Par Latvijas sūtni Igaunijā un Vācijā Dr. Edgaru Krieviņu

Latviešu karjeras diplomātu pirmās paaudzes — 20. un 30.gadu ārlietu darbinieku vidū — viena no kolorītākajām figūrām bija Edgars Krieviņš. Vispirms tāpēc, ka viņš šajā darbā aizvadīja gandrīz visu brīvvalsts laiku un, otrkārt, tālab, ka gandrīz 13 gadi no tiem tika pavadīti Vācijā, kas bija vai lielākais Latvijas ekonomiskais kontrahents un — eventuālais pretinieks.

Latvijas sūtniecības nams Berlīnē, Burggrāfenas ielā 13

Trikātietis

Krieviņa dzimtā puse ir Trikāta — novads, kas Latvijai devis ne vienu vien slavenu vīru. Te šūpulis kārts ģenerāļiem Jānim Balodim un Kārlim Goperam, mūziķim Nikolajam Vanadziņam un Jānim Ķepītim, rakstniekam Pēterim Ērmanim un zinātniekam Nikolajam Tranzējam, un vēl un vēl...

Šajā gaišajā pusē 1884. gada 1.jūnijā lauksaimnieka Pētera Krieviņa un viņa sievas Minnas ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtais Edgars. 1966.gadā Melburnā izdotajos memuāros "Viņās dienās" E.Krieviņš atsaucas (24.lpp.): "Viena no pirmajām grāmatām, ja ne pati pirmā, ar ko iepazinos bez vecāku palīdzības, bija "Baltijas Vēstneša" 25 gadu pastāvēšanas atcerei veltīts izdevums (nāca klajā 1893.gadā. — R.T. ). Tanī bija aprakstītas šī laikraksta līdzstrādnieku dzīves gaitas un sakopotas viņu ģīmetnes. Ne vien mani valdzināja šī grāmata, kas savā ziņā bija iepriekšējo gadudesmitu latvju kultūrvēstures īss kopsavilkums, bet tā izsauca saviļņojumu visā apkārtnē. Sirdis pukstēja straujāk, iepazīstoties ar tādiem vīriem kā Kronvaldu Ati, Zariņu Kārli, Bernhardu Dīriķi vai Rihardu Tomsonu. Šeit bija neizsmeļams ierosmes avots jaunatnei."

Pabeidzis Pērnavā Trikātas draudzes skolu, Krieviņš 1896. gadā devās turpināt zināšanas apguvi Pērnavas vācu zēnu ģimnāzijā (arī viņa māte bija beigusi šīs pilsētas vācu skolu), kurā tolaik mācījās samērā daudz Ziemeļlatvijas latviešu jauniešu. Ģimnāzijā bija jāmācās septiņi gadi. Trikātieša skolas biedru vidū bija vēlākais Igaunijas sūtnis Rīgā Hanss Rebane, akciju sabiedrības "Vairogs" ģenerāldirektors Jānis Ķerpe un citas ievērojamas personības.

Par pozitīvo gaisotni šajā mācību iestādē Krieviņš jau minētajās atcerēs stāsta (49.lpp.): "Manā laikā mūsu ģimnāzija bija vēl zināmā mērā paglābusies no pārkrievošanas. Tas varbūt izskaidrojams ar to, ka Pērnava bija klusa apriņķa pilsēta, kas neatradās "lielceļa malā" un tāpēc nedūrās acīs krievu administrācijai. Veco valodu, matemātikas, fizikas, kosmogrāfijas un zīmēšanas skolotāji bija vai nu vācieši, vai arī latvieši. Vienīgi krievu valodu un literatūru, vēsturi un ģeogrāfiju pasniedza krievi, bet par ultranacionālistiem un šovinistiem es viņus apzīmēt nevaru. Man jāliecina, ka mūsu mācību pasniedzēji ar nedaudz izņēmumiem bija nevien skolotāji, bet arī audzinātāji. Viņi centās dot mums solīdas zināšanas, pieradināt mūs pie sistemātiska darba, ieaudzēt mūsos pienākuma apziņu un goda sajūtu — ar vārdu sakot, rūpējās arī par skolēnu rakstura veidošanu."

Ceļā uz augstskolas diplomu

Krieviņš bija zinātkārs jauneklis. Viņam nepietika ar draudzes skolu un ģimnāziju. Vajadzēja dabūt akadēmisku izglītību, un, lai to iegūtu, 1903.gada rudenī Krieviņš imatrikulējās Tērbatas universitātes fizikas un matemātikas fakultātē (tomēr studēja viņš tautsaimniecību un agronomiju). Viņa komiltoņu pulkā korporācijā "Letonija" bija tādas topošās Latvijas prominences kā profesori arheologs Francis Balodis un teologs Ludis Adamovičs, sūtņi Ēriks Feldmanis un Oļģerts Grosvalds, juristi un mācītāji, ārsti un pedagogi.

1905.gada rudenī sakarā ar revolūciju universitāti slēdza un nebija paredzams, kad lekcijas atjaunosies. Krieviņš tomēr nolēma palikt Tērbatā un gatavoties ģimnāzijas vācu valodas virsskolotāja tiesību iegūšanai. Pēc sparīga piecu mēnešu ilga darba eksāmens tika ar panākumiem nokārtots un jaunais latviešu ģimnāzists sāka pedagoga gaitas Ņižņijnovgorodas kadetu korpusā, nostrādājot tur četrus gadus. Darbs Krieviņam gāja no rokas, un viņa audzēkņu zināšanu līmenis pastāvīgi gāja augšup. Par to liecina, piemēram, šāds fakts. Iestājoties karaskolā, kadetu korpusa absolventus īpaša neitrāla komisija pārbaudīja jaunajās valodās. 1910.gada rudenī Krieviņa bijušie skolēni ieņēma otro vietu visu 25 Krievijas kadetu korpusu audzēkņu vidū. Arī virsskolotājs pats turpināja darbu ar topošajiem militāristiem, bet jau augstākā pakāpē — Alekseja un Aleksandra karaskolās Maskavā. Taču pats galvenais bija studijas Maskavas universitātes filoloģijas fakultātes romāņu un ģermāņu valodu nodaļā un pēc tam arī darbs turpat (1910—1920), tā gaitā iegūstot doktora grādu. Krieviņš pasniedza vācu valodu sensakšu valodu un citas speciālās disciplīnas. Līdztekus tam viņš rakstīja par pedagoģiskiem jautājumiem žurnālos "Vestņik vospitaņija" un "Pedagogičeskij ļistok", kā arī citos izdevumos.

Krieviņš pamatoti bija visnotaļ augstās domās par savu alma mater . Viņš rakstīja "Viņās dienās": "Manā laikā universitātē valdīja domu un vārdu brīvība, plašas tolerances un īstas humanitātes gaisotne, akadēmiska brīvība zinātņu pasniegšanā un pētniecībā kā tās atziņas izpausmē, ka vienīgi neaprobežotā neatkarībā gara kultūra var attīstīties un plaukt. Visi mūsu fakultātes profesori, varbūt pāris izņemot, bija patiesas personības, zinātnieki ar vārdu, kas suverēni pārvaldīja savus priekšmetus, īsteni humānisti, kuru ideālistiskais pamatnoskaņojums izpaudās ne vien viņu akadēmiskajā darbā, bet arī pieejā visiem dzīves jautājumiem. Universitātes iespaidīgās tradīcijas viņiem, saprotams, bija svētas, bet līdz ar to viņi nebūt nenoslēdzās no Rietumeiropas kultūras strāvojumiem. Tikko teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz studentiem (..). Viņi plašos apmēros konsultēja vācu, franču un angļu avotus, un bieži vien man nācās viņiem palīdzēt pārvarēt vienu otru neskaidrību, uz ko viņi bija atdūrušies, iedziļinoties ārzemju izdevumos (87.—88.lpp.). "Krieviņš atzīmēja, ka nedz savas augstskolas docentos, nedz studentos viņš nav vērojis politisku radikālismu. "Arī reakcionāru šovinistu vai pārliecinātu monarhistu viņu vidū nebija. Es teiktu, ka viņi bija liberāļi šī vārda labākā un plašākā nozīmē (87.lpp.)."

