Turpinājums no 1.lpp.

Tātad faktiski mūsu komisijas locekļiem brīvdienu nebūs, bet būs konkrēts darbs dažādās mūsu valsts vietās, sastopoties ar attiecīgo iestāžu darbiniekiem un arī ar to klientiem.

Jo ir vairākas trauslas vietas sociālo jautājumu risināšanā. Piemēram, Ministru kabinets 12.janvārī pieņēma noteikumus nr.11, kur skaidri rakstīts, ka Valsts ieņēmumu dienestam ar 1.februāri ir jāpārņem personificētā uzskaite un jānodod informācija Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai par katra darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, sākot no 1.janvāra. Šī funkcija valstī tiek veikta ļoti slikti. Un tas kļūst bīstami, jo, aprēķinot valsts noteiktās pensijas un pabalstus, šī informācija ir cilvēkiem būtiska. Līdz ar to jau aprīļa sākumā var rasties sociālās spriedzes stāvoklis. Ja nebūs korektas informācijas, nebūs korekti sniegtu sociālo pakalpojumu. Te es pirmām kārtām varu minēt darba nespējas lapu apmaksu, bezdarbnieku pabalstus, ja mēs valstī nespēsim nodrošināt precīzu šo informācijas funkciju izpildes nodrošināšanu, var rasties diezgan lielas nepatikšanas.

Raksturojot komisijas locekļu darbu, varu vēlreiz sacīt, ka ikviens no viņiem ir gatavs nopietni strādāt tieši tajā jomā, ko vislabāk pārzina. Vēl mani iepriecina tas, ka deputāti vēlas mācīties, apgūstot likumdošanas procesu. Protams, arī man pašai vēl daudz jāmācas — īpaši medicīnas jomā. Tas, ko jau zināju, strādājot iepriekšējā darbā, nepavisam neatbilst tam līmenim, kas man būtu vēlams šodien.

Esmu gandarīta par to, ka Sociālo un darba lietu komisijas paspārnē ir izveidotas arī divas apakškomisijas, kas mums daudzējādā ziņā var palīdzēt. Viena no tām ir sabiedrības veselības apakškomisija, otra — īpaši atbalstāmo reģionu sociālās attīstības apakškomisija. Pēdējās priekšsēdētājs ir Osvalds Zvejsalnieks, bet viņa vietnieks — Juris Vidiņš, sekretāre — Helēna Soldatjonoka. Tiesa, Osvalds Zvejsalnieks un Juris Vidiņš nav Sociālo un darba lietu komisijas locekļi, taču Saeimas Kārtības rullis nosaka, ka apakškomisijā var strādāt jebkurš Saeimas deputāts un arī kļūt par tās vadītāju. Sabiedrības veselības apakškomisiju vada Romualds Ražuks, tās sekretāre ir Astrīda Mūrniece.

Abas apakškomisijas jau ir uzsākušas darbu. Pirms šo apakškomisiju nodibināšanas mēs nosūtījām visām frakcijām pārskatu par jautājumiem, ar kuriem apakškomisiju locekļiem būtu jānodarbojas. Tātad frakcijām iepriekš bija labi zināms, kādi uzdevumi turpmāk būtu veicami tajās izvirzītajiem deputātiem.

Mani iepriecina arī tas, ka Sociālo un darba lietu komisijas locekļi savā darbā ir konstruktīvi, ka nav liekas pļāpāšanas, bet aizvien tiek veikts konkrēts darbs.

— Droši vien var sacīt, ka Sociālo un darba lietu komisija ir viena no apolitiskākajām komisijām Saeimā un tās darbā tik jūtami neizpaužas frakciju politiskās pretišķības salīdzinājumā ar vienu otru citu komisiju?

