Vakar, 10. martā, Ministru prezidents Vilis Krištopans tikās ar Latvijas pašvaldību — septiņu lielpilsētu un visu rajonu padomju pārstāvjiem

Vakar, 10. martā, Vilis Krištopans pirmo reizi kopš atrašanās Ministru prezidenta amatā rīkoja tikšanos ar Latvijas pašvaldību — septiņu lielpilsētu un visu rajonu padomju pārstāvjiem. Sarunā piedalījās arī Ministru prezidenta padomnieks pašvaldību jautājumos Jānis Kalviņš un Pašvaldību lietu pārvaldes direktors Jānis Krūmiņš.

Kā atzina V. Krištopans, tikšanās tikusi iecerēta kā Ministru prezidenta un pašvaldību pārstāvju domu apmaiņa par pašvaldību iespējamo uzbūvi pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas, kā arī par pašvaldību finansiālo bāzi.

Jau atklājot sarunu, V. Krištopans arī uzsvēra viņa vadītās valdības izvirzīto mērķi — paātrināt pašvaldību reformu un panākt, lai 2001. gadā paredzētajās pašvaldību vēlēšanās tiktu ievēlēti ne tikai pirmā līmeņa -— pilsētu un pagastu pašvaldību — deputāti, bet ievēlētu arī jaunizveidoto otrā līmeņa reģionālo pašvaldību deputātus. Šī otrā līmeņa pašvaldību deputātu vēlēšanas, kā uzsvēra Ministru prezidents, viņaprāt, varētu notikt pat gadījumā, ja vēlēšanu brīdī jaunizveidoto reģionālo pašvaldību robežas nebūtu pilnīgi skaidras. Tādā gadījumā šo administratīvo vienību attīstība turpinātos vēl pēc vēlēšanām.

Savu atbalstu idejai par lielu reģionālo pašvaldību izveidi Latvijā V. Krištopans pamatoja ar to, ka pašlaik eksistējošie rajoni ir pārāk mazi, lai spētu nodrošināt, pēc Ministru prezidenta domām, svarīgākā otrā līmeņa pašvaldības uzdevuma — reģionālās attīstības plānošanas — izpildi. Savukārt šīs funkcijas veikšanai reģionālajām pašvaldībām būs nepieciešams stabils finansiālais pamats, kas, pēc V. Krištopana atzinuma, varētu tikt nodrošināts, deleģējot šīm pašvaldībām tiesības uz atsevišķu nodokļu ieņēmumiem.

Pēc Ministru prezidenta aicinājuma izteikt domas par administratīvi teritoriālo reformu un tās iespējamo attīstību klātesošo vidū izraisījās aktīva saruna, tajā paustie viedokļi bieži vien bija pretrunīgi un saistīti ar situāciju runātāju pārstāvētajās pašvaldībās.

Tā, Preiļu rajona padomes priekšsēdētājs Arvīds Soldāns atzina, ka ieilgusī kavēšanās ar reģionālā līmeņa pašvaldību izveidi rada neziņu mazajās pašvaldībās — trūkst pamata attīstības plānošanai. Kā uzsvēra A. Soldāns, divu gadu laikā līdz pašvaldību vēlēšanām būtu beidzot jāvienojas par jaunveidojamo reģionālo pašvaldību centriem un robežām.

Arī Talsu rajona padomes priekšsēdētājs Māris Ārgalis uzsvēra nepieciešamību noskaidrot un publiskot reģionu veidošanas pamatprincipus, arī to, vai septiņas pašreizējās Latvijas lielpilsētas arī tiks iekļautas to sastāvā vai arī saglabās īpašu administratīvo vienību statusu. No šī jautājuma, pēc M. Ārgaļa domām, faktiski būs atkarīga reģionālo pašvaldību centru izvēle. Gadījumā, ja lielpilsētas iekļausies jaunajās administratīvajās vienībās, tās acīmredzot būs galvenās pretendentes arī uz reģionu centru statusu.

Zigmunds Fīrers, Brocēnu pilsētas domes un Saldus rajona padomes priekšsēdētājs, visai kritiski vērtēja V. Krištopana piedāvāto pašvaldību reformas sasteigšanu. Priekšlikumu jau 2001. gada vēlēšanās reizē ar vietējo pašvaldību deputātiem ievēlēt arī otrā līmeņa pašvaldību darbiniekus runātājs salīdzināja ar mājas būvi uz nesacietējušiem pamatiem un uzsvēra, ka zirgu skriešanās sacīkšu principi nav pielietojami nopietnas administratīvi teritoriālās reformas īstenošanā. Kā atzina Z. Fīrers, jau pašlaik nepārdomātas rīcības dēļ ir radusies situācija, kurā daži jaunizveidotie "instrumenti" joprojām nav sagaidījuši lietpratīgus lietotājus — reģionālos politiķus, piemēram, reģionālās slimokases un reģionālās attīstības centri. Lai šādus gadījumus nevairotu, turpmāk pašvaldību reforma būtu jāveic daudz pārdomātāk. Turklāt, kā uzsvēra Z. Fīrers, visdrīzākajā laikā būtu skaidri jādefinē un jānošķir vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī centrālās valsts pārvaldes funkcijas.

Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs Jēkabs Raščevskis aicināja vēl pirms reģionālo pašvaldību izveidošanas izstrādāt vienotu Latvijas reģionālās attīstības politiku un, balstoties uz to, pēc vienotiem principiem veidot otrā līmeņa pašvaldības. Turklāt, kā atzina J.Raščevskis, būtu īpaši jāveicina jauno administratīvo vienību konkurētspēja ar līdz šim tradicionāli saimnieciski spēcīgajām Latvijas pilsētām un novadiem — Rīgu, Ventspili, Daugavpili.

Izskanēja pārmetumi arī līdzšinējai dažādu iestāžu haotiskajai un nesaskaņotajai rīcībai, veidojot savas reģionālās filiāles un organizācijas.