Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1998

Saturā

Ievads. Indivīda, valsts un privātsektora loma tautas attīstībā

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstības rādītāji

Pārskata pamattēma

Kas sekmētu tautas attīstību Latvijā?

Indivīda konkurētspējas veidošana un cilvēkresursu attīstība

Valsts pārvaldības uzlabošana

Privātsektora līdzatbildība

Līdzsvarota un sociāli atbildīga politika

Kolektīvās stratēģijas tautas attīstībā

1.nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

Ievads

Vispārīgs ekonomiskās augsmes raksturojums

Investīcijas

Budžets un tautas attīstība

Mājsaimniecību ienākumi, patēriņš un noslāņošanās

Materiālā stāvokļa pašnovērtējumi

Sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Indivīds un valsts: ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

Ievads

Indivīds un valsts: uzticēšanās vai atsvešinātība

Indivīds un valsts: caur nabadzības prizmu

Attiecības starp iedzīvotājiem, pašvaldībām un centrālo varu:

decentralizācija un iedzīvotāju līdzdalība pārvaldībā

Ierēdniecība kā indivīda un valsts starpnieks

Nevalstiskās organizācijas kā saikne starp indivīdu, valsti un privātsektoru

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts:

kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

Ievads

Pārmaiņas darbaspēka tirgū

Darbs kā vērtība

Darba slodze

Strādātspējas veidošana

Strādātspējas uzlabošana

Darbaspēka potenciāla pilnīgāka izmantošana

Sociālā dialoga attīstība

Ieteikumi nodarbinātības un sociālā dialoga veicināšanai

4.nodaļa. Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

Ievads

Privātsektora veidošanās un attīstība

Uzņēmējdarbības uzsākšana: iespējas un problēmas

Mazo un vidējo uzņēmumu sadalījums un to izaugsme

MVU ieguldījums nodarbinātībā, darba samaksa un personāla stimulēšana

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Korupcija

Biznesa iekšējā organizācija

Valsts atbalsts privātsektoram

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Nobeigums. Ieteikumi

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

Nobeigums. Sākums - "LV" nr. 23/24, 07.01.1999.;

"LV" nr.36/37, 09.02.1999.; "LV" nr.43/44, 16.02.1999.;

"LV" nr.45/46, 17.02.1999.; "LV" nr.50/51, 23.02.1999.; "LV" nr.62/63, 04.03.1999.; "LV" nr.66/67, 06.03.1999.;

"LV" nr.68/69, 09.03.1999.; "LV" nr.70/72, 10.03.1999.

4. nodaļa Valsts un privātsektors: labākas attīstības vides radīšana

4.5. tabula

Galvenās uzņēmēju grūtības saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm

(% no atbildējušajiem)

Grūtības	Bieži	Dažkārt	Neesmu	Grūti
			sastapies	atbildēt
Lēna jautājumu kārtošana	39	41	17	3
Nepieciešamība iestādēs ierasties atkārtoti	42	35	20	3
Nepretimnākoša ierēdņu attieksme	27	39	31	3
Neskaidra jautājumu izskatīšanas kārtība	23	36	35	6
Patvaļīga likumu interpretēšana	23	29	39	9
Ierēdņu patvaļa jautājumu izlemšanā	11	29	51	9
Neērts iestāžu darba laiks	10	27	56	7
Nepamatotu sodu uzlikšana	8	29	56	7
Neoficiāli maksājumi	6	28	8	8
Mājieni, ka jādod kukulis	7	27	59	7
Nepamatotas pārbaudes	8	21	63	8

4.6. tabula

Uzņēmēju kukuļdošana valsts un pašvaldību iestādēs

	To % izlasē,	To % izlasē,	Minimālais	Maksimālais
Iestādes	kuri apgalvo,	kuri nosauc	fiksētais	fiksētais	Mediāna,
	ka ir maksājuši	kukuļa summu	kukulis, Ls	kukulis, Ls	Ls*
Pašvaldība	12	7	5	300	30
Valsts ieņēmumu dienests	10	4	5	1 000	15
Muita	8	4	1300	50
Sanitāri higiēniskie dienesti	7	3	10	100	15
Policija	6	3	10	50	23
Ugunsdzēsības dienests	6	2	10	150	15
Ministrijas	4	2	15	100	20
Valsts zemes dienests	2	1	100	100	100
Uzņēmumu reģistrs	1	…	…	…	…
Tiesas	1	1	…	…	…
Statistikas komiteja	0,7	…	…	…	…
Nodarbinātības valsts dienests	0,3	…	…	…	…

"…" Nav iespējams aprēķināt

* Centrālā vērtība, par kuru 50 % nosaukto summu bija augstākas, 50 % - zemākas. Mediāna ir zemāka par aritmētiski vidējo vērtību, kuru paaugstina atsevišķi neraksturīgi lieli kukuļi.

4.2. informācija

Sabiedrības attieksme pret privātsektoru un uzņēmējiem

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka sabiedrības attieksme pret tirgus ekonomiku kļūst pozitīvāka, tomēr liela daļa iedzīvotāju saglabā kritisku attieksmi pret atvērtā tirgus idejām. Piemēram, pret zemes pārdošanu ārzemniekiem iebilst 48 % aptaujāto, protekcionistisku noskaņojumu pret ārzemju preču importu pauž 62 % aptaujāto, valsts lomas samazināšanu ekonomikā neatbalsta 37 % aptaujāto.

Nav nekas neparasts, ka arī attieksme pret uzņēmējiem veidojas pretrunīgi. Aptaujas rāda, ka Latvijas iedzīvotāji tradicionāli visciešāk solidarizējas pēc etniskās piederības, pēc tam ar strādniekiem, vidusšķiru un zemniecību, bet izteiktu kopību ar uzņēmējiem izjūt tikai piektdaļa iedzīvotāju. Lai gan pret lielāko daļu no sabiedrības grupām ir tendence nostiprināties pozitīvai attieksmei un solidaritātes jūtām, par uzņēmējiem to nevar sacīt. Ceturtdaļa cilvēku joprojām uzskata, ka viņi neizjūt sevišķu kopību ar biznesa ļaudīm, un vēl aptuveni puse atzīst, ka viņi neizjūt nekādu kopību.

Šī attieksmes rezervētība sakņojas lēnajā brīvā tirgus ideju akceptēšanā, bet to pastiprina nelikumīgas privatizācijas gadījumi, sākotnējā kapitālisma neglītie vaibsti un atsevišķu pie turības tikušo cilvēku izrādīšanās. Lai gan sabiedrībā nostiprinās orientācija uz privātīpašumu un liberālajām vērtībām, tomēr uzņēmēja tēls pēc 50 plānotās ekonomikas gadiem joprojām ir sociāli "negatavs", bieži vien pārāk kritisks un neatbilst uzņēmēju lielajai lomai sabiedriskās bagātības vairošanā un tautas attīstības nodrošināšanā.

4.3. informācija

MVU attīstību kavējošie un veicinošie faktori

Privātuzņēmumu darbību nosaka dažādi faktori, kuru ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva. Pētījumā par MVU konstatēts, ka pēdējā gadā vairums uzņēmējdarbības faktoru ir mainījušies pozitīvā virzienā, un tas liecina, ka ekonomiskā vide ir labāk sakārtota. Visstraujāk uzlabojusies uzņēmēju informētība un zināšanas par tirgu un iespējas apgūt jaunas tehnoloģijas. Aptuveni 40 % aptaujāto atzina, ka ir uzlabojies uzņēmuma ēku un telpu stāvoklis, kā arī tehnika, iekārtas un mašīnas, ko tajā izmanto. Pieaugusi arī darbinieku kvalifikācija un uzticamība. Attiecībā uz pieprasījumu un pirktspēju uzņēmēji atzina, ka gan vietējā, gan nacionālā mērogā tā uzlabojas. Kļuvuši labāki arī pašu kapitāla rādītāji un kreditēšanas nosacījumi. No faktoriem, kas uzņēmumu darbību apgrūtinājuši, uzņēmēji min augstos nodokļus un konkurenci. Biznesa cilvēku attieksme pret augstiem nodokļiem kā pret slogu ir tradicionāla, bet konkurences saasināšanās ir vērtējama arī kā viena no tirgus ekonomikas attīstības svirām. Jākonstatē, ka uzņēmēju attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm pēdējā laikā nav būtiski mainījušās un uzņēmējdarbību atbalstošo organizāciju darbības efektivitāte nav sevišķi cēlusies. Arī investīciju piesaistes ziņā panākumi bijuši niecīgi, un trešdaļa uzņēmēju atzīst, ka viņiem šo faktoru ir grūti novērtēt, kas liecina, ka daudzos uzņēmumos nav pietiekami izstrādāta attīstības stratēģija.

Lai gan kopumā biznesa vide uzlabojas, joprojām būtiski MVU bremzējošie faktori ir finansiālo līdzekļu trūkums,ierobežotāsiespējas saņemtkredītus(augstiprocenti, vāji attīstīta garantiju sistēma), biznesa iemaņu trūkums, nelegālā darbība un dažādi birokrātiskie šķēršļi.

4.4. informācija

Pētniecība, tehnoloģiskā inovācija un attīstība

No tautas attīstības viedokļa raugoties, Latvijas interesēs ir veidot ekonomiku, kurā dominē zinātņietilpīgas nozares ar augstu pievienoto vērtību. Lai to sasniegtu, būtiski svarīgi ir nodrošināt saikni starp pētniecību un attīstību.

No 1990. līdz 1997. gadam zinātnē strādājošo skaits (rēķinot pilnu darba slodžu ekvivalentos) ir samazinājies no 18 970 uz 4437 (par 77 %). 1997. gadā bija 2610 zinātnisko darbinieku, no tiem mazāk nekā puse ar doktora grādu. Vidējais zinātņu doktoru vecums pārsniedz 50 gadus, daudzi jaunie datorzinātnes, ķīmijas un elektronikas speciālisti lielāka atalgojuma un plašāku pētniecības iespēju dēļ dodas strādāt uz ārzemēm. Šī smadzeņu noplūde ir bīstama, jo pagaidām nekas neliecina par zinātnieku atgriešanos. 1997. gadā tikai 234 zinātniskie darbinieki strādāja rūpniecības uzņēmumos. To inženieru skaits, kuri iesaistīti pētniecībā, tehnoloģiju un inovatīvo produktu izstrādē, laikā no 1990. gada ir samazinājies no 7400 uz 540 (par 93 %).

"Pricewaterhouse Coopers" pētījums par Latvijā realizēto zinātnes un pētniecības politiku liecina, ka Latvijas ekonomikā dominē nozares, kuras visai maz izmanto modernās tehnoloģijas un mūsdienīgu pētniecību. Arī privatizācijas kavēšanās samazināja pieprasījumu pēc pētniecības darba. Pēc valsts pasūtījuma veiktajai pētniecībai pamatā nav attiecīgo nozaru attīstības programmu. Tiešie pētnieku un rūpniecības uzņēmumu līgumi aptver tikai 10 % no kopējā lietišķo pētījumu budžeta un galvenokārt skar tikai pakalpojumus uzņēmumiem. To nosaka arī tas, ka pētniecības un tehnoloģiskās attīstības pašreizējā infrastruktūra galvenokārt ir orientēta uz zinātnes, nevis rūpniecības vajadzībām.

Niecīgais valsts finansējums zinātnei (1997. gadā tikai 0,25 % no IKP) un nelielais privātuzņēmumos nodarbināto pētnieku skaits ir liels šķērslis tehnoloģijas attīstībai. Latvijā valsts finansējums, lai gan neliels apjomā, veido 70 % no kopējā lietišķās pētniecības finansējuma, kaut gan attīstītajās zemēs valsts daļa reti pārsniedz 30 %, jo lielāko ieguldījumu dod privātsektors. Šāda finansējuma struktūra apstiprina secinājumu, ka moderno tehnoloģiju industrijai Latvijas tautsaimniecībā ir neliels īpatsvars.

Nepietiekamais finansējums pētniecībai un tehnoloģiskajai attīstībai ierobežo iespējas to pārstrukturēt, veidot dinamiskai attīstībai atbilstošu infrastruktūru, neļauj pietiekami motivēt akadēmisko un pētniecisko personālu.

Aptuveni 20 % no valsts zinātnes budžeta tiek novirzīti inovatīvajai attīstībai, atbalstot prioritārās programmas un lietišķos pētījumus, kā arī subsidējot tehnoloģiskos centrus. Par Latvijas pētnieku kvalifikāciju un spējām liecina tas, ka 1997. gadā no kopējā lietišķās zinātnes budžeta 27 % veidoja starptautisko partneru finansējums.