— Jā, tā tas patiešām ir. Komisijā jau sākumā esam vienojušies, ka politiskām runām īstā vieta ir frakcijās, frakciju padomē, koalīcijas sadarbības padomē un tā tālāk. To vairākkārt esmu atgādinājusi gan pati sev, gan kolēģiem komisijā. Mūsu komisijā ir risināmi gluži konkrēti sociāla rakstura jautājumi. Teikšu atklāti, ka esmu rūpīgi iepazinusies ar visu Seaimā pārstāvēto politisko partiju sociālajām programmām, ko tās izvirzīja, ejot uz 7. Saeimas vēlēšanām. Nepieciešamības gadījumā es kolēģiem varētu atgādināt, kas savulaik ir solīts. Bet, paldies Dievam, līdz šim tādas vajadzības nav bijis, jo mūsu visu darbs vienmēr ir virzīts uz konkrētu uzdevumu veikšanu pēc labākās sirdsapziņas.

Šajā sakarā varu minēt kaut vai tikko radušos sarežģīto situāciju, kas saistīta ar Rīgas Komercbankas darbības apturēšanu 7. martā. No vienas puses, saņēmu no saviem kolēģiem atzinīgus vārdus par to, ka jau svētdien uzņēmos veikt darbu ar Rīgas Komercbanku un Latvijas Banku, lai vismaz nodrošinātu pensiju izmaksu Liepājā un Valmierā. No otras puses, saņēmu nelielu nopēlumu par to, ka šajās dienās faktiski esmu veikusi izpildvaras funkcijas. Jo šie jautājumi īstenībā ir ministrijas un vēl vairāk valdības kompetencē. Man patiešām bija neērti pirmdien klausīties ministru prezidentu sakām, ka ministri par to zinājuši jau piektdien. Bet reālas darbības tomēr nebija. Jāsaka, ka šobrīd, mums sadarbojoties ar izpildinstitūcijām, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Rīgas Komercbanku un Latvijas Banku, ir panākts, ka Liepājā un Valmierā pensijas tiek izmaksātas.

Diemžēl šajās dienās pārliecinājos, ka labklājības ministram Vladimiram Makarovam atrodoties komandējumā Briselē, izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals tā īsti nemaz nezināja, ka viņš uz laiku no 6. līdz 9. martam aizvieto labklājības ministru. Tas tikai nozīmē, ka tajā birokrātiskajā ķēdē kaut kur ir vājās vietas. Līdz ar to šajās dienās no izpildvaras puses neviens nebija augstākajā līmenī atbildīgs par bankas krīzes rezultātā radušos situāciju sociālajā jomā.

— Kā jūs vērtējat to, ka labklājības ministrs Vladimirs Makarovs vienlaikus kā Saeimas deputāts ir arī Sociālo un darba lietu komisijas loceklis? Vai šā amata apvienošana nāk par labu vai par sliktu?

— Domāju, ka šajā ziņā mazliet sarežģīta situācija varētu būt Makarova kungam pašam, jo viņam aizvien jāapzinās, kurā brīdī viņš ir ministrs un kurā brīdī deputāts un šīs komisijas loceklis. No otras puses, manuprāt, viņam kā ministram, pašam esot komisijas loceklim, ir tā priekšrocība, ka viņš var pilntiesīgi piedalīties komisijas sēdēs. Ja viņš būtu tikai ministrs, varētu rasties situācijas, kur viņam vārds netiek dots, apspriežot to vai citu jautājumu. Ievērojot to, ka Vladimirs Makarovs ir profesionālis un labi pārzina sociālo darbu, viņa atrašanās mūsu komisijā, pēc manām domām, ir lietderīga. Protams, jāņem vērā arī tas, ka komisijas locekļi nekad neizvairās atklāti izteikt savus uzskatus — neatkarīgi no tā, vai jārunā ar labklājības ministru vai deputātu. Esmu priecīgs, ka Vladimirs Makarovs arī pats vismaz pagaidām uzskata, ka viņam ir lietderīgi būt šajā komisijā. Lai gan viegli viņam nav, jo kā deputātam viņam uz komisijas sēdēm jāierodas obligāti. Bet līdz šim viņš ir bijis ļoti disciplinēts un uz komisijas sēdēm nav ieradies vienīgi tad, kad bijis komandējumā ārzemēs.

— Kādi likumprojekti komisijas darbā ir tie aktuālākie un nozīmīgākie?

