniegumos balstītu dzīvesveidu, kas nodrošina labklājību, izglītību, drošību un labvēlīgas starpetniskas attiecības.

Integrācijas uzdevums ir palīdzēt visiem Latvijai uzticīgiem un lojāliem iedzīvotājiem izprast savas perspektīvas Latvijā, panākt, lai visi Latvijas iedzīvotāji apzinās, ka mums ir vajadzīga kopīga valsts, ka tikai kopīgi spēsim celt labklājības un drošības līmeni, ka katrs cilvēks ar savām zināšanām, uzņēmību un labo gribu ir vajadzīgs Latvijas sabiedrības attīstībai.

Integrācija nozīmē iespēju paplašināšanos, savstarpēju bagātināšanos. Zināt vairākas valodas ir labāk, nekā zināt tikai vienu. Iepazīt vairākas kultūrvides ir perspektīvāk, nekā norobežoties tikai vienā kultūrvidē. Integrācijas procesā notiek kopīgu vērtību, zināšanu un interešu nostiprināšanās individuālajā līmenī un visā sabiedrībā kopumā.

Sabiedrības integrācija aptver procesus, kas norisinās etniskajā, izglītības, kultūras, tiesiskajā, politiskajā, sociālpsiholoģiskajā, sociālajā u.c. cilvēka dzīves jomās. Integrācija notiek, visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē, tā notiek, saglabājot cittautiešu tiesības uz savu etnisko identitāti. Starpetniskās integrācijas mērķis ir sabiedrība, kurā cittautieši brīvi pārvalda latviešu valodu, pārvarējuši atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām un iesaistījušies Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā.

 

Integrācija balstās

uz šādām pamatnostādnēm:

* Latvijas valsts neatkarība ir neatgriezeniska. No šā atzinuma izriet galvenās politiskās, tiesiskās, ekonomiskās un kultūras nostādnes, kuras tiek īstenotas integrācijas procesā. Neatkarīgas Latvijas valsts attīstība un sabiedrības integrācija ir vienoti un nepretrunīgi procesi;

* pasaules pieredze liecina, ka sabiedrības sašķeltība var apdraudēt vienotas valsts pastāvēšanu. Latvijas valsts ir latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību attīstības galvenais garants, apdraudējums Latvijas valstij ir apdraudējums Latvijas sabiedrībai, visiem Latvijas iedzīvotājiem;

* Latvija nekad nav bijusi homogēna, etniski viendabīga valsts. Sabiedrībai jārēķinās ar tagadnes situāciju un nākotnes perspektīvām. Nepilsoņu vidū nav daudz tādu cilvēku, kuri vēlas aizbraukt no Latvijas. Lielākā daļa nepilsoņu (ap 90%) ir nolēmuši palikt Latvijā;

* Latvija ir demokrātiska nacionāla valsts, kurā katram Latvijas iedzīvotājam, latviešu nācijai, katrai nacionālai minoritātei ir tiesības uz savas nacionālās identitātes saglabāšanu. Integrācijas programma paredz izstrādāt konkrētus mehānismus nacionālo minoritāšu kultūrautonomijas tiesību īstenošanas nodrošināšanai;

* psiholoģiskā nozīmē integrācija ir spēja uzticēties. Uzticēšanās sabiedrībā attīstīsies tikai tad, ja integrācijā iesaistītās puses jutīsies drošas un aizsargātas. Latviešiem tas nozīmē garantijas savu tradīciju, dzīvesveida, latviskās identitātes, tautas dzīvā spēka attīstības nodrošināšanā. Cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņu piespiedu izraidīšana, asimilācija vai tiesību samazināšana;

* integrācijas veiksmīgai norisei nepieciešams sabiedriskās domas, skolotāju, kultūras darbinieku, reliģiju pārstāvju, visas inteliģences atbalsts un uzticība. Sabiedrības integrācija nav iedomājama bez Latvijas politisko spēku atbalsta un aktīvas līdzdalības. Sabiedrības integrācijas ideja kļūs par spēku tad, ja tās nepieciešamību apzināsies un aktīvā līdzdalībā iekļausies lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa.

 

Integrācijas stratēģija neatbalsta:

* divkopienu valsts veidošanos, modeli "divas sabiedrības vienā valstī"; sabiedrības daļu konfrontāciju, segregāciju un piespiedu asimilāciju;

* etnofederālisma tendences, kas vērstos pret Latviju kā unitāru nacionālu valsti.

Vēsturiskie apstākļi, kas ietekmē integrāciju

Latvija vēsturiski veidojusies kā teritorija, kurā kopš seniem laikiem dzīvo latvieši, kas 19.gadsimtā izveidojās par pamatnāciju, un lībieši, kā arī Latvijā 13.-19.gs. ienākušie cittautieši. 1940.gadā neatkarīgo Latviju okupēja Padomju Savienība un varmācīgi iekļāva PSRS sastāvā. Smagus zaudējumus Latvijai nodarīja arī hitleriskās Vācijas okupācija 1941.-1945.gadā. Piecdesmit okupācijas gadu laikā notika Latvijas ekonomiskās, sabiedriskās un kultūras dzīves deformācija, pakļaušana totalitārā režīma prasībām. Šajos gados Latvija saņēma smagu etnodemogrāfisku triecienu - būtiski samazinājās latviešu skaits un viņu īpatsvars Latvijā. Intensīvas migrācijas rezultātā cittautiešu skaits pieauga par vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas viņi nonāca sarežģītā stāvoklī, jo izrādījās, ka tagad viņi dzīvo citā valstī ar citu politisku iekārtu.

Principiālās pārmaiņas, kas notikušas Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, izvirza nepieciešamību latviešiem un cittautiešiem, pilsoņiem un nepilsoņiem apzināties savas jaunās lomas un iespējas demokrātiskā nacionālā valstī. Sabiedrības integrācija ir daudzējādā ziņā atkarīga ne tikai no latviešu, bet arī no Latvijas nacionālo minoritāšu attīstības iespējām, kas ietver ne vien tiesības saglabāt savu etnisko identitāti, bet arī nepieciešamību pieņemt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, apgūt šo valodu un lietot to sabiedrības dzīvē. Katrai nacionālajai minoritātei jābūt lojālai pret Latvijas valsti, jāievēro Latvijas valsts likumi, jābūt gatavai aizstāvēt un nostiprināt šo valsti.

Latvijas valsts atjaunošana ir atjaunojusi latviešu majoritāti valstī kopumā, tomēr lielākajās pilsētās vēl joprojām latvieši ir mazākums, un tas nosaka viņu apziņu. Latvieši bieži vien turpina uztvert sevi kā minoritāti un nejūtas kā noteicēji un saimnieki savā valstī. Majoritātes stāvoklis uzliek latviešiem lielu atbildību gan par latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, gan arī par tādu Latvijas politisko un saimniecisko attīstību, kas būtu labvēlīga visiem Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem cilvēkiem.

Sabiedrības integrācijas pretinieki netic iespējām integrēt cittautiešus Latvijas nacionālajā valstī. Taču sabiedrības integrācijai patiesībā nav alternatīvas. Latviešiem ir nepieciešams atbrīvoties no vēsturiskajiem mazvērtības kompleksiem un jārīkojas pārliecībā, ka viņi spēj kontrolēt un labvēlīgi ietekmēt Latvijā notiekošos procesus. Savukārt cittautiešiem jāiegūst pārliecība, ka viņi spēs uzturēt savu etnisko identitāti Latvijā un būt pilntiesīgi šīs valsts pilsoņi; vēl neintegrēto cittautiešu daļai ir svarīgi atbrīvoties no totalitārā režīma propagandas iepotētiem priekšstatiem un to radītās aizvainojuma sajūtas. Svarīgi apzināties, ka Latvijā ir iespējams veidot valsti, kura nodrošina jebkuras tautības cilvēka brīvu attīstību.

 

Vēsturisko apstākļu izvērtējums

kā integrācijas pamats

Lai vienotos par Latvijas nākotni, ir jāvienojas par tās pagātnes izpratni. Bez šādas principiālas vienošanās un vēstures izvērtējuma nav iespējama virzība uz priekšu. Viens no šādiem priekšnoteikumiem ir vēsturiskā un politiskā fakta atzīšana, ka Latvija tika okupēta un varmācīgi iekļauta PSRS sastāvā. Latvijas tauta labprātīgi neizvēlējās padomju iekārtu un dzīvi totalitārajā sistēmā. Principiāla nozīme ir vienotai nostādnei jautājumā par padomju laika nelikumībām privātīpašuma nacionalizācijā, demogrāfiskajā politikā, piespiedu kolektivizācijā un industrializācijā, deportācijās un visās cita veida represijās pret Latvijas tautu. Nosodījumam ir jābalstās uz dziļu izpratni par vēsturiskajiem notikumiem, lai dažādo etnisko kopienu jaunās paaudzes vēsturiskā apziņa nekļūtu par šķērsli integrācijas procesam.

 

Integrācija kā nākotnes forma

Integrācija ir virzīta nākotnē, tā paredz Latvijas valsts un sabiedrības attīstību un pilnveidošanos. Jāapzinās, ka ir tādi sabiedrības slāņi un cilvēku paaudzes, kam vecuma, nepietiekamas izglītības vai kādu citu apstākļu dēļ būs grūti iekļauties integrācijas procesos, kas nespēs saskatīt savu vietu vienotā Latvijas sabiedrībā. Integrācija, šķiet, veiksmīgāk notiks jaunu un izglītotu cilvēku vidū, jo viņi ir atvērtāki kontaktiem un vairāk orientēti uz demokrātiskām vērtībām.

Integrācija var būt tikai brīvprātīga, valsts uzdevums ir radīt tai labvēlīgus apstākļus. Integrācijas procesi nav jāveicina kā masu, sociālo kopienu integrēšanas pasākumi. Tiem jābūt individualizētiem, konkrētiem attiecībā pret atsevišķu cilvēku un situāciju. Ja vecākās paaudzes cilvēki paši nespēs iekļauties integrācijas procesā, viņi to "paveiks" ar savu bērnu starpniecību, šādā gadījumā paši ieturot labvēlīgu neitralitāti attiecībā pret valsti. Sabiedrības integrācija nevar notikt kampaņas veidā, tai vajadzīgs laiks. Iespējams, pat vairāki gadu desmiti. Tomēr arī tad, ja sabiedrības integrācija ir paaudžu uzdevums, integrācijas politikas pirmie pozitīvie rezultāti nebūs ilgi jāgaida.

 

Integrācijas procesu dalībnieki

Integrācija ir daudzpusējs process - tā ir ne tikai cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, bet arī latviešu "atvērtība" attieksmē pret cittautiešiem. Līdz šim Latvijā nereti ir valdījis uzskats, ka integrācija ir cittautiešu problēma. Taču, īstenojot sabiedrības integrācijas programmu, jānotiek attieksmes un izpratnes pārmaiņām arī latviskajā vidē. Sabiedrības integrācija Latvijā - tā ir latviešu un cittautiešu, pilsoņu un nepilsoņu partnerība, kurā aktīvas ir visas integrācijā iesaistītās puses.

 

Apstākļi, kas veicina integrāciju:

* Latvijā atjaunota demokrātiska valsts, kurā vara pieder Latvijas tautai;

* Latvija arvien vairāk iekļaujas pasaules demokrātisko valstu sabiedrībā, pārņemot arī attiecīgu likumdošanas un praktiskas rīcības pieredzi, veido tiesisku valsti, nodrošinot cilvēktiesību un demokrātisko brīvību ievērošanu;

* gan latviešu, Latvijā dzīvojošu mazākumtautību grupu, gan atsevišķu cilvēku drošība un labklājība ir savstarpēji cieši saistītas;

* nav neatrisināmu pretrunu, kas Latvijā neļautu izveidoties valstiski vienotam, nacionāli un sociāli integrētam pilsoņu kopumam;

* Latvijas vēsture devusi sabiedrībai etnisko attiecību veidošanas pozitīvu pieredzi;

* sadzīves līmenī, kā to apstiprina socioloģiskā pētījuma "Ceļā uz pilsonisko sabiedrību" rezultāti, nacionālās attiecības nav saspīlētas. Daudzi un dažādi sakari - draudzība, darba attiecības, jauktās ģimenes - Latvijā ir plaši izplatīta parādība;

* Latvijas sabiedrības apziņā galvenais cittautiešu integrācijas apliecinājums ir brīva latviešu valodas prasme;

* iezīmējas valsts ekonomiskā augšupeja, kas ļauj vairāk uzmanības veltīt integrāciju veicinošiem faktoriem;

* likumdošana nosaka skaidrus kritērijus nepilsoņu naturalizācijai, kas ir svarīga integrācijas sastāvdaļa.

 

Latvijas iedzīvotājus integrācijas procesā vieno:

* kopīga teritorija, kurā vēlamies dzīvot labklājībā, saticībā un drošībā,

* demokrātiska un tiesiska valsts,

* centieni uzturēt labvēlības pilnu saskarsmi starp dažādu tautību cilvēkiem,

* vēlēšanās saglabāt un attīstīt savu etnisko un kultūras identitāti,

* rūpes par dabas saglabāšanu un aizsardzību,

* centieni dot saviem bērniem labu izglītību un audzināšanu.

Latvijas sabiedrības integrācija ir vēsturiska iespēja, balstoties uz vispārcilvēciskām vērtībām un interesēm, panākot etnisko kopienu, sociālo grupu, atsevišķu indivīdu interešu saskaņu, kopīgi veidot savu valsti. Tā ir izvēle uzklausīt un sadarboties. Tā ir izvēle par saskaņu starp Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir izvēle par drošu nākotni sev, saviem bērniem un bērnubērniem.

 

 

Izglītība

Izglītības sistēma izšķiroši ietekmē sabiedrības vērtību apziņas veidošanos un vērtību pārmantojamību. Tikai vienota izglītības sistēma spēj nodrošināt Latvijas sabiedrības kā vērtībās un atbildībā vienota pilsoņu kopuma attīstību.

 

Ievads

Sabiedrības integrācijas politikas pamatuzdevums ir nodrošināt Latvijas sabiedrības kā vērtībās un atbildībā vienota pilsoņu kopuma izveidošanos un attīstību. Tā īstenošanā vissvarīgākā mērķgrupa ir bērni un jaunieši. Tādēļ Latvijas izglītības sistēma kļūst par galveno sabiedrības integrācijas procesa virzītāju un īstenotāju. Izglītības sistēmai sabiedrības integrācijas aspektā ir divi galvenie uzdevumi.

Pirmkārt, ir jānodrošina latviešu valodas apguve tādā līmenī, lai visi Latvijas iedzīvotāji, bet jo sevišķi jaunā paaudze, spētu to brīvi lietot kā savstarpējas saziņas līdzekli.

Otrkārt, izglītības sistēmai ir jākļūst par galveno instrumentu pilsoniskās sabiedrības vērtību apziņas veidošanā, tolerances, racionālas spriešanas un vērtēšanas iemaņu attīstībā, jaunās paaudzes politiskās kultūras tapšanā.

Tas ir komplekss uzdevums, kas ietver visu izglītības satura un mūsdienīgas mācīšanas metodikas attīstību kopumā, īpaši akcentējot sociālo zinību cikla priekšmetu satura attīstību, minoritāšu izglītības iekļaušanos Latvijas izglītības sistēmā, pilsoniskās sabiedrības veidošanu.

Sabiedrības integrāciju veicinošie faktori var darboties visās izglītības pakāpēs un veidos, būtībā aptverot cilvēka izglītības aktivitātes mūža garumā. Tomēr sevišķi svarīgi ir saskatīt un attīstīt sabiedrības integrāciju veicinošos faktorus izglītošanās sākumposmā - pirmsskolas izglītībā, kā arī vispārējā izglītībā, jo īpaši tās obligātajā pamatizglītības daļā. Izglītības sistēmai izvirzītie uzdevumi sabiedrības integrācijas veicināšanā lielā mērā izriet no Latvijas etnodemogrāfiskās situācijas.

Sarežģīta etnodemogrāfiskā situācija Latvijā izveidojās padomju okupācijas gados, kad šeit ieradās liels skaits imigrantu. Padomju varas īstenotās pārkrievošanas politikas rezultātā par krievvalodīgajiem kļuva arī lielākā daļa nekrievu imigrantu. Vairums nepilsoņu nav integrējušies Latvijas sabiedrībā tieši latviešu valodas neprasmes dēļ, un tas ir pamats mūsu valsts iedzīvotāju sašķeltībai.

Kaut arī iedzīvotāju etniskais sastāvs ir sadrumstalots un ļoti daudzveidīgs, tomēr ģimenē lietotās sarunvalodas ziņā Latvijas iedzīvotāji dalās divās pamatgrupās - latviešu un krievu valodas lietotājos. To cilvēku skaits, kuri ģimenē lieto latviešu valodu (57,1%), ir lielāks nekā latviešu īpatsvars iedzīvotāju sastāvā (55,5%). Tomēr lielākā cittautiešu daļa Latvijā ir pārkrievoti - 37,8% ģimenē lieto krievu valodu, kaut gan krievu īpatsvars iedzīvotāju struktūrā ir aptuveni 30 procentu. Pie šīm divām pamatgrupām pieder ap 99% Latvijas iedzīvotāju.

Lai gan pēc neatkarības atgūšanas pieaug latviešu īpatsvars iedzīvotāju struktūrā, tomēr situācija, izvērtējot latviešu valodas prasmi, vēl arvien ir neapmierinoša.

 

Vispārējā izglītība:

latviešu valodas apguve

Beidzot minoritāšu pamatizglītības iestādi, skolēnam ir jāprot pareizi rakstīt un brīvi runāt latviešu valodā, valodas prasmei, ir jānodrošina iespējas turpināt izglītību latviešu valodā.

Situācijas raksturojums

Viena no sabiedrības sašķeltības asākajām izpausmēm un veicinātājām ir paralēli pastāvošā latviešu un krievu valodas skolu sistēma, kas atšķiras ne tikai ar mācībvalodu, bet arī ar skolēnu un pedagoģisko darbinieku attieksmi pret vēstures notikumiem u. tml. Krievu mācībvalodas skolas tikai pamazām iegūst minoritāšu izglītības iestādēm raksturīgās iezīmes. Vēl arvien pastāv būtiska atšķirība starp šīm skolām un citām minoritāšu izglītības iestādēm.

Minoritāšu izglītības iestādes aptver vispārējo izglītību no pirmsskolas līdz vidējai izglītības pakāpei, skaits katrā pašvaldībā atkarīgs no to skolēnu skaita, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā darbu uzsākušas sešas poļu skolas (993 skolēni 1997./98.mācību gada sākumā), ebreju (302 skolēni), ukraiņu (215 skolēni), igauņu (103 skolēni), lietuviešu (76 skolēni) nacionālās minoritātes skola, kā arī čigānu un baltkrievu klases (attiecīgi 53 un 44 skolēni).

1997./98.mācību gadā Latvijā darbojās 611 pirmsskolas izglītības iestādes (584 pašvaldību un valsts, 7 - resoru, 20 - privātās), kā arī 174 grupas skolās. Latviešu valodā pirmsskolas izglītības iestādēs mācījās 48 520 bērnu, krievu valodā - 19 720 bērnu, citā valodā - 197 bērni. Pirmsskolas izglītības iestādēs 67% grupu mācību un sarunu valoda bija latviešu valoda, 32% grupu - krievu valoda, 1% - cita valoda. Minoritāšu pirmsskolas izglītības iestādes vai grupas ir poļiem, lietuviešiem un vairākām citām etniskajām minoritātēm.

1. attēls.

Valsts un pašvaldību skolu sadalījums

pēc mācību valodas 1997./98. mācību gada sākumā

Lielākā cittautiešu skolēnu daļa mācās skolās ar krievu mācībvalodu. 1997./98.mācību gadā šajās skolās mācījās 124,4 tūkstoši skolēnu, t.i., 36,2% no kopējā skolēnu skaita pašvaldību un Izglītības un zinātnes ministrijas skolās. Skolēnu skaita īpatsvars skolās visumā atbilst ģimenē lietotās sarunvalodas sadalījumam.

Skolēnu skaita dinamika

. Statistika liecina, ka samazinās krievu mācībvalodas skolu skaits, kā arī to skolēnu skaits, kuri mācās šajās skolās. Tomēr lielajās pilsētās krievu mācībvalodas skolu un skolēnu īpatsvars joprojām ir ievērojams.

2.attēls.

Skolēnu skaita dinamika skolās ar latviešu un krievu mācībvalodu*

(pašvaldību un Izglītības un zinātnes ministrijas dienas skolas)

* Izglītības un zinātnes ministrija. Latvijas vispārizglītojošo skolu statistikas datu kopsavilkumi 1989. - 1997.g. Uzrādītais gads atbilst mācību gada sākumam.

Kā redzams attēlā, kopš 1990. gada skolēnu skaits skolās ar krievu mācībvalodu samazinās, bet skolās ar latviešu mācībvalodu - pieaug.

Būtiskas pārmaiņas mācībvalodas izvēlē notikušas, bērniem uzsākot skolas gaitas. 1997./98. mācību gadā latviešu valodā mācības uzsāka 69,5% no visiem pirmklasniekiem. Pēdējo 7 gadu laikā bērnu skaits, kuri mācības uzsāk latviešu valodā, ir pieaudzis par 15,4 procentiem. Šīs pārmaiņas ir ietekmējis dzimstības pieaugums latviešu ģimenēs astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kā arī cittautiešu, bet jo sevišķi jaukto ģimeņu rūpes par savu bērnu konkurētspēju nākotnē.

3.attēls.

Skolēnu sadalījums pēc mācībvalodas 1. klasē*

* Izglītības un zinātnes ministrija. Latvijas vispārizglītojošo skolu statistikas datu kopsavilkumi 1989.-1997.g. Uzrādītais gads atbilst mācību gada sākumam.

Mācību saturs.

Neatkarīgi no mācību valodas mācību saturs ir vienots visai izglītības sistēmai. Pirmsskolas izglītības programma ir virzīta uz bērna socializāciju un attīstību dažādos darbības veidos, arī 15 mācību priekšmetos. Pirmsskolas izglītība notiek latviešu un mazākumtautību valodās. Cittautiešu bērniem tiek organizētas nodarbības, kurās viņi apgūst latviešu valodu.

Minoritāšu pamatskolas un vidusskolas obligāto mācību priekšmetu (vēsture, ģeogrāfija) programmās līdztekus obligāti noteiktajam mācību saturam iekļauj arī minoritātes nacionālo mācību saturu, kas arī veido nacionālo mācību priekšmetu sadaļu (etnokultūra, nacionālās tradīcijas u.c.). Mācību saturā ietilpst arī minoritātes dzimtā valoda. Minoritāšu skolā nacionālos mācību priekšmetus bērni parasti apgūst dzimtajā valodā.

Finansēšana

. Minoritāšu izglītības finansēšana no valsts un pašvaldību budžeta kārtības un apjoma ziņā neatšķiras no visas izglītības sistēmas finansēšanas. Pēc neatkarības atgūšanas izveidoto minoritāšu skolu uzturēšanas izdevumi, rēķinot vidēji uz vienu skolēnu, pašvaldībām ir lielāki, nekā vidēji valstī.

Valsts un pašvaldības pašlaik nespēj segt izdevumus, kuri rodas, minoritāšu skolām pārejot uz izglītību pamatā valsts valodā.

* valsts nodeva, ko maksā skolotāji par valodas prasmes pārbaudi,

* izdevumi mācību grāmatu iegādei valsts valodā,

* izdevumi pedagogiem par valodas kursiem,

* izdevumi pedagogu pārkvalifikācijai.

Likumdošana.

1991.gada Izglītības likums nosaka, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā, vienlaikus tiek garantētas tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā valstī dzīvojošajiem citu tautību iedzīvotājiem ar noteikumu, ka valsts valodas apguve ir obligāta visās izglītības iestādēs neatkarīgi no to mācībvalodas un pakļautības. Būtībā 1991.gada Izglītības likums valodu situāciju izglītībā nerisināja, un likumā ietvertās normas bija vērstas uz status quo saglabāšanu. Pārmaiņas valodu situācijā Latvijā drīzāk noteica 1989.gadā pieņemtais Valodu likums, bet jo sevišķi tā grozījumi 1992.gadā, kas noteica, ka valsts valoda obligāti jālieto lietvedībā, darba apspriedēs un sanāksmēs.

Pārmaiņas attieksmē pret valsts valodas statusu sekmēja 1995. gadā izdarītie grozījumi Izglītības likuma 5.pantā. Tie noteica, ka, sākot ar 1996./97. mācību gadu, cittautu mācībvalodas skolu 5.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē vismaz trīs priekšmetos mācībām jānotiek valsts valodā. Tomēr bez būtiskām pārmaiņām visā izglītības sistēmā izšķirošas pārmaiņas latviešu valodas apguvē nav realizējamas. Savukārt pārmaiņas izglītības sistēmā vienmēr ir saistītas ar ievērojamiem papildu finansu līdzekļiem skolotāju apmācībai un jaunu mācību līdzekļu sagatavošanai.

Pašlaik tiek izstrādāti divi likumprojekti, kuri tieši ietekmēs minoritāšu izglītības turpmāko attīstību, - Izglītības likumprojekts un Valsts valodas likumprojekts. Abi projekti paredz izglītību pamatā valsts valodā.

Starptautiskie dokumenti.

Latvija ir parakstījusi "Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību", kura vēl nav ratificēta. Konvencijas panti, kuri attiecas uz izglītību, sniedz valstīm plašas iespējas veidot savu izglītības politiku. LR likumdošana nodrošina personām, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, vienlīdzīgas izglītības iespējas visos līmeņos.

"Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta" nosaka: minoritāšu valodas lietošanai izglītībā jānotiek bez kaitējuma valsts oficiālās valodas mācīšanai (8.pants). Katrai valstij ir tiesības noteikt, kāds cittautiešu kopums tās teritorijā tiek atzīts par minoritāti.

Izglītības likuma 5. pantā noteikts arī, ka valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs mācību pamatvaloda ir latviešu valoda.

Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP)

. 1994.gada jūlijā Latvijas valdība sāka sarunas ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) pārstāvniecību un lūdza tās palīdzību, lai izstrādātu visaptverošu latviešu valodas apguves programmu latviski nerunājošiem iedzīvotājiem. Programmas izstrādes gaitā pievērsa uzmanību tām problēmām, kas apgrūtina latviešu valodas apguvi: cittautiešu vājai integrācijai sabiedrībā, politiskajai un vēsturiskajai pagātnei, latviešu un krievu valodas prestižam un hierarhijai, minoritāšu skolu skolotāju attieksmei pret latviešu valodu un minoritāšu skolu skolotāju nepietiekamām valsts valodas zināšanām.

Programmas pamatā ir vairāki principiāli atzinumi, kas raksturo pieeju problēmai:

* jāmaina latviešu valodas mācīšanas sistēma,

* jāievieš jauns priekšmets - latviešu valoda kā otrā valoda (LAT 2), atsakoties no valodas mācīšanas vecās metodikas, kas pamatā balstījās uz dzimtās valodas mācīšanas metodēm,

* jāievēro mērķgrupas (adresāta) vajadzības,

* galvenā uzmanība jāpievērš valodas lietošanai (nevis zināšanām par valodu un literatūru),

* vajadzīga cita metodika un pieeja gan saturā, gan izvirzītajās prasībās.

1995.gada 31. oktobrī Latviešu valodas apguves valsts programmu apstiprināja Ministru kabinets. Pirmos divus gadus programmas finansējumu 3,2 miljonu ASV dolāru apmērā ar donorvalstu palīdzību nodrošināja ANAP. Programma uzsāka darbību 1996.gadā.

Izglītības un zinātnes ministrijas darbība

. Izmantojot LVAVP kā latviešu valodas apmācības atbalsta struktūru, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) galvenais uzdevums ir vairot to pedagogu latviešu valodas prasmi, kuri strādā skolās ar krievu mācībvalodu, lai pakāpeniski palielinātu latviešu valodas īpatsvaru šo skolu mācību programmās. Lai realizētu pakāpenisku pāreju no izglītības krievu valodā uz izglītību latviešu valodā un noteiktu veidu, kādā iespējama etnisko minoritāšu izglītības nodrošināšana, IZM nepieciešams sagatavot normatīvos dokumentus. 1995.gadā tika izdoti IZM ieteikumi par priekšmetiem, kuri, sākot ar 1996./97. mācību gadu, mācāmi valsts valodā. 1996. gadā IZM izdeva rīkojumu Nr.175 "Par pedagoģisko darbinieku valsts valodas prasmes atestāciju", kas noteica, ka visu izglītības iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem, kuri nav ieguvuši izglītību valsts valodā, valsts valodas prasmes līmenim jāatbilst valsts valodas prasmes trešajai (augstākajai) pakāpei. Pirmsskolas skolotājiem un skolotājiem, kuri savu priekšmetu māca valsts valodā, kā arī valsts valodas skolotājiem trešā atestācijas pakāpe bija jānokārto līdz 1997. gada 1.septembrim, pārējiem pedagoģiskajiem darbiniekiem - līdz 1998. gada 1.septembrim.

Obligātā valsts valodas atestācija, kas bija jākārto arī pedagoģiskajiem darbiniekiem, beidzās jau 1993. gadā, tomēr vēl 1997. gadā krievu mācībvalodas izglītības iestāžu pedagogi iesniedza Izglītības un zinātnes ministrijā lūgumus pagarināt pāratestācijas termiņu. Tas arī tika izdarīts ar 1997. gada 5. maija rīkojumu Nr. 323, nosakot, ka prasība par trešo atestācijas pakāpi stājas spēkā ar 1998. gada 1. janvāri.

1998./99. mācību gada sākumā Izglītības valsts inspekcijas apkopotie dati parādīja, ka 715 pedagogi vēl joprojām nav nokārtojuši valsts valodas prasmes atestāciju. No jauna tika izdarītas izmaiņas rīkojumā Nr. 175, nosakot, ka šiem pedagogiem, ja viņiem ir augstākā pedagoģiskā izglītība, jāiesniedz izglītības iestādes vadītājam izziņa par latviešu valodas kursu apmeklēšanu, lai sagatavotos atestācijai. Daugavpilī rīkojuma spēkā stāšanās brīdis no jauna tika atlikts līdz 1999.gada 1.jūnijam.

Pedagogu valsts valodas prasme

. Izšķiroša nozīme veiksmīgai valodas politikas īstenošanai izglītībā ir pedagogu sagatavotībai un motivācijai, kā arī pašu pedagogu valodas prasmei. 1997.gadā no Latvijas vispārējās izglītības iestādēs nodarbinātajiem 36 176 pedagogiem 22 879 jeb 65% strādāja skolās ar latviešu mācību valodu un 12 297 jeb 35% strādāja skolās ar citu mācību valodu. 1997.gada janvārī Izglītības valsts inspekcija apkopoja datus par to pedagogu valsts valodas prasmes līmeni, kuri krievu mācībvalodas skolās māca priekšmetus latviešu valodā.

Valsts valodā krievu mācībvalodas skolās māca galvenokārt šādus priekšmetus (grupēti, sākot ar visbiežāk mācītajiem):

* fiziskā audzināšana; mūzika, vizuālā māksla,

* mājturība, rokdarbi, dabas mācība,

* vēsture, bioloģija, ģeogrāfija,

* matemātika, ķīmija, veselības mācība.

1998./99.mācību gadā valsts valodā tiks mācīti kopumā 58 mācību priekšmeti. Šo priekšmetu skaits ik gadu pieaug.

1997./98. mācību gadā krievu mācībvalodas vispārējās izglītības iestādēs mācību priekšmetus latviešu valodā mācija 2392 skolotāji. No tiem atestācijai nebija pakļauti 1019 skolotāji jeb 43% - viņiem dzimtā valoda ir latviešu. No pārējiem 1373 skolotājiem (57%) augstākā valsts valodas prasmes pakāpe bija tikai 604 skolotājiem jeb 44%, bet vidējā valsts valodas prasmes pakāpe - 769 skolotājiem jeb 56%.

Lai gan lielākā daļa skolotāju (80%), kuri krievu mācībvalodas vispārējās izglītības iestādēs māca priekšmetus latviešu valodā, spēj valsts valodā sarunāties vismaz par sava priekšmeta tēmām, tomēr valodas prasmes atšķirības starp skolotājiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda, un tiem, kuriem tā ir otrā valoda, saglabājas. Lielākās problēmas rodas priekšmetos, kuros daudz zinātnisku terminu, - bioloģijā, fizikā, ķīmijā.

Veicot pārbaudi visu rajonu un vairāku pilsētu skolās (kopumā 63), tika konstatēts, ka skolotāju (kopumā tika pārbaudīti 563 skolotāji) valsts valodas zināšanas krievu mācībvalodas vispārējās izglītības iestādēs ir šādas:

* brīvi pārvalda valsts valodu-53%,

* spēj sarunāties par pedagoģijas tēmām-20%,

* spēj sarunāties tikai par savu mācību priekšmetu-16 %,

* var sazināties tikai sarunvalodas līmenī-9 %,

* nespēj sarunāties latviešu valodā-2%.

Veicot jaunu datu apkopojumu 1998. gada jūnijā, Izglītības valsts inspekcija konstatēja, ka skolotāju skaits, kuri māca priekšmetus valsts valodā ir pieaudzis par 1209 cilvēkiem - mācību gada sākumā priekšmetus latviešu valodā māca 3601 skolotājs. No tiem 1178 (33%) skolotājiem dzimtā valoda ir latviešu valoda, augstākā valodas prasmes pakāpe ir 2189 (61%) skolotājiem. Gada laikā valodas prasmes augstāko pakāpi ieguvuši 1585 skolotāji. 234 (6%) skolotājiem vēl bija vidējā valodas prasmes pakāpe. Kopumā var teikt, ka ir vērojama nepārprotama tendence uzlaboties latviešu valodas zināšanām, palielināties skolotāju skaitam, kas priekšmetus māca latviešu valodā un palielināties to skolotāju skaitam, kas strādā cittautu mācībvalodas skolās un kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda.

Problēmas

Grūtības, kuras rodas pārejot uz vidējo izglītību valsts valodā un bilingvālu izglītību pamatizglītības līmenī, ir saistītas galvenokārt ar cittautiešu nepietiekamo latviešu valodas prasmi, okupācijas laikā īstenoto valodu un izglītības politiku Latvijā. Lai nodrošinātu pāreju uz izglītību valsts valodā, ir nepieciešams pārskolot vai no jauna sagatavot ievērojamu skaitu pedagogu un nodrošināt viņu iesaistīšanos izglītības sistēmā, kā arī nodrošināt skolas ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem.

Sociolingvistiskās analīzes uzrāda pozitīvas pārmaiņas attieksmē pret latviešu valodas apguvi nelatviešu iedzīvotāju jaunākajā paaudzē, tomēr valodu lietošanas stereotipi sabiedrībā mainās ļoti lēni un sekmīga valodas apguve izglītības sistēmā nav nodrošināma bez pedagogu un izglītojamo pozitīvas motivācijas. Šo motivāciju neveido tikai izglītības sistēma vien, tā lielā mērā ir atkarīga no masu saziņas līdzekļos kultivētajiem stereotipiem un etnisko grupu attiecībām. Problēmu mēģina risināt LVAVP, veidojot atraktīvus valsts valodas mācību raidījumus televīzijā, taču ar vienas programmas ierobežotajiem līdzekļiem nav iespējams panākt būtiskas pārmaiņas sabiedrisko attieksmju stereotipos. Vajadzīgs dažādu institūciju, sevišķi saziņas līdzekļu, plašāks mērķtiecīgs atbalsts. Attieksmē pret latviešu valodas apguvi jaunas problēmas rada tendence, ka lielajās pilsētās cittautiešu jaunā paaudze savus nākotnes plānus nesaista ar dzīvi Latvijā, tādējādi angļu valodas prioritāte izspiež latviešu valodas apguves motivāciju.

Apstākļi sekmīgai pārejai uz izglītību valsts valodā krasi atšķiras reģionos ar dažādu iedzīvotāju etnisko sastāvu - lielajās pilsētās un laukos, Latgalē un pārējā Latvijā. Latviešu zemais īpatsvars vairākumā Latgales rajonu nenodrošina stabilu latviešu valodas vidi, līdz ar to samazinās motivācija latviešu valodas apguvei - "bez latviešu valodas var iztikt".

Sevišķi sarežģīta situācija ir Daugavpilī. Lai gan lielākā daļa tās iedzīvotāju ir LR pilsoņi, latviešu valodu prot neliels skaits cittautiešu. Daugavpilī no 33 skolām tikai 2 ir latviešu vidusskolas, 2 augošas latviešu pamatskolas un 1 latviešu sākumskola. Vienlaikus Daugavpilī latviešu valodas skolu pirmajās klasēs vietu trūkst, un tas norāda, ka valsts valodas un izglītības politika netiek finansiāli un organizatoriski nodrošināta arī tur, kur iedzīvotāju motivācija ir izveidojusies.

Ne visi latvieši Latgalē ir latviešu valodas pratēji un lietotāji. Jauktās ģimenes padomju varas laikā bieži par kopīgo valodu ģimenē izvēlējās krievu valodu. Tagad, pakāpeniski īstenojot valsts valodas un izglītības politiku, jauktās ģimenes saviem bērniem arvien biežāk izvēlas latviešu mācībvalodu.

Problēmas, ko rada nepietiekams skolu nodrošinājums ar pedagogiem, kuri priekšmetus māca latviešu valodā, pastiprina vispārējais kvalificētu pedagogu trūkums valstī, ko izraisa hroniski zemais atalgojums. Pedagoģisko augstskolu beidzēji, uzsākot darba gaitas, izvēlas labāk apmaksātu darbu. Krievu mācībvalodas skolu pedagogu pārskološana ne vienmēr dod tūlītējus rezultātus.

Valodas apguvei piemērotu mācību līdzekļu trūkums ir viena no smagākajām problēmām. LVAVP veiktās sociolingvistiskās analīzes ir parādījušas, ka latviešu valodas mācīšanas metodika, kas balstās uz latviešu valodas kā dzimtās valodas mācīšanu, nenodrošina valodas apguvi tādā līmenī, lai to varētu praktiski lietot.

Lai gan ar LVAVP līdzekļiem tiek nodrošināta bezmaksas mācību grāmatu un metodisko līdzekļu sagatavošana cittautu mācībvalodas skolām, tomēr šis process ir tikko sācies - pirmās grāmatas (latviešu valoda 8. un 9. klasei) nonāca skolās tikai 1997./98. mācību gadā. Mācību līdzekļu nodrošināšana mācību priekšmetos, kurus māca latviešu valodā, saduras ar kopīgo izglītības sistēmas problēmu - trūkst labu mācību līdzekļu un finansējums mācību līdzekļu iegādei ir nepietiekams.

Nepietiekams ir arī nodrošinājums ar vietām pirmsskolas izglītības iestādēs. 1997.gadā rindā bija 6569 bērni. Pieprasījums pēc vietām pirmsskolas izglītības iestādēs krasi atšķiras pilsētās un laukos un to ietekmē bezdarba līmenis attiecīgajā reģionā. Sabiedrības integrācijas iespējas ir tieši saistītas ar bērnu socializāciju. Sākotnējā sociālā pieredze tiek iegūta pirmsskolas izglītības iestādēs, ja šīs pieredzes trūkst, problēmas seko līdzi uz nākamajām izglītības pakāpēm.

Pirmsskolas izglītības iestāžu tīkls neatbilst sabiedrības pieprasījumam ne tikai vietu skaita ziņā, bet arī mācībvalodas ziņā. Tā kā nepastāv integrējoša pirmsskolas izglītības programma ar pietiekamām latviešu valodas apguves iespējām, tie cittautiešu vecāki, kas vēlas, lai bērni labāk apgūtu latviešu valodu un spētu mācīties latviešu mācībvalodas skolā, izvēlas latviešu valodas pirmsskolas iestādes. Daudzviet vienkopus mācās latviešu un citu tautību bērni, kuriem nav pietiekamas latviešu valodas zināšanas. Pedagogi nav metodiski sagatavoti darbam šādos apstākļos. Savukārt krievu valodas pirmsskolas iestāžu pedagogu latviešu valodas prasme ir nepietiekama, lai apmierinātu vecāku pieprasījumu sniegt bērniem latviešu valodas zināšanas. Mazākumtautību pirmsskolas iestādēm trūkst mācību līdzekļu un metodisko materiālu latviešu valodas apguvei.

 

Minoritāšu izglītības sistēma:

bilingvālā izglītība

Minoritāšu izglītības sistēma Latvijā vēl tikai veidojas. Tā var gūt mūsdienu apstākļiem atbilstošu attīstību bilingvālās izglītības ietvaros.

Bilingvisms jeb divvalodība ir personas divu valodu prasme dzimtās valodas līmenī. Bilingvālā izglītība - divu valodu pilnīga apguve dzimtās valodas līmenī.

Bilingvālās mācības kā bilingvālās audzināšanas līdzeklis ir mērķtiecīga mācību procesa organizācija, un šajā procesā tiek izmantotas divas mācību valodas. Līdz ar to otrā valoda (šajā gadījumā - latviešu valoda) no mācību priekšmeta kļūst par mācību līdzekli.

Bilingvālā izglītības programma ir divvalodīga izglītības programma, kurā paredzēta divu valodu paralēla lietošana. Pasaulē eksistē apmēram 200 bilingvālās izglītības modeļi. Latvijas apstākļiem piemērotākais ir bilingvālās izglītības pārejas modelis, kurš pieļauj arī dažādas modifikācijas. Modelis paredz, ka bērni izglītošanos sāk dzimtajā (minoritātes) valodā, bet majoritātes valodas īpatsvars izglītošanās procesā palielinās pakāpeniski. Priekšnoteikums, lai šāds modelis veiksmīgi īstenotos, ir skolotāju bilingvālā sagatavotība.

Ikvienas minoritātes izglītībā kontaktiem ar latviešu valodu ir jāveidojas tieši, bez kādas citas minoritātes valodas starpniecības. Šajā darbā jāiesaistās etnisko minoritāšu bērnu vecākiem un kultūras biedrībām. Tomēr ir nepieciešama arī koordinējoša līdzdarbība no IZM un izglītības satura veidotāju puses. Ne visa minoritāšu izglītība institucionāli ir jāveido kā atsevišķas skolas. Ir izmantojamas arī citas izglītības programmu formas, piemēram, svētdienas skolas.

Bilingvālās izglītības pamatprasība - beidzot vispārējās pamatizglītības iestādi, skolēnam ir jābūt tādai latviešu valodas prasmei, kas dod iespēju turpmāko izglītību iegūt valsts valodā. Bilingvālai izglītībai arī jānodrošina skolēnam iespēja saglabāt savu nacionālo identitāti.

Bilingvālās izglītības nepieciešamības pamatojums.

Bilingvālā izglītība dod cittautiešiem iespēju apgūt latviešu valodu un kultūru, nezaudējot savas etniskās piederības apziņu. Veidojas piederības apziņa Latvijas tautai, saglabājoties cittautiešu etniskai pašapziņai.

Bilingvālās izglītības modelis un tā realizācija bilingvālajās skolās veido labvēlīgu sociolingvistisko situāciju un pozitīvu attieksmi pret valodu apguvi, kas ir viens no priekšnoteikumiem cittautiešu motivācijai apgūt valsts valodu un integrēties sabiedrībā.

Bilingvālās skolas modelis neprasa lielu papildfinansējumu (nepieciešamas piemaksas pedagogiem, kuri māca priekšmetus valsts valodā), bet, veicinot sabiedrības integrāciju, rada priekšnoteikumus ekonomiskajam uzplaukumam un labklājības sabiedrības veidošanai.

Skolā bilingvālo izglītību un pozitīvas attieksmes veidošanos pret integrāciju var nodrošināt tikai šim darbam pedagoģiski sagatavoti skolotāji. Šim procesam jābūt kontrolējamam.

Bilingvālās izglītības ieviešanas

apakšprogrammas mērķis un uzdevumi

Mērķis.

Veicināt latviešu valodas apguvi vispārējās izglītības sistēmā.

Uzdevumi

1. Izstrādāt bilingvālās izglītības programmas to ieviešanai minoritāšu pirmsskolas un pamatizglītības iestādēs.

2. Veicināt tādu pedagogu sagatavošanu darbam minoritāšu skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs, kuri mācītu priekšmetus latviešu valodā,.

3. Sekmēt pāreju uz izglītības programmām latviešu valodā vidējā izglītībā.

4. Īstenot latviešu valodas apguves valsts programmu.

5. Pārejot uz obligātu piec- un sešgadīgu bērnu sagatavošanu mācībām skolā, paplašināt pirmsskolas izglītības iestāžu tīklu, nodrošinot tajās vietas atbilstoši sabiedrības pieprasījumam.

Pasākumi

1. Pakāpeniski palielināt pirmsskolas izglītības iestāžu un grupu skaitu, lai nodrošinātu piec- un sešgadīgu bērnu sagatavošanu skolai.

2. Pirmsskolas bilingvālās izglītības programmas izstrāde.

3. Pirmsskolas pedagogu latviešu valodas prasmes paaugstināšana atbilstoši augstākajai valodas atestācijas pakāpei.

4. Pirmsskolas pedagogu sagatavošana bilingvālās izglītības programmas īstenošanai un viņu tālākizglītības nodrošināšana.

5. Mācību līdzekļu un metodikas izstrāde integrējoša satura izveidei pirmsskolas izglītības programmā.

6. Bilingvālo pamatizglītības programmu modeļu aprobācija un ieviešana minoritāšu izglītības iestādēs.

7. Pāreja uz izglītības programmām latviešu valodā vidējā izglītībā.

8. Centralizēta eksāmena ieviešana latviešu valodā kā otrajā valodā 9.klasei.

9. Reģionālo piemaksu nodrošināšana latviešu valodas skolotājiem un skolotājiem, kas māca priekšmetus latviešu valodā.

10. Latviešu valodas apguves valsts programmas īstenošana.

11. Pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības satura attīstība.

 

Sociālo zinību bloks

Situācijas raksturojums

Izglītības saturs.

Kopš trešās atmodas sākuma un neatkarības atgūšanas ir notikušas būtiskas pārmaiņas sociālo un humanitāro zinību bloka priekšmetu saturā. Pamatā ir nodrošināta jaunu mācību līdzekļu sagatavošana vēstures mācīšanai, pamatskolas 8. un 9. klasē ir ieviesti obligātie civilzinību un ekonomikas kursi, uzsākta ētikas kursa aprobācija 7. klasē. Ir izstrādātas satura vadlīnijas un priekšmetu standarti vēsturē, filozofijā, ētikā, reliģijas vēsturē, šie priekšmeti daļēji ir nodrošināti ar alternatīvu literatūru, ko skolotāji izmanto pēc savas izvēles. Ir izstrādāts pamatskolas sociālo zinību kursa attīstības perspektīvais plāns, kas paredz tuvāko divu gadu laikā paplašināt šī bloka priekšmetu apjomu, veidojot cilvēkzinību kursu 5. un 6. klasē, kā arī papildinot un koriģējot jau ieviestos civilzinību un ekonomikas kursus.

Vidusskolas mācību priekšmetu struktūrā sociālo zinību blokā tradicionālo vēsturi ir papildinājuši tādi priekšmeti kā biznesa pamati, ētika, reliģijas vēsture, politika un tiesības, kultūras vēsture. Pārejot uz programmu virzieniem, vidusskolas pakāpē tiks veidotas sociālo zinību un komerczinību programmas, kas dos iespēju skolēniem iegūt padziļinātas zināšanas sociālo zinību jomā.

Sociālo zinību bloka priekšmetu satura attīstības veicināšanā ir iesaistījies arī Sorosa fonds-Latvija un Tempus programma. Ar fonda atbalstu tiek gatavotas grāmatu tulkojumu sērijas filozofijā, politoloģijā, kulturoloģijā, socioloģijā un tiesību zinātnē, tādējādi būtiski papildinot skolotājiem un studentiem pieejamo klasiskās un modernās literatūras loku. Sorosa fonda programmas "Pārmaiņas izglītībā" ietvaros ir notikuši metodiskie semināri vēstures skolotājiem, tiek strādāts pie jaunu mācību līdzekļu sagatavošanas.

Pilsoniskā audzināšana

. Līdzās sociālo zinību bloka priekšmetu satura attīstībai nozīmīgs faktors pilsoniskās apziņas veidošanā un sabiedrības integrācijas veicināšanā ir audzināšanas stundās, ārpusstundu un ārpusskolas nodarbībās veiktais darbs. Pirmajos neatkarības gados valsts politikas līmenī izvirzītais izglītības depolitizācijas un deideoloģizācijas uzdevums daļēji tika uztverts kā atteikšanās no audzināšanas darba vispār, tomēr skolu aktivitātes pilsoniskās audzināšanas jomā nekad nav tikušas pilnībā pārtrauktas. Šajā ziņā skolas stipri atšķiras. Skolas dzīves organizācija, valsts svētkiem un atceres dienām veltītie pasākumi, skolēnu konkursi, projekti un citas aktivitātes lielā mērā ir atkarīgas no skolu vadītāju un skolotāju entuziasma un pārliecības par šī darba nepieciešamību. Šajā darbā iesaistās arī nevalstiskās organizācijas un politiskās partijas. Īpaši jāuzver mazpulku, gaidu un skautu organizāciju loma jauniešu audzināšanā. Skolām veidojas sadarbība ar jaunsargu organizāciju un zemessardzi. Nozīmīgs ir pašvaldību ieguldījums, organizējot bērnu un jaunatnes vasaras nometnes ar latviešu valodas apguves ievirzi.

Lai veicinātu pilsoniskās audzināšanas aktivitātes, Izglītības un zinātnes ministrija, sākot ar 1997.gadu, izdod ieteikumus pilsoniskās audzināšanas darbam. Ieteikumu pielikumā tiek doti atsevišķu veiksmīgu projektu piemēri no skolu dzīves. Ar aktīvāko skolu darba pieredzi regulāri var iepazīties žurnālā "Skolotājs".

Problēmas

1. Pedagogu sagatavotība un sociālo zinību cikla priekšmetu nodrošinājums.

Skolēnu vēstures pārbaudes darbu rezultātu analīze parāda, ka labas faktu zināšanas apvienojas ar nespēju orientēties vēsturiskajā kopainā, analizēt un salīdzināt dažādus vēsturiskos notikumus, veidot izpratni par vēsturisko procesu attīstību. Skolēnu darbu rezultāti precīzi atspoguļo pedagoģiskās metodes un pedagogu sagatavotību. Šīs parādības ir raksturīgs simptoms visu postsociālistisko valstu izglītības sistēmās un acīmredzot ir viens no totalitārisma laika mantojumiem. Tikai 50% vēstures skolotāju ir atbilstoša profesionālā sagatavotība specialitātē. Nerealizējot valdības apstiprināto programmu pakāpeniskai pedagogu vidējās darba algas pielīdzināšanai valsts pārvaldē strādājošo vidējai darba algai, pedagogu kadru problēma netiks atrisināta nedz sociālo zinību priekšmetos, nedz arī citos priekšmetos.

2. Nodrošinājums ar mācību grāmatām un mācību līdzekļiem.

Liels bremzējošs faktors sociālo zinību cikla attīstībā ir saturā un metodikā mūsdienīgu mācību grāmatu nepietiekamība.

Arī pēc neatkarības atgūšanas sagatavotajos mācību līdzekļos ir sastopamas konceptuāli apšaubāmas nostādnes un "baltie plankumi''. Nav nodrošināts korekts komunistiskās ideoloģijas rašanās cēloņu skaidrojums, nav skaidrojuma 1917.gada boļševiku apvērsumam Krievijā. Neizstrādāta tēma ir vēstures periods pēc Otrā pasaules kara. Tikpat kā nav mācību līdzekļu par okupācijas varas darbību Latvijā, represīvā aparāta darbību, pretošanās kustību, disidentu kustību Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, kā arī Krievijā, PSRS nacionālajās republikās un visā "sociālisma nometnē". No sabiedrības integrācijas viedokļa būtu ļoti svarīgi parādīt inteliģences solidaritāti, jāveido mācību līdzekļi, kur līdzās būtu G.Astras, A.Solžeņicina, A.Saharova teksti, jo tas ir vienotu garīgo un humāno vērtību pamats, kas var dot impulsu integrācijai.

Skolu bibliotēkās, bet vēl jo vairāk personīgajās bibliotēkās bieži vien vienīgie izziņas līdzekļi par Latvijas sabiedriskās dzīves un vēstures problēmām ir okupācijas laikā izdotās grāmatas, kurās deformēta patiesība un sniegta maldīga orientācija. Jaunizdotās mācību grāmatas, bet jo īpaši kvalitatīva papildliteratūra nav pieejama nedz skolotājiem un skolēniem, nedz skolu bibliotēkām zemās maksātspējas un nepietiekamā skolu bibliotēku finansējuma dēļ. Īpaši dramatiska situācija ir krievu mācībvalodas skolās, kur, pārejot uz vēstures, ģeogrāfijas u.c. priekšmetu mācīšanu latviešu valodā, skolu bibliotēkām ir nepieciešami pilnīgi grāmatu komplekti latviešu valodā. No sabiedrības integrācijas viedokļa principā nav atbalstāma no Krievijas ievesto grāmatu lietošana, jo tajās ir ietverta citai sabiedrībai un citai valstij raksturīga satura orientācija.

3. "Baltie plankumi" vēstures un politikas zinātnē.

Nepietiekamais zinātnes finansējums ir atstājis postošas sekas uz paaudžu nomaiņu sociālo zinātņu sfērā, bet daudziem skolotājiem un zinātniekiem, kas savu profesionālo pieredzi ir uzkrājuši padomju laikā, pašiem trūkst zināšanu un sagatavotības runāt par problemātiskiem jautājumiem, un arī tālākizglītības sistēma nespēj šos robus aizpildīt. Lai gan kopš neatkarības atgūšanas notiek nepārtraukts vēstures pārvērtēšanas process, tomēr vēstures un politikas zinātnē trūkst izsvērta konceptuāla boļševisma un nacionālsociālisma fenomenu izvērtējuma, trūkst vispārējas izpratnes par totalitārisma fenomenu.

4. Pilsoniskā audzināšana.

Pastāv ļoti lielas atšķirības starp skolām attieksmē pret audzināšanas darba nepieciešamību. Pastāvot skolotāju pārslogotībai, šo darbu nevar balstīt tikai uz entuziasmu. Ekonomējot finansu līdzekļus, lielā daļā skolu ir likvidēts tāds amats kā direktora vietnieks audzināšanas darbā. Bez pārdomātas audzināšanas darba organizācijas un samaksas sistēmas izveidošanas nevar cerēt, ka skolotājs viens pats spēs neitralizēt visas tās negatīvās ietekmes, ar kurām bērni un jaunieši saskaras sabiedrības ikdienas dzīvē - masu saziņas līdzekļu kultivēto nihilismu un atsvešināto attieksmi pret valsti un politiku, varmācības eskalāciju TV, ideoloģisko haosu un vērtību degradāciju. Sabiedrības atveseļošanas, sabiedrības integrācijas darbā skola nedrīkst palikt vienīgais un pēdējais cīnītājs. Sadarbībā ar skolām ir jāiesaistās pirmām kārtām valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskām organizācijām, jo tikai kopējiem spēkiem ir iespējams virzīties no valsts atsvešinātās uztveres stereotipiem uz līdzdalību. Cilvēki, kas auguši totalitārismā, bieži mistificē valsti un nespēj aptvert, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts vispirms ir tās pilsoņu kopums. Viņi nepieņem atziņu, ka par valsts darbību galvenā atbildība ir jāuzņemas tās pilsoņiem. No valsts tiek gaidīti visādi labumi un brīnumaini risinājumi, bet pašu pilsoņu rīcībā esošās reālās ietekmes iespējas netiek apzinātas un izmantotas.

5. Minoritāšu izglītība.

Veidojoties jauniem vispārējās izglītības valsts standartiem un pārejot uz bilingvālajām izglītības programmām, ir jāattīsta arī tā izglītības satura daļa, kas saistīta ar minoritāšu vēsturi, kultūru, dzimto valodu.