Krieviņš ieguva Maskavas universitātē spožu akadēmisku izglītību, papildinot to ar īslaicīgām studijām vairākās Rietumeiropas augstskolās. Taču viņa pedagoģisko un zinātnisko darbību šajā augstskolā pārtrauca lielinieku 1917.gada apvērsums. Krieviņa atcerēs šajā sakarā lasām: "Par kaut cik nozīmīgāku zinātnisku darbu kopš oktobra revolūcijas Maskavas universitātē nebija ko domāt. Sensakšu valodas kursu, ko es fakultātes uzdevumā lasīju 1917.—18.mācības gadā, man vēl izdevās puslīdz normāli nobeigt. Es turpināju vienīgi vācu valodas kursu. Dzīve ar katru dienu kļuva nepanesamāka. Bads, sals nekurinātos dzīvokļos, epidēmiskas slimības un nedrošība pieņēmās. Satiksme ar Latviju bija pārtraukta. Retumis pavadīja kāda nenoteikta un nepārbaudāma ziņa par cīņām Latgales frontē. Ar pāris draugiem no Frat. Moscoviensis (korporācijas nosaukums. — R.T.) es regulāri apspriedos par iespējām atgriezties Latvijā (104.lpp.)."

Krieviņam tas izdevās 1920.gada maija sākumā. Tā paša mēneša beigās talantīgo vācu valodas speciālistu, kas bija jau pazīstams arī latviešu akadēmiskajās aprindās, ievēlēja par docentu ģermāņu filoloģijā Latvijas Augstskolas filoloģijas un filozofijas fakultātē.

Darbam nupat vajadzēja sākties, kad 1920.gada jūlija sākumā filoloģijas doktoru teicamu svešvalodu zinātāju Edgaru Krieviņu uzaicināja kļūt par Latvijas Ārlietu ministrijas Rietumu (sākumā saucās Viduseiropas) nodaļas vadītāju. Pieņēmis šo piedāvājumu, jaunais diplomāts kopā ar dažiem kolēģiem jau septembra beigās devās pirmajā ārzemju komandējumā uz Berlīni, lai apmainītos ar 1920.gada 15.jūlija pagaidu miera līguma ratifikācijas dokumentiem. Drīz pēc tam viņu iecēla par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā Vācijā. Neilgi strādājis diplomātiskā darbā Londonā un Parīzē 1924.gadā Krieviņš kļuva par Latvijas ģenerālkonsulu Vācijā.

Karjeras diplomāts Vāczemē

1920.gada 8.novembrī divi doktori Edgars Krieviņš un Latvijas sūtnis Oskars Voits, kā arī ģenerālkonsuls jurists Edgars Švēde ieradās Berlīnē. Vēl sūtniecībā strādāja kapt. Hugo Rozenšteins (vēlāk ģenerālis un Latvijas armijas štāba priekšnieks), kas pārzināja kara gūstekņu repatriāciju.

Lai gan latviešu diplomāti bija mācījušies vācu skolās un vācu mentalitāte viņiem nebija sveša, uzsākt darbu Berlīnē nebija viegli. Otrā puse atcerējās latviešu strēlnieku varonīgo cīņu pret vācu armiju, Bermonta avantūras likvidēšanu, bet pats galvenais — vācieši nekādi nevarēja samierināties ar Latvijas agrāro reformu, kuru sabiedrība un prese neapzīmēja citādi kā "Agraboļschewismus". Dažādas nokrāsas baltikumieši, bermontiādes dalībnieki, Judemiča armijas un Bišofa dzelzsdivīzijas piederīgie, atkāpdamies uz "fāterlandi", bija izplatījuši vācu tautā par latviešiem visādas tenkas un šausmu stāstus.

Pēc Krieviņa ieskata, kam var tikai pievienoties, Vācija pēc Pirmā pasaules kara bija gan kļuvusi republika, taču, salīdzinot ar Vilhelma II laikiem, pēc būtības tajā nekas liels, nebija grozījies. Pat tās nosaukums — "Deutsches Reich" stāvēja, kur stāvēja. Savā vietā negrozīts atradās vecais valsts aparāts, un prūšu militārisms arī vēl nebūt nebija izskausts. Pateikdamies par apsveikumu 90.dzimšanas dienā 1956.gada 18. aprīlī Dr.O.Voits rakstīja Dr.E.Krieviņam: "Kad domāju par Berlīnes gadiem, tad vēl tagad sajūtu toreizējā darba smagumu."

Ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics bija licis pie sirds latviešu diplomātiem Berlīnē vispirms mēģināt radīt Latvijai labvēlīgāku noskaņojumu, nodibinot ciešākus sakarus ar liberālām vācu pilsoņu aprindām un politiķiem, kas tās pārstāvēja. Tas arī tika darīts. Tuvas attiecības izveidojās tāpat ar sociāldemokrātiem un labējiem vācu nacionāļiem.

Vācu prese, sevišķi labā spārna, bija nelabvēlīgi noskaņota pret latviešiem. Avīžu slejas mudžēt mudžēja no tendencioziem, Latvijai naidīgiem rakstiem. Nomierināt šīs balsis bija viens no sūtniecības steidzamākajiem un svarīgākajiem uzdevumiem.

Oficiāliem protestiem Vācijas Ārlietu ministrijā (ĀM) tikpat kā nekad panākumu nebija. Preses nodaļas vadītājs gan solīja izsaukt attiecīgā laikraksta redaktoru un likt viņam pie sirds atturēties no rakstu publicēšanas, kas vērsti pret draudzīgu ārvalsti, bet jau pēc dažām dienām viss gāja pa vecam.

Tāpēc sūtniecības darbinieki vai nu paši mēģināja vācu presē pareizi apgaismot situāciju Latvijā, vai arī centās panākt to ar vācu žurnālistu palīdzību, kuri latviešu diplomātu ierosmē kā Vācijas lielāko laikrakstu — "Berliner Tagesblatt", "Vorwärts", "Germania" — korespondenti devās uz latvju zemi.Viņi tur vēroja dzīvi un saņēma objektīvu informāciju, kas atspoguļojās publikācijās.

Latviešu autoriem bija vieglāk iekļūt atsevišķu tautsaimniecības nozaru preses izdevumos, kā arī mēnešrakstos, kas bija domāti sakaru padziļināšanai no Austrumiem un kas iznāca ne tikai Berlīnē, bet arī Kēnigsbergā, Breslavā un Štetīnā. Šajos žurnālos publicējās kā Latvijas vēstniecības lauksaimniecības atašejs nereti E. Krieviņš. Viņa spalvai 20.gados un 30.gadu sākumā piederēja vairāk nekā desmit rakstu: "Par agroreformu Latvijā", "Latvijas tautsaimniecība un Vācija", "Latvijas tautsaimniecības stāvoklis", "Latvija un Vācija" u.c.

Pēc sūtniecības iniciatīvas un uz tās sarūpēto materiālu pamata Berlīnē iznāca vairākas grāmatas par Latviju un Latvijas saimniecisko un politisko nozīmi starptautiskā skatījumā. Piemēram, O.Lēriha grāmatas "Waehrung und Wietschaft in Polen Litauen", "Lettland und Estland" Latvijai veltītās nodaļas lielākās daļas autors bija Krieviņš.

Ģenerālkonsuls Švēde stāvēja kūmās pie izdevuma "Die Bedeutung Lettlands fuer die ostliche Frage" tapšanas.

No otras puses, Krieviņš uzskatīja par vienu no saviem uzdevumiem iepazīstināt latviešu lasītāju ar Vācijas aktualitātēm, pirmām kārtām Latvijas un Vācijas attiecībām. Par šiem jautājumiem viņš rakstīja dienas presē ("Brīvā Zeme", "Latvis"), kā arī žurnālos " Ekonomists" un "Latvijas Tirgotājs".

Elitārajā "Ekonomistā", kas bija galvenais šāda profila preses izdevums Latvijā, diplomāts publicēja rakstus "Dažas piezīmes pie Vācijas finanču politikas", "Jauni virzieni Vācijas tirdzniecības politikā", "Lauksaimniecības aizsardzība Vācijā" u.c.

Ģenerālkonsuls Švēde stāvēja kūmās pie izdevuma "Die Bedenutung Lettlands fuer die ostliche Frage" tapšanas.

1932.gada pavasarī vāciešu ļoti ieredzētais Dr.O.Voits pārstāvējis Latvijas valdību Gētes nāves dienas 100 gadu atceres svinībās Veimārā un nolicis uz lielā dzejnieka sarkofāga vainagu ar lentu Latvijas krāsās, tā cienīgi noslēdza savus divpadsmit darba gadus Berlīnē. Nodevis sūtniecības vadību Krieviņam, viņš atgriezās dzimtenē, lai dotos pensijā.