— Pagājušā Saeimas plenārsēdē, 4. martā, otrajā lasījumā tika pieņemti divi likumprojekti un pirmajā lasījumā — arī divi likumprojekti, kuru sagatavošana un tālākvirzība ir Sociālo un darba lietu komisijas pārziņā. Līdz ar to tagad mūsu uzdevums ir apkopot noteiktajos termiņos priekšlikumus, lai trešajā lasījumā varētu izskatīt un pieņemt grozījumus likumā par privātajiem pensiju fondiem un prokuroru izdienas pensiju likumu. Savukārt otrajam lasījumam jāsagatavo valsts fondēto pensiju likums un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likums. Pēdējā no minētajiem likumiem beidzot tiks konkrēti noteikts Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušo statuss. Par katru no šiem likumprojektiem ir atbildīgs viens no mūsu komisijas deputātiem. Tagad gaidām priekšlikumus gan no citām komisijām, gan no frakcijām, gan no atsevišķiem deputātiem. Šķiet, ka īpaši attiecībā uz valsts fondēto pensiju likuma projektu varētu būt vairāki noderīgi priekšlikumi. Jau pirmajā lasījumā izskatot šo likumprojektu, ar ļoti nopietnu runu uzstājās Tautas partijas frakcijas deputāts Aleksandrs Kiršteins. Ceru, ka plenārsēdē sacīto viņš būs noformulējis rakstiski iesniedzamos priekšlikumos.

Protams, mums komisijā pastāvīgi jāizskata arī citi likumprojekti, lai dotu savus atzinumus. Piemēram, šodien izskatījām administratīvo sodu likuma projektu, kas paredzēts pirmajam lasījumam, un to novērtējām pozitīvi.

Piebildīšu, ka, jebkuru likumprojektu izskatot, mēs uzaicinām uz komisiju attiecīgās atbildīgās amatpersonas, lai uzklausītu viņu viedokļus. Es atrašanos komisijas vadītājas postenī saprotu tā, ka man ir jāorganizē darbs tādējādi, lai kolēģiem būtu iespējams noskaidrot visus jautājumus, kas saistīti ar to vai citu likumu. Deputātiem jābūt pietiekami kompetentiem, lai nodarbotos ar likumdošanu.

— Kas vēl ir komisijas darba portfelī vai nodomos tuvākā vai tālākā nākotnē?

— Runājot par turpmāk veicamo, vispirms gribu minēt vienu likumprojektu, ko izstrādāja jau 6. Saeimas laikā, bet ko Saeima neatbalstīja. Tas ir likums par reproduktīvo veselību, kas vienlaikus atrisinātu dažādas problēmas — par mātes un bērna aizsardzību, ģimenes plānošanu, bērniņa likteni jau pirms viņa piedzimšanas un tā tālāk.

Esam ieplānojuši sagatavot vairākus likumus, kas saistīti ar medicīnu. Faktiski runa ir par ārstniecības likumu paketi. Domāju, ka šos likumprojektus varēsim izskatīt tikai tad, kad čakli būs pastrādājusi mūsu sabiedrības veselības apakškomisija, analizējot tās likumu normas, kas pašlaik, kā mēdz teikt, nestrādā, un ievācot informāciju no Labklājības ministrijas un citām institūcijām.

— Vai, kopumā vērtējot, pašlaik mūsu valstī ir daudzmaz sakārtota sociālās jeb labklājības nozares likumu sistēma?

— Lai atbildētu uz šo jautājumu, man nedaudz jāpalūkojas atpakaļ. Pirmkārt, mums sev jāatgādina, ka mūsu valsts ir ļoti jauna. Otrkārt, 1995. gadā tika pieņemta vesela sociālās likumdošanas aktu pakete. Bet, strauji pieņemot likumus, ne vienmēr pagūst tos sagatavot nepieciešamajā kvalitātē. Domāju, ka viena no problēmām ir tā, ka likumdevēji līdz šim nepietiekami ir uzklausījuši profesionāļus, tos cilvēkus, kam nāksies strādāt ar likumiem. Jebkuru likumu gatavojot izskatīšanai Saeimā, vajadzētu jau iepriekš paredzēt likuma reālās darbības mehānismu. Pamatojoties uz savu iepriekšējo darba pieredzi, varu teikt, ka bieži vien likums tiek pieņemts pārlieku straujā tempā, bet ir nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai sagatavotos tā ieviešanai. Līdz ar to rodas visādi pārpratumi. Nereti likumā norādīts, ka tā vai cita darbība tiek organizēta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Bet jau likuma galīgās apstiprināšanas brīdī vajadzētu būt pilnīgai skaidrībai par to, kādi tad būs tie valdības pieņemtie noteikumi. Citādi gadās tā, ka likums ir spēkā, taču tikai pēc pusgada parādās to papildinošie noteikumi. No tā turpmāk vajadzētu izvairīties.