Latvijā inovatīvo darbību veicinoši pasākumi daļēji uzsākti jau 1991. gadā, kad tika izveidota uz tirgu orientēto pētījumu finansēšanas sistēma, izstrādāti pamatprincipi tehnoloģisko (inovāciju) centru attīstībai. 1993. gadā izveidoja Latvijas tehnoloģisko centru, bet 1996. gadā tehnoloģiskais parks izveidots pie Rīgas Tehniskās universitātes.

Pētniecībai, kura ved pie inovācijām un tehnoloģijas attīstības, nepieciešams īpašs atbalsts, un valstij tā sniegšanā vairāk jāsadarbojas ar privātsektoru. 1998. gadā izstrādātā koncepcija par inovatīvo darbību paredz, ka jārada finansiāla inovāciju riska atbalstīšanas sistēma, jāveicina moderno tehnoloģiju pārnese uz Latviju, jāceļ pētniecības un inovatīvās darbības prestižs sabiedrībā. Savukārt 1997. gadā Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome un valdība kopīgi apstiprināja Zinātnes attīstības nacionālo koncepciju, kurā prioritāte ierādīta šādām zinātnes un pētniecības nozarēm: 1) informācijas tehnoloģija, 2) materiālu zinātnes, 3) meža un koksnes tehnoloģija, 4) organiskā sintēze, biotehnoloģija, biomedicīna un farmācija, 5) letonika. Koncepcija atzīst, ka līdzsvarotai valsts attīstībai svarīgi ir arī šādi virzieni: enerģijas tehnoloģijas, mežu un lauksaimniecības pētījumi, sociālie un ekonomiskie pētījumi un jebkura prioritāšu kritērijiem atbilstoša inovatīva daudznozaru zinātniskā un tehnoloģiskā sadarbība. Tās ir veiksmīgi definētas robežlīnijas, un finansējums to īstenošanai aktīvi jāmeklē no valsts, privātsektora un starptautiskiem avotiem.

Uzņēmumu attiecības ar valsts un pašvaldību iestādēm

Kā būtisks valsts un uzņēmēju sadarbības trūkums jāvērtē tas, ka uzņēmēju organizācijas nav pietiekami iesaistītas tiesību aktu un likumprojektu veidošanā un apspriešanā, lai gan tās var būt ļoti kompetentas padomdevējas. Šajā procesā pārsvars ir ierēdņu pusē, un rezultātā daudzi uzņēmējdarbību reglamentējošie likumi un instrukcijas ir virzīti uz to, lai ierēdņiem būtu ērtāka uzraudzīšana.

Šīs grūtības attiecībās ar valsts un pašvaldību iestādēm apstiprina arī aptaujas, kurās uzņēmēji kā galvenās barjeras min to, ka jautājumus šajās iestādēs risina gausi un neskaidrā kārtībā, likumus interpretē un lēmumus pieņem patvaļīgi un ierēdņu darba stils ir neapmierinošs (sk. 4.5. tabulu). Salīdzinot iestādes, uzņēmēji atzīmē, ka visgrūtāk lietas kārtojamas ar muitu, tiesām, Valsts zemes dienestu, ministrijām, Valsts ieņēmumu dienestu un Sanitāri higiēnisko dienestu. Savukārt vieglāk ir saprasties ar Centrālo statistikas pārvaldi, Valsts nodarbinātības dienestu, Ugunsdzēsības dienestu.

Tādējādi uzņēmumu attiecībās ar valsts un pašvaldību iestādēm vērojamas vairākas nelabvēlīgas tendences:

• pārmērīga cenšanās reglamentēt uzņēmējdarbību,

• liels formalitāšu skaits un to dublēšanās,

• daudz institūciju, kas kontrolē uzņēmējdarbību, bet savstarpēji sadarbojas nepietiekami,

• nepietiekami stimuli ierēdņiem darboties kā pakalpojumu sniedzējiem.

 

Korupcija

Grūtības, par kurām runā uzņēmēji, veicina korupciju. Vairākas organizācijas (Pasaules banka, pretkorupcijas organizācija "Transparency International" , Latvijas socioloģisko pētījumu firmas) dažādos aspektos analizējušas korupciju Latvijā un konstatējušas, ka tā sastopama policijā, VID, muitā, medicīnas iestādēs, tiesās un citās valsts institūcijās. Pasaules banka 1998. gada novembrī publicēja pētījumu par korupciju Latvijā, kur analizēti korupcijas veidi, izplatība un tās ietekme uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Šī pētījuma rezultāti būtu plašāk jāatspoguļo presē, lai izskaidrotu sabiedrībai korupcijas modeļus un īstenotu efektīvākus pretkorupcijas pasākumus.

Pērnais Pārskats uzsvēra, ka nepieciešams uzlabot sabiedrības izpratni par to, kas ir interešu konflikts un korupcija un kā šī parādība apkarojama. Latvijai raksturīgi, ka korupcijas jautājumu mēdz skandalizēt, bet sabiedrībā valda apjukums, trūkst nepārprotami formulētu un skaidri paustu korupcijas kritēriju, kā arī vispāratzītu principu, uz kuru pamata balstīt savu nostāju pret koruptīvu rīcību. Daudzi cilvēki reproducē presē daudzinātos skandālus, dramatizē korupcijai veltīto retoriku vai savu personisko pieredzi un apgalvo, ka "ierēdņi un politiķi ir pērkami", taču vāji izprot korupcijas definēšanas pamatprincipu - par korupciju uzskatīt to, ka cilvēki, kam jāpārstāv publiskas intereses, savu dienesta stāvokli izmanto personiskam labumam.

"Lielo", korporatīvo un politisko korupciju ar tiešām aptaujām parasti nav iespējams analizēt, taču "mazo" korupciju, kas pastāv uzņēmēju attiecībās ar valsts un pašvaldību iestādēm, raksturo Filozofijas un socioloģijas institūta pētījums par MVU. Uzņēmējus šajā pētījumā aptaujājot par nemonetāru pateicību un kukuļiem, noteikta šādas pateicības un kukuļu izplatība un lielums, bet, viņus aptaujājot par kukuļdošanu konkrētās iestādēs, noteikts, kurās no tām kukuļdošanas varbūtība ir vislielākā, kā dažādās iestādēs atšķiras to lielums un kādi ir tipiskie kukuļdošanas gadījumi un mērķi.

Pēc pētījuma datiem, trešdaļa uzņēmēju apgalvo, ka valsts un pašvaldību iestādēs viņiem nācies lietot nemonetāru pateicību - dažādas dāvanas un suvenīrus, visbiežāk 10 latu vērtībā. Savukārt 20 % uzņēmēju (šis skaitlis ir līdzīgs Pasaules Bankas pētījumā fiksētajam) apgalvo, ka viņi devuši kukuļus naudā, visbiežāk ap 100 latu. Taču summas, ko uzņēmēji nosaukuši, runādami par konkrētiem gadījumiem, ir mazākas.

Vidējie kukuļi valsts un pašvaldību iestādēs (sk. 4.6. tabulu) ir relatīvi nelieli: to centrālā vērtība svārstās no 15 līdz 50 latiem atkarībā no iestādes. Šīs summas ir 10 līdz 30 % no pirmās pakāpes ierēdņu algām, un tas liek domāt, ka kukuļdošana gan ir diezgan plaši izplatīta, taču patiesībā šādas korupcijas apmēri ir mazāki, nekā iztēloti priekšstatos, kas nostiprinājušies sabiedrībā.

Analīze liecina, ka relatīvi pieticīgus kukuļus dod, lai nokārtotu patiesībā vienkāršas, bet uzņēmējam svarīgas lietas - visbiežāk lai dabūtu atļaujas vai licences un lai paātrinātu jautājumu izskatīšanu. Seko tā sauktie profilaktiskie kukuļi, kurus dod, lai novērstu sodus un pārbaudes, "uzlabotu attiecības" vai paustu pateicību. Šie kukuļdošanas mērķi sakrīt ar iepriekš minētajām uzņēmēju grūtībām iestādēs. Zīmīgi, ka lielākoties kukuļi ir palīdzējuši atrisināt problēmu - parasti panākuši labvēlīgu jautājuma izskatīšanu vai tās paātrināšanu.

Relatīvi zemais kukuļu līmenis korespondē ar relatīvi vienkāršiem tehniskiem un procedurāliem jautājumiem, kuru risināšanai kukulis domāts. Tas atvieglo "mazās korupcijas" novēršanu. Tās apjomu varētu krietni samazināt, precizējot valsts iestāžu darbību, uzņēmēju apkalpošanā iedibinot skaidras procedūras un standartus, novērtējot korupcijas risku dažādās iestādēs, izanalizējot, kādās situācijās iespējama patvaļīga likumu un noteikumu interpretēšana, un šādas situācijas novēršot.

Par šiem uzdevumiem runāts arī Pārskata 2. nodaļā - sakarā ar iedzīvotāju risku tikt pakļautiem korupcijai. Zīmīgi, ka neoficiālie maksājumi - tiklab nemonetārā "suvenīrpateicība", kā naudiskie kukuļi - dažādās sabiedrības grupās ir gandrīz vienādi izplatīti, par ko liecina vairāki neatkarīgi pētījumi, kuros aptaujāti iedzīvotāji un uzņēmēji (sk. arī 2.2. tabulu). Interesanti, ka daudzi, novērtēdami "maigo suvenīrkorupciju", izmanto mīkstinošu kultūrinterpretāciju, piemēram, ka "puķes un konfektes jau nav korupcija".

Latvijā cīņā ar korupciju veikta vesela virkne likumdošanas pasākumu. 1996. gadā stājās spēkā Pretkorupcijas likums, 1998. gadā - likums "Par netīrās naudas atmazgāšanu". Ar Pasaules bankas atbalstu top likums par nulles deklarāciju. Latvija pievienojusies Eiropas Padomes konvencijai "Par noziedzīgā ceļā gūto ienākumu atmazgāšanu, izsekošanu, arestu un konfiskāciju". 1997. gadā izveidota Korupcijas novēršanas padome, kas darbojas tieslietu ministra vadībā, bet 1998. gadā MK akceptēja Korupcijas novēršanas programmu. Atsevišķi korupcijas novēršanas pasākumi iekļauti Noziedzības novēršanas valsts programmā. Diemžēl, lielāko daļu pasākumu finansē vienīgi no starptautisko donoru līdzekļiem. No ES līdzekļiem paredzēts atbalstīt konkrētus pasākumus policijā, muitā, tiesu sistēmā un ģenerālprokuratūrā, Sorosa fonds Latvija Pretkorupcijas programmas ietvaros finansiāli atbalsta NVO projektus sabiedrības izglītošanā un mobilizēšanā pret korupciju. Šiem mērķiem ar fonda atbalstu 1998. gadā izveidota sabiedriska organizācija "Delna".

Turpmāk nevalstiskām organizācijām un presei būtu plašāk jāskaidro, kas ir interešu konflikts un kā to demokrātiski neregulēt, jo interešu konfliktā var nonākt ikviens pilsonis. Jānostiprina pārliecība, ka par publisku pakalpojumu, kas apmaksāts no nodokļu naudas un pilsonim pienākas pēc likumu, nav jādod nekāda nemonetāra vai monetāra atlīdzība, izņemot smaidu un paldies. Jāstiprina cilvēku izpratne par publiskās sfēras funkcionēšanu demokrātiskā sabiedrībā, jo daudzu rīcību vēl nosaka no padomiskās blatu sistēmas mantotā sajūta, ka par pakalpojumu valsts iestādēs ierēdnim kaut kādā veidā jāatlīdzina. Arī ierēdņiem ir vajadzīgi skaidri regulējoši noteikumi, kas tiem neļautu nokļūt neveiklā stāvoklī.

Pētījumi liecina, ka korupcijas iespējamība ir lielāka, ja valsts iestāžu darbā trūkst caurspīdīguma un nav skaidri noteiktu klientu apkalpošanas procedūru. Taču joprojām ir nepieciešami detalizēti pētījumi par birokrātisko korupciju, kas pastāv saiknē starp sabiedrības interesēm, ierēdņiem un klientiem, par korporatīvo korupciju, ko Latvijā importē no ārzemēm, par "lielo" korupciju, kur apgrozās lielas naudas summas, par to, vai Latvijas biznesa grupu un politiskās elites korporatīvajās saitēs nav saskatāma politiskā korupcija. Trūkst arī pētījumu par korupcijas kultūrinterpretāciju un ikdienišķajām situācijām. Šādi pētījumi palīdzētu atmaskot korupcijas seju un stiprināt demokrātiju. No tautas attīstības viedokļa tas ir būtiski svarīgi, jo korupcija "pievāc" publiskus labumus, izkropļo uzņēmējdarbību un grauj uzticību.