6. Reliģiskā izglītība.

Īpašu vietu sabiedrības integrācijas procesos varētu ieņemt reliģija kā faktors, kas intensīvi ietekmē vērtību sistēmas veidošanos. Latvijā vēsturiski ir izveidojusies izteikti daudzkonfesionāla sabiedrība. 1996.gadā Saeima pieņēma grozījumus "Likumā par reliģiskajām organizācijām", nosakot, ka tradicionālajām konfesijām Latvijā ir tiesības mācīt skolās konfesionālu ticības mācību. Tomēr, veidojot šī priekšmeta mācību programmas, vajadzētu ievērot sabiedrības integrācijas intereses un īpaši akcentēt kopējās kristīgās vērtības, līdz ar to veidojot tolerantu attieksmi pret visām konfesijām un mazinot sabiedrības konfesionālo sašķeltību.

 

Mērķis un uzdevumi

Mērķis

Veicināt pārmaiņas sociālo zinību bloka priekšmetu saturā, veidojot Latvijas valsts pašcieņai, demokrātiskas un eiropeiskas sabiedrības vērtībām atbilstošu mācību saturu un metodiku sociālo zinību priekšmetos, starppriekšmetu tēmās un ārpusstundu darbā.

Uzdevumi

1. Nodrošināt kvalificētu pedagogu sagatavošanu un tālākizglītību sociālo zinību cikla priekšmetos.

2. Vienota sociālo zinību cikla konceptuāla un saturiska izveide.

3. Mācību līdzekļu sagatavošana un iegādes nodrošināšana sociālo zinību ciklā priekšmetos, kas saistīti ar minoritāšu izglītību.

4. Pilsoniskās audzināšanas programmas konceptuāla un saturiska izstrāde.

5. Minoritāšu izglītības konceptuāla un saturiska izstrāde.

6. Reliģiskās izglītības konceptuāla un saturiska izstrāde.

7. Nodrošināt izglītības pētījumu bāzi sociālo zinību cikla un pilsoniskās audzināšanas attīstībai.

Pasākumi

1.

Pedagogu sagatavošana un tālākizglītība:

* pedagogu studiju programmās kā obligāti jāietver šādi mācību kursi: 20. gadsimta Latvijas un pasaules vēsture; Politikas pamati un pilsoniskā audzināšana; Civilzinības;

* pedagogu atestācijas uzsākšana sociālo zinību cikla pedagogiem, nodrošinot atbilstošu piemaksu sistēmu.

2.

Sociālo zinību cikla satura attīstība:

* normatīvo dokumentu, valsts standarta sadaļu, priekšmetu standartu un mācību līdzekļu izstrāde;

* skolotāju - multiplikatoru izglītošana, metodisko apvienību darba veicināšana;

* sociālo zinību mācību priekšmetu vertikālās un horizontālās integrācijas uzsākšana;

* sociālo zinību cikla pilnveide pēc aprobācijas;

* pamatskolas beigu eksāmena sagatavošana civilzinībās un vēsturē.

3.

Mācību līdzekļu sagatavošana un iegādes nodrošināšana:

* finansējuma palielināšana valsts budžetā mācību līdzekļu sagatavošanai un iegādei, paredzot ilglaicīgu attīstības projektu finansēšanu 1,5 - 2 gadiem;

* mācību komplekta ''Latvijas vēsture - okupācijas laiks'' sagatavošana;

* disidentu kustība Latvijā, Austrumeiropas valstīs un Krievijā (tekstu izlase);

* audiovizuālie mācību līdzekļi Latvijas un pasaules 20 gs. vēsturē.

4.

Pilsoniskā audzināšana:

* pilsoniskās audzināšanas programmas izstrāde, izmantojot aktīvāko skolu pieredzi. Skolotāja grāmatas sagatavošana pilsoniskajā audzināšanā;

* pasākumi atsvešināšanās pārvarēšanai - skolu sadarbība ar vietējām pašavaldībām, nevalstisko organizāciju un politisko partiju vietējām nodaļām;

* bērnu un jauniešu vasaras nometnes sabiedrības integrācijas veicināšanai;

* atbalsts patriotiskām bērnu un jaunatnes organizācijām.

5.

Minoritāšu izglītības attīstība:

* minoritāšu izglītības programmu paraugu izstrāde pamata un vidējai vispārējai izglītībai;

* atbalsts minoritāšu izglītības satura izstrādei.

6.

Reliģiskā izglītība:

* integrēta reliģijas mācības satura izveide.

7.

Izglītības pētījumu nodrošinājums:

* līdzdalība starptautiskā civilzinību pētījumā;

* pētījumi par skolotāju un skolēnu pilsoniskās apziņas veidošanos;

* sociālo zinību cikla priekšmetu pārbaudes darbu un eksāmenu rezultātu analīze.

 

Profesionālā izglītība:

pāreja uz izglītību valsts valodā

Situācijas raksturojums

Pašreiz Latvijā profesionālo izglītību apgūst latviešu un krievu valodā. Visās Latvijas profesionālās izglītības iestādēs 1997./98. mācību gada sākumā mācījās 45,7 tūkst. audzēkņu, to skaitā 31,3 tūkst. (68%) mācījās grupās ar latviešu mācībvalodu un 14,4 tūkst. (32%) - grupās ar krievu mācībvalodu. Vidējās speciālās izglītības iestādēs 1997./98.mācību gadā katrs ceturtais audzēknis (26%) izglītības programmu apguva krievu valodā, arodizglītības mācību iestādēs - katrs trešais audzēknis (35%).

Situācija valsts profesionālās izglītības iestādēs ir atšķirīga - tas atkarīgs no ministrijas, kuras pārziņā tās atrodas. Tikai Labklājības ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs viss mācību process notiek latviešu valodā. Kultūras ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs krievu valodā mācās 91 audzēknis (5% no kopējā audzēkņu skaita), Zemkopības ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs - 1,5 tūkst. (12%).

Vislielākais audzēkņu skaits, kuri profesionālo izglītību krievu valodā apgūst Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esošajās profesionālās izglītības iestādēs - 11,8 tūkst. (43%) audzēkņu.

Pašvaldību pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs krievu valodā mācās 279 audzēkņi jeb 30% no kopējā audzēkņu skaita šajās profesionālās izglītības iestādēs, privātajās - 696 audzēkņi jeb 77% no kopējā audzēkņu skaita šajās mācību iestādēs

1997./98.mācību gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu valsts un pašvaldību pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs audzēkņu skaits, kas mācās krievu valodā, ir samazinājies, bet privātajās izglītības iestādēs - palielinājies.

Analizējot situāciju reģionos, secināms, ka vislielākais audzēkņu skaits, kuri profesionālo izglītību apgūst krievu valodā, ir Rīgā - 6,6 tūkst., Daugavpilī - 3,3 tūkst., Liepājā - 1,9 tūkst. audzēkņu.

No kopējā audzēkņu skaita, kuri izglītību iegūst grupās ar krievu mācībvalodu, 46 % mācās Rīgā, 40% - Latgales reģionā.

Vairāk nekā pusē profesionālās izglītības iestāžu tajās grupās, kur mācībvaloda ir krievu valoda, daļa vispārizglītojošo mācību priekšmetu un speciālo mācību priekšmetu (profesijas apguvi nodrošinošie) tiek mācīta valsts valodā.

Notiek pakāpeniska to mācību priekšmetu skaita palielināšanās, kuru apguve noris latviešu valodā.

Profesionālās izglītības iestādēs tiek izstrādāti mācību līdzekļi un speciālās terminoloģijas vārdnīcas latviešu valodā.

Notiek profesionālās izglītības iestāžu pedagoģisko darbinieku izglītošana, lai viņu valsts valodas zināšanas atbilstu valsts valodas prasmes augstākajai pakāpei.

Problēmas

Profesionālās izglītības programmas īstenošanu latviešu valodā visvairāk traucē šādi faktori:

1. Valsts valodas zināšanu līmenis tiem audzēkņiem, kuri beiguši pamatskolu ar krievu mācībvalodu, neatbilst pamatizglītības standartam.

2. Speciālajos mācību priekšmetos nav pietiekama nodrošinājuma ar mācību līdzekļiem latviešu valodā.

3. Nepietiek skolotāju, kuri spēj mācīt speciālos mācību priekšmetus valsts valodā.

Mērķis un uzdevumi

Mērķis

Pakāpeniski palielinot valsts valodā apgūstamo mācību priekšmetu skaitu valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestādēs, pilnībā pāriet uz profesionālās izglītības programmu īstenošanu valsts valodā.

Uzdevumi

1. Nodrošināt profesionālajā izglītībā strādājošo pedagogu tālākizglītību un jauno pedagogu sagatavošanu darbam apstākļos, kad profesionālā izglītība tiks realizēta valsts valodā.

2. Nodrošināt profesionālās izglītības programmām nepieciešamo mācību līdzekļu sagatavošanu valsts valodā.

Pasākumi

1. Pakāpeniska valsts valodā mācāmo priekšmetu skaita palielināšana profesionālās izglītības programmās.

2. Kompensējošas valsts valodas apguves nodrošināšana profesionālās izglītības programmās.

3. Mācību līdzekļu sagatavošana un iegādes nodrošināšana profesionālās izglītības pārejai uz apmācību valsts valodā.

4. Pedagogu sagatavošana un tālākizglītība darbam profesionālajās izglītības programmās, pārejot uz apmācību valsts valodā.

5. Metodikas attīstīšana darbam profesionālās izglītības programmās, pārejot uz apmācību valsts valodā.

 

Pieaugušo izglītība

Situācijas raksturojums

Kopš neatkarības atgūšanas nelatviešu iedzīvotāju latviešu valodas prasmes zemais līmenis ir noturīgi bijis viena no smagākajām problēmām, kas kavē sabiedrības integrāciju. Visus šos gadus pieaugušo izglītības sistēmas ietvaros piedāvāti latviešu valodas kursi, taču, kā rāda socioloģiskās aptaujas, kursos iegūtās zināšanas un valodas lietošanas iemaņas ātri zūd, ja valoda netiek lietota ikdienā, ja trūkst valodas vides. Pēc Valsts statistikas komitejas datiem, ik gadu pieaugušo izglītības programmās iesaistīti vairāk nekā 100 000 dalībnieku (apmēram 5% no visiem Latvijas iedzīvotājiem). Vispieprasītākās ir pieaugušo profesionālās pilnveides izglītības programmas. No kopējā 1997.gadā piedāvāto pieaugušo izglītības programmu skaita 10% sastāda valodu programmas, savukārt no kopējā valodu programmu skaita 35% sastāda latviešu valodas programmas (salīdzinājumam - angļu valodas programmas sastāda 55%). Latviešu valodas kursus pieaugušajiem piedāvā izglītības iestādes, valsts, pašvaldību un privātie uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības un iestādes, kurām izglītības pakalpojumi ir viens no darbības veidiem. Tā kā latviešu valodas apguve tiek piedāvāta kā maksas pakalpojums, daudziem iedzīvotājiem mācības nav pieejamas finansiālu apsvērumu dēļ.

Saistībā ar kārtojamo eksāmenu pastāv arī psiholoģiskās barjeras problēma. Lai veicinātu brīvu un pozitīvu attieksmi pret valodas apguvi, Latvijas Tautas skolā (LTS) kas izveidota 1998.gada aprīlī, un tās 9 filiālēs ir uzsākta eksperimentālas programmas īstenošana. LTS sadarbībā ar Naturalizācijas pārvaldi un IZM Pieaugušo izglītības nodaļu ir izveidojusi Sabiedrības integrācijas veicināšanas fakultāti, kuras mērķis ir palīdzēt cittautiešiem sagatavoties naturalizācijas procesam. Fakultāte organizē latviešu valodas mācības integrētā veidā - saistot valodas apguvi ar vēstures, kultūras, sadzīves jautājumiem un veidojot maksimāli brīvu atmosfēru nodarbību laikā. Iegūtās zināšanas ļauj nokārtot latviešu valodas eksāmenu atbilstoši Pilsonības likuma prasībām.

Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība (LPIA) kursu, semināru, diskusiju klubu formā aplūko tēmu '' Pilsoniskā izglītība sabiedrības demokratizācijā''. Par šo tematiku tiek gatavots mācību līdzeklis.

Valsts valodas centrs sadarbībā ar IZM, LPIA un Zinību biedrību 1996.gadā realizēja ES subsidētu projektu "Latviešu valodas mācīšana nelatviešiem'', kura rezultātā ir izveidota mācību programma un mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei.

Pieaugušo izglītības pasākumi tiek realizēti arī LVAVP ietvaros.

Likumdošana

. Spēkā esošais LR Izglītības likums (pieņemts 1991.gadā) nereglamentē pieaugušo izglītības jautājumus. Vispārīgā veidā likuma 2.pantā ir noteiktas Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības uz izglītību un pienākums valstij un pašvaldībām attīstīt nepārtrauktas izglītības sistēmu, radot apstākļus un motivāciju izglītībai, kvalifikācijas celšanai un pašizglītībai. 1998. gadā IZM ir apstiprinājusi Latvijas Pieaugušo izglītības koncepciju, 1995.gadā ir izdoti Ministru kabineta ieteikumi ''Pieaugušo izglītības centra paraugnolikums".

Finansēšana.

Valsts budžeta finansējums pieaugušo izglītībai tiek sadalīts projektu konkursa kārtībā. Šādu sistēmu nosaka tas, ka pieaugušo izglītības piedāvājums faktiski ir izglītības pakalpojumu tirgus sastāvdaļa. Valsts finansējumam pieaugušo izglītībai ir tendence samazināties (valsts līdzekļu daļa pieaugošo izglītības finansējumā sarukusi no 48% 1995. gadā līdz 34% 1997. gadā), savukārt pieaug uzņēmumu iemaksas (no 10% 1995.gadā līdz 26% 1997.gadā). Valsts budžeta finansējums pieaugušo izglītības programmām 1997.gadā bija 2 068 000 Ls, pašvaldību finansējums - 167 000 Ls, klausītāju iemaksas - 2 005 000 Ls, uzņēmumu iemaksas - 1 535 000 Ls. 1997. gada pieaugušo izglītībai kopumā tika izlietoti 6 004 000 Ls.

 

Problēmas

Pieaugušo izglītības piedāvājums neatbilst darba tirgus un sabiedrības sociālās attīstības vajadzībām. Trūkst pieaugušo izglītības specifikai atbilstoši sagatavotu pedagogu, nav izstrādāta metodika un mācību līdzekļi, nav sakārtota iegūtās izglītības novērtēšanas un atzīšanas sistēma.

Pieaugušo izglītība nav pieejama maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un sociālā riska grupām, jo šie cilvēki nespēj maksāt par izglītību. Pieaugušo izglītības piedāvājums dzīvesvietās neatbilst iedzīvotāju pieprasījumam.

Sabiedrībā ir nepietiekama informētība par pieaugušo izglītības iespējām, un tas rada šķēršļus pieaugušo izglītības pieejamībai. Problēmas rada pieaugušo izglītības kvalitāte, noderība konkrētām sabiedrības vajadzībām.

Nav pietiekami pieejamas pilsoniskās un tiesiskās izglītības programmas, programmas par valsts ekonomisko un politisko attīstību.

Lai mērķtiecīgi veidotu pieaugušo izglītības attīstības politiku, nepieciešami pētījumi par pieaugušo izglītības vajadzībām, darba tirgus pētījumi.

 

Mērķi un uzdevumi

Mērķis

Nodrošināt sabiedrības pieprasījumam atbilstošu pieaugušo izglītības piedāvājumu, aktīvi veicināt pilsoniskās izglītības programmu izveidi pieaugušo izglītībā.

Uzdevumi

1. Pieaugušo izglītības programmām jāveicina izpratne par demokrātiskas valsts un sabiedrības darbības mehānismiem un pilsoņu iespējām ietekmēt lēmumu pieņemšanu valsts un pašvaldību līmenī.

2. Jāattīsta sabiedrības integrāciju veicinoša tematika pieaugušo izglītības programmās.

Pasākumi

1. Pilsoniskās izglītības programmu izveide pieaugušo izglītībai, programmu konkursi ar sabiedrības integrācijai būtisku tematiku.

2. Pieaugušo izglītības pedagogu sagatavošana un kvalifikācijas pilnveide.

3. Mācību līdzekļu sagatavošana pieaugušo izglītībai par tiesību, vēstures, Latvijas vēstures un politikas jautājumiem.

4. Pieaugušo izglītības metodikas attīstība.

5. Informācijas nodrošināšana sabiedrībā par pilsoniskās izglītības iespējām pieaugušo izglītībā.

 

Valoda

Latviešu valodas zināšanas ir ļoti svarīgs sabiedrības integrācijas priekšnoteikums. Integrāciju kavē un sabiedrību sašķeļ latviešu valodas nezināšana.

Situācijas raksturojums

1988.gadā LPSR AP pieņēma lēmumu, kas piešķīra latviešu valodai valsts valodas statusu. 1989.gadā tika pieņemts "LPSR Valodu likums", kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu un noteica pasākumus valsts valodas funkciju atjaunošanai. 1992.gada grozījumi un papildinājumi Valodu likumā noteica latviešu valodu par vienīgo valsts valodu Latvijā. Valsts valodas centrs (VVC) un tā atestācijas komisijas un inspekcijas nodaļas, kas darbojas Tieslietu ministrijas pakļautībā, gādā par latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu. ZA Terminoloģijas komisija rūpējas par to, lai visās profesionālās jomās tiktu ieviesti latviešu valodas likumībām atbilstoši termini. Jaunais valsts valodas likumprojekts ir pieņemts divos lasījumos Saeimā. 1998.gada maijā MK ir apstiprinājis IZM "Programmu pakāpeniskai pārejai uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara palielināšanai pamatizglītības programmā".

Latvija ir suverēna, demokrātiska valsts, kurā valsts varas un pārvaldes institūciju oficiālajā darbībā, iestādēs, uzņēmumos un organizācijās tiek lietota latviešu valoda. Latvijā ir etniski daudzveidīga daudzkultūru sabiedrība. Latvija ir Eiropas Padomes locekle un vēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tas liek Latvijas likumdošanai piemēroties attiecīgām starptautiskajām normām un konvencijām. Latvija 1995.gadā ir parakstījusi, taču nav ratificējusi "Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību", kas valstij uzliek saistības savu iespēju robežās nodrošināt nacionālām minoritātēm piederīgiem iedzīvotājiem viņu valodas lietošanu tur, kur tie dzīvo vēsturiski vai nozīmīgā skaitā. Latvija nav arī pievienojusies "Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartai" (1992.g.), kura liek valstij garantēt minoritāšu valodu lietošanu gan valsts institūcijās, gan privātajā sfērā.

EDSO augstā komisāra minoritāšu jautājumos padomdevēja - Starpetnisko attiecību fonda - izstrādātās "Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību" (1996.g.) paredz, ka "tiesības saglabāt savu identitāti personām, kuras pieder mazākumtautībām, iespējams pilnīgi īstenot vienīgi tad, ja šīs personas izglītības procesā apgūst atbilstošas dzimtās valodas zināšanas. Tajā pašā laikā personām, kuras pieder mazākumtautībām, ir pienākums integrēties sabiedrībā kopumā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas". Šīs rekomendācijas iesaka mazākumtautību izglītības jautājumus risināt ar attiecīgo mazākumtautību pārstāvības institūciju aktīvu līdzdalību.

Tā paša fonda 1998.gadā izdotās "Oslo rekomendācijas par nacionālo minoritāšu valodu tiesībām" cenšas regulēt valsts valodas un mazākumtautību valodu attiecības visās jomās, piešķirot mazākumtautību valodām iespējami plašas lietojuma tiesības, vienlaikus neapšaubot valsts valodas zināšanu nepieciešamību un prioritāti valodas politikā.

Šiem dokumentiem ir ieteikuma, ne likuma raksturs, tomēr tos nedrīkstētu atstāt bez ievērības. Veidojot valodas politiku, būtu jāievēro minētās rekomendācijas.

Pēc 1991. gada notikušās izmaiņas valodas situācijā vēl nav pilnībā izvērtētas. Tomēr dažādu aptauju dati liecina, ka latviešu valodas statuss lēni, taču stabili nostiprinās. Apjomīgās aptaujas "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" (1997.-1998.g.) dati rāda, ka 47% nepilsoņu uzskata latviešu valodas zināšanas Latvijas iedzīvotājiem par ļoti svarīgām un 44% - par diezgan svarīgām. Šos datus apstiprina aptauja "Valoda" (1996.-1998.g.), kuru Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) kopā ar Baltijas Datu namu veica regulāri, reizi pusgadā. Aptaujas dati rāda, ka 1998. gada februārī/martā latviešu valodas zināšanu dziļu apguvi par ļoti vai diezgan svarīgu uzskatīja 90% krievu un pārējo Latvijas cittautiešu.

Šī pati aptauja liecina, ka 70% cilvēku, kam dzimtā valoda nav latviešu valoda, vēlas uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Tomēr pastāv lielas atšķirības dažādu vecuma grupu attieksmē. Caurmērā 88% respondentu vecumā no 15 līdz 34 gadiem vēlas uzlabot savas latviešu valodas zināšanas, toties vecuma grupā no 50 līdz 74 gadiem - tikai 41-50%.

Tomēr šādi pozitīvi rādītāji, kā arī fakts, ka VVC latviešu valodas zināšanu pārbaudi no 1992. gada līdz 1997. gadam izturējušas 388 000 personas, vēl neliecina par apmierinošu valodas situāciju.

Tikai 20% iedzīvotāju, kam dzimtā valoda ir krievu, darbā, uz ielas un veikalos latviešu valodu lieto biežāk nekā krievu valodu.

Aptaujas rezultāti (pašnovērtējums) rāda, ka cittautu iedzīvotāju vidū no masu saziņas līdzekļiem vispopulārākā ir televīzija. Raidījumus latviešu valodā skatās 73% respondentu. Aptuveni 2/3 skatās "Panorāmu" vai citas ziņas, viena trešdaļa - mākslas filmas un seriālus. Latviešu laikrakstus lasa 40% (16% aptaujāto, kam dzimtā valoda nav latviešu, lasa laikrakstu "Diena", bet pārējie lasītāji ir nosaukuši vairāk nekā 25 dažādus citus laikrakstus). 35% klausās radiostacijas, kas raida latviešu valodā, taču žurnālus latviešu valodā lasa tikai 18% cittautiešu.

Mērķis

Jāceļ latviešu valodas prestižs, tā jādara pieejama katram Latvijas iedzīvotājam, jāveicina vēlme apgūt un lietot latviešu valodu, lai panāktu, ka latviešu valoda publiskā sfērā ir vienojoša valoda visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzimtās valodas. Jāatbalsta Latvijas nacionālo minoritāšu nacionālo valodu saglabāšana.

Problēmas

1. 1992.gadā izdarītie grozījumi 1989. gada Valodu likumā ir nostiprinājuši latviešu valodas statusu, taču kamēr iedzīvotājiem kopumā nebūs ticības Latvijas neatkarības neatgriezeniskumam, valsts institūcijām un to taisnīgumam, nebūs pārliecības, ka tās kalpo valsts iedzīvotāju labā, arī Valodu likums nepildīs savas funkcijas.

Var piespiest lietot latviešu valodu noteiktās situācijās, taču piespiedu kārtā nevar radīt pozitīvu attieksmi pret to. Valsts valodas inspekcijai nav iespējams ar likumiskiem līdzekļiem visur izkontrolēt valodas lietojumu, kas Valodu likuma ievērošanu bieži padara par formālu prasību.

2. Valodas apguvi sarežģī ļoti lielais latviešu valodas nepratēju skaits. Turklāt vairums latviski nerunājošo dzīvo lielajās pilsētās (pat atsevišķās pilsētas daļās) - Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā, Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē. Liels latviski nerunājošo īpatsvars ir Latgales reģionā. Daudzi no viņiem ikdienas dzīvē iztiek ar krievu valodu, tādējādi šiem cilvēkiem nav pietiekamas motivācijas mācīties latviešu valodu. Latvijā arī daudzās citās vietās trūkst latviskas vides, kas radītu sazināšanās nepieciešamību latviešu valodā. Starp valodas nepratējiem ir arī daudzi Latvijas pilsoņi.

3. Gan latviski, gan krieviski runājošās sabiedrības daļās bieži sastopami aizspriedumi, kuri pamatojas uz dažādu vēstures izpratni, tendenciozu interpretāciju.

4. Dialoga attīstību kavē arī piespiedu mehānismi, negatīvais stimuls. Demokrātiskas metodes nereti tiek dēvētas par naivi liberālām un Latvijas apstākļiem nederīgām. Valsts institūcijas dažkārt turpina padomju laika autoritāro pieeju cilvēkam, cerot ietekmēt cittautiešu attieksmi pret latviešu valodu galvenokārt ar likuma spēku.

5. Problēmu padziļina pārspīlēti kritiskā attieksme pret latviešu valodas stāvokli masu medijos, pastāvīgi uzsverot nevis latviešu valodas lietošanas plašumu un mūsdienu valodas iespējas, bet to, kā tā tiek noplicināta un cik nepareizi daudzi latvieši runā. Nepamatoti tiek uzsvērts, cik latviešu valoda ir grūta, tas ir subjektīvs vērtējums un nestimulē valodas apguvi.

6. Lai latviešu valoda kļūtu par visiem valsts iedzīvotājiem kopīgu valodu, jānovērš šķēršļi, kurus rada arī pastāvošās izglītības sistēmas nespēja nodrošināt kvalitatīvu latviešu valodas zināšanu apguvi skolās, kurās mācās latviski nerunājošie skolēni.

7. Arī masu saziņas līdzekļi pastiprina sabiedrības sašķeltību. Tā vietā, lai analizētu situāciju un informētu visus Latvijas iedzīvotājus par kopīgām problēmām, lai veidotu dialogu par tām, latviešu un krievu valodā iznākošie preses izdevumi savam lasītājam sniedz pilnīgi atšķirīgu informāciju. Daudzi cittautieši nezin latviešu valodu; tas rada iespējas manipulēt ar lasītāju.

Problēmu risinājums un uzdevumi

Jāņem vērā, ka vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju ir cittautietieši. Situācija ir komplicēta: latvieši vēl joprojām jūtas apdraudēti gan valodas, gan kultūras jomā, bet, nostiprinot latviešu valodu un kultūru, vienlaikus jāļauj cittautiešiem lietot savu valodu un saglabāt savu kultūru, paturēt savu identitāti.

Risinājumi saskatāmi vairākās jomās.

1. Likumdošana.

Saeimai galīgajā lasījumā jāpieņem grozījumi Latvijas Satversmes 4. pantā, nosakot, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un šī panta grozījumi turpmāk var iegūt likumīgu spēku tikai ar tautas nobalsošanu. Tad Valsts valodas likums iekļautos fundamentālākā bāzē un tas savukārt ievērojami mazinātu pretestību pret to. VVC darbā pakāpeniski lielāku īpatsvaru jāgūst padomdevēja funkcijām.

Lai tiesiski regulētu valodu lietojumu, nepieciešams ar likumu definēt, kādas ir nacionālo minoritāšu valodas tiesības sabiedriskajā dzīvē.

2. Skolas.

Izglītības sistēmai ir izšķiroša nozīme latviešu valodas stāvokļa stabilizēšanā un uzlabošanā. MK ir apstiprinājis IZM "Programmu pakāpeniskai pārejai uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara palielināšanai pamatizglītības programmā". Jānodrošina šīs programmas izpilde, lai cittautu mācībvalodu skolu 9. klases beidzēji brīvi lietotu divas valodas (latviešu valodu un krievu vai kādu citu valodu).

Nākamais valodu apmācības mērķis - radīt tādu situāciju, ka katrs vidējo izglītību ieguvušais prastu 3 vai 4 valodas.