Vairākkārt esam runājuši komisijā kopā ar Vladimiru Makarovu par to, ka jebkuras izmaiņas sociālajā likumdošanā prasa ļoti nopietnu un pārdomātu attieksmi. Un, protams, vienmēr vajadzīgs, cik vien iespējams savlaicīgi un precīzi informēt sociālās aprūpes klientus — iedzīvotājus —, lai viņi labi zinātu savas tiesības un iespējas.

— Kāds ir jūsu un citu komisijas locekļu viedoklis par veselības valsts ministra amata atjaunošanu Labklājības ministrijā?

— Es varu pateikt savu personīgo viedokli. Ievērojot to, ka ir paredzēta diezgan radikāla veselības aprūpes sistēmas reorganizācija, nebūtu slikti, ja atkal būtu veselības valsts ministrs. Bet tagad par šo jautājumu diskutē Saeimas deputātu frakcijās, un acīmredzot lēmumu pieņems Ministru prezidents. Taču es nevaru pateikt, kāds ir mūsu komisijas kopīgais viedoklis, jo šis jautājums tajā nav apspriests. Es vienīgi varētu lūgt izskatīt šo jautājumu — ir vai nav vajadzīgs veselības valsts ministrs — mūsu sabiedrības veselības apakškomisijā.

— Jūsu komisijai acīmredzot visciešāk un visregulārāk nākas sadarboties ar Labklājības ministriju. Kā veidojas komisijas attiecības ar šo un arī citām ministrijām, kas vairāk vai mazāk saistītas ar sociālo jautājumu risināšanu?

— Lai gan vistiešākā sadarbība mums patiešām ir ar Labklājības ministriju, komisijas darba attiecību loks tomēr ir plašāks. Piemēram, komisijai pastāvīgi nākas saskarties ar finansu jautājumiem, tādēļ mēs ļoti bieži kontaktējamies ar Finansu ministriju. Protams, sociālās palīdzības, sociālās apdrošināšanas, veselības aprūpes lietās mums aizvien ir darīšana ar Labklājības ministriju. Ja ir runa par nodarbinātību, iznāk sadarboties gan ar Labklājības ministriju, gan ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Vienmēr, jebkuru jautājumu izskatot, mēs komisijā cenšamies vienoties par to, kuras ministrijas pārstāvja klātbūtne mums būtu nepieciešama un noskaidrot, kuras amatpersonas ar konkrēto jautājumu nodarbosies.

Tātad sadarbība ir ar vairākām ministrijām, bet pamatā ir darba attiecības ar Labklājības ministriju. Manam deputātes un komisijas priekšsēdētājas darbam par labu nāk tas, ka es diezgan labi pazīstu vairākas Labklājības ministrijas amatpersonas, kopš strādāju iepriekšējā darbā.

Piemēram, ar Vladimiru Makarovu esmu pazīstama jau kopš 1990.gada, kad viņš kļuva par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas sociālās nodaļas vadītāju, savukārt es tad strādāju līdzīgā darbā Liepājā. Tā ka labklājības ministrs zina gan manas labās, gan sliktās jeb ēnas puses. Un to pašu es varētu teikt par viņa īpašību vērtējumu. Tātad profesionālā ziņā man ar Vladimiru Makarovu nav un nevarētu būt domstarpību. Kad ir politiska rakstura jautājumi, mēs tos varam atklāti pārrunāt, taču plašākas diskusijas atstājam partiju un frakciju ziņā.

Mēs komisijā savā darbā cenšamies būt maksimāli lietišķi un mērķtiecīgi, jo mērķis mums visiem ir viens — tautas labklājība un veselība.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors