Vērtējot pēc teritorijas platības, Latvija nav liela valsts. Tomēr arī nelielā valstī, pētot sociālekonomisko procesu norisi, ir jāņem vērā novadu atšķirības, kas ir pietiekami būtiskas. Latvijas novadu savdabība ir veidojusies ilgā vēsturiskā periodā — vairākos iepriekšējos gadsimtos. Arī mūsdienu apstākļos dažādu novadu iespējas ir atšķirīgas.

Lai dotu objektīvu informāciju par Latvijas teritoriālo novadu īpatnībām, ko varētu izmantot valsts reģionālās politikas izstrādei un pamatošanai, Latvijas Statistikas institūta pētnieki (E. Vanags, V.Locāne, E.Valodiņš, J.Linde u.c.) jau vairākus gadus izstrādā teritoriālās statistikas zinātniskos pamatus un veic faktisko datu apstrādi un analīzi teritoriālā skatījumā1.

Pēc pašreizējā valsts administratīvi teritoriālā iedalījuma Latvijā ir 7 republikas pilsētas un 26 rajoni; pēdējos veido rajonu centri, citas pilsētas un lauku teritorijas. Šī raksta izpētes objekts ir tikai Latvijas lauki, mēģinot raksturot demogrāfisko procesu īpatnības atsevišķos novados. Parādot tabulās datus par katru administratīvo rajonu atsevišķi, iegūstam ļoti plašu, diezgan grūti pārskatāmu un laikraksta rakstam nepiemēroti izvērstu materiālu (to var atrast Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) izdotajās demogrāfijas gadagrāmatās). Tādēļ pētījumu veiksim, izmantojot vēsturisko valsts dalījumu novados: Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale. Salīdzinot ar vēsturiskajiem novadiem, mūsu darbā ir šādas īpatnības.

Kā atsevišķs novads ir izdalīta Pierīga, ietverot tajā Rīgas, Ogres un Tukuma rajona lauku teritoriju. To pamatojam ar Rīgas un Jūrmalas pilsētu lielo ietekmi uz apkārtējo lauku teritoriju, nosakot tās saimniecisko apstākļu un attīstības specifiku. Šāds novads ir izdalīts arī dažos CSP publicētajos datu krājumos2.

Novadi veidoti, apvienojot nedalītus administratīvos rajonus. Tādējādi nosacīti Zemgalei ir pieskaitīti vairāki Aizkraukles un Jēkabpils rajona pagasti, kas atrodas Daugavas labajā krastā un vēsturiski pieder pie Vidzemes. Mūsu darbam vajadzīgos datus tas nevar kaut cik nozīmīgi mainīt.

Galvenokārt ir izmantoti 1997.gada demogrāfiskās statistikas dati, jo raksta izstrādes laikā dati par 1998.gadu vēl nebija pieejami.

Visvairāk dzimst Kurzemē,

visvairāk mirst Latgalē

Iedzīvotāju demogrāfisko vitalitāti raksturo galveno demogrāfisko notikumu intensitāte. Galvenie demogrāfiskie notikumi katra cilvēka dzīvē ir piedzimšana, stāšanās laulībā, laulības šķiršana, nāve. Statistikas dati par šiem notikumiem raksturo demogrāfisko situāciju valstī un tās novados. Statistikas literatūrā minētos notikumus sauc par "iedzīvotāju dabisko kustību". Tāds termins, šķiet, nav īsti veiksmīgs: vismaz nāve nav kustība, bet kustības izbeigšanās.

Lai demogrāfiskās vitalitātes rādītājus padarītu salīdzināmus, izslēdzot novadu lieluma ietekmi uz dzimušo, mirušo u.c. skaitu, pēdējos pārrēķina uz 1000 attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem. Vislabāk izmantot pastāvīgo iedzīvotāju gada vidējo skaitu (1. tabula).

Dati rāda, ka mūsdienās Latvijas laukos dzimstība visos novados ir ļoti maza, salīdzinot tiklab ar dzimstību iepriekšējās desmitgadēs, trīsdesmitajos gados, kā arī ar dzimstību Eiropas valstu vairākumā. Dzimstības atšķirības Latvijas novados nav lielas, tomēr tās nevar nepamanīt. Visvairāk dzimušo, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, ir Kurzemē, īpaši Kuldīgas (11,6) un Saldus rajonā (10,0), kā arī Vidzemē, īpaši Alūksnes, Gulbenes, Valmieras un Cēsu rajonā (10 un nedaudz vairāk).

Vismazākā dzimstības intensitāte ir Pierīgā (Rīgas rajona laukos tikai 7,9) un Latgalē (Daugavpils rajona laukos — 7,6, Ludzas — 7,8).

Kā vienlīdz zema dzimstība uz pārējo novadu fona ir izveidojusies saimnieciski visattīstītākajos Pierīgas laukos, un relatīvi atpalikušajā Latgalē, ir jāpētī, ņemot vērā kopējo demogrāfisko situāciju valstī un tās novados. Pierīgā dzimstību acīmredzot ierobežo vairāk nekā citur, par pirmo dzīves prioritāti izvirzot materiālās labklājības tālāku uzlabošanu. Latgalē dzimstību samazina iedzīvotāju novecojušais vecumsastāvs un nedrošība par rītdienu (vislielākais bezdarba slogs).

Mirstības intensitāte Latvijas novados atšķiras daudz būtiskāk nekā dzimstības intensitāte. Vismazāk mirušo, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, ir bijis Pierīgas laukos (Rīgas rajonā tikai 11,7), kas ir pat mazāk nekā trīsdesmito gadu rādītāji. Latgalē mirstības intensitāte ir gandrīz vai divas reizes lielāka (Ludzas rajona laukos — 25,9, Krāslavas — 24,1, Balvu — 23,0).

Kā šādu atšķirību cēloņus varētu minēt atšķirīgu iedzīvotāju vecumsastāvu, būtiski atšķirīgas iespējas izmantot medicīniskos pakalpojumus, kā arī trūkumu un nabadzību, kas nenodrošina iztikas minimumu samērā plašiem Latgales iedzīvotāju slāņiem.

Dzimstības un mirstības koeficientu starpība dod rezultējošo rādītāju — dabisko pieaugumu. Dziļās demogrāfiskās krīzes apstākļos, kas Latvijā sākās ap 1991.—1992. gadu un turpinās līdz šim laikam, dabiskais pieaugums visos valsts novados ir negatīvs. Iedzīvotāji turpina izmirt. Taču arī šādā situācijā no visiem Latvijas novadiem krasi izdalās Latgale, kur iedzīvotāju "dabiskais zudums" ir gandrīz vai trīs reizes lielāks nekā Pierīgā un 2,0 — 2,5 reizes lielāks nekā Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē. Visstraujāk lauku iedzīvotāju skaits šo procesu rezultātā samazinājās Ludzas rajonā (–18,1), Krāslavas rajonā (–15,7) un Balvu rajonā (–14,1).