 

Biznesa iekšējā organizācija

Neatkarīgas nozaru asociācijas un profesionālās biedrošanās tradīcijas Latvijā sāka atdzimt pēc 1991. gada. Šobrīd valstī darbojas vairāk nekā 70 uzņēmējus pārstāvošas organizācijas, kas pēc juridiskā statusa visbiežāk ir sabiedriskas organizācijas vai SIA. Tās var nosacīti iedalīt nozaru organizācijās, kas pretendē uz jumta organizācijas lomu, un uzņēmēju klubos, interešu grupās un apvienībās.

No ietekmīgākajām organizācijām minama Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kurai ir aptuveni 700 biedri, izvērsts reģionālo nodaļu tīkls un plaša starptautiska sadarbība. Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu organizāciju apvienība, kurā ietilpst 16 profesionālās mazo un vidējo uzņēmumu organizācijas, cenšas MVU attīstības nacionālās programmas kontekstā aizstāvēt mazo uzņēmumu intereses. Latvijas Komercbanku asociācija pārstāv 30 no 31 komercbankas, sadarbojas ar Latvijas Banku un valsts institūcijām. Tā ir ietekmīga resursu ziņā, tomēr vēl nav spējusi pietiekamā mērā ieņemt banku sektora iekšējā regulatora lomu. Liela ir Latvijas Tirgotāju asociācija ar 1000 biedriem, kas pārstāv 5 procentus no tirgotājiem, kuru devums valsts budžetā nodokļu veidā sasniedz 10 %. Asociācijas plašais dalībnieku loks reģionos ir labs priekšnosacījums tirgotāju viedokļa pārstāvēšanai likumdošanā un pašvaldībās, tomēr asociācijas materiālā bāze nav sasniegusi tādu līmeni, lai tā spētu sniegt plašu konsultatīvo palīdzību uzņēmējiem un veikt plašu sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām.

No citām aktīvākajām nozaru asociācijām jāmin asociācija "Latvijas koks", Mašīnbūves, Vieglās rūpniecības, Pārtikas pārstrādes, Latvijas kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju, Iepakojuma, Pārtikas uzņēmumu, Piensaimnieku, Maiznieku, Zivsaimnieku, Tranzīta biznesa, Kravas ekspeditoru, Autopārvadātāju, Kuģu brokeru un aģentu un citas asociācijas.

Pašreiz asociācijas sadarbojas divējādi:

- veidojot darba grupas, lai risinātu vairākām nozarēm kopīgas problēmas,

- veidojot uzņēmēju asociāciju sadarbības padomes (piemērs ir tranzīta un starptautisko pārvadājumu uzņēmumu apvienību izveidotā Latvijas Uzņēmēju asociāciju sadarbības padome).

Uzņēmēju sadarbību kavē vairāki šķēršļi. Lielākā daļa biznesa cilvēku citā savas nozares uzņēmējā redz tikai konkurentu, bet neredz sabiedroto, ar ko kopā varētu piedalīties nozares attīstības politikas veidošanā. Būtisks šķērslis ir nenokārtotās saistības. Pēc aplēsēm, tikai 10 % saistību tiek izpildītas līgumā paredzētajā termiņā, bet 80 % - ar novēlošanos vai pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem. Darījumu kultūra veidojas pakāpeniski. Pašreiz darījumus ir grūti apdrošināt un rezultātā uzņēmumi nereti neizpilda līgumsaistības un izvairās no parādu nomaksas. Krāpnieki mēdz veidot uzņēmumu pēc uzņēmuma, turpinādami "nelāgās" tradīcijas. Tas iespējams tāpēc, ka valstī nav vienotas uzņēmumu uzskaites bāzes (atšķirīga uzskaite gan Uzņēmumu reģistrā, gan Valsts ieņēmumu dienestā) un turklāt Uzņēmumu reģistrā iegūt informāciju par uzņēmumiem kavē maksas barjera. Savi paņēmieni cīņā ar negodīgiem uzņēmējiem ir arī nozaru asociācijām. Vairākas no tām, kā, piemēram, Zvērināto revidentu asociācija un Biznesa konsultantu asociācija, veido to uzņēmumu sarakstu, kuriem neiesaka uzticēties.

Asociāciju sadarbību kavē arī interešu atšķirības. Lielie uzņēmumi savas intereses īsteno individuāli, bet mazajiem uzņēmumiem vēl tikai veidojas izpratne, ka ir nepieciešams un iespējams kolektīvi ietekmēt uzņēmējdarbības vidi. Mazajiem uzņēmumiem ir arī iesakņojusies pārliecība, ka attiecībā pret lielajiem uzņēmumiem un valsti tie ir beztiesīgi.

Latvijā vēl nav izveidojusies organizācija, kas reprezentētu uzņēmējus kopumā. Tam ir vairāki cēloņi. Valsts vēl nav izlēmusi nozaru asociāciju vietu valsts pārvaldībā, un nav iedibināti mehānismi, kā asociācijas var lobēt likumu pieņemšanu Saeimā. Tomēr asociācijas savukārt līdz šim nav izveidojušas mehānismu, kā saprātīgi un demokrātiski saskaņot un pārstāvēt uzņēmēju viedokļus. Šādos apstākļos uzņēmējiem nav motivācijas atbalstīt daudzo organizāciju darbību, jo nav garantijas, ka valdībā viņu viedokli uzklausīs.

Domājams, ka tuvākajos gados uzņēmēji vienosies un attiecībām ar valsti izveidos kopīgu demokrātisku pārstāvniecību. To liecina pašreizējā organizāciju kooperēšanās. Tiesa gan, tā noris pretrunīgi. Piemēram, uzņēmēju attieksme pret LTRK vēlmi kļūt par vadošo uzņēmēju interešu pārstāvi valstī, izveidojot attiecīgu likumu un ieviešot obligātu kameras biedra maksu, nav vienprātīga. Veidojoties dialogam ar valdību, vairums uzņēmēju organizāciju negrib palikt ārpusē. Tāpēc organizācijas ir nemierā, ka pašreiz sadarbībai ar valdību izraugās tikai dažas uzņēmēju organizācijas (Darba devēju konfederāciju, Rūpnieku konfederāciju, Pārtikas uzņēmumu federāciju), bet pārējām savs viedoklis jāpauž pastarpināti. "Neiekļautās" organizācijas aizstāv viedokli, ka uzņēmēju organizāciju pārstāvniecībai jābūt konsultatīvai uzņēmēju padomei, kas darbotos pastāvīgā kontaktā ar Ekonomikas ministriju.

Pārskata 2. nodaļā jau analizēta valstij neraksturīgo funkciju deleģēšana nevalstiskām organizācijām. Uzņēmēju organizāciju nostiprināšanās ir labs priekšnoteikums tam, lai atslogotu valsts pārvaldības aparātu, atsevišķas funkcijas nododot asociācijām. Šādas iespējas vēl nav pilnīgi apzinātas un izmantotas. Viens no veidiem, kā uzņēmēju organizācijas iesaistīt likumu un lēmumu izstrādē, ekspertīzē un strīdu izskatīšanā, ir veidot uzņēmēju konsultatīvās padomes, kas darbotos pastāvīgā kontaktā ar valsts institūcijām un domstarpības starp uzņēmējiem un valsti pārvērstu konstruktīvā dialogā.

 

Valsts atbalsts privātsektoram

Pārskata ievadā atzīmēts: lai ekonomiskā augsme būtu stabila, sabalansēta un ilgtspējīga un tādējādi nodrošinātu iedzīvotāju labklājības pieaugumu, līdzās tirgus mehānismiem ir nepieciešama valstiska regulēšana. Latvijas ekonomiskās politikas nostādnes ir konkretizētas vidēja termiņa un ilgtermiņa ekonomiskās politikas dokumentos, bet svarīgākie uzdevumi un uzņēmējdarbības atbalstīšanas pasākumi ir precizēti 13 nacionālajās mērķprogrammās. Tālāk aplūkoti svarīgākie uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumi, kuru īstenošana sekmētu tautas attīstību.

1997. gadā valdība konceptuāli pieņēma Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, kuras mērķis ir veicināt stabilu un konkurētspējīgu mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi visā Latvijā. Programmas galvenie kritēriji ir uzņēmumu skaita pieaugums, it īpaši rūpniecībā, produkcijas apjoma pieaugums un jaunu darba vietu radīšana. Programmas īstenošanai pirmajos 18 mēnešos no valsts budžeta nepieciešami aptuveni 3 miljoni latu. Valsts finansējumam turpmāk pakāpeniski pieaugot, vismaz tādā pašā apjomā paredzēts piesaistīt ārējo donoru un starptautisko organizāciju līdzfinansējumu. Nacionālajai programmai būtu jāaptver arī amatnieku uzņēmumi un pašnodarbinātie amatnieki (nepārsniedz 1-5 strādājošos).

1997.-1998. gadā, starp citu, izveidota Latvijas Garantiju aģentūra (LGA) un Inovāciju fonds, daļēji subsidēta konsultāciju un apmācību programma, tiešo subsīdiju un "mīksto kredītu" atbalsta shēma jaunajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem. Izveidoti arī 4 jauni uzņēmējdarbības atbalstīšanas centri un 4 jauni inovatīvie centri un veikta to darbinieku apmācīšana.

Lai veicinātu saimniecisko rosību ekonomiski visvairāk atpalikušajās teritorijās, valdība apstiprinājusi Īpaši atbalstāmo reģionu programmu, kas paredz pievilcīgus fiskālos stimulus un finansiālu atbalstu no Reģionālā fonda. Īpaši atbalstāmie reģioni nedrīkst pārsniegt 15 % no valsts iedzīvotāju skaita, un pašreiz to statuss ir piešķirts 84 pašvaldībām dažādos Latvijas reģionos, t. sk. 5 Latgales rajoniem (izņemot Daugavpils rajonu). Līdz 1998. gada beigām fonds atbalstījis ap 100 uzņēmējdarbības projektu.

Valsts atbalsts mazajam un vidējam biznesam patlaban galvenokārt tiek sniegts subsidētu konsultāciju un apmācību programmu veidā. Latvijā ar Eiropas Savienības Phare programmas finansiālo palīdzību ir izveidots piecu uzņēmējdarbības atbalstīšanas centru tīkls, kas jau piecus gadus mazajiem uzņēmumiem sniedz konsultācijas, apmācības un palīdz sagatavot projektus.

Latvijā ir izveidotas vairākas valsts atbalsta struktūras, kurās privātuzņēmumi var saņemt finansiālu palīdzību - pārsvarā kredītgarantijas un ieguldījumus pamatkapitālā. 1998. gada janvārī nodibināta Latvijas Garantiju aģentūra. Tās mērķis ir atbalstīt MVU investīciju projektus, kuri nav saistīti ar lauksaimniecību vai tikai ar tirdzniecību. LGA sniedz garantijas banku un citu finansiālo institūciju vidēja termiņa un ilgtermiņa aizdevumiem, kā arī nodrošina MVU ar zemākiem kredītprocentiem. Šobrīd LGA rezerves fonds ir 500 tūkstoši latu, un ir paredzēti arī 700 tūkstoši ekiju no Phare līdzekļiem.

1994. gadā darbību sāka valsts bezpeļņas uzņēmējsabiedrība "Norvēģijas-Latvijas uzņēmējdarbības attīstības fonds", kas iegulda līdzekļus MVU pamatkapitālā, pirkdams uzņēmumu akcijas un kļūdams par līdzīpašnieku. Lai vairotos īpašnieku ieinteresētība, fonds uzņēmējsabiedrībās iesaistās kā mazākais ieguldītājs (līdz 45 % no statūtkapitāla) un tā ieguldījums ir uz laiku no 3 līdz 5 gadiem. Pēc tam īpašniekiem jāatpērk fonda akcijas vai arī tās tiek piedāvātas trešajai personai. Līdzīgi darbojas ASV valdības finansētā privātā bezpeļņas organizācija "Baltijas-Amerikas uzņēmējdarbības fonds", kas veic ieguldījumus uzņēmumu pamatkapitālā (25 līdz 49 % apmērā) un nodrošina ilgtermiņa kredītus. Īstermiņa un ilgtermiņa kredītus uzņēmumi, izpildīdami noteiktas prasības, var dabūt arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas dibinātajā "Baltijas mazo uzņēmumu investīciju fondā".

Nesen darbu uzsākusi valsts bezpeļņas uzņēmējsabiedrība "Reģionālais fonds". 1998. gada aprīlī izveidota valsts SIA "Reģionu attīstība", kas pārvalda Reģionālo fondu. Šā fonda pamatuzdevums ir veicināt uzņēmējdarbību īpaši atbalstāmajos reģionos, atbalstot projektus, kuriem izstrādāts pamatots biznesa plāns un darbības programma un kuru īstenošanā būtu ieinteresētas attiecīgās pašvaldības. No Reģionālā fonda līdzekļiem var finansēt ieguldījumus uzņēmuma statūtkapitālā, sniegt vienreizējus maksājumus, piemēram, par jaunu darba vietu radīšanu vai ekonomiskās izglītības pasākumiem. Tāpat iespējamas investīciju atlaides kā daļēja kapitālieguldījumu kompensācija. No Reģionālā fonda var arī maksāt procentus (pilnīgi vai daļēji) par vidēja termiņa un ilgtermiņa kredītiem, atsevišķos gadījumos dodot kredītgarantijas.

1998. gadā Reģionālā fonda līdzekļi ir Ls 403 300, un to izlietojums plānots šāds: 60,6 % kā subsīdijas uzņēmumu kredītprocentu maksājumiem; 11,8 % - dotācijas ekonomiskās izglītības pasākumiem; 9,8 % - reģionu infrastruktūras attīstības kopfinansēšana; 7,4 % - ieguldījumi uzņēmumu statūtkapitālā; 6,6 % - pašvaldību organizēto uzņēmējdarbību veicinošo pasākumu kopfinansēšana; 3 % - fonda administrācijas izdevumi; 0,7 % - ieguldījumi reģionu attīstības fondos un to programmu izstrādē.

Lai veicinātu preču un pakalpojumu eksportu, kā arī uzņemtos un palīdzētu pārvaldīt risku, kas pastāv eksporta darījumos, 1995. gadā tika izveidota valsts a/s "Latvijas eksportkredīts", kas piedāvā eksporta un importa garantijas.

Finansiāla atbalsta iespējas lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārstrādātājiem un pagastu mazajiem uzņēmējiem piedāvā Pasaules bankas kredītlīnijas (ieskaitot 1998. gada septembrī apstiprināto Pasaules bankas Latvijas lauku attīstības projektu), kā arī Zemkopības ministrijas pārraudzītā Valsts subsīdiju programma lauksaimniecībā. Šie finansiālie līdzekļi ir paredzēti efektīvas lauksaimnieciskās ražošanas izveidei, kā arī netradicionālu lauksaimniecības nozaru un konkurētspējīgas alternatīvās uzņēmējdarbības veicināšanai. Kredītgarantijas līdz 30 % apmērā lauksaimnieki un lauku uzņēmēji var saņemt arī "Lauku attīstības fondā".

Diemžēl, Latvijā nav valsts fondu, kas palīdzētu uzņēmējdarbībā iesaistīties cilvēkiem no mazaizsargātām sabiedrības grupām - jauniešiem, invalīdiem un sievietēm. Kā jau minēts 2. nodaļā, reģionos būtu jāveido publiski kopieguldījumu fondi, no kuriem varētu atbalstīt šo kategoriju cilvēkus, NVO un uzņēmējdarbības projektus, kas vērsti uz kopīgu labumu, piemēram, ciematu reģenerāciju, lauku kopienu attīstīšanu, tūrisma veicināšanu, vides aizsardzību, saimniecības dažādošanu. Šādi kopieguldījumu fondi, kuros līdzekļus ieguldītu privātuzņēmēji, pašvaldības un citi donori, varētu kalpot arī par līdzfinansējumu, kas nepieciešams, lai piesaistītu ES Priekšstrukturālo fondu palīdzības līdzekļus.

Latvijā nav arī dzīvojamo ēku celtniecības atbalstīšanas fondu, kas palīdzētu uzņēmējiem šajā tautas attīstībai būtiski svarīgajā nozarē. Būtu vēlams arī īpašs fonds, kas veicinātu decentralizāciju un stimulētu uzņēmīgus cilvēkus pārcelties uz dzīvi īpaši atbalstāmās vai reti apdzīvotās teritorijās, tādējādi tās ekonomiski vitalizējot.

Lai gan uzņēmējdarbības atbalstīšanas institūciju un fondu it kā ir daudz, tie izveidoti nesen un to kopējā finansiālā kapacitāte ir relatīvi neliela. Līdz ar to efekts pagaidām ir neliels. To apstiprina arī pētījums par MVU: tas liecina, ka tikai neliela daļa no uzņēmējiem griezusies pie minētajām organizācijām pēc atbalsta un vēl mazāka daļa to reāli saņēmusi.

Vispozitīvāko ietekmi, pēc pašu uzņēmēju vērtējuma, atstājusi darba devēja sociālā nodokļa samazināšana un mazo uzņēmēju iespēja dabūt ienākuma nodokļa samazinājumu; tā atzīst trešdaļa aptaujāto uzņēmēju. Tomēr kopumā valdības īstenotie atbalsta pasākumi lielāko daļu uzņēmumu nav ietekmējuši un liela daļa uzņēmēju par tiem nav informēti vai arī nezina, kā šos pasākumus praktiski īsteno. Ir pamats domāt, ka vairāki atbalsta pasākumi (un pat informācija par tiem) nesasniedz adresātu - tos, kam tie paredzēti.

Uzņēmēju vidē trūkst informācijas par atbalsta shēmām: vairāk nekā puse uzņēmēju nav dzirdējusi ne par vienu no atbalsta pasākumiem. Tas liecina, ka informācijas apmaiņa starp valdību, atbalsta organizācijām un biznesa kopienu ir vāja. Šī situācija izskaidrojama gan ar nepietiekamu informēšanas darbu no valdības puses, gan, iespējams, arī ar to, ka uzņēmēji netic valdības atbalsta pasākumiem un reālām izredzēm saņemt palīdzību vai arī iecerētā palīdzība ir nepietiekami stimulējoša. Katrā ziņā valdībai savi atbalsta pasākumi aktīvāk jāizskaidro un jāpopularizē. Informēšanā un atbalsta instrumentu praktiskajā piemērošanā varētu iesaistīties arī uzņēmēju organizācijas.

 

Secinājumi un priekšlikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai

Uzņēmējdarbības vide atspoguļo to, cik draudzīga ir valsts attieksme pret privātsektora iniciatīvu. Turpmāk šai ziņā nepieciešami vairāki uzlabojumi.

Līdzšinējās reformās struktūrpolitikas pasākumi, kas stimulētu attīstību (mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšana, eksporta veicināšana, uzņēmējdarbības vides sakārtošana, efektīvu finansiālā atbalsta instrumentu izveidošana un kvalitātes sistēmas izveidošana atbilstoši ES prasībām), ir mazliet iekavēti. Kaut gan 1997.-1998. gadā šajā jomā ir panākts būtisks progress, tomēr valsts finansiālais atbalsts nav pietiekams. Uz to ir norādījuši gan Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas, gan arī Eiropas Komisijas eksperti. Daļa līdzekļu (piemēram, no privatizācijas fonda), kurus vajadzētu izmantot attīstībai, diemžēl, ir nonākuši kopējā valsts budžeta "katlā" un "noēsti".

Lai aktivizētu izaugsmi, jāpalielina valsts budžeta finansējums attīstības pasākumu atbalstīšanai. Papildu līdzekļus varētu iegūt, paātrinot valsts sektora reformu, valstij neraksturīgās funkcijas nododot nevalstiskajām organizācijām.

Jāpaātrina privātīpašuma reģistrācija. Īpašuma tiesību atjaunošana un reģistrēšana ir sarežģīta un dārga, to regulē ap 15 dažādu tiesību aktu, un tajā iesaistītas vismaz astoņas institūcijas. Lai gan 1997. gadā 2/3 no visiem nekustamajiem īpašumiem (pavisam 500 000) jau bija nodotas privātpersonu rokās, tikai 22 % bija reģistrēti zemesgrāmatā. Līdz ar to valstī vēl aizvien nav attīstīta nekustamo īpašumu tirgus, neveidojas hipotekārās kreditēšanas sistēma, kas ierobežotu finansiālo uzkrājumu apstākļos ir nepieciešams priekšnosacījums uzņēmējdarbības attīstībai. Īpašuma reģistrācijas paātrināšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem hipotekārās kreditēšanas aktivizācijai. Tas būtu izdarāms, pa institūcijām "izmētātās" funkcijas pēc vienas pieturas aģentūras principa koncentrējot Valsts zemes dienestā.

Lai paaugstinātu kredītu pieejamību privātsektoram, jāattīsta ķīlu reģistra sistēma un kredītgarantiju iestādes. 1998. gada martā Latvijas Uzņēmumu reģistra Komercķīlu reģistrā reģistrēja pirmo ķīlu, bet pēc trim mēnešiem jau bija reģistrētas ķīlas 319 miljonu latu vērtībā. Komercķīlu pastāvēšana vismaz daļēji kompensē hipotekāro kredītu nepieejamību. Par trūkumu uzskatāms, ka pagaidām nenotiek komercķīlu reģistrācija attiecībā uz fiziskām personām piederošu īpašumu.

Jāsakārto un jāvienkāršo uzņēmējdarbības reglamentācija. Katru gadu valstī pieņem aptuveni 250 likumus un 350 Ministru kabineta noteikumus. Kvantitāte dominē pār kvalitāti, un novārtā ir atstāti pasākumi, kas saistīti ar tiesību aktu kodificēšanu, proti, vienu jomu regulējošo aktu apvienošanu, kas novērstu to daudzveidību un iekšējās pretrunas. Nodokļu likumi, kā arī Ministru kabineta noteikumi, kas regulē uzņēmējdarbības licencēšanu un dažādu administratīvo procedūru veikšanas kārtību, tiek grozīti vidēji reizi trijos mēnešos, ne vienmēr grozot citus MK noteikumus, kuros reglamentēta attiecīgā licencēšanas kārtība. Normu piemērošanā līdz ar to veidojas pretrunas un neskaidrības.

Nopietni būtu jāapsver, vai nav iespējams samazināt to uzņēmējdarbības veidu skaitu, kuru uzsākšanai nepieciešamas licences vai atļaujas (pašreiz tādu ir 66). Būtu lietderīgi licencējamo uzņēmējdarbības veidu noteikšanu nodot likumdevēja kompetencē, izpildvarai deleģējot tikai tiesības lemt par licencēšanas kārtību.

Turpmāk uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošanas jomā lielāka uzmanība jāpievērš to izpildes mehānismiem, kā arī šo mehānismu izvērtēšanai pēc tā, cik mazas vai lielas ir attiecīgo normatīvo aktu iedzīvināšanas izmaksas. Visvājākais posms ir pretrunīgie un sarežģītie skaidrojošie dokumenti un instrukcijas, ko izdod valsts vai pašvaldību institūcijas; nereti tie ir pat pretrunā ar likumiem vai Ministru kabineta normatīvajiem dokumentiem.

Pozitīvi vērtējama Komerclikuma projekta izstrāde, kas tuvojas nobeigumam. Šis likums aizstās aptuveni 15 dažādus tiesību aktus, kuri kopš 1990. gada pieņemti komerctiesību jomā. Tiks precizētas un definētas attieksmes starp civiltiesību sfēru un komerctiesību sfēru, sakārtotas līdzšinējās uzņēmējdarbību reglamentējošās normas, novēršot pretrunas un ieviešot vienveidīgu terminoloģiju un principus, kas atbilstu ES prasībām. Paralēli top likumprojekts par koncesijām, kurš reglamentēs, kādās formās privātuzņēmējs var iesaistīties dažādu infrastruktūras objektu finansēšanā un ekspluatācijā.

Nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā Latvijā nav īpaši augsts (36-37 %). Latvijā ir viens no zemākajiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem Eiropā - 25 %. Tomēr nepastāv ar uzņēmuma ienākuma nodokli neapliekamais minimums. Latvijā ir augsts pievienotās vērtības nodoklis (18 %, līdz 1993. gadam - 12 %). Tiesa gan, tā likmi paaugstinot, samazināja uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes, taču jāņem vērā, ka palielināts pievienotās vērtības nodoklis saimniecisko apriti bremzē vairāk nekā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Latvijā PVN ir lielāks nekā galvenajās kapitāla eksportētājās - ASV, Vācijā un Japānā.

Uzņēmējiem Latvijā jārēķinās ar ļoti lieliem sociālās apdrošināšanas maksājumiem - 37 procentiem no algām. 28 % maksā darba devējs, 9 % - darbinieks. Līdz 2001. gada 1. janvārim maksājumus paredzēts samazināt uz 33 procentiem, kurus tad darbinieks un darba devējs maksātu līdzīgās daļās. Latvijā sociālās apdrošināšanas maksājumi pārsniedz Eiropas vidējo līmeni, un tas ir uzskatāms par nopietnu barjeru uzņēmējdarbības attīstībā. Kā raksturots 1997. gada Pārskatā un šā Pārskata 1. nodaļā, sociālā nodokļa līdzsvarošana starp darba devēju un ņēmēju ir būtiska sociālās apdrošināšanas un pensiju reformas sastāvdaļa, taču tai jānotiek, konsekventi pieaugot algai.

Atzinīgi jāvērtē tas, ka 1998. gada pavasarī atcelts īpašuma nodoklis uz pamatlīdzekļiem: tā summa gadā varēja sasniegt 4 % no pamatlīdzekļu vērtības, un tas bija nopietns šķērslis jebkurai ražošanas attīstībai.

Par pozitīvu momentu uzskatāms fakts, ka 1997. gadā likumā fiksēts princips, ka maksa par dažādu atļauju un licenču izsniegšanu nedrīkst pārsniegt izsniegšanas administratīvos izdevumus. Būtu vēlams panākt, lai jebkuras nodevas un maksājumi par valsts sniegtajiem pakalpojumiem (reģistrācija, atļaujas, saskaņojumi) tiktu izmantoti attiecīgā valsts pakalpojuma kvalitātes un administrēšanas uzlabošanai. 1996. gadā šāda kārtība ieviesta attiecībā uz uzņēmumu reģistrācijas procedūru, un rezultātā būtiski uzlabojusies Uzņēmumu reģistra darbība un sniegto pakalpojumu kvalitāte. Pašlaik Uzņēmumu reģistrs ir vienīgā Latvijas administratīvā institūcija, kurā pat vissarežģītāko jautājumu var nokārtot triju darba dienu laikā.

Uzņēmumu ienākuma nodoklis veido tikai aptuveni 8 % no valsts kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Šis fakts, starp citu, liecina, ka uzņēmēji (it īpaši mazie un vidējie) sliecas izvairīties no tiešo nodokļu maksāšanas un nodokļu administrēšanas iestādes šo tendenci nespēj novērst.

No uzņēmējdarbības veicināšanas viedokļa raugoties, darbībai nodokļu politikas jomā jābūt vērstai divos virzienos: 1) jāuzlabo nodokļu administrēšana, attiecīgi grozot likumus, radot uzņēmējiem motivāciju sakārtot grāmatvedību, uzrādīt reālās algas un maksāt nodokļus un ieinteresējot darba ņēmējus raudzīties, lai darba devējs maksā sociālo nodokli; 2) jāsamazina vai jākompensē atsevišķi nodokļi attiecībā uz ienākumiem, kuri investēti uzņēmuma ilgtermiņa attīstībā - arī videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā un jaunu darba vietu radīšanā.

Lai novērstu problēmas, korupciju un konfliktus starp uzņēmējiem un valsts un pašvaldību amatpersonām, kuri rodas, tām neprofesionāli vai pat pretlikumīgi piemērojot tiesību normas, valstī nepieciešams efektivizēt administratīvā procesa likumus. Šiem likumiem būtu jānodrošina, lai fiziska vai juridiska persona, kuras intereses aizskāris konkrēts ierēdņa vai institūcijas lēmums, šādu lēmumu varētu pārsūdzēt - gan pakļautības kārtībā, gan tiesā. Pašlaik likumā rakstīts, ka jebkurš personas iesniegums valsts vai pašvaldības iestādē jāizskata 15 dienu laikā, taču praksē gandrīz jebkuru jautājumu izskata vismaz mēnesi. Negatīva lēmuma gadījumā aizskartā persona var sūdzēties augstākā institūcijā, kuras lēmumu savukārt var pārsūdzēt tiesā. Diemžēl, tiesu sistēmas pārslogotība ir radījusi tādu stāvokli, ka ievērot lietu izskatīšanas procesuālos termiņus nemaz nav iespējams. Lietas izskata aptuveni gada laikā, un bieži vien pat pozitīva lēmuma gadījumā uzņēmējam no tā nav nekāda labuma, jo attiecīgais jautājums vairs nav aktuāls. Šeit veidojas klaja nelīdztiesība starp valsti un uzņēmēju.

Uzņēmējam jebkura termiņa (nodokļu maksāšanas, dokumentu iesniegšanas vai atļaujas saņemšanas) nokavēšana draud ar fiskālām vai administratīvām sankcijām, turpretī, ja valsts ignorē personu sūdzību un iesniegumu izskatīšanas termiņu, valstij nekādas nelabvēlīgas sekas nerodas. Lai valsts un uzņēmējs strīdu risināšanā būtu reāli līdztiesīgi, vajadzētu saīsināt laiku, kurā administratīvajās iestādēs jāizskata jautājumi, kā arī nodrošināt ātru un operatīvu ikvienas lietas izskatīšanu tiesā.

Latvijas dabas resursu ierobežotība kā prioritāru izvirza uzdevumu palielināt intelektuāli ietilpīgās un augstu pievienoto vērtību dodošās ražošanas īpatsvaru tautsaimniecībā un samazināt darbietilpīgās ražošanas īpatsvaru. Šī nostādne caurvij dažādas valsts programmas, tomēr līdz šim nav konsekventi iezīmēta.

No dažādiem avotiem vairāk jāatbalsta zinātne un jāuzlabo universitāšu sadarbība ar rūpniekiem, jo pašreiz pētniecība un tehnoloģiskā attīstība atpaliek no tirgus ekonomikas prasībām.

Viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē uzņēmējdarbību un līdz ar to arī jaunu darba vietu rašanos, ir likumu mainīgums, mazā un vidējā biznesa atbalstīšanas politikas institūciju administratīvā mazspēja un ierēdņu resursu nepietiekamība. Valsts administratīvā spēja izstrādāt un īstenot atbalstu uzņēmējdarbībai ir nepietiekama. Būtu lietderīgi Ekonomikas ministrijā izveidot atsevišķu departamentu vai nodaļu, kas atbildētu par nacionālās MVU programmas īstenošanu.

Pašreizējā uzņēmējdarbības vide vērtējama kā apmierinoša, galvenie šķēršļi ir finansiālo instrumentu apjoma nepietiekamība un kredītu pieejamības ierobežotība. Īpaši tas sakāms par jaundibinātajiem uzņēmumiem.

Vajadzētu izbeigt tādu praksi, ka valsts atbalsta instrumentus un šā atbalsta īstenošanu vērtē caur valsts kases īstermiņa ieguvumu un zaudējumu prizmu, necenšoties izstrādāt precīzu pasūtījumu ar fiksētiem ieguvumiem ilgā vai vidēji ilgā laikā.

Privātsektora sadarbībā ar valsti, pašvaldībām un darba ņēmējiem jācenšas pēc daudzpusēja dialoga un visu interešu saskaņošanas, kas vairotu kopīgu atbildību par tautas attīstību.

Nobeigums

Tautas attīstībā ir daudz neatliekamu uzdevumu. Tie prasa konkrētu rīcību no konkrētiem "sociāliem aktieriem". Atbildība par šiem uzdevumiem prasāma ne tikai no valsts, bet arī atsevišķi no katra indivīda, no pilsoniskās sabiedrības grupām un privātsektora organizācijām. Tāpēc Pārskats pievērsies sabiedrības "galvenajiem aktieriem" - indivīdam, valstij un privātsektoram - un analizējis, kā būtu veicināma to saskanīga mijiedarbība un kopīga rīcība tautas attīstības uzdevumu risināšanā. Sadarbība gan prasa iniciatīvu, gribu un piepūli, taču tā ir iespējama un tā vēršas plašumā. Latvijā ir daudz pozitīvu piemēru, kur kopīgā tautas attīstību veicinošā darbībā iesaistās nozīmīgi "sociālie aktieri":

• indivīdi un mājsaimniecības,

• NVO un kopienas grupas,

• privātsektora organizācijas un uzņēmēji,

• centrālās un vietējās varas institūcijas.

Darba grupa cer, ka Pārskats rosinās diskusiju par sociālo partnerību un daudzpusēju sadarbību. Kolektīvās stratēģijas līdzsvaro kapitālisma individuālistiskos stimulus un paplašina ilgtspējīgu izvēļu horizontu. Tāpēc Pārskatā analizēti konkrēti partnerības mehānismi un sadarbības "tehnoloģija".

Veicinot ilgtspējīgas tautas attīstības ideju, Pārskats vērš uzmanību arī uz attīstības morālisko dimensiju. Ievadā uzsvērts, ka ilgtspējīga ir tāda tautas attīstība, kuras gaitā paplašinās cilvēku iespējas, palielinās viņu vienlīdzība iespēju ziņā un viņi šajās iespējās dalās ar līdzcilvēkiem, kā arī pilnvērtīgas iespējas saglabājas nākamajām paaudzēm. Šie ilgtspējas nosacījumi neīstenojas paši no sevis. No visiem sociālajiem partneriem tie prasa morālu stāju, intelektuālu un finansiālu piepūli, atbildīgu politiku un prasmīgu rīcību. Citādi runas par tautas attīstību ir tikai vārdu mežģīnes, kas uzmestas nevienlīdzības un nabadzības drūmajiem vaibstiem.

Gādāt par tautas attīstību nozīmē rūpēties par nācijas ilgtermiņa interesēm, rēķinoties ar globālās attīstības tendencēm. Taču tas nozīmē arī reāli palīdzēt šodienas grūtdieņiem. Kā "1998. gada Pasaules pārskatā par tautas attīstību" raksta Džons Kenets Golbreits ( John Kenneth Galbraith ), cilvēkiem un valstīm kļūstot bagātākām, parādās tendence ignorēt nabagus. Bagātie un veiksmīgie savu bagātību un veiksmi sāk izskaidrot ar savu pārākumu, apgalvojot, ka trūcīgie paši ir vainīgi pie savas nabadzības. Tā ir bīstama domāšanas plaisa, kas provocē sociālo nevienlīdzību. Arī Latvijā jāizvairās no runām, ka sabiedrības noslāņošanās ir "normāla parādība". Egoisms un vienaldzība pret mazaizsargātajiem nav savienojami ar ilgtspējīgas tautas attīstības principiem.

Pārskata autoriem ļoti daudz palīdzēja iepriekšējos izdevumos izvirzītie augstie ekspertīzes standarti, lietotājiem draudzīgais stils un reputācija dažādu sabiedrības grupu un Latvijas starptautisko partneru vidū. Darba grupa ir centusies turpināt šīs tradīcijas, veicot kvantitatīvu un kvalitatīvu analīzi, aplūkojot plašu statistisko informāciju un jaunākos sociālos pētījumus. Līdzīgi pērnā gada Pārskatam, arī šā izdevuma katrā nodaļā atrodami ieteicamie risinājumi. Tie domāti ne tikai valdībai, bet arī nevalstiskajām organizācijām, privātsektoram, masu medijiem. Jācer, ka ieteikumi, kurus šeit vēl atkārtojam, sekmēs plašu diskusiju un praktiskus soļus ilgtspējīgas tautas attīstības veicināšanai Latvijā.

 

Ieteikumi

1. nodaļa. Ekonomikas augsme un tautas attīstība

• Tuvākajos gados kopbudžeta devums investīcijām jāpalielina vismaz līdz 2,5 % no IKP, kopējām valsts investīcijām sasniedzot 7 procentus no valsts kopbudžeta.

• Tālāk jāpilnveido sociālās apdrošināšanas sistēma, raugoties, lai tā būtu pieņemama iedzīvotāju vairākumam un labi funkcionētu tirgus ekonomikas apstākļos. Jāveic plašs informējošs un izskaidrojošs darbs jautājumā par pensiju reformu un līmeņiem, lai cilvēkiem rastos skaidrība, kā veidosies viņu pensijas ienākumi vecumdienās. Šādam izskaidrojumam jāveicina cilvēku apzinīga līdzdalība sociālās apdrošināšanas sistēmā un uzticēšanās privātsektora lomai un pakalpojumiem sociālajā apdrošināšanā.