Veselu pusgadu Vācijas ĀM nodarbināja jautājums par Dr.Voita pēcteci. Vāciešiem vispatīkamākais šķita bijušais ģenerālkonsuls Londonā Ludvigs Sēja vai Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Vismazāk viņiem patika Krieviņš, kuru uzskatīja par nevēlamu viņa nedraudzības dēļ pret vāciešiem.

Galu galā vācu pusei tomēr vajadzēja piekāpties. 1932.gada vasarā Latvijas valdība iecēla Krieviņu par sūtni Vācijā, Austrijā un Holandē ar sēdekli Berlīnē, vienlaikus neatsaucot viņa agrākās ģenerālkonsula pilnvaras. Septembrī Krieviņš iesniedza savas akreditācijas dokumentus Vācijas prezidentam vecajam ģenerālheldmaršalam Paulam fon Hindenburgam.

Viņa pirmajā sūtņa ziņojumā 1932. gada 23.jūlijā bija teikts: "Mums absolūti nav iemesla jūsmot par beidzamiem notikumiem Vācijā (acīmredzot domāta nacionālsociālistu aktivizēšanās. — R.T. ). Tie mums sola grūtības un sarežģījumus mūsu minoritāšu politikā, saimnieciskā u.c. ziņā. Mūsu attiecību kārtošanā mēs esam gandrīz vienmēr balstījušies uz mums labvēlīgi noskaņotām vācu kreisajām, demokrātiskajām aprindām. Šinī ziņā mums būs jāpārorientējas, un šī pārorientēšanās mums nenāksies viegli (Andersons E. "Latvijas vēsture. 1920.— 1940. I." — Stokholma, 1982, 299.—300.lpp.)." 1932. gada 2.novembrī viņš informēja Latvijas Ārlietu ministriju, ka konservatīvās aprindas Vācijā "it nemaz nav samierinājušās ar jauno valstu patstāvību un ka Hitlers pieprasot vācu kundzības izplatīšanos uz austrumiem (turpat, 300.lpp.)."

Krieviņa darbu lielā mērā atviegloja tas, ka viņš personīgi pazina ne tikai Vācijas ĀM, bet arī citu resoru augstākos ierēdņus. Tāpat viņam bija zināmi daudzi diplomātiskā korpusa locekļi. Jaunais sūtnis kādā dinejā 1933.gada 8.februārī iepazinās ar valsts kancleru Ādolfu Hitleru.

Latvijas sūtņu II konferencē 1935.gada 28.jūnijā un 1. jūlijā Krieviņš nolasīja labi pārdomātus referātus par jauno režīmu Vācijā. Viņš atgādināja, ka Hitlers 1933.gadā bija liekulīgi teicis: "Pieķerdamies savai tautai neierobežotā mīlestībā un uzticībā, mēs atzīstam arī pārējo tautu nacionālās tiesības un visdziļākajā sirds pārliecībā gribētu ar tām sadzīvot mierā un draudzībā. Neviena cita valsts nevar saprast Eiropā nodibinātās jaunās valstis tik labi kā tā Vācija, kuru radīja to pašu centienu iedvesmotā nacionālā revolūcija. "Referents piebilda: "Kamēr ieroči vēl nebija izkalti, mērķus varēja aizklāt nenozīmīgām frāzēm." Kad "fīrers" bija nostiprinājis savas pozīcijas, viņš runāja jau citādi: "Mēs neesam izraudzīti nelaimīgo, mazo tautu drošības sargi, bet gan pašu tautas kareivji." Vēlāk Hitlers pieļāva atklātu "dzīves telpas un elpas plašumu" prasību Krievijā un "nomaļu" zemēs. Viņš uzskatīja karu jau par savas politikas līdzekli.

Pēc Hitlera domām, norādīja Krieviņš, ārpus Vācijas mītošajiem vāciešiem bija jāaizstāv savas tautas intereses un jākļūst par Vācijas priekšposteņiem. Nacionālsociālisti jau gadiem ilgi gatavoja baltvāciešu jauniešus pretvalstiskam darbam Latvijā. Dažādas skolas beigušie jaunnacisti aktīvi darbojās Latvijā. Notika asa kūdīšanas kampaņa pret Latvijas valdību un latviešiem.

Krieviņš nopietni brīdināja savus kolēģus neignorēt atklāti izteiktās vācu agresijas tieksmes. Tā kā Latvija atrodas vācu saimniecības un kultūras ietekmes sfērā, jāizvairās no pārāk ciešas iesaistīšanās Vācijas saimniecības lieltelpā un nav jāatraujas no pārējiem tirgiem. Vācu labvēlība un pretimnākšana kultūras laukā jāuzņem ar uzmanību un jāizmanto Latvijas propagandai Vācijā.

Referents atzīmēja, ka vācieši izlej pār latviešiem žulti savās avīzēs. Noraidot viņu insinuācijas, latviešu presei tas jādara ar cieņu — mierīgi, nosvērti un nenervozējot.

30. gadu vidū Vācijas valdība atklāti lika manīt, ka Dr. E.Krieviņš tai nav patīkams. Latvija nevarēja ar to nerēķināties, turklāt tālāk no Rīgas vajadzēja dabūt bijušo zemsavieti un tomēr Ministru prezidenta Ulmaņa opozicionāru Hugo Celmiņu. 1935.gada 20.augustā Celmiņu iecēla par sūtni Berlīnē.

Krieviņš, kam bija uzticēti sūtņa pienākumi Tallinā, vēl vairāk nekā mēnesi, kā tas pienākas, pavadīja atvadu vizītēs Berlīnē, Vīnē un Hāgā. 25.oktobrī viņš oficiāli atvadījās no Hitlera un ārlietu ministra Konstantīna fon Neirāta. Hitlers pēdējā sarunā deklarēja, ka Latvijai vienīgās grūtības Austrumeiropā esot ar Klaipēdu, bet tās kārtos līgumu ietvaros. Krieviņš, viņam izpatikdams, atbildēja, ka Latvijas uzskati attiecībā uz šo apgabalu esot citādi nekā Lietuvai. Ekssūtnis arī norādīja, ka Latviju un Vāciju vieno svarīgs, kopīgs pasaules uzskats, kas sevišķi izpaužas parlamentārās sistēmas noraidījumā (reveranss vienlaikus arī Ulmanim!) un cīņā pret komunismu. Hitlers bija tik iepriecināts, ka uzdāvināja dūšīgajam parlamentārās sistēmas noliedzējam savu parakstītu portretu sudraba ielokā un sudraba paplāti. Neirāts savukārt sarīkoja par godu Krieviņam dineju.

Darbu Vācijā latviešu diplomāts atminējās ar labu vārdu. Viņa memuāros lasām: "Berlīnē pavadītie gadi man ir daudz devuši. Es esmu nācis tiešā saskarē ar neskaitāmiem valsts vīriem, politiķiem, zinātniekiem un māksliniekiem, kas pacēlās pāri caurmēra ikdienas līmenim. Daudziem no šiem vīriem piemita vienreizības vērtība. Visus šos gadus es biju ierauts straujā gara dzīves plūdumā un dzīvoju līdz vācu rakstniecībai, glezniecībai, teātra mākslai (127.lpp.)."

No Berlīnes Tallinā

Krieviņš sāka darbu Igaunijas galvaspilsētā 1935.gada novembra pirmajā pusē. Tas viņam nenācās grūti, jo diplomātijas pamati Vācijā bija ielikti stingri . Traucēja gan valodas barjera, taču tās pārvarēšana bija tikai laika jautājums. Lieti noderēja arī vecie sakari vēl no Pērnavas un Tērbatas laikiem.

"Letonijas" konventam vēl no Tērbatas gadiem bija spēkā draudzības līgums ar igauņu studentu korporāciju Fraternitas Estica . Draudzība savstarpēju regulāru apciemojumu veidā vēl vairāk padziļinājās neatkarības laikā. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažas dienas pēc tam, kad Krieviņš bija iesniedzis savas pilnvaras Igaunijas Valsts vecākajam Konstantīnam Petsam viņu ieradās apsveikt šīs igauņu korporācijas filistru biedrības prezidijs pilnā sastāvā.

Turpmāk — vēl