Lai stimulētu gan latviešu, gan cittautu skolotājus iesaistīties bilingvālā izglītības programmā, īpaši Daugavpilī un citur Latgalē, nepieciešams:

* noteikt algas piemaksas latviešu valodas skolotājiem, kas māca latviešu valodu cittautu mācībvalodas skolā, un tiem cittautu mācībvalodas skolu skolotājiem, kas māca savu priekšmetu latviešu valodā;

* samazināt mācību stundu slodzi tiem skolotājiem, kas māca latviešu valodu saviem kolēģiem, kā arī tiem cittautu mācībvalodas skolu skolotājiem, kas mācoties sekmīgi apgūst latviešu valodu;

* noteikt īpašas piemaksas un atvieglojumus tiem latviešu valodas skolotājiem, kas dodas darbā uz Latgales skolām ar cittautu mācībvalodu;

* noteikt atlaides studiju kreditēšanā tiem topošajiem skolotājiem, kas apņemas zināmu laiku strādāt cittautu mācībvalodas skolās Latgalē;

* gādāt par cittautu mācībvalodas skolu latviešu valodas skolotāju regulāru kvalifikācijas celšanu un nodrošinājumu ar vismodernākajiem tehniskajiem mācību līdzekļiem.

3. Eksāmeni.

Jāpaaugstina latviešu valodas eksāmena statuss. Kopīgiem spēkiem (IZM, Naturalizācijas pārvalde, VVC), jāizstrādā centralizēts latviešu valodas eksāmens, lai, beidzot 9. klasi kādā no IZM akreditētajām mācību iestādēm, skolēns kārtotu tādu eksāmenu, kas ietver gan valsts valodas atestācijas, gan naturalizācijas prasības. Tas pats attiecas arī uz vēstures eksāmenu. Skolu programmām un skolēnu valodas zināšanām jābūt tādām, lai, beidzot 9. klasi, visiem latviešu un cittautu mācībvalodas skolu beidzējiem būtu vienāds vēstures eksāmens, kura rezultāti tiktu ņemti vērā, nepilsoņiem kārtojot naturalizācijas jautājumu.

4. Latviešu valodas apguves valsts programma.

Kopš 1996.gada valodas problēmu cenšas risināt Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP), kas ir IZM pārraudzībā. Šī programma izstrādāta 10 gadiem gan skolu, gan pieaugušo valodas apguves problēmu risināšanai tieši sociālās integrācijas nolūkā. Programma ietver gan latviešu valodas kā otrās valodas (LAT2) skolotāju tālākizglītību, izmantojot modernās valodas mācīšanas metodes, gan mācīblīdzekļu izveidi. Programmas piedāvāto kursu pamatā ir atziņa, ka valoda jāmācās, lai to lietotu, nevis lai noliktu eksāmenu. Programmas darbībā ietverta arī netradicionālu televīzijas un radio mācību raidījumu sagatavošana, kā arī Internets.

5. Masu saziņas līdzekļi.

Lai varētu konkurēt ar ārzemju piedāvājumu masu saziņas līdzekļu jomā, liela nozīme ir nacionālo raidītāju piedāvājumam. Tādēļ nepieciešama īpaša mediju stratēģija, lai ar interesantiem raidījumiem latviešu valodā piesaistītu cittautiešu interesi. Sevišķa uzmanība pievēršama latviešu valodas kvalitātei medijos, diktoru izrunai un runas tempam. Liela nozīme ir arī latviešu subtitru izmantošanai. Tiem jābūt skaidri salasāmiem un saprotamiem, temps jāpiemēro skatītāju uztveres spējām. Ar subtitriem latviešu valodā jānodrošina arī populāri raidījumi latviešu valodā, piemēram, "Panorāma", lai tie būtu vieglāk saprotami visiem cilvēkiem, kas latviešu valodu vēl tik labi nezina. Valstij jāatbalsta latviešu valodai un tās mācīšanai veltītie raidījumi Latvijas televīzijā un radio.

Raidījumos un publikācijās presē vajadzētu pievērsties tādām tēmām un viedokļiem, kas interesē cittautiešus, kuri apgūst latviešu valodu. Jāveicina dialogs starp cittautu un latviešu žurnālistiem.

6. Latviešu valodas pieejamība un latviskas valodas vides radīšana.

Jāizmanto katra iespēja gan publiskajā, gan privātajā sfērā padarīt latviešu valodu vieglāk saprotamu katram Latvijas iedzīvotājam. Latviskas valodas vides radīšanā liela nozīme ir latviešu valodas precīzam un loģiskam lietojumam dažādās sabiedriskās vietās (arī sabiedriskajā transportā), iestādēs u. tml. - izkārtnēs, uzrakstos, paziņojumos, reklāmās. Tekstiem jābūt labi salasāmiem, estētiskiem, to izveidē jāpiesaista psihologi, īpaši reklāmas psihologi. Mutiskajai informācijai jābūt sadzirdamai, skaidrā, labā dikcijā.

Latviešu valodas stāvokļa nostiprināšanā jāpiedalās un par to atbildība jāizjūt katrai ministrijai, ikvienai valsts iestādei un pašvaldībām, kā arī nevalstiskām organizācijām. Cittautiešu intereses stimulēšanai vairāk jāizmanto konkursi un prēmēšanas, nevis sodu sistēma. Jāpopularizē pozitīvie piemēri un sasniegumi, jāveido "ideju bankas", kas var noderēt par ierosmi turpmākiem pasākumiem.

 

Kultūra

Kultūra veido sabiedrības locekļu izpratni par vērtībām, morāles normām, pienākumiem, tiesībām, tās ietekmē veidojas viņu individualitāte, dzīvesveids, identitātes un eksistences jēga. Līdz ar to kultūra ir nosacījums sabiedrības locekļu savstarpējai uzticībai, tolerancei un solidaritātei, pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanai. Latvijas kultūras politikai ir jāveicina labvēlīgu apstākļu nodrošināšana latviešu nācijas un etnisko (nacionālo) grupu kultūras vērtību saglabāšanai, sabiedrības locekļu izpratne par Latvijas kultūrvides, latviešu un Latvijas mazākumtautību kultūras mūsdienu un vēsturiskām vērtībām. Tai ir jāveicina nosacījumi kultūru dialogam, jāattīsta cieņa un tolerance pret citu tautu kultūrām, jāgarantē personas tiesības brīvi paust, aizsargāt un attīstīt savu etnisko, kultūras un reliģisko identitāti.

Situācijas raksturojums

Pēc neatkarības atgūšanas kultūras procesi Latvijā saglabāja gan pēctecības elementus, gan arī ieguva jaunas iezīmes. Pēctecību raksturo augstais kultūras prestižs un plašā iedzīvotāju iesaiste pašdarbības kultūraktivitātēs, kordziedāšanas un tautas mākslas tradīciju tālāka attīstība, Latvijas profesionālās kultūras ciešā saistība ar pasaules kultūras attīstības procesiem. Radikāli mainījās kultūras un ekonomikas, kā arī kultūras un politikas attiecības. Intelektuālā brīvība radīja nosacījumus māksliniecisko pašizpausmju formu dažādībai un subkultūru attīstībai, iespējas latviešu nācijas un mazākumtautību kultūru brīvai attīstībai. Vienlaikus vērtības sāka intensīvi iespaidot un nivelēt masu kultūra. Kultūras infrastruktūra ir nevienmērīgi attīstīta, kultūras finansēšanas sistēma ir nesakārtota.

Pirmie likumi, kas reglamentēja Latvijas kultūras procesus, nodrošināja kultūras mantojuma, kā arī latviešu un mazākumtautību kultūrvērtību saglabāšanu, tika pieņemti jau deviņdesmito gadu sākumā. Tie bija: likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību", likums "Par arhīviem", "Par Latvijas Nacionālo bibliotēku", "Reliģisko organizāciju likums", daudzie grozījumi un papildinājumi citos likumos, MK noteikumi, kas tiešā vai netiešā veidā attiecas uz kultūras jomu. Arī likums "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" tika pieņemts jau 1991. gada martā. Latvija 1995.gadā pievienojās Bernes autortiesību konvencijai par literāro un mākslas darbu aizsardzību, bet 1997.gadā - Ženēvas konvencijai par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, kā arī vistuvākajā laikā tā gatavojas pievienoties Romas konvencijai. Nesen Saeimā ir pieņemts "Muzeju likums" un "Bibliotēku likums", "Kultūrkapitāla fonda likums". Pašreiz tiek izstrādāti vairāki jauni likumprojekti, kuru uzdevums ir reglamentēt radošo profesiju darbu Latvijas kinematogrāfijas un Latvijas Nacionālās operas attīstību, Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Nobeiguma posmā ir "Labdarības likuma" un likuma "Par kultūras institūcijām" projektu sagatavošana. Šo likumu kopums rada iespējas aizsargāt etnisko identitāti, intelektuālo brīvību, latviešu un mazākumtautību kultūras vērtības, tomēr tie nespēj nodrošināt šo vērtību attīstību.

Sabiedrības un valsts mērķi un uzdevumi kultūrā, kā arī kultūrizpratnes galvenie principi ir formulēti 1995.gada 28.septembrī Saeimā apstiprinātajās "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs". 1998.gadā Strasbūrā EP Kultūras sadarbības padomes Kultūras komitejas sēdē tika pozitīvi novērtēts LR Kultūrpolitikas ziņojums, kas satur arī vadlīnijas turpmākajai darbībai sabiedrības integrācijā kultūras jomā. Jāatzīst, ka valsts institūciju un pašvaldību darbība vēl ne vienmēr atbilst deklarētajām kultūrpolitikas ievirzēm. Kultūras ministrija ir uzsākusi nacionālās programmas "Kultūra" izstrādāšanu, kas kā ilgtermiņa mērķprogramma līdz 2010.gadam ietver sevī 11 apakšprogrammas, ieskaitot apakšprogrammu "Sabiedrības integrācija". Nacionālā programma, pamatojoties uz esošās situācijas analīzi, būs stratēģiskās plānošanas kultūrpolitikas īstenošanas teorētiskā un praktiskā bāze, veicinās arī esošo trūkumu novēršanu. Viens no šīs programmas uzdevumiem ir pilsoniskās sabiedrības veidošanās un nostiprināšanās veicināšana.

Atbildība par kultūrpolitikas veidošanu un īstenošanu ir sadalīta starp dažādām izpildvaras institūcijām (MK, Kultūras ministrija un citas ministrijas), pašvaldībām, saimnieciskām (Kultūrkapitāla fonds) un nevalstiskām organizācijām (Latvijas Kultūras fonds, radošās savienības, Nacionālā Kultūras padome, Grāmatniecības padome utt.), kuru tiesības un pienākumi ir noteikti ar likumu. Deviņdesmito gadu sākumā vairums kultūras iestāžu ieguva administratīvu un saimniecisku neatkarību; vienlaikus samazinājās to finansēšana no valsts un pašvaldību budžeta. Pašlaik kultūras iestādes pamatā tiek finansētas no valsts un pašvaldību budžeta, atsevišķu projektu īstenošanu atbalsta nevalstiskie fondi (Latvijas Kultūras fonds, Sorosa fonds-Latvija). Privātkapitāla loma kultūraktivitāšu veicināšanā, īpaši kultūrmantojuma saglabāšanā ir nenozīmīga.

Valsts budžeta finansējums kultūrai ir neliels (2,6% no kopbudžeta izdevumiem), valsts investīciju struktūrā izdevumi kultūrai ir aptuveni 4%. Pašvaldību izdevumu struktūrā izdevumi kultūrai ir 7-13%; iedzīvotāju pirktspēja ir zema, tādēļ iespēja palielināt ieņēmumus, paaugstinot biļešu cenas, ir ierobežota. Valsts un pašvaldību kultūrfinansējuma lielākā daļa tiek izlietota, lai saglabātu kultūras infrastruktūru, izmaksātu darbiniekiem algas, kuru līmenis ievērojami atpaliek no valsts kalpotāju darba algas vidējā līmeņa, kā arī, lai finansētu kultūrizglītības iestādes. Lai gan kultūras jomā finansējums ir neliels, valsts ir atbalstījusi dažādus mazākumtautību kultūras pasākumus. Dotācijas piešķirtas teātriem, mūzikas, mākslas, izglītības iestādēm, daļēji tiek dotēts izdevums "Lfeufdf", kultūras projektu konkursā tika atbalstīti vairāki radoši literārie un muzikālie projekti, festivāls "Latvijas vainags". Valsts finansē mazākumtautību auditorijai paredzētās TV un radio programmas, kultūras pieminekļu aizsardzību, bibliotēku fondu saglabāšanu un papildināšanu, iedzīvotāju pašdarbības kultūras pasākumus, citas mazākumtautību kultūras dzīves norises.

Latvijas mazākumtautību kultūras ir Latvijas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Mazākumtautību valodas tiek lietotas Latvijas televīzijā un radio; mazākumtautību kultūras mantojums atrodas un labi iederas latviešu arhitektūras un kultūras vidē; mazākumtautību vēsturiskie nosaukumi tiek lietoti visā Latvijas teritorijā; Latvijas mazākumtautību inteliģence ir latviešu kultūras propagandētāja mazākumtautību vidē; ievērojams ir mazākumtautību inteliģences ieguldījums Latvijas un pasaules kultūrā.

Latviešu tautas atmodas ierosinātā nacionālo un etnisko grupu kultūras biedrību un apvienību veidošanās kopš 1988.gada radīja priekšnoteikumus mazākumtautību nacionālās kultūras dzīves atdzimšanai. Tas tuvināja mazākumtautības latviešu nācijai, veicināja kopīgas kultūras telpas tapšanu Latvijā. Taču turpmākajos gados netika izveidots Latvijas nacionālai valstij pieskaņots kultūrautonomijas mehānisms, kas spētu plaši ietekmēt mazākumtautību kultūras dzīvi, nodrošināt Latvijas mazākumtautību identitātes un kultūras tradīciju pilnīgu atjaunotni un nodošanu pēckara ieceļotāju videi. Tādēļ pastāvošais kultūrautonomijas veids nepietiekami veicina nepilsoņu integrēšanos Latvijas sabiedrībā. Cittautiešu iesaistīšana ar kultūru saistīto likumprojektu un lēmumu izstrādāšanā un to īstenošanā līdz šim ir bijusi nesistemātiska, jo kultūrautonomijas atjaunošanas realizācija visā pilnībā netika nodrošināta.

Problēmas

Kultūrvērtību nevienmērīga izplatība.

Pēdējos gados mūsu sabiedrībā notikusi strauja noslāņošanās gan starp sociālām grupām, gan etniskām kopienām, gan to iekšienē. Dzīves kvalitātes kritums un politiskā polarizācija pastiprina sabiedrības segregācijas tendences, neuzticēšanos un atsvešinātību; šādos apstākļos neattīstās sadarbības iemaņas un pilsoniskās sabiedriskās institūcijas, plašām iedzīvotāju grupām nav skaidras dzīves perspektīvas izjūtas un ir ierobežota pieeja kultūrvērībām. Daudzu Latvijas sabiedrības locekļu izpratne par vērtībām, morāles normām, viņu pienākumiem, tiesībām un eksistences jēgu ir vienkāršota un nepietiekama, viņiem ir nopietnas problēmas identitātes saglabāšanā un apzināšanā, nereti viņu dzīvesveids ir antisociāls. Šīs grupas apgrūtina sabiedrības locekļu savstarpēju uzticēšanos, solidaritāti, pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanu, tām nav raksturīga cieņa un tolerance pret citu tautu kultūru, cilvēktiesībām un brīvību.

Kopīgas kultūrtelpas un kopīgu kultūrvērtību nepietiekama attīstība.

Latvijas valdībai un pašvaldībām ir izdevies tikai daļēji nodrošināt Latvijas kultūras vērtību saglabāšanu un attīstību. Tā kā latviešu kultūras izplatībai un attīstībai nav nodrošināti pietiekami labvēlīgi apstākļi, kultūra sabiedrības integratīvās funkcijas realizē ierobežotā apjomā; tikai ietekmīga, rosinoša un toleranta latviešu kultūra var veicināt kultūru dialogu Latvijā. Sabiedrībā nav vienotas izpratnes par latviešu nācijas un mazākumtautību kultūru mijiedarbības raksturu. Kultūra līdz šim ir nepietiekami veidojusi sabiedrības pašapziņu un starpetnisko cieņu. Vienkāršota un tendencioza vēstures izpratne ir veicinājusi vēsturisko aizvainojumu, kultūras identitātes bieži ir vērstas tikai uz pagātni, kas rada kultūrdialogam nelabvēlīgu vidi. Pretrunīgas kultūras vērtību izpratnes kavē sabiedrības integrāciju, latviešu un cittautiešu, pilsoņu un nepilsoņu sakļaušanos demokrātiskā, atvērtā pilsoniskā sabiedrībā, kultūru līdzvērtīgu mijiedarbību un attīstību.

Joprojām pastāv spēcīga etnisko stereotipu pašatražošanās, kultūras atšķirību un vienreizīguma pārspīlēšana, kopīgo vai līdzīgo īpašību ignorēšana, kultūras savstarpējās bagātināšanās iespēju un principu nenovērtēšana. Trūkst arī institucionālas struktūras, kas sekmētu vienotas un daudzveidīgas kultūras dzīves veidošanu sabiedrības integrācijas procesā, tuvinot mazākumtautību pārstāvjus un latviešus. Kultūrautonomijai un mazākumtautību lingvistisko tiesību nodrošināšanai ir jābūt sabalansētai ar sabiedrības integrācijas, ar latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzības un iedzīvināšanas mehānismiem; pretējā gadījumā var tikt provocēts separātisms un etniska norobežošanās, kā rezultātā kultūra var kļūt par komunikatīvu šķērsli. Negatīvi ir vērtējams dažkārt novērotais kultūras politizēšanas process; kultūra sāk zaudēt vienojošos vispārcilvēciskos aspektus. Lai tas nenotiktu, ir jāīsteno sabiedrības integrācija kultūras jomā, ar to saprotot procesu, kas sekmētu kultūru etniskās norobežošanās pārvarēšanu, attīstot kultūru dialogu kā dzīves paradigmu. Tāpēc nepieciešamas visai radikālas pārmaiņas Latvijas kultūras situācijā.

Kultūrpolitikas nepietiekamā atbilstība sabiedrības attīstības vajadzībām.

Pašlaik Latvijas likumdošana kultūrā tikai daļēji atbilst sabiedrības vajadzībām un nepieciešamībai pēc sabiedrības integrācijas. Kultūrautonomijas likumam vajadzētu garantēt mazākumtautību kultūras pašizpausmes tiesības, iespējas saglabāt un brīvi veidot savas kultūridentitātes, kas ne tikai veicinātu mazākumtautību etniskās identitātes saglabāšanu, bet arī lojalitātes nostiprināšanos pret Latvijas valsti.

Atbildība par etnisko grupu kultūraktivitātēm un to veicināšanu, kā arī par kultūras mantojuma saglabāšanu ir sadalīta starp divām ministrijām (Tieslietu un Kultūras ministriju). Mainoties valdībām, ne vienmēr tika nodrošināta kultūrpolitikas pasākumu realizācijas pēctecība, iesākto darbu izpilde; ir mainījušies valdību deklarāciju akcenti un nozaru prioritātes; centrālās varas un pašvaldību administratīviem lēmumiem nereti nav finansiālā nodrošinājuma. Pastāvot esošajiem finansiālajiem nosacījumiem, ir ierobežotas iespējas veidot mērķtiecīgu kultūrpolitiku un veicināt kultūru dialogu. Papildu problēmas rada reģionu nevienmērīgais nodrošinājums ar profesionāliem un kvalificētiem kultūras darba speciālistiem. Kultūras infrastruktūras stāvoklis ir kritisks, atbalsts profesionālajai mākslai un humanitārajām zinātnēm ir nepietiekams.

Mērķi

Apakšprogrammas mērķis ir veidot demokrātiskai sabiedrībai raksturīgu izpratni par vērtībām, morāles normām, pienākumiem, tiesībām; veicināt sabiedrībā uzticēšanos, toleranci un solidaritāti; radīt nosacījumus līdzsvarotai un dinamiskai pilsoniskai sabiedrībai; nodrošināt kultūras vērtību saglabāšanu un attīstību, kultūru dialogu; garantēt personas tiesības brīvi paust, aizsargāt un attīstīt savu etnisko, kultūras un reliģisko identitāti.

Apakšprogrammas mērķi:

* pastiprināt valsts gādību par latviešu kultūras bagātību saglabāšanu, izpēti un kultūras attīstību, kas rada priekšnoteikumus kultūras dzīves integrācijai;

* nodrošināt latviešu un mazākumtautību kultūras vērtību saglabāšanu un attīstību;

* veicināt Latvijas iedzīvotāju izpratni par Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu kultūras vērtībām, radīt labvēlīgus apstākļus kultūru dialogam;

* attīstīt cieņu un iecietību pret citu kultūru, nodrošināt personas tiesības brīvi paust, aizsargāt un attīstīt savu etnisko, kultūras un reliģisko identitāti;

* veicināt visu Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu locekļu iesaistīšanu valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā; viņu pilsonisko apvienību nostiprināšanos;

* veicināt etnisko kompetenci, tuvināt atšķirīgu etnokulturālo grupu vēsturisko apziņu, veicināt iedzīvotāju līdzdarbību citu etnisko kopienu pasākumos;

* nodrošināt integrācijas programmas izpildes, izvērtēšanas un kontroles mehānismu darbību.

Pasākumi

1. Izstrādāt likumprojektus "Par nacionālo kultūras mantojumu" un "Par tautas mākslu"; izstrādāt priekšlikumus par kultūras attīstību stimulējošiem nodokļu likumiem; atbalstīt ar kultūru un starpetnisko attiecību jautājumiem saistīto starptautisko konvenciju un protokolu ratificēšanas sagatavošanu.

2. Izstrādāt Kultūrautonomijas likuma koncepciju. Lai kultūras apvienības un biedrības efektīvāk ietekmētu cittautiešu integrēšanos Latvijas nacionālajā valstī, jāveido daudz plašāka uz Latvijas vēsturisko mazākumtautību pieredzi un tradīcijām balstīta kultūrautonomijas sistēma. Tajā nozīmīga loma būtu arī Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijai. Valstij jānodrošina mazākumtautībām to kultūras pašpārvaldes tiesības, ar kuru palīdzību notiktu mazākumtautību identitātes atjaunošana, saglabāšana, attīstīšana un savas tautības cilvēku iesaistīšana kopējā valsts dzīves apritē, kā arī labu kaimiņattiecību iedibināšanā ar ārvalstīm. Šādus uzdevumus var īstenot tādas mazākumtautību kultūras biedrības un apvienības, kuras ir cieši saistītas ar valsts pilsoņu kopumu, spēj veicināt valsts valodas apgūšanu, savu tautiešu iepazīstināšanu ar Latvijas kultūras vērtībām, starpetniskās iecietības un sadzīves vēsturiskajām tradīcijām Latvijā, savu mazākumtautību vēsturi un savdabīgo kultūru. Jauns kultūras autonomijas likums dotu iespēju izveidot plašas un autoritatīvas mazākumtautību kultūras organizāciju struktūras, kuras varētu kļūt par mazākumtautību kultūras pašpārvaldes sastāvdaļām, mazākumtautību deleģētām kultūras pārstāvniecībām. Šim mērķim būtisku tiesisku nodrošinājumu dotu Latvijas Republikas Satversmes paplašinātajā tekstā iekļautie panti par mazākumtautību tiesībām un pienākumiem, kultūras autonomiju. Valstij ir jāpalīdz minoritātēm izveidot spēcīgu kultūrautonomijas mehānismu un finansiāli jāatbalsta tā darbība.

3. Izstrādāt priekšlikumus tādiem kultūraktivitāšu finansēšanas mehānismiem, kuri nodrošinātu labvēlīgus nosacījumus kultūru dialogam, izpratnei un attīstībai; ar likumu noteikt kultūras vajadzībām piešķiramo līdzekļu minimumu valsts un pašvaldību budžetā; izstrādāt Integrācijas fonda koncepciju, veicināt tā darbības uzsākšanu; iesaistīties ES un EP programmās, kuru uzdevums ir nodrošināt starpetnisko dialogu, kultūras mantojuma saglabāšanu un kultūras vērtību attīstību.

4. Jāpalielina finansējums mazākumtautību kultūras biedrībām un asociācijām.

5. Jāveicina sabiedrības pašorganizēšanos un integrējošo saikņu veidošanos vietējā līmenī - pagastos, novados, pilsētu mikrorajonos. Šai nolūkā ir finansiāli jāatbalsta kultūras iniciatīvas, kas paplašina kultūras kontaktus starp sociālām un etniskām grupām, veido latviešu un minoritāšu kopējos kultūras projektus, vietējās kultūras attīstības programmas un projektus; vides un teritoriju labiekārtošanas projektus; starptautiskos kopprojektus pagastu, pilsētu, novadu līmenī. Šādos projektos jāiesaista NVO, jaunatnes, sieviešu un citas grupas.

6. Jāpanāk, lai prese, radio, televīzija, grāmatniecība vairāk akcentētu latviešu un minoritāšu kultūras aktivitātes un to mijiedarbību. Kultūras ministrijai jāorganizē latviešu un mazākumtautību radošo darbinieku, mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku, pedagogu tikšanās par kultūras jautājumiem, kā arī kopīgas vasaras nometnes dažādu tautību kultūras aktīvistiem, sevišķi jaunatnei; plašāk ir jāfinansē mazākumtautībām domāto kultūras raidījumu sagatavošana televīzijā un radio.

7. Jāizstrādā mehānismi, kas veicinātu latviešu autoru darbu tulkošanu un publicēšanu krievu valodā, īpašu uzmanību pievēršot bērnu literatūrai; jānodrošina skolu bibliotēkām iespējas iepirkt kultūrorientētas grāmatas, pie kam prioritāri ir atbalstāmas lauku un mazpilsētu skolu bibliotēkas; jānodrošina publiskām bibliotēkām iespējas iepirkt grāmatas, kuras vairotu Latvijas iedzīvotāju kompetenci un izpratni par Latvijas kultūru; jāatbalsta latviešu un Latvijas mazākumtautību kultūras mantojuma saglabāšana Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā; jāizstrādā koncepcija par kultūrinformācijas izplatīšanu ar elektronisko saziņas līdzekļu palīdzību, jāveicina Interneta kultūrprojekti.

8. Jāorganizē pasākumi, kuri ļautu mazākumtautību pārstāvjiem aktīvāk iesaistīties pašdarbības kultūraktivitātēs; jāatbalsta minoritāšu kultūras dienas kā Rīgā, tā citās pilsētās, kur var atjaunoties plaša šo minoritāšu kultūras dzīve; jāizvērtē iespējas attīstīt kordziedāšanas pasākumus mazākumtautību skolās; jāatrod veidi, lai valsts, pašvaldību institūcijas, kultūras un izglītības iestādes, radošās apvienības un citas nevalstiskās organizācijas palielinātu mazākumtautību pārstāvju kompetenci par latviešu tautas kultūrvērtībām un latviešu izpratni par Latvijā dzīvojošo mazākumtautību kultūrvērtībām; jāizvērtē tas, kādā veidā būtu atbalstāmi šādi pasākumi.

9. Jānodrošina teātra brīvbiļešu dotācija skolēniem un Latvijas vizuālās mākslas sasniegumu popularizēšana (ietverot muzeju brīvbiļešu dotēšanu skolēniem); jāizstrādā priekšlikumi, kā varētu veicināt Latvijas iedzīvotāju kompetenci un izpratni par Latvijas vizuālo mākslu, kā arī paplašināt mazākumtautību jauniešu mācīšanos mākslas vidusskolās un koledžās; jāizvērtē kino loma un iespējas nacionālās pašapziņas celšanā, sabiedrības integrācijas procesu veicināšanā.

10. Finansiāli jāatbalsta kultūrizglītojošās aktivitātes pieaugušajiem (lekcijas, kursi, bezmaksas pasākumi); kultūrvēsturiski pētījumi un publikācijas; arhīvu, bibliotēku un muzeju vērtību saglabāšana un popularizēšana, enciklopēdisko izdevumu sagatavošana un izdošana.