• Lielāka uzmanība jāvelta veselības profilaksei, informācijai un sabiedrības izglītošanai veselīga dzīvesveida jautājumos.

• Jāpabeidz lielo monopoluzņēmumu privatizācija, tajā ievērojot visaugstākās atklātuma un caurredzamības prasības.

• Lemjot par lielo monopoluzņēmumu preču un pakalpojumu cenām un tarifiem, jārēķina, vai caurmēra Latvijas iedzīvotājs tos spēs maksāt, neapdraudot savu veselību, savu bērnu labklājību u. tml.

• Pašreizējos apstākļos, kur iedzīvotāju ienākumi ir zemi un vēl nav izveidojies brīvs mājokļu tirgus, ar īpašiem pasākumiem jāorganizē un jāaizsargā mazturīgie īrnieki. Jāstimulē īrnieku un dzīvokļu īpašnieku kooperēšanās. Īres valdes varētu īres jautājumos darboties par pirmo tiesas instanci, kas sniegtu juridisko palīdzību mazāk informētiem īrniekiem.

• Gatavojot likumdošanas aktus, kuri skar plašu iedzīvotāju slāņu intereses, nepieciešams veikt ne vien juridisku, bet arī ekonomiski statistisku ekspertīzi. Jānoskaidro, kādas iedzīvotāju grupas no iecerētajām pārmaiņām iegūtu un kādas zaudētu. Īpaša vērība jāvelta tam, lai paredzētās pārmaiņas neizraisītu tālāku iedzīvotāju noslāņošanos un, ja nepieciešams, jāveic koriģējoši pasākumi.

• Aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi prasa prāvus līdzekļus, kuri jāsagādā nodokļu maksātājiem. Pašlaik dominē uzskats, ka valdībai jāpiedāvā plašāks sociālo pakalpojumu loks, nekā šābrīža ierobežotā budžeta ietvaros tas ir iespējams. Tāpēc jāattīsta sadarbība starp valsti, indivīdu un privātsektoru. Jāveicina privātsektora aktīvāka iesaistīšanās sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanā.

• Sarežģītā sociālās palīdzības pabalstu sistēma rada līdzekļu neefektīvu izlietošanu. Lai veiksmīgāk attīstītos sociālās palīdzības nozare, nepieciešams racionalizēt izdevumus, attīstot alternatīvas aprūpes formas (aprūpe mājās, aizbildniecība, audžuģimenes, dienas centri), kā arī veicināt privātsektora iesaisti sociālo pakalpojumu sniegšanā, tādējādi paplašinot pakalpojumu tirgu un attīstot konkurenci. Tomēr valstij un pašvaldībām būtu jāsaglabā kontrole pār to pakalpojumu kvalitāti, kurus tās nodevušas privātsektora vai nevalstisko oganizāciju rokās.

2. nodaļa. Indivīds un valsts:

ceļot tiltu pār neuzticēšanās plaisu

• Valsts lomai indivīdu konkurētspējas un cilvēkresursu attīstīšanā jākļūst proaktīvai un būtiski jāpieaug. Ikvienai valsts programmai, vai tā attiektos uz lauku, reģionālo, industriālo, nodarbinātības vai nabadzības izskaušanas politiku, vairāk jāietver cilvēkresursu attīstīšanas pasākumi, kas vērsti uz cilvēku informēšanu, izglītošanu, sociālo saišu nostiprināšanu, iniciatīvas grupu veidošanu u. tml.

• Steidzami jāizstrādā nabadzības novēršanas programma un tā tūlīt jāsāk īstenot, lielu uzmanību veltot cilvēkresursu attīstīšanai - trūkumā nonākušo cilvēku izglītošanai, apmācīšanai, sociālai mobilizēšanai. Te ļoti plaši jāizmanto nevalstisko organizāciju iespējas.

• Gan centrālās, gan vietējās varas līmenī jāpanāk laba un efektīva pārvaldība. Lai to panāktu, jāievēro vairāki principi: 1) jebkura politiska izvēle jāveic atbildīgi , cenšoties pēc maksimāla labuma visai sabiedrībai; 2) valsts un pašvaldību iestādēm precīzi un godīgi jārīkojas ar publiskiem resursiem un publiskiem izdevumiem; 3) politiķiem un ierēdņiem par savu rīcību jāatskaitās iedzīvotājiem, un ir jāizveido institucionalizēti mehānismi, kā šī atskaitīšanās sniedzama un kā iedzīvotāji var prasīt atbildību no politiķiem, ierēdņiem, valsts un pašvaldību iestādēm; 4) pārvaldībai jābūt caurredzamai , proti, informācijai par valsts un pašvaldību iestāžu un citu publisku organizāciju lēmumiem un darbību jābūt brīvi pieejamai iedzīvotājiem.

• Civildienestu tālāk reformējot, jānodala valstij neraksturīgās funkcijas un tās jānodod nevalstiskām organizācijām vai privātsektoram, skaidrāk definējot ierēdņu un valsts iestāžu funkcijas un ieviešot atbildības un kvalitātes prasības.

• Jāizstrādā un jāievieš skaidras procedūras, kuru ietvaros iedzīvotāji apkalpojami valsts un pašvaldību iestādēs. Jāizstrādā pakalpojumu kvalitātes standarti, kurus zinātu gan ierēdņi, gan iedzīvotāji.

• Jāizstrādā jauna ierēdņu atalgošanas sistēma, kas labāk nodrošinātu augsti kvalificētu profesionāļu piesaisti civildienestam, motivētu uz darba rezultātu. Šai nolūkā algas apmēru vajadzētu saistīt ar darbinieka ieguldījumu un viņa darbības rezultātiem.

• Civildienestu reformējot, jāizvairās no neadekvātas Ministru kabineta "Noteikumu par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām" piemērošanas un aktīvi jāiestājas pret dažādu valsts pārvaldības iestāžu "izstumšanu" no civildienesta sistēmas.

• Valsts pārvaldes reformu birojam būtu ar īpašu monitoringu jāizpēta, kā notiek funkciju deleģēšana, noskaidrojot, vai šeit iniciatīva pieder valstij vai NVO.

• Sadarbojoties pašvaldībām un centrālajai valdībai, jāaktivizē darbs pie "vienas pieturas aģentūru" izveidošanas visu veidu pašvaldībās.

• Jāpilnveido likums "Par Ministru kabineta iekārtu", tajā paredzot, ka nevalstiskās organizācijas un privātsektors obligāti jāiesaista likumu un Ministru kabineta noteikumu projektu apspriešanā, un norādot noteiktu mehānismu, kā organizācijas aicināmas uz apspriešanu, un tāpat arī mehānismu, kā jebkura organizācija var sekot līdzi projektu apspriešanai un tajā iesaistīties.

• Jāveido institucionalizēta kārtība, kuras ietvaros NVO varētu piedalīties sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā.

• Jāsakārto likumi, kas reglamentē NVO darbību. Tas sakāms ne tikai par "Labdarības likuma" izstrādi. Ir nepieciešama juridiska nevalstisko organizāciju klasifikācija, kas dotu iespēju tās diferencēt - iedalīt biedru grupās (jeb asociācijās) un fondos, kas rīkojas ar finansiāliem resursiem, kā arī izšķirt, vai attiecīgā NVO ir sabiedriska labuma ( public benefit ) organizācija vai savstarpēja labuma ( mutual benefit ) organizācija. Šobrīd nav iespējams pieņemt nodokļu politikas grozījumus un nevalstiskām organizācijām domātus atvieglojumus, jo Finansu ministrijai nav iespējams diferencēt, kam atlaides pienākas un kam ne.

• Lai sekmētu NVO finansiālo ilgtspēju, jāpēta (arī īstenojot atsevišķus pilotprojektus), kā Latvijā būtu izveidojami publiski uzkrājumu fondi, kuros līdzekļus varētu ieguldīt NVO, indivīdi, privātuzņēmumi utt.

• Jāpopularizē NVO pozitīvā pieredze un jāmeklē svaigi ceļi, kā to darīt. Vienu šādu ceļu varētu iezīmēt Pašvaldību savienības un Nevalstisko organizāciju centra kopprojekts, kura mērķis ir šo pieredzi apgūt un publiskot, iesaistot presi, radio un televīziju, rīkojot ideju tirdziņus, kopīgas "sabiedrisko attiecību" akcijas, konferences un citus pasākumus.

3. nodaļa. Indivīds, privātsektors un valsts: kopīga atbildība par darbaspēka tirgus attīstību

• Nodarbinātības politikā veicami pasākumi, kas vērsti ne tikai uz darba vietu skaita palielināšanos, bet arī uz to, lai veidotos strādātspēja un lai pašreiz nodarbinātajiem uzlabotos darba apstākļi un mazinātos darba stress.

• Profesionālās izglītības mācību programmām jākļūst daudzveidīgākām, jāsniedz plašāks darbaspēka tirgū noderīgu iemaņu klāsts un plašāka kvalifikācija, kas celtu absolventu strādātspēju.

• Profesionālās izglītības iestādēm mācību standartu un programmu izstrādāšanā vairāk jāsadarbojas ar uzņēmēju organizācijām un nozaru asociācijām.

• Nepieciešams biežāk rīkot darba devēju organizāciju, arodbiedrību un Nodarbinātības valsts dienesta tikšanās, lai apspriestu, kā saīsināt darba meklētāja ceļu pie darba devēja un atvieglinātu uzņēmēju meklējumus pēc kvalificētiem darbiniekiem.

• Sabiedrībai lielāka uzmanība jāpievērš ne tikai nodarbinātības kāpināšanas un bezdarba mazināšanas problēmai, bet arī tam, lai darbs būtu līdzsvarā ar rūpēm par ģimeni, veselību, pašizglītību.

• Valstij jānodrošina, lai audzēkņu materiālais stāvoklis neliegtu viņiem izglītoties. Jāsamazina to jauniešu skaits, kuri neiegūst nekādu profesionālo izglītību un to jauniešu īpatsvars, kurus no mācību iestādēm atskaita, pirms viņi apguvuši pilnu izglītības programmu.

• Jāsakārto profesionālās izglītības administratīvā sistēma un tās struktūra, jālikvidē profesionālās izglītības sistēmas sadrumstalotība un nesaskaņotība starp dažādiem resoriem un izglītības līmeņiem.

• Ieviešot likumos paredzētus atvieglojumus, jāstimulē uzņēmēju līdzdalība un ieguldījums profesionālo skolu materiālās bāzes modernizēšanā un skolēnu praktiskajā apmācīšanā. Jāveicina tādi apstākļi, lai audzēkņi praktisko apmācību varētu iegūt savās potenciālajās darbavietās un tehnoloģiski labāk attīstītos uzņēmumos.

• Valsts līmenī nepieciešams stingrākus padarīt augstākās izglītības kvalitātes kontrolēšanas mehānismus, lai tie nepieļautu pavirši sagatavotu speciālistu producēšanu.

• Akadēmiskā personāla sastāvā plaši jāiesaista un uz priekšu jāvirza gados jauni un talantīgi cilvēki, kam piemīt spēja pētniecību savienot ar studentu mācīšanu. Jāveicina to jauno speciālistu iekļaušanās Latvijas augstskolās, kas 90. gados studējuši un akadēmiskos grādus ieguvuši Rietumu universitātēs. Valsts kopā ar privātsektoru varētu izveidot fondu, kurš veicinātu aizplūdušo smadzeņu atgriešanos Latvijā.

• Jāatbalsta iedzīvotāju centieni izglītoties tālāk. Pieaugušo izglītība jādara pieejama visām iedzīvotāju grupām - arī lauku iedzīvotājiem, maznodrošinātajiem un sociāli mazaizsargātajiem.

• Lai veicinātu lauku iedzīvotāju izglītošanos un pārkvalificēšanos, būtiski svarīgi ir celt laucinieku mobilitāti. Šajā nolūkā, piemēram, varētu kompensēt transporta izdevumus kursu apmeklētājiem, domāt par īpaša izglītības mobilitātes fonda izveidi.

• Jāizstrādā speciālas programmas, kas būtu orientētas uz riska grupu bezdarbniekiem, kā arī atvieglinātu jauniešiem darba gaitu uzsākšanu.

• Nepieciešams radīt atvieglojumus uzņēmējiem, kuri atbalsta pieaugušo izglītības centrus un apmācību kursus.

• Jāatjauno iespēja bezdarbnieka pabalstu saņemt tiem profesionālās izglītības iestāžu absolventiem, kuri pēc mācību beigšanas nespēj atrast darbu.

• Trīspusējā sadarbība starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valdību vairāk būtu jāizgaismo masu informācijas līdzekļiem.

• Jāpieņem Darba kodekss, tajā iestrādājot visas normas, kas nepieciešamas, lai darba devējs un darbinieks darba attiecībās būtu līdztiesīgi un darbtiesiskais regulējums atbilstu starptautiskajām tiesību normām. Jāizveido darba strīdu izšķiršanas institūcija - darba tiesa vai darba strīdu komisija.

4. nodaļa. Valsts un privātsektors:

labākas attīstības vides radīšana

• Turpinot uzņēmumu sociālā nodokļa likmes samazināšanu, privātsektora uzņēmumos vajadzētu novērst visai izplatīto atšķirību starp oficiālo un reālo atalgojumu.

• Lai atmaskotu korupcijas seju un stiprinātu demokrātiju, būtu jāturpina detalizēti pētījumi par dažādiem korupcijas veidiem, situācijām un kultūrinterpretāciju.

• Jānovērtē korupcijas risks dažādās iestādēs, jāizanalizē, kādās situācijās iespējama patvaļīga likumu un noteikumu interpretēšana, un šādas situācijas jānovērš. Lai mazinātos birokrātiskā korupcija, uzņēmēju apkalpošanā valsts un pašvaldību iestādēs jāiedibina skaidras procedūras.

• Jāpalielina cilvēku izpratne par publiskās sfēras funkcionēšanu demokrātiskā sabiedrībā. Jānostiprina pārliecība, ka par publisku pakalpojumu, kas apmaksāts no nodokļu naudas un iedzīvotājam pienākas pēc likuma, nav jādod nekāda nemonetāra vai monetāra atlīdzība. Nevalstiskajām organizācijām un presei plašāk jāpopularizē korupcijas apkarošana, jāskaidro, kas ir interešu konflikts un kā to demokrātiski neregulēt.

• Uzņēmēju organizāciju nostiprināšanās ir labs priekšnoteikums tam, lai atslogotu valsts pārvaldības aparātu, atsevišķas funkcijas nododot uzņēmēju asociācijām. Viens no veidiem, kā uzņēmēju organizācijas iesaistīt likumu un lēmumu izstrādē, ekspertīzē un strīdu izskatīšanā, ir veidot uzņēmēju konsultatīvās padomes, kas darbotos pastāvīgā kontaktā ar valsts institūcijām.

• Valdībai būtu aktīvāk jāizskaidro un jāpopularizē savi uzņēmējdarbības atbalstīšanas pasākumi. Informēšanā un atbalsta instrumentu praktiskajā piemērošanā jāiesaista uzņēmēju organizācijas.

• Jāpaātrina privātīpašuma reģistrācija, pa institūcijām "izmētātās" funkcijas pēc vienas pieturas aģentūras principa koncentrējot Valsts zemes dienestā.

• Lai paaugstinātu kredītu pieejamību privātsektoram, jāattīsta ķīlu reģistra sistēma un kredītgarantiju iestādes.

• Nopietni būtu jāapsver, vai nav iespējams samazināt to uzņēmējdarbības veidu skaitu, kuru uzsākšanai nepieciešamas licences vai atļaujas. Licencējamo uzņēmējdarbības veidu noteikšana jānodod likumdevēja kompetencē, izpildvarai deleģējot tikai tiesības lemt par licencēšanas kārtību.

• Lai novērstu problēmas, korupciju un konfliktus starp uzņēmējiem un valsts un pašvaldību iestādēm, valstī nepieciešama efektīva administratīvā procesa likumdošana. Šādai likumdošanai būtu jānodrošina, lai fiziskām un juridiskām personām ierēdņu un institūciju lēmumus būtu iespējams pārsūdzēt.

• No dažādiem avotiem vairāk jāatbalsta zinātne un jāuzlabo universitāšu sadarbība ar rūpniekiem, jo pašreiz pētniecība un tehnoloģiskā attīstība atpaliek no tirgus ekonomikas prasībām.

• Pašreiz nepietiekama ir valsts administratīvā spēja izstrādāt un īstenot atbalstu uzņēmējdarbībai. Būtu lietderīgi Ekonomikas ministrijā izveidot atsevišķu departamentu vai nodaļu, kas atbildētu par nacionālās MVU programmas īstenošanu.

• Vajadzētu izbeigt tādu praksi, ka valsts atbalsta instrumenti un šā atbalsta īstenošana tiek vērtēti caur valsts kases īstermiņa ieguvumu un zaudējumu prizmu, necenšoties izstrādāt precīzu pasūtījumu ar fiksētiem ieguvumiem ilgā vai vidēji ilgā laikā.

Statistikas pielikums

Statistikas pielikums sagatavots saskaņā ar ANO Attīstības programmas ( UNDP ) paredzētajiem rādītājiem. Tajā ietvertā informācija raksturo tautas attīstību, cilvēku iespējas ekonomiskos sasniegumus izmantot savas dzīves uzlabošanai. Statistikas pielikumā atspoguļoti tautas attīstības raksturošanā nozīmīgākie rādītāji: veselība, izglītība, apkārtējā vide, nodarbinātība u. c. Pielikuma sagatavošanā izmantota Centrālajā statistikas pārvaldē pieejamā informācija. Vajadzības gadījumā papildu dati ievākti no citām ministrijām, iestādēm un starptautiskajām organizācijām.

Diemžēl, atsevišķos jautājumos, kas saistīti ar tautas attīstību, statistikas datu apjoms ir ierobežots, un ne visi UNDP paredzētie dati bijuši pieejami. Par dažiem rādītājiem vienīgie pieejamie dati ir no 1989. gada tautas skaitīšanas. Atsevišķos gadījumos aprēķini gluži nesakrīt ar starptautiski pieņemto metodoloģiju un definīcijām.

Dažviet statistiskā pielikuma tabulās minētā informācija atšķiras no informācijas, kura bija publicēta 1997. gada "Pārskatā par tautas attīstību". Tas saistīts ar starptautisko standartu un metodoloģijas ieviešanu, kā arī atsevišķu datu precizēšanu.

Piemēram, informāciju par reālo IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP$) precizēja OECD un Eiropas Savienības statistikas birojs, balstīdamies uz 1993. gadā veiktā pirktspējas paritātes pētījuma rezultātiem. Informācija par nodarbinātību precizēta, izmantojot darbaspēka apsekojumus, kurus CSP kopš 1995. gada novembra regulāri veic 2 reizes gadā. Izglītības rādītāji mainījušies, jo dati precizēti saskaņā ar nacionālo izglītības klasifikatoru, kuru apstiprināja 1997. gadā.

Tautas attīstības indekss: Latvija

Jaundzi- Pieau- Kopējais Reālais Svērtais Mūža Izglītības Iekš- Tautas pēc

mušo gušo (pamat-, IKP IKP ilguma indekss zemes attīstības reālā IKP

pare- lasīt- vidus-, uz vienu uz vienu indekss koppro- indekss uz vienu

dzamais prasmes augst-) iedzī- iedzī- dukta iedzī-

mūža līmenis, skolu votāju, votāju (IKP) votāju PPP$,

ilgums, % apmeklētāju PPP$ indekss mīnus vieta

gadi īpatsvars pēc TAI

1994 66,4 99,0 69,5 3204 3204 0,69 0,89 0,59 0,722 …

1995 66,7 99,0 71,6 3291 3291 0,70 0,90 0,60 0,706 …

1996 69,3 99,0 71,6 3484 3484 0,74 0,90 0,55 0,706 …

1 OECD īstermiņa ekonomiskie rādītāji 7/1997

Tautas attīstības raksturojums

Jaundzimušo

paredzamais

mūža ilgums,

gadi

Māšu

mirstība

uz 100 000

dzimušajiem

Iedzīvotāju

skaits

uz vienu

ārstu

Zinātnieki

un tehniskie

darbinieki uz

1000 iedzīv

Visu līmeņu

skolu apmek-

lētāju īpatsvars

7-23 g. v.

iedzīv. vidū, %

Studentu skaits

augstākajā

izglītības pakāpē,

% no iedz. sk.

19-23 g. vecumā

Kopā Sievietes

(%) (%)

Dienas

laikrakstu1 eks.

sk. uz 100

iedzīvotājiem

Televizoru

skaits uz 100

iedzīvotājiem Reālais IKP

uz vienu

iedzīvotāju,

PPP$*

IKP uz vienu

iedzīvotāju,

US$.

 

 

 

1993 67,2 30 274 2 68,2 21,5 … 35,6 42,2 3070 842

1994 66,4 58 296 2 69,5 22,2 … 23,1 … 3204 1432

1995 66,7 37 336 2 71,6 26,5 … 12,4 … 3291 1769

1996 69,3 40 348 2 71,6 37,6 44,8 22,5 1032 3484 2061

1997 70,0 42 293 2 74,0 43,1 51,2 16,0 1022 … 2238

1 iznāk 4-6 reizes nedēļā

2 OECD īstermiņa ekonomiskie rādītāji

3 uz 100 mājsaimniecībām

Sabiedrībai nevēlamas parādības

Bezdarbs Pieaugušie Ienākumu Inflācija Satiksmes Šķirtas Nereģis- Pašnā skaits Sēra un

(% no eko- ar nepa- attiecība gadā, % nega- laulības, trētā uz 100 000 slāpekļa

nomiski beigtu starp 20 % no ie- dījumos % no no- laulībā iedzīvotājiem izplūde,

aktīvajiem vidējo mājsaim- priekšējā bojā slēgtajām dzimuši kg

iedzī- izglītību, niecību ar gada gājušo laulībām bērni, % Vīrieši Sievietes NO2 un

votājiem) %, 15 g. v. augstā- skaits uz SO2 uz

un vecāki1 kajiem 100 000 vienu

un 20% - iedzīv. iedzī-

ar zemā- votāju

kajiem

ienākumiem

1993 5,8 39,6 4,0 209,2 26 70,4 23,0 34,3 9,0 20,1

1994 6,5 39,6 4,5 135,9 28 72,7 26,4 32,9 7,7 24,3

1995 6,6 39,6 … 125,0 24 70,6 29,9 32,8 7,9 18,3

1996 7,2 39,6 3,0 117,6 22 62,8 33,1 29,7 7,7 21,5

1997 7,0 39,6 4,7 108,4 21 63,0 34,8 28,5 7,4 17,6

1 1989. g. tautas skaitīšanas dati

Sieviešu un vīriešu atšķirības (sievietes % pret vīriešiem)

 

 

Jaun-

dzimušo pare-

dzamais mūža ilgums

Iedzī-votāju skaits

Vispārīgā izglītība

Vidus-skolas beidzēji

Studentu skaits augstākā mācību pakāpē (19-23 g.)

Studenti, kas apgūst dabas un lietišķās zinātnes

Nodar-binātie

Bez-darbnieki

Darba samaksa valsts sektorā

 

1993 119,8 115,2 100,2 100,4 106,7 … 96,3 113,5 77,0

1994 120,1 115,5 107,2 118,9 133,0 … 94,2 107,9 77,0

1995 120,3 115,8 108,0 120,1 118,0 … 95,2 109,7 73,3

1996 118,3 116,0 118,51 … 120,0 … 95,7 120,8 72,7

1997 118,2 116,0 117,41 … 141,5 … 96,4 146,2 74,1

1 Darbaspēka apsekojums

Sieviešu stāvoklis

Jaun-

dzimušo pare-dzamais mūža ilgums, gadi

'Pirmās laulības noslēg-šanas vidējais vecums

Māšu mirstība uz 100 000 dzimu-šajiem

Vispārīgā vidējā izglītība, %

Vidus-skolu beidzējas, % no sievietēm skolu beigšanas vecumā

Studenšu skaits augstā-kajā izglītības pakāpē,

% no sievietēm 19-23 g.v.