11. Jāatbalsta Latvijas līdzdalība ES un EP kultūras programmās, Eiropas valstu kultūras vērtību popularizēšana.

 

Pilsonība un naturalizācija

Situācijas raksturojums

Starptautiskajā likumdošanā attiecībā uz pilsonību pastāv vispāratzīti principi. Viens no pamatprincipiem deklarē: katra valsts pati nosaka saskaņā ar likumu, kas ir tās pavalstnieks, ņemot vērā starptautiskās tiesību normas un principus.

Saskaņā ar 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un LR Augstākās Padomes 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" Latvija tika atzīta par neatkarīgu, demokrātisku republiku un Latvijas teritorijā tika atjaunota 1922.gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversmes darbība. Atjaunojot valstiskumu, bija nepieciešams noteikt LR pilsoņu loku, tāpēc 1991.gada 15.oktobrī LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem", ar kuru attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža tika atzīts PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1940.gada 7.septembra dekrēts "Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību", kā arī noteikts, ka par LR pilsoņiem atzīstamas personas, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, un to pēcnācēji, ja viņi noteiktajā termiņā reģistrējas LR Iedzīvotāju reģistrā. Bez šā lēmuma tika pieņemti vēl citi normatīvie akti, kuri reglamentēja ar pilsonību saistītus jautājumus, taču bija nepieciešams pieņemt tādu tiesību aktu, kas vienkopus reglamentētu šos jautājumus, nosakot LR pilsoņa statusu, pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, valsts attieksmi pret savu pilsoni u tml. Tāpēc 1994.gada 22.jūlijā LR Saeima pieņēma Pilsonības likumu, 11.augustā to parakstīja Valsts prezidents G.Ulmanis. Likums stājās spēkā 1994.gada 25.augustā. Grozījumi Pilsonības likumā tika izdarīti 1995.gadā, 1997.gadā un 1998.gadā. Šis tiesību akts bija viens no svarīgākajiem neatkarību atguvušās Latvijas valsts soļiem tās iedzīvotāju savstarpējo tiesisko attiecību sakārtošanā un nozīmīgs faktors ceļā uz integrāciju Eiropas Savienībā. Pilsonības likumā teikts, ka "pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti".

Pilsonības likums nosaka to personu loku, kuras atzīstamas par Latvijas pilsoņiem, tiesības ārvalstniekiem un bezvalstniekiem iegūt Latvijas pilsonību, pilsonības zaudēšanas un atjaunošanas nosacījumus, pilsonības iegūšanu naturalizācijas kārtībā, kā arī regulē citus ar pilsonību saistītus jautājumus.

Latvijas pilsonību var iegūt divos veidos:

* Latvijas pilsonība iegūstama naturalizācijas kārtībā,

* Latvijas pilsonībā uzņem LR Saeima par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Ja personas statuss atbilst Pilsonības likuma 2. panta nosacījumiem, tad tās piederību pie Latvijas pilsoņu kopuma noformē, reģistrējot LR Iedzīvotāju reģistrā. Uzņemot Latvijas pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubultā pilsonība.

LR Naturalizācijas pārvalde (NP) dibināta 1994. gada 18. oktobrī. Tās galvenie uzdevumi ir:

* izskatīt pilsonības ieguves pretendentu iesniegumus par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā, sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā tiesību aktu projektus par Latvijas pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā vai pieņemt motivētu lēmumu par naturalizācijas atteikumu;

* pārbaudīt Pilsonības likumā noteikto latviešu valodas prasmi un Latvijas vēstures pamatjautājumu zināšanas, kā arī Latvijas Republikas Satversmes, konstitucionāla likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" pamatnoteikumu un valsts himnas teksta zināšanas;

* analizēt un apkopot ārvalstu pieredzi pilsonības piešķiršanas jautājumu risināšanā, sadarboties ar attiecīgajām ārvalstu institūcijām, kā arī organizēt starptautiskas konferences, seminārus un apspriedes un izmantot veiktā darba rezultātus NP darba pilnveidošanai.

Jautājums par Latvijas pilsonības iegūšanu kļūst aizvien aktuālāks. Situāciju sarežģī lielais skaits valstī dzīvojošo nepilsoņu un lēnā naturalizācijas gaita. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem no 2 miljoniem 434 tūkstošiem valsts iedzīvotāju aptuveni 646 tūkstoši ir nepilsoņi. Pēc nacionālā sastāva un pilsonības Latvijas iedzīvotāji sadalās šādi (PMLP dati 1998.gada 8.janvārī):

Tautība	LR pilsoņi	Bij. PSRS pilsoņi	Ārvalstu pilsoņi	Kopā
Latvieši	1381674	8536	557	1390767
Krievi	289432	429272	10291	728995
Baltkrievi	21133	79783	1023	101939
Poļi	39205	22083	447	61735
Lietuvieši	13518	20008	965	34491
Ukraiņi	4876	59763	1788	66427
Cita	20517	27278	2320	50115
Kopā	1770355	646723	17391	2434469

Pašreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā ir padomju laikā piekoptās rusifikācijas politikas rezultāts. Padomju gados migrācija bija iedzīvotāju skaita pieauguma galvenais avots, tas bija pamata cēlonis nelatviešu skaita ārkārtīgi lielam pieaugumam. Šodien vairākumā lielāko pilsētu, galvaspilsētu ieskaitot, latvieši ir iedzīvotāju mazākums. Latvijā viņi ir 57% no kopējā iedzīvotāju skaita, (1935. gadā Latvijas tā laika robežās - 75,5%). Latvijas cittautieši dalās daudzās etniskās grupās: krievi (30%), baltkrievi (4%), ukraiņi (3%), poļi (2%). No aptuveni 2,43 miljoniem reģistrēto iedzīvotāju apmēram 74% ir Latvijas pilsoņi. Gandrīz 400 000 pilsoņu ir cittautieši.

1994. gadā pieņemtais Pilsonības likums paredz noteiktu secību, kādā notiek naturalizācija. Šā gada 1.februārī apritēja 3 gadi, kopš Latvijā sācies naturalizācijas process. 1995.gadā iespējamais pilsonības pretendentu skaits bija 738 386 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji.

Atbilstoši Pilsonības likumam tiesības pretendēt uz pilsonību ik gadu iegūst šāds nepilsoņu skaits:

Gads	Pretendentu skaits	Gads	Pretendentu skaits
1995	aptuveni 60 000	2000	65 865
1996	33 327	2001	120 783
1997	31 252	2002	214 456
1998	27 605	2003	133 814
1999	51 284

Laikā no 1995.gada februāra līdz 1998.gada 31. augustam ir pieņemti 11 200 iesniegumi, Latvijas pilsonība ar MK rīkojumu ir piešķirta 10 262 personām, lai gan tiesības uz pilsonības ieguvi naturalizācijas ceļā bija aptuveni 148 000 personām.

Problēmas

Pašreizējais lēnais naturalizācijas temps liecina, ka pilsonības problēmas netiek risinātas tā, kā tas bija iecerēts, izstrādājot Pilsonības likumu, - tas liecina arī par Latvijas pilsonības zemo prestižu. Jautājums nepārtraukti tiek analizēts, īpaši pētījumu un rīcības programmā "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā". Visi pētījumi iezīmē noteiktu problēmu loku:

* iedzīvotāji ir nepietiekami informēti, kā arī maz interesējas par savām iespējām un tiesībām iegūt Latvijas pilsonību;

* naturalizācija tiek traktēta un uztverta tikai kā formāls akts un netiek saistīta ar integrētas sabiedrības veidošanās vispārējo procesu;

* mācību iestādēs netiek pievērsta pietiekama uzmanība civilzinībām un sabiedrības attīstības kopsakarību skaidrošanai un mācīšanai;

* varbūtējie Latvijas pilsoņi priekšstatu par pilsonības un naturalizācijas jautājumiem gūst galvenokārt no tādiem masu saziņas līdzekļiem, kuri vienpusīgi traktē atsevišķas problēmas un kuros nav skaidrojošu un audzinošu rakstu un regulāras informācijas, kā arī no nepārbaudītas, sadzīves līmenī iegūtas informācijas;

* dažādi politiskie spēki uztur destruktīvus stereotipus, izmantojot tos savu ambiciozo politisko mērķu īstenošanai.

Pastāv arī citi faktori, kas apgrūtina sabiedrības integrāciju un pilsoniskās sabiedrības veidošanos:

* visās postsociālisma valstīs gan pilsoņu, gan arī nepilsoņu vidū vērojama zināma pasivitāte un atsvešinātība no valsts politiskajām, ekonomiskajām un sabiedriskajām norisēm, valsts institūcijām, kā arī grupu savstarpējās attiecībās;

* cittautiešu un nepilsoņu problēmas, kuras ir saistītas ar personas pilsonības statusu, bieži uztver kā cilvēktiesību pārkāpumu, par ko liecina Baltijas Datu nama veiktais pētījums "Cilvēktiesības". Uz jautājumu "Kā Jūs domājat, kuras Latvijā pašlaik ir svarīgākās problēmas cilvēktiesību ievērošanā?", tika sniegtas šādas atbildes (norādot uz tiesību pārkāpumu):

* integrācijas procesu Latvijā būtiski traucē latviešu valodas neprasme nepilsoņu vidū - aptuveni 20% nepilsoņu nezina latviešu valodu un 40% zina ļoti slikti. Tajā pašā laikā 10%-20% nepilsoņu norāda, ka ikdienā latviešu valodu dzird ļoti maz. Tas liecina, ka viņiem ir maz iespēju apgūt un lietot latviešu valodu.

 

Mērķis un uzdevumi

Mērķis

Latvijas pilsonības prestiža paaugstināšana, radot labvēlīgu attieksmi pret naturalizācijas procesu, tādējādi nodrošinot lielākam iedzīvotāju skaitam iespēju iekļauties integrētā sabiedrībā.

Uzdevumi

1. Veicināt integrētas sabiedrības veidošanu, uzskatot naturalizāciju par šā procesa sastāvdaļu.

2. Panākt, lai naturalizācija netiktu uztverta formāli un atturīgi - proti, lai uzņemšana Latvijas pilsonībā kļūtu par psiholoģiski nozīmīgu notikumu cilvēka dzīvē.

3. Izdarīt grozījumus attiecīgajos Latvijas Republikas tiesību un normatīvajos aktos, nodrošinot to atbilstību Latvijas nacionālajām interesēm attiecībā uz pilsonības iegūšanu Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri ir bezvalstnieki vai nepilsoņi, un atbilstoši valsts starptautiskajām saistībām* .

4. Izstrādāt un iekļaut valsts akreditētās izglītības programmās paplašinātus sociālo zinību kursus civilizinībās, politoloģijā u.c., tādējādi nodrošinot skolēnu, audzēkņu, studentu pilsoniskās apziņas un tiesiskās izglītības līmeņa paaugstināšanu.

5. Veicināt valsts pārvaldes institūciju sadarbību ar Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām, kā arī sabiedriskajām organizācijām, īstenojot valsts politiku nacionālajā jautājumā.

6. Nodrošināt NP veicamā darba apjoma īstenošanas iespējas, ņemot vērā iespējamos grozījumus Pilsonības likumā.

7. Organizēt sistemātiskus pētījumus par sabiedrības integrācijas procesa jautājumiem, t.sk. arī par naturalizāciju, un nodrošināt radušos problēmu efektīvu atrisinājumu.

8. Izdot informatīvus un izglītojošus materiālus un mācību līdzekļus, lai veicinātu nepilsoņu ātrāku un efektīvāku integrāciju.

Pasākumi

Nepieciešams izstrādāt un īstenot plašu pasākumu kompleksu, kurš vērsts uz sabiedrības informēšanu un pilsonības institūta prestiža paaugstināšanu ar nolūku panākt pozitīvu psiholoģiskās attieksmes maiņu pilsonības un naturalizācijas jautājumos. Galvenie pasākumi būtu šādi:

1. Informācijas centra (turpmāk tekstā - IC) izveidošana

Naturalizācijas pārvaldē informācijas plašas pieejamības nodrošināšanai. Tā galvenās funkcijas:

* IC jaunāko materiālu, informatīvo biļetenu sagatavošana, izdošana un izplatīšana (1 reizi mēnesī);

* Latvijas un ES pilsonības, sabiedrības integrācijas un multikulturālisma jautājumiem veltīta ikceturkšņa biļetena sagatavošana, izdošana un izplatīšana (ar ES ekspertu palīdzību);

* informatīva izdevuma "Latvijas iedzīvotāji ceļā uz Eiropas Savienību" sagatavošana, izdošana un izplatīšana - vispārēja informācija par ES pilsonību, Latvijas pilsoņu kā ES pilsoņu tiesībām un pienākumiem (2 reizes gadā ar ES ekspertu palīdzību);

* pilsonības un naturalizācijas jautājumiem veltītas brošūras izdošana (1 reizi gadā);

* regulāru informējošu un izglītojošu pasākumu organizēšana Latvijas pilsētās, rajonos un pagastos;

* konferenču, tikšanos, "informācijas dienu" u.c. organizēšana;

* Centra sagatavoto informatīvo materiālu izplatīšana centrālajām, rajona, pagasta bibliotēkām, izglītības iestādēm un citiem informācijas centriem Latvijā;

* mācību iestāžu audzēkņu konkursa "Latvijas pilsonis Eiropas Savienībā" organizēšana 4 kārtās;

* mācību iestādēm domātu videomateriālu sagatavošana par Latvijas un ES pilsonības jautājumiem (1 reizi gadā);

* IC izbraukuma informatīvo pasākumu organizēšana reģionos (finansējums no NP budžeta);

* atbalsts socioloģisko pētījumu veikšanai, gatavojoties ikgadējai konferencei "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību";

* regulāra sadarbība ar masu saziņas līdzekļiem.

Informācijas centrs darbosies pastāvīgi; ik pēc diviem gadiem galvenie darbības virzieni tiek pārskatīti un nepieciešamības gadījumā koriģēti.

2. Vienotas standartizētas sistēmas izveide, ar kuras palīdzību cittautiešiem - pilsoņiem un nepilsoņiem -, kā arī repatriantiem, kuri nepārvalda latviešu valodu, būtu iespēja katrā Latvijas administratīvajā teritorijā apgūt latviešu valodu, Latvijas vēstures un kultūrvēstures pamatus. Tā vienlaikus būtu arī pilsoniskās izglītošanas programma pieaugušajiem.

Sadarbības partneri: LR Naturalizācijas pārvalde, Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas Tautas skola, pieaugušo izglītības centri, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde u.c.

Mērķauditorija:

* tie Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri gatavojas naturalizācijai,

* pilsoņi, kuri nepārvalda latviešu valodu,

* repatrianti (īpaši no austrumiem),

* jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kuram ir interese par Latvijas vēsturi, tiesiskajiem jautājumiem, pilsonisku sabiedrību u.c.

Prognozējamais darbības laiks - 1998.-2005.g., katru gadu konkretizējot galvenos darbības virzienus un nepieciešamos finansu resursus.

3. Latvijas vēstures un kultūrvēstures populāra izklāsta izdošana grāmatās trijās valodās: latviešu, angļu un krievu.

1998.-999.gads

4. Regulāra pētījumu veikšana par atsevišķiem sabiedrības integrācijas jautājumiem.

1998.-2000.gads

5. Konferences "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" organizēšana katru gadu.

1998.-2000.gads

 

Repatriācija, migrācija

un sadarbība ar tautiešiem

ārzemēs

Latvijas sabiedrības integrācijas un LR pilsoņu kopuma vienotības nostiprināšanas svarīgs priekšnoteikums ir repatriācijas procesa sakārtošana, likvidējot šķēršļus, kas traucē repatriantiem īstenot, ar pārceļošanu saistītās ieceres. Latvijas valsts ir sociālpolitiska vienība, kura var ne tikai uzturēt un attīstīt latviešu valodu un kultūru pašā Latvijā, bet arī veidot integratīvus sakarus ar latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Visas pasaules latviešu nacionāla integrācija ir ne vien svarīgs morāls un vēsturisks pienākums, bet arī mūsdienīgas nācijas pastāvēšanas nosacījums.

Situācijas raksturojums

Imigrācija.

Okupācijas gados Latvija pret savu gribu bija kļuvusi par imigrācijas zemi, turklāt cittautiešu iebraukšanu Latvijā visai nosacīti var apzīmēt ar vārdu "imigrācija", jo tolaik Latvijas Republikas likumu darbība bija pārtraukta un tādēļ šai imigrācijai nebija juridiska pamata - tā bija nelikumīga un varmācīgi uzspiesta.

Iebraucēju skaits no austrumiem krasi samazinājās, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas imigrācijas procesu sāka reglamentēt Latvijas likumi un valdības lēmumi. Statistikas dati rāda, ka lūzuma laiks, kad krasi samazinājās imigrācija no austrumiem, ir 1992.gads. Šajā gadā stājas spēkā likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā".

Šo likumu, neskatoties uz nesakārtotajām Latvijas robežām, sāka īstenot Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departaments (tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, PMLP).

Repatriācija.

Termins repatriācija ir cēlies no latīņu valodas vārda - atgriezties dzimtenē.

Ārzemēs dzīvo vairāk nekā 200 000 latviešu, lielākā daļa no viņiem mīt ASV, Krievijā un citās NVS valstīs, Kanādā, Austrālijā, kā arī Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā. Ārzemēs dzīvojošo latviešu skaitā iekļauti arī tie latvieši, kuri ir dzimuši ārzemēs, no paaudzes uz paaudzi zaudē latviešu valodu, nav aktīvi latviešu kopienu dalībnieki u. tml. Dažādām ārzemju latviešu grupām ir dažādi un atšķirīgi sakari un saites ar Latviju - gan pilsonības un vēsturiskās apziņas, gan arī latviešu valodas prasmes un ideoloģiskās attieksmes nozīmē.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši sāka interesēties par atgriešanās iespējām.

1995.gada pieņemtajā Repatriācijas likumā teikts, ka "Latvijas Republika atbalsta latviešu tautas atkalapvienošanos un aicina latviešus un līvus, kuri apzinās savu piederību Latvijai, atgriezties savā etniskajā dzimtenē".

Repatriācijas likumā ir formulēti repatriācijas mērķi:

* radīt pamatnosacījumus un garantijas, lai latviešu un līvu (lībiešu) izcelsmes personas varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā,

* veicināt cittautiešu brīvprātīgu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē,

* noteikt ar repatriāciju un izceļošanu saistītās valsts un pašvaldību institūciju funkcijas.

Saskaņā ar statistikas datiem vidēji gadā uz Latviju repatriējas ap 700-800 cilvēku, no kuriem aptuveni 80% ierodas no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstanas u.c., bet 20% - no ASV, Vācijas, Kanādas, Austrālijas, Lielbritānijas u.c.

No Rietumiem repatriējas galvenokārt cilvēki, kuri pēc Otrā pasaules kara devās trimdā. Kā liecina datu analīze, pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma latvieši. Kopumā ņemot, vairums repatriantu ir etniskie latvieši vai viņu pēcteči, taču Latvijā atgriežas arī LR pilsoņi, kuri nav latvieši.

Repatriācijas procesa aktualizācija radīja nepieciešamību pēc valstiskas institūcijas, kura nodarbotos ar šo jautājumu. Sākot ar 1991. gadu, šos pienākumus veic PMLP Repatriācijas sektors.

Cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, palīdzību sniedz arī dažādas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Krievijas latviešu biedrība (tagad - Austrumu latviešu biedrība), Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) un citas. PBLA pēdējos gados ir spējusi apvienot gandrīz visas lielākās latviešu sabiedriskās organizācijas ārpus Latvijas, ieskaitot nesen dibināto Krievijas latviešu kongresu.

Atbilstoši Repatriācijas likumam tika izveidots Repatriācijas fonds, kura līdzekļus sakarā ar iepriekšminēto likumu, būtu jāveido:

* valsts budžeta līdzekļiem,

* juridisko un fizisko personu ziedojumiem,

* citu valstu un starptautisko organizāciju ziedojumiem.

Šobrīd šo fondu veido tikai valsts budžeta līdzekļi. Fonda līdzekļus līdz šim nav papildinājuši ziedojumi, kaut gan likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" teikts, ka uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), kas ziedojis līdzekļus repatriāciju veicinošam fondam, ir tiesības saņemt uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi likuma noteiktajā kārtībā un apmērā.

Repatriācijas fonda darbība līdz šim nav bijusi sevišķi veiksmīga. Pat samērā nelielie līdzekļi, ko fonds saņem no valsts budžeta (ik gadu 51 000 latu), netiek pilnībā izlietoti. Tā 1996.gadā materiālā palīdzība tika sniegta tikai 4 repatriantiem 1690 latu apmērā, 1997.gadā - 20 cilvēkiem 5044 latu apmērā.

Emigrācija.

Mūsdienu Latvijā migrācijas procesi ir ieguvuši pretēju virzību, un Latvija ir pārvērtusies par emigrācijas valsti. Sākot ar 1990.gadu, no Latvijas vairāk cilvēku izbrauc, nekā iebrauc. Izceļošanas cēloņi ir dažādi. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas savā etniskajā dzimtenē atgriežas krievi, ukraiņi, baltkrievi un citu bijušajā PSRS dzīvojošo tautību cilvēki. Tomēr vēlme atgriezties dzimtenē nav vienīgais prombraukšanas cēlonis. Dati liecina, ka ne visi izceļotāji - etniskie krievi dodas uz Krieviju un ne visi izceļotāji - etniskie baltkrievi un ukraiņi - attiecīgi uz Baltkrieviju un Ukrainu. Arī ne visi ebreji izbrauc uz Izraēlu. Tas liecina, ka emigrācijai ir arī citi cēloņi - ekonomiskie un sociālie.

Emigrācija notiek pārsvarā austrumu virzienā. Lielākais prombraucēju skaits ir no krievu, ukraiņu, baltkrievu, kā arī ebreju etniskajām grupām. Ebreji arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izceļo uz rietumiem un repatriējas uz Izraēlu.

Problēmas

1. Repatriācijas likumā ir norādīts, ka pašvaldībām jānodrošina repatrianti ar dzīvojamo platību atbilstoši MK noteiktajām ikgadējām kvotām. Savukārt, likumā "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā" noteikts, ka pašvaldība var sniegt repatriantiem palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā.

Pašlaik repatriants dzīvojamo platību var iegūt tieši tādā pašā kārtībā kā jebkurš cits LR pilsonis, ārvalstnieks vai bezvalstnieks, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Garantēta dzīvokļa izīrēšanas tūlītēja iespēja ir paredzēta tikai tiem repatriantiem, kuri atbilst politiski represētas, nelikumīgi notiesātas un pēc tam reabilitētas personas statusam.

Pretrunas pastāv gan starp spēkā esošajiem likumiem, gan arī starp likumiem un ikdienā iedibināto kārtību. Kaut gan likumdošana paredz nodrošināt repatriantus ar atbilstošu dzīvojamo platību, tomēr šo tiesisko normu piemērošanas mehānisms nedarbojas.

Smagas ir arī citas repatriantu problēmas, jo netiek nodrošināti priekšnoteikumi repatriantu integrācijai, piemēram, profesionālā pārkvalifikācija, latviešu valodas apguve, bezdarbnieka pabalsta saņemšana līdz darba atrašanai. Līdzšinējā repatriācijas politika nav bijusi sekmīga. Latvijas valsts deklaratīvi atbalsta latviešu nācijas atkalapvienošanos, bet palīdzība šim nolūkam nav mērķtiecīga un konsekventa.

2. Iedzīvotāju emigrācija notiek apstākļos, kad ne Latvijas valsts, ne arī valstis, uz kurām izbrauc lielākā daļa prombraucēju - Krievija, Ukraina, Baltkrievija, nesniedz viņiem palīdzību, kas atvieglotu pārcelšanos. Arī to sabiedrisko organizāciju darbība, kas mēģināja palīdzēt šiem cilvēkiem, ir izrādījusies ne visai veiksmīga. Tāpēc emigrācijas process austrumu virzienā notiek samērā stihiski. Iepriekšminēto apstākļu dēļ cilvēku skaits, kuri vēlētos izceļot, vēl joprojām ir lielāks nekā aizbraukušo skaits. Savā dzimtenē nespēj atgriezties mazturīgie un gados vecie vientuļie nepilsoņi, pat ja viņi to ļoti vēlas.

3. Ārzemēs dzīvojošie latvieši sastopas ar vairākām sarežģītām problēmām. Grūtības sagādā latviešu valodas pārmantošana ģimenē, it sevišķi pašreizējo bērnu un pusaudžu vecumgrupās. Nenovēršams šķērslis aktīvu personisku sakaru uzturēšanai ar Latviju ir nepieciešamība integrēties mītnes valstī, kura vairākumam tagad jau ir dzimtene.

Pastāv ļoti daudz ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju, daudzu darbība pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir vērsta uz kontaktu un sadarbības paplašināšanu ar Latviju. Tomēr arvien vairāk ārzemju latviešu organizācijas sastopas ar finansiālām, organizatoriskām un citām grūtībām.

Krievijā latviešu organizācijas vēl tikai veidojas. Krievijas latviešu pašorganizāciju apgrūtina finansu līdzekļu trūkums.

Mērķi un uzdevumi

Mērķi

Veicināt likumdošanas sakārtošanu, novēršot likumu savstarpējo pretrunīgumu, un radīt apstākļus veiksmīgai repatriācijas norisei, sadarbības stiprināšanai ar tautiešiem ārzemēs.

Uzdevumi

1. Izveidot sistēmu atbalsta sniegšanai repatriantiem, palīdzot viņiem atgriezties dzimtenē un integrēties latviskā vidē.

2. Sniegt palīdzību nepilsoņiem, kuri vēlas aizbraukt no Latvijas, bet nespēj to izdarīt savu ierobežoto materiālo vai citu iemeslu dēļ.

3. Izstrādāt programmu sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs un uzsākt tās īstenošanu.

Pasākumi

1. Atbalsts repatriantiem, kuri pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Nodrošināt repatriantiem morāli psiholoģisku, sociālu un finansiālu atbalstu, lai veicinātu viņu atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un integrēšanos latviskajā vidē. Pasākuma būtība: jāizstrādā repatriantu integrācijas projekts, kas palīdzētu risināt dažādus ar repatriantu atgriešanos un integrāciju saistītus jautājumus un laika gaitā veidotos par noturīgu un efektīvu sistēmu, veicinot repatriantu (un arī imigrantu) integrāciju Latvijas sabiedrībā. Lai uzsāktu repatriantu un imigrantu mūsdienīgu integrācijas sistēmas izveidi Latvijā, nepieciešams iepazīties ar pieredzi, ko guvušas tādas valstis kā Vācija, Zviedrija un citas, veidojot šādu sistēmu, veicinot valsts un nevalstisko organizāciju mērķtiecīgu sadarbību un dažādu funkciju sadali savā starpā.

Uzsākot veidot atbalsta sistēmu repatriantiem, jāparedz:

* vienreizējs materiāls (finansiāls) pabalsts,

* latviešu valodas apguves iespēju nodrošināšana,

* finansiāla un praktiska palīdzība dzīvokļa problēmas risināšanā, ieskaitot aizdevumu piešķiršanu,

* palīdzība iekārtoties darbā atbilstoši specialitātei vai arī risinot ar pārkvalifikāciju un profesijas ieguvi saistītās problēmas,

* palīdzība pensiju jautājuma risināšanā, slēdzot ar attiecīgajām emigrācijas valstīm līgumus sociālās drošības jomā,

* sociāla palīdzība gados veciem repatriantiem, nepieciešamības gadījumā nodrošinot viņiem iespēju dzīvot veco ļaužu pansionātos u.tml.

1) Veidojot integrācijas sistēmu repatriantiem, sevišķa vērība jāveltī morāli psiholoģiskajam atbalstam.

Šajā sistēmā jāparedz speciāla palīdzība repatriantu bērniem un jauniešiem, kuri mācās:

* jāorganizē latviešu valodas kursi un jāpalīdz gatavoties mācībām latviešu skolā,

* savlaicīgi jāizsniedz studiju kredīti jauniešiem studijām Latvijā,

* jāsniedz psiholoģisks atbalsts integrācijai vienaudžu vidē,

* jāorganizē dažādi speciāli pasākumi (vasaras nometnes u. tml.).

Lai veidotu repatriantu un imigrantu integrācijas sistēmu Latvijā, nepieciešama LR Iekšlietu, Tieslietu, Finansu, Izglītības un zinātnes, Labklājības, Kultūras u.c. ministriju un sabiedrisko organizāciju sadarbība. Jāapzinās, ka latvieši ārzemēs lielākoties ir savu mītņu zemju pilsoņi un Latvijas valsts aktivitātes, veicinot repatriāciju, var tikt interpretētas arī kā iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās. Tas var sevišķi asi izpausties attiecībās ar Krieviju. Vispiemērotākā šajā jomā varētu būt Repatriācijas fonda darbība, ja tā pastāvēšanu atbalstītu ne vien valsts, bet arī nevalstiskās organizācijas un privātpersonas. Repatriācijas fonds varētu darboties kā Sabiedrības integrācijas fonda sastāvdaļa.

Jāveic regulāri pētījumi par to repatriantu integrāciju un adaptāciju Latvijas apstākļos, kuri ieradušies Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Šādi pētījumi sekmētu repatriantu un imigrantu integrācijas sistēmas izveidi un palīdzētu apzināt un risināt problēmas, ar kurām saskaras repatrianti, iebraucot un uzsākot dzīvi Latvijā.

2. Atbalsts nepilsoņiem, kuri vēlas izceļot no Latvijas.

Latvijai sadarbībā ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un citām valstīm jārada apstākļi, lai palīdzētu atgriezties savā zemē tiem cilvēkiem, kuri šeit ieradās okupāciju gados un tagad vēlas atgriezties savā dzimtenē, taču dažādu iemeslu dēļ nespēj to izdarīt. Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams izstrādāt atbilstošus tiesiskos aktus, kā arī:

* apzināt maznodrošinātos un gados vecos, vientuļos cilvēkus, kuri vēlas aizbraukt no Latvijas,

* ar tām valstīm, uz kurām vēlas izceļot nepilsoņi, uzsākt starpvalstu sarunas par atbalsta sniegšanu šiem izceļotājiem, kuri vēlas izceļot no Latvijas, ar tām valstīm, uz kurām viņi vēlas izbraukt,

* veicināt nevalstisko organizāciju interesi par nepilsoņu izceļošanas problēmu risināšanu,

* risināt ar nepilsoņu izceļošanu saistītos finansiālos jautājumus, sniedzot atbalstu pirmām kārtām mazturīgiem nepilsoņiem.

Lai veiksmīgi īstenotu šo projektu, nepieciešama sadarbība arī ar rietumvalstīm. Sadarbībā ar ārvalstu vēstniecībām būtu ieteicams veidot informatīvo datu bāzi par nepilsoņu, kuri vēlas izceļot no Latvijas, iespējamām dzīves un darba vietām, par skolām un bērnudārziem, veco ļaužu pansionātiem, citiem viņus interesējošiem jautājumiem.

3. Sadarbība ar tautiešiem ārzemēs.

Jāizstrādā atsevišķa programma sakaru attīstīšanai ar ārzemju latviešiem, atbalstot viņu kopienu saglabāšanu un regulāru sakaru uzturēšanu ar tām līdztekus esošajiem radniecības sakariem. Ārzemju latvieši bieži vien ir neatsverami palīgi Latvijas tēla uzturēšanā un kontaktu nodibināšanā ar mītnes zemes sabiedrību un valdību. Šajā sadarbībā aktīvi jāiesaista arī Latvijas nevalstiskās organizācijas.

Pasākumu kompleksā jāietver:

1. Diasporas programmas izstrāde un pieņemšana.

2. Attiecīga diasporas jautājumu un pasākumu koordinatora amata iedibināšana kādā no valsts institūcijām Latvijā (piemēram, Sabiedrības integrācijas birojā pēc tā izveides).

3. Pētījumu veikšana par dažādām latviešu grupām un to vajadzībām ārpus Latvijas.

4. Pasākumi, lai palīdzētu ārzemju latviešu bērniem un jauniešiem regulāri apmeklēt Latviju, apgūt latviešu valodu un kultūru, kā arī mācīties Latvijas skolās un augstskolās.

5. Diasporas kultūras un izglītības organizāciju vadītāju (un perspektīvu darbinieku) konsultācijas un izglītošana Latvijā.

Sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs būtu vēlams veidot sabiedrisku Latvijas kultūras un informācijas centru. (Tas varētu darboties Sabiedrības integrācijas fonda sastāvā.) Šāda centra uzdevumos ietilptu Latvijas kultūras, ekonomisko un akadēmisko sakaru uzturēšana ar attiecīgo valstu iedzīvotājiem un organizācijām.

Informācija

Valsts informācijas politika (vai tās trūkums) būtiski ietekmē sabiedrisko apziņu un vienotas vērtību sistēmas nostiprināšanos sabiedrībā. Tā ietekmē dažādu sabiedrības daļu savstarpējās attiecības un to attieksmi pret valsti. Latvijas informācijas politikai aktīvi jāpalīdz masu saziņas līdzekļiem īstenot ikviena Latvijas iedzīvotāja tiesības saņemt objektīvu un vispusīgu informāciju. Preses brīvība nedrīkst būt aizsegs mēģinājumiem manipulēt ar kādu sabiedrības daļu, izmantojot tās neinformētību, dažāda rakstura aizspriedumus. Valsts informācijas politikai ir svarīga loma valsts attīstībā, tai jāsekmē konstruktīvi orientēta dialoga norise starp dažādām sabiedrības daļām, veicinot savstarpēju sapratni un cieņu.

 

Situācijas raksturojums

Neatkarīga Latvijas informācijas telpa sāka atjaunoties 1988.-1991.gadā. Latviešu nacionālās pašapziņas pieaugums, vēlēšanās atgūt nacionālo neatkarību un komunistiskās ideoloģijas noliegums bija pamats, uz kura notika latviešu auditorijai pievērsto masu saziņas līdzekļu orientācijas maiņa: no komunistiskā režīma apkalpošanas tie pārgāja uz aktīvu rīcību, atjaunojot demokrātisku nacionālu valsti. Tieši žurnālistu aktivitāte un pilsoniskā nostāja šajā Latvijas liktenim kritiskajā laikā, iespējams, radīja pamatu sabiedrības lielai uzticībai masu saziņas līdzekļiem.

PSRS pastāvēšanas pēdējos gados, sākoties demokratizācijas procesiem, notika šķelšanās krieviski iznākošajos (raidošajos) masu saziņas līdzekļos: vieni strikti atbalstīja notiekošās demokrātiskās pārmaiņas, citi tikpat enerģiski nostājās pret tām. Šādas šķelšanās praktiski nebija latviski iznākošajos (raidošajos) masu saziņas līdzekļos, jo prokomunistiskajiem un proimpēriskajiem izdevumiem nebija pietiekami plašas auditorijas un to izdošana drīz vien tika pārtraukta. Latvijas demokrātiskie krieviski iznākošie (raidošie) masu saziņas līdzekļi vairāk atbalstīja demokratizāciju PSRS ietvaros, savukārt latviski iznākošie (raidošie) masu saziņas līdzekļi demokrātisko attīstību saredzēja lielākoties nacionālās atmodas formā.

Sākoties diskusijai par Pilsonības likumu, šis jautājums kļuva par vienu no dominējošiem krievu valodā iznākošajā presē un lielā mērā to apvienoja. Šim procesam bija objektīvs pamats: krievu valodā iznākošie laikraksti atspoguļoja savu lasītāju bažas par nākotni un arī spekulēja ar tām. Šī situācija lielā mērā saglabājusies arī tagad.

Turpretī latviešu valodā iznākošie masu saziņas līdzekļi tam, kas notiek latviski nerunājošā vidē, veltīja maz uzmanības. Latviešu presē, tāpat kā sabiedrībā, nebija skaidra viedokļa, kā izturēties, kādu nostāju ieņemt attiecībā pret tiem, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izrādījās bez pilsonības. Sauklis par ''3d'' (deokupācija, deboļševizācija, dekolonizācija) īpašu atsaucību Latvijas sabiedrībā neguva. Latvijas sabiedrībai raksturīgā tolerance neļāva plaši izplatīties apzīmējumam ''okupants'' attiecībā pret okupācijas gados iebraukušajiem, tomēr arī atbilde uz jautājumu ''ko tālāk?'' netika dota.

Mainoties Krievijas ārpolitikai, tā arvien vairāk mēģināja panākt savu īpašo tiesību atzīšanu visā bijušās PSRS teritorijā, kā ieganstu izmantojot aiz tās robežām palikušo tautiešu tiesību aizstāvēšanu. Krievija sāka pretendēt uz visu Latvijā dzīvojošo nelatviešu (''krievvalodīgo'') tiesību aizstāvja lomu, aizstāvamo lokā iekļaujot ne tikai patvaļīgi kā Latvijas krievus, bet arī ukraiņus, baltkrievus u.c. tautību pārstāvjus, kuru rusifikācija padomju varas gados bija sevišķi intensīva. Latvijas valdību nespēja pietiekami pārliecinoši uzņemties Latvijā dzīvojošo nacionālo minoritāšu aizstāvja lomu un organizēt efektīvu pretpropagandu ļāva Krievijai šo mērķi daļēji sasniegt. To sekmēja krievu valodā iznākošās preses nostāja, kā arī vairāku Krievijas masu saziņas līdzekļu (vispirms jau Krievijas TV) ietekme. Vienlaikus jāatzīst, ka Krievijas masu saziņas līdzekļu pievilcību Latvijā nosaka ne tik daudz to politiskā orientācija, kā daudzos gadījumos augstāks profesionālais līmenis salīdzinājumā ar Latvijas masu saziņas līdzekļiem.

Masu saziņas līdzekļu situāciju Latvijā visumā nosaka ekonomiski faktori, kuri ietekmē to daudzveidību, negatīvi atsaucas uz vairāku attīstītai sabiedrībai būtisku izdevumu pastāvēšanu. Turpinās sabiedrības plaša sociālā noslāņošanās, kas ietekmē Latvijas iedzīvotāju iespējas piekļūt masu informācijas kanāliem.

Situāciju principiāli maina jaunu informācijas tehnoloģiju izplatīšanās pasaulē, kā rezultātā arī Latvija strauji iekļaujas globālajā informācijas telpā.

Socioloģiskie dati

Vairums nelatviešu nelasa latviešu žurnālus un avīzes, neklausās latviski raidošās radiostacijas. Savukārt latviešu valodā notiekošos TV raidījumus skatās nelatviešu lielākā daļa (populārākie raidījumi: ''Panorāma'' u.c. ziņu raidījumi, mākslas filmas un seriāli, ko skatās apmēram trešdaļa (pašnovērtējums) nelatviešu auditorijas). Galvenais kavēklis ir nepietiekamās latviešu valodas zināšanas.

Masu saziņas līdzekļu loma integrācijas procesā ir ļoti nozīmīga un bieži negatīva.

Latvijas nepilsoņi salīdzinoši daudz skatās Krievijas TV kanālu ziņu raidījumus. (Avots: pētījuma ''Ceļā uz pilsonisku sabiedrību'', dati; Baltijas datu nams, 1997.g. novembris - 1998.g.janvāris.)

Likumdošana

Masu saziņas līdzekļu darbību Latvijas Republikā regulē:

* likums ''Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem'' (pieņemts 1990.gada 20.decembrī), kas ir novecojis un nepilnīgs. Pašlaik sagatavots jauns likumprojekts;

* "Radio un televīzijas likums" (pieņemts 1995.gada 24.augustā, ar attiecīgām izmaiņām 1996., 1997. un 1998.gadā), kas saskaņots ar ES direktīvām 89/552/EEC un 97/36/EC un Eiropas Padomes Konvenciju ETS Nr.132;

* "LPSR Valodu likums" (pieņemts 1989.gadā, papildināts un daļēji grozīts 1992.gadā). Jaunais Valsts valodas likumprojekts ir pieņemts divos lasījumos Saeimā.

Problēmas

Šobrīd var uzskatīt, ka Latvijā pastāv divas informācijas telpas, kuras gandrīz nemaz nepārklājas un aptver attiecīgi latviski un krieviski runājošās auditorijas. Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju informācijas telpa vēl lielā mērā ir daļa no Krievijas informācijas telpas, Krievijas informācijas avotiem joprojām ir liela ietekme daudzu Latvijas iedzīvotāju apziņas veidošanā.

Šajās informācijas telpās dominē atšķirīgas tēmas, bet tajos jautājumos, kur intereses pārklājas, ļoti bieži tiek aizstāvētas atšķirīgas, bieži pat pilnīgi pretējas pozīcijas. Skepse, aizvainojums, ironija raksturīgi daudziem materiāliem, ko publicē vairāki Latvijā krievu valodā iznākošie preses izdevumi. Tiek akcentētas pārestības, ko nepilsoņiem (kā ekvivalents bieži tiek lietoti termini "krievvalodīgie" vai vienkārši "krievi") nodara Latvijas valsts, šā uzskata atbalstīšanai tiek attiecīgi veidotas intervijas ar citu valstu, vispirms jau Krievijas, politiķiem. Latviešu un krievu valodā iznākošās preses materiālu saturs un ievirze parasti vairāk vai mazāk saskan sociālo problēmu, vietējās dzīves notikumu atspoguļojumā, kā arī kritizējot valdību un Saeimu. Bieži atšķiras pieeja ārpolitiskiem notikumiem: krieviski rakstošajā presē šī informācija lielā mērā balstās uz Krievijas ziņu aģentūru materiāliem un atspoguļo Krievijas nostāju. Uz latviski runājošo auditoriju orientētajos masu saziņas līdzekļos vairākumā gadījumu ārpolitiskās ziņas iegūtas rietumu ziņu aģentūru materiālos un to izklāsts visumā atbilst valsts oficiālajai ārpolitikai, tiesa, gadījumos, kad atšķiras dažādu partiju redzējums, ārpolitisko notikumu interpretācija iegūst iekšpolitiskus akcentus.

Visumā zemais dzīves līmenis šobrīd daudziem Latvijas iedzīvotājiem liedz pietiekami plašu pieeju dažādiem informācijas avotiem. Tas mazina viņu spēju orientēties situācijā un to ietekmēt. Valdība un tās institūcijas nepievērš pienācīgu uzmanību iedzīvotāju informēšanai par savu darbu.

Nav apzināta un noteikta valsts loma nacionālo kultūras vērtību aizsardzībā un nacionālo interešu nodrošināšanā informācijas telpas globalizācijas apstākļos.

Mērķis

Ietekme uz informācijas plūsmu, kas tiek izplatīta valsts teritorijā, lielā mērā ir tās patiesās neatkarības rādītājs. Sabiedrības interesēs ir panākt, lai, saglabājoties un paplašinoties vārda, preses brīvībai un citām demokrātiskajām brīvībām, valstī cirkulējošā informācija sekmētu valsts un sabiedrības integritāti. Tas nenozīmē valsts interesēm naidīgas un destruktīvas informācijas izplatīšanas aizliegumu, bet gan spēju to efektīvi neitralizēt, spēju panākt pozitīvi virzītas un konstruktīvas informācijas dominēšanu informācijas plūsmā vismaz valsts teritorijas ietvaros. Svarīgi, lai latviešu valodā rakstošie (raidošie) masu saziņas līdzekļi prastu aptvert tematiku, kas interesanta nelatviešu auditorijai. Ļoti svarīgi, lai masu saziņas līdzekļi, arī minoritāšu valodā iznākošie, atbalstītu integrētas sabiedrības veidošanos.

Valstij jāpilda savs pienākums nodrošināt visiem Latvijas iedzīvotājiem pieeju būtiskai informācijai.

Problēmas risinājums

1. Jāizstrādā vienota valsts informācijas politika. Viens no tās uzdevumiem ir sabiedrības integrācijas veicināšana.

2. Jāveido raidījumu cikls par sabiedrības integrāciju.

3. Īpaša vērība jāveltī valodas apmācības programmām. Izšķiroša nozīme vienotas informācijas telpas izveidē ir cittautiešu panākumiem latviešu valodas apguvē. Tas ļautu pārvarēt valodas nezināšanas dēļ pastāvošo barjeru un iepazīties ar latviešu valodā iznākošo presi, klausīties radio un skatīties TV raidījumus.

4. Valstij jāveltī lielāka uzmanība sabiedriskā radio un televīzijas attīstībai, vienlaikus gādājot par to politisko neitralitāti.

5. Jāpalielina žurnālistu profesionālo organizāciju loma masu saziņas līdzekļu darbā. Tas ļautu aizstāvēt sabiedrības intereses tajās jomās, kur administratīva iejaukšanās nav pieļaujama. Masu saziņas līdzekļu vadītāju un žurnālistu profesionālajai sagatavotībai un atbildībai ir būtiska nozīme.

6. Jāpalielina atbalsts mācību programmām, kas saistītas ar žurnālistu sagatavošanu un citu specialitāšu studentu iepazīstināšanu ar masu saziņas līdzekļu darbu.

7. Jāpalielina Latvijas radio un TV tehniskās iespējas. Pašlaik Latvijas valsts radio un TV pārklājums neaptver pat visu LR teritoriju un tikpat kā neskar kaimiņvalstu teritoriju.

8. Elastīgi jāīsteno radio un TV raidlaiku sadalījums valsts valodā un citās valodās. Jāvadās pēc reālās valodas situācijas konkrētajā reģionā, par mērķi izvirzot informācijas maksimālu nokļūšanu līdz klausītājam.

9. Īpaša vērība jāpievērš reģionālajiem masu saziņas līdzekļiem. To attīstībai nepieciešams izstrādāt konkrētas, vietējiem apstākļiem atbilstīgas programmas.

10. Jāveicina daudzu un dažādu preses izdevumu pastāvēšana. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu daudzpusīgas un objektīvas informācijas pieejamību plašai auditorijai. Jācenšas nepieļaut kāda masu saziņas līdzekļa monopolstāvokli noteiktā informācijas segmentā.

11. Jāuzlabo sadarbība ar valstīm, kuras gatavo raidījumus saviem Latvijā dzīvojošiem tautiešiem. Šie raidījumi varētu kalpot arī cittautiešu integrācijai Latvijas sabiedrībā.

12. Jāveicina tādu kultūras, mākslas un sporta pasākumu propaganda, kuri var kalpot par Latvijas sabiedrību vienojošu elementu. Jebkādas tautības Latvijas pārstāvju panākumi šajās jomās ir Latvijas vizītkarte ārzemēs. Tas ir spēcīgs un efektīvs, taču iekšzemē pagaidām maz izmantots potenciāls sabiedrības integrācijai.

13. Jāatgādina mazākumtautību loma Latvijas neatkarības izcīnīšanā un atjaunošanā, jāveicina diskusijas par vēsturi, sekmējot vienota skatījuma veidošanos. Nedrīkst ļaut kultivēt uzskatu, ka Latvijas valsts izcīnīšana un aizstāvēšana ir tikai latviešu lieta. Runājot par staļiniskā režīma represijām, jāuzsver, ka tās bija vērstas pret visiem Latvijas iedzīvotājiem.

14. Plašāk jāpropagandē Latvijas panākumi. Tie jārāda kā Latvijas sabiedrības un tās atsevišķu locekļu panākumi; jāveicina patriotisko jūtu audzināšana.

15. Jāuzlabo valsts institūciju koordinācija informācijas gatavošanā un izplatīšanā.

16. Plašāk jāizmanto ES tematika kā viens no spēcīgākiem integrācijas faktoriem. Tas veicams paralēli ar Latvijas sabiedrības informēšanu par ES.

17. Latvijas sabiedrība jāiepazīstina ar citu valstu pieredzi integrācijas veicināšanā. Vienotas sabiedrības veidošana ir bijis un joprojām ir daudzu valstu uzdevums. Latvijai svarīgi iepazīt gan veiksmju, gan neveiksmju vēsturi.

 

Nevalstiskās organizācijas

Situācijas raksturojums

Integrācijas procesā liela loma ir ciešai valsts sadarbībai ar nevalstiskām organizācijām (NVO), kuras sniedz informāciju, veido ekspertu viedokli, paužot sabiedrības prasības un ierosinājumus. NVO ir pilsoniskās sabiedrības pamatelements, ko rada brīvu, aktīvu cilvēku līdzdalība un iesaistīšanās brīvprātīgās apvienībās.

Latvijai virzoties uz integrāciju Eiropas Savienībā, arvien vairāk jāapzinās NVO pieaugošā loma dažādos demokrātiskos procesos, arī dažādu sociālo, reģionālo, etnisko grupu integrācijā. Pārejas periodā uz demokrātisku valsti pārveidojas arī NVO struktūras, darbības formas un loma sabiedrībā.

NVO veicina sociālu un politisku integrāciju, darbojas sfērās, kuru attīstīšanai valstij trūkst resursu un kuras tirgus sektoram nav izdevīgas. Tās piedāvā jaunus problēmu risināšanas ceļus, veicina viedokļu dažādību sabiedrībā, pauž sabiedrības prasības un vajadzības, aizstāv tās intereses, veidojot dialogu ar valsti, politiskajiem spēkiem. NVO ir viens no efektīvākajiem instrumentiem sabiedrības integrēšanā.

Latvijā šis process ir tikai aizsācies, un šobrīd notiek savstarpēja apzināšana valdības, biznesa un NVO starpā.

Saeimā tiek gatavoti grozījumi likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām", Ministru kabinetā gatavo "Labdarības likuma" projektu, kā arī Noteikumus par valsts pārvaldes kompetenču deleģēšanas kārtību NVO. Augšminēto likumprojektu pieņemšana būtu liels solis uz priekšu NVO darbības un finansiālā nodrošinājuma uzlabošanā un naudas ziedotāju piesaistīšanā.

Daudzas NVO sekmīgi sakārtojušas savu infrastruktūru, iesaistījušās starptautiskajos sadarbības tīklos, izstrādā valstiski nozīmīgus projektus, arvien pārliecinošāk iesaistās likumdošanas procesos un sarežģītu sociālo problēmu risināšanā gan valsts, gan pašvaldību mērogā. Savukārt Saeimas komisijas un Ministrijas izrāda arvien lielāku interesi par NVO līdzdalību. NVO cer iegūt finansiālu atbalstu no valsts un uzņēmējiem, līdz šim 95% līdzekļu iegūts, pateicoties ārzemju nodokļu maksātājiem. Te daudz darāms mūsu nodokļu likumdošanas un filantropijas ētikas attīstīšanā.

Pēc oficiālās statistikas datiem, šobrīd Latvijā 5% iedzīvotāju darbojas kādā no NVO. Notiek dinamiska attīstība arī ārpus Rīgas. Daudzas NVO starptautiskā sadarbībā ieguvušas lielu pieredzi, ko var izmantot integrācijas procesos. Nevalstisko organizāciju centrs var sniegt informāciju par nevalstiskām organizācijām, piedāvājot publicēto Latvijas NVO Direktoriju un jaunākos datus no savas datu bāzes, jebkuram interesentam, iestādei vai organizācijai. Nevalstisko organizāciju centra pakalpojumi tiek sniegti par brīvu. Šobrīd Latvijā ir reģistrēts vairāk nekā pieci tūkstoši NVO. To darbības sfērās ir šādas:

* sociālā un veselības aizsardzība

* vides aizsardzība

* izglītība

* kultūra

* etniskās minoritātes

* uzņēmējdarbības

* sports un atpūta u.c.

Sabiedrības integrācijā NVO saredz daudzas problēmas un nevalstiskās organizācijas varētu piedalīties šo problēmu sekmīgā risināšanā, taču arī pašā NVO darbībā ir daudz nepilnību, tā sastop daudz šķēršļu.

Postsovjetiskā mantojuma ietekme uz NVO izpaužas organizatoriskās struktūras nesakārtotībā, darbības mazspējā, pārliecības trūkumā par savu uzdevumu īstenošanas iespējām un mērķu sasniegšanu. Taču arī pastāvot šiem trūkumiem, NVO meklē iespējas sadarboties ar pašvaldībām, valdību un privātsektoru, par ko liecina plaša mēroga pasākumi - NVO forumi, nesen nodibinātais Vides aizsardzības fonds un Kultūrkapitāla fonds. Valsts finansējumu, deleģējot kompetences vai vienkārši atbalstot NVO, jau praktizē Labklājības un Izglītības un zinātnes ministrijas. Likumdošanas uzlabošana un šķēršļu novēršana palielinātu NVO līdzdalību sabiedrības integrācijas procesā.

NVO pieredzes veidošanās

Nevalstisko organizāciju aptauja, kuru NVO centrs rīkoja 1998. gada martā, liecina, ka sadarbību ar citām nevalstiskajām organizācijām augsti vērtē 95% visu aptaujāto. 75% aptaujāto organizāciju uzskata, ka sadarbība starp organizācijām, kurās pārsvarā runā latviski, un etnisko minoritāšu organizācijām ir vēlama jebkuros apstākļos. 14% ir gatavi sadarboties tikai ar tām etnisko minoritāšu organizācijām, kuru pārstāvji runā latviešu valodā. Un tikai 1% uzskata, ka tāda veida sadarbība nav vēlama. 57% ir gatavi sadarboties starpetniskajā plāksnē konkrētos projektos. 53% izsaka gatavību mācību pasākumu laikā palīdzēt tiem, kas pagaidām nerunā latviešu valodā. 65% neiebilst pret epizodisku krievu valodas lietošanu NVO mācību semināros. Jāatzīmē, ka visas aptaujātās etnisko minoritāšu organizācijas ir izteikušas gatavību piedalīties semināros, kurus rīko latviešu valodā.

Pozitīvu piemēru rāda gan jaunas, gan pieredzējušas organizācijas: "Glābiet bērnus", Latvijas Bērnu fonds, "Kultūra. Iecietība. Draudzība", klubs "Māja", invalīdu biedrības un biedrības, kuras apvieno cilvēkus, kas sirgst ar kādu nopietnu slimību (astma, diabēts u. tml.). Šo organizāciju darbībā atspoguļojas tādas vispārcilvēciskās vērtības, kā cilvēktiesības, ieskaitot invalīdu un bērnu tiesības, žēlsirdība, iecietība. Šīs vērtības veido ne tikai pamatu cilvēku kopāsanākšanai vienā organizācijā, bet arī spēju saprast vienam otru, neskatoties uz etniskām (lingvistiskām) atšķirībām. Šo organizāciju darbībā piedalās dažādu etnisko grupu pārstāvji. Savu mērķauditoriju tās definē, nepievēršot uzmanību etniskās piederības faktoram.

Tādas organizācijas, kā "Kultūra. Iecietība. Draudzība" uzskata par savas pastāvēšanas uzdevumu palīdzēt Latvijā dzīvojošiem un dažādām etniskām grupām piederošiem jauniešiem tuvināties un rast kopīgo valodu. Viens no paņēmieniem šajā sakarā ir latviešu valodas apmācība. Stabils valodas apgūšanas ceļš ir saskarsme ar draugiem, kas saredz vienas un tās pašas problēmas, kam ir ļoti līdzīgi uzskati un filozofija.

Organizācijas darbības kapacitāte un efektivitāte ir atkarīga no tās projektu finansiālā nodrošinājuma. Pagaidām visai mazai NVO daļai ir vairāk vai mazāk stabila ekonomiskās darbības bāze un tās ir atkarīgas no naudas ziedotājiem.

Mērķis

Veicināt dialogu starp etniskām, sociālām grupām, starp Latvijas reģioniem; radīt pienācīgu bāzi integrācijai un etniskai saskaņai, iesaistot NVO, kas darbojas etnisko minoritāšu, sociālajā, veselības un vides aizsardzības, izglītības un kultūras, kā arī pilsoniskas sabiedrības veidošanas jomā. Atbalstīt integratīvo pieeju sociālajā un etniskajā politikā, uzskatot to par vislabāko metodi sociālā miera saglabāšanai, harmonijas radīšanai un tolerances uzturēšanai sabiedrībā.

 

Problēmas risinājums

Integrācija kā iekļaušanās mehānisms.

Nevalstiskās organizācijas var būtiski sekmēt integrācijas procesu sabiedrībā, kas notiek dažādos līmeņos, dažādās sociālās grupās, tajā skaitā starp veseliem cilvēkiem un invalīdiem, kā arī starp etniskajām grupām.

Nevalstiskā organizācija piedāvā tādu integrācijas modeli, kur kopīgas intereses, viedokļu tuvināšanās konkrētu problēmu izpratnē un vēlēšanās tās kopīgi atrisināt ļauj organizācijas biedriem atbrīvoties no svešinieka kompleksiem un savstarpējas neiecietības. Brīvprātīga pilsoniskā iekļaušanās ar visiem tai raksturīgajiem elementiem sekmē indivīdu motivāciju starpetniskai, sociālai un reģionu integrācijai un vajadzības gadījumā - arī valodas apguvei. Nevalstiskā organizācija savas elastīgās un neformālās struktūras ietvaros veido to īpaši humāno un draudzīgo vidi, solidaritāti, kurā notiek visproduktīvākā integrācija. Lojalitāte kopīgam mērķim, kura izstrādāšanā brīvprātīgi piedalās visi nevalstiskās organizācijas biedri, ir prototips lojalitātei attiecībā pret valsts interesēm, kuras tiek formulētas un aizstāvētas tikpat solidāri. Tam ir vairāki priekšnosacījumi, bet to realizēšana nevalstiskās organizācijas vienas vien nevar nodrošināt.

Iekļaušanās process, kas pēc savas būtības ir individuālo interešu savstarpēja integrācija, notiek, neskatoties uz cilvēku piederību dažādai etniskai, kulturālai, lingvistiskai, izglītības vai citai jomai.

Mērķis, ar kuru tiek veidotas nevalstiskās organizācijas, apvieno ieinteresētos domubiedrus no dažādām etniskām un sociālām grupām - kā pilsoņus, tā arī nepilsoņus. Nevalstiskās organizācijas ir gatavas uzņemt savā sastāvā citu etnisku grupu pārstāvjus (latvieši - nelatviešus, nelatvieši - latviešus), izmantot latviešu valodu kā kopīgi atzīto saziņas līdzekli, izveidot valodas apguves mehānismu organizācijā. Nepieciešama abpusēja vēlēšanās novērst potenciālus konfliktus, gatavība dalīties pieredzē ar tiem sabiedrības institūtiem, kuriem šī pieredze varētu izrādīties noderīga, piemēram, skolām, valsts pārvaldes iestādēm, politiskām partijām. Daudzas nevalstiskās organizācijas Latvijā ir izveidojušās ar mērķi veicināt sapratni un integrāciju, bagātināt Latvijas sabiedrību kopumā, kā arī saglabāt savu etnisko identitāti. Starp tām jāmin I.Kozakevičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, Multinacionālais kultūras centrs Daugavpilī, Rīgas Ebreju kopiena, Rīgas Krievu kopiena, Latvijas krievu kultūras biedrība, Latvijas Lietuviešu kopiena, Līvu savienība, Rīgas baltkrievu kultūras biedrība "Svitanak", Latvijas »igānu biedrība, Latvijas Igauņu biedrība, Latvijas Poļu savienība, Ukraiņu kultūras biedrība "Dņipro", Rīgas Vācu kultūras savienība u.c.

Valdībai un pašvaldībām būtu jāsniedz šīm organizācijām lielāks morālais, bet pirmām kārtām - finansiālais atbalsts.

Jāveicina etnisko minoritāšu NVO aktīvāka iekļaušana dažādos kopīgos NVO pasākumos, (konferences, forumi, semināri, sadarbības partnerorganizāciju meklējumi).

NVO sociālās integrācijas veicināšanai.

Daudzi sociālās un veselības aprūpes problēmu risinājumi ir jādeleģē NVO, kas ar savu darbu sabiedrībā sevi jau ir apliecinājusi. Tālāk minēti tikai daži piemēri no turpat sešsimt organizācijām.

NVO, kas nodarbojās ar invalīdu integrāciju.

Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons", Tukuma NVO atbalsta centrs, Bērnu invalīdu sporta klubs, Latvijas Invalīdu biedrība, Latvijas Invalīdu klubs, Latvijas Nedzirdīgo savienība, Latvijas Neredzīgo biedrība, "»ernobiļa", u.c.

NVO, kas nodarbojas ar bērnu problēmām.

Latvijas Bērnu fonds, "Glābiet bērnus", "Rūpju bērns", "Cerība bērniem", Latvijas daudzbērnu ģimeņu asociācija, misija "Pakāpieni", Latvijas Bāreņu biedrība, Koalīcija ielas bērnu problēmu risināšanai u.c.

NVO, kas nodarbojas ar citu sociālo problēmu risināšanu.

Sarkanais Krusts, Rīgas Samariešu apvienība, Latvijas Diabēta asociācija, "Žēlsirdība - Carita Latvija", Latvijas jaunatnes kustība "Par dzīvi brīvu no alkohola un narkotikām" u.c.

Reģionālās integrācijas jautājumi.

Lai sekmētu integrācijas procesus Latvijas

sabiedrībā, ņemot vērā vājo sadarbību starp NVO, privātsektoru un valdības institūcijām, valdībai būtu vēlams:

* ar lielāku izpratni un iecietību uzklausīt NVO pārstāvju viedokļus,

* iepazīties ar reālo situāciju šo organizāciju ikdienas darbībā un rast iespēju veicināt to ilgtspējību,

* izskatīt NVO potenciālo ieguldījumu Integrācijas programmas realizēšanā,

* koordinēt valdības un NVO darba grupu darbību,

* veikt regulāru informācijas apmaiņu,

* popularizēt Latvijā realizētās Integrācijas programmas pozitīvo pieredzi nacionālā un starptautiskā līmenī.

 

NVO uzdevumi,

kas veicina sabiedrības integrāciju

1. Iesaistīt integrācijas jautājumu risināšanā arvien vairāk NVO, īpaši jauniešu organizācijas.

2. Vairāk izmantot NVO centra iespējas kultūras apmaiņas programmās - izstāžu, dzejas vakaru, folkloras, lietišķās mākslas jomā, pasākumos, kurus organizē vairākas NVO.

3. Turpināt organizēt NVO seminārus konfliktu atrisinājumiem.

4. Identificēt un popularizēt pozitīvos piemērus integrācijai NVO saimē, kuru tēmas ir jauniešu, sociālās un veselības aprūpes, cilvēktiesību, multikulturālais/starptautiskais, kultūrfilozofijas, vēstures problēmu lauks.

Sabiedrisko attiecību kampaņa etniskās saskaņas un integritātes jomā

1. Publicēt informatīvo lapu "Etniskās saskaņas jautājumi NVO vidē".

2. "Apaļā galda" diskusijas masu saziņas līdzekļos par sociālās un etniskās integritātes jautājumiem no NVO viedokļa.

Konferences un semināri par tēmu "Pilsoniska sabiedrība ir integrēta un toleranta sabiedrība".

Veikt pasākumus:

* kas atbalstītu NVO projektus sociālajā, vides aizsardzības, kultūras apmaiņas sfērā, tai pašā laikā veicinot dažādu sociālo slāņu, etnisko minoritāšu grupu iesaistīšanu;

* kas sekmētu šādu projektu veidošanos Latvijas reģionos, lai likvidētu atšķirības, kas radušās nelīdzsvarotā lauku un pilsētu attīstībā.

Konference uz "riteņiem" "Ceļojošais Bābeles tornis"

. NVO centrs izstrādājis izglītojošu projektu tolerances un izpratnes veidošanai daudzveidīgo pasaules kultūru saskarsmē Latvijas sabiedriskajā vidē.

Konferences darba grupu veido eksperti sociālajā antropoloģijā, kultūrvēsturē, saskarsmes psiholoģijā, konfliktu risināšanā, starptautiskajās attiecībās, kā arī informatīvā bibliotēka; darba grupa ir mobila, tā apceļo Latvijas reģionus, iesaista diskusijās interesentus, sniedz konsultācijas un priekšstatus par starpetniskjām attiecībām arī globālā mērogā, tādējādi šo problēmu skatot ANO principu gaismā, izvairoties no neveselīgā, nosacītā divkopienu pastāvēšanas problēmas skatījuma Latvijā.

NVO reģionālās attīstības programma.

Organizē Nevalstisko organizāciju centrs. Darbības mērķis ir sekmēt Latvijas novadu sabiedriskās dzīves attīstību, rosinot piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, veidojot reģionālos NVO atbalsta centrus, tādējādi sekmējot pilsoniskas sabiedrības izveidi un integrāciju. Pašlaik darbojas trīs reģionālie NVO atbalsta centri: Liepājā, Daugavpilī un Alūksnē. Šo centru darba pamatuzdevums ir nodrošināt tehnisko un informatīvo, kā arī konsultatīvo un izglītības servisu vietējām nevalstiskajām organizācijām. 1998. gadā paredzēts izveidot vēl astoņus reģionālos NVO atbalsta centrus. Šie tīklveida sistēmā sazarotie centri var kalpot integrācijas programmas realizācijai, izplatot informāciju un organizējot aktivitātes. Piesaistot dažādu institūciju informācijas centrus, tiek veidots avotu un literatūras rādītājs par reģionālo attīstību, NVO lomu un līdzdalību reģionālās attīstības programmas īstenošanā un pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Veiktas iestrādes ne tikai reģionālo informācijas apmaiņas tīklu veidošanā, bet arī informācijas apmaiņas sekmēšanā. Šo tīklu veidošana rosinās reģionālos NVO atbalsta centrus kļūt par vietējo NVO konsolidējošu spēku.

NVO forumu programma.

Attīstot nacionālā foruma sagatavošanā un norises pasākumos aizsākto NVO savstarpējo dialogu, kā arī dialogu ar valsts pārvaldi, Nevalstisko organizāciju centrs ir izstrādājis projektu, kas paredz šī procesa turpinājumu katrā Latvijas novadā un Rīgā, izvērtējot NVO sektora attīstības iespējas, īpaši pievēršoties sadarbībai ar pašvaldībām.

Datu apkopojums liecina, ka NVO forumos piedalās ap seši simti NVO, vairāk nekā piecdesmit valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību pārstāvji, dažādu nozaru uzņēmēji.

Katrā no forumiem tiek apzināti reģiona NVO darbības mērogi un rezultāti, sadarbības pieredze, iesaistīšanās vietējo lēmumu pieņemšanā.

Forumu dalībnieki apspriež aktuālo situāciju NVO sektorā, notiekošās izmaiņas un to ietekmi (iespējas un problēmas). Šajā dialogā piedalās gan NVO, gan valsts pārvaldes, gan privātā sektora pārstāvji.

Katra reģionālā foruma (2 dienas) galvenie pasākumi :

* izstāde (sadarbības projekti);

* dialogs ar valsts pārvaldi un uzņēmēju pārstāvjiem (plenārsēde, darba grupas);

* dialogs starp dažādu sektoru (sfēru) NVO;

* speciāls pasākums vietējās sabiedrības piesaistīšanai (piemēram, koncerts).

NVO centrs izstrādā forumu programmas pamatshēmu. Katra novada foruma darba formas un programmas detaļas var būt atšķirīgas, tās tiek izstrādātas konsultācijās ar reģionālajām darba grupām.

 

Reģionālie aspekti

Situācijas raksturojums

Integrācijas procesam Latvijā ir arī reģionālā dimensija.

Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas izstrādātajā un Ministru kabineta 1996. gadā apstiprinātajā valsts Reģionālās attīstības koncepcijā reģions definēts kā "relatīvi viendabīga Latvijas teritorijas daļa (pagastu vai pilsētu kopa, rajons vai rajonu kopa), ko vieno noteiktas pazīmes vai kopīgas problēmas".

Latvijas reģionālo atšķirību izveidošanos ir noteicis gan Latvijas vēsturiskais etniskais sadalījums (latgaļi, lībieši, kurši u.c), gan īpašie vēsturiskie apstākļi (atsevišķu novadu piederība dažādām varām un reliģijām). Arī Latvijas Republikas Satversmē ir noteikts, ka Latvija sastāv no 4 vēsturiskiem apgabaliem.

Reģionu veidošanos ietekmējuši arī migrācijas procesi, īpaši Latgalē un lielajās pilsētās, tie notika gan cariskās Krievijas, gan padomju okupācijas laikā. Tas atspoguļojas dažādu reģionu iedzīvotāju nacionālajā sastāvā. Latvijā ir arī izteikti reģionāli konfesionāls zonējums. Protestanti (luterāņi, baptisti, adventisti, metodisti) dzīvo galvenokārt Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, katoļi, pareizticīgie un vecticībnieki - Latgalē. Vidzemē joprojām saglabājusies neliela pareizticīgo latviešu kopiena. Savukārt Rīga konfesionālā ziņā ir jaukta pilsēta, un tajā nevar nodalīt kādu dominējošu konfesiju.

Latvijas valsts un Latvijas tautas attīstības interesēs ir līdzvērtīgu darba, ienākumu, sociālās un kultūras iespēju nodrošināšana visiem valsts iedzīvotājiem. Tomēr dažādos Latvijas reģionos izveidojušās būtiskas dzīvesvides un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības. Tās izpaužas atsevišķu teritoriju nepietiekamā ekonomiskā attīstībā un saimnieciskā aktivitātē, atšķirīgā nodarbinātības un attiecīgi bezdarba līmenī, iedzīvotāju ienākumu līmenī, sociālās un kultūras dzīves nosacījumos. Svarīgākie cēloņi reģionu nevienmērīgai ekonomiskai attīstībai ir dažāds attālums no tirgiem un transporta maģistrālēm, iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra un izglītības līmenis. Šīs reģionālās atšķirības pastiprināja pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas notiekošie ekonomiskie procesi saistīti ar īpašuma un saimnieciskās struktūras maiņu.

Tomēr ne visas reģionālās atšķirības uzskatāmas par trūkumu. Pašu latviešu starpā vērojamās kultūras, valodas, tradīciju atšķirības dažādos novados vērtējamas kā mūsu tautas un Latvijas bagātība. Par tādām pirmām kārtām uzskatāmas latgaliskā un lībiskā identitāte. Arī Latgales krievu vecticībnieki ir unikāla kultūras parādība visas pasaules mērogā.

Problēmas

Saimniecība un sociālā joma.

Latvijas neatkarības atjaunošana, pāreja uz tirgus saimniecību, īpašuma restitūcija un privatizācija saistās ar dziļām pārmaiņām tautsaimniecības struktūrā. Tam ir arī negatīvas sekas; audzis bezdarbs, daudziem ir grūtības piemēroties jaunajiem apstākļiem, it īpaši laukos, kur saimnieciskās dzīves dažādība ir neliela, augstas komunikāciju un transporta izmaksas, kā arī daudzviet nelabvēlīga demogrāfiskā struktūra.

Lielākā daļa rūpniecības, intelektuālā un finansu potenciāla un tā izmantošanas iespējas šobrīd koncentrētas Rīgā un vēl dažās lielākajās Latvijas pilsētās. Tādās pilsētās kā Rīga, Ventspils, Liepāja, Jūrmala, Daugavpils, Rēzekne un Jelgava ir vairāk iespēju izmantot tur koncentrēto potenciālu, arī ģeogrāfiskās priekšrocības.

Latvijā iezīmējusies bīstama disproporcija starp lielāko pilsētu un lauku novadu attīstības tempiem un iespējām. Statistika liecina, ka Latvijā 1998.gada aprīlī bez darba bija: Rīgā - 3,2%, Ventspilī - 3,5% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, savukārt Rēzeknes rajonā - 27,1%, Preiļu rajonā - 21,9%, Balvu rajonā - 21,8%, Krāslavas rajonā - 21,2% un Ludzas rajonā - 18,6% (Latvijas statistikas ikmēneša biļetens. Rīga, 1998. maijs).

Situāciju vēl satraucošāku vērš tas, ka Latgales reģionā ievērojama iedzīvotāju daļa ir pensijas vecumā. Tā, piemēram, darbaspējas vecumu pārsniegušo iedzīvotāju īpatsvars 1997.gadā bija: Rēzeknes rajonā - 28%, Preiļu rajonā - 26%, Balvu rajonā - 26%, Krāslavas rajonā - 25% un Ludzas rajonā - 30% no visu iedzīvotāju skaita (Latvijā vidēji 22,4%).

Līdzīga aina vērojama, aplūkojot ienākumu atšķirības. Latvijā 1996. gadā vidējā alga strādājošiem bija: Rīgā - 101 Ls, Ventspilī - 166 Ls, savukārt Rēzeknes rajonā - 64,5 Ls, Preiļu rajonā - 65 Ls, Balvu rajonā - 67 Ls, Krāslavas rajonā- 69 Ls un Ludzas rajonā - 61 Ls. Attiecīgi pašvaldību budžetā iemaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis par 1996.gadu: Rīgā - 85,5 Ls, Ventspilī - 165 Ls, savukārt Rēzeknes rajonā - 20,5 Ls, Preiļu rajonā - 25,8 Ls, Balvu rajonā - 28,6 Ls, Krāslavas rajonā - 25,3 Ls un Ludzas rajonā - 27,6 Ls no cilvēka.

Lai gan šajos salīdzinājumos kā depresīvs reģions minēta pirmām kārtām Latgale, arī citos Latvijas lauku reģionos, it īpaši Sēlijā un Ziemeļvidzemē, stāvoklis ir smags.

Lauku sociālo un ekonomisko apstākļu noskaidrošanai veikti īpaši socioloģiskie pētījumi (Deiviss S., Slī B., Tisenkopfs T. Sociālie un ekonomiskie apstākļi Latvijas laukos. Rīga, 1997), šai problēmai veltīts arī ANO Attīstības programmas 1997. gadā sagatavotais ziņojums par Latviju (Latvija. Pārskats par tautas attīstību. Rīga, 1997). Šie pētījumi liecina par nopietnām saimnieciskām, sociālām un psiholoģiskām problēmām Latvijas laukos un mazpilsētās. Daudzi nespēj izrauties no pusnaturālās saimniekošanas, sevi pieteicis tā saucamais nabadzības aplis: zems ienākumu līmenis - zems ietaupījumu līmenis - zems patēriņa līmenis - zems kapitālieguldījumu līmenis un zemas investīcijas cilvēkkapitālā - zems izglītības līmenis - zems darba ražīgums - zems ienākumu līmenis.

Nepilsoņu integrācija.

Ap 80% no visiem nepilsoņiem Latvijā dzīvo lielajās pilsētās - Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā - un Rīgas rajonā. Tieši šīs pilsētas visvairāk skāra padomju laika imigrācija no PSRS. Savukārt Latgalē, lai gan tur ir liels slāvu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars, prāvākā daļa iedzīvotāju ir Latvijas pilsoņi. Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, kur vērojama spēcīga nelatviešu integrācija latviešu sabiedrībā, lielajās pilsētas ir izveidojusies pašpietiekama nelatviska (pirmām kārtām slāvu izcelsmes iedzīvotāju) vide, kuras kontakti ar latvisko vidi un masu medijiem latviešu valodā bieži vien ir ļoti ierobežoti. Svarīgākais integrācijas faktors tur ir skola, kas tuvina cittautiešu skolēnus latviešu valodai un kultūrai.

Pašpietiekama nelatviska vide ārpus lielajām pilsētā šodien izveidojusies arī dažos Latvijas lauku novados. Tā kā šajās vietās nenotiek nacionālas struktūras maiņa valsts iekšējās migrācijas dēļ, tad arī šeit vienīgais integrācijas faktors ir skola. Situācijas uzlabošanai nepieciešams izveidot un realizēt īpašu programmu latviskās izglītības atbalstam Latgales reģionā.

Citas Latvijā dzīvojošās minoritātes koncentrējas noteiktos reģionos ( lietuvieši - Lietuvas pierobežā, čigāni - Kurzemē, poļi - Latgalē). Kā liecina statistika, minēto iedzīvotāju grupu integrācijas pakāpe ir ievērojami augstāka nekā krievu, baltkrievu un ukraiņu izcelsmes iedzīvotājiem.

Politiskā izvēle.

Lai arī Latvijā vērojamas ievērojamas saimnieciskās, sociālās un etniskās reģionālās atšķirības, tomēr nav konstatētas būtiskas atšķirības iedzīvotāju politiskajā izvēlē. Nelielas atšķirības salīdzinājumā ar pārējo Latviju vērojamas vienīgi Latgalē, kur vēlētāji 6. Saeimas vēlēšanās proporcionāli vairāk nekā citos reģionos balsoja par Sociālistisko partiju.

Kā liecināja 5. un 6. Saeimas vēlēšanas, Latvijā atšķirībā no pirmo Saeimu laika nav arī tīri etnisku partiju. Tas parāda, ka ievērojama daļa mūsdienu nelatviešu - Latvijas pilsoņu ir integrēta Latvijas valstī un sevi īpaši nenodala no pilsoņiem - latviešiem. Tomēr, Latvijas lielajās pilsētās, kur ir liels nepilsoņu īpatsvars, viņu politiskā integrācija notiek ļoti lēni, īpaši Rīgā, Ventspilī un Liepājā.

Psiholoģija.

Vairāki pētījumi liecina, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas kavē lauku un mazpilsētu attīstību, ir psiholoģiskas grūtības piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Latvijā pārejas periodā radušās jaunas sabiedrības struktūras, veidojas jaunas sabiedriskās attiecības un jaunas vērtības. Pilsētās daudzas pārmaiņas norit straujāk, atšķirīgs ir arī labklājības līmenis. Šo iemeslu dēļ vērojama psiholoģiska atsvešināšanās starp lauku reģionu un lielo pilsētu iedzīvotājiem, kas iezīmē pretstatu integrācijai.

Latviešu inteliģence, it īpaši rakstnieki, padomju okupācijas gados glorificēja lauku dzīves idilli, jo lauki tolaik bija galvenais latviskās identitātes glabātājs. Īpašumu atgūšanai laukos pirmām kārtām bija tieši emocionāls, ētisks un nevis saimniecisks pamats. Tāpēc dažkārt vērojama lauku un pilsētas pretstatīšana tieši etniskajā dimensijā. Daļā sabiedrības joprojām ir izplatīts uzskats, ka tieši lauksaimniecība ir tā nodarbošanās, kas visvairāk raksturīga un arī piemērota latviešiem atšķirībā no cittautiešiem. Šādi uzskati darbojas pret integrācijas procesu.

Iespējamie draudi.

Katrā valstī eksistē objektīvi apstākļi, kas atsevišķus reģionus padara konkurētspējīgākus par citiem, tādēļ reģionālās problēmas, pat neraugoties uz mērķtiecīgo darbu reģionālo atšķirību novēršanā, eksistē visās valstīs.

Latvijas problēma ir tā, ka ekonomiski salīdzinoši veiksmīgākajās pilsētās dzīvo lielākoties nelatviešu izcelsmes Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, turpretī depresīvajos lauku reģionos - latvieši vai pilsoņi nelatvieši (Latgalē). Lauku - pilsētas ekonomiskās attiecības tālāk projicējas kā attiecības "latviskie" lauki - "nelatviskās" pilsētas jeb latvieši - krievi, ietverot ar šo pretstatījumu saistīto etnisko un politisko spriedzi. Turpinoties un padziļinoties Austrumlatvijas saimnieciskajām problēmām, var iezīmēties Latgales atsvešinātība no pārējās Latvijas.

Dažādas Latvijas tautsaimniecības nozares ievērojami atšķiras pēc tajās nodarbinoto iedzīvotāju nacionālās struktūras.

Nelatvieši pārsvarā strādā salīdzinoši veiksmīgās nozarēs (tranzīts, pakalpojumi), viņi ir aktīvi uzņēmējdarbībā. Tās ir sekas okupācijas gados kultivētajai profesiju struktūras deformācijai, kad latvieši tika mērķtiecīgi izstumti no tādām šodien svarīgām nozarēm kā, piemēram, dzelzceļš, kuģniecība un aviācija. Arī izglītības sistēmā šīs profesijas varēja apgūt tikai krievu valodā.

Latvijā joprojām ļoti liels skaits tautsaimniecībā nodarbināto strādā lauksaimniecībā, turklāt noteicošā daļa no tiem ir latvieši. Objektīvi lauksaimniecība vismaz tuvākajā nākotnē būs mazāk konkurētspējīga nekā citas nozares (it īpaši ar tranzītu un pakalpojumiem saistītās), tajā nevar gūt lielu peļņu. Nākotnē lauksaimniecībā sagaidāmi dziļi un smagi pārstrukturizācijas procesi. Tas kopumā mazina latviešu kā nācijas ekonomisko konkurētspēju salīdzinājumā ar citām nacionālajām grupām Latvijā, un šī iemesla dēļ nav izslēgta etniskās spriedzes pieauguma iespējamība.

Apzinoties ar reģionu nevienmērīgo attīstību saistītās problēmas, Latvijā 1993. gadā tika izveidota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Šajā laikā ir uzsākta mērķtiecīga valsts reģionālās politikas izstrāde un realizācija. Izstrādāta un MK akceptēta Reģionālās attīstības koncepcija (1996. g) un Latvijas lauku attīstības programma (1998.g). Tiek veikta pašvaldību un reģionu attīstības plānu izstrāde, izveidots Reģionālās attīstības fonds, noteikti īpaši atbalstāmie reģioni, meklēti to valstiskie atbalsta mehānismi, atbalsta finansiālais, juridiskais un institucionālais nodrošinājums.

Konkrētu, valsts atbalstītu attīstības projektu iedzīvināšanai reģionos LR Saeimā 1997. gada 22.maijā pieņemts likums "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" un šī likuma izpildei atbilstošie Ministru kabineta noteikumi ("Kārtība, kā piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss", "Reģionālās attīstības padomes nolikums", "Reģionālā fonda nolikums").

Paredzamā attīstība.

Tuvākajā nākotnē laukos un mazpilsētās turpināsies vairāki jau aizsākušies procesi:

1. Daļa, it īpaši vecākās paaudzes lauksaimnieku turpinās naturālo vai pusnaturālo saimniekošanu, tā arī nespējot no tās izrauties.

2. Līdztekus Latvijā turpina veidoties efektīvas, konkurētspējīgas tradicionālās lauku saimniecības, nepieciešamības gadījumā arī palielinot apstrādājamās zemes platības. Tomēr jaunu, efektīvu lauku saimniecību izveidošanās nepiedāvā jaunas darba vietas, bet atgrūž lauku darbaspēku (Deiviss S., Slī B., Tisenkopfs T. Sociālie un ekonomiskie apstākļi Latvijas laukos. Rīga, 1997).

3. Iepriekš teiktais nozīmē, ka ne visiem šobrīd laukos dzīvojošiem nākotnē būs iespējams atrast darbu lauksaimniecībā. Tāpēc valsts politikā īpaši svarīgi ir savienot tirgus regulēšanas pasākumus ar tiešu atbalstu lauku saimnieciskās struktūras maiņai, paplašinot darba izvēles iespējas lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem. Atbalstot uzņēmējdarbības attīstību laukos un mazpilsētās, līdzās lauksaimniecībai jāsekmē arī jaunu, nelauksaimnieciska rakstura darba vietu izveidošana. Šis process jau ir aizsācies (lauku tūrisms, mežizstrāde, ekoloģiskā lauksaimniecība u.c.), tomēr arī tas diezin vai spēs jau tuvākajā laikā pilnībā uzsūkt atbrīvojušos darbaspēku, it īpaši ievērojot faktu, ka, piemēram, lauku tūrisms vai ekoloģiskā lauksaimniecība prasa zināšanas un augstu darbaspēka kvalifikāciju, kā lauku iedzīvotājiem trūkst.

Iespējams, ka daļai lauku iedzīvotāju (pirmām kārtām bezzemniekiem) darba meklējumos būs jāpārceļās uz dzīvi lielajās pilsētās.

Mērķi un uzdevumi

Reģionālās integrācijas galvenie mērķi un uzdevumi ir:

* panākt iespējami līdzvērtīgus dzīves un darba apstākļus visos valsts reģionos,

* samazināt un novērst nelabvēlīgās reģionālās atšķirības, veicinot labvēlīgo vides un kultūras atšķirību saglabāšanos,

* sekmēt nepilsoņu integrāciju Latvijas pilsoņu kopumā - Latvijas tautā un nelatviskas izcelsmes Latvijas pilsoņu ciešāku sakļaušanos ar latviešu sabiedrību.