Dabas un lietišķo zinātņu studenšu īpatsvars, % no augst-skolu beid-zējiem

Sieviešu īpatsvars nodar-bināto vidū, %

Sieviešu īpatsvars vadītāju un spe-ciālistu vidū, %1

\]Sieviešu īpatsvars parla-menta deputātu vidū, %

 

 

 

 

 

1993 73,8 22,5 30 51,0 50,1 … … 49,0 … 15

1994 72,9 22,5 58 51,0 54,0 … … 48,6 … 15

1995 73,1 22,8 37 51,1 53,8 … … 48,9 … 8

1996 75,6 23,2 40 50,5 … 44,8 … 48,9 59,9 8

1997 75,9 23,6 42 53,21 … 51,2 … 49,1 59,3 17

1 Darbaspēka apsekojums

Demogrāfiskais raksturojums

 

Iedzīvotāju skaits, miljonos

Iedzīvotāju skaita pieaugums gadā

Summārais dzimstības koeficients

Kontra-ceptīvo līdzekļu

 izman-tošana, %, (15-44 g.v.)

Apgā-dājamo īpatsvars, %

60 g. v. un vecāku iedzīvotāju īpatsvars, %

Paredzamais

mūža ilgums 60 g. v.

Vīrieši

Sievietes

 

1993 2,6 -1,9 1,5 … 43,2 18,8 14,5 20,1

1994 2,6 -1,4 1,4 18,9 43,2 18,9 16,2 19,7

1995 2,5 -1,1 1,3 18,9 43,1 19,1 14,2 19,3

1996 2,5 -0,9 1,2 20,7 42,3 19,4 14,8 21,2

1997 2,5 -0,9 1,1 … 42,2 19,6 14,2 21,3

Veselības rādītāji

 

 

 

 

Mirstība

no asinsrites sistēmas slimībām, % no kopējās mirstības

Mirstība

no ļaunda-bīgajiem audzējiem, % no kopējās mirstības

Reģis-trētais alkohola patēriņš, litros uz vienu pieaugušo

Pieaugušie,

kas smēķē, %1

Vīrieši

Sievietes

Iedzī-votāju skaits uz vienu ārstu

Veselības apdroši-nāšana

Valsts izdevumi veselībai, % no visiem valsts

izde-vumiem

Kopējie izdevumi veselībai,

% no IKP

1993 56,2 14,0 8,1 … … 274 … 9,7 4,1

1994 55,9 13,4 9,5 55 17 296 … 13,4 4,1

1995 55,8 14,1 8,4 … … 336 … 15,4 3,9

1996 55,5 16,2 8,3 … … 348 … 9,9 3,9

1997 55,5 16,4 8,5 … … 293 … 9,9 3,9

1 Dzīves apstākļu pētījums 1994. gadā

Izglītības rādītāji

Visu līmeņu izglītības iestāžu apmek-lētāju īpatsvars, %, 7-23 g. vecumā

Skolēnu skaits pamat-izglītības pakāpē, % no 7-15 g.v. iedzīvotāju skaita

Skolēnu skaits vidējā izglītības pakāpē, % no 16-18 g.v. iedzīvotāju skaita

Studentu skaits augstākajā izglītības pakāpē, % no 19-23 g.v. iedzīvotāju skaita

Augstskolu apmek-lētāji, kas studē dabas un lietišķās zinātnes

Izdevumi augstākajai izglītībai, % no visiem izglītības izde-vumiem

Izdevumi uz vienu augst-skolas studentu

Valsts izdevumi izglītībai, % no visiem valsts

izde-vumiem

Kopējie izdevumi izglītībai,

% no IKP

 

 

 

 

1993 68,2 93,6 82,4 21,5 … 14,1 … … 6,1

1994 69,5 91,6 81,7 22,2 … 13,6 … … 6,1

1995 71,6 87,6 82,0 26,5 … 12,0 … … 6,7

1996 71,6 90,6 85,7 37,6 … 12,3 … 14,6 5,7

1997 74,0 91,1 90,5 43,1 … … … 14,6 5,8

Tautas intelektuālais potenciāls

Zinātnieki un Kopējie izdevumi Absolventi vidējā Absolventi augstākajā Zinātnisko

tehniskie darbinieki pētījumiem un izglītības pakāpē, izglītības pakāpē, grādu ieguvuši,

uz 1000 izstrādnēm, % no 18 g.v. % no 23 g. v. % no visiem

iedzīvotājiem % no IKP iedzīvotājiem iedzīvotājiem beidzējiem

1993 2,6 0,49 … … …

1994 2,1 0,41 75,2 16,9 …

1995 2,1 0,51 74,9 21,7 …

1996 1,9 0,46 71,6 28,2 …

1997 1,8 0,43 73,8 30,6 …

Nodarbinātība

Nodar-binātie,

% no iedzīvotāju kopskaita

Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums, % no nodarbināto kopskaita

Lauksaim-niecība
Rūpnie-cība

Pakal-pojumi

Darbaspēka nomaiņa

Nodarbināto iedzīvotāju ienākumu pieaugums, %

Arod-biedrībās apvienoto

nodarbināto

īpatsvars

Darba nedēļas ilgums, stundas

Izdevumi darbaspēka tirgus pro-grammām, tūkst. Ls

 

 

 

1993 46,6 19 29 52 … 20 … 39,5 8219,3

1994 42,5 19 27 54 … 52 … 39,5 10184,6

1995 41,6 19 25 56 … 25 … 40,8 11856,6

1996 49,0 18 25 57 … 10 … 39,9 14860,2

1997 42,0 19 26 55 … 22 … 41,3 17434,2

 

Bezdarba rādītāji (gada beigās)

Bez- Bezdarba līmenis, % Jauniešu Izdevumi Ilgstošo bezdarbnieku

darbnieku ----------------------- bezdarba bezdarbnieku īpatsvars

skaits, Kopā Sievietēm līmenis pabalstiem, ----------- ------------

tūkstošos (15-24 g.), % % no visiem vairāk nekā vairāk nekā

izdevumiem 6 mēneši 12 mēneši

1993 76,7 5,8 … 17,41 2,0 32,9 3,5

1994 83,9 6,5 6,9 18,3 0,6 43,0 17,7

1995 83,2 6,6 7,0 20,2 1,7 45,0 25,5

1996 90,8 7,2 8,1 20,0 2,0 54,5 31,2

1997 84,9 7,0 8,5 18,1 2,1 62,0 38,1

1 Līdz 25 gadiem

Izdevumi aizsardzības vajadzībām un izdevumu nesabalansētība

Izdevumi aizsardzībai Izdevumi Izdevumi

aizsardzībai, aizsardzībai,

US$ miljoni, Uz 1 iedzīvotāju, % no IKP % no kopējiem

1995.g. cenās US$, 1985.g. cenās izdevumiem

izglītībai un veselībai

1993 … … 0,8 8,2

1994 … … 0,8 9,1

1995 … … … …

1996 … … 0,7 7,7

1997 … … 0,7 7,4

Dabas resursi

Teritorija, Apdzī- Lauksaim- Mežu Meliorētā Iekšējie Ikgadējais

tūkstoši vojuma niecībā platība, zeme, % atjaunojamie ūdens

km2 blīvums izman- % no no lauk- ūdens resursi patēriņš

cilvēki tojamā teritorijas saimniecībā uz vienu uz vienu

uz km2 zeme, % no izmantojamās iedzīvotāju, iedzīvotāju,

teritorijas zemes 1000 m3 gadā m3

1993 64,6 40,0 39,3 44,0 30,1 5,71 196,8

1994 64,6 39,4 39,3 44,0 … … 187,1

1995 64,6 38,9 39,3 44,6 … … 181,1

1996 64,6 38,6 39,0 44,3 62,0 … 172,4

1997 64,6 38,2 39,0 44,9 62,0 … 163,7

Nacionālā ienākuma rādītāji

Iekšzemes kop-produkts (IKP), milj. latu

Lauk-saimnie-cības produkcija, % no IKP

Rūpnie-cības produkcija, % no IKP

Pakal-pojumi,

% no IKP

Perso-niskais patēriņš, % no IKP

Iekš-zemes inves-tīcijas,

% no IKP

Ieņē-mumi

no no-dokļiem, % no IKP

Valsts izdevumi, % no IKP

Eksports, % no IKP

Imports, % no IKP

 

 

 

1993 1467,0 12 35 53 52,5 13,8 31,2 28,1 73,2 57,0

1994 2042,6 10 31 59 58,7 14,9 24,8 20,1 46,5 44,4

1995 2349,2 11 33 56 62,6 16,6 27,1 22,2 46,9 49,3

1996 2829,1 9 31 60 67,6 18,8 33,7 21,6 50,9 58,9

1997 3211,1 7 31 62 67,2 19,7 … 23,2 50,5 60,6

Tautsaimniecības attīstības tendences

IKP IKP pieaugums Inflācija Eksporta Budžeta

pieaugums gadā uz vienu gadā, % no pieaugums deficīts,

gadā1 iedzīvotāju1 iepriekšējā gadā, % no IKP % no IKP

gada

1 2 3 4 5

1993 -14,9 -13,4 209,2 -6,7 -0,1

1994 0,6 2,3 135,9 -6,2 -1,98

1995 -0,8 0,5 125,0 6,9 -3,1

1996 3,3 4,4 117,6 11,2 -1,4

1997 6,5 7,5 108,4 5,6 +1,3

1 Salīdzināmās cenās

Vardarbība un noziedzība

Ieslodzītie Nepilngadīgie Reģistrēto Ar narkotiskām Vīriešu izdarītas Reģistrētas

uz 100 000 noziedznieki, izvarošanu vielām saistīti slepkavības izvarošanas

iedzīvotājiem % no notiesāto skaits uz 100 000 noziegumi ar iepriekšēju uz 100 000

kopskaita iedzīvotājiem uz 100 000 nodomu uz sievietēm

iedzīvotājiem 100 000 vīriešiem

1993 208,7 10,8 5,0 8,4 12,7 9,3

1994 253,6 10,5 5,1 10,9 9,7 9,4

1995 256,9 10,9 6,3 10,8 13,7 11,7

1996 250,3 11,9 5,2 14,5 18,0 9,7

1997 252,6 13,1 4,8 17,3 15,7 9,0

Labklājība, nabadzība un sociālie izdevumi

Reālais Rūpniecības Ienākumu Izdevumi Kopējie Kopējie

IKP uz 1 īpatsvars attiecība sociālajai izdevumi izdevumi

iedzīvotāju, iekšzemes starp 20% aizsardzībai, izglītībai, veselībai,

PPP$ kopproduktā mājsaimniecībām % no IKP % no IKP % no IKP

ar augstākajiem

un 20% - ar

zemākajiem

ienākumiem

1993 3070 35 4,0 9,2 6,1 4,1

1994 3204 31 4,5 11,8 6,1 4,1

1995 3291 33 … 11,6 6,7 3,9

1996 3484 31 3,0 14,7 5,7 3,9

1997 … 31 4,7 14,3 5,8 3,9

Sakaru līdzekļi

Radio-aparātu skaits uz 100 iedzī-votājiem

Televizoru skaits uz 100 iedzī-votājiem

Kinoteātru apmek-lējumi

gadā uz vienu cilvēku

Muzeju apmek-lējumi

gadā uz vienu cilvēku

Dienas laikrakstu eksemplāru skaits uz 100 iedzī-votājiem

Izdoto grāmatu skaits uz 100 iedzī-votājiem

Nosūtīto vēstuļu skaits uz vienu iedzīvotāju

Telefona aparāti uz 100 iedzī-votājiem

Automobiļi uz 100 iedzī-votājiem

 

 

1993 … 42,2 0,7 0,5 35,6 61,9 10 27 14,3

1994 … … 0,6 0,5 23,1 65,4 7 28 9,9

1995 … … 0,4 0,5 12,4 78,2 7 29 13,3

1996 611 1031 0,4 0,5 22,5 78,9 11 30 15,3

1997 591 1021 0,5 0,6 16,0 94,0 12 31 17,6

1 Uz 100 mājsaimniecībām

Urbanizācija

Pilsētnieku Pilsētnieku Iedzīvotāju Iedzīvotāju Iedzīvotāju

skaits, % no skaita skaits skaits skaits

iedzīvotāju pieauguma lielākajā pilsētā, pilsētās ar vairāk pilsētās ar vairāk

kopskaita temps gadā % no visiem nekā 40 tūkst. nekā 40 tūkst.

pilsētniekiem iedzīvotāju, iedzīvotāju,

% no visiem % no visiem

pilsētniekiem iedzīvotājiem

1993 69,2 -0,9 48,2 73,4 50,8

1994 69,1 -1,6 48,1 73,2 50,6

1995 69,0 -1,2 47,9 73,1 50,4

1996 69,1 -0,8 47,6 72,9 50,3

1997 69,1 -0,9 47,5 72,8 50,3