Reģionālās attīstības koncepcijā un Lauku attīstības programmā noteikti šādi lauku reģionu un mazpilsētu attīstības politikas mērķi un uzdevumi: radīt priekšnoteikumus līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos; veicināt pagastu, pilsētu, rajonu un reģionu pašattīstības procesus, rosināt vietējās sabiedriskās un saimnieciskās darbības patstāvību, sekmēt vienmērīgu infrastruktūras attīstību visā valsts teritorijā, veicināt tautsaimniecības struktūras maiņu, radot labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai visos valsts reģionos, palielināt tautsaimniecības strukturālo daudzveidību.

Latvijas reģionu attīstības politikas līdzekļi

Reģionālo atšķirību samazināšanai nepieciešama saskaņota un mērķtiecīga valsts un pašvaldību rīcība, nepieciešamības gadījumā šajā darbā piesaistot arī nevalstiskās organizācijas un starptautisko palīdzību. Kā svarīgākie Latvijas reģionu attīstības politikas līdzekļi šodien uzskatāmi:

1. Mērķtiecīgi ieguldījumi infrastruktūras attīstībā, tā veicinot privātās investīcijas un ceļot īpašumu vērtību reģionos; valsts investīciju programmu saskaņošana ar reģionālās attīstības politikas mērķiem.

2. Tirgus regulēšanas pasākumu (subsīdijas lauksaimniecībai, sabiedriskajam transportam u.c.) savienošana ar tiešu atbalstu saimnieciskās struktūras maiņai un ekonomikas daudzveidības palielināšanai lauku novados.

3. Reģionālās attīstības fonda izmantošana uzņēmēju atbalstam un saimnieciskās struktūras maiņai, realizējot kredītprogrammas, kredītu garantijām un reģionālās attīstības pasākumu finansēšanai. Fonda līdzekļu izmantošanā priekšroka dodama īpaši atbalstāmajiem reģioniem. (Īpaši atbalstāmie reģioni ir noteiktas, konkrētas Latvijas teritorijas daļas, kurās ilgstoši saglabājas negatīvas attīstības tendences. Īpaši atbalstāmo reģionu statusu apstiprina un atceļ Ministru kabinets.)

4. Darbaspēka pārkvalifikācija atbilstoši tautsaimniecības struktūras izmaiņām, pārkvalifikācijas un pieaugušo apmācības centru atbalstīšana, lauku skolu tīkla nostiprināšana, reģionālo augstskolu atbalsts, studentu kreditēšanas sistēmas attīstība ar mērķi, lai studijas būtu pieejamas ikvienam neatkarīgi no vecāku turības.

5. Jāatbalsta, jāpilnveido un jāpaplašina uzņēmējdarbības atbalsta centru, lauksaimniecības konsultāciju centru un pieaugušo izglītības centru tīkls.

6. Jāatīsta jaunas, Latvijā vēl maz pazīstamas uzņēmējdarbības veicināšanas formas: brīvās ekonomiskās zonas, innovāciju centri, tehnoloģiskie parki, biznesa inkubatori.

7. Ievērojot to, ka bieži vien tieši pierobežas reģionos ekonomika ir depresīva, nepieciešams aktivizēt starpvalstu projektu realizāciju infrastruktūras attīstībā un veicināt pierobežu teritoriju sadarbību.

8. Tā kā tieši Latgales reģionā izveidojusies īpaši nelabvēlīga sociālā un saimnieciskā situācija, valdībai jāizstrādā un jāīsteno īpaša Latgales attīstības programma.

9. Nepieciešams izstrādāt un realizēt īpašu programmu latviskās izglītības atbalstam Latgales reģionā.

10. Nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts latgaliešu un lībiešu kultūridentitātes saglabāšanai un attīstīšanai, atbalstot kultūras aktivitātes un programmu "Lībiešu krasts".

11. Ievērojot, ka Latvijas lielākajās pilsētās lielā nepilsoņu īpatsvara dēļ pastāv nopietnas grūtības sabiedrības integrācijā, nepieciešams izstrādāt īpašas programmas šīm pilsētām.

 

Zinātniskais nodrošinājums

Veiksmīga sabiedrības integrācija ir iespējama tikai tad, ja notiek regulāra integrācijas procesa zinātniska izpēte un institūcijas, kas pieņem integrāciju ietekmējošus lēmumus, ievēro zinātnieku ieteikumus.

Situācijas raksturojums

Plašā skatījumā sabiedrības integrācija ir visu humanitāro, sociālo, politikas un arī vides zinātnes priekšmets. Katrs pētījums un publikācija šo zinātņu ietvaros tā vai citādi attiecas arī uz kādu no sabiedrības integrācijas daudzveidīgā satura aspektiem. Par šo zinātņu ieguldījumu integrācijas procesā un tā veicināšanas potenciālu liecina veikto pētījumu apjoms un intensitāte, popularitāte sabiedrībā, zinātnieku iespējas ar saviem darbiem celt sabiedrības garīgumu, ietekmēt to morāli un psiholoģiski.

Sabiedrības integrāciju nepastarpināti ietekmē tie teorētiskie sacerējumi un lietišķie pētījumi, kuru priekšmets ir sabiedrības integrācijas problemātika. Taču arī šajā gadījumā sabiedrības integrācijas izpēte nav kādas vienas zinātnes vai disciplīnas prioritāte. Sabiedrības integrācijas priekšnoteikumu un procesa izpēte ir starpdisciplināru pētījumu uzdevums. Šajos pētījumos nepieciešams sadarboties vēsturniekiem, sociologiem, valodniekiem, filozofiem, kulturologiem, psihologiem, demogrāfiem, etnologiem, politologiem, pedagogiem.

Laikā kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas minēto zinātņu pārstāvji sabiedrības integrācijas tēmai pievērsušies samērā maz. Kā pozitīvu izņēmumu šajā sakarā var minēt valodniecības nozari (sk. literatūras sarakstu pielikumā {1}). Valodnieki ir aktīvi piedalījušies Latvijas valsts valodas politikas īstenošanā un ietekmējuši pārmaiņas valodas situācijā, kas notikušas pēdējo gadu laikā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas attīstījusies no cenzūras atbrīvotā socioloģija. Regulāri tiek veikti dažādi socioloģiskie pētījumi, kurus finansē gan vietējie, gan ārvalstu pasūtītāji. Iegūti un uzkrāti daudzveidīgi empīriskie dati, arī par sabiedrības integrācijas atsevišķiem aspektiem. Taču šie dati ne vienmēr tiek savlaicīgi un vispusīgi analizēti, tie samērā reti tiek izmantoti plašāka apjoma publikācijās. Tādēļ sabiedrības integrācijas sakarā iespējams norādīt tikai atsevišķus sociologu darbus, kuri ir pieejami plašākam lasītāju lokam (sk. literatūras sarakstu pielikumā {2}). Sabiedrības integrācijas tēmai ir pievērsušies arī vēl dažu citu zinātnes nozaru pārstāvji (sk. literatūras sarakstu pielikumā {3}).

Sabiedrības integrācija atspoguļota pētījumos par etnopolitiku un nacionālajām attiecībām. Pēdējo gadu laikā Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centrs publicējis vairāk nekā desmit grāmatu un daudzus rakstus par etnopolitiku, etnisko minoritāšu vēsturi, pilsoņu vienotību un sabiedrības integrāciju (sk. literatūras sarakstu pielikumā {4}).

Publikācijas par integrācijas procesu Latvijā ievietotas galvenokārt šādos periodiskos izdevumos: žurnālā "Latvijas ZA Vēstis"(A daļa), Latvijas Universitātes žurnālā "Humanities and Social Sciences. Latvia" (angļu valodā), "Socioloģijas un Politoloģijas Žurnālā" (1992-1995), gadagrāmatā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību" (1995-1997), Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra "Apkārtrakstā", Žurnālā "Daugava" (krievu valodā) u. c.

Problēmas

Sabiedrības integrācijas akūtās nepieciešamības nenovērtēšana un tās būtības neizpratne radusies arī tādēļ, ka līdz šim nav veikti pietiekami intensīvi un plaši zinātniski pētījumi un publicēti zinātniski darbi par sabiedrības integrāciju un ar to saistītajiem jautājumiem. Šajā ziņā Latvija atpaliek no daudzām citām Austrumeiropas valstīm, kurās sociālā un politikas zinātne, kā arī populārzinātniskas publikācijas rosina apzināties sabiedrības integrācijas neatliekamību, pilsoņu aktīvo lomu vienotas un demokrātiskas sabiedrības izveidē.

Sabiedrības integrācijai veltītās līdzšinējās publikācijas Latvijā sniedz informāciju tikai par atsevišķiem sabiedrības integrācijas aspektiem. Trūkst nozīmīgu publikāciju par sabiedrības integrācijas daudzveidīgā satura kopsakaru, par sabiedrības integrācijas nozīmi, tās mērķiem un uzdevumiem. Līdz šim nav izvirzīti un sabiedrībā diskutēti konkrēti priekšlikumi, kas spētu veicināt sabiedrības integrāciju un integrācijas politikas izstrādi. Šo un dažādu citu iemeslu dēļ sabiedriskā doma nereti ir vairāk pakļauta stereotipiem un aizspriedumiem nevis racionālajai domāšanai un izpratnei par sabiedrības integrācijas reālajām iespējām un arī reālajām grūtībām.

Nopietns šķērslis sabiedrības integrācijai Latvijā, ko nebūs iespējams pārvarēt dažu turpmāko gadu laikā, ir Latvijas jaunāko laiku vēstures pretrunīgās interpretācijas. Samērā plaši izplatīti krasi atšķirīgi uzskati par Latvijas okupāciju un Otro pasaules karu, par rusifikācijas politiku un migrācijas procesiem padomju okupācijas gados, par Latvijas iespējām attīstīties kā nacionālai valstij, par vairākiem citiem sabiedrībā nepietiekami izdiskutētiem vēsturiskiem notikumiem un procesiem, arī Latvijas nākotnes skaidrojumiem. Tāds stāvoklis neveicina sabiedrības integrāciju. Jāsniedz objektīvāka, pēc iespējas mazāk politizēta un ideoloģizēta informācija par Latvijas vēsturi 20.gadsimtā, sevišķu vērību veltot tiem vēsturiskajiem notikumiem, kuri tika noklusēti vai sagrozīti padomju vēsturnieku darbos. Savukārt politologu, sociologu, filozofu uzdevums ir izstrādāt un popularizēt Latvijas nacionālas valsts nākotnes modeli, kas balstītos uz tautsaimnieciski un politiski reāli iespējamu Latvijas attīstību mūsdienu pasaulē.

Nav sagatavoti arī atbilstošas kvalifikācijas pētnieki. Niecīgais zinātniskā darba atalgojums ir par iemeslu tam, ka humanitārajai, sociālajai, politikas zinātnei (un zinātnei vispār) netiek piesaistīti jauni speciālisti un izstrādātas jaunas pētnieciskas tēmas, kas nepieciešamas Latvijas valsts un Latvijas sabiedrības attīstības veicināšanai.

Kaut arī Latvijā diezgan sistemātiski tiek veiktas visdažādākās socioloģiskās aptaujas un pētījumi, tomēr plašāki analītiski darbi, kas pievērstos uzkrāto datu analīzei, intepretācijai un kopsakarībām, ir pavisam maz.

Latvijā ir ļoti maz kvalificētu sociālo zinātņu speciālistu un politikas zinātnieku. Trūkst latviešu valodas metodiķu, starptautisko attiecību pētnieku. Visbiežāk par politiku (arī integrācijas jomā), spriež, šos procesus analizē un vērtē tikai paši politiķi vai arī žurnālisti. Par aktīviem politikas zinātnes un sabiedriskās domas rosinošiem centriem nav kļuvušas arī augstskolas, kurās izveidotas politoloģijas katedras. Šo katedru mācībspēki samērā reti piedalās politiskās diskusijās.

Latvijā ir maz zinātniskas ievirzes žurnālu (periodisko izdevumu), kuros iespējams publicēt zinātniskus vai populārzinātniskus rakstus par integrācijas problemātiku.

Latvijā nav izveidojušās kritikas un publicēto darbu izvērtēšanas tradīcijas, vēl nav pietiekamas rosības humanitāro, sociālo un politikas zinātņu jomā, kas sekmētu šo zinātņu atziņu plašu izplatību sabiedrībā.

Mērķis un uzdevumi

Mērķis

Sekmēt humanitāro, sociālo un politikas zinātņu attīstību Latvijā, veicināt šo zinātņu pārstāvju aktīvu līdzdalību integrētas sabiedrības un demokrātiskas valsts veidošanā.

Uzdevumi

1. Izveidot zinātniskās pētniecības centru, kas veiktu regulāru integrācijas procesa izpēti.

2. Finansiāli atbalstīt periodiskos izdevumus, kuri regulāri publicē zinātniskos darbus par sabiedrības integrāciju, tā stimulējot attiecīgus pētījumus un popularizējot iegūtās atziņas.

3. Sistemātiski un regulāri veikt vēstures, socioloģiskos un citu zinātņu nozaru pētījumus par sabiedrības integrāciju un nacionālo identitāti Latvijā.

Pasākumi

Zinātniskās pētniecības centra izveide sabiedrības integrācijas izpētei.

Latvijā ar valdības atbalstu jāizveido neliels zinātniskās pētniecības centrs (4-5 zinātniskie darbinieki), kas sadarbībā ar jau esošajām zinātniskajām institūcijām kompleksi pētītu sabiedrības integrācijas procesus Latvijā. Centra galvenais uzdevums būtu koordinēt zinātniskos pētījumus sabiedrības integrācijas jomā, analizēt sabiedrības integrācijas gaitu Latvijā. Centra pienākumos ietilptu regulāru gada ziņojumu sagatavošana valdībai (Sabiedrības integrācijas birojam). Centrs publicētu informāciju par sabiedrības integrācijas procesa norisi Latvijā, izstrādātu ieteikumus konkrētu pasākumu veikšanai, organizētu seminārus un konferences (arī starptautiskas), publicētu rakstus un grāmatas. Centra uzdevumos ietilptu arī starptautisko zinātnisko sakaru nodibināšana par integrācijas jautājumu pētniecību, arī starptautiskā finansējuma piesaiste pētījumu veikšanai un publikāciju sagatavošanai par šiem jautājumiem.

Atbalsts žurnālam "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis"

. "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" (LZAV) ir vienīgais akadēmiskais žurnāls Latvijā, kurā latviešu valodā tiek publicēti apjomīgi zinātniski raksti humanitāro, sociālo un politikas zinātņu jomā. Žurnāls jau vairākus gadus regulāri publicē zinātniskus rakstus par nacionālām attiecībām Latvijā. Pēdējo gadu laikā žurnāla darbību nopietni apgrūtina finansu trūkums. Lai saglabātu un nostiprinātu šo žurnālu un veicinātu pētnieku atziņu un ideju popularizēšanu, arī par sabiedrības integrācijas tematiku, nepieciešams nodrošināt atbalstu žurnālam "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis".

Regulāri socioloģiskie pētījumi par sabiedrības integrāciju.

Lai sabiedrībai būtu pieejami dati par sabiedrības integrācijas procesu, nepieciešams veikt regulārus pētījumus (ik pēc diviem gadiem), nodrošinot pētījumu datu un to analīzes materiālu publicitāti. (Līdzīgi tam, kā tas tika veikts, izstrādājot un realizējot pētījumu un rīcības programmu "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" 1997.-1998. gadā.)

Atbalsts etnopolitisko pētījumu veikšanai.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra darbība jāpaplašina, pievēršot īpašu uzmanību sabiedrības integrācijas procesa etniskajam aspektam. Šajā nolūkā jāveic jauni kompleksi pētījumi.

Atbalsts citām zinātnes nozarēm, kas tieši var ietekmēt sabiedrības integrāciju.

Vairāku zinātņu nozaru (politoloģijas, vēstures, psiholoģijas u.c.) devums sabiedrības integrācijas veicināšanai varētu būt krietni lielāks, nekā tas ir pašlaik. Svarīgi ir veicināt šo zinātņu attīstību, vairāk stimulējot pētījumus par atsevišķiem integrācijas aspektiem. Nepieciešams visās augstākajās mācību iestādēs nodrošināt sociālo zinātņu pamatu apguvi.

Latvijas Universitātē un citās augstākajās mācību iestādēs un zinātniskajos centros būtu jāizveido darba grupas vēstures aktuālāko tēmu pētīšanai, sevišķu vērību veltot 20. gadsimta Latvijas vēstures, latviešu un cittautiešu attiecību vēstures izpētei. Okupāciju laika vēsturē izdalāmas divas pamattēmas: padomju okupācijas un nacistiskās okupācijas vēsture.

Nepieciešams piešķirt papildu līdzekļus Latvijas centrālajiem, Rīgas un novadu lielākajiem muzejiem, kā arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai zinātnisku pētījumu veikšanai par etniskajām attiecībām Latvijā, to vēsturi. Muzeju ekspozīcijās iekļaujami materiāli par minoritāšu vēsturi, to līdzdalību Latvijas saimnieciskajā. kultūras un politiskajā dzīvē.

Atsevišķas, sabiedrības integrāciju veicinošas tēmas, kuru izpilde vairāk jāatbalsta

1.

Sociālā telpa dzīvesstāstos. LU Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures arhīvā jau atrodas ap 500 audiovizuāli fiksētu dzīvesstāstu, kas atspoguļo latviešu tautas vēsturiskos likteņus. Šī kolekcija ir jāizvērš un jāpapildina, ietverot tajā arī raksturīgākos cittautiešu dzīvesstāstus. Tas nepieciešams, lai daudzpusīgi varētu analizēt sabiedrības attīstības ainu, dažādu etnosu likteņgaitu pārklāšanos un sabiedrības integrācijas norises.

2.

Ideju vēsture Latvijā. Jāturpina jau aizsāktais darbs ideju un sabiedriskās domas pētniecībā Latvijā no sabiedriskās domas pirmssākumiem līdz pat 20.gadsimta beigām. Ideju vēsture parāda, ka Latvijā gadsimtu gaitā ir savijušās visdažādākās Eiropas un Krievijas gara dzīves tendences. Idejas, noskaņojumi, kultūras virzieni vienmēr ir ietekmējuši integrācijas procesus Latvijā, tādēļ tie jāapzinās kā integrācijas garīgais virzītājspēks.

3

. Krievu kultūras izpausmes Latvijā. Darbs pie šīs tēmas ir uzsākts, taču nepieciešams šīs studijas izvērst un padziļināt, lai aptvertu lielāku laika posmu un izanalizētu latviešu un krievu kultūru mijiedarbību daudzu gadsimtu gaitā. Šajā nolūkā jāplāno arī grāmatu izdošana.

4.

Latviskā identitāte: izveidošanās, nostiprināšanās un mijiedarbība. äīs tēmas pamatakcents saistās ar neatkarīgās Latvijas valsts nostiprināšanu, kultūras attīstību, cilvēku dzīves saknēm, latviskās identitātes saiknēm ar cittautu identitāti. Jāparedz vairāku grāmatu sagatavošana un konferenču sarīkošana.

5.

Latvija: Rietumu un Austrumu krustpunkts. Nepieciešami daudzpusīgi pētījumi par Latvijas sociālo, ekonomisko, sociālpsiholoģisko, kultūras tradīciju, reliģiju, demogrāfisko, mākslas situāciju, kas raksturotu Latviju kā divu atšķirīgu civilizāciju krustpunktu, nosakot Latvijas savdabīgo situāciju gadsimtu gaitā, vēsturiskā mantojuma ietekmi uz integrācijas procesiem mūsdienu Latvijā.

Pielikums

Literatūra

1. Druviete I. (ed.) The Language Situation in Latvia. Sociolinguistic Survey. Part 1: Language Use and Attitudes among Minorities in Latvia. Riga, 1995. - 142 p; Valodas situācija Latvijā. Sociolingvistisks pētījums. 2. daļa. Latviešu lingvistiskā kompetence un valodu procesa vērtējums. Red. I. Druviete. Rīga, 1996. - 198 lpp.; Druviete I. Republic of Latvia. - Linguistic Minorities in Central and Eastern Europe. Clevedon, Multilingual Matters. - 1998. - Pp.160 - 183; Druviete I. Linguistic Human Rights in the Baltic States. - International Journal of the Sociology of Language. Berlin/New York, 1997 - Vol.127. Pp.161-185; Druviete I.. Valodas politikas pamatnostādnes Eiropas Savienībā. - Latviešu valodas un literatūras aktualitātes. Zinātniskie raksti. Rīga, 1996. - 23. - 34. lpp.; Valdmanis J. Processes Determining the Future of the Latvian Language. - Humanities and Social Sciences. Latvia. 1995. 4 (9). -Pp. 21-29; u.c.

2. Sk.: Sabiedrības pārmaiņas Latvijā. Zin.red. A. Tabuns. Rīga, 1998. - 277 lpp.

3. Sk.: Baltijas valstis likteņgriežos. Red. T. Jundzis. Rīga, 1998. - 742 lpp.;  Rhevbyz V. Byntuhfwbz 'nybxtcrb[ vtymibycnd d Kfndbqcrjq Htcge,kbrt. Hbuf> 1997- 111 cnh.

4. Sk.: Nacionālā politika Baltijas valstīs. Rakstu krājums. Red. R. Kārkliņa un E. Vēbers. Rīga, 1995. - 247 lpp.; Dribins L. Ukraiņi Latvijā, Rīga, 1995. - 68 lpp; Apine. I. Baltkrievi Latvijā. Rīga, 1995. - 90 lpp; Dribins. L. Ebreji Latvijā. Rīga, 1996. - 117 lpp; Jēkabsons Ē. Poļi Latvijā. Rīga, 1996. - 167 lpp; Volkovs V. Krievi Latvijā. Rīga, 1996. - 142 lpp; Vēbers E. Etniskās minoritātes un Latvijas valsts. Rīga, 1997. - 165 lpp.; Dribins L. Nacionālais jautājums Latvijā 1850 -1940. Rīga, 1997. - 207 lpp.; Apine I., Volkovs V. Slāvi Latvijā. Rīga, 1998. - 251 lpp.; Pilsoniskā apziņa. Red. E. Vēbers. Rīga, 1998. - 320 lpp.; Mazākumtautību vēsture Latvijā. (Eksperimentāls mācību līdzeklis.) Sast. L. Dribins. Rīga, 1998. - 271 lpp.

 

Valsts institūcijas

Sabiedrības integrācija var veiksmīgi notikt tikai tad, ja ir izveidota valsts institūciju sistēma, kas sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām veicina sabiedrības integrāciju. Ikviena politiķa un ierēdņa pienākums ir sekmēt sabiedrības integrāciju.

 

Situācijas raksturojums

Katrā valstī ir institūcijas, kuru darbība tieši un nepastarpināti saistīta ar sabiedrības integrācijas potenciāla uzturēšanu un nostiprināšanu. Latvijā tādas ir Izglītības un zinātnes ministrija (Sabiedrības integrācijas nodaļa, Latviešu valodas apguves valsts programma), Tieslietu ministrija (Naturalizācijas pārvalde, Nacionālo lietu nodaļa, Valsts valodas centrs u.c.), Iekšlietu ministrija (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Imigrācijas policijas pārvalde, Repatriācijas fonds u.c.), Kultūras ministrija, un citas valsts institūcijas. Ar sabiedrības integrācijas uzdevumiem savā darbībā saskaras arī pašvaldības. Taču institūciju sistēma, kuru uzdevums ir veicināt sabiedrības integrāciju, Latvijā ir nepilnīga. Vāja ir arī šo institūciju sadarbība. Valsts institūciju sistēmā trūkstinstitūciju mērķtiecīgu un saskaņotu darbību sabiedrības integrācijas virzienā.

Lai koordinētu sabiedrības integrāciju Latvijā (iekšējā integrācija) ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO (ārējā integrācija), nepieciešama sadarbība starp institūcijām, kas veicina sabiedrības integrāciju Latvijā, un tām institūcijām, kuras nodrošina virzību uz integrāciju ar Eiropas Savienību un NATO.

Problēmas

Pašlaik funkcionējošās valsts institūcijas nespēj nodrošināt Latvijas pārejas perioda sabiedrības integrācijas problēmu sekmīgu (kompleksu) risinājumu. Valstī nav izveidota valsts institūciju sistēma, kas nodrošinātu sabiedrības integrāciju, arī repatriantu un imigrantu integrāciju. Nav iedibināta mērķtiecīga sadarbība starp valsts institūcijām, kas atbildīgas par sabiedrības integrāciju, un nevaldības organizācijām, lai kopīgi risinātu ar sabiedrības integrāciju saistītās problēmas un koordinētu sabiedrības integrācijas procesa kopīgo virzību, veidojot pilsonisku sabiedrību.

Latvijas valstisko institūciju struktūrā nav izveidota institūcija, kas spētu risināt minētās problēmas un koordinētu Latvijas sabiedrības integrācijas valsts programmas izstrādi un izpildi.

Mērķi un uzdevumi

Mērķi

Izveidot valsts institūciju sistēmu, kas veicinātu:

1. Sabiedrības integrācijas mērķtiecīgu un neatgriezenisku norisi.

2. Sadarbību ar nevalstiskām organizācijām, lai pakāpeniski deleģētu tām atsevišķas valsts institūciju funkcijas, kas saistītas ar sabiedrības integrāciju.

Uzdevumi

1. Izveidot Sabiedrības integrācijas biroju: izstrādāt biroja nolikumu, uzsākt biroja darbību.

2. Nodibināt Sabiedrības integrācijas fondu un uzsākt tā darbību.

Pasākumi

1. Sabiedrības integrācijas biroja izveide.

Lai veiktu sabiedrības integrācijas koordinēšanas darbu un risinātu kopīgās, visai sabiedrībai un valstij aktuālās sabiedrības integrācijas problēmas, nepieciešams izveidot institūciju, kurai būtu tiesības koordinēt ministriju un citu valsts pārvaldes institūciju darbību, kas notiek saistībā ar sabiedrības integrācijas programmas izstrādi un īstenošanu. Šāda "pāri ministrijām" stāvoša institūcija varētu būt Ministru prezidenta biedra birojs 5-7 darbinieku sastāvā, kuri arī politiskā vadītāja maiņas gadījumā turpinātu uzsākto darbu1.

Katrā ar sabiedrības integrāciju saistītajā institūcijā jāizveido struktūrvienība vai jāparedz funkcijas izpilde atsevišķam darbiniekam (kontakpersonai), kura kompetencē būtu atsevišķu sabiedrības integrācijas problēmu risināšana. Sabiedrības integrācijas programmā jānosaka katras valsts institūcijas atbildība par attiecīgās apakšprogrammas izpildi vai konkrētas funkcijas veikšanu.

2. Sabiedrības integrācijas fonda izveide.

Veicināt sabiedriskas organizācijas "Sabiedrības integrācijas fonds" izveidi. Tā uzdevumos ietilptu sabiedrības integrācijas idejas popularizēšana, sadarbības sekmēšana ar nevalstiskām organizācijām, finansu līdzekļu (ziedojumu u.tml.) piesaiste sabiedrības integrācijas veicināšanai un citi pasākumi.

Citu ar sabiedrības integrāciju saistīto valsts institūciju nostiprināšana.

Lai sekmētu sabiedrības integrāciju un Latvijas nacionālo minoritāšu aktīvu līdzdalību tajā, arī šo minoritāšu kultūrautonomijas attīstību, nepieciešams paaugstināt Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas statusu, pārveidojot to par Nacionālo lietu departamentu. Sabiedrības integrācijas programmā jāparedz konkrēti pasākumi, lai atbalstītu Valsts valodas centra darbību.

1998.gada 22.jūnijā LR 6.Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kuri vēl nav stājušies spēkā.

1 Valsts ministra posteņa izveide nedotu cerētos rezultātus, jo šāda ministra rīcību būtu viegli ietekmēt (viegli būtu šādu posteni arī likvidēt), savukārt, atseviškas ministrijas izveidošana ir pārāk dārga; tā nespētu nodrošināt arī pietiekami efektīvu darba koordinēšanu starp ministrijām, risinot sabiedrības integrācijas problēmas.